Category Archives: Angliski

Ceturkšņa atskaite

Vispirms jau varētu martu atcerēties. No vienpadsmit divdesmit grāmatām, kuras var aplūkot iepriekšējā ierakstā, esmu izlasījusi piecas (vienu gan jau aprīlī; un patiesi, pietiks vēl kādiem trim martiem), Sallu Simuku (allaž izlasu “Sallija Smuka”) nolēmu nelasīt, lai gan noformējums grāmatām patiesi ir ļoti smuks, nu, un izlasīju vēl dažas kaudzītē netikušas grāmatas, kas izjauca iecerēto sieviešu mēnesi. Tā vietā man sanāca latviski izdoto grāmatu mēnesis. Arī neierasti.

Izrādās, lasīt grāmatas ar vismaz zemapziņā sēdošu domu par tām vēlāk uzrakstīt un vienkārši lasīt ir divas dažādas lietas. Esmu pārgājusi uz otro veidu, un pat viena teikuma apraksts šobrīd šķiet diezgan biedējošs. Es pamēģināšu, bet ļoti iespējams, ka daži teikumi būs ļoti īsi.

Kamilla Lekberga. Nāras sauciens. Šī skandināvu detektīvromānu autore manuprāt raksta diezgan amerikāniskā garā, proti, vainīgas ir ne tik daudz sabiedrības ēnas puses, cik konkrētais indivīds, ļoti iespējams, garīgi slima persona. Un allaž kāds atriebjas par seniem pagātnes notikumiem. Ā, un grāmatas beidzas, sērijas galvenās varones personiskajai dzīvei karājoties pie klints. Galīgi nav mana iecienītākā autore, bet ko lai dara, ja gribas grāmatu, kurā galina nost cilvēkus?
Kamilla Lekberga. Akmeņkalis. Šeit galina nost arī bērnus.
Josa Fructuoso. Perros de verano. Revolucionārā Parīze un fašistiskā Spānija pirms gandrīz 50 gadiem. Jauna, politiski aktīva, domājoša un nepareizi iemīlējusies meitene.
Amanda Vähämäki. It’s Tuesday. Mazs bilžu stāsts skaistās krāsās par parastu otrdienu Somijas ciemā.
Š! nr. 14. “Read Harder” izaicinājuma sporta grāmata. 🙂 Reālistisks kalambols, pingponga burvis, starpgalaktiku boksa čempionāts, skrējēji, riteņbraucēji, slepkavnieciska meiteņu peldētāju komanda, fizioterapija, supervarones un viss pārējais, ko vien var kārot sportiska sirds.
Ingrīda Pičukāne. Three Sisters. “Три сестры, три сестры разорвут тебя на части/Сердце вверх, ноги вниз, остальное что куда.” Kas notiek, kad trīs daiļas franciski runājošas māsas mežā uziet stipri piekusušu, kā izrādās, krieviski runājošu vīrieti.
Juris Kronbergs. Uz balkona / bet ja visu laiku… Divi dzejoļu krājumi vienos vākos. Izlasīju un nodomāju, ka vajadzētu nopirkt pašai savu eksemplāru, tikai vēl neesmu tikusi līdz veikalam. LALIGABA’s nominants.
China Miéville. King Rat. Kad Čaina bija vēl gluži jauns, nevis slavens, viņš debitēja ar dramendbeisa romānu par žurkām, stabulniekiem un 90. gadu deju mūziku. Tieksme uz neparastām un baisām slepkavībām viņam piemita jau tolaik.
Anne Fadiman. Ex Libris: Confessions of a Common Reader. Nav jau tā, ka man nekad nebūtu pārmests snobisms. Pilnīgi nepelnīti, jūs teiktu, ja izlasītu šo eseju krājumu par vienkāršu lasītāju izsmalcinātajiem literārajiem prieciņiem.
Fernando Pessoa, Luís de Camoes, Cesário Verde, Florbela Espanca, Mário de Sá-Carneiro. Lisbon Poets. Mazdrusciņ no pieciem slavenākajiem Lisabonas dzejniekiem bilingvālā (portugāļu un angļu val.) krājumā.
