Bloga arhīvi

Vienā teikumā. Spāniski

Camilo José Cela. La colmena. Nobela prēmijas laureāta slavenākais darbs, kas izceļas ar personāžu skaitu, to esot pāri par 300, un lielākā daļa parādās vienā vai divās lappusēs. 1943. gada Madride ir kā bišu strops (to arī nozīmē nosaukums), kurā valda trūkums un daži bagātnieki. Pirms vairāk nekā 60 gadiem publicētais romāns joprojām šķiet mūsdienīgs, tajā ir pārsteidzoši daudz ārlaulības seksa (arī gluži vai pašsaprotama pārdošanās gandrīz par sviestmaizi), homoseksuālas attiecības, policijas terors utt. Nav nekāds brīnums, ka Franko cenzūras dēļ grāmatu vispirms izdeva Argentīnā, lai gan lesbiešu sekss arī tur bija šķitis par daudz. Nesen atrastā pilnā versija tikšot izdota šogad, ja pareizi atceros. Lasiet. Ir gan angļu, gan krievu tulkojumi.

La familia de Pascual Duarte. Šis ir pirmais Selas romāns. Īsts Nobela materiāls. Tik spēcīgs, ka pārlasīt nez vai spēšu. Vēstītājs, kurš ir notiesāts par mātes slepkavību, apraksta savu nabadzīgā zemnieka dzīvi. Iespējams, nekad neaizmirsīšu viņa mazo idiotu brālīti, kuru visi spārdīja kājām, cūkas viņam nokoda ausis (pēc tam viņš vienmēr kliedza, tās ieraugot, un mēģināja ar rokām aizsegt seju, tā uzjautrinādams pārējos), un beigās viņš noslīka eļļas mucā. Arī šis darbs ir 20. gs. 100 labāko spāņu valodā sacerēto romānu sarakstā.

Horacio Quiroga. Cuentos de la selva. Pirms simt gadiem urugvajieša Orāsio Kirogas sarakstītie džungļu stāstiņi, kuros galvenie personāži ir dzīvnieki, der arī bērniem. Daži gan ir skumji, un cilvēka parādīšanās bieži vien nozīmē nodevību un vardarbību.

Manuel Vázquez Montalbán. La rosa de Alejandría. Nezinot, ka autors ir slavens Barselonas detektīvu rakstnieks, līķis pirmajā lappusē parādījās negaidīti. Šeit Vaskess Montalbāns, kā allaž, izstāsta dažādas receptes, tomēr tas ir diezgan literārs un skumjš darbs par neiespējamu mīlestību. Puse darbības norit uz kuģa. Vēl aizvien atceros, kā spāniski ir kreisais borts un pakaļgals. Vētras laikā var noderēt.

Voces sin fronteras: Antología Vintage Español de literatura mexicana y chicana contemporánea. Sastādītāja un priekšvārda autore: Cristina García. Vienos vākos līdzās salikti Meksikas un ASV meksikāņu izcelsmes autoru darbi, stāsti, romānu un eseju fragmenti, dzeja. Autoru dzimšanas gads variē no 1888. līdz 1968., taču lielākais uzsvars ir iecerēts uz mūsdienu literatūru. Atklāju dažus vārdus, ko vēlētos papētīt sīkāk.

Nuria López Salamero, Myriam Camero Sierra. La cenicienta que no quería comer perdices. Bilžu grāmata par Pelnrušķīti, kas negribēja ēst irbes (spāņi šitā dara, dzīvo laimīgi un ēd irbes. Katalāņu tulkojumā P. netic zilajiem pasaku prinčiem), manā redzeslokā un vēlmju sarakstā uzradās pirms pāris gadiem, kad tā vairākas reizes tika aizrautīgi ieteikta kādā blogā, kura autore gribēja atrast citādas princešu grāmatas. Tad man tā atkal ienāca prātā, domāju nopirkt, bet, protams, atradusi bezmaksas versiju, izlasīju to. Teksta tur ir maz, bilžu daudz. Pelnrušķītei apriebjas gatavot irbes (kā nekā veģetāriete) un staigāt augstpapēžu kurpēs, viņa pasaka: “Pietiek!” un parādās labā feja. Apvēlusies, tumšu ādu un neskūtām kājām. Pelnrušķīte atver restorānu, kurā sāk strādāt arī viņas vīramāte, Pinokio, cenzdamies atmest melošanu, pievēršas Baha ziediem un citām alternatīvām terapijām, Sniegbaltīte un Ērkšķrozīte atmostas no prozaka miega un nomaina to ar citām vielām, kā arī kļūst par ļoti tuvām draudzenēm utt.

