Author Archives: Lasītāja

Goda vārds

Es šogad biju iecerējusi rakstīt. Par pirmo šogad izlasīto grāmatu, Bereļa stāstiem, man pat ir kādi pieci teikumi uzrakstīti, vienīgā nelaime, ka otru piecu nav. Grāmatu es vēl atceros, atšķirībā no dažiem jauno rakstnieču stāstu krājumiem, kas man ir saplūduši visi vienā tekstā, vienu no tiem es pat nejauši paņēmu no bibliotēkas divreiz. Bet to piecu jau uzrakstīto teikumu žēl. Varbūt jāpāriet uz tviteri, tas būtu labāk piemērots tik lakoniskai izteiksmei. Vai kāds vēl lieto tviteri? Vai Cibu. Tur arī tāds īsais formāts ir pilnīgi pieņemams, kamēr šeit kāds saņems e-pastā 200 vārdus par neko.
Pārejot no janvāra uz jūliju, es taču izmantoju “Prometeja” atlaides Rozes grāmatnīcā un tiku pie visām trim “Burvju” grāmatām, samaksājot tikai par divām. Vēl līdz mēneša beigām tur ir 30 % atlaide. Kad lasīšu, gan nezinu, man pat “Leksikons” vēl stāv nelasīts, lai gan par šo grāmatu, tāpat kā par “Burvjiem”, interese radās vēl pirms izdošanas latviski. Skatienu gan iemetu un ārzemmju recenzentu slavas dziesmu vietā ieraudzīju, kas par pirmo daļu bijis sakāms mūsu pašu blogeriem, kas grāmatu kārtīgi izlasījuši tūlīt pēc tās izdošanas. Izskatījās smalki.
Nu jā, šodien gūgle mani aizveda uz kādu WordPress blogu un izrādījās, ka Lasītājas piezīmes ir sākušās tieši pirms desmit gadiem. Un kaut kādā aspektā man pietrūkst rakstīšanas šeit.

Advertisements

Grāmatas zem eglītes

Kamēr vēl gads nav beidzies, jāpaspēj vēl izdalīt paciņas.
Andrim es gribēju citu grāmatu, to, kuru pati šobrīd vēlos pārlasīt, “Pollen” no Jeff Noon. Diemžēl tieši tā nav godīgi nopērkama ne elektroniski Smashwords.com, ne drukātā veidā, tāpēc lai iet “Nymphomation”, vismaz pavērs jaunu skatu uz ķiplokiem.
Asmo viņgad dabūja ziemeļbriežus, tad lai šoreiz iet 250 zirgu. “Under Heaven” no Guy Gavriel Kay. Grāmatai ir arī turpinājums, bet to es pati neesmu lasījusi.
Austra varbūt gribēs ieskatīties nākamgad latviski iznākošajā Krisas Krausas kulta romānā “Es mīlu Diku”, bet jābrīdina, ka man pašai tur patika tikai tās vietas, kur stāstīts par sieviešu mākslu.
Doronikei grāmata, kas šķita interesanta manam tētim un ko es pati arī apsolos izlasīt: Valda Atāla “Elles debesis”.
MsMarii droši vien jau sarakstos iekļautā Ingas Gailes “Migla”.
Sibillai viss jau ir, bet varbūt tomēr ir palaista garām Pētera Vollēbena “Koku slepenā dzīve”.
Uldim kāda Olafa Gūtmaņa dzejas grāmata, kas nu bibliotēkā ir pieejama.

“Nemirstības vēstures” atvēršana

Šovakar septiņos Rīgā, Avotu ielā 33, Valodu māja aicina uz Dāga Eistena Ennšē grāmatas “Nemirstības vēsture” atvēršanu un diskusiju par nemirstību, sākot jau ar mītiem, grēksūdzēm un dievišķiem brīnumiem, līdz pat ļoti praktiskām nemirstības receptēm gan senatnē, gan mūsdienās, cilvēku centieniem apturēt novecošanu un mūžīgi būt jauniem. Skaņu celiņš: Who Wants To Live Forever, Zombie, Forever Young, We’re Going to Live for a Very Long Time u.c. Diskusijā piedalīsies grāmatas autors Dag Øistein Endsjø, tulkotāja Jolanta Pētersone, mitoloģiju pētnieks un filozofs Toms Kencis, diskusiju vadīs LU Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Reinis Norkārkls. Pasākums būs mazliet latviski, mazliet norvēģiski un mazliet angliski un varbūt vēl kādā valodā, to mēs redzēsim.