Kimberly Rae Miller. Coming Clean: A Memoir. Šausminoši memuāri, kuru autore izauga vācēju ģimenē. Ar šo grāmatiņu viņa laikam labi nopelnīja, taču rakstīt īsti nemāk un, lai gan apgalvo, ka viņai tagad esot labi, tomēr vēl joprojām visu attēlo labāku, nekā tas ir bijis. Ja mīlat suņus, nelasiet.
Hanss Hennijs Jānss. Svina nakts. Glīta grāmatiņa, ko tikko aprakstīja Sibilla. Tulkotāja pēcvārds man šķita interesantāks par pamattekstu.
Dace Rukšāne. Mīlasstāsti. Mīlasstāsti bez mīlas. Man riebjas, ja tā izmanto suņus kā pirmajā stāstā, un niecinošā attieksme pret “Zara” apģērbiem šķita smieklīga, jo spāņu un angļu princeses utt. gan nekautrējas tos uzvilkt. Bet nu labi, kādreiz droši vien tā nebija.
Inga Gaile. Kūku Marija. Migla. Gailes jaunākā pieaugušajiem domātā dzejas grāmata man patika labāk nekā priekšpēdējā, bet kāpēc? Varbūt mīlestība tajā bija nelaimīgāka.
Rafaels Alberti. Jūrnieks uz sauszemes. Tā kā bērnu grāmata, tā kā ne. “Nemīlē vārava jūrnieciņu./Zobenzivs ievaino viņu.//Cik melni gan jūrā tam klājas!” Par laimi, ne jau nu vienmēr. Vispār autors ir viens no slavenākajiem spāņu dzejniekiem, un šajā krājumā ir lasāmi viņa agrās jaunības darbi, ne tikai jūras, bet varbūt arī folkloras ietekmēti.
Ailīna Goudža. Zaļākā puse. Dāmu romāns par to, ka otrā pusē (laukos vs. Ņujorkā) dzīve rādās saldāka un vīrieši – iekārojamāki. Man atmiņā visspilgtāk palicis, cik grūti iztulkot krāsu nosaukumus (ir toņi, ko es arī māku nosaukt tikai angliski un varbūt vēl spāniski, bet latviski būtu jāizlokās), jo tur bija ziloņa krāsas mati, interjers ūdens un bumbieru krāsā utt. Un vēl man bija slinkums internetā meklēt oriģinālu, bet Agrās atbrīvošanas fronte tomēr ļoti mulsināja, un es gribētu zināt, vai tiešām autore nerakstīja par Zemes vai Dzīvnieku atbrīvošanas fronti, kas patiešām eksistē.
Metjū Kviks. Šībrīža veiksme. Grāmatu paņēmu lasīt tāpēc, ka par to un tās autoru neko nebiju dzirdējusi. Un tāpēc, ka piesolīja četru savādnieku dzīvesstāstus. Bija gan amerikāniski salds romāns par to, kā dažiem garīgi slimiem dzīves pabērniem viss vairāk vai mazāk nokārtojas, bet grāmatai paveicās, jo tā trāpījās rokās pareizajā brīdī, kad šis stāsts spēja aizkustināt.
Džons Frīls, Linda Frīla. Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi. Pēc grāmatas izlasīšanas ļoti gribējās pateikt, ka nu ir dimbā, bet neradās izdevīgs gadījums. Šī ir drīzāk diagnosticējoša, nevis pašpalīdzības grāmata, un autori uzskata, ka tā varētu attiekties uz 90-95 % cilvēku, tā ka lasiet vien paši.
Benuāta un Flora Gruo. Daudzskaitlīgā sievišķība. Tieši tas, ko varētu gaidīt no franču psiholoģiskā (sieviešu) romāna. Sarunas, vēstules, emocijas. Vēstījums ir pārmaiņus gan no sievas, gan mīļākās skatupunkta. Nu jā, sižets ir tieši tāds: sievas labākā draudzene kļūst par vīra mīļāko. Un ko lai dara, ja viņš mīl abas un viņi turklāt jau sen ir vienojušies par brīvību attiecībās?

