Bloga arhīvi

Vienā teikumā

Pēdējā laikā esmu šo to izlasījusi.

  • Māris Bērziņš. Svina garša. Droši vien biju pēdējā, kas vēl nebija lasījusi šo latviešu bestselleru, par kuru jau stāsta skolniekiem, un tas man liekas īsti vietā, jo grāmata ir jauneklīga, un vecus žargonvārdus arī ir derīgi (nerakstīšu vis “ģeldīgi”) uzzināt; kā grāmata beidzas, ir saprotams jau no nosaukuma, lai gan autors sākumā bija iecerējis citādu noslēgumu, bet tās zvaigznītes man tomēr trāpīja pakrūtē.
  • Kristīne Ulberga. Tur. Kādā ārzemju blogā izlasīju arī Ulbergai piemērotu izteikumu, proti, ka autore raksta tā, kā nedomā neviens cits, izņemot mūsdienu prozas rakstniekus, tas par tām daiļajām vārdu mežģīnēm un salīdzinājumiem, kas grāmatas sākuma daļā man krita uz nerviem stiprāk nekā turpinājumā, vai nu pieradu, vai arī samazinājās daiļprozas blīvums un pāri palika neticams stāsts par galvenā varoņa ģimeni, rāgānas, kurām ir viena garumzīme par daudz, lai es tās varētu izrunāt, un pārāk maz no pagrīdes komūnas dzīves, kas mūsdienās esot pārvērtusies par mācītājiem un astrologiem.
  • Jana Veinberga. Vēl viena diena. Veinbergas diezgan klasiskie stāsti man negaidīti patika tik ļoti, ka esmu paguvusi jau izlasīt arī viņas iepriekšējo stāstu grāmatu par nenotikušām mīlestībām, kas tomēr bija vien rokas ievingrināšana, kamēr jaunais krājums atklāj autori kā labu cilvēku pazinēju, kas nesirgst ar liekvārdību, varbūt vienīgi slīkšanas bija tā pavairāk.
  • Mark Billingham. The Bones Beneath. Iepazīšanās ar angļu kriminālromānu autoru izvērtās diezgan neveiksmīga, jo šis darbs ne tiai ir nez kurais sērijā, bet arī samērā eksperimentāls (detektīvu grupā), kā tās teleseriālu sērijas, kur beigās viss paliek, gaisā karājoties, jo galvenais ļaundaris cietumā bija jau grāmatas sākumā, bet galvenais izmeklētājs tā arī nespēja pieaugt man pie sirds ar savām darba un romantiskajām dilemmām.
  • Ann and Jeff VanderMeer, ed. Sisters of the Revolution: A Feminist Speculative Fiction Anthology. Ne visu stāstu feminismu es spēju saskatīt, taču kopumā daudz interesantu tekstu gan no tādām zvaigznēm kā Ursula Le Gvina, gan no pirmo reizi dzirdētiem vārdiem, piemēram, Kit Reed, kuras stāsts par mātišķumu kā ieslodzījumu haizivju apsargātā salā man dziļi iespiedās prātā; amerikāņu izdotā grāmata jāuzteic arī par tulkotu tekstu ievietošanu, un, starp citu, krājums ir publicēts arī Itālijā (ceru, ka nejaucu ar Franciju), un visas tulkotājas bija sievietes; sīkums, bet patīkami.
  • Jeff VanderMeer. Borne. Pavisam negaidīti šī grāmata arī ir par mātišķumu, tikai šoreiz mīlamais bērns ir adoptēts nezināmas sugas bārenis, kas izskatās pēc jūras anemones un kalmāra krustojuma, taču māk pārvērsties un iemācās runāt un lasīt, un šis milzīga lidojoša lāča kažokā atrastais radījums uztraucas par to, vai viņš ir persona, bet apkārt tikmēr valda cīņa par izdzīvošanu biotehnoloģiskā postapokalipsē un milzīgais lācis nav pats lielākais drauds, tomēr galvenokārt šī grāmata ir par uzticēšanos un zaudējumiem.
  • Jeff VanderMeer. The Strange Bird. “Bornē” ir viena rindkopa par savādo putnu, kas atlidojis uz pilsētas paliekām, viss pārējais par viņu ir aprakstīts šajā stāstā. Top arī stāsts par trim mirušajiem astronautiem.
  • Peter Wohlleben. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate. “Koku slepenā dzīve” ir izdota arī latviski, tāpēc visi var izlasīt, cik koki ir līdzīgi cilvēkiem, kā viņi audzē savus bērnus un mēģina izvairīties no kaitēkļu uzbrukumiem; šo to es jau biju dzirdējusi, tātad tā varētu būt taisnība, nevis tikai autora vēlme saskatīt savos mīluļos cilvēciskas iezīmes; vēl jūs varat steigšus aiziet līdz galerijai Micēlijs Marijas ielā 13, kur izstādē līdz 10. augustam apskatāms arī Viviannas Marias Staņislavskas komikss tieši par šo tēmu, bet es tikmēr jutīšu līdzi nabaga nomocītajiem pilsētas kokiem.
  • Gloria Fuertes. Historia de Gloria (Amor, humor y desamor). Glorija Fuertesa ir viena no divām latviski izdotajā spāņu dzejas antoloģijā iekļuvušajām sievietēm, bet tajā trūkst viņas sociāli aktīvās dzejas parauga, jo pašai dzejniecei šķita, ka nekur neder tāda dzeja, ko neviens nelasa, tāpēc viņai bija svarīga dzejas saprotamība (dzejnieks kā brilles kalpo, lai tu redzētu, dēls mans, lai tu redzētu), teksti ir īsi un, kā jau nosaukumā teikts, ar humoru; Norvēģijas aviokompānijai ir lidmašīna, uz kuras astes uzzīmēts Glorijas portrets, bet grāmatu es pirku vienā no divām Barselonas geju un lesbiešu grāmatnīcām.
  • Ramón del Valle-Inclán. Luces de bohemia. Esperpento. Aizmirstiet, ko es rakstīju par sena žargona noderīgumu, šeit pagājušā gadsimta sākuma Madrides slengs mani piebeidza par spīti tam, ka grāmatā bija gan vārdnīciņa, gan ievadā izskaidroti daži vārdi un, protams, tēlu prototipi, toties tagad varu lepni teikt, ka esmu iepazinusies ar vienu no slavenākajiem spāņu dramaturgiem.
Advertisements

