Category Archives: Latviski

Īsumā

Dāvids Grosmans. Bārā ienāk zirgs. Tulk. Māra Poļakova.
Netradicionālas stendapa komēdijas izrādes pierakstu grāmatā es izlasīju ar zināmu piespiešanos un ne tāpēc, ka man tas būtu licies pārāk skumjš, kā dažiem klausītājiem romānā, bet gan tāpēc, ka mani tā arī nepiesaistīja galvenais varonis un stāstītājs, kas nolēmis šai vakarā žargona pilnā valodā atklāt savas dzīves bēdīgāko notikumu. Cik ilgi klausīsies kādu, kas tev ir vienaldzīgs? Tā jau valodiņa tek raiti, un būtu arī, par ko just līdzi. Ļoti izglītojošas tulkotājas piezīmes.

Jāns Undusks. Ceļojums, vārdā Spānija. Tulk. Maima Grīnberga.
Šo es arī nesapratu. Ja sākumā šķita, ka tā ir esejveida literatūra, kas ne visai cieši saistīta ar autora reālu ceļojumu uz Spāniju, tad pēc tam esejiskuma kļuva mazāk, toties uzradās (izfantazēta?) basku meitene ar garu bizi un visām no tā izrietošajām fantastiskajām sekām. Man būtu paticis vairāk, ja autors tik bieži nestāstītu, kādas ir sievietes un ko viņas domā. Tas patiesi krita uz nerviem.

Vīvi Luika. Ēnu teātris. Tulk. Rūta Karma.
Vēl viens igauņu ceļojums, šoreiz uz Romu. Iespējams, man būtu paticis vairāk, ja es būtu vecāka vai vismaz viedāka. Tagad autori no manis šķir pārāk dziļa laika jūra Roma mani arī nekad nav vilinājusi, ne tā kā autori, kuras ceļi patiesi esot veduši turpu. Pats ceļojums arī šajā grāmatā nebūt nav galvenais, bet man tomēr atmiņā vislabāk palikuši stāsti par īres dzīvokļa un zobārsta meklējumiem.

Giljermo Martiness. Luisianas B. nāve. Tulk. Edgars Briška.
Intelektuāls kriminālromāns, kas tieši kā kriminālromāns nesniedza baudījumu, jo, lai gan spriedze bija, trūka vainīgā meklēšanas vai izvairīšanās no pēdu dzinējiem aprakstu, nāves tika aprakstītas pārāk bezkaislīgi un jautājumi (vai viņš ir vainīgs? Vai viņa ir traka? Vai literatūra ietekmē dzīvi? Kas ir rakstnieka iedvesmas avots?) ļāva naktīs mierīgi gulēt. No otras puses, pirmajam slavenajam rakstnieka kriminālromānam “Slepkavības Oksfordā” izlasīju tikai pašu sākumu, šo es pabeidzu visu.

Aleksandra Mariņina. Rekviēms. Tulk. Ieva Linde.
Neierasti īss Mariņinas romāns, kas gan citādā ziņā pārējo starpā neizceļas. Kamenska ir pārgājusi uz Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldi, bet darbs viņu atkal saved kopā ar bijušajiem kolēģiem. Šajā grāmatā nav spilgta kādas tipiskas vides atveidojuma, varbūt visvairāk izceļas kāds primitīva, bet apdāvināta cilvēka tēls, kura āriene un iekšiene ir galīgi atšķirīgas, un tas, kā viņš spēj nodarīt postu, ne acis nepamirkšķinājis.

Dolores Redondo. Todo esto te daré.
Vēl viens īsts kriminālromāns, kurā izmeklēšana noris mazliet neparastā veidā, jo izmeklētājs ir tikko atvaļinājies. Pazīstamam rakstniekam avārijā nomirst mīļotais cilvēks, un izrādās, ka viņam ir bijuši daudzi noslēpumi. Tagad ir jāizlemj, vai tos šķetināt. Visam pa vidu tiek novāktas vīnogas un zied gardēnijas. Redondo iepriekšējie darbi man patika labāk. Šis ir diezgan atšķirīgs, lai gan dažas rakstnieces noslieces saglabājas.