Šī ir Argentīnas spāņu valoda. Var atrast arī spāņu ierunātu versiju un pārliecināties, ka tas patiešām izklausās citādi.

Lucía Etxebarria. De todo lo visible y lo invisible: Una novela sobre el amor y otras mentiras. Spāņu literatūras sliktās meitenes pārāk garais romāns, kura galvenā varone pārāk atgādina viņu pašu. Par mīlestību un citiem meliem. Par slavu, pašnāvības mēģinājumiem, kino, kritiku, narkotikām, mīļāko, kas viņu nespēj novērtēt, un labāko draugu geju, kas allaž patur rociņu.

Eduardo Mendoza. El asombroso viaje de Pomponio Flato. Vēl viens slavens barselonietis, kas laikam nu jau ir manis visvairāk lasītais spāņu autors. Kāpēc gan ne, ja lielais vairums viņa darbu ir īsi un smieklīgi? Šajā m. ē. 1. gs. romiešu ceļotājs, meklēdams ūdeņus ar brīnumainām dziednieciskām īpašībām, nonāk Nācaretē, kur galdnieka dēlēns viņu nolīgst izmeklēt slepkavību un pierādīt tēva nevainību.

Sin noticias de Gurb. Tā, šo es biju aizmirsusi pieskaitīt. Ar citplanētieša acīm skatīta Barselona, kas gatavojas Olimpiskajām spēlēm (tas nozīmē, ka visās malās ir izrakti grāvji, slēgti muzeji un satiksme). Dīvainie cilvēku paradumi kļūst vēl dīvaināki citplanētu tīrā intelekta izpildījumā. Grāmatā tiek patērēts neiedomājams daudzums ēdiena, galvenokārt churros.

José Prats Martín. El día sin ti. Jauna dzejnieka pirmā grāmatiņa. Ar ilustrācijām.

Juan Marsé. Últimas tardes con Teresa. Vēl viena spāņu klasika. Man ļoti patika autora rakstības stils. Pats stāsts ir klasisks, sliktais puika (autora līdzinieks), moču zaglis, grib izsisties dzīvē uz augšu un iemīlas bagātnieku meitiņā, studentē, kas koķetē ar komunismu un pretošanos Franko režīmam. Jūs jau nojaušat, kā tas var beigties.

Maria de la Pau Janer. Pasiones romanas. Nav ne jausmas, par ko šis romāns saņēma Planētas prēmiju. 601 tūkstotis eiro! ¡Madre mía! Mīlas romāniņš, kurā spāņi mierīgi var aizbraukt uz Romu un tur saprasties ar visiem. Varu ieteikt tikai iesācējiem, jo valoda ir ļoti vienkārša.

Luis Sepúlveda. La sombra de lo que fuimos. Man nez kā bija radies priekšstats, ka visi pārējie Sepulvedas darbi, izņemot latviski izdoto “Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus“, ir ļoti drūmi un vardarbības pilni, bet tā nav. Trīs nu jau sešdesmitgadīgi revolucionāri, kas pēc Pinočeto apvērsuma bijuši spiestie doties trimdā, ir atkal sapulcējušies, lai uzmeklētu valsts pirmajā bankas aplaupīšanā nozagto naudu. Diemžēl viņu sabiedrotais, kas zināja ceļu, neatnāk, jo viņam uz galvas ir uzkritis atskaņotājs, citas nostalģisku kreiso ģimenes strīdiņa laikā izmests pa logu. Daudz humora un labi policisti korumpētā valstī.

