Jūnija plāni

Lai gan no septiņām maija grāmatām izlasīju tikai divas un trešo vēl lasu, tomēr man vēl aizvien patīk izvēlēties lasāmās grāmatas — kā bibliotēkā, kas beidzot ir atvērta, — un salikt kaudzītē, kas ir kā tāds maziņš plauktiņš, kurā ielūkoties pašai un citiem. Mācos no kļūdām, šoreiz esmu izvēlējusies mazāku skaitu. Citos mēnešos pāri palikušās arī stāv un gaida savu kārtu, tāpēc iespējams, ka ne pārāk tālā nākotnē dažos vārdos parunāšu arī par daļu no tām.

Maijā izlasīju, lūk, ko vēl:

Fernando Clemot. El golfo de los Poetas. (2009.) Pirkta otrā Barselonas anarhistu grāmatnīcā. Autoram ir ļoti bagātīgs vārdu krājums, man tāds nav, varbūt tāpēc es labprātāk lasu detektīvromānus, kas nepretendē uz augsto mākslu. Ja būtu meklējusi visus nezināmos vārdus vārdnīcā un tos pierakstījusi, noteikti būtu paplašinājusi savu vokabulāru, taču tādā gadījumā es vēl būtu labi ja pusē. Romāns vēsta par padzīvojuša, īstermiņa atmiņu zaudējuša rakstnieka vizīti Itālijā, vietā, kur viņš reiz mīlēja sievieti, kas tagad visu laiku aizņem viņa prātu, lai gan sieviešu, vīriešu, tāpat arī alkohola un narkotiku viņam nekad nav trūcis. Rakstnieks mēģina noskaidrot, kas īsti tur notika pirms daudziem gadiem, un uzzina vairāk, nekā viņam būtu labpaticis. Taču viņa ciešanas mani atstāja vienaldzīgu, lai gan romāns ir ticis gana augstu novērtēts.

Delia Sherman. Young Woman in a Garden. (2014.) Daudzu gadu laikā tapušu fantāzijas stāstu krājums. Gandrīz katrs stāsts atšķiras no iepriekšējā gan ar balsi, gan darbības vietu, spoku stāstam seko stīmpanks, tad nāk mūslaiku raganas, tad Ņūorleānas mūziku un dejošanu mīlošie vilkači, nogrimuši kuģi, papīra golemi, īstas angļu fejas un nāras. Stāsti ir atzīstami nostrādāti un progresīvi, pasaule vienmēr ir attēlota pārliecinoši, tomēr man pietrūka spraigākas darbības un pārsteigumu, bija ļoti viegli nojaust, kā viss beigsies.

Es spriedīšu par tevi pēc grāmatplaukta

Grant Snider. I Will Judge You By Your Bookshelf. New York: Abrams ComicArts, 2020. 128 pp.

Grāntam Snaideram un viņa Incidental Comics sekoju jau labu laiku, šķiet, esmu kādreiz arī šeit viņu pieminējusi, tāpēc ziņa, ka viņam gaidāma jauna grāmata, turklāt tieši par grāmatām, mani iepriecināja, un es nešaubījos, ka man to vajag. Nu labi, tas varbūt ir par stipru teikts, pareizāk būtu — es to gribu.
Snaiders savos komiksos, kas lielākoties ir tikai lappusi gari un nevis veido secīgu stāstu ar notikumu, bet gan ir kā mirkļu fotogrāfijas, runā par grāmatām gan no lasītāja, gan rakstītāja skatījuma.
Kamēr autori (gluži kā blogeri) mokās ar mūžīgo iedvesmas meklēšanu un radošo krīzi, vēlmi iekļūt literatūras kanonā un interpunkcijas briesmām, viņu darbu lasītāji pārcieš alku pēc literatūras apsīkumu un neatrod vietu jauniem sējumiem, kurus noteikti vajag iegādāties, jauc realitāti ar fikciju, čiepj grāmatas no saviem bērniem un baidās iet uz bibliotēku, kur viņiem iekrājusies liela soda nauda par laikā nenodotām grāmatām, nu, jūs jau paši to visu labi zināt no savas pieredzes.

