Bloga arhīvi

Draudzība

Henry James. Daisy Miller and Other Stories. New York: Airmont, 1969. 158 pp.
Carla Montero. La piel dorada. Il.: Jan Scholz, Gemma Martinez. Barcelona: Penguin Random House Grupo Editorial, 2015 (2014). 398 ps.
Emily Gould. Friendship. New York: Farrar, Straus and Giroux, 2014. 271 pp.

 Lai gan šī kombinācija izskatās samērā dīvaina, visas trīs grāmatas iederas nedēļā, kurā ir 8. marts.
 Sāksim ar senāko. 19. gs. beigas. Amerikāņu jaunskungs, kas it kā Eiropā studē (klīst baumas, ka tur ir iesaistīta kāda padzīvojusi dāma), Šveicē satiek Deiziju Milleri, pārtikuša amerikāņa meitu, kas kopā ar māti un brālīti apceļo Eiropu. Daiļā un spontānā meitene apbur gandrīz trīsdesmitgadīgo jauno cilvēku, tā ka viņš neilgi pēc iepazīšanās ierosina kopā apmeklēt netālo pili, ko abi arī izdara. Divatā, bez pavadoņiem. Ar to, protams, pietiek, lai jaunā cilvēka tante meiteni uzskatītu par pazudušu un paklīdušu, neko gan nepārmetot savam radiniekam un viņa tikumību neapšaubot. Pēc kāda laika visi satiekas Romā, un viss ir vēl trakāk. Deizija neko nav mācījusies un turpina neņemt vērā sabiedrības iedomas, kā viņai un citām jaunietēm jāuzvedas, un pat izturas tā, it kā tas būtu dabiski. Vārdu sakot, skandāls.
 Garstāsts ir izdots arī latviski.
 Grāmatā ir vēl divi īsstāsti. Vienā privātskolotājs atceras savu ārkārtīgi inteliģento un valdzinošo skolēnu, kura vecāki, kārtējie amerikāņi Eiropā, viņa pievilcību izmanto, lai dzīvotu pāri saviem līdzekļiem. Otrā krietni padzīvojušas māsas sapņo par Eiropu, ko reiz apceļojusi viņu māte, bet māmuļa dara visu, lai meitiņas nokaunētos un nekur neaizbrauku, pametot vecu, vārgu sievieti vienu likteņa varā. Te nu gan vai viss kā mūsdienās. Etiķete un mode mainās, bet problēmas paliek. Ak jā, biju bažījusies, ka Džeimss rakstīja pārāk sarežģīti, lai viņu varētu saprast, bet tas laikam vairāk attiecas uz romāniem.