Juan García Hortelano. Tormenta de verano. Šis laikam nu jau ir piemirsts spāņu rakstnieks, bet vispār grāmata esot izdota 13 valodās. Pulciņš bagātu spāņu pavada vasaru savā vasarnīcu kolonijā pludmalē, kur viņu bērni atrod kailas jaunas sievietes līķi. Protams, tiek izsaukta policija, bet šis nav kriminālromāns. Varoņi ēd, dzer, guļ, krāpj cits citu, cieš no karstuma, mēģina pasargāt savus bērnus no policijas nopratināšanas un vispār dzīvo tādu diezgan seklu dzīvi. Grāmata gandrīz pilnībā sastāv no dialogiem, bez visiem “viņš teica”, tāpēc reizēm bija pat jāpapūlas saprast, kurš runā, bet tas bija patīkami.

Hadriāna atmiņas

Margerita Jursenāra. Hadriāna atmiņas, Melnā stadija, Austrumu stāsti. Tulk. Skaidrīte Jaunarāja, il. Oskars Bērziņš. R.: Liesma, 1992. (Marguerite Yourcenar. Mémoires d’Hadrien (1951). L’Œuvre au noir (1968). Nouvelles orientales (1938).) 540 lpp.

 Valsts svētku brīvdienās man bija darāmo darbu saraksts, no kura es tikai pabeidzu lasīt Jursenāru un noskatījos filmu, kas negaidīti izrādījās saturīgs raudamgabals ar asiņainām slimnīcas ainām. Lai uzkurinātu ziņkāri, piebildīšu, ka IMBD atsauksmēs tiek piesaukts Dens Brauns. Vēl negaidītāk es pat varētu sameklēt kopīgas tēmas un problēmas filmā un grāmatā, bet lai nu paliek.
“Aleksis” mani neaizkustināja, toties šis krājums lika atvieglojumā nopūsties: “Cik labi, ka autore šos romānus nesarakstīja jaunībā, kad bija iecerējusi, bet gan apdomāja, dedzināja un sāka atkal no jauna desmitiem gadu garumā…” Patīkami tekstā saskatīt Jursenāras briedumu un inteliģenci, lasīt nesteidzīgi, visu ko pārdomāt, atcerēties, piekrist vai nepiekrist, bet galvenais tomēr — sajust, ka autore lasītāju ne drusciņas neuzskata par muļķi vai paviršu attieksmi pelnījušu. (Oi, es te laikam spļauju pati savos kāpostos.) Liekas, ka tik pamatīgi mūsdienās reti kāds strādā.
 Un vispār, ja man būtu maza, rūpīgi atlasīta bibliotēka, uz ko es, protams, varu necerēt, šai grāmatai tajā būtu jābūt.
 Sibilla “Hadriāna atmiņas” nosauca par dikti grūtsirdīgām. No vienas puses, tā arī ir, ko gan citu var gaidīt no veca, slima, mīļoto zaudējuša cilvēka pirmsnāves vēstules.

Īstā dzimšanas vieta ir tā, kur cilvēks pirmo reizi paskatās uz sevi saprāta acīm: mana pirmā dzimtene bija grāmatas. Mazākā mērā — skolas.