Tā tas izskatās.
Snaidera komiksos man patīk ne tikai viņa zīmēšanas stils, bet arī tikpat lakoniskie un trāpīgie, smieklu pilnie un gluži vai dzejiskie (nejaukt ar izpušķotiem) teksti, kas rosina uz pārdomām un jebkāda veida radošuma atmodināšanu. Viņš ir gudrs un labsirdīgs zīmētājs un domātājs. Lasīt šo grāmatu ir kā skatīties ļoti labvēlīgi noskaņotā burvju spogulī, kas atbild uz taviem jautājumiem, kurus nemaz neesi mācējusi uzdot.
Tematikas ziņā līdzīga ir latviski izdotā Kvinta Būholca “Grāmatu valstībā”, taču tajā valda statisks attēls, kamēr Snaideram raksturīga idejas aplūkošana no visām pusēm, izvērstāka ieceres īstenošana, lasītāja vešana uz priekšu.
Es ļoti priecājos, ka nopirku šo grāmatu.

Maija grāmatas un īsumā par izlasīto

Aprīlī man tik raiti nevedās kā martā, no astoņām atlasītajām grāmatām izlasīju pusi, bet pārējās nolēmu uz brīdi atlikt malā, tāpēc kaudzītē šoreiz neviena grāmata neatkārtojas no iepriekšējiem mēnešiem. Šis tas tur ir vecs, šis tas — pavisam jauns. Tad vēl ir tāda lieta, ka esmu sapirkusi arī visādas e-grāmatas, ar Story Bundle vien tu, cilvēks, dabū uzreiz kādus desmit gabalus, un būtu reiz laiks ķerties arī pie tām, citādi nu jau man ir neērti pirkt jaunas. Un ko mēs varam mācīties no pandēmijas? Ka nevajag neko taupīt vecumdienām, jo kas zina, vai tās vispār pienāks. Nu, vismaz attiecībā uz grāmatām.

Disidentes. Antología de poetas críticos españoles (1990–2014). Ed. Alberto García-Teresa. 2015. Šo grāmatu nopirku Barselonas vecākajā anarhistu grāmatnīcā jau pirms dažiem gadiem, bet, kā jau tas parasti notiek, biju to tikai pašķirstījusi un palasījusi īsākos dzejoļus. Tagad godprātīgi to izlasīju no vāka līdz vākam. Mani mazliet pārsteidza spāņu disidentisko dzejnieku daudzums un tas, cik labi šo tēmu acīmredzot pārzina redaktors. Dzejniekus neizskaitīju, bet krājumā ir pāri par 400 lappusēm, autori sarindoti pēc dzimšanas gada (1931.—1992.). Sievietes ir nospiedošā mazākumā, taču viņas tomēr ir, un lielākoties tieši viņu darbi mani aizkustināja visvairāk, jo lielākā mērā skāra ne tikai smadzenes, bet arī sirdi.

Heli Lāksonena. Soul. Burkans. Undens. Atdz. Guntars Godiņš. 2019. Otrajai grāmatai pietrūkst pirmās pārsteiguma, turklāt nosaukuma pirmais vārds man visu laiku atgādina mūziku, nevis sauli, bet tas nu tā. Šai grāmatai ir lieliskas Viviannas Marias Stanislavskas ilustrācijas, kas izcili papildina tekstu. Dzejoļi joprojām ir sirsnīgi, asprātīgi un aktuāli, lūk, viens no tiem:

Padoms, kad i briesms, jeb uzmanīb, svešneks nāk!
Ja tu ieroug sveš cilvek, joz uz mežu tik ātr, cik kājs nes, neskates appakaļ, met čiekurs uz šo (šis skrien teu pa pēdam, skaidrs kā den), apgules zem pīladž sakn un gul tik ilg, kamer šis i pro. Ta tu būs drošiba.