 ”Zeltīto ādu” nopirku lidostā, jo tur bija spāņu grāmatas, tiesa, kādas trīs. “50 sombras de Grey” atkrita, Ildefonso Falkonesa vēsturiskais romāns bija pārāk vēsturisks (18.gs. leksika?), biezs un uzcenots, lai to lasītu lidmašīnā, tad nu palika šis, diemžēl arī vēsturisks, tomēr detektīvs.
 1904. gadā Vīnē notiek virkne slepkavību. Tiek nogalinātas mākslinieku modeles, kas iesaistījušās, iespējams, pirmajā aģentūrā. Aizdomas krīt uz princi Hugo (pirms dažiem gadiem gandrīz tādā pašā veidā tika nonāvēta viņa mīļotā; tagad viņš apmeklē doktoru Freidu) un arī uz skaistāko sievieti Vīnē, daiļo un noslēpumaino Inesi, kurai grāmatas sākumā Hugo publiski atgādina Roseti vārdus, ka visas modeles ir maukas. Inspektoram Karlam, kurš to visu izmeklē, izmantojot tikko izdomātos kriminoloģijas paņēmienus, Hugo ir labākais draugs un Inese iekritusi sirdī no pirmā skatiena.
 Kā detektīvs romāns bija pārāk lēnīgs, nodaļām ilgi ij nepievēršoties noziegumiem. Kaut kur ap vidu es pat aizgāju iegūglēt, ko citi par šo domā. Pirmā recenzija, ko uzgāju, bija sajūsmas pilna. Un vēl es sapratu, kurš ir vainīgais, vēl pirms to atklāja autore, tātad tas bija pārāk viegli, kā arī esmu nikna par vainīgā izvēli, kas, (MAITEKLIS) manuprāt, ir pretrunā autores morālajam uzstādījumam.
 Grāmatas ideja Montero esot piemeklējusi muzejā, skatoties uz Pikaso gleznu un iedomājoties, nez, kas ir modele? Tāpēc galvenā varone ir Inese, pati modele un fotogrāfe, kas nelaulājusies dzīvo kopā ar mākslinieku, bet ir tik daiļa un šarmanta, ka viesojas augstāko aprindu namos un visi viņu mīl. Deizijas laiks acīmredzot ir beidzies. Tomēr par viņu mēs neko daudz neuzzinām, un mani tēls nepārliecināja. Vai tiešām ir cilvēki, kuros visi iemīlas? Un tā labdarība kā no Tolstoja… (Viņa vēlu vakarā aiziet pie desmit bērnu ģimenes, māte nedēļniece, vienīgais pelnītājs tēvs slauka ielas vai tamlīdzīgi, abi ar Hugo izmazgā viņiem visu veļu un grīdas un pēc tam vēl spēj uzvārīt zupu no dārzeņiem, ko grozā atnesusi līdzi, un pabarot visus? Un vēl spēj uzdejot ar sīčiem? Ak jā, un vēl uzpērk bērnus ar konfektēm, lai viņi to zupu izēstu? Lūk, tas nav socreālisms.)
 Inese ik pa laikam saka runas par sieviešu/modeļu nenovērtēto lomu mākslā utt. Teorētiski tam būtu mani jāuzrunā, bet neviens viņai neiebilst un tas viss paliek deklaratīvu frāžu līmenī.
 Par spīti visam, ko esmu te sarakstījusi, grāmata, ja nav iebildumu pret gausumu un darbības vietu un laiku, ir lasāma.

 21. gs. Ņujorka. Divas labākās (šķiet, arī vienīgās) draudzenes, kam tuvojas trīsdesmit. Meitenes iepazinās, stažējoties izdevniecībā. Tagad Eimija ir piedzīvojusi slavas piecminūtes tenku blogā, smagu krišanu pēc raksta par bloga īpašnieku draugu un tagad strādā hipsterīgā ebreju vietnē un gaida atgriešanos virsotnē. Spēj savaldzināt cilvēkus. Ir draugs, īres dzīvoklis lieliskā rajonā un kaķis. Laiku kavē, iepērkoties pāri par saviem līdzekļiem. Beva no izdevniecības aizgāja, sekojot līdzi draugam uz laukiem (laikam Viskonsinu), kurš viņš studēja, bet viņa strādāja bārā. Pēc krāpšanas viņa atgriezās Ņujorkā, pastrādāja, aizgāja no darba vēlreiz, jo iestājās radošās rakstniecības programmā dārgā universitātē, ko pēc gada pameta. Tagad viņai ir 30 tūkstošu dolāru studiju kredīts, slikta istabiņa komunaļņikā un trūcīgi atalgoti gadījuma darbi – sekretāres aizvietotāja uz pāris dienām un tamlīdzīgi. Meitenes cīnās ar sajūtu, ka nekas nenotiek, līdz kaut kas sāk notikt.

 But underneath everything ran a low hum of exaltation. Things were happening to her. They were bad things, but at least they were happening.