Hadriāna atmiņas

Margerita Jursenāra. Hadriāna atmiņas, Melnā stadija, Austrumu stāsti. Tulk. Skaidrīte Jaunarāja, il. Oskars Bērziņš. R.: Liesma, 1992. (Marguerite Yourcenar. Mémoires d’Hadrien (1951). L’Œuvre au noir (1968). Nouvelles orientales (1938).) 540 lpp.

 Valsts svētku brīvdienās man bija darāmo darbu saraksts, no kura es tikai pabeidzu lasīt Jursenāru un noskatījos filmu, kas negaidīti izrādījās saturīgs raudamgabals ar asiņainām slimnīcas ainām. Lai uzkurinātu ziņkāri, piebildīšu, ka IMBD atsauksmēs tiek piesaukts Dens Brauns. Vēl negaidītāk es pat varētu sameklēt kopīgas tēmas un problēmas filmā un grāmatā, bet lai nu paliek.
“Aleksis” mani neaizkustināja, toties šis krājums lika atvieglojumā nopūsties: “Cik labi, ka autore šos romānus nesarakstīja jaunībā, kad bija iecerējusi, bet gan apdomāja, dedzināja un sāka atkal no jauna desmitiem gadu garumā…” Patīkami tekstā saskatīt Jursenāras briedumu un inteliģenci, lasīt nesteidzīgi, visu ko pārdomāt, atcerēties, piekrist vai nepiekrist, bet galvenais tomēr — sajust, ka autore lasītāju ne drusciņas neuzskata par muļķi vai paviršu attieksmi pelnījušu. (Oi, es te laikam spļauju pati savos kāpostos.) Liekas, ka tik pamatīgi mūsdienās reti kāds strādā.
 Un vispār, ja man būtu maza, rūpīgi atlasīta bibliotēka, uz ko es, protams, varu necerēt, šai grāmatai tajā būtu jābūt.
 Sibilla “Hadriāna atmiņas” nosauca par dikti grūtsirdīgām. No vienas puses, tā arī ir, ko gan citu var gaidīt no veca, slima, mīļoto zaudējuša cilvēka pirmsnāves vēstules.

Īstā dzimšanas vieta ir tā, kur cilvēks pirmo reizi paskatās uz sevi saprāta acīm: mana pirmā dzimtene bija grāmatas. Mazākā mērā — skolas.