Alan Rabinowitz. Beyond the Last Village: A Journey of Discovery in Asia’s Forbidden Wilderness. 2001. Rabinovičs apraksta savus ceļojumus uz Mjanmas neizpētītajiem apgabaliem, kur viņš atrod gan izmirstošu pigmeju cilti (viņi ir tik neglīti, ka paši nevēlas turpināt dzimtu), gan vēl nezināmu briežu sugu, kas gan, zoodārza direktoram par bēdām, ir ļoti līdzīga jau zināmajām, kā arī panāk jaunu aizsargājamo dabas teritoriju izveidošanu, sadarbojoties un pierunājot nemaz ne viegli pieejamās valsts iestādes un ministrus personīgi. Diemžēl dzīvnieku izplatību viņš noskaidro, uzpērkot no vietējiem medniekiem kaulus un ādas, ar iedzīvotājiem sarunājas ar veselas virknes tulku starpniecību un viņam trūkst humora dzirksts, kas to visu padarītu ar pārlasāmu piedzīvojumu stāstu. Biju gribējusi kaut ko dzīvīgāku.

Nicole Krauss. Forest Dark. 2017. Man ļoti patika Krausas The History of Love. Šis romāns paralēli vēsta par autorei ļoti līdzīgu (es pat iegūglēju, un patiesi, Krausa ir izšķīrusies) amerikāņu rakstnieci, kas, bēgot no radošās krīzes un jūkošās ģimenes, aizlido uz Telavivu, uz to pašu Hiltona viesnīcu, kurā dzīvojusi bērnībā, nododas filosofiskām pārdomām, bet tad satiek dīvainu vīru, kas viņu pievilina ar stāstiem par nepublicētiem Kafkas darbiem un aizsūta tuksnesī rakstīt grāmatu, un par bagātu ebreju, kas izdāļājis visas savas mantas un pazudis. Un par viņa ANO vai līdzvērtīga līmeņa sanāksmē pazudušo mēteli. Šī grāmata ir uzrakstīta pierastākā veidā un neatstāja to priecīgā pārsteiguma sajūtu, ko autores pirmais manis lasītais darbs. It kā bija labi, bet es zinu, ka viņa var labāk. Tomēr viss ir kārtīgi nostrādāts un patiks tiem, kas iecienījuši apcerīgu literatūru, kurā kaut kas arī notiek.

Helen Oyeyemi. White is for Witching. 2009. Ojejemi jau sen atradās manā lasāmo autoru sarakstā, bet pie viņas pieķēros es tikai šoziem, izlasot viņas jaunāko darbu Gingerbread, pēc kura īsti nevarēju saprast, vai man viņa patīk. Tādēļ, lai noskaidrotu šo jautājumu, izlasīju arī viņas trešo romānu, kas mani piesaistīja ar nosaukumu, un domāju, ka lasīšu arī ceturto. Grāmatu pamīšus stāsta pazudušas meitenes dvīņubrālis, draudzene un māja, kurā viņa dzīvoja kopā ar ģimeni un dažiem spokiem, māja, kurai ir pašai savi plāni. Lasītājus var atbaidīt vai pievilināt fakti, ka galvenajai varonei ir ēšanas traucējumi un mīlestība pret citu meiteni. Šis nav ļoti baismīgs romāns, tikai vietām, es to lasīju pirms gulētiešanas, un murgi man nerādījās, un tā pievilcība slēpjas nevis spraigā sižetā, bet gan noskaņas radīšanā un mīlestības pilnās attiecībās arī ģimenes locekļu starpā.

Sapņu mājā

Carmen Maria Machado. In the Dream House: A Memoir. Minneapolis: Graywolf Press, 2019. 272 pp.

