Starp rediģēšanu un tulkošanu

Ar Romu Zagorskieni sarunājas Diana Bučūte

Roma Zagorskiene (Roma Zagorskienė) ir dzimusi 1933. gadā Šauļos. 1958. g. viņa pabeidza angļu valodas un literatūras studijas Viļņas universitātē. 1959.–1991. g. strādāja izdevniecībā „Vaga“ par redaktori. No angļu valodas ir iztulkojusi „Skotu pasakas“, D. Veisa „Ogistu Rodēnu“, T. M. Rīda „Jātnieku bez galvas“, D. di Morjē „Rebeku“, Dž. Ostinas romānu „Lepnums un aizspriedumi“, A. Konana-Doila, H. Fīldinga un citas grāmatas.

– Sarunājoties ar jūsu paaudzes tulkotājiem, visi ceļi ved uz „Vagu“. Kā jūs nonācāt „Vagā“, ko tolaik vēl sauca par Valsts daiļliteratūras izdevniecību?

– Vīlusies ķīmijas studijās, iestājos Viļņas universitātē studēt angļu valodu un literatūru. Manus kursabiedrus Adomu Drukteni, Gražinu Zolubieni un Auksi Mardosaiti „Vagas“ direktors Jons Čekis paņēma izdevniecībā uzreiz pēc universitātes beigšanas, kā mēs teicām, „nopirka“, bet es saņēmu brīvo diplomu, un kādu laiku man nebija darba, taču es gribēju strādāt tikai izdevniecībā: jau universitātē veicām mazus daiļliteratūras tulkojumus, un man tas gāja pie sirds. Acīmredzot man bija valodas izjūta – ne tik daudz literatūras, cik valodas: ja būtu palikusi universitātē, visticamāk būtu izvēlējusies senangļu valodu.
Tiklīdz „Vagā“ uzradās vieta (par dzerstīšanos izmeta vienu redaktoru), mani pieņēma bērnu un jauniešu literatūras redakcijā, kuras vadītāja tolaik bija Aldona Ļobīte, spilgta personība (vēlāk šo redakciju sadalīja divās: bērnu oriģinālliteratūras redakcijā, ko vadīja Jons Stuks, un tulkotās bērnu literatūras redakcijā, ko vadīja Stasis Sabonis). Uz izdevniecību atnācu – lieliski atceros – 1959. gada 16. februārī reizē ar Aušru Sluckaiti, kas bija pieņemta oriģinālliteratūras redakcijā. Visi sacīja: atnāca viena grāfiene un otra ganīte, jo, redz, Sluckaite izturējās cēli, viņa bija skaista, mati glīti sakārtoti.

– Kas jums mācīja rediģēt? Kā redaktoriem palīdzēja pilnveidoties?

– Ar mani vienā kabinetā sēdēja labi un pieredzējuši redaktori: Petrs Veļička, Jons Stuks, Vincs Stravinsks, klasiskās filoloģijas speciāliste Nastute Kašinskaite. Pirmo manis rediģēto grāmatu pārlasīja J. Stuks, visu salīdzinādams ar oriģinālu, un sarakstīja daudz piezīmju – tā bija liela mācība. J. Stuks bija ļoti rūpīgs, darbaholiķis. Izrediģētās grāmatas skaļi pārlasīja. Vērtīgus padomus deva arī P. Veļička, kas bija pabeidzis ekonomistus, taču viņam bija valodas izjūta, „tulkotāja dzirde“, kā viņš pats teica. Rūgumpods, tomēr visi viņu mīlēja. Turklāt redakcijā tika apspriesti izrediģētie manuskripti: tos izdalīja vairākiem redaktoriem un pēcāk pārrunāja. Kādus pāris gadus notika arī pirmdienas „rīta dievkalpojumi“ – tādas pašas manuskriptu apspriešanas, ko rīkoja vecākais redaktors Jurģis Tornavs (Tornau), tikai tajos piedalījās abas tulkotās literatūras redakcijas. Izdevniecībā nolasīt lekcijas reizēm uzaicināja valodniekus Jonu Kropu, Arnoldu Piročkinu un citus.

– No malas skatoties, grūti iztēloties, ka tāda nerimša, pat, piedodiet, vējaslota, varētu pacietīgi sēdēt pie redaktores galda. Kā tādu sabiedriskumu, kustīgumu izdevās apvienot ar redaktorei nepieciešamo rūpīgumu un spēju koncentrēties?