Vienkāršas lasītājas atzīšanās

Anne Fadiman. Ex Libris: Confessions of a Common Read. Penguin, 2000 (1998). 144 pp.

  Šī ir Ziemassvētku dāvana no Austras, kas ļoti parocīgi derēja arī Read Harder izaicinājuma 3. punktam (grāmata par grāmatām; mēneša laikā man ir sanācis aizpildīt jau septiņus punktus). Vārdu sakot, tēma, ar kuru garām nošaut nav iespējams, bet, ja labi pacenšas…
 Pieņemu, ka tajā, ka pēc grāmatas izlasīšanas es nestaigāju apkārt ar aizplīvurotu skatienu (nu labi, pulkstenis bija ap diviem naktī, es gāju gulēt), neapglāstu vākus, neošņāju papīru utt. vainojama varētu būt mana ieraža pieveikt visu vienā paņēmienā (bet šis ir žurnālam rakstītu eseju krājums, kas droši vien atstāj spēcīgāku/labāku iespaidu, ja to lasa pa gabaliņam); tādā aspektā grāmatai ir ļoti labs apjoms; tieši tāpat es tagad arī rakstu, piedodiet, pat nepārlasot, jo vai nu nospiedīšu “publicēt” pogu, vai arī tas viss mūžīgi mūžos paliks melnrakstā) tas, ka pēdējā laikā vairākkārt sanācis pārspriest privilēģiju, tostarp mākslā, jautājumu. Jo autores privilēģijas spraucas laukā pa visām vīlēm, bet viņa ne pirkstiņu nepakustina, lai tās atzītu. Un tad nu es, no caurcaurēm proletāriešu ģimenes nākusi, jūtos sapīkusi.
 Pirmā eseja, kurā autore apraksta, kā pēc pieciem laulībā pavadītiem gadiem viņi beidzot nolemj apvienot abu bibliotēkas, bija aizkustinoša. Skaidrs, ka viņai tas šķiet kā pēdējais un svarīgākais jāvārds, jo pēcāk jau patiešām vairs nav atkāpšanās ceļa: kāda vairs šķiršanās, ja visi dubultie eksemplāri ir izdabūti laukā no mājas? Nemaz nerunājot par tūlītējām problēmām, kas rodas, kad saduras divas krasi atšķirīgas plauktošanas sistēmas. Kaut arī man laikpalaikam uzrodas vēlme sakataloģizēt personīgo bibliotēku, turklāt bērnībā es pat biju daļu grāmatu sanumurējusi un sarakstījusi kladītē (ļoti neparocīgs paņēmiens), kā arī man ir atsevišķi plaukti dzejai un bērnu literatūrai, ar to arī mani obsesīvi kompulsīvie lasīšanas traucējumi – vismaz mājās – beidzas. Ne tā kā autorei, kurai pie gultas stāv plauktiņš ar “radu un draugu sarakstītām grāmatām”. (Domājat, ka es tā nevarētu? Galvenais, lai plauktiņš mazs. Kad vasarā mēģināju atbrīvot nedaudz vietas savos plauktos, kādu “Dzejas dienu” sējumu paturēju tikai tāpēc, ka tur, izrādās, bija kāda drauga jaunībsdienu dzejolīši. Un Kasima romānu es tur varētu nolikt, viņš reizēm lasa manu blogu, tas ir gandrīz vēl vairāk.)
