Pastaiga mežā
Bill Bryson. A Walk in the Woods: Rediscovering America on the Appalachian Trail. Vāks: Art Wolfe, Tony Stone, Roberto de Vicq de Cumptich. New York: Broadway Books, 1999 (1998). 284 pp.
Jeb “Skarbās takas vilinājums”, kā grāmatu sauc latviskajā izdevumā. (Tūdaļ piemetināšu, ka apbrīnoju tulkotājas, jo grāmata ir pilna ar floru, faunu un citām lietām, par kurām man nav ne mazākās nojausmas, kā tās dēvē latviski.
Pārcēlies no Anglijas atpakaļ uz dzimto Ameriku, Braisons netālu no savām mājām mežā pamanīja taku, kas izrādījās gabals no ekstremāli garu pastaigu cienītājiem (kādi 3000 km) domātās Apalaču takas. Ņemot vērā, ka viņam jau bija pieredze doties pārgājienos un pēcāk tos aprakstīt, tādā veidā arī nopelnot mazliet naudas, rakstnieks pārlieku ilgi nedomāja un devās uz tūrisma preču veikalu iepirkt kaudzēm smalka un dārga ekipējuma, ko pēc tam varēs nest uz muguras mēnešiem ilgi. Pēdējā brīdī uzradās arī negaidīts ceļabiedrs, kas nodrošināja ne tikai sabiedrību meža biezoknī, bet arī daudz materiāla grāmatai. Runāsim atklāti, bez Kaca teksts daudz zaudētu, lai gan viņš nemaz tur nedominē. Iespējams gan, ka autors to kompensētu, vairāk aprakstot citus ceļā sastaptos ļaudis, jo no viņa memuāriem kļūst skaidrs, ka šo ceļu uzņemas mērot tikai īpaši cilvēki, par kuriem citi, dīvānā sēžot, vēlāk var pasmieties.
Tā kā taka tomēr ir diezgan vientuļa, Braisons vairāk apraksta apkārtni un tās vēsturi. Tas izklausās ļoti nopietni, bet tā nav, grāmata ir izklaidējoša un labdabīga humora pilna lasāmviela, kas reizē pamanās būt arī izglītojoša. Nu, vismaz tādā gadījumā, ja es kaut ko no ģeoloģijas, vēstures vai bioloģijas devām atcerētos. Bet gan jau tās iegulsies kādā smadzeņu slānī un vajadzīgajā brīdī es atminēšos: jā, tā ir pilsētiņa, kurai apakšā aizdegās ogļu raktuves un degs varbūt vēl tūkstoš gadu, kamēr no augšas viss izskatās mierīgi, tikai dūmo. Arī autors kādu brīdi tur ziņkārīgi pastaigājās, līdz viņam pēkšņi pielēca, ar ko īsti viņš tobrīd nodarbojās.
Man ir skaidrs, ka ne uz kādu Apalaču taku es noteikti nedošos. (Es tur būtu kā Cāļu Džons, kas allaž noklīst no ceļa.) Bet tiem, kas vēl nav lasījuši, izlasīt gan varu ieteikt.
Read Harder 8. punkts: ceļojuma memuāri.
Posted on 03.09.2017, in Angliski and tagged ceļojumi, ekoloģija, humors, izaicinājumi, Read Harder 2017. Bookmark the permalink. 7 komentāri.
Lasītājas piezīmes 
Šī, grāmata man katru reizi pēc izlasīšanas liek drudžaini apsvērt savas iespējas (kur atrast laiku, vai es paliktu bez ģimenes utt.) šo taku pievārēt. Šogad nedaudz ASV pablandījos pa takām un sapratu, ka takas ar lāčiem nav priekš manis, lieks stress un vairāk lūri riņķī uz krūmiem, centies uzvesties skaļi, nekā izbaudi soļošanu pa taku.
PatīkPatīk
Tur bija arī doma, ka skaļa uzvedība tieši pievilina lāčus. “O, tur ir kāds tūrists ar snikeriem.” Es laikam drīzāk izvēlētos kādu civilizētu Eiropas taciņu, kur nav visa iedzīve jāstiepj uz muguras.
PatīkPatīk
Nē, viņi uz takas rekomendē uzvesties skaļi. Trakāks par stalkojošu lāci, ir lācis, kuram tu nejauši uzkāp virsū. Lāči, ja viņus nepārsteidz viņu lāču lietās ir diezgan tramīgi. Lai gan par tramīgumu domas dalās. Mēs uz takas atraduši melnā lāča pēdas apjautājāmies par tā dabu citiem takas gājējiem. No pāra vīrietis apgalvoja, ka melnais lācis esot kā suns uzbļauj un aizmuks, sieviete sacīja, ka tam labāk acīs negadīties. Labi, ka vismaz par grizli viņi bija vienprātīgi, tam ceļā labāk negadīties.
PatīkPatīk
Tad jau labākajās latviešu tradīcijās jādzied ceļa dziesmas.
PatīkPatīk
Atceros, ka šajā grāmatā man kādā brīdī drusku piegriezās visas tās detaļas par ASV mežu un tml. politikām, bet tik un tā – lielisks gabals. Kacs, btw, figūrē arī Braisona bērnības dienu ainiņās (The Life and Times of the Thunderbolt Kid), un jau tad bija labs kadrs.
PatīkPatīk
Bez izglītojošām detaļām tur nekas daudz pāri nepaliktu, 1000 gandrīz vienādu kilometru ar dažām slapjākām vietām pa vidu.
PatīkPatīk
Šī ir dikti feina grāmata. Lasīju 2x un domāju, ka drīz būs pienācis laiks pārlasīt. Prieks, ka Tev arī patika. Filma gan diezgan štruntīga.
PatīkPatīk