Tik grūti ir būt latvietim

Contra. Tik grūti ir būt latvietim. Atdz. Guntars Godiņš, il. Elīna Brasliņa. R.: Pētergailis, 2019. 123 lpp.

Kas gan to lai zina labāk par igauni? Par Contru es jau vienreiz te rakstīju, un tagad droši vien sanāks atkārtoties, jo nekas būtiski jauns viņa gŗāmatā neparādās, ja nu vienīgi futbola nedaudz mazāk, bet arī tas te ir, jo

ir viens un tas pats
futbols ko skatos es
vai dzejolis
kas manu vārdu nes

Vispār es samelojos, viens ļoti būtisks jauninājums ir gan, un tā ir sarakstīšanas valoda. Contra ir sācis dzejot latviski, tāpēc jāsāk domāt, vai tā maz ir igauņu dzeja. Varbūt tomēr jau latviešu? Nav jau latviešu dzejā nemaz tik daudz to humoristisko dzejnieku, es te tagad sēžu un domāju, vai pie tiem var pieskaitīt Žeberu. Kaut kādu zināmu līdzību viņos abos var saskatīt, abi mēdza rakstīt īsos pantos (Contram ir arī gari teksti), bet vispār no Žebera man tagad nāk prātā tikai drūma ironija. Bet Contra raksta par to, ka latvju meitenes ir daiļākas par latvju zēniem. Var jau būt, ka tā arī ir ironija, es zinu dažus pavisam glītus vīriešus.
Contras dzejoļi šķiet aizdomīgi vienkārši, nu tādi kā Aijas Zariņas zīmējumi, kas rosina uz domu, ka es arī tā varu – un varbūt varu arī, bet uzzīmēja ta’ Aija un uzrakstīja Contra. Nevis es vai tu.
Varbūt drīzāk viņu ar Šlāpinu vajadzētu salīdzināt, bet to es tik labi nezinu.
Varbūt man tomēr liekas, ka dzejai ir jābūt izsmalcinātākai, bet šos dzejoļus ir viegli lasīt, tie neliek justies kā dumiķei vai garlaikotai un pēc atkārtotas lasīšanas noteikti iegultos prātā.

Dažus dzejoļus var lasīt “Satori”.

Eņģeļi uz ledus neizdzīvo

Aleksandra Mariņina. Eņģeļi uz ledus neizdzīvo. 1. un 2. sējums. Tulk. Dace Kārkliņa, il. Rihards Delvers. R.: Nordik 2016. (Александра Маринина. Ангелы на льду не выживают. 2014.) 271 + 304 lpp.

