Spoklīgava

Yangsze Choo. The Ghost Bride. Il.: Mumtaz Mustafa, Vanessa Ho. New York: William Morrow, 2013. 368 pp.

    Tā nu sanāca, ka man steidzīgi vajadzēja izlasīt kāda Dienvidaustrumāzijas rakstnieka vēsturisku romānu, kura darbība risinātos pirms 1900. gada. Pateicoties labajiem cilvēkiem, kas izgudroja internetu, gūgli, ievilka kabeļus, nodevās sarakstu veidošanai utt., atradu lapu, kurā bija Dienvidaustrumāzijai veltīto vēsturisko romānu uzskatījums, kopā kādi desmit, un daļa no tiem rietumu rakstnieku un/vai stāsti par pagājušo gadsimtu. No atlikušajiem izvēlējos šo. Uzskatīšu, ka Read Harder izaicinājuma 14. un 15. punkts ir izpildīts, lai gan autore dzimto Malaiziju, cik noprotams, atstājusi jau bērnībā un tagad dzīvo ASV, un jebkurā citā reizē ar to vien, ka romāna darbība notiek Malaizijā 1893. gadā man šķistu par maz, lai to nosauktu par vēsturisku.
    Ja tā ir krāpšanās, es par to samaksāju, jo drīz vien man radās vēlme grāmatu pārtraukt lasīt. Autore ir izvēlējusies rakstīt pirmajā personā, par vēstītāju izmantojot jaunu meiteni, kam grāmatai pa vidu paliek astoņpadsmit gadi, akurāt pie vīra izdodamais vecums, bet kādam vajadzēja viņai pateikt, ka tā nav laba doma, jo īpaši cilvēkam, kas sirgst ar visa izskaidrošanas kaiti. Vai vismaz vajadzēja sākumā ieviest kādu marsieti vai amerikāni, kam jaunā daiļava Li Lana to visu stāstītu, citādi meitenes samākslotais runasveids var nokaitināt jau pirmajās lappusēs. Turklāt mani nepameta sajūta, ka viņas tēls ir izdomāts, rūpējoties nevis par vēsturisko atbilstību, bet gan par mūsdienu priekšstatiem, kādai jābūt varonei: izšūt lāgā nav iemācījusies, tā vietā lasa grāmatas, nu, un domā arī kaut kā dikti mūsdienīgi. Protams, man nav ne jausmas, kas tur toreiz patiesībā bija tipisks vai vismaz iespējams, bet tā sajūta sabojāja vēsturiskā romāna lasīšanu.
    Necik daudz 19. gs. beigu nemaz arī grāmatā nebija, jo jau pirmajā teikumā tēvs piedāvā kļūt par līgavu garam, proti, turīga drauga nesen mirušajam dēlam. Meitene ir bārene, pirms kādiem trīspadsmit četrpadsmit gadiem ģimene saslima ar bakām, māte nomira, bet tēvs palika ar rētu izkropļotu seju un tieksmi gremdēties skumjās atmiņās un opija dūmos. Bizness ir aizgājis pa burbuli, palikuši tikai trīs kalpotāji un daudz parādu.
    Li Lana ar mironi precēties un visu mūžu atraitnēs nodzīvot negrib, bet citu līgavaini tik viegli neatrast, to vajadzēja darīt agrāk. Un tad mirušais kavalieris viņai sāk rādīties sapņos, bet meitene satiek citu vīrieti, viņa brālēnu, kas liekas daudz tīkamāks. Sākas romantiskā līnija. Rēgs apgalvo, ka brālēns esot viņu noslepkavojis. Sākas detektīvlīnija.
    Tad viņa pārdozē bezmurgu miegazāles un pati nokļūst garu pasaulē, kur izmanto izdevību beidzot iziet laukā bez pavadoņiem un mēģina noskaidrot, vai viņas mīļotais ir vainīgs brālēna nāvē un kā no tā brālēna tikt vaļā. Tā arī ir interesantākā grāmatas daļa, nevis detektīvintrigas dēļ, jo no meitenes nekāda labā izmeklētāja vai spiedze nesanāk, viņa ļauj straumei sevi nest un paļaujas uz to, ka satiks īstās personas īstajā vietā un laikā, bet gan Malajas ķīniešu pēcnāves dzīves aprakstu dēļ. Šī pasaule ir uzbūvēta pamatīgi, ar visiem dēmoniem, pūķiem, elles tiesnešiem, papīra namiem un kalpiem, mirušo naudu (lūk, tā kādam ir bijusi spoža biznesa ideja: iestāstīt ļaudīm, ka mirušajiem, kas gaida uz atdzimšanu vai paradīzi, vajag naudu un mantas, kas dzīvajiem regulāri jāziedo, sadedzinot par pavisam īstām monētām pirktus papīrīšus), badīgiem rēgiem, spokiem, kas jaucas dzīvo likteņos un visu pārējo. Būtu sanācis kārtīgs stāsts, bet autore diemžēl ir izvēlējusies uzrakstīt romānu.
    No otras puses, neko līdzīgu es nebiju lasījusi, tāpēc, ja interesē neierasta fantāzija vai austrumu mitoloģija, atliek tikai sagatavoties pusaudžu romānam (izdevēji to nesauc nedz par young adult, nedz fantasy) un meklēt to rokā.

