Category Archives: Krieviski

Mūsu kunga ļaudis

Людмила Улицкая “Люди нашего царя”. Ил. Антон Ходаковский. Москва: Эксмо, 2007 (2005).

Neesmu lasījusi daudz Uļickas grāmatu, kādas četras. Šī mani pārsteidza jau ar pirmo stāstu. Uļickas darbi nav mīlīgi vai saldi, nē, viņai raksturīga padrūma dzīves uztvere, un viņas varoņi parasti cieš. Bet te — gandrīz Ziemassvētku stāsts idilliskā Francijas nostūrī, lai gan ārā vēl tikai rudens. Ir bērns, ir jēriņš, ir lieliska spiričuelu dziedātāja, ir gardas vakariņas. Kaut kas neticams!
Pūdercukura beigās tomēr nebija, un tālākajos stāstos atgriezās pazīstamās tēmas un noskaņas. Stāstā “Короткое замыкание” daudzdzīvokļu mājā pazūd elektrība un tās iemītnieki tumsu izmanto kā nu kurais. Piemēram, aiziet pie mīļākā vai izēd dzīvokļa kaimiņienes katliņu. Bet viena dzīvokļa iemītnieki ir tā noguruši, rūpējoties par bērnu, kas piedzima ar neskaidru diagnozi un knapi tika noturēts pie dzīvības (un te nu stāsts sasaucas gan ar Paviču, gan Merku)… Un daži tēvi ir tādi, ka viņu bērni ir gatavi tos nogalināt. Un dažas mātes visu mūžu izmanto meitas, neļaujot viņām dzīvot savu dzīvi. Un daži pāri, kas viens otram kā radīti, izrādās gaužām neveiksmīga kombinācija.
Tomēr grāmatā ir arī stāsts par suni, kam izdevās dezertēt no Otrā pasaules kara, un ļoti skaistu un piktu kaķeni, kuras liktenis gan bija tikpat sarežģīts kā raksturs.
Visjaukākā ir grāmatas beidzamā nodaļa “Дорожный ангел”. Sargeņģelis pavada rakstnieci Žeņu dažādos ceļos: bērnībā viņa ar māti no Dienvidiem ved mājup milzīgu čemodānu ar smaržīgiem bumbieriem, pieaugusi nokļūst vienā kupejā ar gruzīniem, kam pilnas kabatas visbrīnišķīgāko mandarīnu. Vācijā viņa satiek neparastu grāmatveikala īpašnieci, aizbraukusi uz Ēģipti pagulēt saulītē, uzkāpj Sinaja kalnā, bet Ņuorleānā tiek bildināta. Stāsts, kurā viņa ar draugiem 30. decembrī ar pārpildītu vilcienu veselu dienu brauc uz laukiem, un vagonā visi jau svin, ir īsta dzelzceļa simfonija. Vai, kā apgalvo Uļicka, “krievu absurda teātris”.

Tik daudz gaišuma es nebiju gaidījusi. Šī varētu būt laba grāmata, ar ko sākt lasīt Uļicku, turklāt iespiesta uz tik plāna papīra, ka piecsimt lappuses nemaz nešķiet par daudz. Pēc tām es gribēju turpināt lasīt krieviski un izlasīju divas sen nopirktas grāmatas.
Grāmatu pašķirstīt var te.

Ar tēju zīmēta ainava

Милорад Павич “Пейзаж, нарисованный чаем“. Перевод с сербского Н. Вагаповой и Р. Грецкой. СПб.: Азбука, 2000. (Милорад Павић. Предео сликан чajeм. 1988.)