   Mariņinu es kādreiz lasīju daudz un arī seriālu skatījos. Tad viņa sāka vairāk pieminēt politiku un man aizvien vairāk sāka krist uz nerviem viņas tulkojumos bieži sastopamais vārds “uzšāvējs”, tik ļoti, ka es šīs grāmatas pārtraucu lasīt. Patiesībā es pat jutos pārsteigta, bibliotēkas plauktā ieraudzījusi, ka tā saturs ir gandrīz pilnībā mainījies, jo vecās grāmatas droši vien ir nolasītas, bet to vietā ir nākušas jaunas, jo tās vēl aizvien tiek rakstītas un izdotas.  
   Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt, ka īr mainījušies arī tulkotāji un tā vārda, kas mani tik ļoti kaitināja, vairs nav.
   Kamenska ir atvaļinājusies no darba milicijā un strādā Stasova privātdetektīvu birojā. Tomēr ar bijušajiem kolēģiem valsts darbā arī visas saites nav pārtrūkušas, un reizēm viņi cits citam izpalīdz. Vēl pie tam viņa ir sākusi gatavot diētiskas mannā un rīsu putras, nu, ne jau sev (ar Čistjakovu un virtuvi joprojām viss kārtībā), bet savam brāļadēlam, kam ir kuņģa čūla un biedrs, kas viņu noved džankfūda un hakerisma neceļos. Tie otrie izrādās pavisam noderīgi lietas atrisināšanai.
   Bet lietas tur ir vairākas. Pie savas mašīnas ir nodurta valsts Domes darbiniece, bet pie bijušā drauga un kolēģa mājām nošauts daiļslidošanas treneris, kas tur gājis skaidrot sarežģītās attiecības. Pa vidu vēl ir viens mākslinieks un vairāki biznesmeņi, un, lai gan ir skaidrs, ka visas līnijas beigās saies kopā, daļa no tām sākumā nav ļoti interesanta. Seriāliem raksturīgais fragmentētais skats man kaut kā nepatika, bet tā jau mūsdienās, šķiet, ir norma.
   Šis diezgan lielā mērā ir ražošanas romāns, lasītāja tiek iepazīstināta ar daiļslidošanas aizkulisēm, par kurām nerunā sacensību komentētāji televīzijā (lai gan tās atsauca atmiņā kādu neveiksmīgu mākslas vingrošanas komentētāju, kas pēc pārāk atklātas savu domu par tiesnesi izteikšanas tika noņemta no trases), un liela daļa no tām attiecas tieši uz tiesnešu darbu, jo to, ka slidot ir grūti, sāpīgi un bailīgi, bet treneri mēdz būt rupji (es, starp citu, vienu daiļslidošanas treneri mazliet pazīstu, un viņa nemaz neizskatās kliedzoša un tirāniska), to tāpat ir viegli iedomāties. Katrā ziņā man neradās doma, ka Mariņina melo vai pārspīlē, ka tā taču nevar būt. Varbūt man trūkst pozitīvisma.
   Kopumā ir sanācis pieklājīgs un diezgan klasisks detektīvromāns ar ieskatu noziedznieka psiholoģijā un gan valsts, gan privāto izmeklētāju darba metodēs un attiecībās ar kolēģiem un priekšniekiem, sarežģītu vainīgā meklēšanas shēmu un Kamenskas inteliģento atrisinājuma atrašanu, bet bez izsmalcināti nežēlīgiem nogalināšanas veidiem vai bezmērķīgas asins izliešanas. Protams, to visu varēja ietilpināt vienos vākos, nevis izstiept pa diviem sējumiem, un man tomēr bija interesantāk, kad Kamenska strādāja valsts darbā (jo tur vairāk intrigu un kolēģu), bet es droši vien turpināšu lasīt Mariņinu, vismaz Kamenskas sēriju (un tā ka tā drīz beigsies, tad arī pārējos viņas sacerējumus).

Vienā teikumā

Pēdējā laikā esmu šo to izlasījusi.