Grāmatu ir izdevusi jauna, nekomerciāla izdevniecība jeb domubiedru grupa “u.c.“, kas izdod ziemeļvalstu literatūru, esejistiku un grāmatas, kas saistītas ar valodniecību. Tā kā pati grāmatu neesmu lasījusi, bet izklausās labi un atbalstāmi (un ar ilustrācijām), lūk, izdevēju sagādātais apraksts:

“Dāgs Eistens Ennšē, sākot ar nemirstīgo dvēseli grieķu reliģijā un nemirstīgo ķermeni kristietībā līdz pat vampīriem un zombijiem mūsdienās, iezīmē robežas starp reliģiju, literatūru, zinātni un populāro kultūru, kas atklājas dialogā ar mūsu ikdienišķajiem centieniem dzīvot un būt mūžīgi jauniem – sportošanu, veselīgu uzturu
un plastisko ķirurģiju. Vai ir iespējams apturēt ķermeni no novecošanas? Kas notiks tad, ja laiks zaudēs varu pār mums? Un kas patiesībā atšķir Jēzus augšāmcelšanos no zombijiem, ko var vērot neskaitāmos seriālos un par kuriem var lasīt grāmatās? Tie ir jautājumi, kurus autors uzdod grāmatas gaitā.

Ennšē stāsti par nemirstību arī parāda, kā laika gaitā ir mainījusies izpratne par mūžīgas dzīves iegūšanu, sākot ar grēksūdzēm, dievišķiem brīnumiem līdz pat detalizētiem do-it-yourself aprakstiem. Varam teikt, ka nemirstība ir stāsts par dziedniecību un kanibālismu, saldētavām un pazušanām, seksu ar dieviem un mūžīgām mocībām. Taču vēl vairāk nemirstība ir stāsts par cilvēku cerībām, bailēm no neziņas un nāves un priekšstatiem par to, kāda varētu būt ideālā pasaule.”

Grāmatu jau ir izlasījis Didzis un Uldis.

Vienā teikumā

Pēdējā laikā esmu šo to izlasījusi.