 Ir patīkami, ka meiteņu draudzība un romāna darbība nerotē ap misteru Lielisko vai puišiem kā tādiem, lai gan tādi pavīd. Ņujorka nav nekāda laimes zeme (abas ir iebraucējas). Bet, lai kā autore (kā izrādās, rakstīšanu universitātē apguvusi un tenku blogā strādājusi utt.) gribētu, nekur tālāk par čiklita īzīrīdu viņa nav tikusi. Oficiālā grāmatas tēma ir meiteņu draudzības pārmaiņas un saglabāšana, kļūstot pieaugušām. MAITEKĻI! Šeit vienu no viņām nejauši piemeklē grūtniecība. Aizej tu, cilvēks uz randiņu, lai dabūtu labi paēst un iedzert, un no rīta pat neatceries, bija sekss vai nebija. 40 dolāru avārijas tabletei žēl. Par visu pārējo, ko šitā var saķert, viņa pat neieminas. Pēc tam tu nevari saprast, ko iesākt tālāk.

 “But I’m just saying, like, we’re not at an age anymore where abortion is the only rational thing. People we know have babies.”
 “No one we’re close to. And obviously no one in our, like, tax bracket.”

 Ir risinājums, lai neko nevajadzētu izlemt! Ja esi reizi mūžā satikusi situētu bezbērnu pāri, viņi noteikti gribēs bērnu adoptēt! Nopirkt! Cik jauki! Jo, dzemdējot bērnu, tu uzreiz kļūsti pieaugusi, spēj tikt galā ar problēmām, kas tevi visu mūžu ir vajājušas, un visums arī sadodas rokās, grūtniecei sagādājot labu darbu ar apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu. Vienīgais, draudzenei, izrādās, skauž, jo puiši varbūt arī nav tik svarīgi, bet dzemdēt – ir. Starp citu, bērns piedzima, bet mēs par viņu tā arī neko neuzzinājām.
 Grāmatas sākums man pat patika, bet beigas aizkaitināja. Tomēr varbūt jāpalasa vēl kāds meiteņu romāniņš.

Klausos:

Netiks viņas uz Maskavu

Антон Чехов “Сочинения. 12-13.” M.: Наука, 1978. 400 + 526 lpp.

    Reiz sensenos laikos mēs ar E. braucām uz Kauņu skatīties teātri. “Trīs māsas”. Tas bija garš brauciens, no kura man atmiņā palicis viss kas — naksnīgais aukstums, sniegotie meži ceļa malā, stopošana un policists, kas parādīja, uz kuru pusi ir Kauņa, vilcienā satiktais konservatorijas students vai varbūt absolvents, kas nevarēja ciest sutartīnes, nopirkto grāmatu kaudzīte, teātra tualete, kas satriecoši atgādināja stacijas labierīcības, jo nekā vairāk par caurumu grīdā tur nebija, — tikai ne pati izrāde. Starp Viļņu un Kauņu man palika slikti, un lielāko daļu izrādes pavadīju jau pieminētajā vietā. Tomēr kopš tā laika Meteņi man saistās ar pankūkām un Masļeņicu, un šogad uzradās vēlme lugu pārlasīt.
    Kopoto rakstu sējumā, patiesībā divos, kas apvienoti vienos vākos, ir ne tikai lugas, bet arī to varianti un plašas piezīmes gan par teksta rašanās vēsturi, cenzūras un režisoru ierosinātajām un paša Čehova veiktajām izmaiņām, gan par lugu iestudējumiem, kritiķu un skatītāju atsauksmēm. Mazliet dīvaini tagad izklausās tālaika ekspertu apgalvojumi, ka Čehovs esot neveiksmīgs dramaturgs, viņa lugas — garlaicīgas un nesaprotamas, un skatuvei nepiemērotas, bez darbības. Nemaz nav jāiet uz teātri, lai tas šķistu smieklīgi. Kaut gan Čehovs pats uzskatīja, ka viņa lugas lasot nevar uztvert pilnībā, tās jāredz aktieru atveidojumā, viņa skumīgie varoņi uzrunā arī no grāmatas lappusēm, un viņus nodarbina nepārprotami mūsdienīgas problēmas, piemēram, mežu izciršana.
    Vai tās pašas trīs māsas. Viņas dzīvo mazā pilsētelē un nemitīgi atceras Maskavu, sapņo par to, kā reiz turp atkal aizbrauks un atkal būs laimīgas, atkal dzīvos īstu, piepildītu dzīvi. Tikmēr brāļa sieva, kas nesapņo, bet rīkojas, izstumj māsas no pašu mājas, un šeit, kur nav Maskava, viņām paliek aizvien mazāk un mazāk prieka, ir tikai nogurums, sāpoša galva un aizvien rūkoša cerība, ka nākotnē viņas gaida Maskava. Varētu šķist, ka varones var kaitināt, likties neizlēmīgas vai slinkas, jo kas gan tur ko neaizbraukt uz to sasodīto pilsētu, bet tā nav. Ir skaidri jaušams, ka viņas, jaukas, gudras un smalkjūtīgas, būtu cienīgas piepildīt savus sapņus, bet dzīve ir tāda, ka tas nav lemts.
    Starp citu, šai gadījumā es drīzāk piekrītu pirmspadomju kritiķiem, kas uzsvēra skumjo un bezcerīgo noskaņu, nevis rakstu komentāru autoram, kurš lugā saskatījis vairāk optimisma, jo beigās māsas tomēr aizbrauc prom, lai gan ne uz Maskavu. Jo ko gan dod darbs sabiedrības labā un maize, ja tev nemūžam nedabūt to vienīgo, ko patiesi vēlies?

