Category Archives: Latviski

Vienā teikumā

Pēdējā laikā esmu šo to izlasījusi.

  • Māris Bērziņš. Svina garša. Droši vien biju pēdējā, kas vēl nebija lasījusi šo latviešu bestselleru, par kuru jau stāsta skolniekiem, un tas man liekas īsti vietā, jo grāmata ir jauneklīga, un vecus žargonvārdus arī ir derīgi (nerakstīšu vis “ģeldīgi”) uzzināt; kā grāmata beidzas, ir saprotams jau no nosaukuma, lai gan autors sākumā bija iecerējis citādu noslēgumu, bet tās zvaigznītes man tomēr trāpīja pakrūtē.
  • Kristīne Ulberga. Tur. Kādā ārzemju blogā izlasīju arī Ulbergai piemērotu izteikumu, proti, ka autore raksta tā, kā nedomā neviens cits, izņemot mūsdienu prozas rakstniekus, tas par tām daiļajām vārdu mežģīnēm un salīdzinājumiem, kas grāmatas sākuma daļā man krita uz nerviem stiprāk nekā turpinājumā, vai nu pieradu, vai arī samazinājās daiļprozas blīvums un pāri palika neticams stāsts par galvenā varoņa ģimeni, rāgānas, kurām ir viena garumzīme par daudz, lai es tās varētu izrunāt, un pārāk maz no pagrīdes komūnas dzīves, kas mūsdienās esot pārvērtusies par mācītājiem un astrologiem.
  • Jana Veinberga. Vēl viena diena. Veinbergas diezgan klasiskie stāsti man negaidīti patika tik ļoti, ka esmu paguvusi jau izlasīt arī viņas iepriekšējo stāstu grāmatu par nenotikušām mīlestībām, kas tomēr bija vien rokas ievingrināšana, kamēr jaunais krājums atklāj autori kā labu cilvēku pazinēju, kas nesirgst ar liekvārdību, varbūt vienīgi slīkšanas bija tā pavairāk.
  • Mark Billingham. The Bones Beneath. Iepazīšanās ar angļu kriminālromānu autoru izvērtās diezgan neveiksmīga, jo šis darbs ne tiai ir nez kurais sērijā, bet arī samērā eksperimentāls (detektīvu grupā), kā tās teleseriālu sērijas, kur beigās viss paliek, gaisā karājoties, jo galvenais ļaundaris cietumā bija jau grāmatas sākumā, bet galvenais izmeklētājs tā arī nespēja pieaugt man pie sirds ar savām darba un romantiskajām dilemmām.
  • Ann and Jeff VanderMeer, ed. Sisters of the Revolution: A Feminist Speculative Fiction Anthology. Ne visu stāstu feminismu es spēju saskatīt, taču kopumā daudz interesantu tekstu gan no tādām zvaigznēm kā Ursula Le Gvina, gan no pirmo reizi dzirdētiem vārdiem, piemēram, Kit Reed, kuras stāsts par mātišķumu kā ieslodzījumu haizivju apsargātā salā man dziļi iespiedās prātā; amerikāņu izdotā grāmata jāuzteic arī par tulkotu tekstu ievietošanu, un, starp citu, krājums ir publicēts arī Itālijā (ceru, ka nejaucu ar Franciju), un visas tulkotājas bija sievietes; sīkums, bet patīkami.
  • Jeff VanderMeer. Borne. Pavisam negaidīti šī grāmata arī ir par mātišķumu, tikai šoreiz mīlamais bērns ir adoptēts nezināmas sugas bārenis, kas izskatās pēc jūras anemones un kalmāra krustojuma, taču māk pārvērsties un iemācās runāt un lasīt, un šis milzīga lidojoša lāča kažokā atrastais radījums uztraucas par to, vai viņš ir persona, bet apkārt tikmēr valda cīņa par izdzīvošanu biotehnoloģiskā postapokalipsē un milzīgais lācis nav pats lielākais drauds, tomēr galvenokārt šī grāmata ir par uzticēšanos un zaudējumiem.
  • Jeff VanderMeer. The Strange Bird. “Bornē” ir viena rindkopa par savādo putnu, kas atlidojis uz pilsētas paliekām, viss pārējais par viņu ir aprakstīts šajā stāstā. Top arī stāsts par trim mirušajiem astronautiem.
  • Peter Wohlleben. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate. “Koku slepenā dzīve” ir izdota arī latviski, tāpēc visi var izlasīt, cik koki ir līdzīgi cilvēkiem, kā viņi audzē savus bērnus un mēģina izvairīties no kaitēkļu uzbrukumiem; šo to es jau biju dzirdējusi, tātad tā varētu būt taisnība, nevis tikai autora vēlme saskatīt savos mīluļos cilvēciskas iezīmes; vēl jūs varat steigšus aiziet līdz galerijai Micēlijs Marijas ielā 13, kur izstādē līdz 10. augustam apskatāms arī Viviannas Marias Staņislavskas komikss tieši par šo tēmu, bet es tikmēr jutīšu līdzi nabaga nomocītajiem pilsētas kokiem.
  • Gloria Fuertes. Historia de Gloria (Amor, humor y desamor). Glorija Fuertesa ir viena no divām latviski izdotajā spāņu dzejas antoloģijā iekļuvušajām sievietēm, bet tajā trūkst viņas sociāli aktīvās dzejas parauga, jo pašai dzejniecei šķita, ka nekur neder tāda dzeja, ko neviens nelasa, tāpēc viņai bija svarīga dzejas saprotamība (dzejnieks kā brilles kalpo, lai tu redzētu, dēls mans, lai tu redzētu), teksti ir īsi un, kā jau nosaukumā teikts, ar humoru; Norvēģijas aviokompānijai ir lidmašīna, uz kuras astes uzzīmēts Glorijas portrets, bet grāmatu es pirku vienā no divām Barselonas geju un lesbiešu grāmatnīcām.
  • Ramón del Valle-Inclán. Luces de bohemia. Esperpento. Aizmirstiet, ko es rakstīju par sena žargona noderīgumu, šeit pagājušā gadsimta sākuma Madrides slengs mani piebeidza par spīti tam, ka grāmatā bija gan vārdnīciņa, gan ievadā izskaidroti daži vārdi un, protams, tēlu prototipi, toties tagad varu lepni teikt, ka esmu iepazinusies ar vienu no slavenākajiem spāņu dramaturgiem.
Advertisements