 Tā nu viņš gribēja būt dzejnieks un filosofs, bet, ak, dzīve, kļuva par karavadoni, kas alka pēc miera, un imperatoru, kas nevis paplašināja robežas, bet gan cēla jaunas pilsētas un pieminekļus savam mīļotajam Antinojam, kurš, starp citu, vismaz šajā versijā noslīcinājās, baidīdamies, ka Hadrianam sāk šķist pārāk vecs (viņam bija kādi 18 vai 20), bet imperators tak mīlēja visu skaisto. Un jā, tā patiesi varētu būt šitento estētu problēma, kas manuprāt pavīd arī tekstā, lai gan visādi citādi Hadrians rādās esam gandrīz vai vieds vīrs, proti, pārlieka pieķeršanās idejai par to, kas ir daiļš, un nespēja saskatīt vai pieņemt kaut ko, kas nav perfekts. Lai nu kā, pašam vien nācās ciest.
 Par godu romāna varonim ir radītas smaržas (ir arī dažādi vīriešiem paredzēti varianti), ko es gandrīz jau saņēmos aiziet paošņāt (šķiet, ka “Neroli” varētu būt), bet tad pārdomāju, jo tās tomēr domātas Itālijas vasarai, nevis mūsu novembrim. Taču doma pati par sevi man šķiet jauka.
 Krājumā ir vēl viens padrūms, bet krietni rosīgāks romāns, kas man atsauca atmiņā sen jo sen lasīto “Leģendu par Pūcesspieģeli”, kuras darbība norisa apmēram tajā pašā vietā un laikā. “Melnās stadijas” galvenais varonis Zenons arī ir pa daļai filosofs, tikai viņš politikas vietā nodarbojas ar medicīnu un alķīmiju, nu, un zinātne un vēlme noskaidrot patiesību laikā, kad lielākā vara ir pat ne tirgotāju (kas gan aizdod naudu karaļiem), bet gan Baznīcas rokās… Romānā ir vairāk līķu nekā Šekspīra lugās un nogalināšanas paņēmieni ir briesmīgāki, un varbūt vēl šausmīgāk ir tas, ka rādās — visiem tas liekas dabiski, tāda nu tā dzīve ir un paliks. Beigās tu jūties laimīga, ka esi piedzimusi mūsdienās, nevis kādā agrākā laikmetā.
 Par spīti tam visam, romānā netrūkst brīžiem gluži jautru piedzīvojumu, apcerējumu un dzīvesprieka, tā ka depresīvu noskaņu grāmata nerada vis. Ā, ir arī filma, ko es neesmu redzējusi.
 Krājumu noslēdz desmit stipri agrāk sarakstīti “Austrumu stāsti”, kas paši par sevi galīgi nav slikti, bet pēc diviem ļoti spēcīgiem romāniem tomēr zaudē iedarbīgumu. Lūk, pirmais stāsts franču animācijas versijā.

Lasu: Lusija Ečevarija. Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas.

Klausos:

Nekas

Carmen Laforet. Nada. Vāks: Egon Schiele, Mujer sentada, 1917. Barcelona: Ediciones Destino, 2004 (1944). 276 pags.

 Vispirms pieskaņota reklāmas pauze. Kā jau daži būs pamanījuši, es mācos spāņu valodu. Nu lūk, cilvēki no Séneca kopā ar dažiem citiem ļaudīm ir parūpējušies par tiem, kas grib kaut ko saprast Spānijā vai Portugālē. Īsais bezmaksas kurss eBridge2 pamatā ir domāts profesionālo programmu studentiem, kuri gatavojas uzsākt praksi kādā no šīm zemēm, tāpēc tajā ir aplūkotas tādas tēmas kā dzīvokļa meklēšana, pirmā darbadiena un sarežģījumi darbā, taču nodaļas par pārvietošanos ar vilcienu vai auto, iepirkšanos, ēšanu un medicīnisko palīdzību var noderēt ikvienam, jo kaut mazdrusciņ saprast, kas rakstīts, ir labāk nekā nesaprast vispār neko. Projekta vietnē atrodams spāņu un portugāļu valodas pašmācības kurss valodas pamatu apguvei ar dialogu, uzdevumu un bilžu vārdnīcu palīdzību, mobilās aplikācijas ikdienas situāciju atrisināšanai, kā arī noderīga informācija par šo zemju kultūru, kas palīdzēs to iepazīt vēl pirms došanās prom un ātrāk integrēties vietējā sabiedrībā. Spāņi savukārt tur var apgūt latviešu un poļu valodas pamatus.
 Es visu neesmu izpētījusi, lai gan, eh, portugāļi… (labi, kādreiz), taču šo to jaunu iemācījos.