 Tā nu viņš gribēja būt dzejnieks un filosofs, bet, ak, dzīve, kļuva par karavadoni, kas alka pēc miera, un imperatoru, kas nevis paplašināja robežas, bet gan cēla jaunas pilsētas un pieminekļus savam mīļotajam Antinojam, kurš, starp citu, vismaz šajā versijā noslīcinājās, baidīdamies, ka Hadrianam sāk šķist pārāk vecs (viņam bija kādi 18 vai 20), bet imperators tak mīlēja visu skaisto. Un jā, tā patiesi varētu būt šitento estētu problēma, kas manuprāt pavīd arī tekstā, lai gan visādi citādi Hadrians rādās esam gandrīz vai vieds vīrs, proti, pārlieka pieķeršanās idejai par to, kas ir daiļš, un nespēja saskatīt vai pieņemt kaut ko, kas nav perfekts. Lai nu kā, pašam vien nācās ciest.
 Par godu romāna varonim ir radītas smaržas (ir arī dažādi vīriešiem paredzēti varianti), ko es gandrīz jau saņēmos aiziet paošņāt (šķiet, ka “Neroli” varētu būt), bet tad pārdomāju, jo tās tomēr domātas Itālijas vasarai, nevis mūsu novembrim. Taču doma pati par sevi man šķiet jauka.
 Krājumā ir vēl viens padrūms, bet krietni rosīgāks romāns, kas man atsauca atmiņā sen jo sen lasīto “Leģendu par Pūcesspieģeli”, kuras darbība norisa apmēram tajā pašā vietā un laikā. “Melnās stadijas” galvenais varonis Zenons arī ir pa daļai filosofs, tikai viņš politikas vietā nodarbojas ar medicīnu un alķīmiju, nu, un zinātne un vēlme noskaidrot patiesību laikā, kad lielākā vara ir pat ne tirgotāju (kas gan aizdod naudu karaļiem), bet gan Baznīcas rokās… Romānā ir vairāk līķu nekā Šekspīra lugās un nogalināšanas paņēmieni ir briesmīgāki, un varbūt vēl šausmīgāk ir tas, ka rādās — visiem tas liekas dabiski, tāda nu tā dzīve ir un paliks. Beigās tu jūties laimīga, ka esi piedzimusi mūsdienās, nevis kādā agrākā laikmetā.
 Par spīti tam visam, romānā netrūkst brīžiem gluži jautru piedzīvojumu, apcerējumu un dzīvesprieka, tā ka depresīvu noskaņu grāmata nerada vis. Ā, ir arī filma, ko es neesmu redzējusi.
 Krājumu noslēdz desmit stipri agrāk sarakstīti “Austrumu stāsti”, kas paši par sevi galīgi nav slikti, bet pēc diviem ļoti spēcīgiem romāniem tomēr zaudē iedarbīgumu. Lūk, pirmais stāsts franču animācijas versijā.

Lasu: Lusija Ečevarija. Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas.

Klausos:

Traktāts par veltīgu cīņu

Margerita Jursenāra. Aleksis jeb Traktāts par veltīgu cīņu. Tulk. Gita Grīnberga, il. Māris Sīmansons. R.: Atēna, 2008. (Marguerite Yourcenar. Alexis ou le traité du vain combat. 1929.) 111 lpp.

Man ir aizdomas, ka tuvākajā laikā es varētu pievērsties īsiem franču romāniņiem. Lielākoties par mīlestību. Šis gan ir pilnīgi par pretējo — par mīlestības neesamību — un uzrakstīts kā ļoti gara vēstule, ko samērā jauns cilvēks raksta savai nesen noprecētajai sievai un bērna mātei, lai paskaidrotu, ka pamet viņu, jo nekad nav un nevar būt mīlējis, bet viņa ir tik jauka, ka to noteikti sapratīšot.
Atzīšos, ja es būtu Monika, Alekša sieva, es, vēl neizlasījusi vēstuli līdz galam (to es tomēr noteikti izdarītu, jo kāpēc gan nepamocīties, ja ir tāda iespēja?), dotos uz virtuvi un pēcāk uzmeklētu laulāto draugu, lai nomētātu viņu ar duncīšiem. Kaut arī Aleksim it kā vajadzētu just līdzi, tomēr viņš ir viens no nesimpātiskākajiem grāmatas galvenajiem varoņiem manā dzīvē. Protams, tas arī tāpēc, ka es vairāk iejutos Monikas ādā, kurai viņš ir sabojājis dzīvi, un es teiktu, ka apzināti, lai gan negribot, bet arī citādi es visu laiku jutu “esmu tik smalks” noskaņu (“Marija domāja, ka mīl mūziku; viņa patiešām to mīlēja: nelaimīgā kārtā viņai bija ļoti slikta gaume.” Un štrunts, ka tā noteikti arī bija) un gļēvulīgu nastas uzgrūšanu tikai uz sievietes pleciem. Objektīvi spriežot, upuri, protams, ir abi, un te nu ar duncīšiem vajadzētu nomētāt visus tos, kas apgalvo, ka zināmas noslieces ir nedabiskas un dziedināmas un ka laulība tam ir īstā vieta. Kā redzams, man ir asinskārs noskaņojums, kas ir dīvainas sekas lasīšanai, bet nu lūk, vienmēr var sagaidīt vēl kaut ko jaunu, lai cik daudz grāmatu jau nebūtu pieveikts.