    Tiesa, tās nav skumjas, kuru dēļ griezt vēnas, tās ir skumjas, ar kurām dzīvot tālāk.
    Čehova lugas un citus darbus var lasīt internetā.

Pikvika kluba piezīmes

Čarlzs Dikenss “Pikvika kluba piezīmes“. Tulk. Mārtiņš Kalndruva. Il. E. Skujiņš, R. Seimors un H. Brauns (Fizs). Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1961. (Charles Dickens (“Boz”). The Posthumous Papers of the Pickwick Club. 1837.) 847 lpp.

    Ja nebūtu msmarii, es Dikensu tagad nelasītu. Līdz šim mums nekādas labās attiecības nebija izveidojušās, pat par spīti manam romantiskajam priekšstatam, ka kārtīgi angļi Ziemsvētkos allaž lasa Dikensu. Ko citu lai sadara tik garās brīvdienās? Bet kas jādara, tas jādara.
    “Pikvika kluba piezīmes” ir Dikensa pirmais un vieglākais romāns. Sākumā esot bijušas Seimora karikatūras, pie kurām vajadzējis sacerēt tekstu par sporta kluba biedriem, kam ne pārāk veicas medībās, makšķerēšanā un citās brīvdabas izpriecās, lai to publicētu avīzē. Pēcāk jau Dikenss sarakstīja kārtējos turpinājumus, kuriem klāt piezīmēja ilustrācijas, tiesa, nu jau cits mākslinieks, jo Seimors izdarīja pašnāvību. Latviešu izdevums ir ar visām ilustrācijām, un misters Pikviks ar savu apaļo vēderu un pieguļošajām biksēm izskatās pēc zirnekļa. Šeit redzamajā zīmējumā attēlots viņa lieliskais sulainis Sems Vellers ar tēvu.
    Pikviks, viņš arī Pikvika kluba prezidents, ir padzīvojis džentlmenis, kas savlaik sapelnījis gana daudz naudas, lai tagad nodarbotos ar zinātniskiem pētījumiem, piemēram, par kazragiem Hempstedas dīķu avotos, ar savu teoriju satraucot visu zinātnes pasauli. Kopā ar trim draugiem viņš dodas lauka pētījumos, apceļojot Angliju ar pasažieru karietēm un nokļūstot dažādās bīstamās, smieklīgās, romantiskās un kutelīgās situācijās, daudz apēdot, vēl vairāk izdzerot un kādu laiku pasēžot parādnieku cietumā.
    Sākumā jociņi un varoņi ir diezgan sekli. “Te ir pārspīlēti raksturi un situācijas, katrs nieciņš pataisīts tik smieklīgs, ka tur neviena nopietna vilciena vairs nevar atrast.” (Citāts no R. Egles un A. Upīša grāmatas “Pasaules rakstniecības vēsture”.) Pikvika aizraušanos ar zinātni jau pieminēju. Padzīvojušais misters Tapmens ir liels siržu lauzējs, Vinklam ir izcili panākumi jebkurā sporta veidā (izņemot tās reizes, kad šaut, jāt vai slidot sanāk visu acu priekšā), un runā, ka Snodgrass esot brīnišķīgs dzejnieks. Ar to visu tad nu viņi arī nodarbojas. Jaunkundzes spiedz, vecmeitas un atraitnes ģībst, zirgi apgāž karieti, un skrotis lido garām putniem. Pikviks, kā jau filozofs, izsaka apbrīnojami trāpīgas un dziļdomīgas piezīmes.
    Vēlāk Pikviks dabū sev par sulaini jau pieminēto kokneju Semu, kurš no tēva ir mantojis daudz dzīves gudrības, ko allaž izsaka skaļi tādos teicienos kā “nost ar melankāliju, kā teica zēns, kad nomira viņa skolotāja”. Sems grāmatu atdzīvina. Sākumā Dikenss Pikviku tikai izsmej, taču ar laiku tēlā parādās siltums, laba sirds, un misters Pikviks tiešām izrādās omulīgs večuks, kas spēj savaldzināt apkārtējos neatkarīgi no tā, vai tie ir dzirdējuši par viņa slavenajiem darbiem.
    Sadzīves jociņi, cerēšanās, lielīšanās un krāpšanās nekur nepazūd, taču tos papildina satīra par reliģiju, politiku, žurnālistiku un tieslietu sistēmu.

