Category Archives: Lietuviski

2. ceturkšņa atskaite

Gribēju teikt, ka neko neesmu izlasījusi, bet patiesībā grāmatu skaits ir tieši tāds pats kā gada pirmajos trīs mēnešos. Ja tā turpināšu, gada beigās būšu izlasījusi 80 vienības. Toties daudzveidību gan esmu palielinājusi, jo maijā pamanījos pa grāmatai izlasīt visās piecās valodās, kurās spēju to izdarīt. Aprēķinājusi vidējo lasīšanas ātrumu kā gandrīz septiņas grāmatas mēnesī, sarūpēju ieteicamās literatūras kaudzīti arī jūlijam.

Katarina Ingelmane-Sundberja. Lāceņu liķieris, kafija un laupīšana un Aizdevums – sudrabs, laupījums – zelts. Šajā ceturksnī bija daudz detektīvu, kas ir mans iecienītākais īzīrīdings. šie divi vēsta par samērā, bet ne pietiekami pārtikušiem, toties gana žiperīgiem zviedru pensionāriem, kas garlaicību un grūstošo sociālo budžetu kliedē, organizējot liela apmēra zādzības. Visam piemīt nelāga tieksme noiet greizi, bet pensionēta fizkultūras skolotāja mierā nekad nestāvēs vai vismaz citus izdzenās. Otrajā grāmatā autore bija mazliet piemirsusi, ka dažas lietas it kā jau atrisinājās pirmajā, bet vispār grāmatas ir domātas omas uzlabošanai.
Anne Beresta, Odrija Divāna, Karolīna de Megrē, Sofija Masa. Kā būt parīzietei vienmēr un visur. Mīlestība, stils un slikti ieradumi. Ja sākot lasīt, man bija skaidrs, ka neesmu parīziete, tad beidzot jau zināju, ka nemaz negribu būt šī klišejiskā būtne. Kafijas galdiņa grāmata, kurā uzmest skatienu glītām, bet dikti līdzīgām bildēm.
Romēns Puertolā. Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga IKEA skapī. Īsa un gandrīz jautra grāmata par mēbelēm un bēgļiem.
Doroteja Simpsone. Nāvei nolemtā. Detektīvromānos diezgan bieži ir mākslinieki. Laikam viņiem tāda aizdomīga profesija.
Frīdrihs Dirrenmats. Grieķis meklē grieķieti. Viens no krājumā ievietotajiem darbiem iekļaujas Read Harder izaicinājumā, jo ir sarakstīts 1950. gadā. Pārējie divi ir jaunāki, bet arī gana veci, taču neizklausījās vecmodīgi, lai gan to atrisinājumi mūsdienās vairs nešķiet pārsteidzoši.Ja satiekat vecvecāku grāmatplauktā, ņemiet tik ciet. Divus darbus pat var nosaukt par detektīviem.
Elizabete Strauta. Mani sauc Lūsija Bārtone. Pēc daudzajām slavinošajām atsauksmēm biju gaidījusi ko spēcīgāku. Minimāliska izteiksme, ar kuras palīdzību autore apgalvo, ka arī skarba bērnība var beigās atnest laimi vai vismaz uzrakstītu grāmatu. Nu jau angliski ir iznācis tāds kā turpinājums vai papildinājums.
Pāvs Matsins. Rīgas zilā gvarde. Jauna grāmata, kas izklausās vecmodīga. Toties iztulkota latviešu mēlē, re, cik izdevīgi ir rakstīt grāmatas par kaimiņiem.
12 dzejnieki no Krievijas. Pāris no šiem dzejniekiem man izdevās dzirdēt dzīvajā, un tā viņi izklausījās labāk. Daži no nedzirdētajiem gana labi bija arī lasot. Kāds pat ārzemēs tiktu nosaukts par fantastikas dzejnieku. Grāmata ir bilingvāla, varat salīdzināt savas un atdzejotāju versijas.
Татьяна Полякова. Большой секс в маленьком городе. Ar šo sākās nejauši pa rokai trāpījušos krievu detektīvu virkne. Šis romāns ir no sērijas vidus, lasāms atsevišķi, bet lai cieš no bezmiega tas cilvēks, kas uz aizmugurējā vāka sarakstīja visu notiekošo līdz kādām 10 lpp. no beigām! Kā arī daiļajai dāmai, kas meklē pazudušu meiteni, ir divi kavalieri – viens tipa Lembergs, otrs vienkārši bandīts un liela mēroga suteners. Bet viņš viņu piekāva, tātad mīl.
Валерия Леман. Сны мертвой девушки из Версуа. Viens no neizteiksmīgākajiem krimiķiem, toties notiek tveicīgā Šveices mazpilsētā. Ar mistikas piedevu.
Людмила Улицкая. Священный мусор. Uļickas atmiņas par laikabiedriem, daži nekrologi, stāsts, kā viņa ārstēja vēzi un citi apcerējumi. Interesanti, tomēr būtu vēl jaukāk, ja es zinātu cilvēkus, par kuriem viņa raksta. Kā arī es nezināju, ka viņa tik vēlu sāka nodarboties ar literatūru.
Лариса Соболева. Портфолио в багровых тонах. Modeļu biznesa tumšās puses un patiesībā nebiznesīgums kādā Krievijas pilsētā, kas nav ne Maskava, ne Pēterburga. Daudz viltus mājienu. Diemžēl tas, kuru biju iecerējusi par slepkavu, tāds nebija (lielu cerību uz to gan arī nebija). Menti izrādījās labāki, nekā gaidīts, lielā mīla piesolīta, bet nepasniegta uz šķīvīša.
Виктория Шервуд. Куклы колдуна. Ir pat seriāls. Daudz mistikas (skat. nosaukumu), bet tomēr detektīvs. Tomēr labāk burvjiem savas fotogrāfijas neatstājiet.