Lasu visu to pašu.

Klausos dziesmu, ko varētu dziedāt Monika. Dziedātāja, ko man bija tā laime šovasar dzirdēt Rīgā, atvadās no mīļotā, kas viņai padarījis dzīvi rūgtu, jo māte viņam piedzimstot nav iedevusi sirdi, kas spētu mīlēt, tāpēc lai nu viņš iet un meklē sev citu meiteni, jo šai viņš ir miris. Ļoti optimistiska dziesmiņa.

Dārgumiņš

Colette. Chéri. Translated by Roger Senhouse (1951). Il. Ian Bilbey. London: Vintage, 2001 (1920). 122 lpp.

  Tātad mans īsais ceļojums jutekliskajā franču sieviešu literatūrā aizveda līdz Koletei. Vispār biju domājusi ieviest jaunu birku “kāpēc līdz šim es vēl to nebiju lasījusi?”, jo Kolete (1873-1954) taču ir franču literatūrā nozīmīga persona, valsts viņai pat bēres sarīkoja (internets stāsta, ka viņa esot vienīgā sieviete, kas Francijā izpelnījusies tādu godu), lai gan ne jau tas ir svarīgi, bet nu nezinu… Laikam jāpagaida un jāpadomā vēl, jo romāniņš mani atstāja diezgan vienaldzīgu; varbūt tā prozaiskā iemesla dēļ, ka jauni smukpuisīši mani (vēl) neinteresē arī reālajā dzīvē un grāmatas varonis Saldumiņš, Mīļums vai Dārgumiņš, vai kā nu īsti jātulko Chéri, nepavisam nav simpātisks cilvēks.
  Visām apkārtējām sievietēm gan viņš patīk, ir jaunām, ir vecām. Pārtikušas, nu jau pelnītā atpūtā aizgājušas kurtizānes dēls krietnu laiku ir bijis viņas draudzenes (vai ne gluži) un kolēģes Leas mīļākais. Kaut arī Lea viņu ir galīgi izlutinājusi, appuišojusi un uzturējusi, tās nav tikai jauna žigolo attiecības ar vecāku sievieti (viņiem ir 24 gadu starpība). Kad māte sameklē dēlam sievu, mazu, bagātu jaunkundzi, kuru viņš bez vārda runas arī apprec, abi bijušie mīļākie saprot, ka viņi ir mīlējuši viens otru. Tas, protams, nenāk par labu ne Dārgumiņa ģimenes dzīvei, ne citādi visnotaļ saprātīgajai Leai.

  ‘It serves me right. At my age, one can’t afford to keep a lover six years. Six years! He has ruined all that was left of me. Those six years might have given me two or three quite pleasant little happinesses, instead of one profound regret. A liason of six years is like following your husband out to the colonies: when you get back again nobody recognizes you and you’ve forgotten how to dress.’

  Mūsdienās tā šķiet diezgan baisma atklāsme, ja ņem vērā, ka Leai ir tikai 49 gadi, bet dzīve jau šķiet nodzīvota, atlikušas tikai rāmas, vientuļas vecumdienas.
  Tomēr tieši Lea šeit ir stiprā persona, kas spēj labāk tikt pāri sāpīgajai situācijai nekā jauneklis, un vispār klasiskais vīriešu un sieviešu lomas iedalījums romānā lielā mērā ir pagriezts otrādi: puisis gozējas sieviešu skatienos, tiek vērtēts un iekārots, un uzturēts, sievietes nosaka viņa dzīves ceļu, ir aktīvais virzītājspēks. Vīrieša pasivitāte izrādās diezgan postoša, taču tas nav tāpēc, ka būtu sajaukta pareizā lietu kārtība, kam kuru izrīkot.
  Kolete ir spējusi, lieki neizplūstot, parādīt gan varoņu jutekliskumu, gan viņu pārdzīvojumus, gan pasmieties par šīs sabiedrības vājībām, gan likt just līdzi Leai, un ļoti iespējams, ka es reiz izlasīšu arī grāmatu, kurā aprakstītas Dārgumiņa gaitas kādus gadus vēlāk.

