Lizergīnblūzs

Vilis Kasims. Lizergīnblūzs. R.: Orbīta, 2020. Dizains Tom Mrazauskas un Aleksejs Muraško. 109 lpp.

(Tā, te neesmu bijusi tik sen, ka vairs nemāku glīti ievietot attēlu.)

Šo grāmatu savā iecienītākajā Rīgas bārā paspēju nopirkt vēl piecas minūtes, pirms tas bija pilnībā aizvēries uz nenosakāmiem laikiem, un jā, tas nebija atklāšanas un autogrāfu dalīšanas pasākums, žēl gan. Un uzreiz jāsaka disklaimeris, ka neesam gluži draugi, tak viņa iecienītajā Barselonas bārā esam dzēruši gan uz viņa, gan mana rēķina, viss feministiskā kārtībā. Tā ka autors man šķiet gaužām simpātisks jauns cilvēks, un viņa pirmā grāmata man arī patika. Ā, un daļu grāmatā ievietoto tekstu jau biju lasījusi un, jāsaka, nopriecājos, ka man ar redaktoru Arvi Kolmani lielā mērā ir saskanējušas domas par to, kuri gabali kopumā neiederas (lai gan es būtu izņēmusi arī to par vampīriem un varbūt vēl pāris). Tomēr ir pavisam kas cits, kad šīs miniatūras ir nokļuvušas starp vākiem, vai ne?

Tātad grāmatiņu es nopirku, mazliet palasīju, nopriecājos, iedevu izlasīt mammai, viņai patika, bet tad atstāju to somā, kuru parasti nenēsāju, un tā šī tur aizsēdējās līdz pat šim brīdim, kad to beidzot izlasīju vienā vakarā.

Nu skaisti, nu. (Un tad vēl tā marka.) Kasims māk rakstīt sasodīti dzejiski, vienlaikus nesamežģoties mežģīnēs. Ja man būtu vienā vārdā jāraksturo grāmatas noskaņa, es teiktu: “Silta.” Arī grāmatas vēstītājs lielākoties šķiet tāds simpātisks, lielākoties jauns cilvēks, kuru gan māc dažādas dziņas, piemēram, spēja vai ikkatrā meitenē saskatīt potenciālo romantisko partneri, tomēr tas viņam sanāk tā dabiski. (Maiteklis. Meitenes gan nav pārāk atsaucīgas. Taču tas tikai palielina ticamības, līdzjušanas un identificēšanās iespējas.)

Nebiju gaidījusi, ka grāmata izdosies tik viengabalaina, ka visi mazie stāstiņi kopā izveidos lielāku vēstījumu, papildinās cits citu. Vilis to ir panācis gan ar caurvijošos Zaļupes motīvu, no kura vaļā netikt nedz vēstītājam, nedz lasītājai (brīžiem tas ir labi, citkārt ne tik ļoti, kā jau visi pasaules miesti, Zaļupe ir ar vismaz divām sejām) (te vajag to pēdējo komatu?), gan ar dažu vārdu atkārtošanos no stāsta uz stāstu, gan ar kopējo kompozīciju. Lieliski uzrakstīts un sakārtots krājums, kas jau velk uz romānu miniatūrās.

Visvairāk man patīk tā smeldzīgā noskaņa, kurai var uzticēties un pie kuras, iespējams, gribēsies atgriezties.

Jūnijā izlasītais un jūlijā lasāmais

Man ir parādījusies tieksme pārlasīt grāmatas, vai nu tāpēc, ka citādi tās velti stāv plauktos, vai arī atgriežos bērnībā vai iegrimstu vecumdienās, kas ir īstais atkal un atkal pārlasīšanas laiks. Domāju, ka šajā mēnesī arī izlasīšu visas vienpadsmit grāmatiņas, jo daļa jau ir kārtīgi iesākta.
No jūnija grāmatām izlasīju arī “The Trees”, taču par to vēl ceru uzrakstīt atsevišķi; ja nesanāks, to pievienošu nākamajai īso aprakstu kopai. “Pēdējo pasauli” iesāku lasīt, iemācījos divus jaunus apvidvārdus, taču mani tā neieinteresēja.