– Tas man ir liels noslēpums! Mācoties skolā, mājas darbus pildīju ar vieglu roku, universitātē līdz galam nesagatavojos nevienam eksāmenam, bet man veicās – ģimnāziju pat beidzu ar medaļu un eksāmenos saņēmu pieciniekus. Bet, tiklīdz sāku strādāt izdevniecībā, nezin kā kļuvu šausmīgi pedantiska un piekasīga. Pat komats kļuva svarīgs.

– Varbūt ietekmēja izdevniecības vadītāju skatījums uz grāmatu? Bet varbūt iespaidoja kopīgā noskaņa, personiskās atbildības un solidaritātes sajūta?

– Kad atnācu uz „Vagu“, to vadīja divi „milži“ – Jons Čekis un Jurģis Tornavs, gan viens, gan otrs ar spilgtu raksturu, viņu starpā bieži šķīlās zibeņi. Abi sevi ziedoja lietuviešu grāmatai. J. Čekis izdevniecībai bija nodevies ar sirdi un dvēseli, tā bija visa viņa dzīve. Kad atgriezās no Maskavas, kur saskaņoja plānus, taisnā ceļā no vilciena, negulējis, nemazgājies, nāca uz izdevniecību.
Arī citi darbabiedri bija brīnišķīgi un draudzīgi. Pat brīvo laiku pavadījām kopā, ceļojām. 1972. gadā izdevniecība uzcēla villu pie Aiseta ezera, divas koka mājas, visi tur pavadīja vasaras kopā ar bērniem, tā nu gan „vagiešu“ bērni, gan bērnu bērni no tā laika ir pazīstami. Bija izveidojies „Pureņu“ ansamblītis: dziedājām astoņas sievietes zilās kleitās.
„Vagu“ atceros kā visdārgāko vietu. Uz darbu gāju kā uz svētkiem.

– Bet kā sākāt tulkotājas karjeru?

– Visi redaktori gribēja tulkot, lai papildus piepelnītos, taču tulkojumu visiem nepietika. Grūtāk tos bija dabūt cilvēkiem no citām redakcijām. Kaut arī sēdēju pie apcirkņa, pati nekad neprasīju. Pirmā manis iztulkotā grāmata bija Pola de Kraifa „Mikrobu mednieki“, beletrizēts stāstījums par zinātniekiem, gandrīz trīsdesmit lokšņu. Tulkošana veicās lieliski, daudz vieglāk nekā vēlākie tulkojumi, nešķita sarežģīta, jo ne visai labi apzinājos, ko daru. Atceros, tulkoju pusdienas pārtraukumā skvēriņa uz sola.

– Vai tulkojāt to, ko piedāvāja izdevniecība, vai arī pati izraudzījāties grāmatas? Vai padomju laiki jums kā tulkotājai netraucēja atraisīties?

– Tulkoju to, ko piedāvāja. Pati, kā jau teicu, tulkojumus nekad neprasīju, taču arī neņēmu tulkot to, ko negribēju.
Sliktākais bija tas, ka izdevniecības plānos vajadzēja iekļaut daudz padomju republiku un sociālistisko valstu darbu, rietumu literatūras – angļu, vāciešu, franču – bija pamaz. Daudzi kolēģi redaktori, kas nemācēja citas valodas, tulkoja no krievu valodas – ne tikai krievu literatūru, bet arī padomju republiku, tadžiku, kazahu un tā tālāk. Pati no krievu valodas iztulkoju tikai pāris plānu ilustrētu grāmatiņu.
Vispār varbūt varēju tulkot labākas grāmatas, nevis bērnu literatūru, fantastiku, piedzīvojumu romānus un detektīvus. Vēlāk jau piedāvāja, bet neņēmu.

– Taču jūsu tulkotā piedzīvojumu literatūra un detektīvi tiek uzskatīti par klasiku. Turklāt jūs esat iztulkojusi arī pamatīgus klasikas darbus Pasaules literatūras bibliotēkas sērijai: Džozefa Konrāda, Radjarda Kiplinga stāstus, Henrija Fīldinga romānu. Pirms krietnas desmitgades iztulkojāt arī Džeinas Ostinas „Lepnumu un aizspriedumus“, bet tolaik viena izdevniecība publicēja citu šī romāna tulkojumu, un jūsu darbs klajā nāca tikai tagad. Lai nu kā, spriežot pēc tulkojumu bibliogrāfijas, šķiet, ka jums vistuvāk pie sirds ir klasika. Ko tulkot bija vispatīkamāk? Un ko visgrūtāk?