  • Māris Bērziņš. Svina garša. Droši vien biju pēdējā, kas vēl nebija lasījusi šo latviešu bestselleru, par kuru jau stāsta skolniekiem, un tas man liekas īsti vietā, jo grāmata ir jauneklīga, un vecus žargonvārdus arī ir derīgi (nerakstīšu vis “ģeldīgi”) uzzināt; kā grāmata beidzas, ir saprotams jau no nosaukuma, lai gan autors sākumā bija iecerējis citādu noslēgumu, bet tās zvaigznītes man tomēr trāpīja pakrūtē.
  • Kristīne Ulberga. Tur. Kādā ārzemju blogā izlasīju arī Ulbergai piemērotu izteikumu, proti, ka autore raksta tā, kā nedomā neviens cits, izņemot mūsdienu prozas rakstniekus, tas par tām daiļajām vārdu mežģīnēm un salīdzinājumiem, kas grāmatas sākuma daļā man krita uz nerviem stiprāk nekā turpinājumā, vai nu pieradu, vai arī samazinājās daiļprozas blīvums un pāri palika neticams stāsts par galvenā varoņa ģimeni, rāgānas, kurām ir viena garumzīme par daudz, lai es tās varētu izrunāt, un pārāk maz no pagrīdes komūnas dzīves, kas mūsdienās esot pārvērtusies par mācītājiem un astrologiem.
  • Jana Veinberga. Vēl viena diena. Veinbergas diezgan klasiskie stāsti man negaidīti patika tik ļoti, ka esmu paguvusi jau izlasīt arī viņas iepriekšējo stāstu grāmatu par nenotikušām mīlestībām, kas tomēr bija vien rokas ievingrināšana, kamēr jaunais krājums atklāj autori kā labu cilvēku pazinēju, kas nesirgst ar liekvārdību, varbūt vienīgi slīkšanas bija tā pavairāk.
  • Mark Billingham. The Bones Beneath. Iepazīšanās ar angļu kriminālromānu autoru izvērtās diezgan neveiksmīga, jo šis darbs ne tiai ir nez kurais sērijā, bet arī samērā eksperimentāls (detektīvu grupā), kā tās teleseriālu sērijas, kur beigās viss paliek, gaisā karājoties, jo galvenais ļaundaris cietumā bija jau grāmatas sākumā, bet galvenais izmeklētājs tā arī nespēja pieaugt man pie sirds ar savām darba un romantiskajām dilemmām.
  • Ann and Jeff VanderMeer, ed. Sisters of the Revolution: A Feminist Speculative Fiction Anthology. Ne visu stāstu feminismu es spēju saskatīt, taču kopumā daudz interesantu tekstu gan no tādām zvaigznēm kā Ursula Le Gvina, gan no pirmo reizi dzirdētiem vārdiem, piemēram, Kit Reed, kuras stāsts par mātišķumu kā ieslodzījumu haizivju apsargātā salā man dziļi iespiedās prātā; amerikāņu izdotā grāmata jāuzteic arī par tulkotu tekstu ievietošanu, un, starp citu, krājums ir publicēts arī Itālijā (ceru, ka nejaucu ar Franciju), un visas tulkotājas bija sievietes; sīkums, bet patīkami.
  • Jeff VanderMeer. Borne. Pavisam negaidīti šī grāmata arī ir par mātišķumu, tikai šoreiz mīlamais bērns ir adoptēts nezināmas sugas bārenis, kas izskatās pēc jūras anemones un kalmāra krustojuma, taču māk pārvērsties un iemācās runāt un lasīt, un šis milzīga lidojoša lāča kažokā atrastais radījums uztraucas par to, vai viņš ir persona, bet apkārt tikmēr valda cīņa par izdzīvošanu biotehnoloģiskā postapokalipsē un milzīgais lācis nav pats lielākais drauds, tomēr galvenokārt šī grāmata ir par uzticēšanos un zaudējumiem.
  • Jeff VanderMeer. The Strange Bird. “Bornē” ir viena rindkopa par savādo putnu, kas atlidojis uz pilsētas paliekām, viss pārējais par viņu ir aprakstīts šajā stāstā. Top arī stāsts par trim mirušajiem astronautiem.
  • Peter Wohlleben. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate. “Koku slepenā dzīve” ir izdota arī latviski, tāpēc visi var izlasīt, cik koki ir līdzīgi cilvēkiem, kā viņi audzē savus bērnus un mēģina izvairīties no kaitēkļu uzbrukumiem; šo to es jau biju dzirdējusi, tātad tā varētu būt taisnība, nevis tikai autora vēlme saskatīt savos mīluļos cilvēciskas iezīmes; vēl jūs varat steigšus aiziet līdz galerijai Micēlijs Marijas ielā 13, kur izstādē līdz 10. augustam apskatāms arī Viviannas Marias Staņislavskas komikss tieši par šo tēmu, bet es tikmēr jutīšu līdzi nabaga nomocītajiem pilsētas kokiem.
  • Gloria Fuertes. Historia de Gloria (Amor, humor y desamor). Glorija Fuertesa ir viena no divām latviski izdotajā spāņu dzejas antoloģijā iekļuvušajām sievietēm, bet tajā trūkst viņas sociāli aktīvās dzejas parauga, jo pašai dzejniecei šķita, ka nekur neder tāda dzeja, ko neviens nelasa, tāpēc viņai bija svarīga dzejas saprotamība (dzejnieks kā brilles kalpo, lai tu redzētu, dēls mans, lai tu redzētu), teksti ir īsi un, kā jau nosaukumā teikts, ar humoru; Norvēģijas aviokompānijai ir lidmašīna, uz kuras astes uzzīmēts Glorijas portrets, bet grāmatu es pirku vienā no divām Barselonas geju un lesbiešu grāmatnīcām.
  • Ramón del Valle-Inclán. Luces de bohemia. Esperpento. Aizmirstiet, ko es rakstīju par sena žargona noderīgumu, šeit pagājušā gadsimta sākuma Madrides slengs mani piebeidza par spīti tam, ka grāmatā bija gan vārdnīciņa, gan ievadā izskaidroti daži vārdi un, protams, tēlu prototipi, toties tagad varu lepni teikt, ka esmu iepazinusies ar vienu no slavenākajiem spāņu dramaturgiem.