 Autorei gan to radu un draugu ir vairāk, jo viņa ir nākusi no literātu ģimenes, apprecējusi rakstnieku utt. Tiesa, man viņas paziņu loks ir svešs, tas ir, neesmu viņus lasījusi, tāpēc grāmatā man viņu bija par daudz, tāpat kā jums būs par daudz manis, ja izlasīsiet šito līdz galam. Noteikti ir forši piedzimt ļoti inteliģentiem vecākiem, kas līdz sirmam vecumam deklamē Miltonu, bet nu tad apzinies to, nevis izturies tā, it kā tā būtu norma. Vienā vietā autore stāsta par savu vecvecmāmiņu, kas raktuvju negadījuma dēļ iegrima dziļā nabadzībā, un prāto, kā viņa jutās, lasot mācītāja sarakstīto mājsaimnieču rokasgrāmatu, kur kļūt trūcīgiem nozīmē vienkārši mazliet mazāku mājiņu. Citā vietā, apspriežot divus lasītāju tipus, kas mīl grāmatas ar galantu vai miesisku mīlu, viņa kā piemēru savas ģimenes ciešajām un jutekliskajām saitēm ar grāmatām piemin savu tēvu, kas lidojot mēdzis papīrvāku grāmatām izraut un izmest laukā jau izlasīto daļu, lai vieglāka bagāža. Kur nu tādi sīkumi kā pieraksti, atlocīti stūri utt. Viņi grāmatas mīlot satura, nevis formas dēļ. Nu, pat nerunājot par to, ka grāmata tiklab var būt arī mākslas objekts, kurš var atļauties to iznīcināt šādā veidā? Tas, kurš zina, ka vajadzības gadījumā spēs to iegādāties no jauna, nepaliekot ne izsalcis, ne nosalis.
 Nemaz nesākšu iztirzāt, ko domāju par paviršo izteikumu, ka viņas tēva bibliotēkā vienīgie mēsli bija zinātniskā fantastika.
 Tomēr jāatzīst, allaž ir patīkami, ka ir tādi cilvēki, kam lasīšana ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas mīl vārdus un tā joprojām. Tas piedod zināmu stabilitāti pasaulei. Šajā gadījumā mēs tomēr nebijām uz viena viļņa, es ar viņu vienkārši nespēju izjust saikni. Tas gan netraucēja par visu ko padomāt un visu ko atcerēties. (Šeit es pārdomāju un neuzrakstīju privātu stāstiņu par to, kā pat priekšā lasīšana, kas arī ir apcerēta grāmatā, ne vienmēr ir tik jauka, kā varētu sagaidīt.)