Viena no spēcīgākajām pagājušajā gadā lasītajām grāmatām bija Karmenas Marijas Mačado Her Body and Other Parties. Šausmu stāstu (daļu, kā arī vairākus grāmatā neiekļautus darbus var atrast šeit) krājumā atskanēja svaiga balss, kas runāja par iedomājamām, pat ja fantastiskām šausmām. Nekādu vampīru, Sātana apsēsto vai zombiju, tā vietā noslepkavotu meiteņu rēgi un anoreksijai līdzīgas fantastiskas kaites. Dažviet jauni formas meklējumi.
Uzzinot, ka Mačado iznākusi jauna grāmata, ne mirkli nešaubījos, ka gribu izlasīt arī to. Izrādījās, ka tas ir autobiogrāfisks vēstījums par emocionālo vardarbību lesbiešu attiecībās. Tas, protams, izklausās pēc ļoti specifiskam un šauram lasītāju lokam domāta darba, jo lielākā daļa tādās attiecībās nekas nenonāks, bet patiesībā mēs visi lasām grāmatas par apstākļiem, kādos, visticamāk, nekad nenonāksim, vienalga, vai tas būtu kriminālromāns, fantāzija vai romāns par rakstnieku, kuram uznākusi radošā krīze un mīļākā arī nav gana laba. Tā arī šīs atmiņas, kaut arī autore bieži uzsver, ka trūkst pētījumu par vardarbību lesbiešu attiecībās, jo divām sievietēm taču jābūt priekšzīmīgām, it īpaši, ja tās pārstāv vairākas marginālas grupas (autore ir krāsainā un pozicionē sevi kā resnu), uzrunā daudz vairāk cilvēku, tās ir iekļuvušas daždažādos labāko un visvairāk pirkto grāmatu sarakstos un tiek tulkotas vairākās valodās.

I came of age in a culture where gay marriage went from comic impossibility to foregone conclusion to law of the land. I haven’t been closeted in almost a decade. Even so I am unaccountably haunted by the specter of the lunatic lesbian. I did not want my lover to be dogged by mental illness or a personality disorder or rage issues. I did not want her to act with unflagging irrationality. I didn’t want her to be jealous or cruel. Years later, if I could say anything to her, I’d say, “For fuck’s sake, stop making us look bad.”

Pirms vardarbības ir romantika, ir mīlestība. Viņa iemīlas sievietē, tiesa, aizņemtā, taču tās esot atvērtas attiecības. Viņas trijatā brauc meklēt ideālo sapņu māju un to atrod.

I daresay you have heard of the Dream House? It is, as you know, a real place. It stands upright. It is next to a forest and at the rim of a sward. It has a foundation, though rumors of the dead buried within it are, almost certainly, a fiction. There used to be a swing dangling from a tree branch but now it’s just a rope, with a single knot swaying in the wind. You may have heard stories about the landlord, but I assure you they are untrue. After all, the landlord is not a man but an entire university. A tiny city of landlords! Can you imagine?

Šādu vieglu, mazliet dzejisku noskaņu Mačado uztur visas grāmatas garumā, arī tur, kur tiek stāstīts par drūmākiem notikumiem. It kā tā būtu pasaka. Grāmatā ir daudz īsu un īsumīsu nodaļu, kas katra saucas “Dream House As… un tad seko dažādu literatūras paņēmienu nosaukumi. Daudzām beigās ir atsauces uz folkloras sižeta numuru (piem., 30. Thompson, Motif-Index of Folk-Literature, Type E279.3, Ghost pulls bedclothing from sleeper). Viss, ko var izdomāt varmācīgs cilvēks, jau sen ir apzināts, saukts vārdā un klasificēts, varbūt tikai ne tajā vietā, kur mums ienāktu prātā meklēt.
Ja šīm atmiņām var ko pārmest, tad tā ir upura neizgaismošana. Protams, sekss ir tik labs un tā ir tik daudz, ka no tā nevar atteikties. Bailes slikti izskatīties pārējo acīs es jau pieminēju (lai gan viņas dzīvokļa biedri, kam nez kuro reizi nākas noklausīties taisnošanos, ka viņa nekur nav gājusi, bet gan palikusi mājās, un Džons ar Loru to var apliecināt, par šīm attiecībām nemaz nepriecājas). Lielākoties mēs redzam tikai (bijušo) mīļoto un pārāk maz esam autores galvā. Nav īsti skaidrs, kā viņa izdomāja un atrada spēkus šīs attiecības pārtraukt. Tomēr tas viss nekavē grāmatai kļūt par ievelkošu darbu, kas paliek atmiņā kā lasīšanas piedzīvojums.