Quim Monzó. Gasoline. Ziemassvētku dāvana no Viļa. Varu likt galvu ķīlā, ka aprakstā solīja mūsdienu mākslu un kūkas, bet kūku grāmatā nebija. Māksla un mūzika, radošā krīze un viltīgs blēdis, kas visu tev atņem, bija gan. Interesanti, bet šķiet, ka tomēr labāk jāpamēģina stāsti.
Randy O. Frost, Gail Steketee. Stuff: Compulsive Hoarding and the Meaning of Things. Šī bija neticami aizraujoša lasāmviela. Psihologi/psihiatri ļoti iejūtīgi apraksta dažādus apmāto vācēju tipus un gadījumus, lielāko tiesu lasītāja acīs padarot viņus par simpātiskiem cilvēkiem vai vismaz liekot saprast.
Julia Cameron. How to Avoid Making Art (or Anything Else You Enjoy). Ilustratores (laikam māsas) vārds gan būtu bijis jāraksta uz vāka un lielākiem burtiem, jo tā faktiski ir karikatūru grāmata ar mazliet paskaidrojoša teksta. Vienīgais, kas mani samulsināja, bija ieteikums kvalitatīvi pavadīt pārāk daudz laika ar mīļoto cilvēku un tad vēl mazliet, bet gan jau ka autores to ir dzīvē redzējušas.
Marcela Serrano. Nosotras que nos queremos tanto. Dikti jauks debijas romāns no Dienvidamerikas, kurā četras sievietes stāsta savas un citu dzīves, politiku, mīlas un ģimenes dzīvju peripētijas utt. Es viņu lasīšu vēl.
Cristina López Barrio. La casa de los amores imposibles. Spāņu variācija par maģisko reālismu. Daudz seksa, vardarbības un ēdiena, un augu.
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis. Eseju vai drīzāk žurnālrakstu krājums par lietuviešiem Anglijā. Viņi baigi daudz dzer.

Postmodernisms, kapitālisms, kultūra

Vytautas Rubavičius. Postmodernusis kapitalizmas. Kaunas: kitos knygos, 2010. 269 lpp.
Fredric Jameson. Postmodernism, or, The Cultural Logic of Late Capitalism. Durham: Duke University Press, 1997 (1991). 432 (neskaitot rādītāju) lpp.