– Patiešām, klasika man laikam ir pati tuvākā, varbūt esmu mazliet konservatīva, arī rediģēju visvairāk klasiku. Bet tulkot man ļoti patika Dafnes di Morjē „Rebeku“, Veisa „Rodēnu“. Būtu jālepojas ar skotu pasakām, bet pasaku žanrs man nav tuvs. Interesanti bija tulkot H. Fīldingu, bet diezin vai kāds lasa astoņpadsmitā gadsimta darbus… Kad tulko, viss ir grūti, nekad nav viegli. Katrā grāmatā arvien citas problēmas. Jāsaprot ne tikai teksta jēga, bet arī jāuztver un atbilstoši jāatveido stils, jātiek galā ar sintaksi, teiksim, garum gariem periodiem, un kur tad vēl īpašvārdi, netiešas atsauces uz antīko kultūru, uz Bībeli – viss jāpatur prātā.

– Cik lapu parasti dienā iztulkojāt?

– Divas trīs. Vēsturisks notikums bija, kad vienu sestdienu, pa visu brīvo dienu, iztulkoju sešas lapas „Rodēna“!

– Tad varbūt pirmais variants bija nevainojams un vēlāk vairs nevajadzēja neko labot?

– Kur nu! Sasvītroju melnu, pat bezcerība pārņēma.

– Kā veidojās attiecības ar jūsu tulkojumu redaktoriem? Vai vienmēr izdevās saprasties?

– Taisnību sakot, ar redaktoriem man neveicās. „Šerloku Holmsu“ tulkojām kopā ar Kazi Ambrasu-Sasnavu un rediģējām viens otru. K. Ambrass tikai izlasīja manu tulkojumu un atdeva, neko nelabojis. Arī citi tikai papriecājās par tulkojumu un gandrīz neko nelaboja. Tikai Dangole Kuisiene, rediģēdama H. Fīldingu, „piesējās“, izrādīja modrību. Visi domā, ka esi labs tulkotājs, un neviens nepalīdz. Sliktu velkam aiz ausīm, bet labu atstājam ķepuroties vienu!
Toties tagad, kad publicē jaunus manis tulkoto grāmatu izdevumus, pašai nākas kārtīgi parediģēt. Pirmo reizi izdodot „Rebeku“, vispār nebija redaktora, tad nu pārpublicējot rediģēju no jauna kā tādu vissliktāko tulkotāju… Bet biju taču iedomājusies, ka esmu labi iztulkojusi… Korektūru lasīja Gražina Zolubiene, viņa atrada vēl trīs vārdu kļūdas!
Bet atceros, ka Rože Jankevičūte mierināja: „Negremzies, desmitais izdevums būs labs.“

– Vai redaktores darbs jums nešķita nepateicīgs, īpaši tad, kad pati kļuvāt par tulkotāju?

– Citu tulkojumus rediģēt man vienmēr patika pat vairāk nekā pašai tulkot. Rediģēdama nervozēju, plosījos, piktojos, ka tulkojumi ir slikti. Bet it kā ir vieglāk, kad ir izejmateriāls, tu vari vismaz pietuvoties pilnībai, īpaši, kad tulkojums labs, kaut arī skaidrs, ka to nekad nesasniegsi. Bija tā, ka visslavenāko grāmatu varēju ņemt un rediģēt, bet tulkot lielu darbu baidījos – šķita, ka nepietiks dukas.

– Aptuveni lēšot, vairāk nekā trīsdesmit darba gados „Vagā“ izrediģējāt pusotru vai pat pāris simtu grāmatu. Strādājāt Pasaules literatūras bibliotēkas redakcijā, kas bija nodibināta tieši šai grāmatu sērijai, ko izdošanai gatavoja īpaši rūpīgi. Kāda ir jūsu rediģēšanas metodika?