Lārss Keplers (Lars Kepler). Paganīni līgums. Tulk. Jānis Rozenbergs un Ieva Pudure. 2017. (2010.) Kad biju kādu laiciņu lasījusi, es zvanīju mammai un prasīju, vai viņai patika. Mamma atbildēja, ka tā esot laba grāmata, bet smagi lasoties, turklāt beigas esot tādas, kā viņa jau domājusi. Tad nolēmu vēl kādu brīdi palasīt. Vai nu pieradu, vai tulkotājs bija iesitis roku, katrā gadījumā es tiku līdz galam. Par detektīvu es to tomēr nesauktu, drīzāk par trilleri, jo starptautiskās ieroču tirdzniecības fonā jāseko līdzi tam, vai jaunai miera aktīvistei izdosies izbēgt no vajātāja ar nopietniem nolūkiem. Par laimi, vismaz policija ir viņas pusē. Nezinu, vai lasīšu vēl kādu Kepleru.

Дина Рубина. На солнечной стороне улицы. 2006. Dinu Rubinu gan esmu lasījusi diezgan daudz. Šajā romānā viņa, kā vienmēr, raksta par mākslu un māksliniekiem, bet galvenokārt atceras savu bērnības pilsētu Taškentu, sākot ar pēckara laiku (viena no galvenajām varonēm agrā bērnībā tiek aizsūtīta uz Taškentu, kad pārcietusi Ļeņingradas blokādi) un līdz mūsdienām. Daudznacionālā Taškenta arī ir pati galvenā varone, te gan jāpiebilst, ka grāmatā tā lielākoties ir krievu un ebreju pilsēta, paši uzbeki parādās tikai retumis. Kā allaž, Rubinas valoda ir plūstoša, krāsaina un tēlaina, bet to nav grūti saprast arī tādam cilvēkam kā man, kas to nepārvalda perfekti. Te viņa attēlo ne tikai mākslas, bet arī kriminālo pasauli, runā par cilvēku veiktajām dzīves ceļa izvēlēm, bērnības atmiņām kā nozīmīgai dzīves daļai.

Lorenzo Silva. El lejano país de los estanques. 1998. Šis esot populārs un ražīgs spāņu kriminālromānu autors, un ražīgam viņam vajadzētu būt, jo šo grāmatu sarakstījis mēneša laikā. Cik saprotu, tā ir pirmā apakšsērijā par jau iepriekš aprakstītu policistu un viņa jauno pārinieci, kas vēlāk, iespējams, kļūst par pārinieci arī citā nozīmē, jo šeit galvenais varonis vispirms sūkstījās, ka viņa tāda stīva un sazin vēl kāda, bet pēcāk, kad izmeklēšanas vārdā viņai jāuzcērtas, jāiet naktīs uz bāriem un dienās uz nūdistu pludmali un jāsavaldzina vīrieši, izmeklētājs atzīst, ka tas viņai padodas gluži labi. Šī līnija mani kaitināja, tāpēc arī slepkavības atrisināšana šķita baltiem diegiem šūta, un lasītājs nekādi nevar uzminēt, kas ir vainīgs. Tikko Vikipēdijā gan izlasīju, ka grāmata esot caurcaurēm meistardarbs, varbūt vienīgi izņemot tās beigas. Romānu lasīju pirms miega un pa maziem gabaliņiem, jo lasīšana nespēja sacensties ar gulēšanu. Varbūt došu Silvam vēl otru iespēju.

