Vienā teikumā

Pēdējā laikā esmu šo to izlasījusi.

• Māris Bērziņš. Svina garša. Droši vien biju pēdējā, kas vēl nebija lasījusi šo latviešu bestselleru, par kuru jau stāsta skolniekiem, un tas man liekas īsti vietā, jo grāmata ir jauneklīga, un vecus žargonvārdus arī ir derīgi (nerakstīšu vis “ģeldīgi”) uzzināt; kā grāmata beidzas, ir saprotams jau no nosaukuma, lai gan autors sākumā bija iecerējis citādu noslēgumu, bet tās zvaigznītes man tomēr trāpīja pakrūtē.
• Kristīne Ulberga. Tur. Kādā ārzemju blogā izlasīju arī Ulbergai piemērotu izteikumu, proti, ka autore raksta tā, kā nedomā neviens cits, izņemot mūsdienu prozas rakstniekus, tas par tām daiļajām vārdu mežģīnēm un salīdzinājumiem, kas grāmatas sākuma daļā man krita uz nerviem stiprāk nekā turpinājumā, vai nu pieradu, vai arī samazinājās daiļprozas blīvums un pāri palika neticams stāsts par galvenā varoņa ģimeni, rāgānas, kurām ir viena garumzīme par daudz, lai es tās varētu izrunāt, un pārāk maz no pagrīdes komūnas dzīves, kas mūsdienās esot pārvērtusies par mācītājiem un astrologiem.
• Jana Veinberga. Vēl viena diena. Veinbergas diezgan klasiskie stāsti man negaidīti patika tik ļoti, ka esmu paguvusi jau izlasīt arī viņas iepriekšējo stāstu grāmatu par nenotikušām mīlestībām, kas tomēr bija vien rokas ievingrināšana, kamēr jaunais krājums atklāj autori kā labu cilvēku pazinēju, kas nesirgst ar liekvārdību, varbūt vienīgi slīkšanas bija tā pavairāk.
• Mark Billingham. The Bones Beneath. Iepazīšanās ar angļu kriminālromānu autoru izvērtās diezgan neveiksmīga, jo šis darbs ne tiai ir nez kurais sērijā, bet arī samērā eksperimentāls (detektīvu grupā), kā tās teleseriālu sērijas, kur beigās viss paliek, gaisā karājoties, jo galvenais ļaundaris cietumā bija jau grāmatas sākumā, bet galvenais izmeklētājs tā arī nespēja pieaugt man pie sirds ar savām darba un romantiskajām dilemmām.
• Ann and Jeff VanderMeer, ed. Sisters of the Revolution: A Feminist Speculative Fiction Anthology. Ne visu stāstu feminismu es spēju saskatīt, taču kopumā daudz interesantu tekstu gan no tādām zvaigznēm kā Ursula Le Gvina, gan no pirmo reizi dzirdētiem vārdiem, piemēram, Kit Reed, kuras stāsts par mātišķumu kā ieslodzījumu haizivju apsargātā salā man dziļi iespiedās prātā; amerikāņu izdotā grāmata jāuzteic arī par tulkotu tekstu ievietošanu, un, starp citu, krājums ir publicēts arī Itālijā (ceru, ka nejaucu ar Franciju), un visas tulkotājas bija sievietes; sīkums, bet patīkami.
• Jeff VanderMeer. Borne. Pavisam negaidīti šī grāmata arī ir par mātišķumu, tikai šoreiz mīlamais bērns ir adoptēts nezināmas sugas bārenis, kas izskatās pēc jūras anemones un kalmāra krustojuma, taču māk pārvērsties un iemācās runāt un lasīt, un šis milzīga lidojoša lāča kažokā atrastais radījums uztraucas par to, vai viņš ir persona, bet apkārt tikmēr valda cīņa par izdzīvošanu biotehnoloģiskā postapokalipsē un milzīgais lācis nav pats lielākais drauds, tomēr galvenokārt šī grāmata ir par uzticēšanos un zaudējumiem.
• Jeff VanderMeer. The Strange Bird. “Bornē” ir viena rindkopa par savādo putnu, kas atlidojis uz pilsētas paliekām, viss pārējais par viņu ir aprakstīts šajā stāstā. Top arī stāsts par trim mirušajiem astronautiem.
• Peter Wohlleben. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate. “Koku slepenā dzīve” ir izdota arī latviski, tāpēc visi var izlasīt, cik koki ir līdzīgi cilvēkiem, kā viņi audzē savus bērnus un mēģina izvairīties no kaitēkļu uzbrukumiem; šo to es jau biju dzirdējusi, tātad tā varētu būt taisnība, nevis tikai autora vēlme saskatīt savos mīluļos cilvēciskas iezīmes; vēl jūs varat steigšus aiziet līdz galerijai Micēlijs Marijas ielā 13, kur izstādē līdz 10. augustam apskatāms arī Viviannas Marias Staņislavskas komikss tieši par šo tēmu, bet es tikmēr jutīšu līdzi nabaga nomocītajiem pilsētas kokiem.
• Gloria Fuertes. Historia de Gloria (Amor, humor y desamor). Glorija Fuertesa ir viena no divām latviski izdotajā spāņu dzejas antoloģijā iekļuvušajām sievietēm, bet tajā trūkst viņas sociāli aktīvās dzejas parauga, jo pašai dzejniecei šķita, ka nekur neder tāda dzeja, ko neviens nelasa, tāpēc viņai bija svarīga dzejas saprotamība (dzejnieks kā brilles kalpo, lai tu redzētu, dēls mans, lai tu redzētu), teksti ir īsi un, kā jau nosaukumā teikts, ar humoru; Norvēģijas aviokompānijai ir lidmašīna, uz kuras astes uzzīmēts Glorijas portrets, bet grāmatu es pirku vienā no divām Barselonas geju un lesbiešu grāmatnīcām.
• Ramón del Valle-Inclán. Luces de bohemia. Esperpento. Aizmirstiet, ko es rakstīju par sena žargona noderīgumu, šeit pagājušā gadsimta sākuma Madrides slengs mani piebeidza par spīti tam, ka grāmatā bija gan vārdnīciņa, gan ievadā izskaidroti daži vārdi un, protams, tēlu prototipi, toties tagad varu lepni teikt, ka esmu iepazinusies ar vienu no slavenākajiem spāņu dramaturgiem.