 Nu ja, un grāmata, par kuru gribēju mazliet pastāstīt, sākas ar to, ka tās vēstītāja, cerību pilna, ar vilcienu iebrauc Barselonā, lai mācītos universitātē. Jau pēc dažām lappusēm viņu pārsteidz jaunā mājvieta, kas nepavisam vairs nav tāda, kāda saglabājusies bērnības atmiņās. Māja ir spocīga, radinieki ir vairāk vai mazāk nojūgušies, biedējoši un naida pilni, bet ik pa laikam arī intriģējoši un dīvaini pievilcīgi. Pievilcīgāki par meitenes bohēmiskajiem draudziņiem, bet ne par viņas studiju biedreni Enu.
 Laforeta romānu sarakstīja, pati vēl būdama studente, un ar to arī pamanījās iekļūst Spānijas literatūras vēsturē. Vēlāk viņa pievērsās katoļticībai, apprecējās, dzemdēja piecus bērnus un sarakstīja ne vienu vien romānu un stāstu, bet šķiet, ka tas vairs nebija tas. Žēl, jo es gribētu vēl, grāmatas pēdējo trešdaļu izlasīju vienā elpas vilcienā vakarā. Starp citu, tieši beigas man nedaudz sagādāja vilšanos, likās nevajadzīgi un klaji dramatiskas, bet citādi šī man šķita viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. Ja nu kas, Nada ir pieejama angliski.
 Cik man zināms, maskulīnajā Franko Spānijas literatūrā tā izcēlās ar svaigo jaunas meitenes balsi, precīzu viņas izjūtu tēlojumu. Andrea kādā brīdī apgalvo, ka esot trīs tipu cilvēki: vieni piedzimst, lai dzīvotu; citi — lai strādātu; vēl citi — lai uz visu noskatītos. Viņai pašai dzīvē esot sīka novērotājas lomiņa. Tā nu viņa novēro pilsētu (tā kā esmu tur bijusi, mazliet varēju iztēloties, pa kurām ielām viņa staigā, un bija dīvaini lasīt, kā pašreizējais caurcaurēm komerciālais tūristu rajons tolaik ir bijis tāds zaņķis, kurā vientuļai meitenei labāk nespert kāju), novēro izmisuma un nabadzības māktos cilvēkus (pēc Pilsoņu kara tur tiešām brālis ir nostājies pret brāli, lai gan viens bez otra nespēj dzīvot), sīkburžuāzijas iznīkšanu, bagāto jaunekļu koķetēšanu ar trūkumu un mākslu, sieviešu stāvokļa un iespēju lēnās pārmaiņas, pati savu degradēšanos bada un apkārt valdošās agresijas un apātijas ietekmē. Vienlaikus viņa piedzīvo kaislīgu draudzību un arī pieaug. Un viss tas ir uzrakstīts niansēti, gandrīz redzami, bet bez poetizēšanas vai izpušķojumiem.

Šobrīd lasu tikai mazo, līdzi nēsājamo grāmatiņu:
Antonio Skarmeta. El cartero de Neruda.

Klausos brazīļu dziedātāju:

Barons kokā

Italo Calvino. El barón rampante. Prólogo de Esther Benítez. Traducción de Francesc Miravitlles. Il.: Neslé Soulé. Barcelona: Bruguera, 1986 (1979). (Il barone rampante, 1957.) 252 págs.