Ilgi nevarēju izdomāt, vai būtu labi nosaukt grāmatu par fantāziju un pseidointelektuālu figņu. Ne gluži tik ilgi, cik tā bija nostāvējusi nelasīta, nopirkta droši vien neilgi pēc izdošanas par latu astoņdesmit (lūk, kādi laiki ir bijuši! Tiesa, man ir cits izdevums, nevis attēlā redzamais), bet tomēr. Visi taču zina, ka Pavičs rakstīja postmodernu nopietno literatūru, ko varbūt pieklātos dēvēt par maģisko reālismu. Bet kā gan citādi, ja ne par fantāziju, lai saucu grāmatu, kurā pa vienu logu allaž ir redzams nākamais gads, kurā dēmoni sazinās, izmantojot cilvēku klepu un žagas, kurā laiks plūst visos virzienos un no cilvēka mierīgi var atdalīties ēna vai balss un sākt dzīvot savu dzīvi? Turklāt bez visa nosauktā šīs grāmatas nebūtu. Un vai romāns, kas sastāv no divām grāmatām, no kurām vienu krustvārdu mīklu cienītāji var lasīt gan horizontāli, gan vertikāli, tātad, Umberto Eko vārdiem runājot, atvērts romāns, nav pārāk komplicēts? Es pati arī nevarēju izdomāt, kā labāk lasīt, un paliku pie horizontālā jeb ierastā paņēmiena lasīt no sākuma līdz beigām. Šķiet, tā pat bija labākā izvēle, taču nešaubīgi to varētu pateikt, tikai izlasot grāmatu pa vertikāli un pirmoreiz. Sarežģīti.
Ja ir lasīta “Hazāru vārdnīca”, “Ainavā” daudz kas šķiet pazīstams. Sapņi, kas iejaucas dzīvē un ir spēcīgāki par nomodu, reizēm laikam rādās pat vieniem un tiem pašiem cilvēkiem.

Viņam šķita, ka viņš nedzīvo, bet kāds cits redz viņu sapnī, un tas nav cilvēks, bet gan kāds dzīvnieks vai augs. Viņš nomazgājās ar rakiju, ieskatījās spogulī un nodomāja: gluži kā paša māte būtu uzaudzējusi bārdu…

Pavičs daudz piesauc reliģiju. Pirmā grāmata “Mazais nakts romāns” sākas ar stāstu par ļaudīm, kas iemācījās atšķirt cilvēkus, kuru sirds pilna klusēšanas, no tiem, kam sirds piepildīta ar klusumu. Tā mūki sadalījās vientuļniekos un kopienā dzīvotājos, kam katram savs uzdevums un kas no vienas grupas otrā var pāriet tikai tad, ja atsakās no sava vārda un valodas. Katra nodaļa vispirms pavēsta par mūkiem un tad pievēršas neveiksmīgam arhitektam Afanasijam Svilaram, kura plaukstas līnijās ierakstīta Belgrada, kura projekti izpelnās kolēģu atzinību, taču nekad netiek uzcelti.

Viņš uzskatīja, ka arhitektūrā humors ir tikpat nepieciešams kā sāls maizē, ka ēkā ikvienam gadalaikam vajag savas durvis, bet grīdas jāieklāj gan dienai, gan naktij, jo naktīs skaņa lejup izplatās krietni ātrāk nekā augšup..

Un tā joprojām. Šāda loģika romānā valda viscaur. Katram neierastajam notikumam ir konkrēts iemesls, katra rīcība izsauc sekas. Viss tiek sistematizēts un iegrāmatots. Paviča absurds ir tik sakārtots, ka bez reliģijas viņš laikam nemaz nevarētu iztikt. Svilars apgalvo, ka ir ateists, tomēr pirmās grāmatas beigās, meklēdams kara laikā pazudušo tēvu, nonāk klosterī, kur tēvs viņam ir iestādījis dārziņu. Tur visu augu nosaukumi sākas ar viņa vārda burtiem, tur ir izaugušas visas viņa domas, vēlmes un darbi, tur pēc puķu un zāļu smaržas var noteikt, kā viņš rīkojas un kā jūtas…
Un Svilars saprot, ka ir palaidis garām vienīgo sievieti, ko spēj mīlēt un ko slepus uzskata par sava dēla pirmo māti, ka, būdams vientuļnieks, mēģinājis nodoties kopienas brāļu darbam, ka viņa tēvs patiesībā ir cits cilvēks.
Tāpēc otrā grāmata vēsta par veiksmīgā ASV uzņēmēja Afanasija Razina (bijušā Atanasa Svilara) un Milutas Vitačas, kādu brīdi izcilas operdziedātājas, sarežģīto mīlu, kurā iejaucas pārpasaulīgi spēki. Razins ir sapelnījis kaudzi naudas, ražojot ķīmiskos ieročus un miera atomu, viņš ar dažādu tēju uzlējumiem glezno Dienvidslāvijas vadoņa Tito rezidences un mēģina no jaunības dienu paziņām, trim kolorītām māsām, atpirkt mazmazbērnus. Te nu ir pārpārēm tādu gudrību, kas varētu būt gan serbu vai kādu kaimiņtautu ticējumi un nostāsti, gan autora iedomas. Seši stāsti rit paralēli un ir lasāmi gan vienādiņ, gan otrādiņ.

