Nevienam nelūgšu, lai man notic
Juan Pablo Villalobos. No voy a pedirle a nadie que me crea. Barcelona: Anagrama, 2016. 275 pags.
Autors (latviski laikam atveidojams kā Viljalovoss), šķiet, ir viens no zināmākajiem mūsdienu meksikāņu rakstniekiem, vismaz ārpus Meksikas, diezgan daudz tulkots un noteikti arī lasīts. Šis ir viņa jaunākais romāns, iznācis pagājušā gada beigās (starp citu, Seviljas grāmatnīcā, kur to pirku, līdzi dabūju ne tikai veikala grāmatzīmi, bet arī glītu pastkarti).
Romāna varonis, kas pats daļu šī romāna ir uzrakstījis (atlikusī daļa ir viņa nu jau bijušās draudzenes dienasgrāmata un vienkārši lieliskas mammas un brālēna vēstules) un ko arī sauc par Huanu Pablo, ir meksikānis, kurš saņēmis stipendiju, lai Barselonas Autonomajā universitātē studētu doktorantūrā literatūrzinātni. Taču pirms izbraukšanas uz Eiropu piezvana brālēns, kuram allaž bijusi nosliece uz dažādiem projektiem, un vienā no tiem – ļoti augsta līmeņa projektā – tiek iesaistīts arī Huans Pablo un, pašai to pat nenojaušot, viņa draudzene Valentīna. Lieli projekti nozīmē lielu risku, kā pēcnāves vēstulē apgalvo brālēns, un tā arī ir. Huans Pablo ir spiests mainīt gan draudzeni, gan pētījuma tēmu, toties nu beidzot viņa dzīve ir pietiekami interesanta, lai būtu romāna vērta. Visi iepriekšējie rakstīšanas mēģinājumi ir ātri vien apsīkuši.
Lielā mērā šis ir Barselonas romāns, kuru lasot atmiņā ataust dažādas ielas un stūrīši. Tā ir skaista un nežēlīga pilsēta, tāpat kā grāmata vienlaikus ir jautra, viegli lasāma un diezgan melna. Ja vien nav iebildumu par vardarbības un noziegumu izmantošanu izklaides nolūkos, tad šo noteikti ir vērts ielikt lasāmo grāmatu sarakstā. Es pati domāju pārāk ilgi nekavēties un izlasīt arī kādu no autora agrākajiem darbiem, kuros noteikti ir tas pats humors, lai gan varbūt mazāk literāru jociņu. “Vienīgais, ko vēlas patiess lasītājs, ir lasīt vairāk. Un rakstnieks – rakstīt vairāk.”
Read Harder 5.: imigranta sarakstīta grāmata vai tāda, kurā galvenais ir imigranta stāsts un 24. punkts: grāmata, kurā visi vēstītāji ir krāsainie.
Posted on 18.08.2017, in Spāniski and tagged 21. gs. sākums, humors, Meksikas literatūra, metaliteratūra, Read Harder 2017. Bookmark the permalink. 3 komentāri.
Pirms dažiem mēnešiem kā reiz izlasīju viņa Si viviéramos en un lugar normal (angliski iztulkota kā Quesadillas laikam tāpēc, ka meksikānis), kas bija tīri smieklīga, bet nekas tāds, lai gribīetos medīt rokā viņa pārējos gabalus
PatīkPatīk
Šito vari izlasīt kaut vai Barselonas (bija smuki atcerēties, ka šito ielu tak es zinu) un literatūras dēļ. Pieņemu gan, ka angliski vēl nav. Katrā ziņā es nenožēloju, ka pārbāztajā veikalā beigās izvēlējos tieši šo. Un kaut kas man vēl mētājas, ka tik ne tā pat normālā vieta, tā ka jāmeklē nebūs. Bet tā ir no pirmajām grāmatām, pieņemu, ka mana varētu būt labāka.
PatīkPatīk
Ak jā. prieks dzirdēt, ka esi sveiks un vesels (pieņemsim).
PatīkPatīk