Ļaujiet jums izstāstīt

Mākslas muzejā ir aplūkojama izstāde par dzīvi pirms interneta. Tajā ir ļoti daudz arī lasāmā, kā arī mūsu blogu senči: fotogrāfa Ata Ieviņa izlasīto grāmatu pierakstu klades ar fantastiski pārzīmētiem vākiem. Pēc dažiem nosaukumiem spriežot, tās nav bijušas skolotājai atrādāmas ārpusklases lasīšanas burtnīcas, kādas vismaz man sākumskolā lika taisīt un kuras es aizpildīju līdzīgā veidā kā laikapstākļu burtnīcu – iepriekšējā vakarā. Grāmatu kladei vismaz nevajadzēja meklēt vecās avīzes ar laika prognozi.
Svētdien izstādē ir ekskursija kuratores pavadībā, uz ko es noteikti iesaku aiziet. Pilnīgi cita lieta, kad tev kāds izstāsta, kas ir apakšā tam visam.
Manā kladē tagad būtu pienākusi kārta diviem Ingunas Jansones dzejoļu krājumiem: “Sikspārņa sindroms” un “Šampūns ar balzamu”, bet es ar šiem tekstiem īsti nesaslēdzos. Tajos bija arī vairāki dzejoļi, kurus esmu dzirdējusi pašas autores lasījumā, un tie kaut kā šķita tuvāki. Pēc visiem šiem gadiem galvā atskanēja Jansones balss uzsvērtās vietas un intonācijas. Un beigās viens viņas dzejolis, ko jūs noteikti esat dzirdējuši.

Neredzamās pilsētas

Italo Kalvīno. Neredzamās pilsētas. Tulk. Dace Meiere, il. Elīna Brasliņa. R.: Neputns, 2017. (Italo Calvino. Le città invisibili, 1972.) 142 lpp.