Izsaiņojamais ieraksts

Pilnīgi neatkarīgi no tā, vai lasu vai nelasu, pēdējos gadus ap šo laiku mani pārņem satraukums un gaidas. Es sasodīti gribu zināt, ko kurš kuram iedos. Runa, protams, ir par ārkārtīgi VIP pasākumu ar šifrēto nosaukumu “grāmatu blogeru virtuālā apdāvināšanās”. Vienīgā niecīgā problēma gados, kad nelasu vai lasu normālu cilvēku daudzumos (ja nerunājam par to, ka, ja tā turpināšu, mani beigs apdāvināt. Ak nē!), ir tā, ka dikti samazinās izvēļu skaits, tāpēc jāķeras vai nu pie kaut kā veca, vai sveša.

Skepticisms ir labi utt., bet nevajag aizmirst arī reliģiju. The Kosher Guide to Imaginary Animals (Ann and Jeff Vandermeer) tiek Andrim.

Asmo visu jau ir atradis pats, bet varbūt All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology pie viņa vēl nav atnākusi. 15 nezināmu autoru stāsti, kāds noteikti būs labs.

Austrai patīk kino, tāpēc viņai tiek Vernera Hercoga plānā grāmatiņa Of Walking in Ice: Munich-Paris, 11/23 to 12/14, 1974.

Baltais Runcis ir aizņemts ar Nobelu, bet Jura Kronberga Vilks Vienacis daudz laika neprasīs.

Dainis raksta, tāpēc viņam mazliet citādi stāsti iedvesmai: Rozas Liksomas Vienas nakts ekstāze.

Pavisam savtīgi vēlos lasīt, kas Doronikei būs sakāms par Janas Kukaines Daiļajām mātēm.

MsMarii maza, krāsaina Ingrīdas Pičukānes grāmatiņa Three Sisters. Un, ja tas par maz, Andželas Kārteres The Bloody Chamber and Other Stories piedevās.

Santai nez kāpēc Dorian (Will Self).

Sibillai, ā, es nevaru izšķirties starp The Seed Collectors by Scarlett Thomas un Rosas Navaro Duranas Dons Kihots – stāsti bērniem.

Spīgana varbūt nav lasījusi grāmatu, kurā ir kleitas, kas viņai piestāvētu: Elenas Kušneres Tomasu Vārsmotāju.