Žurku ķēniņš

China Miéville. King Rat. Il. Mark Moran. London: Macmillan, 1998. 333 pp.

  Pēdējā laikā es gribu, lai grāmatu varētu izlasīt vienā piegājienā. Pievienojoties vēl tādām prasībām kā “fantastiku” un “papīrā”, nedēļas nogalē izvēle bija grūta. Beigās nācās samierināties, ka to nedz izdevās izlasīt vienā vakarā, nedz arī tā bija fantastika, lai gan šausmu romāns, kā atcerējos dzirdējusi, manuprāt, arī ne. Tāda patumša urbānā fantāzija no tiem laikiem, kad tas vēl nenozīmēja romantiku.
 Jebšu Mjevilu es nevilcinādamās pieskaitītu pie saviem iemīļotākajiem autoriem, tas nenozīmē, ka esmu visu lasījusi, vēl vairāk, ka esmu lasījusi visu, kas man stāv mājās. Zin kā, gan trūcīgākiem laikiem jāpietaupa, gan viss kas cits uzmanību novērš, un galu galā – mīlai takš pierādījumus un pamatojumu nevajag jeb ja patīk, tad arī šķiet skaists. Nu tā kaut kā.
 Nu, un pirmā grāmata, tas vispār ir bīstami.
 Jā, zinot, kas nāca pēc tam, šis ir tāds debijas romāns, kam jātiek pāri, lai kļūtu par satriecošu rakstnieku (un vai dieniņ, cik tas jau ir bijis sen). Šeit elpa neaizraujas, tomēr var jau redzēt, kas ar autoru notiks tālāk: te ir gan plašs vārdu krājums (tas vēl būtu sīkums, bet atskaņu slengs un dīvaini dialekti panāca, ka vietām es tikai nojautu, nevis sapratu, kas īsti tur rakstīts), gan politiskā nostāja pieminēta, gan šerminošs briesmonis, gan sajūtama telpa (vēl pirms tam Mjevils ir strādājis par ilustratoru un komiksu mākslinieku, varbūt no tā viņam arhitektoniskā domāšana), gan citi vēlāk izmantoti sīkumi. Tomēr īsti dīvains viņš vēl nav.
Patiesībā grāmata ir izdevusies pietiekami laba, tikai tas nav tas, ko šodien gaidām no autora.
 Notiek tā: Solu no rīta pamodina skaļi klauvējieni pie durvīm. Tā izrādās policija, jo Sola tēvs guļ zālē daudzus stāvus zemāk, loga stikla lausku ieskauts. Ir skaidrs, ka izmeklētājam aizdomās turamais jau ir rokā. Bet tad kāds dīvains tēls ienāk kamerā un caurcaurēm fantastiskā veidā izved Solu no iecirkņa. Tas ir žurku ķēniņš, kas atklāj jaunietim dažus pārsteidzošus faktus par viņa izcelšanos. Sols ir izglābts no cietuma, bet tajā Londonā, ko līdz šim bija pazinis, atgriezties vairs nevar. Labi, ka vēl ir otra, tā, kas pieder žurkām (lasot labāk neēst). Vai varbūt ne pārāk labi, jo ne jau nesavtīgu iemeslu vadīts nāca viņa pestītājs. Un, kur žurkas, tur žurku ķērājs, tas ar stabuli rokās, kam viens pīpis, ko aizvest sev līdzi, žurkas, bērnus vai, teiksim, zirnekļus. Un ķērājam uz žurku ķēniņu jau sen ir zobs.
 Kaut arī, sākot lasīt, man nebija ne jausmas, kas īsti grāmatā notiks, bija kaut kas, kas mani patiešām pārsteidza. Mūzika. Šis izrādījās dramendbeisa romāns (jā, Mjevila, nevis Džefa Nūna sacerēts), turklāt Čaina ļoti izteiksmīgi apraksta mūziku. Gluži grūvēt līdzi negribējās, bet nostalģija pārņēma gan.
Read Harder 2. (debijas romāns) un 12. (fantāzijas romāns) punkts.

Dažos vārdos. 762

Pirmajā pusgadā es izlasīju 40 grāmatas. Otrajā – apmēram tikpat, cik līdz februāra vidum, proti, 18. Kopā sanāk 58: 13 latviski, 13 spāniski un 32 angliski. 26 grāmatas ir sarakstījušas sievietes (vismaz viena no tām bija piedzimusi kā vīrietis), 31 – vīrieši, vienā apkopoti abu dzimumu autoru darbi.
Vārdu sakot, neko daudz es nelasīju (oktobrī nav nevienas grāmatas; novembrī viena), bet atšķirībā no gandrīz visas pārējās pasaules par 2016. gadu sūdzēties nevaru, varbūt tāpēc, ka kopumā, kā saskaitīju, divus mēnešus no tā esmu pavadījusi siltākās zemēs par Latviju, turklāt ar pavisam atšķirīgu, bet ļoti vilinošu grāmatnīcu piedāvājumu. Protams, es labāk vēlētos mieru pasaulē, bet, ja tas ir par sarežģītu, tad nākamgad, lūdzu, man apmēram to pašu. Paldies.