 Pēc Negri šī bija kā vakara pasaciņa. (Grāmatas fragmenti lietuviski lasāmi šeit.) Protams, tas ir jauki, taču, ņemot vērā, ka šī esot zinātniska monogrāfija, arī mazliet aizdomīgi. Autors “Postmodernajā kapitālismā” apraksta, ko par postmodernismu (“tāda kapitālisma stadija, kurai raksturīga gan epistemoloģiju daudzveidība, gan globālas patērētāju un patērētājsabiedrības rašanās, gan patiesības jēdziena izzušana, jo pārsvaru gūst objektīvums, gan daudz kā cita” (V. R.) jeb, kā raksta F. Džeimsons, “mēģinājums vēsturiski domāt [par] tagadni laikmetā, kas vispār ir aizmirsis, kā domāt vēsturiski”) un kultūras likteni tajā domā dažādi citi cilvēki, un tas viņam sanāk atzīstami viegli un raiti. Visu sarežģīto domātāju komplicētos tekstus, gan Marksu un Heidegeru, kas Rubāvičum (atbilstoši noteikumiem šis poļu climes leišu uzvārds būtu jāraksta pirmajā deklinācijā, taču es piekrītu Jānim Elsbergam, ka vajag takš nošķirt abas tautības, turklāt man patīk nepelnīti noniecinātā trešā deklinācija, izņemot vienīgi vārdu “cirkus”) ir visa pamatā, gan Bodrijāru, gan citus – un bibliogrāfija ir samērā gara – tos visus viņam ir izdevies izstāstīt tā, lai katrs vidusskolēns varētu saprast. Tikai dažbrīd gadījās par kādam vārdam, ko nezināju ne es, ne mana vārdnīca. Tāpēc šī varētu būt grāmata, ko ieteikt cilvēkiem, kas grib uzzināt, ap ko šī lieta grozās.
 Ir tā. Vēlīnajā kapitalisma stadijā ražošana kļūst mazsvarīgāka par patērēšanu, un tas attiecas arī uz kultūru un pat t.s. garīgo dzīvi. Viss tiek padarīts par preci vai par resursu, cilvēki veido savu identitāti kā patērētāji, un, lai gan pēc PSRS sabrukšanas ticis uzskatīts, ka ir pienācis ideoloģijas gals, tomēr, kā autors pārsteigts atklāj, mēs vienkārši esam dabūjuši citu ideoloģiju, kas tikai atklāti nenosauc savu vārdu. Attīstoties biotehnoloģijai un medicīnai, par resursiem tiek padarīti arī gēni un dzīvība kā tāda, no jauna iekārdinot cilvēku ar allaž vilinošo nemirstīgumu. Kultūras industrija un masu informācijas līdzekļi iesaistās patērētājsabiedrības spēlēs, pārdodot skatītāju (klausītāju utt.) reklāmdevējiem.
 Rubāvičus mēģina aptvert plašu jautājumu loku un nekur īsti neiedziļinās. To īpaši viegli pamanīt vietās, kur mūsu viedokļi atšķiras, piemēram, viņš noraida viedokli, ka geji, lezbietes, transvestīti un citi seksuāli dīvaini subjekti varētu atbrīvot ne tikai sevi, bet arī sabiedrību, kas, domājot par viņiem, labāk saprastu sevi. R., kristietis būdams (interesanti, ka personu rādītājā ir iekļauts Dievs, bet nav Cita, kas arī grāmatā rakstīts ar lielo burtu), uzskata, ka tādējādi tiek vardarbīgi lauzti viņa priekšstati par normālu dzīvi un normālumu vispār, un var nojaust, ka pēc viņa domām šīs dīvainības ir tikai vēl viena patērētājnieciskuma izpausme. Piedevām viņš piesauc nepieciešamību pievērst uzmanību arī kaisles objektam, Citam, piemēram pedofīlijas vai nekrofīlijas objektam, kas tūdaļ dara skaidru, ka tā rīkoties nedrīkst, ka, lai kā runātu par brīvu partnerību, Cits ir tikai baudas ieguves līdzeklis. Viss vienā lielā putrā un bez argumentiem. Ja tā uz to paskatās, heteroseksuālās attiecībās taču partneris ir lielākā mērā Cits nekā homoseksuālās, tātad vairāk pakļauts manipulācijai un viņa interešu ignorēšanai? Nemaz nerunājot par to, kas ir lielāka vardarbība – pieņemt, ka tavi uzskati par normālumu nav pareizi, vai būt spiestam dzīvot saskaņā ar citu priekšstatu par normālumu.
 Autors līgani pāriet no vienas tēmas pie citas, mazliet izdalās tikai pēdējās divas nodaļas, kas veltītas brīvajam tirgum un pilsētu attīstībai. Diemžēl, pārstāstot, ko teikuši citi, viņam nesanāk laika kaut ko izdomāt arī pašam, un grāmatā nav gandrīz nekā par Lietuvu. Tikai pēdējā nodaļā, apskatījis globālās pilsētas, R. secina, ka Viļņai vienai pašai nav izredžu kļūt par nozīmīgu spēlētāju, un iesaka apvienot spēkus ar Varšavu. Tad noteikti galvaspilsēta ātrāk kļūtu par metropoli, atrisinātos transporta problēmas un celtos dzīves kvalitāte. Pirmajā nodaļā gan viņš kā, šķiet, negatīvi vērtētās patērētājnieciskošanās pazīmi piesauca arī nepārtraukto runāšanu par dzīves līmeni…
 Īsāk sakot, R. ir bezzobains, pretrunīgs, viņš iezīmē (pārzīmē) pašreizējo stāvokli, bet pat nemēģina nospraust kādu ceļu uz priekšu vai sāņus, taču kopumā man liekas forši, ka leišiem ir tāda grāmatiņa.

 Turpretī Džeimesona nu jau klasiskajā darbā autoru nevar nepamanīt. Viņš nevairās no vārda “es” (R. pāris vietās lietoja “mēs”, kas izklausījās pavisam dīvaini) un citu viedokļus citē, lai ar tiem iesaistītos sarunā, tos papildinātu vai parādītu to kļūdainumu. Viņš jūt nepieciešamību apzināt un izvērtēt ne tikai to, kas notiek, bet arī alternatīvas.

 It seems to me very important to persuade ourselves, as Michaels tirelessly insists here, that we are inside the culture of the market and that the inner dynamic of the culture of consumption is an infernal machine from which one does not escape by the taking of thought (or moralizing positions), an infinite propagation and replication of “desire” that feeds on itself and has no outside and no fulfillment.

 Grāmatā garas, vairāk teorētiskas nodaļas mijas ar īsākām, kas atspoguļo viņa kā postmodernās kultūras patērētāja pieredzi, konkrētu kino, video, literatūras, mūzikas, arhitektūras utt. darbu lasījumu. Izrādās, ka es, jau sen aptvērusi, ka pasauli lielā mērā uztveru kā tekstu, nepavisam šai ziņā neesmu viena, ka tā ir raksturīga postmodernisma laikmeta sajūta, lai gan vispār šī esot vizuāla kultūra ar noslieci uz mūziku, bet augstajai literatūrai galīgi neesot ziedu laiki.