    Abu kandidātu runas, lai arī atšķirīgas pēc visiem citiem viedokļiem, saturēja visskaistāko uzslavu Ītensvilas vēlētāju nopelniem un izcilajām īpašībām. Ikviens no abiem izsacīja domas, ka nekad uz zemes neesot dzīvojuši patriotiskāki, neatkarīgāki, izglītotāki, cēlsirdīgāki un nesavtīgāki cilvēki kā tie, kas apsolījuši balsot tieši par viņu; abi neskaidri izsacīja aizdomas, ka pretējās puses vēlētājiem esot zināmas cūciskas un neglītas vājības, kas darot tos nepiemērotus svarīgo pienākumu izpildīšanai, uz ko tie aicināti. Fizkins izteica gatavību darīt visu, ko no viņa gribēšot, Slamkijs — apņēmību nedarīt nekā, ko no viņa prasīšot.

    Pēcvārda vai priekšvārda grāmatā nav, toties ir komentāri, kuros norādīts, cik ļoti Dikensa zīmētās ainas atbilst īstenībai (droši vien, jo vismaz priekšvēlēšanu kampaņās nekas daudz nav mainījies) un, kas ir krietni noderīgāk, izskaidrots, ar ko nodarbojās visi pieminētie solisitori, proktori, seržanti un koroneri. Kad saņemšos “Saltajam namam”, vismaz kaut ko zināšu, kaut gan jāatzīst, ka man tā sistēma ir par sarežģītu, lai to izprastu jau pirmajā reizē.
    Vecuma pieskaņa, protams, ir jūtama, taču “Pikvika klubs” izrādījās smieklīgāks, nekā biju gaidījusi, un astoņsimt lappuses mani ne tikai nepiebeidza, bet pat pagāja gluži nemanot. Domāju, ka šī ir laba izvēle, lai iepazītos ar Dikensu: tā ir gan viegli lasāma, gan sagatavo turpmākajām smagajām tēmām. Bāreņi grāmatā ir, tāpat kā spoku stāsti (skat. filmiņu) un dažs labs sentimentāls pastāsts ar morāli.