  • Māris Bērziņš. Svina garša. Droši vien biju pēdējā, kas vēl nebija lasījusi šo latviešu bestselleru, par kuru jau stāsta skolniekiem, un tas man liekas īsti vietā, jo grāmata ir jauneklīga, un vecus žargonvārdus arī ir derīgi (nerakstīšu vis “ģeldīgi”) uzzināt; kā grāmata beidzas, ir saprotams jau no nosaukuma, lai gan autors sākumā bija iecerējis citādu noslēgumu, bet tās zvaigznītes man tomēr trāpīja pakrūtē.
  • Kristīne Ulberga. Tur. Kādā ārzemju blogā izlasīju arī Ulbergai piemērotu izteikumu, proti, ka autore raksta tā, kā nedomā neviens cits, izņemot mūsdienu prozas rakstniekus, tas par tām daiļajām vārdu mežģīnēm un salīdzinājumiem, kas grāmatas sākuma daļā man krita uz nerviem stiprāk nekā turpinājumā, vai nu pieradu, vai arī samazinājās daiļprozas blīvums un pāri palika neticams stāsts par galvenā varoņa ģimeni, rāgānas, kurām ir viena garumzīme par daudz, lai es tās varētu izrunāt, un pārāk maz no pagrīdes komūnas dzīves, kas mūsdienās esot pārvērtusies par mācītājiem un astrologiem.
  • Jana Veinberga. Vēl viena diena. Veinbergas diezgan klasiskie stāsti man negaidīti patika tik ļoti, ka esmu paguvusi jau izlasīt arī viņas iepriekšējo stāstu grāmatu par nenotikušām mīlestībām, kas tomēr bija vien rokas ievingrināšana, kamēr jaunais krājums atklāj autori kā labu cilvēku pazinēju, kas nesirgst ar liekvārdību, varbūt vienīgi slīkšanas bija tā pavairāk.
  • Mark Billingham. The Bones Beneath. Iepazīšanās ar angļu kriminālromānu autoru izvērtās diezgan neveiksmīga, jo šis darbs ne tiai ir nez kurais sērijā, bet arī samērā eksperimentāls (detektīvu grupā), kā tās teleseriālu sērijas, kur beigās viss paliek, gaisā karājoties, jo galvenais ļaundaris cietumā bija jau grāmatas sākumā, bet galvenais izmeklētājs tā arī nespēja pieaugt man pie sirds ar savām darba un romantiskajām dilemmām.
  • Ann and Jeff VanderMeer, ed. Sisters of the Revolution: A Feminist Speculative Fiction Anthology. Ne visu stāstu feminismu es spēju saskatīt, taču kopumā daudz interesantu tekstu gan no tādām zvaigznēm kā Ursula Le Gvina, gan no pirmo reizi dzirdētiem vārdiem, piemēram, Kit Reed, kuras stāsts par mātišķumu kā ieslodzījumu haizivju apsargātā salā man dziļi iespiedās prātā; amerikāņu izdotā grāmata jāuzteic arī par tulkotu tekstu ievietošanu, un, starp citu, krājums ir publicēts arī Itālijā (ceru, ka nejaucu ar Franciju), un visas tulkotājas bija sievietes; sīkums, bet patīkami.
  • Jeff VanderMeer. Borne. Pavisam negaidīti šī grāmata arī ir par mātišķumu, tikai šoreiz mīlamais bērns ir adoptēts nezināmas sugas bārenis, kas izskatās pēc jūras anemones un kalmāra krustojuma, taču māk pārvērsties un iemācās runāt un lasīt, un šis milzīga lidojoša lāča kažokā atrastais radījums uztraucas par to, vai viņš ir persona, bet apkārt tikmēr valda cīņa par izdzīvošanu biotehnoloģiskā postapokalipsē un milzīgais lācis nav pats lielākais drauds, tomēr galvenokārt šī grāmata ir par uzticēšanos un zaudējumiem.
  • Jeff VanderMeer. The Strange Bird. “Bornē” ir viena rindkopa par savādo putnu, kas atlidojis uz pilsētas paliekām, viss pārējais par viņu ir aprakstīts šajā stāstā. Top arī stāsts par trim mirušajiem astronautiem.
  • Peter Wohlleben. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate. “Koku slepenā dzīve” ir izdota arī latviski, tāpēc visi var izlasīt, cik koki ir līdzīgi cilvēkiem, kā viņi audzē savus bērnus un mēģina izvairīties no kaitēkļu uzbrukumiem; šo to es jau biju dzirdējusi, tātad tā varētu būt taisnība, nevis tikai autora vēlme saskatīt savos mīluļos cilvēciskas iezīmes; vēl jūs varat steigšus aiziet līdz galerijai Micēlijs Marijas ielā 13, kur izstādē līdz 10. augustam apskatāms arī Viviannas Marias Staņislavskas komikss tieši par šo tēmu, bet es tikmēr jutīšu līdzi nabaga nomocītajiem pilsētas kokiem.
  • Gloria Fuertes. Historia de Gloria (Amor, humor y desamor). Glorija Fuertesa ir viena no divām latviski izdotajā spāņu dzejas antoloģijā iekļuvušajām sievietēm, bet tajā trūkst viņas sociāli aktīvās dzejas parauga, jo pašai dzejniecei šķita, ka nekur neder tāda dzeja, ko neviens nelasa, tāpēc viņai bija svarīga dzejas saprotamība (dzejnieks kā brilles kalpo, lai tu redzētu, dēls mans, lai tu redzētu), teksti ir īsi un, kā jau nosaukumā teikts, ar humoru; Norvēģijas aviokompānijai ir lidmašīna, uz kuras astes uzzīmēts Glorijas portrets, bet grāmatu es pirku vienā no divām Barselonas geju un lesbiešu grāmatnīcām.
  • Ramón del Valle-Inclán. Luces de bohemia. Esperpento. Aizmirstiet, ko es rakstīju par sena žargona noderīgumu, šeit pagājušā gadsimta sākuma Madrides slengs mani piebeidza par spīti tam, ka grāmatā bija gan vārdnīciņa, gan ievadā izskaidroti daži vārdi un, protams, tēlu prototipi, toties tagad varu lepni teikt, ka esmu iepazinusies ar vienu no slavenākajiem spāņu dramaturgiem.