Vilim es gribēju kaut ko citu, bet laikam tas romāns nav iztulkots kādā no viņa lasāmajām mēlēm, tāpēc otro reizi šajā sarakstā Vils Selfs, šoreiz ar to grāmatu, kas man no viņa ir patikusi visvairāk: How the Dead Live. Piedod, bieza.

Es mīlu Diku

Chris Kraus. I Love Dick. Foreword by Eileen Myles, afterword by Joan Hawkins. Los Angeles: Semiotext(e), 2006 (1997). 277 p.

Nabaga Diks.

Plaisas

Claudia Piñeiro. Las grietas de Jara. Il.: Raquel Cané. Buenos Aires: Alfaguara, 2009. 250 p.

Klaudija Piņeiro šobrīd laikam ir mana iecienītākā argentīniešu rakstniece (te gan jāņem vērā, ka starp tām dažām, ko vispār esmu lasījusi, nav, piemēram Silvīnas Okampo); šī man bija viņas trešā grāmata, tāpat kā abas iepriekšējās – kaut kas līdzīgs psiholoģiskam kriminālromānam. Te ir noziegums, iespējams, pat vairāki, tomēr galvenais nav nedz vainīgā vai motīva noskaidrošana, nedz izmeklēšanas process. Te ir spriedze, tomēr tās pamatā nav bažas par to, vai galvenajam varonim izdosies aizbēgt no vajātāja. Autore ir iecienījusi pārsteigt lasītāju ar sižeta pavērsieniem un negaidītu faktu atklāšanu, tāpēc visticamāk kaut kas nebūs tā, kā izskatās.
Atšķirībā no iepriekšējām divām šo gandrīz varētu nosaukt arī par ražošanas romānu. Darbības centrā ir mazs Buenosairesas arhitektu birojs, kurā strādā galvenais varonis Pablo Simo. Viņam ir četrdesmit pieci gadi, sieva, kuru viņš krāpj tikai iedomās, pusaugu meita, kas māti dzen izmisumā, 20 gadus tas pats priekšnieks un kolēģe, par kuru bezcerīgi sapņot dienām un naktīm, un kaudze zīmējumu ar vienu un to pašu ēku, ko viņš reiz gribētu uzcelt, bet ne Buenosairesā, kur, lai uzbūvētu jaunu māju, vispirms ir jānojauc kāda jau esoša. Un vēl ir noslēpums, kas Simo vieno ar abiem kolēģiem. Kādu dienu birojā ienāk pajauna meitene, apjautājas par grāmatas nosaukumā minēto Nelsonu Haru, un ikdienišķais miers tiek neglābjami izjaukts. Pablo ir spiests atcerēties pirms trim gadiem notikušo un savu ne visai tīkamo un slavējamo lomu tajā. Pie vienas reizes viņš pārdomā visu savu darba un privāto dzīvi, atceras jaunībsdienu draugu un sapņus, izdara šādus tādus secinājumus un iepazīstina lasītāju ar Argentīnas galvaspilsētas skaistākajām ēkām un būvniecības un plānošanas tendencēm (agrāk tā bija pilsēta kājāmgājējiem, bet tagad tiek veidota tā, lai uz to skatītos pa automašīnas logu). Sociālā kritika, bieži vien ironiska, ir vēl viena autorei raksturīga iezīme.
Šobrīd atzīmēšanas vērts šķiet arī fakts, ka Pablo meita klausās drauga pagādātu mazzināmu mūziku, proti, Leonardu Koenu (darbība notiek 2007. gadā, kad parādās kārtējās finanšu krīzes pirmās iezīmes).
Romāns ir īss, bet brīžiem, šķiet, mazliet velkas. Visa tā projektēšana, tehniskās detaļas, kuru nav daudz, toties tās ir svarīgas, un tamlīdzīgi. Man no visiem trim lasītajiem Piņeiro darbiem šis laikam patika vismazāk, iespējams, arī tāpēc, ka ja zināju, kas no viņas gaidāms, un izpalika jaunatklājuma prieks, taču aša ieskatīšanās internetā liecina, ka domas dalās un katru no autores angliski izdotajiem romāniem (tā nu ir sanācis, ka tieši tos arī esmu lasījusi) kāds ir gatavs nosaukt par vislabāko. Acīmredzot viss atkarīgs no tā, cik tuva cilvēkam šķiet grāmatas tēma, kas šajā gadījumā cita starpā varētu būt arī korumpētība, mazās zivis pret lielajām un jaunas dzīves sākšana neierastā veidā.
Grāmata ir izdota arī angliski ar nosaukumu “A Crack in the Wall”.