 So it is that political power becomes a “text” that you can read; daily life becomes a text to be activated and deciphered by walking or shopping; consumers’ goods are unveiled as a textual system, along with any number of other conceivable “systems” (the star system, the genre system of Hollywood film, etc.); war becomes a readable text, along with the city and the urban; and finally the body itself proves to be a palimpsest whose stabs of pain and symptoms, along with its deeper impulses and its sensory apparatus, can be read fully as much as any other text. That this reconstruction of basic objects of study was welcome and liberated us from a whole range of constricting false problems no one can doubt, that it brought with it new false problems in its own right no one could fail to anticipate.

un apmāksies. snigs

Kristijons Donelaitis (Kristijonas Donelaitis). Gadalaiki. Metai. Atdzejojis Paulis Kalva. Il. Vītauts Kazimiers Jonīns (Vytautas Kazimieras Jonynas). Rīga: Madris, 2006. 294 lpp.

Sauļus Toms Kondrots. Un apmāksies tie, kuri skatās pa logu. Tulk. Talrids Rullis. Il. Māris Sīmansons. Rīga: Dienas grāmata, 2007. (Saulius Tomas Kondrotas. Ir apsiniauks žvelgiantys pro langą. 1985.) 368 lpp.

  Donelaitis dzīvoja pavisam sensenos laikos (1714–1780) un galīgā Austrumprūsijas nomalē (Tolminkiemjā), kur ganīja savu draudzi, kas viņam droši vien sagādāja daudz sirdēstu, un popularizēja kartupeļu audzēšanu, bet brīvajos brīžos gatavoja termometrus un sacerēja episku poēmu, kas kļuva par lietuviešu dzejas aizsācēju, leišu literatūras dārgumu vai postu (kā nu kuram liekas) un iekļuva UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Lietuvas skolēni droši vien viņu lasa ar tikpat lielu baudu kā mūsējie Merķeli vai “Mērnieku laikus”, jo vairāk tāpēc, ka tā vis nav mūsdienu literārā valoda, bet tas jau ir cits stāsts.
 Latviski “Gadalaiki” skan stipri poētiskāk nekā oriģināls (to var lasīt šeit), kurā Donelaitis gan apraksta dabas un darba jaukumus visa gada garumā un nebeidz aizrādīt, ka visa dzīvā radība slavē Dievu, tak vienlaikus nebeidz piktoties un pamācīt slinkos leišu zemniekus, kas saskatījušies no izvirtušajiem kungiem un vairs nevīžo ne strādāt, ne lūgties, zina tikai vazāties apkārt, žūpot, lamāties, kauties un diedelēt, un tie, kas nedzied pretīgās leišu dziesmas, sākuši ķēmoties pakaļ citiem:

Kamēr šodien ar to nav vēl gana, ka vāciski ģērbjas,
Dažas pat buldurēt grib – jel padomā! – francūžu mēlē.
Skaidrs, ka muļķības gvelžot, tā aizmirstas darāmais darbiņš.

 Tikām strādīgās vācietes ir paspējušas ir linus noplūkt, ir riekstus sašķīt pilnus maisus un uz tirgu aizvest. Bet leišu muļķi tikai sadzērušies nodedzina citam māju.
 Protams, var jau pievērsties tam, kā Donelaitis cildina visādus tikumus un mēģina pacilāt zemnieka dvēseli, bet vai nu man tā šķistu interesanta lasāmviela?

 Nešķiedies ikdienā tālab ar cepešiem, kā kad tev būtu
Bērnam kristības jāsvin vai jārīko nez kādas kāzas!
Gribot vēderam iztapt ar cienastiem lepniem ik dienas,
Arī tu kļūsi par ģeķi, kas, pavalgu aprijis, vēlāk
Putru bez aizdara lok, kurā iekulta saujiņa miltu.
Skostiņi, burkāni, rutki un arīdzan rāceņi, kāļi,
Zupas, ko vārīt mēs mēdzam ar kāpostiem skābiem vai bietēm,
Zirņi, kad sasautē tos līdz ar pupām jo kārtīgu katlu,
Sātīgie lietuvju kami vai grūdenis gardais, tāpat kā
Auzu ķīselis, kuru tik kāri ēd lietuvju zemnieks,
Tālāk, tupeņi, ko varam pasniegt visvisādos veidos,
Arī sēnes, ko vāra vai sacep ar aizdaru kopā, –
Visi šie labumi kādreiz var noderēt, kad tu tos sāksi
Ikdienā pamazām tērēt ar saprātu krietnu, ik reizi
Paturot prātā, ka šī vēl nav gadam tā pēdējā diena.