Ļaujiet jums izstāstīt

Mākslas muzejā ir aplūkojama izstāde par dzīvi pirms interneta. Tajā ir ļoti daudz arī lasāmā, kā arī mūsu blogu senči: fotogrāfa Ata Ieviņa izlasīto grāmatu pierakstu klades ar fantastiski pārzīmētiem vākiem. Pēc dažiem nosaukumiem spriežot, tās nav bijušas skolotājai atrādāmas ārpusklases lasīšanas burtnīcas, kādas vismaz man sākumskolā lika taisīt un kuras es aizpildīju līdzīgā veidā kā laikapstākļu burtnīcu – iepriekšējā vakarā. Grāmatu kladei vismaz nevajadzēja meklēt vecās avīzes ar laika prognozi.
Svētdien izstādē ir ekskursija kuratores pavadībā, uz ko es noteikti iesaku aiziet. Pilnīgi cita lieta, kad tev kāds izstāsta, kas ir apakšā tam visam.
Manā kladē tagad būtu pienākusi kārta diviem Ingunas Jansones dzejoļu krājumiem: “Sikspārņa sindroms” un “Šampūns ar balzamu”, bet es ar šiem tekstiem īsti nesaslēdzos. Tajos bija arī vairāki dzejoļi, kurus esmu dzirdējusi pašas autores lasījumā, un tie kaut kā šķita tuvāki. Pēc visiem šiem gadiem galvā atskanēja Jansones balss uzsvērtās vietas un intonācijas. Un beigās viens viņas dzejolis, ko jūs noteikti esat dzirdējuši.

Neredzamās pilsētas

Italo Kalvīno. Neredzamās pilsētas. Tulk. Dace Meiere, il. Elīna Brasliņa. R.: Neputns, 2017. (Italo Calvino. Le città invisibili, 1972.) 142 lpp.

It kā vēl neesmu tik veca, taču tā stunda jau ir situsi. Ir pienākusi mana kārta sūdzēties par pārāk sīkajiem un blāvajiem burtiem, kas apvienojumā ar slīprakstu lasīšanu padarīja par mocībām. Šis ir viens iemesls, kāpēc, ja kādreiz sadomāšu pārlasīt Kalvīno, es ķeršos pie barona, kurš dzīvoja kokos, nevis – par spīti ilustrācijām – pie sieviešu vārdos nosaukto pilsētu aprakstiem. Cits iemesls tam būs vēl vienkāršāks – mazāk eksperimentālais barons man patika vairāk. Tas, protams, nenozīmē, ka no lasāmo grāmatu saraksta, kas, starp citu, ir garāks nekā visu diženā ceļotāja Marko Polo apmeklēto pilsētu uzskaite, būtu izslēgusi otru slaveno Kalvīno eksperimentālo gabalu par ceļinieku ziemas naktī.
Tātad ir ceļotājs, kurš aizrāvies ar pilsētu īpatnību uzmeklēšanu, un ir varens hans, kam visas šīs neredzētās pilsētas aprakstīt, vārdos vai zīmēs. Lai viņš zina, kāda ir viņa nepārskatāmā impērija. Un visus manus iebildumus pret pilsētām, piemēram to, ka tās visas, lai cik dažādi aspekti būtu aplūkoti, izklausās stipri līdzīgas. Un ceļotājs nesaka: tas tāpēc, ka tu lasi pārāk lieliem gabaliem uzreiz, vajag pa bišķītim, kā to man norādītu jebkurš saprātīgi domājošs cilvēks, nē, viņš piekrīt un domās atgriežas pie tās pilsētas, kas viņam nosaka visas pārējās, pie Venēcijas, kurā es neesmu bijusi, bet zināmu ietekmi gan jau ka vienalga varu saskatīt. Jo par Venēciju mēs visi esam dzirdējuši.
Varbūt pilsētu apraksti ir tikai tāda dekorācija Marko Polo un Hubilaja filosofiskajām sarunām un klusēšanai. Bet varbūt gluži otrādi.
“Manā prātā joprojām glabājas daudz pilsētu, ko neesmu redzējis un nekad neredzēšu, tie ir nosaukumi, kas nes līdzi kādu tēlu vai fragmentu, vai zibsni, vai iedomu ainu: Getullija, Odile, Eifrāzija, Margara. Arī pilsēta augstu virs līča vēl aizvien ir turpat – ar savu noslēgto laukumu, kam pašā vidū ir aka -, taču šo pilsētu es vairs nespēju nosaukt kādā vārdā, nedz arī atceros, kā varēju tai piedēvēt vārdu, kas nozīmē pavisam ko citu.”
Šī man bija Ziemassvētku dāvana no Sibillas.