    Kā jau teicu, Sems savu dzīves gudrību mantojis no tēva. Lai tad nu tēvs arī ko pasaka:

    Ja tev kādreiz būs pāri piecdesmit un tu sagribēsies kādu apprecēt — vienalga, ko, — tad tūliņās ieslēdzies savā istabā, ja tev tāda būs, un uz vietas indējies nost. Pakārties ir prasti, tāpēc par to nav ko runāt. Indējies nost, Semivel, mans dēls, indējies nost, un vēlāk tu par to būsi priecīgs.

    Grāmatu var lasīt internetā angliski un, ja pameklē, arī citās valodās.

Vētraina mīlestība

Emily Brontë “Wuthering Heights“. Introduction by Beryl Bainbridge. London: Virago Press, 1990 (1847).

Šis ir cita izdevuma vāka attēls, jo īsto es neieskenēju, bet internetā tā nav.
“Kalnu aukas” (latviski tās Helgas Ginteres tulkojumā ir izdotas 1960. un 1992. gadā) nolēmu izlasīt pēc „Trīspadsmitā stāsta”, kas īsti nesniedza gaidīto. Toties “Aukas” pārsteidza patīkami. Emīlijas māsas Šarlotes Bronti sacerētā “Džeina Eira” atmiņā palikusi kā diezgan moralizējošs un sentimentāls meiteņu gabals, un, lai gan sensenos laikos esmu to pārlasījusi vairākas reizes, tagad nudien nekārojas atsaukt atmiņā ne skarbo internātskolu, ne nūģīgo misionāru, ne mistera Ročestera blēdības. “Kalnu aukas” labāk der lielākām meitenēm un gan jau arī kādam puisim, jo šeit varones apdraud lielākas briesmas par divsievību.
Centrālais tēls Hitklifs, kas spēcīgi ietekmē visu pārējo romāna varoņu likteņus, ir tumsnējs, drūms un tik dēmonisks, ka panaivā kalpotāja, kura pārstāsta visus senos notikumus, pie beigām sāk prātot, vai viņš, ņemot vērā neskaidro izcelšanos, maz ir cilvēks. Visādi vampīri, spoki un māņi tak blandās apkārt. Bet Hitklifs tikai turpina ar smagu roku atriebt savam kādreizējam pāridarītājam un viņa pēcnācējiem smalkas audzināšanas trūkumu un vienīgās mīļotās zaudējumu.
Iemīlēšanās gandrīz nevienam nedod nekādu labumu, ja par tādu neuzskata iespēju ciest. Šis scenārijs turpinās vairākās paaudzēs, un Izabellas drosmīgā izvēle to pārtraukt (kā no Andželas Kārteres pasakām) ģimenei nenes ilgstošu mieru, tikai atelpas brīdi. Visi turpina mirt jauni, kā tas notika pašu Bronti lokā.
Ja “Kalnu aukas” būtu sarakstītas mūsdienās, autorei varētu pārmest paviršu un augstprātīgu attieksmi pret kalpotājiem, tēlu mazticamību un pārlieku melodramatismu, kas bojāja “Trīspadsmito stāstu”, kurā patiešām saskatāmas daudzas atsauces uz Bronti romānu. Taču kā 19. gs. pašā sākumā sacerēts darbs tas ir ļoti baudāms un raiti lasāms, lai gan Džozefa Jorkšīras akcentu saprast nav viegli.
Grāmatu var lasīt un klausīties internetā. E-bibliotēkā ir arī audiogrāmata latviski.
Ar “Kalnu aukām” ir saistīta arī kāda lomu spēle, kas izskatās intriģējoša, lai gan oriģinālais franču variants šķiet vēl saistošāks.

Precību jautājums

Jane Austin “Mansfield Park“. London: Virago, 1989 (1814).