  • Monika Pēca. Otrdienu draudzenes. Necerēti tīkams čiklita paraugs, kurā nereliģiozas sievietes dodas svētceļojumā.
  • Franciska Emlere. Rīgas buča. Vietējais detektīvs, kurā ekspolicis runā kā Jānis Peters, notiek mākslas darbu viltošana un tiek atmaskota muzeju sistēma. Godīgi sakot, pārējo esmu jau piemirsusi.
  • Katrīna Pankola. Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Šī izrādījās sērijas otrā grāmata, kas nav paredzēta lasīšanai atsevišķi, turklāt Ņujorkas meitušku mīlas un darba ķibeles tā arī neatrisinājās, jo vēl jau priekšā ir trešā daļa.
  • Kajsa Ingemarsone. Citroni dzeltenie. Zviedru čiklits, ļoti pozitīvs un ar ražošanas (sabiedriskā ēdināšana) romāna iezīmēm. Diemžēl intrigas (nežēlīgs ēdienu kritiķis, kas ar vienu rakstiņu nosaka restorāna likteni) atrisinājums bija gaužām paredzams.
  • Pēteris Draguns. Tumšā stundā.. Šito gan es negaidīju. Vecās Derības, buramvārdu vai Tagores garā sacerētas vārsmas, kas vēsta par visnotaļ neveselīgām, bet pazīstamām alkām “Lai man viņš savu mīlu sniedz. Lai viņš to tiešām grib.” Tāds konceptuāls krājums, kurā vienoto tekstu mazliet sadrumstalo tikai pretenciozais noformējums. Dzejoļi ir ļoti vizuāli, krāsaini, reizēm nekautrīgi skaisti (“Un gribas noslīkt šai lietū un straumītēs aiztecēt, aizskaloties tev līdzi. Un liekas, it kā es būtu karsts stikls, kurā tu ar savu elpu izveido formu. Zini, pēc mirkļa es būšu trausls un caurspīdīgs, bet tagad – paņem mani”), bet es tā arī īsti nezinu, ko par to visu domāt.
  • Richard Wiseman. 59 Seconds: Think a Little, Change a Lot. Praktiski padomi, kā minūtes laikā kļūt mazliet laimīgākam. Grāmatai ir kāda vaina, kā jau visām šai žanrā: ar izlasīšanu vien nepietiek.
  • Robert Wilson. A Small Death in Lisbon. Kā jaunas meitenes slepkavība Lisabonā izrādījās saistīta ar nacistu zeltu, volframa kontrabandu un Portugāles vietējo fašistisko diktatūru un bankām. Man bija ar daudz kara un esesiešu.
  • Carol Gilligan. In a Different Voice: Psychological Theory and Women’s Development. Autore apgalvo, ka tradicionālā attīstības psiholoģija neņemot vērā meiteņu atšķirīgo vērtību sistēmu utt. Droši vien būtu interesantāk, ja es no tā visa kaut ko saprastu un varētu piekrist vai apšaubīt.