Dziesmas

Dainis gribēja par dziesmām parunāt, un man, vēlīnā vakara stundā intensīvi ārstējot saaukstēšanos ar upeņu balzamu, tā šķita laba doma. (Piedod, Sibilla, tā arī vēl neko neesmu par bibliotēkām uzrakstījusi.) Uz visiem jautājumiem gan nemācēju atbildēt (un kurš vispār zina dziesmu nosaukumus?), tāpēc šī ir saīsināta versija.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir krāsa.

The Rolling Stones. Paint It Black.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cipars.

Аквариум. 219-85-06.

Dziesma, kas atgādina tev par vasaru.

Dr. Green. Jūra.

Dziesma, kas tev asociējas ar tev netīkamu cilvēku.

Daudz kas no “Prāta vētras”.

Dziesma, kuru vienmēr klausies ļoti skaļi.

Kaut kas tāds:
Sin Dios. Ingobernables.

Dziesma, kura liek tev vēlēties dejot.

Воплі Відоплясова. Танцi.

Tev tīkama dziesma par narkotikām vai alkoholu.

Hmm. Hare Krishna

Dziesma, kas tev liek justies laimīgam.

Аквариум. Не пей вина, Гертруда.

Dziesma, kas tev liek justies bēdīgam.

CCCP. Annarella.

Dziesma, kas tev nekad neapnīk.

Manu Chao. Me gustas tu.

Dziesma, kas tev patika, kad biji pusaudzis.

Sīpoli. Dvēselīte.

Dziesma, kuru tu vēlētos, lai spēlē tavās kāzās.

Dzeltenie Pastnieki. Nāc ārā no ūdens.

Tev tīkama dziesmas kaverversija.

Culture Club/Violent Femmes. Do You Really Want to Hurt Me.

Кино/Воплі Відоплясова. Пачка сигарет.

Dziesma, kas tev liek domāt par dzīvi.

The Eagles. Hotel California.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cilvēka vārds.

Frank Mills.

Dziesma, kas tevi vienmēr motivē un spēcina.

Inokentijs Mārpls. Eu, priekšniek!

Tev tīkama dziesma no grupas, kura vairs nav kopā, bet tu vēlētos, lai tā būtu kopā.

Chumbawamba. Timebomb.

Tev tīkama dziesma, kuras izpildītājs ir miris.

The Doors. People are Strange.

Dziesma, kas tev liek iemīlēties.

Tā, kuru nodzied tieši man. Bet šī arī ir bezgala romantiska:
Modena City Ramblers. Ninna Nanna.

Dziesma, kas liek tavai sirdij lūzt.

Pērkons. Neatvadīsimies.

Dziesma, kuras izpildītāja balss tev ļoti patīk.

Skumju akmeņi. Un ja tev nenāk miegs.

Dziesma, kuru tu atceries no bērnības.

Circenīša Ziemassvētki.

Tev tīkama dziesma, kas tev asociējas pašam ar sevi.

When My Authorities Fall. Mujeres libres.

Tiem, kas nelasa grāmatas…

… jāpievēršas interneta komiksiem. Viens no maniem mīļākajiem ir Incidental Comics, kura autors Grānts Snaiders bieži pievēršas literatūrai, kā jaunākajā veikumā, kas redzams zemāk , prokrastinācijai un citām tuvām tēmām. Ja nu vēl neesat redzējuši, aizejiet aplūkot.