  Ja tā padomā, es aizvien mazāk lasu tā saucamo mākslinieciski augstvērtīgo daiļliteratūru un aizvien vairāk — izklaidējošos žanrus. Bet ne visus. Romantiskos sieviešu romānus parasti ne. Taču Džeina Ostina bija ne tikai sieviešu romānu ciltsmāte, bet arī lieliska sabiedrības tikumu attēlotāja un asas mēles īpašniece, kas pāru, kuri dabonas, tēmu prata padarīt ļoti baudāmu.
  ”Mensfīldas parks” (internetā var lasīt šeit, klausīties — šeit) ir par to pašu mūžīgo jautājumu, kā jaunai sievietei uzvesties, lai varētu labi apprecēties un dzīvot jaukā mājā. Protams, Ostinas laikos šis jautājums bija vēl sāpīgāks nekā mūdienās, kad sievietes ir tikušas ne tikai pie vēlēšanu, bet arī pie mantošanas tiesībām un reizēm drīkst atklāti negribēt ne vīru, ne bērnus, tāpēc vien nestājoties klosterī vai nekļūstot par žēlsirdīgo māsu.
  Šoreiz Ostinas galvenā varone gan nav asprātīga un pašapzinīga jaunkundze kā “Lepnumā un aizspriedumos”. Fanija Praisa ir bikla, slimīga un reliģioza meitene, kas gadiem ilgi baidījusies no mātesmāsas (brīnišķīgi aprakstīts tēls) ģimenes locekļiem, kuri viņu labdarības uzplūdos pieņēmuši pie sevis un nemitējas atgādināt, cik pateicīgai Fanijai jājūtas par iespēju uzaugt starp cilvēkiem, kas ir daudz labāki un gudrāki par viņu pašu. Jaunajā ģimenē meitene vislabāk saprotas ar brālēnu Edmundu, kurš viņu izaudzina par īsti kristīgu sievieti, un pašu muižas ēku un laukiem, kas dod viņai visvairāk prieka.
  Grāmatas ievadā rakstīts, cik ļoti lasītājiem nepatīkot vārgā, klusā un klīrīgā varone, tāpēc lasīt sāku, aizdomīguma mākta. Tomēr atklājās, ka tas, kā pietrūkst Fanijai, pārpārēm piemīt pievilcīgajiem negatīvajiem tēliem, brālim un māsai Krofordiem, kas savaldzina ne tikai lasītāju, bet arī visu Bertramu ģimenes jauno paaudzi. Abas Fanijas māsīcas gan tāpēc piedzīvo daudz ciešanu, jo viņām trūkst morālās nosvērtības, kas paglābtu no pasaulīgajiem kārdinājumiem, piemēram, pašdarbības teātra spēles un vīrieša glaimiem, kas ātri vien pazudina jaunavas.
  Var saprast, kāpēc romānā tik nozīmīga vieta atvēlēta morāles jautājumiem. Ostina to sāka rakstīt 36 gadu vecumā, kad viņai bija pilnīgi skaidrs, ka misteru Dārsiju (proti, ideālo vīrieti) patiesībā dabūt nevar, un kad viņa ikdienā bija spiesta savaldīt pati savu aso mēli, lai netiktu saukta par kašķīgu vecmeitu. Šī vairs nav priecīga grāmata par to, kā priekšā vēl viss laimīgais mūžs. Šis ir stāsts par dzīvi, kur ir jāizvēlas starp ne pārāk saistošām iespējām. Neapdomīga tiekšanās pēc iekārotā noved pie izraidīšanas no sabiedrības, gluži tāpat kā nevēlēšanās pieņemt izdevīgu precību piedāvājumu no netīkama cilvēka. Tomēr ir iespējams tam visam izlaipot cauri, ja cieši ievēro sabiedrības un reliģijas noteiktās uzvedības normas.
  Fanija apprecas, un laulātie draugi tālāk dzīvojot laimīgi. Var jau būt, taču man šķiet, ka viņus tomēr ik pa laikam sāka mākt garlaicība. Vismaz vienu no viņiem. Taču gan jau viņi atcerējās, cik smaga būtu alternatīva.
  (Virago ir sieviešu izdevniecība, kas klasikas sērijā atgādina, ka literatūras vēsture nepieder tikai vīriešiem, taču grāmatas sākumā ir uzskaitīti visu sešu Ostinas brāļu dzimšanas un miršanas gadi un nodarbošanās, bet par viņas vienīgo māsu Kasandru šādas ziņas nav sniegtas.)