Megrē

Žoržs Simenons “Siluets logā. Providensas strūdzinieks”. Tulk. Skaidrīte Jaunarāja, il. Māris Sīmansons. Rīga: Artava, 1993. 251 lpp. (Georges Simenon “L’ombre chinoise” (1932), “Le charretier de “La providence”” (1933).
Megrē un nonāvētā meitene. Megrē Ziemsvētki”. 1994. 303 lpp. (“Maigret et la Jeune Morte” (1954), “Un Noël de Maigret” (1951).)

Par komisāru Megrē Žoržs Simenons no 1929. līdz 1972. gadam sarakstīja 75 romānus un 28 stāstus. Iespaidīgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka tās nav vienīgās viņa grāmatas. Tiesa, vismaz pirmie romāni nav gari un vairāk atgādina garstāstus.
Abos trīsdesmitajos gados sacerētajos romānos Megrē vēl ir pavisam jauns, viņš nav nedz tik ļoti pieķeries savām pīpēm, nedz arī allaž sarunājas ar sievu. Megrē kundze tur tika piesaukta tikai reizi vai divas. “Providansas strūdziniekā” Megrē, dzenoties pakaļ aizdomās turētajam, lietainā dienā ar divriteni nobrauc ap septiņdesmit kilometru, jo mašīnas viņam nav. Romāns vispār ir kā gabaliņš nu jau tik senas, neiedomājamas pagātnes, un dzīve preču liellaivās mani piesaistīja vairāk nekā kriminālā intriga.
Nemainīgi paliek “lipīgi pelēcīgie ģimenes stāsti”, saltums un nodevība it kā tuvāko cilvēku starpā, kas reizēm sabiezē tik ļoti, ka tiek izdarīti noziegumi vai kāds tāpēc kļūst par upuri. Pat ja tas nenotiek, tāpat ir nepanesami smagi. Romānā “Siluets logā” Megrē sarunājas ar sievieti, kas aizgājusi no neveiksminieka vīra pie daudzsološāka kandidāta, bet nu ir vīlusies jaunajā naudas pelnītājā, kuram viņa to visu laiku pārmet.

Viņš jutās noguris kā pēc grūtas noziedznieka pratināšanas. Galvenais — viņš juta nenosakāmu riebumu, kāds cilvēku pārņem, kad viņš spiests ielūkoties tādos dzīves nostūros, par kuriem nemēdz domāt. Tas nebija dramatiski. Tas neiesvēla sašutumā. [..] Un tomēr pēc šīs sarunas viņš nespēja tikt vaļā no pretīguma sajūtas.

Komisārs Megrē. Autors: Pieter d'Hont.

Divdesmit gadus vēlāk sarakstītajos darbos Megrē jau ir slavens komisārs, kuru apskauž viens otrs kolēģis, piemēram, inspektors Loņons, kas kopā vai drīzāk vienlaikus ar Megrē izmeklē Ventimijas laukumā atrastās meitenes slepkavību.

Viņš vai mira aiz noguruma, bija slims un galīgi sanīcis. Trijās naktīs viņš nebija gulējis vairāk kā septiņas vai astoņas stundas. Un tomēr vajadzēja ļaut viņam turpināt tādā pašā garā. Taču viņš tik un tā uzskatīs sevi par upuri, par nabaga cilvēku, kuram atstāj visnepateicīgākos darbus, bet pēdējā mirklī atrauj uzvaras laurus.

Gandrīz tā arī notiek. Viņi noskaidro nezināmās vārdu, adresi un skumīgo dzīvesstāstu (jauna meitene, kas ieradusies Parīzē ar vienu vienīgu paššūtu kleitu un kam tur veicas vēl sliktāk nekā Loņonam), bet Megrē vienmēr ir solīti priekšā. Luīzes un Loboņa stāsti sacenšas gan par lasītājas, gan Megrē līdzcietību.

Gadiem ilgi Luīze bija stūrgalvīgi meklējusi savu vietu, nekādi to neatrazdama. Apmulsusi svešā pasaulē, viņa visiem spēkiem pieķērās pirmajai, kas pagadījās, un tā viņu bija pagrūdusi uz nepareiza ceļa.
Viņa viena pati sastinga naidīgā Visumā, kura spēles noteikumus veltīgi pūlējās izprast.