Rosa Montero. La ridícula idea de no volver a verte. 2013. Grūti klasificēt, bet es šo sauktu par eseju grāmatas garumā. Montero (ko esmu jau lasījusi un lasīšu vēl) no izdevniecības saņēma piedāvājumu uzrakstīt kaut ko — jebko — par Marijas Kirī dienasgrāmatu, ko viņa rakstījusi pēc vīra nāves. Montero arī bija nesen nomiris vīrs, tāpēc pa vidu apcerēm par zinātni, sievietes lomu tās vēsturē, izpatikšanu vecākiem un vienkārši Kirī biogrāfijas pārstāstam ir arī daudz dziļi personisku pārdomu par partnera zaudēšanu un mīlestību. Var just, ka rakstīts no sirds. Spēcīgs gabals. Ieteiktu izlasīt visiem, bet angliski, šķiet, grāmata nav tulkota, ir franciski.

Maija grāmatas un īsumā par izlasīto

Aprīlī man tik raiti nevedās kā martā, no astoņām atlasītajām grāmatām izlasīju pusi, bet pārējās nolēmu uz brīdi atlikt malā, tāpēc kaudzītē šoreiz neviena grāmata neatkārtojas no iepriekšējiem mēnešiem. Šis tas tur ir vecs, šis tas — pavisam jauns. Tad vēl ir tāda lieta, ka esmu sapirkusi arī visādas e-grāmatas, ar Story Bundle vien tu, cilvēks, dabū uzreiz kādus desmit gabalus, un būtu reiz laiks ķerties arī pie tām, citādi nu jau man ir neērti pirkt jaunas. Un ko mēs varam mācīties no pandēmijas? Ka nevajag neko taupīt vecumdienām, jo kas zina, vai tās vispār pienāks. Nu, vismaz attiecībā uz grāmatām.

Disidentes. Antología de poetas críticos españoles (1990–2014). Ed. Alberto García-Teresa. 2015. Šo grāmatu nopirku Barselonas vecākajā anarhistu grāmatnīcā jau pirms dažiem gadiem, bet, kā jau tas parasti notiek, biju to tikai pašķirstījusi un palasījusi īsākos dzejoļus. Tagad godprātīgi to izlasīju no vāka līdz vākam. Mani mazliet pārsteidza spāņu disidentisko dzejnieku daudzums un tas, cik labi šo tēmu acīmredzot pārzina redaktors. Dzejniekus neizskaitīju, bet krājumā ir pāri par 400 lappusēm, autori sarindoti pēc dzimšanas gada (1931.—1992.). Sievietes ir nospiedošā mazākumā, taču viņas tomēr ir, un lielākoties tieši viņu darbi mani aizkustināja visvairāk, jo lielākā mērā skāra ne tikai smadzenes, bet arī sirdi.

Heli Lāksonena. Soul. Burkans. Undens. Atdz. Guntars Godiņš. 2019. Otrajai grāmatai pietrūkst pirmās pārsteiguma, turklāt nosaukuma pirmais vārds man visu laiku atgādina mūziku, nevis sauli, bet tas nu tā. Šai grāmatai ir lieliskas Viviannas Marias Stanislavskas ilustrācijas, kas izcili papildina tekstu. Dzejoļi joprojām ir sirsnīgi, asprātīgi un aktuāli, lūk, viens no tiem:

Padoms, kad i briesms, jeb uzmanīb, svešneks nāk!
Ja tu ieroug sveš cilvek, joz uz mežu tik ātr, cik kājs nes, neskates appakaļ, met čiekurs uz šo (šis skrien teu pa pēdam, skaidrs kā den), apgules zem pīladž sakn un gul tik ilg, kamer šis i pro. Ta tu būs drošiba.

Alan Rabinowitz. Beyond the Last Village: A Journey of Discovery in Asia’s Forbidden Wilderness. 2001. Rabinovičs apraksta savus ceļojumus uz Mjanmas neizpētītajiem apgabaliem, kur viņš atrod gan izmirstošu pigmeju cilti (viņi ir tik neglīti, ka paši nevēlas turpināt dzimtu), gan vēl nezināmu briežu sugu, kas gan, zoodārza direktoram par bēdām, ir ļoti līdzīga jau zināmajām, kā arī panāk jaunu aizsargājamo dabas teritoriju izveidošanu, sadarbojoties un pierunājot nemaz ne viegli pieejamās valsts iestādes un ministrus personīgi. Diemžēl dzīvnieku izplatību viņš noskaidro, uzpērkot no vietējiem medniekiem kaulus un ādas, ar iedzīvotājiem sarunājas ar veselas virknes tulku starpniecību un viņam trūkst humora dzirksts, kas to visu padarītu ar pārlasāmu piedzīvojumu stāstu. Biju gribējusi kaut ko dzīvīgāku.