Par vilcieniem un sievietes ciešanām

Лев Толстой “Анна Каренина” (1875-1877).

Par “Annu Kareņinu” es nemaz nebiju domājusi rakstīt. Visi tāpat zina, kas tur notiek – krievu augstmane redz zem vilciena pakļuvušu sievieti, pēc kāda laika pamet vīru mīļākā dēļ un beigās pati metas uz sliedēm. Taču šonakt sapnī redzēju, kā rakstu par romānu, salīdzinot to ar kādu stāstu, kur Kareņina vienā brīdī izdara citu izvēli un ir laimīga. Šis stāsts visdrīzāk tā arī palika pie citām nosapņotām grāmatām, bet dažus teikumus par Tolstoja darbu tomēr uzrakstīšu.

“Kareņinu” lasīju ilgi. Vismaz gadu. Viens iemesls noteikti bija tas, ka grāmata ir tik ērti sadalīta daļās. Bija ļoti viegli pārtraukt lasīšanu un atsākt pēc ilgāka laika. Turklāt lasāmā bija tik daudz (patiesībā tie bija divi Tolstoja rakstu sējumi). Dažbrīd, īpaši vietās, kas veltītas Levinam un lauksaimniecībai, bija daudz tādu vārdu, ko pat latviski nemaz nav tik viegli saprast, kur nu vēl krieviski. Taču lasīšana noteikti neieilga tāpēc, ka grāmata būtu garlaicīga. Gluži otrādi, tā bija vēl interesantāka par gaidīto.

Grūti pateikt, kura no galvenajām sižeta līnijām mani saistīja vairāk: par Annu Kareņinu vai Levinu. Sākumā droši vien tas bija Levins ar saviem daļēji utopiskajiem lauksaimniecības reformu plāniem un pārspriedumiem par krievu zemnieka īpašo saikni ar zemi un ārkārtīgo atšķirību no Eiropas cilvēkiem. Dažas viņa idejas šķita tik saprātīgas un atbalstāmas, savukārt citas – pilnīgi nepieņemamas, un sajūta lasot mazliet līdzinājās tai, kas rodas, kad manu viedokli kādā jautājumā izsaka cilvēks, kurš citādi ir ar pavisam atšķirīgiem radikāliem uzskatiem. Tūdaļ prātā iešaujas doma, ka varbūt esmu kļūdījusies, un nākas apsvērt attiecīgo jautājumu no jauna.

Romāna beigās, kad Levins jau bija laimīgi precējies, interesantāka kļuva otra līnija. Ļoti spilgti un ticami parādīts, kā Annu aizvien vairāk pārņem greizsirdība, beigās aptumšojot prātu, un no romantiskajām attiecībām nekas daudz pāri nepaliek. Viņas dzīve neapšaubāmi bija nestabila un atkarīga no mīļākā žēlastības, tāpēc skaidrs, ka jautājums, kas notiks, ja Vronskis viņu vairs nemīlēs, Annai nevarēja neienākt prātā. Taču tā nepārtrauktā bērnišķīgā izmēģināšana: kas notiks, ja es tur iebāzīšu pirkstu, tas ir, ja atkal mēģināšu viņam likt justies vainīgam un norādīšu uz citām sievietēm, ar kurām viņam varētu būt sabiedrības akceptētas attiecības… Vronskis tomēr bija ļoti iecietīgs, lai arī nemācēja Annā modināt kaut mazliet vairāk pašapziņas, kas viņiem abiem būtu ļoti atvieglojusi dzīvi.

Šī grāmata varētu būt obligātā literatūra tām sievietēm, kas attiecībās nejūtas drošas, lasa sava vīra vai mīļākā īsziņas, pārbauda interneta apmeklējumu vēsturi un tā joprojām. Kā biedinājums, līdz kam tas var novest, un kā pamudinājums pameklēt dzīves jēgu kur citur.