Tik daudz bezcerības… Labi, ka pēc tam ir Ziemsvētku stāsts, kurā kādu Megrē pretējā namā dzīvojošu meitenīti naktī apciemo Ziemsvētku vecītis. Viņš ne tikai atnes lielu lelli, bet arī uzlauž grīdu. Dzīvokļa saimniece ir pārliecināta, ka tas ir tikai joks, bet viņas kaimiņiene, kurai beidzot ir iespēja uzrunāt jauko komisāru, un Megrē zina labāk. Protams, atklājas noziegums, taču sirsnības šajā stāstā ir vairāk.

Šonedēļ internetā.14. Stāsti un zīmētāji

Kur gan palikuši visi ilustratori? Tāds jautājums uzdots laikrakstā “The Independent”.

Why don’t contemporary novels have illustrations as standard? Why are illustrators corralled into children’s fiction? Up until the Fifties and Sixties it wouldn’t be unusual for a mainstream publisher to illustrate adult books. Now it’s easier to count – you don’t need all the fingers on one hand – the publishers that do. Is it that contemporary fiction happens all in the head and cerebral stuff doesn’t really lend itself to images? Are modern novelists just too precious to collaborate with artists? Is it the additional cost in an already tight budget? Are modern illustrators just not that good?

Lācis. Eric Orchard

Komentāros atsaucas mākslinieki un aizrāda, ka viņi nekur nav pazuduši, tikai izdevēji nevēlas viņiem pasūtīt ilustrācijas. Jo vai tad, piemēram, Eric Orchard, pēc Džefa Vandermiera stāsta “The Situation” radītā komiksa mākslinieks, neprot zīmēt? Un kā vēl prot. Izpētiet attēlus vai izlasiet stāstu, un pirmdien uz darbu negribēsiet iet ne tikai tāpēc, ka ārā ir auksts.
Gaidot siltākus laikus, var palasīt stāstus. Īso “Seawater and Blood” (An Owomoyela) par delfīniem, kalmāriem un visļaunāko ekosistēmu pasaulē:

I went a little crazy when the squid washed up on Mission Beach, and not for the reasons everyone else did. I wasn’t bothered by the oil-tanker size of the thing, or the eyes that kept roving even as it rotted. The tentacles, twining in and out of Euclidean space, gave me a headache but not the usual night terrors.

Taustekļi ir arī stāstā “The Last Run of the Coppelia” (Genevieve Valentine):

Jacoba was nearly down to Hyun, who was piloting Chollima to pull the last of the algae from the crevices in the rocks, sliding both handfuls into the plasma-front storage pod each of the mechs had built-in. Hyun frowned through his faceplate as he saw her passing, and flicked on his comm.
“Nosey,” she muttered.
He smirked and gave her a thumbs up. Chollima echoed it, one tentacle-finger raised.

Citādi abi stāsti nav līdzīgi. Valentī varoņi, gan cilvēki, gan ar mākslīgo intelektu apveltīti mehānismi, negaidot iesaistās tuvcīņā pret netaisnību.
Mazliet dīvains stāsts A State of Variance (Aimee Bender) par jaunu vīrieti, kura mātes dzīve ir pilnīgi simetriska, tāpēc viņa seja arī:

On her fortieth birthday, the woman lost the ability to sleep for more than a single hour. She did not accumulate a tired feeling; in fact, that one hour served the purpose of eight, and she awoke refreshed. But because that hour was full of only the most intense, involving sleep, the sleep beyond rapid eye movement, the only consequence was that she had no time in her sleep hours for dreams. So, during the day, she would experience moments when the rules of the world would shift and she would see, inside her teakettle, a frog floating, dead.

Krietni garāks 30. gadu poļu avangarda rakstnieka Bruno Šulca (Bruno Schulz) stāsts The Sanatorium at the Sign of the Hourglass, kurā ieaudusies gan Šulca pagātne, gan Eiropas nākotne:

It was a long journey. Barely one or two passengers travelled on that forgotten branch line, where the train ran just once a week. Never had I seen those carriages before: archaic in style, withdrawn from the other lines long ago, as spacious as rooms, dark and with many nooks. Those corridors, breaking off at different angles, those cold, empty and labyrinthine compartments — there was something oddly forlorn about them, something almost ghastly.
[..]
“Is my father alive?” I asked, looking anxiously into his smiling face.
“Alive? Why, naturally,” he said, steadily holding my eager look. “Within, of course,” he added, narrowing his eyes, “the limits determined by the situation. You know as well as I do that from the point of view of your family home, from the perspective of your own country, your father has died. That cannot be completely undone; and that demise casts a certain shadow over his existence here.”