It kā vēl neesmu tik veca, taču tā stunda jau ir situsi. Ir pienākusi mana kārta sūdzēties par pārāk sīkajiem un blāvajiem burtiem, kas apvienojumā ar slīprakstu lasīšanu padarīja par mocībām. Šis ir viens iemesls, kāpēc, ja kādreiz sadomāšu pārlasīt Kalvīno, es ķeršos pie barona, kurš dzīvoja kokos, nevis – par spīti ilustrācijām – pie sieviešu vārdos nosaukto pilsētu aprakstiem. Cits iemesls tam būs vēl vienkāršāks – mazāk eksperimentālais barons man patika vairāk. Tas, protams, nenozīmē, ka no lasāmo grāmatu saraksta, kas, starp citu, ir garāks nekā visu diženā ceļotāja Marko Polo apmeklēto pilsētu uzskaite, būtu izslēgusi otru slaveno Kalvīno eksperimentālo gabalu par ceļinieku ziemas naktī.
Tātad ir ceļotājs, kurš aizrāvies ar pilsētu īpatnību uzmeklēšanu, un ir varens hans, kam visas šīs neredzētās pilsētas aprakstīt, vārdos vai zīmēs. Lai viņš zina, kāda ir viņa nepārskatāmā impērija. Un visus manus iebildumus pret pilsētām, piemēram to, ka tās visas, lai cik dažādi aspekti būtu aplūkoti, izklausās stipri līdzīgas. Un ceļotājs nesaka: tas tāpēc, ka tu lasi pārāk lieliem gabaliem uzreiz, vajag pa bišķītim, kā to man norādītu jebkurš saprātīgi domājošs cilvēks, nē, viņš piekrīt un domās atgriežas pie tās pilsētas, kas viņam nosaka visas pārējās, pie Venēcijas, kurā es neesmu bijusi, bet zināmu ietekmi gan jau ka vienalga varu saskatīt. Jo par Venēciju mēs visi esam dzirdējuši.
Varbūt pilsētu apraksti ir tikai tāda dekorācija Marko Polo un Hubilaja filosofiskajām sarunām un klusēšanai. Bet varbūt gluži otrādi.
“Manā prātā joprojām glabājas daudz pilsētu, ko neesmu redzējis un nekad neredzēšu, tie ir nosaukumi, kas nes līdzi kādu tēlu vai fragmentu, vai zibsni, vai iedomu ainu: Getullija, Odile, Eifrāzija, Margara. Arī pilsēta augstu virs līča vēl aizvien ir turpat – ar savu noslēgto laukumu, kam pašā vidū ir aka -, taču šo pilsētu es vairs nespēju nosaukt kādā vārdā, nedz arī atceros, kā varēju tai piedēvēt vārdu, kas nozīmē pavisam ko citu.”
Šī man bija Ziemassvētku dāvana no Sibillas.

Meža meitas

Sanita Reinsone. Meža meitas. Il.: Jānis Esītis. Pēcvārds: Inese Dreimane. R.: Dienas Grāmata, 2015. 364 lpp.