Nicole Krauss. Forest Dark. 2017. Man ļoti patika Krausas The History of Love. Šis romāns paralēli vēsta par autorei ļoti līdzīgu (es pat iegūglēju, un patiesi, Krausa ir izšķīrusies) amerikāņu rakstnieci, kas, bēgot no radošās krīzes un jūkošās ģimenes, aizlido uz Telavivu, uz to pašu Hiltona viesnīcu, kurā dzīvojusi bērnībā, nododas filosofiskām pārdomām, bet tad satiek dīvainu vīru, kas viņu pievilina ar stāstiem par nepublicētiem Kafkas darbiem un aizsūta tuksnesī rakstīt grāmatu, un par bagātu ebreju, kas izdāļājis visas savas mantas un pazudis. Un par viņa ANO vai līdzvērtīga līmeņa sanāksmē pazudušo mēteli. Šī grāmata ir uzrakstīta pierastākā veidā un neatstāja to priecīgā pārsteiguma sajūtu, ko autores pirmais manis lasītais darbs. It kā bija labi, bet es zinu, ka viņa var labāk. Tomēr viss ir kārtīgi nostrādāts un patiks tiem, kas iecienījuši apcerīgu literatūru, kurā kaut kas arī notiek.

Helen Oyeyemi. White is for Witching. 2009. Ojejemi jau sen atradās manā lasāmo autoru sarakstā, bet pie viņas pieķēros es tikai šoziem, izlasot viņas jaunāko darbu Gingerbread, pēc kura īsti nevarēju saprast, vai man viņa patīk. Tādēļ, lai noskaidrotu šo jautājumu, izlasīju arī viņas trešo romānu, kas mani piesaistīja ar nosaukumu, un domāju, ka lasīšu arī ceturto. Grāmatu pamīšus stāsta pazudušas meitenes dvīņubrālis, draudzene un māja, kurā viņa dzīvoja kopā ar ģimeni un dažiem spokiem, māja, kurai ir pašai savi plāni. Lasītājus var atbaidīt vai pievilināt fakti, ka galvenajai varonei ir ēšanas traucējumi un mīlestība pret citu meiteni. Šis nav ļoti baismīgs romāns, tikai vietām, es to lasīju pirms gulētiešanas, un murgi man nerādījās, un tā pievilcība slēpjas nevis spraigā sižetā, bet gan noskaņas radīšanā un mīlestības pilnās attiecībās arī ģimenes locekļu starpā.

Īsumā

Dāvids Grosmans. Bārā ienāk zirgs. Tulk. Māra Poļakova.
Netradicionālas stendapa komēdijas izrādes pierakstu grāmatā es izlasīju ar zināmu piespiešanos un ne tāpēc, ka man tas būtu licies pārāk skumjš, kā dažiem klausītājiem romānā, bet gan tāpēc, ka mani tā arī nepiesaistīja galvenais varonis un stāstītājs, kas nolēmis šai vakarā žargona pilnā valodā atklāt savas dzīves bēdīgāko notikumu. Cik ilgi klausīsies kādu, kas tev ir vienaldzīgs? Tā jau valodiņa tek raiti, un būtu arī, par ko just līdzi. Ļoti izglītojošas tulkotājas piezīmes.