 Pirmkārt, es nesaprotu, kāpēc Kalvīno, piederēdams pie slavenākajiem 20. gs. itāļu rakstniekiem, gandrīz nemaz nav tulkots latviski. Otrkārt, es par to nemaz ar’ nesūdzos, jo tāpat skaidrs, ka iemācīšos itāliski, lai viņu lasītu. Tiesa, pirms tam man vēl mazliet jāpamācās spāņu valoda, tāpēc savu pirmo Kalvīno es lasīju spāniski. (Ak, nopūta un pret debesīm pacelts skatiens, ko aizsedz bikli nolaistās skropstas.)
 Vispār nekā kautra grāmatā nav, drīzāk gan otrādi. 18. gs. otrajā pusē Dženovas Republikā kādas dižciltīgas, bet paputējušas ģimenes vecākais dēls Kosimo, kam tolaik ir divpadsmit gadu, atsakās ēst savas dārgās māsiņas pagatavotos gliemežus (māsai ir pārpārēm interesantu recepšu), uzkāpj kokā un zemē vairs neatgriežas. No mana skata punkta ir diezgan ironiski, ka jaunais cilvēks, gliemežus glābdams, pievēršas medībām gan ēdiena, gan apģērba (kā sveicieni Rainim romānā parādās kaķādas cepure, kas, šķiet, Kosimo kalpo visu viņa mūžu), gan vēlāk arī grāmatu iegūšanai. Tiesa, vēlāk, kad viņam ir salauzta sirds, Kosimo pievēršas putnu aizstāvībai, raksta tādus sacerējumus kā “Ūpju dialogi” un publicē “Žagatu Avīzi”, bet tobrīd visiem ir skaidrs, ka barons ir nojūdzies pilnīgi un galīgi. Kas varētu būt un varētu nebūt taisnība — kā jau viss grāmatā rakstītais. Vismaz līdz tam brīdim, kad tika uzrakstīts un izlasīts.
 Šī ir viena no pirmajām Kalvīno grāmatām, vēlāk viņš sarakstīja arī darbus, kuros vairāk spēlējās ar formu, bet jau šajā rotaļīgums neizpaliek, autors pavisam reālus vēstures notikumus un personāžus (te savu degunu pabāž ij Napoleons, ij Voltērs) apvij apkārt neeksistējuša, tomēr reāla (tā ir atsauce uz citu triloģijas “Mūsu senči” darbu) zēna/jaunekļa/sirmgalva dzīvei un ik pa brīdim ar to visu žonglē tikpat aizrautīgi kā Kosimo lēkā pa koku zariem: reizēm ar mīļoto rokās.
 Mīlas līnija man gan patika vismazāk, jo atgādināja “Kalnu aukas” vai kaut ko tamlīdzīgu. divpadsmit gadu vecumā viņš ieraudzīja meiteni šūpolēs, iemīlējās no pirmā skata, meitene aizbrauca un atgriezās pēc gadiem desmit jau kā atraitne (jāatzīst, ka pārtikušai atraitnei tolaik droši vien bija patīkamāka seksuālā dzīve nekā neprecētai jaunuvei, pat ja viņa bija līdz ausīm iemīlējusies), viņi, ak, kā mīlēja viens otru koku galotnēs (jaunais cilvēks bija labi sagatavojies šādai iespējai; un vēl viņš aizrakstīja Ruso vēstuli, kurā izklāstīja, ka ir tomēr iespējams nodoties mīlestībai un neizjust postkoitālas skumjas, bet uz šo vēstuli, atšķirībā no pārējās korespondences ar Eiropas gaišākajiem prātiem, atbildi nesaņēma), un jaunkundze atraitne nebeidzami plosīja viņa sirdi ar saviem untumiem, spējajām garastāvokļa maiņām, pielūdzējiem — bet, ak, tikai tāpēc, ka viņu mīlēja un gribēja, lai viņš meiteni mīlētu aizvien vairāk un spēcīgāk, kā viņš saprata, ak, kad bija jau par vēlu. Ak, ak, ak.
 No vienas puses, Kalvīno tur smejas ne par to vien. No otras, man kaut kā likās, ka viņš ir blondās daiļavas pusē. Kas zina.
 Lai nu kā, lielāko daļu laika savādais barons pavada bez sievietes. Viņš iemācās mīlēt un pazīt kokus un vēlāk — mīlēt grāmatas. Starp citu, šai ziņā viņš ir veiksmīgāks par citiem personāžiem, jo tieksme uz lasīšanu noved kapā gan laupītāju, kas Kosimo no jauna atmodina interesi par literatūru, gan veco priesteri, kas sāk lasīt nepareizos tekstus. Romānā netrūkst jautru vietu (ak, franču armijas vienība, kas, dzejniekam vadībā esot, tiktāl maskējusies, ka drīz sāks laist saknes, kamēr austrietis savu pulku caur mežu ved, cieši vadoties pēc kartē iezīmētajām, nevis patiesībā iemītajām taciņām), bet kopumā es to drīzāk nosauktu par skumju stāstu par zudušiem laikiem (kas aizgājuši nebūtībā līdz ar kokiem, un Itālijas meži ir izcirsti tā, ka barona dzīvesstāstu neviens vairs nevarēs atkārtot), nepiepildītiem sapņiem, kļūmīgām iecerēm. Lai gan patiesībā tas vēsta par cilvēku, kas visu mūžu spējis palikt sev uzticīgs.