    Šī bija grāmata, kuru nopirku, acis nepamirkšķinājusi, bet lasīt man bija bail. Ticiet vai ne, bet karš, bombardēšana un bēgšana no fašistiem man ir tipiski nakts murgu temati, par to vēl dienā domāt es patiesi negribu, pat ja jābēg no čekistiem. Atliku un atliku par spīti tam, ka man pat autores ieraksts ir grāmatā, jo biju uz tās atvēršanu. Un otrreiz es nez vai kādreiz lasīšu, jo bija smagi.
    Tiesa, vismaz uzreiz bija skaidrs, ka galvenās varones – viņu ir 12 – izdzīvos. Dzīve gan visām bija sagandēta, un lielākā daļa pēc partizānu gaitām mežā dabūja to, no kā baidoties, tai mežā vispār iegāja – izsūtījumu. Kā vienai no viņām sanāca – par piecām dienām piesprieda divdesmit piecus gadus. Un vispār es lielā mērā grāmatā izlasīju par tolaika partizānu kara bezjēdzīgumu, kad tu dienām sēdi bunkurā, un gaidi, kad angļi nāks atbrīvot Latviju. Godīgi sakot, tagad tas šķiet diezgan absurdi, iedomājoties, ka tikko bija beidzies 2. pasaules karš. Tā nu kāds ies ar uzvarētāju cīkstēties, kad pašiem viss ir slikti, bet vismaz kara vairs nav. Bet man jau viegli tagad te spriedelēt.
    Pierakstītājai ir labi izdevies ne tikai pierunāt sievietes uz stāstīšanu (man gan būtu gribējies vairāk praktiskas lietas uzzināt, kā viņi tur kaut vai ar higiēnu tika galā, par bērnu ieņemšanu un dzimšanu nemaz nerunājot, bet skaidrs, ka vecās sievas par to īpaši gatavas runāt nebija), bet arī saglabāt tekstā viņu balsi, stila īpatnības, neko pārlieku nenogludinot. Tas vēl jo svarīgāk tāpēc, ka notikumu gaita visos gadījumos ir diezgan līdzīga. Kā lasītājai man būtu gribējies mazāk stāstu, bet izvērstākus un pamatīgākus. Bet tā jau būtu cita veida grāmata. Kā cilvēkam man ir skaidrs, ka ikvienai no stāstītājām ir bijis svarīgs gan publiskas atcerēšanās, gan grāmatā ierakstīšanas akts kā beidzot kaut kas pozitīvs pēc bieži vien kaunā par savu sodāmību nodzīvotiem gadiem, kad jebkurš uz tevi varēja parādīt ar pirkstu. Viena no viņām ir dzīvojusi man tuvumā, varbūt
esmu kādreiz uz ielas redzējusi. Dīvaina tā dzīve.
    Read Harder 14. punkts – grāmata par karu.

2. ceturkšņa atskaite

Gribēju teikt, ka neko neesmu izlasījusi, bet patiesībā grāmatu skaits ir tieši tāds pats kā gada pirmajos trīs mēnešos. Ja tā turpināšu, gada beigās būšu izlasījusi 80 vienības. Toties daudzveidību gan esmu palielinājusi, jo maijā pamanījos pa grāmatai izlasīt visās piecās valodās, kurās spēju to izdarīt. Aprēķinājusi vidējo lasīšanas ātrumu kā gandrīz septiņas grāmatas mēnesī, sarūpēju ieteicamās literatūras kaudzīti arī jūlijam.