59 sekundes

Richard Wiseman. 59 Seconds: Think a Little, Change a Lot. New York: Alfred A. Knopf, 2009. 240 pp.

  Šī ir tāda praktiskās psiholoģijas jeb pašpalīdzības grāmata, kas sākas ar to, ka vispār jau tās pašpalīdzības grāmatas un to padomi nekur neder vai pat ir kaitīgi. Piemēram, centieni domāt pozitīvi padara tikai vēl nelaimīgāku, pievērš domas sliktajam vai, diētas gadījumā, aizliegtajiem produktiem, bet aicinājumi nebalsot par muļķiem tikai pamudinot ievēlēt Džordžu Bušu.
 Bet ja nu lasītājam tāpat kā autora paziņai Sofijai nav laika lasīt nopietnos psihologu pētījumus un ir tieši minūte laika, lai kaut ko izdarītu savā labā? Vaizmens ir pacenties savākt vienos vākos pēc iespējas vairāk zinātniski pamatotu ieteikumu (ne tikai pasmaržot rozes, skaļi izlasīt pozitīvus apliecinājumus, piem., “esmu patiesi labs cilvēks”, apēst šokolādes kūku vai padejot), ko darīt, lai cilvēks kļūtu laimīgāks, cik nu tas ir iespējams, jo lielā mērā laimes sajūta ir ierakstīta gēnos. Teiciens “laimīgajiem veicas” esot patiess. Viņi kļūst sabiedriskāki un altruiskāki, viņiem vairāk patīk paši un citi, vieglāk padodas konfliktu atrisināšana un kļūst spēcīgāka imūnsistēma. Tātad uzlabosies gan attiecības, gan karjera, gan veselība.
 Lai lasītājs kādu mēnesi justos laimīgāks, autors iesaka piecas dienas veikt īsus pierakstus. Pirmdien pateikties par trim lietām (piem., saule, lietus, sausas kājas), otrdien atcerēties kādu no brīnišķīgākajiem savas dzīves brīžiem, kādas bija sajūtas, kas notika apkārt, un īsi aprakstīt pieredzēto un sajusto. Trešdien iztēloties nākotni, kurā viss ir noticis lieliski, mērķi ir sasniegti un tu esi kļuvis par tādu cilvēku, kāds vēlies būt. Ceturtdien jāraksta īsa vēstule kādam sev ļoti svarīgam cilvēkam, atklājot, cik daudz viņš tev nozīmē un kā ir ietekmējis tavu dzīvi. Piektdien jāatskatās uz aizgājušo nedēļu, arī brīvdienām, un jāatrod trīs veiksmīgi gadījumi, vienalga, cik lieli. Par katru vienā teikumā jāpasaka, kāpēc tev tā veicās. Pēc vajadzības atkārtot.
 Laimes sajūtu pastiprina arī citu labā paveikti darbiņi vai pasniegtas dāvaniņas. Autors, kas visus savus ieteikumus pamato ar pētījumiem, šeit piemin S. Ļubomirsku, kuras eksperimenta dalībnieki sešas nedēļas pēc kārtas veica pa pieciem labiem darbiem. Daži to darīja katru darbdienu un sajutās nedaudz laimīgāki, bet citi – visus piecus vienā dienā. Viņu laimes sajūta esot palielinājusies par veseliem 40 procentiem. Te nu man rodas jautājums, uz kuru grāmatā atbildi neatrast: vai tas tāpēc, ka vienā dienā viņi intensīvāk jutās kā labi cilvēki, vai varbūt labdarība katru dienu nogurdina?