Jāns Undusks. Ceļojums, vārdā Spānija. Tulk. Maima Grīnberga.
Šo es arī nesapratu. Ja sākumā šķita, ka tā ir esejveida literatūra, kas ne visai cieši saistīta ar autora reālu ceļojumu uz Spāniju, tad pēc tam esejiskuma kļuva mazāk, toties uzradās (izfantazēta?) basku meitene ar garu bizi un visām no tā izrietošajām fantastiskajām sekām. Man būtu paticis vairāk, ja autors tik bieži nestāstītu, kādas ir sievietes un ko viņas domā. Tas patiesi krita uz nerviem.

Vīvi Luika. Ēnu teātris. Tulk. Rūta Karma.
Vēl viens igauņu ceļojums, šoreiz uz Romu. Iespējams, man būtu paticis vairāk, ja es būtu vecāka vai vismaz viedāka. Tagad autori no manis šķir pārāk dziļa laika jūra Roma mani arī nekad nav vilinājusi, ne tā kā autori, kuras ceļi patiesi esot veduši turpu. Pats ceļojums arī šajā grāmatā nebūt nav galvenais, bet man tomēr atmiņā vislabāk palikuši stāsti par īres dzīvokļa un zobārsta meklējumiem.

Giljermo Martiness. Luisianas B. nāve. Tulk. Edgars Briška.
Intelektuāls kriminālromāns, kas tieši kā kriminālromāns nesniedza baudījumu, jo, lai gan spriedze bija, trūka vainīgā meklēšanas vai izvairīšanās no pēdu dzinējiem aprakstu, nāves tika aprakstītas pārāk bezkaislīgi un jautājumi (vai viņš ir vainīgs? Vai viņa ir traka? Vai literatūra ietekmē dzīvi? Kas ir rakstnieka iedvesmas avots?) ļāva naktīs mierīgi gulēt. No otras puses, pirmajam slavenajam rakstnieka kriminālromānam “Slepkavības Oksfordā” izlasīju tikai pašu sākumu, šo es pabeidzu visu.

Aleksandra Mariņina. Rekviēms. Tulk. Ieva Linde.
Neierasti īss Mariņinas romāns, kas gan citādā ziņā pārējo starpā neizceļas. Kamenska ir pārgājusi uz Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldi, bet darbs viņu atkal saved kopā ar bijušajiem kolēģiem. Šajā grāmatā nav spilgta kādas tipiskas vides atveidojuma, varbūt visvairāk izceļas kāds primitīva, bet apdāvināta cilvēka tēls, kura āriene un iekšiene ir galīgi atšķirīgas, un tas, kā viņš spēj nodarīt postu, ne acis nepamirkšķinājis.

Dolores Redondo. Todo esto te daré.
Vēl viens īsts kriminālromāns, kurā izmeklēšana noris mazliet neparastā veidā, jo izmeklētājs ir tikko atvaļinājies. Pazīstamam rakstniekam avārijā nomirst mīļotais cilvēks, un izrādās, ka viņam ir bijuši daudzi noslēpumi. Tagad ir jāizlemj, vai tos šķetināt. Visam pa vidu tiek novāktas vīnogas un zied gardēnijas. Redondo iepriekšējie darbi man patika labāk. Šis ir diezgan atšķirīgs, lai gan dažas rakstnieces noslieces saglabājas.

Tik grūti ir būt latvietim

Contra. Tik grūti ir būt latvietim. Atdz. Guntars Godiņš, il. Elīna Brasliņa. R.: Pētergailis, 2019. 123 lpp.

Kas gan to lai zina labāk par igauni? Par Contru es jau vienreiz te rakstīju, un tagad droši vien sanāks atkārtoties, jo nekas būtiski jauns viņa gŗāmatā neparādās, ja nu vienīgi futbola nedaudz mazāk, bet arī tas te ir, jo