Grāmatas zem eglītes

Kamēr vēl gads nav beidzies, jāpaspēj vēl izdalīt paciņas.
Andrim es gribēju citu grāmatu, to, kuru pati šobrīd vēlos pārlasīt, “Pollen” no Jeff Noon. Diemžēl tieši tā nav godīgi nopērkama ne elektroniski Smashwords.com, ne drukātā veidā, tāpēc lai iet “Nymphomation”, vismaz pavērs jaunu skatu uz ķiplokiem.
Asmo viņgad dabūja ziemeļbriežus, tad lai šoreiz iet 250 zirgu. “Under Heaven” no Guy Gavriel Kay. Grāmatai ir arī turpinājums, bet to es pati neesmu lasījusi.
Austra varbūt gribēs ieskatīties nākamgad latviski iznākošajā Krisas Krausas kulta romānā “Es mīlu Diku”, bet jābrīdina, ka man pašai tur patika tikai tās vietas, kur stāstīts par sieviešu mākslu.
Doronikei grāmata, kas šķita interesanta manam tētim un ko es pati arī apsolos izlasīt: Valda Atāla “Elles debesis”.
MsMarii droši vien jau sarakstos iekļautā Ingas Gailes “Migla”.
Sibillai viss jau ir, bet varbūt tomēr ir palaista garām Pētera Vollēbena “Koku slepenā dzīve”.
Uldim kāda Olafa Gūtmaņa dzejas grāmata, kas nu bibliotēkā ir pieejama.

Vienā teikumā

Pēdējā laikā esmu šo to izlasījusi.