  • William Thomas. Housekeeping Hints and Tips from Captain W. Mana vienīgā grāmata no lulu.com. Izskatās pavisam labi. Mājsaimniecība galīgi nav mana stiprā puse, bet šaubos, vai tā uzlabosies, izlasot pamācības, kā pagatavot vecpuišu vakariņas, sauso martini vai lati, atmest smēķēšanu, izlemt, vai precēties, nepazaudēt piezīmes un atsiet mezglus. Tiesa, tur ir padoms, kā ēst mango, un mājās ir šis auglis…
  • Max Porter. Grief is the Thing with Feathers. Nez, pēc kāda principa izvēlas lidostās pārdodamās grāmatas. Šī ir viena no tām. Šķiet, ka pirms nopirkšanas es to jau biju pētījusi kādā citā lidostā, jo lasot tā šķita ļoti pazīstama. Kaut kas pa vidu prozai un dzejprozai. Krauklis, kurš pieklauvē pie durvīm un vairs neiet prom no mājās, kurā valda sēras, jo ir nomirusi sieva un māte. Brīžiem šķiet, ka nelūgtais viesis viņus grib iznīcināt, bet patiesībā (cik nu uz kraukli var attiecināt šo vārdu) viņš ģimeni sargā. Glīti.
  • Chris Kraus. I Love Dick.. Ja sievietes mākslinieces vīrieši ignorē, var gadīties, ka to nāksies rūgti nožēlot, kad viņas iedomāsies, ka ir iemīlējušās, un sāks rakstīt garas vēstules.
  • Mark Haddon. The Pier Falls.. Šausmīgi drūms stāstu krājums, ko es neapdomīgi lasīju lidmašīnā, labi, ka tur netiku līdz stāstam par neveiksmīgu ekspedīciju uz Marsu. Šeit nu patiešām viss ir slikti, līdz priekšpēdējā stāsta varonis dienasgrāmatā kā pēdējo teikumu ieraksta, ka būtu izvēlējies labākas beigas, ja varētu. Viņš nevarēja, autors gan.
  • Junot Díaz. Drown.. Šķiet, ka Diass visu laiku raksta vienu un to pašu grāmatu. Šī bija pirmā, tie ir stāsti par dominikāņiem mājās un ASV.
  • Octavia E. Butler. Parable of the Sower.. Ļoti drūma antiutopija.
  • Yangsze Choo. The Ghost Bride.. Pārlieku izstiepts, par to toties detalizēts, ķīniešu pēcnāves dzīves attēlojums ar romantisko un kriminālo līniju.
  • Julio Cortázar. Bestiario.. Kortāsara pirmais stāstu krājums, taču autors liekas jau pavisam nobriedis. Dīvaini stāstiņi, kas varētu rādīties arī murgainos sapņos.
  • Claudia Piñeiro. Las grietas de Jara.. Arhitektu un būvnieku ražošanas kriminālromāns.
  • Dolores Redondo. Legado en los huesos. Kā jau bija sagaidāms, šī ir triloģijas otrā grāmata, un tajā diemžēl tiek izpausts, kas vainīgs pirmās daļas noziegumā, tāpēc sākt ar to nav ieteicams.