Katarina Ingelmane-Sundberja. Lāceņu liķieris, kafija un laupīšana un Aizdevums – sudrabs, laupījums – zelts. Šajā ceturksnī bija daudz detektīvu, kas ir mans iecienītākais īzīrīdings. šie divi vēsta par samērā, bet ne pietiekami pārtikušiem, toties gana žiperīgiem zviedru pensionāriem, kas garlaicību un grūstošo sociālo budžetu kliedē, organizējot liela apmēra zādzības. Visam piemīt nelāga tieksme noiet greizi, bet pensionēta fizkultūras skolotāja mierā nekad nestāvēs vai vismaz citus izdzenās. Otrajā grāmatā autore bija mazliet piemirsusi, ka dažas lietas it kā jau atrisinājās pirmajā, bet vispār grāmatas ir domātas omas uzlabošanai.
Anne Beresta, Odrija Divāna, Karolīna de Megrē, Sofija Masa. Kā būt parīzietei vienmēr un visur. Mīlestība, stils un slikti ieradumi. Ja sākot lasīt, man bija skaidrs, ka neesmu parīziete, tad beidzot jau zināju, ka nemaz negribu būt šī klišejiskā būtne. Kafijas galdiņa grāmata, kurā uzmest skatienu glītām, bet dikti līdzīgām bildēm.
Romēns Puertolā. Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga IKEA skapī. Īsa un gandrīz jautra grāmata par mēbelēm un bēgļiem.
Doroteja Simpsone. Nāvei nolemtā. Detektīvromānos diezgan bieži ir mākslinieki. Laikam viņiem tāda aizdomīga profesija.
Frīdrihs Dirrenmats. Grieķis meklē grieķieti. Viens no krājumā ievietotajiem darbiem iekļaujas Read Harder izaicinājumā, jo ir sarakstīts 1950. gadā. Pārējie divi ir jaunāki, bet arī gana veci, taču neizklausījās vecmodīgi, lai gan to atrisinājumi mūsdienās vairs nešķiet pārsteidzoši.Ja satiekat vecvecāku grāmatplauktā, ņemiet tik ciet. Divus darbus pat var nosaukt par detektīviem.
Elizabete Strauta. Mani sauc Lūsija Bārtone. Pēc daudzajām slavinošajām atsauksmēm biju gaidījusi ko spēcīgāku. Minimāliska izteiksme, ar kuras palīdzību autore apgalvo, ka arī skarba bērnība var beigās atnest laimi vai vismaz uzrakstītu grāmatu. Nu jau angliski ir iznācis tāds kā turpinājums vai papildinājums.
Pāvs Matsins. Rīgas zilā gvarde. Jauna grāmata, kas izklausās vecmodīga. Toties iztulkota latviešu mēlē, re, cik izdevīgi ir rakstīt grāmatas par kaimiņiem.
12 dzejnieki no Krievijas. Pāris no šiem dzejniekiem man izdevās dzirdēt dzīvajā, un tā viņi izklausījās labāk. Daži no nedzirdētajiem gana labi bija arī lasot. Kāds pat ārzemēs tiktu nosaukts par fantastikas dzejnieku. Grāmata ir bilingvāla, varat salīdzināt savas un atdzejotāju versijas.
Татьяна Полякова. Большой секс в маленьком городе. Ar šo sākās nejauši pa rokai trāpījušos krievu detektīvu virkne. Šis romāns ir no sērijas vidus, lasāms atsevišķi, bet lai cieš no bezmiega tas cilvēks, kas uz aizmugurējā vāka sarakstīja visu notiekošo līdz kādām 10 lpp. no beigām! Kā arī daiļajai dāmai, kas meklē pazudušu meiteni, ir divi kavalieri – viens tipa Lembergs, otrs vienkārši bandīts un liela mēroga suteners. Bet viņš viņu piekāva, tātad mīl.
Валерия Леман. Сны мертвой девушки из Версуа. Viens no neizteiksmīgākajiem krimiķiem, toties notiek tveicīgā Šveices mazpilsētā. Ar mistikas piedevu.
Людмила Улицкая. Священный мусор. Uļickas atmiņas par laikabiedriem, daži nekrologi, stāsts, kā viņa ārstēja vēzi un citi apcerējumi. Interesanti, tomēr būtu vēl jaukāk, ja es zinātu cilvēkus, par kuriem viņa raksta. Kā arī es nezināju, ka viņa tik vēlu sāka nodarboties ar literatūru.
Лариса Соболева. Портфолио в багровых тонах. Modeļu biznesa tumšās puses un patiesībā nebiznesīgums kādā Krievijas pilsētā, kas nav ne Maskava, ne Pēterburga. Daudz viltus mājienu. Diemžēl tas, kuru biju iecerējusi par slepkavu, tāds nebija (lielu cerību uz to gan arī nebija). Menti izrādījās labāki, nekā gaidīts, lielā mīla piesolīta, bet nepasniegta uz šķīvīša.
Виктория Шервуд. Куклы колдуна. Ir pat seriāls. Daudz mistikas (skat. nosaukumu), bet tomēr detektīvs. Tomēr labāk burvjiem savas fotogrāfijas neatstājiet.