ir viens un tas pats
futbols ko skatos es
vai dzejolis
kas manu vārdu nes

Vispār es samelojos, viens ļoti būtisks jauninājums ir gan, un tā ir sarakstīšanas valoda. Contra ir sācis dzejot latviski, tāpēc jāsāk domāt, vai tā maz ir igauņu dzeja. Varbūt tomēr jau latviešu? Nav jau latviešu dzejā nemaz tik daudz to humoristisko dzejnieku, es te tagad sēžu un domāju, vai pie tiem var pieskaitīt Žeberu. Kaut kādu zināmu līdzību viņos abos var saskatīt, abi mēdza rakstīt īsos pantos (Contram ir arī gari teksti), bet vispār no Žebera man tagad nāk prātā tikai drūma ironija. Bet Contra raksta par to, ka latvju meitenes ir daiļākas par latvju zēniem. Var jau būt, ka tā arī ir ironija, es zinu dažus pavisam glītus vīriešus.
Contras dzejoļi šķiet aizdomīgi vienkārši, nu tādi kā Aijas Zariņas zīmējumi, kas rosina uz domu, ka es arī tā varu – un varbūt varu arī, bet uzzīmēja ta’ Aija un uzrakstīja Contra. Nevis es vai tu.
Varbūt drīzāk viņu ar Šlāpinu vajadzētu salīdzināt, bet to es tik labi nezinu.
Varbūt man tomēr liekas, ka dzejai ir jābūt izsmalcinātākai, bet šos dzejoļus ir viegli lasīt, tie neliek justies kā dumiķei vai garlaikotai un pēc atkārtotas lasīšanas noteikti iegultos prātā.

Dažus dzejoļus var lasīt “Satori”.

Eņģeļi uz ledus neizdzīvo

Aleksandra Mariņina. Eņģeļi uz ledus neizdzīvo. 1. un 2. sējums. Tulk. Dace Kārkliņa, il. Rihards Delvers. R.: Nordik 2016. (Александра Маринина. Ангелы на льду не выживают. 2014.) 271 + 304 lpp.

   Mariņinu es kādreiz lasīju daudz un arī seriālu skatījos. Tad viņa sāka vairāk pieminēt politiku un man aizvien vairāk sāka krist uz nerviem viņas tulkojumos bieži sastopamais vārds “uzšāvējs”, tik ļoti, ka es šīs grāmatas pārtraucu lasīt. Patiesībā es pat jutos pārsteigta, bibliotēkas plauktā ieraudzījusi, ka tā saturs ir gandrīz pilnībā mainījies, jo vecās grāmatas droši vien ir nolasītas, bet to vietā ir nākušas jaunas, jo tās vēl aizvien tiek rakstītas un izdotas.  
   Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt, ka īr mainījušies arī tulkotāji un tā vārda, kas mani tik ļoti kaitināja, vairs nav.
   Kamenska ir atvaļinājusies no darba milicijā un strādā Stasova privātdetektīvu birojā. Tomēr ar bijušajiem kolēģiem valsts darbā arī visas saites nav pārtrūkušas, un reizēm viņi cits citam izpalīdz. Vēl pie tam viņa ir sākusi gatavot diētiskas mannā un rīsu putras, nu, ne jau sev (ar Čistjakovu un virtuvi joprojām viss kārtībā), bet savam brāļadēlam, kam ir kuņģa čūla un biedrs, kas viņu noved džankfūda un hakerisma neceļos. Tie otrie izrādās pavisam noderīgi lietas atrisināšanai.
   Bet lietas tur ir vairākas. Pie savas mašīnas ir nodurta valsts Domes darbiniece, bet pie bijušā drauga un kolēģa mājām nošauts daiļslidošanas treneris, kas tur gājis skaidrot sarežģītās attiecības. Pa vidu vēl ir viens mākslinieks un vairāki biznesmeņi, un, lai gan ir skaidrs, ka visas līnijas beigās saies kopā, daļa no tām sākumā nav ļoti interesanta. Seriāliem raksturīgais fragmentētais skats man kaut kā nepatika, bet tā jau mūsdienās, šķiet, ir norma.
   Šis diezgan lielā mērā ir ražošanas romāns, lasītāja tiek iepazīstināta ar daiļslidošanas aizkulisēm, par kurām nerunā sacensību komentētāji televīzijā (lai gan tās atsauca atmiņā kādu neveiksmīgu mākslas vingrošanas komentētāju, kas pēc pārāk atklātas savu domu par tiesnesi izteikšanas tika noņemta no trases), un liela daļa no tām attiecas tieši uz tiesnešu darbu, jo to, ka slidot ir grūti, sāpīgi un bailīgi, bet treneri mēdz būt rupji (es, starp citu, vienu daiļslidošanas treneri mazliet pazīstu, un viņa nemaz neizskatās kliedzoša un tirāniska), to tāpat ir viegli iedomāties. Katrā ziņā man neradās doma, ka Mariņina melo vai pārspīlē, ka tā taču nevar būt. Varbūt man trūkst pozitīvisma.
   Kopumā ir sanācis pieklājīgs un diezgan klasisks detektīvromāns ar ieskatu noziedznieka psiholoģijā un gan valsts, gan privāto izmeklētāju darba metodēs un attiecībās ar kolēģiem un priekšniekiem, sarežģītu vainīgā meklēšanas shēmu un Kamenskas inteliģento atrisinājuma atrašanu, bet bez izsmalcināti nežēlīgiem nogalināšanas veidiem vai bezmērķīgas asins izliešanas. Protams, to visu varēja ietilpināt vienos vākos, nevis izstiept pa diviem sējumiem, un man tomēr bija interesantāk, kad Kamenska strādāja valsts darbā (jo tur vairāk intrigu un kolēģu), bet es droši vien turpināšu lasīt Mariņinu, vismaz Kamenskas sēriju (un tā ka tā drīz beigsies, tad arī pārējos viņas sacerējumus).