• Māris Bērziņš. Svina garša. Droši vien biju pēdējā, kas vēl nebija lasījusi šo latviešu bestselleru, par kuru jau stāsta skolniekiem, un tas man liekas īsti vietā, jo grāmata ir jauneklīga, un vecus žargonvārdus arī ir derīgi (nerakstīšu vis “ģeldīgi”) uzzināt; kā grāmata beidzas, ir saprotams jau no nosaukuma, lai gan autors sākumā bija iecerējis citādu noslēgumu, bet tās zvaigznītes man tomēr trāpīja pakrūtē.
• Kristīne Ulberga. Tur. Kādā ārzemju blogā izlasīju arī Ulbergai piemērotu izteikumu, proti, ka autore raksta tā, kā nedomā neviens cits, izņemot mūsdienu prozas rakstniekus, tas par tām daiļajām vārdu mežģīnēm un salīdzinājumiem, kas grāmatas sākuma daļā man krita uz nerviem stiprāk nekā turpinājumā, vai nu pieradu, vai arī samazinājās daiļprozas blīvums un pāri palika neticams stāsts par galvenā varoņa ģimeni, rāgānas, kurām ir viena garumzīme par daudz, lai es tās varētu izrunāt, un pārāk maz no pagrīdes komūnas dzīves, kas mūsdienās esot pārvērtusies par mācītājiem un astrologiem.
• Jana Veinberga. Vēl viena diena. Veinbergas diezgan klasiskie stāsti man negaidīti patika tik ļoti, ka esmu paguvusi jau izlasīt arī viņas iepriekšējo stāstu grāmatu par nenotikušām mīlestībām, kas tomēr bija vien rokas ievingrināšana, kamēr jaunais krājums atklāj autori kā labu cilvēku pazinēju, kas nesirgst ar liekvārdību, varbūt vienīgi slīkšanas bija tā pavairāk.
• Mark Billingham. The Bones Beneath. Iepazīšanās ar angļu kriminālromānu autoru izvērtās diezgan neveiksmīga, jo šis darbs ne tiai ir nez kurais sērijā, bet arī samērā eksperimentāls (detektīvu grupā), kā tās teleseriālu sērijas, kur beigās viss paliek, gaisā karājoties, jo galvenais ļaundaris cietumā bija jau grāmatas sākumā, bet galvenais izmeklētājs tā arī nespēja pieaugt man pie sirds ar savām darba un romantiskajām dilemmām.
• Ann and Jeff VanderMeer, ed. Sisters of the Revolution: A Feminist Speculative Fiction Anthology. Ne visu stāstu feminismu es spēju saskatīt, taču kopumā daudz interesantu tekstu gan no tādām zvaigznēm kā Ursula Le Gvina, gan no pirmo reizi dzirdētiem vārdiem, piemēram, Kit Reed, kuras stāsts par mātišķumu kā ieslodzījumu haizivju apsargātā salā man dziļi iespiedās prātā; amerikāņu izdotā grāmata jāuzteic arī par tulkotu tekstu ievietošanu, un, starp citu, krājums ir publicēts arī Itālijā (ceru, ka nejaucu ar Franciju), un visas tulkotājas bija sievietes; sīkums, bet patīkami.
• Jeff VanderMeer. Borne. Pavisam negaidīti šī grāmata arī ir par mātišķumu, tikai šoreiz mīlamais bērns ir adoptēts nezināmas sugas bārenis, kas izskatās pēc jūras anemones un kalmāra krustojuma, taču māk pārvērsties un iemācās runāt un lasīt, un šis milzīga lidojoša lāča kažokā atrastais radījums uztraucas par to, vai viņš ir persona, bet apkārt tikmēr valda cīņa par izdzīvošanu biotehnoloģiskā postapokalipsē un milzīgais lācis nav pats lielākais drauds, tomēr galvenokārt šī grāmata ir par uzticēšanos un zaudējumiem.
• Jeff VanderMeer. The Strange Bird. “Bornē” ir viena rindkopa par savādo putnu, kas atlidojis uz pilsētas paliekām, viss pārējais par viņu ir aprakstīts šajā stāstā. Top arī stāsts par trim mirušajiem astronautiem.
• Peter Wohlleben. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate. “Koku slepenā dzīve” ir izdota arī latviski, tāpēc visi var izlasīt, cik koki ir līdzīgi cilvēkiem, kā viņi audzē savus bērnus un mēģina izvairīties no kaitēkļu uzbrukumiem; šo to es jau biju dzirdējusi, tātad tā varētu būt taisnība, nevis tikai autora vēlme saskatīt savos mīluļos cilvēciskas iezīmes; vēl jūs varat steigšus aiziet līdz galerijai Micēlijs Marijas ielā 13, kur izstādē līdz 10. augustam apskatāms arī Viviannas Marias Staņislavskas komikss tieši par šo tēmu, bet es tikmēr jutīšu līdzi nabaga nomocītajiem pilsētas kokiem.
• Gloria Fuertes. Historia de Gloria (Amor, humor y desamor). Glorija Fuertesa ir viena no divām latviski izdotajā spāņu dzejas antoloģijā iekļuvušajām sievietēm, bet tajā trūkst viņas sociāli aktīvās dzejas parauga, jo pašai dzejniecei šķita, ka nekur neder tāda dzeja, ko neviens nelasa, tāpēc viņai bija svarīga dzejas saprotamība (dzejnieks kā brilles kalpo, lai tu redzētu, dēls mans, lai tu redzētu), teksti ir īsi un, kā jau nosaukumā teikts, ar humoru; Norvēģijas aviokompānijai ir lidmašīna, uz kuras astes uzzīmēts Glorijas portrets, bet grāmatu es pirku vienā no divām Barselonas geju un lesbiešu grāmatnīcām.
• Ramón del Valle-Inclán. Luces de bohemia. Esperpento. Aizmirstiet, ko es rakstīju par sena žargona noderīgumu, šeit pagājušā gadsimta sākuma Madrides slengs mani piebeidza par spīti tam, ka grāmatā bija gan vārdnīciņa, gan ievadā izskaidroti daži vārdi un, protams, tēlu prototipi, toties tagad varu lepni teikt, ka esmu iepazinusies ar vienu no slavenākajiem spāņu dramaturgiem.