Svina garšas ekskursija

Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) aicina ikvienu interesentu pieteikties ekskursijai “Matīsa Torņakalns”, kas ir sava veida iespēja ceļot laikā, mūsdienu ainavā ieraugot Māra Bērziņa grāmatā “Svina garša” atspoguļotos notikumus un aplūkojot romānā minētās vietas. Ekskursija notiks 24. martā.

Ekskursijas “Matīsa Torņakalns” dalībnieki dosies pastaigā pa Torņakalna ielām, ar Māra Bērziņa romāna galvenā varoņa Matīsa Birkena acīm mūsdienu ainavā iztēlojoties grāmatā aprakstītos Latvijas vēstures pavērsienus. Tā ir iespēja neklātienē satikt grāmatas autoru un iepazīt viņa iedvesmas avotus – vietas, kuras rakstnieks sauc par savām jau kopš bērnības.

Dalībnieku skaits ir ierobežots, tāpēc lūgums savlaicīgi pieteikties e-pastā anita.smeltere@rmm.lv. Dalības maksa pasākumā ir 3 euro. Pulcēšanās 24. martā pulksten 11.45 Arkādijas parka estrādē, pasākuma ilgums – aptuveni divas stundas.

Izsaiņojamais ieraksts

Vienu brīdi jau domāju, ka neko tādu šogad nedarīšu, bet tas nu patiešām būtu kā nodzīvot decembri bez mandarīniem, piparkūkām un hurmām.

Andrim Jeff VanderMeer “Borne”.
Asmo es jau viņgad gribēju uzdāvināt Piers Vitebsky “The Reindeer People: Living With Animals and Spirits in Siberia”, bet nodomāju, ka vispirms jāizlasa pašai… Ha.
Austrai Nīla Geimena “Zvaigžņu putekļi”. Ja ir jau lasīts vienā valodā, var pārlasīt citā. Un filma arī ir.
Baltajam Runcim Māris Čaklais “Pulksteņu ezers” vai kāds cits krājums, kas nu bibliotēkā atrodams.
Doronikei “Valoda tulkojumā”.
Ms. Marii Max Porter “Grief is the Thing with Feathers”.
Santai kaut ko no jaunākās latviešu literatūras: Baiba Zīle “Melu meistars”.
Sibillai Christopher Moore “The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale Of Christmas Terror”.
Spīganai Irbe Treile “Princese atver acis”.
Vilim Angela Carter “The Infernal Desire Machines of Doctor Hoffman”.

Ļaujiet jums izstāstīt

Mākslas muzejā ir aplūkojama izstāde par dzīvi pirms interneta. Tajā ir ļoti daudz arī lasāmā, kā arī mūsu blogu senči: fotogrāfa Ata Ieviņa izlasīto grāmatu pierakstu klades ar fantastiski pārzīmētiem vākiem. Pēc dažiem nosaukumiem spriežot, tās nav bijušas skolotājai atrādāmas ārpusklases lasīšanas burtnīcas, kādas vismaz man sākumskolā lika taisīt un kuras es aizpildīju līdzīgā veidā kā laikapstākļu burtnīcu – iepriekšējā vakarā. Grāmatu kladei vismaz nevajadzēja meklēt vecās avīzes ar laika prognozi.
Svētdien izstādē ir ekskursija kuratores pavadībā, uz ko es noteikti iesaku aiziet. Pilnīgi cita lieta, kad tev kāds izstāsta, kas ir apakšā tam visam.
Manā kladē tagad būtu pienākusi kārta diviem Ingunas Jansones dzejoļu krājumiem: “Sikspārņa sindroms” un “Šampūns ar balzamu”, bet es ar šiem tekstiem īsti nesaslēdzos. Tajos bija arī vairāki dzejoļi, kurus esmu dzirdējusi pašas autores lasījumā, un tie kaut kā šķita tuvāki. Pēc visiem šiem gadiem galvā atskanēja Jansones balss uzsvērtās vietas un intonācijas. Un beigās viens viņas dzejolis, ko jūs noteikti esat dzirdējuši.