– Nācās strādāt ar ļoti daudziem tulkotājiem. Vienmēr salīdzināju tulkojumu ar oriģinālu. Pieraudzīju, lai pareiza būtu ne tikai lietuviešu valoda, bet arī lai būtu palikusi oriģināla jēga, stils, teikuma akcenti. Daži tulkotāji nepameklē sinonīmus, nepārbauda īpašvārdus vai reālijas, domā, ka redaktors izlabos. Rediģēju daudz, varbūt tāpēc, ka esmu nejauka, bet varbūt tāpēc, ka tiecos pēc pilnības, visu laiku ieskatīdamās oriģinālā: vai intonācija saglabāta, vai nav par daudz izskaistināts, vai nevajadzētu pateikt lakoniskāk. Tulkotāji, pārskatījuši labojumus, visbiežāk visam piekrita, nevajadzēja ilgi sēdēt kopā, ja nu vienīgi apspriest vienu otru vietu, par kuru saglabājās šaubas. Ja tulkotāju interesē tikai peļņa, viņš īpaši nepievērš uzmanību tam, kas viņa tulkojumos rediģēts. Bet, ja cilvēks ir piedzimis apdāvināts, ja viņam ir vēlme tulkot un ķēriens uz to, tādā gadījumā viņš pievērš uzmanību redaktora labotajām kļūdām, mācās. Ja redaktors ir labs, tulkotāju var izdresēt.

– Šķiet, jūs vairāk respektējāt autoru, nevis tulkotāju? Bet vai tādai prasīgai redaktorei izdevās satikt tulkotājus, kuros nebija jāviļas?

– Visi „Vagas“ redaktori, īpaši tie, kas strādāja tulkotās literatūras redakcijās, netulkoja slikti, izņemot tikai dažus.
Iespaidu atstāja Povils Gasjulis. Rediģēju viņa tulkotos Džeimsa Džoisa „Dubliniešus“ un „Mākslinieka portretu jaunībā“, ko izdeva PLB sērijā. Laboju krietni, bet ar vislielāko godbijību. Apdāvināta, spēcīga, ārprātīgi strādīga ir tulkotāja Irena Balčūniene. Nācās rediģēt viņas tulkoto Hermaņa Melvila „Mobiju Diku jeb Balto vali“ – sarežģītu darbu. Ļoti daudz strādājām kopā – gāju un gāju pie viņas uz mājām, gandrīz tur pārcēlos uz dzīvi. Korektūru atkal sasvītrojām melnu, pārrakstījām veselus teikumus. Bažījos, ka tik Vītauts Visocks, vecākā redaktora vietnieks, mani neizmet no izdevniecības. Pat vislabākais tulkotājs nevar padarīt visu uzreiz. Gan P. Gasjulis, gan I. Balčūniene ir ļoti radoši, citādi nemaz nebūtu labi tulkotāji.

– Ko jūs ieteiktu jaunajiem tulkotājiem?

– Lasīt daiļliteratūru un bieži lietot vārdnīcu – man īpaši patika lasīt Dominīka Urba tulkojumus, izrakstīju skaistus izteicienus, cerēdama kādreiz tos izmantot. Nesteigties izvēlēties pirmo vārda nozīmi! Ņemt vērā kontekstu. Neaizmirst enciklopēdijas, rokasgrāmatas, nu, protams, arī lielo “Lietuviešu valodas vārdnīcu”. Cik laika tā man ir aprijusi, kaut labuma bija tikai viens procents! Meklē vārdu, bet, kā sāc lasīt, nevari atrauties – tik skaisti, ka lasi kā romānu. Palīdz arī tulkojumi citās valodās – vismaz vari sevi pakontrolēt, pārbaudīt, vai esi labi sapratis oriģinālu, tikai nedrīkst akli noticēt. Esmu redzējusi ļoti nemākulīgus, adaptētus, pat traģiskus tulkojumus krieviski un poliski.

– Kādas īpašības nepieciešamas labam tulkotājam?

– Vispirms radošums un neparasts čaklums. Literārā tulkošana ir daiļrade. Cilvēki domā, ja māki valodu – vari arī tulkot. Bet patiesībā, ja tevī nav radošuma un fantāzijas, nekad nebūsi labs tulkotājs. Taču vajag arī bezgala daudz strādāt. Tulkotāja darbs – tas ir gan prieks, gan sāpes. Kā mīlestība.
Vajadzīga „tulkotāja dzirde“. Vai varbūt tulkotāja dvēsele.

– Paldies par sarunu.

Intervija publicēta laikraksta “Literatūra ir Menas” 3204. numurā 2008. gada 19. septembrī.