Vispār labā stāstā skaista valoda nav nepieciešama. Skaista valoda un skaisti vārdi vajadzīgi tikai sliktam stāstam. Labas fabulas pašas atrod vārdus un labi orientējas visās valodās. Runa nav par to. Kā jau teicām, ir jāatklāj jauns lasīšanas, nevis rakstīšanas veids. Ja labai fabulai nevajag skaistu valodu un skaistus vārdus, tai ir vienkārši nepieciešams skaists lasīšanas veids, kura pagaidām diemžēl vēl nav, taču cerēsim, ka ar laiku tas parādīsies… Jo, līdzīgi tam, kā pastāv talantīgi un netalantīgi rakstnieki, tāpat ir arī apdāvināti un neapdāvināti lasītāji.

Lasītāji, kam patīk lasīt ierastajā veidā no sākuma līdz beigām, tā, kā plūst upes un kā Svētā kalna klostera kopienā dzīvo mūki, — šie lasītāji krustvārdu mīklās vairāk priecājoties par vārdu krustošanos, nevis pašiem vārdiem, viņi ievedot pasaulē kārtību, vismaz svešā dzīvē, ja pašiem savā neizdodoties, viņi godājot tēva un tradīciju kultu, esot praktiķi, burvji, celtnieki, matemātiķi un teātra ļaudis. Romānā viņus sižeta veiklais savērpums piesaistot vairāk nekā varoņu likteņa pavērsieni. Varbūt tā arī ir. Tiem, kas lasa pa vertikāli, tāpat kā no debesīm krīt lietus, tiem svarīgākas ir citas lietas. Viņiem pieder nakts, viņi cits citu nepazīst, un kopēju ienaidnieku viņiem nav. Viņiem ir mātes kults, katram sava uguns un sāls, viņi ir mākslinieki un elku pielūdzēji. Kā pareizāk?

Kā lai mēs zinām, kam taisnība, ja mūsu laikmetā ir bijis tik daudz cilvēku, kurus nācies cienīt, un tik maz to, kurus bija iemesls mīlēt? Tāpēc laimīgi tie, kuri kaut reizi ir mīlējuši. Kaut vai grāmatu, ja ne suni vai kaķi, kaut vai rakstnieku, ja ne savu sievu.

Protams, jāņem vērā, ka lasītājs, kura loma romānā aizvien palielinās un kas diemžēl pilnīgi noteikti ir ūsains vīrietis, kuru es spogulī nekad neesmu redzējusi ne parastā, ne pilnmēness naktī, ka

VISI GRĀMATAS LASĪTĀJI IR IZDOMĀTI. JEBKURA SAKRITĪBA AR ĪSTIEM LASĪTĀJIEM IR NEJAUŠA.

Es jau to zināju. Lasītāja ir izdomāta, taču kļūst aizvien līdzīgāka man. Vai arī es viņai. Kādudien mēs vairs nebūsim atšķiramas.
Viss ir it kā pa īstam, tikai no vienas puses blīvāk un no otras — vairākās dimensijās, tātad varbūt vēl īstāk. Lai cik ļoti stāsts brīžiem atbilda priekšstatam par trakulīgajiem Balkāniem, uz beigām man tas sāka šķist aizvien drūmāks.
Es zinu, kuru Paviča grāmatu gribu lasīt nākamo un kādā veidā.