Vienā teikumā

Pēdējā laikā esmu šo to izlasījusi.

• Māris Bērziņš. Svina garša. Droši vien biju pēdējā, kas vēl nebija lasījusi šo latviešu bestselleru, par kuru jau stāsta skolniekiem, un tas man liekas īsti vietā, jo grāmata ir jauneklīga, un vecus žargonvārdus arī ir derīgi (nerakstīšu vis “ģeldīgi”) uzzināt; kā grāmata beidzas, ir saprotams jau no nosaukuma, lai gan autors sākumā bija iecerējis citādu noslēgumu, bet tās zvaigznītes man tomēr trāpīja pakrūtē.
• Kristīne Ulberga. Tur. Kādā ārzemju blogā izlasīju arī Ulbergai piemērotu izteikumu, proti, ka autore raksta tā, kā nedomā neviens cits, izņemot mūsdienu prozas rakstniekus, tas par tām daiļajām vārdu mežģīnēm un salīdzinājumiem, kas grāmatas sākuma daļā man krita uz nerviem stiprāk nekā turpinājumā, vai nu pieradu, vai arī samazinājās daiļprozas blīvums un pāri palika neticams stāsts par galvenā varoņa ģimeni, rāgānas, kurām ir viena garumzīme par daudz, lai es tās varētu izrunāt, un pārāk maz no pagrīdes komūnas dzīves, kas mūsdienās esot pārvērtusies par mācītājiem un astrologiem.
• Jana Veinberga. Vēl viena diena. Veinbergas diezgan klasiskie stāsti man negaidīti patika tik ļoti, ka esmu paguvusi jau izlasīt arī viņas iepriekšējo stāstu grāmatu par nenotikušām mīlestībām, kas tomēr bija vien rokas ievingrināšana, kamēr jaunais krājums atklāj autori kā labu cilvēku pazinēju, kas nesirgst ar liekvārdību, varbūt vienīgi slīkšanas bija tā pavairāk.
• Mark Billingham. The Bones Beneath. Iepazīšanās ar angļu kriminālromānu autoru izvērtās diezgan neveiksmīga, jo šis darbs ne tiai ir nez kurais sērijā, bet arī samērā eksperimentāls (detektīvu grupā), kā tās teleseriālu sērijas, kur beigās viss paliek, gaisā karājoties, jo galvenais ļaundaris cietumā bija jau grāmatas sākumā, bet galvenais izmeklētājs tā arī nespēja pieaugt man pie sirds ar savām darba un romantiskajām dilemmām.
• Ann and Jeff VanderMeer, ed. Sisters of the Revolution: A Feminist Speculative Fiction Anthology. Ne visu stāstu feminismu es spēju saskatīt, taču kopumā daudz interesantu tekstu gan no tādām zvaigznēm kā Ursula Le Gvina, gan no pirmo reizi dzirdētiem vārdiem, piemēram, Kit Reed, kuras stāsts par mātišķumu kā ieslodzījumu haizivju apsargātā salā man dziļi iespiedās prātā; amerikāņu izdotā grāmata jāuzteic arī par tulkotu tekstu ievietošanu, un, starp citu, krājums ir publicēts arī Itālijā (ceru, ka nejaucu ar Franciju), un visas tulkotājas bija sievietes; sīkums, bet patīkami.