“Weird Fiction Review” ir publicēta arī īsa Šulca biogrāfija un interesanta intervija ar stāsta tulkotāju Džonu Deivisu:

I was on a tram, going from Katowice to Sonsowiec, when I first began to read Bruno Schulz. The story was “August”, which begins with a description of food, which Adela, the servant girl, brings home in her basket, its appearance and its aroma. Accustomed to British food, and now living in Poland, I had only recently discovered that food can actually have an aroma! I claim, I maintain, I swear that, before I had reached the bottom of the first page, I knew that, one day, I would read Bruno Schulz in the original. And that is how the translation began.

Kas vēl? Ursulai Le Gvinai ir jauns kaķēns. Lai viņiem ilga dzīve kopā!

Finally it began to be time that the house had a soul again (some Frenchman said that the cat is the soul of the house, and we agree). But no cat had chosen us or been offered to us or appeared weeping in a tree. So I asked my daughter if she’d come to the Humane Society with me and help me choose a cat.

Palīglīdzeklis angļu bērnu skolotājiem, kas var noderēt arī citiem: kā rakstnieki un grāmatu ilustratori izrunā savu vārdu.
Pavisam nesen ir uzradušies jauni emuāri “Domythic Bliss”, kuros var sasmelties iedvesmu, ja gribas dzīvot kā pasakā. To autore strādā bibliotēkā un iekārto savu māju, parāda, kā dekorēšanai var izmantot grāmatas, sveces, dārza skulptūras un ko tik vēl ne, gatavo papīra taureņus un iepazīstina ar Čārlza de Linta veco dzīvojamo vagoniņu. Tur ir tik daudz skaistu attēlu, ka nemaz nav jālasa angliski, lai papriecātos.
Ir vēl vieni tikpat skaisti un iedvesmojoši emuāri. To autore ir rakstniece, māksliniece un redaktore Terī Vindlinga. Viņai ir melns suns, kas staigā pa Devonas taciņām un kož jūras viļņos, viņa klausās folkmūziku un parāda citu mākslinieku darbistabas. Ne vienā vien es labprāt gribētu dzīvot.

Mazā cilvēka divi ceļi

Hanss Fallada „Mazais cilvēk – ko nu?” Rīga: Zvaigzne, 1985. Tulk. Biruta Veinerte, il. Viesturs Grants. (Hans Fallada „Kleiner Mann – was nun?”, 1932.)
Эдуард ЛимоновДневник неудачника или Секретная тетрадь”. 1982.


Stipri atšķirīgās grāmatas es izlasīju vienu pēc otras, vispirms gan Ļimonovu, un tās tik lielā mērā sasaucās, ka runāšu par abām reizē. Uzreiz pateikšu, ka abas man patika, lai gan sākotnēji biju gatava tam, ka nespēšu izlasīt līdz galam, jo tēma ir sāpīga.
Fallada par vācu mazo cilvēku rakstīja 30. gadu sākumā, kad ekonomika kārtējo reizi bruka, bezdarbs milza un algas mazinājās, bet par fašistiem vēl varēja pasmieties:

Viņš mēdza uzsist zemniekam uz pleca, tā ka noskanēja: – Vecais blēdi! –, viņš tiem atrēķināja desmit, piecpadsmit vai divdesmit procentus no cenas, bet, un ar to viņš visu atkal vērta par labu, viņš nēsāja kāškrustu, stāstīja piparotas anekdotes par ebrejiem, attēloja SA pēdējo aģitācijas izbraukumu uz Būrkovu un Lēnzāni, īsi sakot, viņš bija īsts vācietis, vīrs, uz kuru var paļauties, viņš ienīda ebrejus un sveštautiešus, reparācijas, zociķus un komunistus. Tas visu atkal vērta par labu.
Arī nacistiem Lauterbahs bija pievienojies aiz garlaicības. [..] Nacisti garlaicīgi nebija. Viņu drīz vien uzņēma triecienvienībā, sadursmēs viņš sevi parādīja kā ļoti saprātīgu jaunu cilvēku, kas savas ķetnas (un to, kas tajās kuro reizi bija) prata pielietot ar gandrīz vai māksliniecisku iedarbības izjūtu.