***

 Šī ir viena no mana 2012. gada izaicinājuma grāmatām, ko es patiesībā gribēju lasīt leitiski, tad pa lēto nopirku latviešu tulkojumu, joprojām gribēju lasīt leitiski, bet beigās kā iesāku latviešu izdevumu, tā arī visu izlasīju. Lai gan romāns nepavisam nav viegls teksts, garie teikumi parauj sev līdzi, un par to cepuri nost ir Kondrota, ir Ruļļa priekšā (tomēr man ir aizdomas, ka ar leksikas bagātību Rullis varētu būt arī pārspīlējis, padarīdams grūtāk saprotamus pavisam parastus vārdus, bet neko tādu ārpus iekavām nevar teikt, nesalīdzinot tulkojumu ar oriģinālu).
 Kondrota stāstu krājums mani reiz ļoti patīkami pārsteidza, un romāns tam līdzi īsti netika. Varbūt tāpēc, ka nebija vairs pirmreizības prieka, bet varbūt arī tāpēc, ka prieka tajā nav nemaz. Donelaitis varbūt teiktu, ka tur vainojams Dieva trūkums. Tekstā kaut kas viņam līdzīgs gan pavīd (un labāk no tā nekļūst), bet vispār Kondrots, kaut arī izmantojis bībeles motīvus, zina, ka Dieva nav.
 Kādā ciemā Sniegavija, kas varētu atrasties arī Lietuvā, cilvēki velk savu nožēlojamo dzīvīti, līdz kādu dienu ierodas dīvains svešinieks, kas ar laiku kļūst par tēvu diviem dēliem, kuri ieviesīs pamatīgas pārmaiņas. Vispār romāns sākas ar Magnus nāvi, un lai sāktu apjaust, kas tur īsti notiek, ir jāizlasa gandrīz puse grāmatas, bet skaidri saprast labākajā gadījumā izdosies pašās beigās, un arī tad nevar zināt, jo autors pats tagad atzīst, ka ir uzrakstījis miglainu darbu.
 Uz vāka teikts, ka Sniegavijā esot iemitinājusies nāve, komunisma aizgādne, bet, pirmkārt, vismaz es nepamanīju, kurā vietā tas būtu pateikts, otrkārt, arī PSRS, protams, nāk prātā, bet patiesībā pēc manām domām romāns ir par ikvienu totalitāru iekārtu vai tās iezīmēm. Nav ko sevi mierināt ar domu, ka tas uz mani vairs neattiecas, ka grāmatas vēstītājs, visu laiku sakot “jūs” un stāstot, cik slikti jūs esat, nedomā mani.

 Tā runāja viņš, bet jūs klanījāt galvu un pļumpējāt alu, pilnībā bijāt ar viņu vienisprātis, jo jums šķita, ka tā ir pat krietni labāk un vienkāršāk – kāda joda pēc jālauza galva par to, kas tev jādara un kas tev jādomā, ja ir jau gatavs viedoklis, kas pārmantots no vecākiem un pārņemts no varas. Vārdu sakot, vecā baznīckunga pūliņi nebija pagaisuši pa vējam, sēkla bija iekritusi jums dvēselē, bet vēlāk, kad ieradās Konrāds, tā izdzina asnus. Tāpēc jau diktatūra ir brīnišķīga – tā ir kā iedzimta kaite, kura negaidīti izlien virspusē pēc divām vai trijām paaudzēm, lai gan jau sācis likties, ka no tās vairs nav ne smakas.

 Ja tā padomā, te nu var saskatīt zināmu didaktisku kopību ar Donelaiti. Nav viegli pieņemt “jūs”, šo lasītāja nemīlēšanu, tomēr es varu sevi iedomāties grāmatu kādreiz pārlasām. Bet tā es tagad gribētu izlasīt arī Kondrota romānu ar baltu senvēstures motīviem (vai kaut kā tamlīdzīgi) “Čūskas skatiens”, kas ir latviski izdots jau pasen kādā mazā apgādā un kura manis apmeklētajās bibliotēkās nav.

Nakts Saimnieks vēl aizvien glūn tavā dvēselē. Tu vēl aizvien esi slims. Tu esi pārstājis skatīties uz varmācību kā uz traģēdiju. Tagad tā ir tavs ceļš uz slavu.

 Rimanta Cepļa recenzija lasāma šeit.

Nelietīgais Mēness

Algis Budrys “Šelmis Mėnulis“. Tulk. Aurelija Jucytė, il. Audris Šimakauskas. Vilnius: Vaga, 2002. 206 lpp. („Rogue Moon“, 1960.)

    Drūms ideju romāns par spēlēm ar cilvēkiem uz Zemes un Mēness.
    Aļģis Budris ir dzimis 1931. gada 30. janvārī Kēnigsbergā, Lietuvas diplomāta ģimenē. Piecu gadu vecumā viņš redzējis soļojam Hitleru (par to var palasīt intervijā šeit). Drīz pēc tam emigrējis uz ASV (kur nodzīvoja visu mūžu un 2008. gadā nomira), viņš kļuva par pazīstamāko lietuviešu izcelsmes fantastu. Runā, ka pat leišu valodu viņš nebija aizmirsis. „Rogue Moon“ ir viens no Budra visslavenākajiem darbiem, kas reiz pretendēja uz Hugo balvu un nu ir atzīts par zinātniskās fantastikas klasiku. Šķiet, top arī filma. Bet es to izlasīju galvenokārt tāpēc, ka biju par 30 santīmiem nopirkusi leišu tulkojumu.
    Tam uz vāka piesolīti neparasti piedzīvojumi ienācēju izveidotā labirintā uz Mēness, kas iegūst simbolisku un mitoloģisku nozīmi. Kaut kas labirintam līdzīgs Mēness tumšajā pusē tiešām ir, tikai nav zināms, kā tas radies. Grāmatas varoņi līdz tam nokļūst tikai stāsta otrajā pusē, bet lasītājai to ieraudzīt lemts tikai pašās pēdējās lappusēs. Jo ne jau labirints un Mēness ir svarīgs, bet gan cilvēki.
    Un viņi nav jauki. Ne Hokss, zinātnieks, kareivis un projekta vadītājs vienlaikus, ne elektronikas firmas, kuras paspārnē notiek ar militārā budžeta naudu finansētie darbi, personāla nodaļas direktors Koningtons, ne, kā mūsdienās teiktu, ekstrēmo sporta veidu cienītājs Bārkers, ne viņa seksīgā draudzene Klēra (kāds gan viņai bija uzvārds?), kura mēģina pakļaut ikvienu vīrieti, kas pagadās pa ceļam, savukārt viņu mēģina iekarot Koningtons. Pārējie personāži tekstā parādās pārāk maz, lai viņus īpaši pieminētu, izņemot vienu no, šķiet, trijām sievietēm (ieskaitot sekretāri) – Elizabeti, kas gan ir jauka un jauna, uzklausa Hoksu un iemīlas viņā, taču savas sejas viņai nav. Bet nu labi, tas bija tik sen, neapspriedīsim sieviešu jautājumu.