Quim Monzó. Gasoline. Ziemassvētku dāvana no Viļa. Varu likt galvu ķīlā, ka aprakstā solīja mūsdienu mākslu un kūkas, bet kūku grāmatā nebija. Māksla un mūzika, radošā krīze un viltīgs blēdis, kas visu tev atņem, bija gan. Interesanti, bet šķiet, ka tomēr labāk jāpamēģina stāsti.
Randy O. Frost, Gail Steketee. Stuff: Compulsive Hoarding and the Meaning of Things. Šī bija neticami aizraujoša lasāmviela. Psihologi/psihiatri ļoti iejūtīgi apraksta dažādus apmāto vācēju tipus un gadījumus, lielāko tiesu lasītāja acīs padarot viņus par simpātiskiem cilvēkiem vai vismaz liekot saprast.
Julia Cameron. How to Avoid Making Art (or Anything Else You Enjoy). Ilustratores (laikam māsas) vārds gan būtu bijis jāraksta uz vāka un lielākiem burtiem, jo tā faktiski ir karikatūru grāmata ar mazliet paskaidrojoša teksta. Vienīgais, kas mani samulsināja, bija ieteikums kvalitatīvi pavadīt pārāk daudz laika ar mīļoto cilvēku un tad vēl mazliet, bet gan jau ka autores to ir dzīvē redzējušas.
Marcela Serrano. Nosotras que nos queremos tanto. Dikti jauks debijas romāns no Dienvidamerikas, kurā četras sievietes stāsta savas un citu dzīves, politiku, mīlas un ģimenes dzīvju peripētijas utt. Es viņu lasīšu vēl.
Cristina López Barrio. La casa de los amores imposibles. Spāņu variācija par maģisko reālismu. Daudz seksa, vardarbības un ēdiena, un augu.
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis. Eseju vai drīzāk žurnālrakstu krājums par lietuviešiem Anglijā. Viņi baigi daudz dzer.

Rīgas zilā gvarde

Pāvs Matsins. Rīgas zilā gvarde. Tulk. Maima Grīnberga, il. Josh Philip Sunders. R.: Mansards, 2016. (Paavo Matsin. Sinine kaardivägi. 2013.) 150 lpp.

    Visu laiku dzīvoju iedomās, ka šī ir smieklīga grāmatiņa par slavenākajiem Rīgas krogiem (“Osīrisu”, “Čomski” un “Pērli”) un tamlīdzīgi. Bet izrādījās, ka ne tikai jālasa simt lappuses, lai līdz tam “Čomskim” vispār tiktu, bet arī grāmatā galvenokārt ir aprakstīta ilgošanās pēc buržuāziskās Latvijas, kurā korporeļi vēma tramvajos. Galīgi ne čomskiski (te es par Noamu, ja). Un šo ilgošanos es nesaprotu (varbūt tikai mazliet), un tā mani garlaiko.
    Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu jau lasījusi kādu pārlabotu un papildinātu pavārgrāmatu, kur tas viss (izņemot konkrētos krogus un varbūt ilgošanos) jau bija. Tā nu šis man šķita neglābjami vecmodīgs gabals, tiesa, autoram par godu jāsaka, Rīgā ira bijis viņš, ielas un nami ir pazīstami, krogiem adreses uzrādītas, lai, ja nu kāds igauņu lasītājs sajūt slāpes un nolemj atbraukt padzerties. Vēl viens labs aspekts – teksts ir īss. Garāku nez vai būtu pievārējusi (te gan jāņem vērā, ka šobrīd manas koncentrēšanās spējas ir apmēram puslappuses garumā un tūdaļ arī beigsies).
    Lai Kasims neteiktu, ka viņu kopēju, pielikšu trešo rindkopu. Jaucot gadsimtus un notikumus, un bezpersoniskus personāžus, lietojot dīvainus vārdus (rakstīt un tulkot droši vien bija jautri, varēja krūjināt labsajūtā), autors stāsta par Moskovijas apašu iebrukumu kultūras piedvesmotajā Rīgā (ne salīdzināt ar civilizācijas neskarto Tallinu vai Tērbatu), kur ik pa laikam atskan igauņu valoda, aizslēgtās universitātes bijušie studenti dzer joprojām, muzeju darbība sit augstu vilni un rakstniekus, vismaz tos no otras puses, pēc nāves no iekšpuses kāds apraksta. Ā, un tad nāk vēl viens labais aspekts – baniji.
    Read Harder 10. punkts: grāmatu, kuras darbība notiek ne vairāk kā 161 km attālumā no manas atrašanās vietas.