Pastaiga mežā

Bill Bryson. A Walk in the Woods: Rediscovering America on the Appalachian Trail. Vāks: Art Wolfe, Tony Stone, Roberto de Vicq de Cumptich. New York: Broadway Books, 1999 (1998). 284 pp.

Jeb “Skarbās takas vilinājums”, kā grāmatu sauc latviskajā izdevumā. (Tūdaļ piemetināšu, ka apbrīnoju tulkotājas, jo grāmata ir pilna ar floru, faunu un citām lietām, par kurām man nav ne mazākās nojausmas, kā tās dēvē latviski.
Pārcēlies no Anglijas atpakaļ uz dzimto Ameriku, Braisons netālu no savām mājām mežā pamanīja taku, kas izrādījās gabals no ekstremāli garu pastaigu cienītājiem (kādi 3000 km) domātās Apalaču takas. Ņemot vērā, ka viņam jau bija pieredze doties pārgājienos un pēcāk tos aprakstīt, tādā veidā arī nopelnot mazliet naudas, rakstnieks pārlieku ilgi nedomāja un devās uz tūrisma preču veikalu iepirkt kaudzēm smalka un dārga ekipējuma, ko pēc tam varēs nest uz muguras mēnešiem ilgi. Pēdējā brīdī uzradās arī negaidīts ceļabiedrs, kas nodrošināja ne tikai sabiedrību meža biezoknī, bet arī daudz materiāla grāmatai. Runāsim atklāti, bez Kaca teksts daudz zaudētu, lai gan viņš nemaz tur nedominē. Iespējams gan, ka autors to kompensētu, vairāk aprakstot citus ceļā sastaptos ļaudis, jo no viņa memuāriem kļūst skaidrs, ka šo ceļu uzņemas mērot tikai īpaši cilvēki, par kuriem citi, dīvānā sēžot, vēlāk var pasmieties.
Tā kā taka tomēr ir diezgan vientuļa, Braisons vairāk apraksta apkārtni un tās vēsturi. Tas izklausās ļoti nopietni, bet tā nav, grāmata ir izklaidējoša un labdabīga humora pilna lasāmviela, kas reizē pamanās būt arī izglītojoša. Nu, vismaz tādā gadījumā, ja es kaut ko no ģeoloģijas, vēstures vai bioloģijas devām atcerētos. Bet gan jau tās iegulsies kādā smadzeņu slānī un vajadzīgajā brīdī es atminēšos: jā, tā ir pilsētiņa, kurai apakšā aizdegās ogļu raktuves un degs varbūt vēl tūkstoš gadu, kamēr no augšas viss izskatās mierīgi, tikai dūmo. Arī autors kādu brīdi tur ziņkārīgi pastaigājās, līdz viņam pēkšņi pielēca, ar ko īsti viņš tobrīd nodarbojās.
Man ir skaidrs, ka ne uz kādu Apalaču taku es noteikti nedošos. (Es tur būtu kā Cāļu Džons, kas allaž noklīst no ceļa.) Bet tiem, kas vēl nav lasījuši, izlasīt gan varu ieteikt.

Read Harder 8. punkts: ceļojuma memuāri.