Aļģis Budris 1985. gadā

    Pusi grāmatas Koningtons un Hokss pavada, mēģinot piedabūt Bārkeru uzņemties vienu darbiņu, kam viņš ar savām nosliecēm varētu būt ļoti piemērots. Visi iepriekšējie brīvprātīgie, kuru kopija nosūtīta uz Mēnesi, ir sajukuši, bet Bārkers jau tagad nav pie pilna prāta. Mēness veidojumā, kuru Hokss grib izpētīt, lai to neizdarītu krievi, un tad droši vien iznīcināt, cilvēks gan iekļūst iekšā, bet ārā vairs dzīvs netiek. Tur valda nezināmi un ērmīgi noteikumi. Ja vienā vietā nostāvēsi sekundi par ilgu, tev paralizēs kājas. Ja citviet pārāk augstu pacelsi kreiso roku – galvu sašķaidīs putrā. Tas nekas, ka beigās attopies dzīvs uz Zemes, šis pārdzīvojums visiem izrādās pārāk smags. Bet Hokss visiem stāsta, ka neesot bezsirdīgs slepkava, kas dzen cilvēkus drošā un nežēlīgā nāvē un ārprātā, ka šie pētījumi esot svarīgi.
    Godīgi sakot, tā arī nesapratu, cik lielā mērā autors, kurš apgalvo, ka esot romantiķis, kam dārgākas par visu ir morālās vērtības, piekrīt Hoksa izteikumiem. Starp citu, lasītājs netiek iepazīstināts ar personāžu domām, mēs uzzinām tikai to, ko viņi pasaka skaļi.
    Tā nu visi grāmatas varoņi manipulē cits ar citu un mēģina izmantot citus savu mērķu sasniegšanai. Hokss vēl daudz filosofē. Bārkers mirst un atdzimst, mirst un atdzimst… Sākotnēji Budris esot gribējis romānu nosaukt par “Nāves mašīnu”, un tas būtu ļoti piemērots vārds. Nieks ar to Mēnesi, lai gan tieksme visu nesaprotamo noārdīt man lika aizdomāties par koloniālismu. Labirinta negantie jociņi tomēr nestāv līdzās centīgiem cilvēku sabiedrības locekļiem.
    Īsti nezinu, vai grāmata man patika. Rakstības stils tomēr ir jūtami novecojis. Varoņi pārlieku izteikti ir kādas idejas iemiesojumi. No otras puses, ir par ko padomāt.
    Grāmatā arī bija vairāk nesaprotamu vārdu, nekā biju gaidījusi. Nodomāju, ka regresēju, taču pēc tam izlasīju, ka arī leišu lasītāji tur atdūrušies pret sen nelietotiem vārdiem, kuru nozīmi bez konteksta pat nevarot saprast. Tad jau nav tik traki.

Šonedēļ internetā. 2

Lielbritānijas un Itālijas studenti visu nedēļu protestē pret valdības plāniem paaugstināt studiju maksu. No policistiem viņus kā vairogi aizsargā grāmatas, vismaz to nosaukumi. Par to “Infinite Th0ught” raksta filozofijas pasniedzēja Nina Pauersa.
Ieraugot jaunumu apkopotājā emuāru nosaukumu “Eliminative Culinarism”, jutos gluži pārsteigta, jo neatcerējos, kas tas tāds. Ā, skaidrs, tā autors ir Reza Negarestani, viens no iekāroto plāno, dārgo grāmatiņu autoriem. Starp citu, es ilgu laiku viņa vārdu lasīju kā “Roza” un biju ļoti pārsteigta, ieraugot nepavisam ne Rozas foto. Rakstu “Pest Rationalism” izlasīju diezgan pavirši, jo nezināju, ko iesākt ar apcerējumu par žurku antropomorfizāciju, taču interesanti bija. Varbūt kādreiz noderēs. Beigās ir arī mazliet par blusu migrāciju nelielos attālumos.
Turpinot viņnedēļas dzejas lasīšanu, lūk, kāda diskusija “Speculative Poetry: A Symposium”. Trīs dzejnieki diskutē par to, kāda pirms pieciem gadiem bija fantastikas dzeja, kur meklējamas tās saknes un kā to padarīt zināmāku, par satura un formas attiecībām un dzejnieka lomu.
Amerikānietes Kristas Givensas (? Krista S. Givens) stāsta The Case of the Open Windows sākumā pienāk, lūk, šāda, pastkarte:

Greetings From Riga!
Labdien, Trygve! (That’s Latvian for hello) I have been in Riga for two days and there are lots of exciting things to do and see. Yesterday I travelled to an outdoor market where the merchants spoke Latvian and Russian and I managed to buy a few things from a woman who makes things out of wood. I bought a rolling pin and said “spacibou” to her, which means ‘Thank you’ in Russian.