Spoklīgava

Yangsze Choo. The Ghost Bride. Il.: Mumtaz Mustafa, Vanessa Ho. New York: William Morrow, 2013. 368 pp.

    Tā nu sanāca, ka man steidzīgi vajadzēja izlasīt kāda Dienvidaustrumāzijas rakstnieka vēsturisku romānu, kura darbība risinātos pirms 1900. gada. Pateicoties labajiem cilvēkiem, kas izgudroja internetu, gūgli, ievilka kabeļus, nodevās sarakstu veidošanai utt., atradu lapu, kurā bija Dienvidaustrumāzijai veltīto vēsturisko romānu uzskatījums, kopā kādi desmit, un daļa no tiem rietumu rakstnieku un/vai stāsti par pagājušo gadsimtu. No atlikušajiem izvēlējos šo. Uzskatīšu, ka Read Harder izaicinājuma 14. un 15. punkts ir izpildīts, lai gan autore dzimto Malaiziju, cik noprotams, atstājusi jau bērnībā un tagad dzīvo ASV, un jebkurā citā reizē ar to vien, ka romāna darbība notiek Malaizijā 1893. gadā man šķistu par maz, lai to nosauktu par vēsturisku.
    Ja tā ir krāpšanās, es par to samaksāju, jo drīz vien man radās vēlme grāmatu pārtraukt lasīt. Autore ir izvēlējusies rakstīt pirmajā personā, par vēstītāju izmantojot jaunu meiteni, kam grāmatai pa vidu paliek astoņpadsmit gadi, akurāt pie vīra izdodamais vecums, bet kādam vajadzēja viņai pateikt, ka tā nav laba doma, jo īpaši cilvēkam, kas sirgst ar visa izskaidrošanas kaiti. Vai vismaz vajadzēja sākumā ieviest kādu marsieti vai amerikāni, kam jaunā daiļava Li Lana to visu stāstītu, citādi meitenes samākslotais runasveids var nokaitināt jau pirmajās lappusēs. Turklāt mani nepameta sajūta, ka viņas tēls ir izdomāts, rūpējoties nevis par vēsturisko atbilstību, bet gan par mūsdienu priekšstatiem, kādai jābūt varonei: izšūt lāgā nav iemācījusies, tā vietā lasa grāmatas, nu, un domā arī kaut kā dikti mūsdienīgi. Protams, man nav ne jausmas, kas tur toreiz patiesībā bija tipisks vai vismaz iespējams, bet tā sajūta sabojāja vēsturiskā romāna lasīšanu.
    Necik daudz 19. gs. beigu nemaz arī grāmatā nebija, jo jau pirmajā teikumā tēvs piedāvā kļūt par līgavu garam, proti, turīga drauga nesen mirušajam dēlam. Meitene ir bārene, pirms kādiem trīspadsmit četrpadsmit gadiem ģimene saslima ar bakām, māte nomira, bet tēvs palika ar rētu izkropļotu seju un tieksmi gremdēties skumjās atmiņās un opija dūmos. Bizness ir aizgājis pa burbuli, palikuši tikai trīs kalpotāji un daudz parādu.
    Li Lana ar mironi precēties un visu mūžu atraitnēs nodzīvot negrib, bet citu līgavaini tik viegli neatrast, to vajadzēja darīt agrāk. Un tad mirušais kavalieris viņai sāk rādīties sapņos, bet meitene satiek citu vīrieti, viņa brālēnu, kas liekas daudz tīkamāks. Sākas romantiskā līnija. Rēgs apgalvo, ka brālēns esot viņu noslepkavojis. Sākas detektīvlīnija.
    Tad viņa pārdozē bezmurgu miegazāles un pati nokļūst garu pasaulē, kur izmanto izdevību beidzot iziet laukā bez pavadoņiem un mēģina noskaidrot, vai viņas mīļotais ir vainīgs brālēna nāvē un kā no tā brālēna tikt vaļā. Tā arī ir interesantākā grāmatas daļa, nevis detektīvintrigas dēļ, jo no meitenes nekāda labā izmeklētāja vai spiedze nesanāk, viņa ļauj straumei sevi nest un paļaujas uz to, ka satiks īstās personas īstajā vietā un laikā, bet gan Malajas ķīniešu pēcnāves dzīves aprakstu dēļ. Šī pasaule ir uzbūvēta pamatīgi, ar visiem dēmoniem, pūķiem, elles tiesnešiem, papīra namiem un kalpiem, mirušo naudu (lūk, tā kādam ir bijusi spoža biznesa ideja: iestāstīt ļaudīm, ka mirušajiem, kas gaida uz atdzimšanu vai paradīzi, vajag naudu un mantas, kas dzīvajiem regulāri jāziedo, sadedzinot par pavisam īstām monētām pirktus papīrīšus), badīgiem rēgiem, spokiem, kas jaucas dzīvo likteņos un visu pārējo. Būtu sanācis kārtīgs stāsts, bet autore diemžēl ir izvēlējusies uzrakstīt romānu.
    No otras puses, neko līdzīgu es nebiju lasījusi, tāpēc, ja interesē neierasta fantāzija vai austrumu mitoloģija, atliek tikai sagatavoties pusaudžu romānam (izdevēji to nesauc nedz par young adult, nedz fantasy) un meklēt to rokā.

Es mīlu Diku

Chris Kraus. I Love Dick. Foreword by Eileen Myles, afterword by Joan Hawkins. Los Angeles: Semiotext(e), 2006 (1997). 277 p.

Nabaga Diks.

Tiem, kas nelasa grāmatas…

… jāpievēršas interneta komiksiem. Viens no maniem mīļākajiem ir Incidental Comics, kura autors Grānts Snaiders bieži pievēršas literatūrai, kā jaunākajā veikumā, kas redzams zemāk , prokrastinācijai un citām tuvām tēmām. Ja nu vēl neesat redzējuši, aizejiet aplūkot.