Lasītājs grāmatās atrod to, ko nevar atrast citviet, nevis to, ko romānā ielicis rakstnieks.

Dzer vīnu! No liekām sarunām vairies!

No rīta pamodos diezgan nomāktā noskaņojumā un tad pēkšņi atcerējos grāmatu, ko pirms daudziem gadiem man uzdāvināja draudzene. Man toreiz bija plāns dzert vīnu uz tilta, ļoti nopietns plāns, jo vispār es tolaik nedzēru nemaz. Lai gan, cik atceros, uz tilta mēs to nedarījām, taču vīnu kopā ar Haijama rubajām es dabūju. Pieradušai pie Kurcija brīvā tulkojuma, man bija mazliet dīvaina sajūta, atskaņotajās četrrindēs ik pa brīdim saskatot pazīstamu dzejoli. Grāmatu mēs lasījām arī vēlāk, braucot ar autobusu lielākā pulciņā, kā horoskopā vai Bībeles pantos meklējot sev sūtīto vēsti un to arī atrodot 1333 sanumurētajās rubajās. Ek, jauki laiki bija, atceries?
Šoreiz man tik labi negāja, pārliecinošu zīmi neatradu, tikai radās vēlme iedzert (jā, jā, pirmdienas rītā. Nē, es to neizdarīju). Varbūt vajadzēja meklēt kopā ar vēl kādu? Es dabūju 420. rubaju, kas ir bieži atšķirtā un laika gaitā nodzeltējušā lappusē:

Grāmatā bija ne tikai mazā, sarkanā lapiņa ar gandrīz kaligrāfiski uzrakstīto dzejoli, bet arī kāda vēstule, ko es biju rakstījusi un nenosūtījusi, un labi vien ir. Pusē teksta varu atpazīt sevi, un tas ir baigi, bet otra puse, tā, ko esmu jau aizmirsusi, nemaz nav labāka. “Šis ir teikums bez irōnijas.” Tā es tolaik rakstīju.
Vēl nez kāpēc bija pārrakstījusi arī vienu Visocka dzejoli, pati sev. Vismaz rokraksts toreiz man bija salasāms. Tā kā dzejoli es gan ieskenēju, taču nupat pamanījos izdzēst, Visockis to nodziedās.

Re, tā vienā grāmatā ir saglabājusies daļa manas pagātnes.

Rakstnieku vēstule Staļinam

Mūžam aktuāls jautājums.

Par mākslu, ebrejiem un absinta trūkumu

Дина РубинаНа Верхней Масловке“. Ил. Борис Карафёлов. Москва: ЭКСМО, 2008 (2001?).

Dina Rubina, cik noprotu, ir gaužām populāra rakstniece Krievijā, kur viņas grāmatas varot nopirkt visos stacijas tuneļos. Saprotams, dažiem Rubina ļoti patīk, bet citi viņas darbus nevar ciest. Es Rubinu lasīju pirmo reizi un nevienā galējībā neiekritu, taču varēju saskatīt gan patikšanas, gan neciešanas iemeslus.
Grāmatā ir viens garstāsts un vairāki īsāki darbi, kurus vieno mākslinieka tēls. Titulstāsts vēsta par neparastu pāri: deviņdesmitpiecgadīgu skulptori Annu Borisovnu, kas reiz bijusi ļoti ievērojama, un Pjotru, teātra zinātnieku ap trīsdesmit, kas vada rūpnīcas dramatisko pulciņu un nekādi nespēj dabūt darbu īstā teātrī vai žurnālā. Pjotrs kopš piecpadsmit gadu vecuma, kad atbrauca uz Maskavu, dzīvo Annas dzīvoklī, bet pēdējā laikā – Maslovkas darbnīcā; viņš rūpējas par Annu, kas visus saukā par nejēgām un pieprasa pastāvīgu uzmanību un pakalpojumus.
Brīžiem stāstījums risinās Pjotra domās, brīžiem — Annas (kā, piemēram, šeit), brīžiem — neatzītā mākslinieka Matveja sievas, tulkotājas Ņinas, skatījumā. Anna ir neciešama, nekā citādi kā par psiholoģisku teroru viņas uzvedību nenosaukt. Pēc Kārteres burvīgajām Šānsu māsām viņa šķiet vēl jo nejaukāka. Savukārt šādu allaž kašķīgās, visus pazemojošās sievietes tipu labāk aprakstīja Petruševska. Pjotrs ir kļuvis Annai stipri līdzīgs, un visa viņu saskarsme ir vieni vienīgi konflikti, par kuriem lasīt nav nekāda prieka. Patiesībā vienīgais tēls, kas man cik necik patika, bija Matvejs. Droši vien tāpēc, ka viņš daudz nerunāja.
Stāsts tomēr izrādījās esam nevis par neprasmi cilvēciski izturēties, bet par mākslinieka (sūro) likteni liekulīgā sabiedrībā. Nu, fragmenti par mākslu bija diezgan interesanti, pārējais — jau dzirdēts pārliecinošākā izpildījumā.
2004. gadā pēc garstāsta ir uzņemta filma.