Pamācošs stāsts, kas notiek, ja Rīgas tirgū nopērk suvenīrus: pastkartes kļūst par logiem uz pasauli. Pašu Rīgu gan jaunie cilvēki apmeklē tikai divu rindkopu garumā, un tur ir piparkūku mājiņas un auksts, kaut arī uz atklātnes redzama vasaras diena… Stāsts publicēts turpinājumos, šeit lasāma otrā, trešā, ceturtā, piektā, sestā daļa.
Vienā no leišu kultūras laikrakstiem “Šiaurės Atėnai” sīki izanalizēts Eduarda Ļimonova “Neveiksminieka dienasgrāmatas jeb Slepenās burtnīcas” tulkojums. Dažas kļūdas ir nepiedodamas. Ļimonovs raksta: “Была у меня Лысая певица. Я обнаружил, что у нее увеличилась грудь. Я спросил – не кажется ли мне. Она подтвердила без комментария – «нет, не кажется, увеличилась».” Leitiski pēdējais vārds iztulkots kā “palielināju”. Vīrieša tulkojums… Rakstā interesanti labas un ne tik labas lietuviešu literārās valodas paraugi. Neatceros, kad pēdējo reizi latviski esmu redzējusi tik smalku tulkojuma recenziju, nevis vienkārši (bieži vien izdevējiem pietuvināta cilvēka rakstītu) satura pārstāstu un labākajā gadījumā vēl mazliet literatūrteorijas vai vēstures klāt. Turklāt autore norāda ne tikai uz nepilnībām, bet arī uz tulkotāja veiksmēm. Izrādās, Lietuvas kultūras ministrija ir atbalstījusi literatūras tulkotāju savienības projektu, un nu viņi publicē rakstus par tulkošanas teoriju un praksi.
“Mācos valodas” raksta par valodu mācīšanās padomiem, ko sniedz ungāru poliglote: “Vienas no pirmajiem sinhronajiem tulkiem un poliglotes Kato Lombas mazo grāmatiņu “Par valodām man nāk prātā…” (Rīga, “Zinātne”, 1990, tulk. E. Sakse) izlasīju ļoti ātri. Šādas grāmatas iedvesmo ķerties pie mācīšanās un darīšanas. Lomba raksta, ka nav cilvēku, kas nevarētu iemācīties valodu vai šai ziņā būtu īpaši neapdāvināti. Viņasprāt, svarīgākais, kas nepieciešams, lai iemācītos valodu, ir interese (pretstatā ieinteresētībai).”

Šonedēļ internetā

Galvenokārt tāpēc, ka allaž izkaisu interesantās norādes pa dažādām vietām, gribu pašu labāko salikt šeit.
Izlasīju vēl vienu Arvīda Jozaiša rakstu par Latviju: “Tauta iš žodžių, arba Es runāju latviski”. Šoreiz viņš piemin gan glāsmaino Sandras Glāzupas balsi, gan to, kā padomju laikā godināja Krišjāni Baronu, piesauc gan “horizontālo taimkodu”, gan Jāni Endzelīnu un to, kā mēs vēl aizvien spējam citvalodu īpašvārdus transkribēt saskaņā ar latviešu valodas normām, kamēr pašiem leišiem rodas konflikti ar poļiem, kas protestē pret savu uzvārdu leitiskošanu pasēs. Par pēdējo jautājumu jaunākajā “Rīgas Laikā” komentāru uzrakstījis Aldis Lauzis.
Par rakstniecību “Kultūras foruma” intervijā ļoti atklāti un ļoti amerikanizētā valodā runā Agate Nesaule:

Priekšlasījums vai referāts grupām, kurās ir Amerikas latvieši, ir tāpat kā slidot uz plāna ledus, jo reakciju nevar paredzēt. Vai pieskries kāda no dusmām sasarkusi vecāka sieviete ar rokām dūrēs, it kā gatava man sist, un pieprasīs, lai es atvainojos visiem Indianapoles latviešiem par kaut ko, ko es nekad neesmu rakstījusi? Vai kāds vecs onkulis pasludinās visiem, ka es neesmu latviete?