Meža meitas

Sanita Reinsone. Meža meitas. Il.: Jānis Esītis. Pēcvārds: Inese Dreimane. R.: Dienas Grāmata, 2015. 364 lpp.

    Šī bija grāmata, kuru nopirku, acis nepamirkšķinājusi, bet lasīt man bija bail. Ticiet vai ne, bet karš, bombardēšana un bēgšana no fašistiem man ir tipiski nakts murgu temati, par to vēl dienā domāt es patiesi negribu, pat ja jābēg no čekistiem. Atliku un atliku par spīti tam, ka man pat autores ieraksts ir grāmatā, jo biju uz tās atvēršanu. Un otrreiz es nez vai kādreiz lasīšu, jo bija smagi.
    Tiesa, vismaz uzreiz bija skaidrs, ka galvenās varones – viņu ir 12 – izdzīvos. Dzīve gan visām bija sagandēta, un lielākā daļa pēc partizānu gaitām mežā dabūja to, no kā baidoties, tai mežā vispār iegāja – izsūtījumu. Kā vienai no viņām sanāca – par piecām dienām piesprieda divdesmit piecus gadus. Un vispār es lielā mērā grāmatā izlasīju par tolaika partizānu kara bezjēdzīgumu, kad tu dienām sēdi bunkurā, un gaidi, kad angļi nāks atbrīvot Latviju. Godīgi sakot, tagad tas šķiet diezgan absurdi, iedomājoties, ka tikko bija beidzies 2. pasaules karš. Tā nu kāds ies ar uzvarētāju cīkstēties, kad pašiem viss ir slikti, bet vismaz kara vairs nav. Bet man jau viegli tagad te spriedelēt.
    Pierakstītājai ir labi izdevies ne tikai pierunāt sievietes uz stāstīšanu (man gan būtu gribējies vairāk praktiskas lietas uzzināt, kā viņi tur kaut vai ar higiēnu tika galā, par bērnu ieņemšanu un dzimšanu nemaz nerunājot, bet skaidrs, ka vecās sievas par to īpaši gatavas runāt nebija), bet arī saglabāt tekstā viņu balsi, stila īpatnības, neko pārlieku nenogludinot. Tas vēl jo svarīgāk tāpēc, ka notikumu gaita visos gadījumos ir diezgan līdzīga. Kā lasītājai man būtu gribējies mazāk stāstu, bet izvērstākus un pamatīgākus. Bet tā jau būtu cita veida grāmata. Kā cilvēkam man ir skaidrs, ka ikvienai no stāstītājām ir bijis svarīgs gan publiskas atcerēšanās, gan grāmatā ierakstīšanas akts kā beidzot kaut kas pozitīvs pēc bieži vien kaunā par savu sodāmību nodzīvotiem gadiem, kad jebkurš uz tevi varēja parādīt ar pirkstu. Viena no viņām ir dzīvojusi man tuvumā, varbūt
esmu kādreiz uz ielas redzējusi. Dīvaina tā dzīve.
    Read Harder 14. punkts – grāmata par karu.