Pēc tam seko trīs stāsti, kuros autore stāsta, kā ar vīru Borisu Eiropā bauda kultūru. Tās ir mākslinieciskas un droši vien dokumentālas ceļojuma piezīmes, kurās ik pa brīdim tiek īsi, bet spilgti ieskicēta kāda aina (slinkums mēģināt tulkot, tāpēc pieņemšu, ka visi tāpat saprot):

На повороте к Сен-Поль де Вансу, где дорога ответвляется вверх, к доминиканскому монастырю на склоне, мелькнула близко к автобусу старуха-монахиня с детским личиком, в линялой синей кофте, беспомощно взмахнула рукой, то ли указывая кому-то дорогу, то ли пытаясь кого-то остановить…
Минут через пять автобус вырулил к игрушке-городку, свернутому кренделем на горе. Мы вышли и часа полтора упрямо взбирались под дождем по крутым ступеням — они то взбегали вверх, то уводили за круглый бок старой башни, то выкатывались к смотровой площадке, с которой открывался туманный от мелкой мороси вид на долину… Грубый, темный от времени известняк старинных стен, огромные навесные фонари в ущельях улиц, глухо захлопнутые от дождя синие и зеленые ставни… Мы забредали в многочисленные галереи, рассчитанные исключительно на миллионеров. Со всех стен на нас смотрел Шагал, — эскизы, литографии, офорты, — что не удивительно: он жил здесь и работал последние годы жизни, похоронен на местном уютном кладбище, игрушечном и, как и весь городок, тоже предназначенном для туристов.

Rubinas teksts ir ļoti vizuāls. Agrā svētdienas rītā, kad ārā mīnus četri grādi (un tas saucas vasaras laiks), bija gluži jauki ierušināties zem segas un lasīt par salto un lietaino Provansas martu un pat par Vinsenta van Goga ciešanām, kas aprakstītas viņa bagātīgi citētajās vēstulēs. Pat pašai sagribējās kaut kur aizbraukt, āra kafejnīcā no glītas tasītes iedzert tēju un pāršķirstīt kādu grāmatu. Rubinas ceļojumstāsti tad būtu ļoti piemērota lasāmviela: te viņa nav pārlieku nopūlējusies ar sižeta izdomāšanu, var vienkārši atšķirt grāmatu un izlasīt jebkuru fragmentu, kas atgādina, cik daudz ievērojamu vietu un cilvēku ir bijis vecajā Eiropā.
Tiesa, šis tas ar abiem kultūrtūristiem arī atgadās. Boriss Francijas krogos visu laiku mēģina nopirkt absintu un dabū atšķaidītu anīsa šņabi. Svešvalodas, protams, neviens nezina (Rubina ir dzimusi Taškentā, pēcāk pārcēlusies uz Maskavu un 1990. g. repatriējusies uz Izraēlu). Diemžēl ebreju (sūrais) liktenis tiek pieminēts ne tikai bieži, bet arī atstumjoši:

Это были тревожные дни, когда радио, газеты и телевидение доносили новости о поджогах синагог, об осквернении кладбищ, повсеместном нападении на частных лиц в городах Франции. Но эту поездку мы планировали так давно, так любовно выверяли маршрут, так мечтали о лазурной Ницце и солнечном Провансе, что решили ехать во что бы то ни стало. Издалека, уверяла я, слухи и события всегда кажутся более мрачными, чем вблизи.
Однако в день нашего приезда Ницца оказалась обклеенной листовками, извещающими о митинге в поддержку борьбы палестинского народа. И только в глухом переулке Старого города на одном из таких воззваний, нашлепнутом на железные жалюзи закрытой аптеки, мы увидели выкрик черным фломастером поперек листа: «Арафат — убийца!»

Neko teikt, īstais veids, kā nodibināt mieru.
Grāmatu noslēdz vairāki stāsti par Krievijas ebrejiem Izraēlā. Divi no tiem lasāmi autores vietnē: “Итак, продолжаем!” un “Мастер-тарабука”. Joprojām mākslinieki, joprojām reizēm ne pārāk izdevies sižets, bet vietām atskan pa jociņam. Savā ziņā Rubina man atgādināja Annu Gavaldu — nav nekāda augstā literatūra un lielos daudzumos varētu apšķebināt, bet saprātīgās devās viņu lasīt ir patīkami.

Mātes un meitas

Людмила Петрушевская “Время ночь”. Ил. Людмила Петрушевская. Москва: Вагриус, 2001 (1992).

Stāsts lasāms šeit.

Petruševska labi iederas līdzās Uļickai un Džeksonei; varētu teikt, ka viņas visas raksta (vai rakstīja) diezgan melnu un nosacīti sieviešu literatūru. Pati Petruševska gan ir izteikusies, ka tā neesot tiesa, ja lasītāji viņas tekstus uztver melni, tā esot viņu pašu vaina un negatīvums. Lai būtu kā būdams, šajā trijotnē man Petruševska liekas visdrūmākā.
Garstāsts sākas ar ainiņu, kurā galvenā varone ar mazbērnu ir ciemos pie draudzenes. Mazdēls niķojas, grib pievākt pagultē atrastu mašīnīti, nesaprot, ka nedrīkst ložņāt pa spoguļgaldiņu un prasīt papildporciju. Stāstītāja, kuras papīros šis teksts atrasts pēc viņas nāves, rūgti nodomā, ka arī šeit vairs nevarēs nākt paciemoties, bet apciemojuma galvenais mērķis ir bijis pabarot Timočku un ļaut viņam paskatīties televizorā multenes. Anna ir neatzīta dzejniece, kas pelna iztiku, uzstājoties skolās, atbildot uz redakcijā saņemtajām jauno literātu vēstulēm un tamlīdzīgos darbiņos. Viņa visu laiku sūrojas par naudas trūkumu un ģimeni. Dēls, pret kuru viņa lielākoties ir labvēlīgi noskaņota, ir cietumā pasēdējis agresīvs dzērājs (un, ja jau viņš cietumā nedabū ēst, es arī šeit iztikšu ar sausu maizes šķēli un tēju), kas manipulē ar māmiņu un izspiež no viņas kādu kripatu naudas. Meitai Aļonai ir divi bērni, vecākais, Timočka, dzīvo pie Annas un ir viņas vienīgais prieks un acuraugs. Jaunākās tēvs ir precēts vīrietis, kas noīrējis Aļonai dzīvoklīti. Māte ar meitu nesatiek.
Pašā sākumā galvenās varones ir žēl, taču, jo tālāk lasa, jo atbaidošāka viņa kļūst. Anna atkārto savu bērnības pieredzi un, neaizmirstot pažēloties par savu kašķīgo māti, tieši tikpat naidīgi izturas pret meitu. Grāmatas beigās viņa pārmet meitai, ka vecmāmiņa slimnīcā atrodas tāpēc, lai glābtu Aļonas ģimeni, tomēr vīrs, tāpat kā visi pārējie, viņu nav varējis paciest.