Čaka Makenzija (Chuck McKenzie) stāstā “Confessions of a Pod Person” pēc neizdevušās invāzijas daži citplanētieši ir spiesti maskējušies dzīvot uz Zemes. Jauks vecās tēmas pavērsiens.
Pats skaistākais, ko šonedēļ izlasīju, bija ASV dzīvojošas ungārietes Teodoras Gosas (Theodora Goss) darbi. Sāku ar internetā pieejamo dzeju (visas saites ir atrodamas viņas vietnē), kas man vienlaikus atgādināja gan Nīla Geimena dzejoļus, gan Čārlza de Linta stāstus, gan psihoanalītiķes, dzejnieces un stāstnieces K. P. Estesas (Clarissa Pinkola Estes) grāmatu “Women Who Run With the Wolves: Myths and Stories of the Wild Woman Archetype”. Tad izlasīju visus stāstus. Visvairāk man patika “Sleeping With Bears” ar gluži erotiskām beigām (kāpēc gan viņa grib precēties ar lāci, ja viņai jau bija tuva draudzība ar juristu?) un ļoti spēcīgais “The Mad Scientist’s Daughter” (E., noteikti izlasi vismaz šo!), kura tēma – sievietes briesmoņi – ir aizsākta agrāk publicētā stāstā “The Puma”. Tvaika tur nav, bet Viktorijas laikmeta un panka – pārpārēm. Beigās izlasīju arī aprakstu par ungāru fejām “Hungarian Fairies” ar vairākām krāšņām ilustrācijām (izrādās, ungāru nostāstos Transilvānijā dzīvo nevis vampīri, bet gan fejas) un jaunāko interviju, kuras dēļ patiesībā aizgāju ciemos pie Gosas un kurā viņa izstāsta, kāpēc viņai sanāk skaists teksts, lai gan atsevišķi teikumi ir pavisam vienkārši, un visu ko citu. Tagad es gribu viņas stāstu krājumu, kas diemžēl, tāpat kā visas pārējās pēdējā laikā iekārotās grāmatas, ir plāns, mīkstos vākos un padārgs. Un vispār es biju domājusi šogad neko vairs neiegādāties, jo vēl nav izlasīti pēdējie pirkumi.
Un nu skaista filmiņa, kurā no grāmatām sanāk māksla (paldies Sandrim, kas parādīja).

Es izslēgšu internetu un mēģināšu atdzejot kādu Gosas dzejoli.

Vai tie putni, vai tās puķes?

Česlovas Navakauskas „Šiaušia kuodą jerubė”. Il. Ilona Norkūnaitė, Aušra Lisauskienė. Kaunas: Šviesa, 1992.


Nez kāpēc esmu iedomājusies, ka lasīt literatūru svešvalodās vislabāk sākt ar dzeju. Protams, dzejoļi parasti ir samērā īsi, taču poētiem piemīt tieksme izvēlēties reti sastopamus un garus vārdus, kas dzejas lasīšanu padara sarežģītu pat it kā zināmās valodās. Atradusi skapī šo jau piemirsto grāmatu, es pārliecinājos, ka man tomēr ir bijusi taisnība. Vislabāk sākt ar bērnu dzejoļiem.
Grāmatiņa iepazīstina ar Lietuvas putniem, zīdītājiem, ķirzaku un vēzi. Katram dzīvniekam veltīts vesels atvērums ar dzejolīti un divām ilustrācijām – brūnu un krāsainu. Īsie, ritmiskie dzejoļi, bērnībā lasīti priekšā, droši vien iegulst atmiņā tikpat labi kā Ojāra Vācieša „Viens pa ceļu gāja, priekšā bija māja, iekšā kādu rāja, jo viņš nezināja, kura labā kāja, kura kreisā kāja”. Kāju jautājums gan te nav apskatīts. Lielākajā daļā dzejoļu svarīga ir ēšana, piemēram, sīļa panti skan šādi:

Sīlis

Tiklīdz ataust,
Sīlis
Meklē mežā
Zīles.
Pieēdīs
Līdz ūkai –
Nenāksies vairs
Lūkot.

Dažviet tiek piesaukta arī precēšanās un brangais vedību mielasts, un ligzdas vīšana – vēlams tik augstu, lai to neviens nepamanītu un neapēstu pašus vai mazuļus. Citiem dzīvniekiem aprakstīts to izskats, baltām burām līdzīgie gulbja spārni, mežirbes un pupuķa uzbužinātie cekuli vai āpša notraipītais purniņš.
Visādus dzīvniekus cilvēks gribētu izmantot savā labā, bet viņu paradumi tam nav piemēroti.

Jenotsuns

Sētai būtu
Dusmīgs sargs šis,
Tikai, āre,
Guļ kā āpsis.
Zagļi garām
Lavītos.
Lai viņš dzīvo
Briksnājos!

Tādi, lūk, dzejolīši. Būtu es leišu bērns, man droši vien ļoti patiktu pētīt zīmējumus un mācīties pantiņus no galvas, vienlaikus ielāgojot, kurš ko ēd un kur dzīvo. 2005. gadā grāmata ir izdota atkārtoti, tātad kādam tā ir bijusi mīļa. Man gluži labi patīk, ka dzīvnieki nav pārlieku cilvēciskoti, kaut arī vārnas, piemēram, ievieš parkā kārtību, un tas, ka visi ir labi, visi ir skaisti un vajadzīgi. Protams, arī tas, cik grāmatiņu viegli lasīt.

Apogs

Acis platas
Apogam:
Tik daudz peļu
Saķerts tam!
Mazmazdrusciņ
Noguru,
Saulei lecot,
Aizmigu…