• Jeff VanderMeer. Borne. Pavisam negaidīti šī grāmata arī ir par mātišķumu, tikai šoreiz mīlamais bērns ir adoptēts nezināmas sugas bārenis, kas izskatās pēc jūras anemones un kalmāra krustojuma, taču māk pārvērsties un iemācās runāt un lasīt, un šis milzīga lidojoša lāča kažokā atrastais radījums uztraucas par to, vai viņš ir persona, bet apkārt tikmēr valda cīņa par izdzīvošanu biotehnoloģiskā postapokalipsē un milzīgais lācis nav pats lielākais drauds, tomēr galvenokārt šī grāmata ir par uzticēšanos un zaudējumiem.
• Jeff VanderMeer. The Strange Bird. “Bornē” ir viena rindkopa par savādo putnu, kas atlidojis uz pilsētas paliekām, viss pārējais par viņu ir aprakstīts šajā stāstā. Top arī stāsts par trim mirušajiem astronautiem.
• Peter Wohlleben. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate. “Koku slepenā dzīve” ir izdota arī latviski, tāpēc visi var izlasīt, cik koki ir līdzīgi cilvēkiem, kā viņi audzē savus bērnus un mēģina izvairīties no kaitēkļu uzbrukumiem; šo to es jau biju dzirdējusi, tātad tā varētu būt taisnība, nevis tikai autora vēlme saskatīt savos mīluļos cilvēciskas iezīmes; vēl jūs varat steigšus aiziet līdz galerijai Micēlijs Marijas ielā 13, kur izstādē līdz 10. augustam apskatāms arī Viviannas Marias Staņislavskas komikss tieši par šo tēmu, bet es tikmēr jutīšu līdzi nabaga nomocītajiem pilsētas kokiem.
• Gloria Fuertes. Historia de Gloria (Amor, humor y desamor). Glorija Fuertesa ir viena no divām latviski izdotajā spāņu dzejas antoloģijā iekļuvušajām sievietēm, bet tajā trūkst viņas sociāli aktīvās dzejas parauga, jo pašai dzejniecei šķita, ka nekur neder tāda dzeja, ko neviens nelasa, tāpēc viņai bija svarīga dzejas saprotamība (dzejnieks kā brilles kalpo, lai tu redzētu, dēls mans, lai tu redzētu), teksti ir īsi un, kā jau nosaukumā teikts, ar humoru; Norvēģijas aviokompānijai ir lidmašīna, uz kuras astes uzzīmēts Glorijas portrets, bet grāmatu es pirku vienā no divām Barselonas geju un lesbiešu grāmatnīcām.
• Ramón del Valle-Inclán. Luces de bohemia. Esperpento. Aizmirstiet, ko es rakstīju par sena žargona noderīgumu, šeit pagājušā gadsimta sākuma Madrides slengs mani piebeidza par spīti tam, ka grāmatā bija gan vārdnīciņa, gan ievadā izskaidroti daži vārdi un, protams, tēlu prototipi, toties tagad varu lepni teikt, ka esmu iepazinusies ar vienu no slavenākajiem spāņu dramaturgiem.