Viņas acīs sariešas asaras, kaut kas cilvēcisks tomēr viņā ir palicis, es pamanu ar savādu apmierinājumu, ir viņā palicis drusciņ kauna, neveiklības sajūtas par savu izvirtību.

Nu lūk, viss stāsts ir par tādām maigām un mīlošām attiecībām, kas atkārtojas no paaudzes paaudzē. Anna raksta savas piezīmes un pat nenojauš, kā izskatīsies lasītāju acīs, viņa tic, ka ir cietēja, kam visi pārējie dara pāri. Nezinu, kā ar dzejoļiem, to grāmatā nav, bet sevi uzzīmēt viņai izdodas lieliski. Viņa ir kā dzīva. Brrr… Ja nebūtu dažu smieklīgu momentu, piemēram, stāsta, kā viņa zaudēja vienu darbu, jo uzrakstīja rakstu (kam bija zinātniskais līdzstrādnieks) par Minskas traktoru rūpnīcas divsimt gadu jubileju, un raksts tika arī nodrukāts, lūk, ja nebūtu šādu vieglāku brīžu, mazā grāmatiņa varētu cilvēku iedzīt stāvus zemē.
Bet vispār labs stāsts.

Nabaga radi

Людмила Улицкая “Бедные родственники“. Москва: Эксмо Press, 2002 (2001).


Ludmilas Uļickas, šī gada Simonas Bovuāras prēmijas un citu starptautisku literatūras balvu laureātes (pāris viņas grāmatas ir izdotas arī latviski, un Daugavpils teātrī tikko iestudēta izrāde “Sieviešu laime”), stāsti ir apkopoti nez cik krājumos, kuru saturs mainās tikai daļēji. Šajā bija tikai viens cikls. Atsevišķo stāstu varoņi, lielākoties ebreji, ieklīst citu tēlu stāstos, jo ir savstarpēji pazīstami.
Lasīt Uļicku ir diezgan sāpīgi, jo viņas varoņi reti kad ir laimīgi. Arī tad, kad viņi jūtas apmierināti ar dzīvi, no malas tā izskatās nožēlojama. Tomēr stāstos nevalda pilnīga bezcerība, tur ir kaut kas gaišs: gan pirmā darba pensionāru pārī, kas jau ilgus gadus katru svētdienu pavada pie vienīgā dēliņa kapa, gan pēdējā stāsta pie baznīcas ubagojošās invalīdēs, gan pārējos darbos.
Es nez kāpēc biju iedomājusies, ka Uļicka ir jaunāka, bet nekā, viņai tūlīt paliks 68 gadi, un žurnālos viņas stāstus sāka publicēt, kad autorei jau bija pāri četrdesmit. Tiešām nezinu, kāpēc biju tā sadomājusies, jo Uļicka bieži raksta par pēckara gadu trūkumu un izmisīgo cīņu par kaut jel kādu apdzīvojamo platību komunālajā dzīvokli.
Krievu Vikipēdijā viņas šķirklī visinteresantākā ir iedaļa par kritiķu atsauksmēm. Izrādās, pats galvenais Uļickas darbos esot kristietības izkropļojums: “Этим людям она может нанести и уже наносит непоправимый вред, отвращая их от Храма.”
Līdzīga stila komentāri bija arī pie raksta par Bovuāras prēmijas piešķiršanu, lai gan tur cilvēkus vairāk interesēja nevis kristietība, bet drausmais fakts, ka Uļickas darbos kā dabiskas ir pieminētas homoseksuālas ģimenes, nu, un krievus viņa neattēlo labvēlīgā gaismā. Pēc stāstu izlasīšanas man šķita, ka dzīve tomēr ir gājusi uz augšu, bet dārgo lasītāju izteikas liecina – tā ir tikai kļuvusi citāda un draņķi ir un paliek draņķi.