 Tas, starp citu, varētu būt viens no iebildumiem pret visu grāmatu, proti, vai izmantotie pētījumi ir pietiekami universāli un atkārtojot sniegtu tādus pašus rezultātus? No otras puses, skaidrs, ka pārbaudi paredzēts veikt pašam lasītājam. Diemžēl, piemēram, nodaļu par attiecībām praksē izmantot man būs grūti, jo, cik saprotu, ātrās iepatikšanās lietojamais modelis laikam attiecas uz vīriešiem (nē, neteikšu, kāds tas ir), bet secinājums, ka vīriešu atsaucību rosina lateksa ieliktņi jeb lielākas krūtis varētu kalpot tikai kā arguments neuztraukties par liekajiem kilogramiem.
 Bet atgriezīsimies pie pirmās nodaļas par laimi. Laimīgi cilvēki kustoties ļoti atšķirīgi no nelaimīgajiem, un, tāpat kā ķerot adrenalīnu pirmajos randiņos, ir lielāka iespēja iemīlēties vai vismaz sev iestāstīt, ka esi iemīlējies, tāpat, staigājot atbrīvotāk un atsperīgāk, mazliet vairāk vēzējot rokas, vairāk žestikulējot sarunās (tad tāpēc man patīk spāņu valoda! Bet vai jūs zināt, kā apklusināt itālieti? Sasieniet viņam rokas), biežāk mājot ar galvu, kad runā citi, ģērbjoties krāsaināk, mazāk lietojot vārdus “es” un “man” un vairāk – “mīlu” un “patīk”, runājot nedaudz ātrāk un plašākā balss toņa amplitudā, kā arī spēcīgāk sarokojoties, cilvēks jutīšoties laimīgāks.
 Otra lielā grāmatas tēma ir savu mērķu sasniegšana. Bieži ieteiktās vizualizācijas metodes esot galīgi garām. Studenti, kas dažas minūtes dienā iztēlojās, kā viņi saņem augstu atzīmi eksāmenā, sāka mācīties mazāk un ieguva zemākas atzīmes nekā tie, kas neko neiztēlojās. Tomēr par labu varot nākt iedomāšanās, kā tu mācies, jo īpaši tad, ja sevi redzi no malas. Vaizmens iesaka, kā definēt mērķi, izveidot plānu tā sasniegšanai un motivēt sevi to paveikt.
 Autors sniedz ierosmes, kā veicināt radošumu, piemēram, ar istabas augu, zaļās krāsas, modernās mākslas vai domām par pankiem palīdzību, parāda, ka prāta vētras nav produktīvas utt. Radošo cilvēku guļamistabās neesot vairāk grāmatu un žurnālu kā citiem ļaudīm, taču esot plašāk pārstāvēti dažādi žanri. Kaķīšu vai pandu video skatīšanās palīdzot samazināt pulsu un asinsspiedienu. Ja virtuvē stāv spogulis, cilvēki biežāk izvēloties veselīgu ēdienu. Ja jāizvēlas starp vairākām lietām, teiksim, kuru kleitu pirkt, pēc iespējamo variantu aplūkošanas jārisina anagrammas (domājams, der arī krustvārdu mīklas vai sudoku), tā ļaujot zemapziņai izlemt. Lai saglabātu labas attiecības, katru nedēļu īsi jāpieraksta savas domas un jūtas pret partneri, tas veicina laipnāku vārdu lietošanu sarunās. Ja šķiet, ka pa telefonu kāds melo (izklausās, ka viņš saspringti domā, izvairās no vārdiem “es” utt. un konkrētām detaļām, stomās), palūdziet atsūtīt e-pastu. Slavējiet bērnu par viņa centieniem, nevis spējām. Lieciet viņam nevis klausīties Mocartu, bet gan pašam spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Utt.
 Vārdu sakot, padomu autoram netrūkst, lai arī daļa no tiem pa šiem gadiem ir jau daudz dzirdēti. Atcerieties, kā vienbrīd visi portāli rakstīja, kā ar desmit jautājumiem var panākt, lai cilvēki iemīlētos? Tas arī ir aprakstīts šajā grāmatā. Nu, bet šo to noteikti ir vērts atkārtot mājās.