Johannesam Pinnebergam daudz nerūp, kas nāks pie varas pēc nākamajām vēlēšanām, viņš nesen ir apprecējies, sieva gaida bērnu, un svarīgākais šķiet noturēties savā pārdevēja vietā. Taču tas nav tik vienkārši, jo veikalnieks pieņem darbā tikai vientuļus vīriešus, cerot kādam izprecināt savu padzīvojušo meitu. Johannesa neveiksmīgie centieni slēpt savu laulību, Jēriņa neveiklā saimniekošana, cenšoties ietaupīt, vēlāk Berlīnē piedzīvojumi ar avantūrisko Johannesa māti un viņas civilvīru – šīs brīžiem komiskās sadzīves ainas grāmatas gaitā kļūst aizvien tumšākas, jo ir skaidrs, ka nepamatotas ir jaunā pāra cerības, ka nevar taču slikti klāties diviem jauniem, strādīgiem cilvēkiem, kas mīl viens otru un savu mazuli. Var gan, un kā vēl var, ja tu tikai sēdi savā kaktiņā un ceri, ka viens pats izķepurosies, kad citi apkārt grimst, ja tu nemēģini ietekmēt notikumu gaitu kaut mazliet lielākā mērogā par savu ģimeni. Turklāt es zinu, kas Vācijā notika pēc dažiem gadiem.
Tomēr Fallada drūmo dzīvi apraksta gaiši, viņš jūt līdzi saviem varoņiem un pat strupceļā, kādā viņi ir nonākuši grāmatas beigās, mēģina ieraudzīt izejas iespējamību, cerību, ka notiks brīnums. Ļimonova īsie it kā dienasgrāmatas fragmenti nav gluži cilvēkmīlestības piesātināti, viņš skaidrāk saredz sabiedrībā (šajā gadījumā 70. gadu ASV) valdošo un akceptēto netaisnīgumu, ko nav gatavs bez ierunām pieņemt.
Pinnenbergs dzīvo rāmi, noslēgti un tikumīgi, viņš ir un paliek mazais cilvēks, kas neko mainīt nespēj un ar to samierinās. Edička nav tāds. Viņš vienlaikus ir apzināti izvēlējies neveiksminieka dzīvi un ir gatavs karam. Viņam vienmēr ir līdzi nazis (neceriet, nekādas kaušanās vai granātu sviešanas grāmatā nav), viņš grib nevis strādāt (lai gan reizi pa reizei nākas), bet gan rakstīt, un arī to ne pārāk bieži, un rimtas ģimenes dzīves vietā Ļimonovs izvēlējies bezcerīgu alkšanu pēc šķirtās sievas Jeļenas un seksu ar gandrīz katru, kas trāpās pa rokai un ir ar mieru. Labāk, protams, ar bagātām sievietēm, bet tās viņam pievērš aizvien mazāk uzmanības.
Galvenais, ka Edička negrasās dzīvi nodzīvot klusu un bezspēcīgi. Viņš nav caurcaurēm simpātisks tēls, taču kādā jēdzīgā vietā drīzāk novedīs nevis Pinneberga centība, bet gan vieglprātīgi dumpinieciskais Edičkas ceļš, uz kuru jau tāpat interesanti noraudzīties no malas. Arī valodu Ļimonovs labi pārvalda, prieks lasīt. „Neveiksminieka dienasgrāmatu” neapšaubāmi rodas vēlme salīdzināt ar Čārlza Bukovska darbiem, bet man tā vēl vairāk atgādināja Hakima Beja poētisko terorismu no „The Temporary Autonomous Zone”, kam atņemts misticisms, bet palikusi, iespējams, īslaicīgā neatkarības izjūta, kuras dēļ ir vērts atteikties no tā, kas tiek piedāvāts paklausīgiem sabiedrības locekļiem.

Un pilsētu pēc pilsētas ieņem neveiksminieku revolucionārie karapulki. Un impērijas armijas zaldāti, ieklausoties daudzu paaudžu neveiksminieku asinīs, kas rit viņu dzīslās, atceras savu izcelsmi, norauj impērijas zīmotnes un ar sajūsminātu skatienu un puķēm pie cepures dodas pie savas dzimtās cilts, apkampjas ar radiniekiem.
Pilsētu pēc pilsētas, sākot ar sprādzienu Ņujorkā, Amerika kļūst brīva, un es – E. Ļ. – eju vadošajā kolonnā, un visi mani pazīst un mīl. Un mani mati izbalējuši revolūcijas vasarā.
Un sagrūst viss necilvēciskais – bankas, kantori, tiesas, fabrikas un ķīmija, dzelzs un cita draņķība.