Ceturkšņa atskaite

Vispirms jau varētu martu atcerēties. No vienpadsmit divdesmit grāmatām, kuras var aplūkot iepriekšējā ierakstā, esmu izlasījusi piecas (vienu gan jau aprīlī; un patiesi, pietiks vēl kādiem trim martiem), Sallu Simuku (allaž izlasu “Sallija Smuka”) nolēmu nelasīt, lai gan noformējums grāmatām patiesi ir ļoti smuks, nu, un izlasīju vēl dažas kaudzītē netikušas grāmatas, kas izjauca iecerēto sieviešu mēnesi. Tā vietā man sanāca latviski izdoto grāmatu mēnesis. Arī neierasti.

Izrādās, lasīt grāmatas ar vismaz zemapziņā sēdošu domu par tām vēlāk uzrakstīt un vienkārši lasīt ir divas dažādas lietas. Esmu pārgājusi uz otro veidu, un pat viena teikuma apraksts šobrīd šķiet diezgan biedējošs. Es pamēģināšu, bet ļoti iespējams, ka daži teikumi būs ļoti īsi.

Kamilla Lekberga. Nāras sauciens. Šī skandināvu detektīvromānu autore manuprāt raksta diezgan amerikāniskā garā, proti, vainīgas ir ne tik daudz sabiedrības ēnas puses, cik konkrētais indivīds, ļoti iespējams, garīgi slima persona. Un allaž kāds atriebjas par seniem pagātnes notikumiem. Ā, un grāmatas beidzas, sērijas galvenās varones personiskajai dzīvei karājoties pie klints. Galīgi nav mana iecienītākā autore, bet ko lai dara, ja gribas grāmatu, kurā galina nost cilvēkus?
Kamilla Lekberga. Akmeņkalis. Šeit galina nost arī bērnus.
Josa Fructuoso. Perros de verano. Revolucionārā Parīze un fašistiskā Spānija pirms gandrīz 50 gadiem. Jauna, politiski aktīva, domājoša un nepareizi iemīlējusies meitene.
Amanda Vähämäki. It’s Tuesday. Mazs bilžu stāsts skaistās krāsās par parastu otrdienu Somijas ciemā.
Š! nr. 14. “Read Harder” izaicinājuma sporta grāmata. 🙂 Reālistisks kalambols, pingponga burvis, starpgalaktiku boksa čempionāts, skrējēji, riteņbraucēji, slepkavnieciska meiteņu peldētāju komanda, fizioterapija, supervarones un viss pārējais, ko vien var kārot sportiska sirds.
Ingrīda Pičukāne. Three Sisters. “Три сестры, три сестры разорвут тебя на части/Сердце вверх, ноги вниз, остальное что куда.” Kas notiek, kad trīs daiļas franciski runājošas māsas mežā uziet stipri piekusušu, kā izrādās, krieviski runājošu vīrieti.
Juris Kronbergs. Uz balkona / bet ja visu laiku… Divi dzejoļu krājumi vienos vākos. Izlasīju un nodomāju, ka vajadzētu nopirkt pašai savu eksemplāru, tikai vēl neesmu tikusi līdz veikalam. LALIGABA’s nominants.
China Miéville. King Rat. Kad Čaina bija vēl gluži jauns, nevis slavens, viņš debitēja ar dramendbeisa romānu par žurkām, stabulniekiem un 90. gadu deju mūziku. Tieksme uz neparastām un baisām slepkavībām viņam piemita jau tolaik.
Anne Fadiman. Ex Libris: Confessions of a Common Reader. Nav jau tā, ka man nekad nebūtu pārmests snobisms. Pilnīgi nepelnīti, jūs teiktu, ja izlasītu šo eseju krājumu par vienkāršu lasītāju izsmalcinātajiem literārajiem prieciņiem.
Fernando Pessoa, Luís de Camoes, Cesário Verde, Florbela Espanca, Mário de Sá-Carneiro. Lisbon Poets. Mazdrusciņ no pieciem slavenākajiem Lisabonas dzejniekiem bilingvālā (portugāļu un angļu val.) krājumā.
Kimberly Rae Miller. Coming Clean: A Memoir. Šausminoši memuāri, kuru autore izauga vācēju ģimenē. Ar šo grāmatiņu viņa laikam labi nopelnīja, taču rakstīt īsti nemāk un, lai gan apgalvo, ka viņai tagad esot labi, tomēr vēl joprojām visu attēlo labāku, nekā tas ir bijis. Ja mīlat suņus, nelasiet.
Hanss Hennijs Jānss. Svina nakts. Glīta grāmatiņa, ko tikko aprakstīja Sibilla. Tulkotāja pēcvārds man šķita interesantāks par pamattekstu.
Dace Rukšāne. Mīlasstāsti. Mīlasstāsti bez mīlas. Man riebjas, ja tā izmanto suņus kā pirmajā stāstā, un niecinošā attieksme pret “Zara” apģērbiem šķita smieklīga, jo spāņu un angļu princeses utt. gan nekautrējas tos uzvilkt. Bet nu labi, kādreiz droši vien tā nebija.
Inga Gaile. Kūku Marija. Migla. Gailes jaunākā pieaugušajiem domātā dzejas grāmata man patika labāk nekā priekšpēdējā, bet kāpēc? Varbūt mīlestība tajā bija nelaimīgāka.
Rafaels Alberti. Jūrnieks uz sauszemes. Tā kā bērnu grāmata, tā kā ne. “Nemīlē vārava jūrnieciņu./Zobenzivs ievaino viņu.//Cik melni gan jūrā tam klājas!” Par laimi, ne jau nu vienmēr. Vispār autors ir viens no slavenākajiem spāņu dzejniekiem, un šajā krājumā ir lasāmi viņa agrās jaunības darbi, ne tikai jūras, bet varbūt arī folkloras ietekmēti.
Ailīna Goudža. Zaļākā puse. Dāmu romāns par to, ka otrā pusē (laukos vs. Ņujorkā) dzīve rādās saldāka un vīrieši – iekārojamāki. Man atmiņā visspilgtāk palicis, cik grūti iztulkot krāsu nosaukumus (ir toņi, ko es arī māku nosaukt tikai angliski un varbūt vēl spāniski, bet latviski būtu jāizlokās), jo tur bija ziloņa krāsas mati, interjers ūdens un bumbieru krāsā utt. Un vēl man bija slinkums internetā meklēt oriģinālu, bet Agrās atbrīvošanas fronte tomēr ļoti mulsināja, un es gribētu zināt, vai tiešām autore nerakstīja par Zemes vai Dzīvnieku atbrīvošanas fronti, kas patiešām eksistē.
Metjū Kviks. Šībrīža veiksme. Grāmatu paņēmu lasīt tāpēc, ka par to un tās autoru neko nebiju dzirdējusi. Un tāpēc, ka piesolīja četru savādnieku dzīvesstāstus. Bija gan amerikāniski salds romāns par to, kā dažiem garīgi slimiem dzīves pabērniem viss vairāk vai mazāk nokārtojas, bet grāmatai paveicās, jo tā trāpījās rokās pareizajā brīdī, kad šis stāsts spēja aizkustināt.
Džons Frīls, Linda Frīla. Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi. Pēc grāmatas izlasīšanas ļoti gribējās pateikt, ka nu ir dimbā, bet neradās izdevīgs gadījums. Šī ir drīzāk diagnosticējoša, nevis pašpalīdzības grāmata, un autori uzskata, ka tā varētu attiekties uz 90-95 % cilvēku, tā ka lasiet vien paši.
Benuāta un Flora Gruo. Daudzskaitlīgā sievišķība. Tieši tas, ko varētu gaidīt no franču psiholoģiskā (sieviešu) romāna. Sarunas, vēstules, emocijas. Vēstījums ir pārmaiņus gan no sievas, gan mīļākās skatupunkta. Nu jā, sižets ir tieši tāds: sievas labākā draudzene kļūst par vīra mīļāko. Un ko lai dara, ja viņš mīl abas un viņi turklāt jau sen ir vienojušies par brīvību attiecībās?