Lasu:
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World.
The New Weird.
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.

Klausos (vispār jau nu šo, bet, tā kā to man neļauj glīti ieguldīt šeit… Starp citu, grupa ir banda gan itāliski, gan spāniski, bet ko nosaukumā Mosbanda nozīmē mos, man nav ne jausmas):

Mīlestības iluzioniste

Françoise Mallet-Joris. The Illusionist. Translated by Herma Briffault. Introduction by Terry Castle. Cleis Press: 2006. (Le Rempart des Béguines. 1951.) 264 lpp.

  Lai Doronikei Itālijā nekļūtu pārāk vientuļi, mani literārie ceļi arī ir aizveduši uz to pusi. Par Venēciju vēlāk, jo pašlaik esmu Francijā un ceļoju atpakaļ laikā. No Sagānas esmu tikusi pie Malē-Žorī un tālāk pie Koletes.
  Par Malē-Žorī pirmo darbu, kas, gluži tāpat kā Sagānas debija, sarakstīts agrā jaunībā, es kaut kad kaut kur izlasīju kaut ko gana intriģējošu, lai gribētu izlasīt arī pašu grāmatu, un tad, protams, to aizmirsu. Pilnīgi un galīgi. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad tā iekrita e-pastā, Sīzifa (Sisyphus) dāvināta. Ir taču vēl taisnība pasaulē. Starp citu, Sīzifs pats grāmatu jau ir izlasījis un aprakstījis. Es izlasīju priekšvārdu, nopukojos, ka tam būtu jābūt pēcvārdam, jo tajā viss ir izpausts, un tālāk nelasīju. Pienākot pavasarim, atcerējos, ka man takš stāv nelasīta gadalaikam, iespējams, ļoti piemērota literatūra, un atkal izlasīju priekšvārdu… Lai cik slikta nebūtu mana atmiņa, šoreiz man priekšvārdu tik viegli aizmirst neizdevās, bet romānu es pēc kāda mēneša izlasīju – par spīti Kāstlai.
  Grāmatas vēstītāja ir jauna meitene Elēna, kas dzīvo Žērā, kuru cepuru mode no Parīzes sasniedz pēc pāris mēnešiem, bet jaunas idejas – pēc vairākiem gadiem. Pilsētas apraksts atgādinot autores dzimto Antverpeni, protams, tajos sensenajos laikos, kad kārtīgas jaunas meitenes vēl tika ievestas sabiedrībā un nevalkāja kleitas bez piedurknēm, bet sieviete biksēs zinošākos sabiedrības slāņus (kādu šajā pilsētiņā nebija) vedināja uz domām par lesbismu. Elēnai ir piecpadsmitarpus gadu, māte jau sen ir mirusi, un meitene bezgala garlaikojas tēva lielajā mājā.

  Then it was that I felt my loneliness and wished I could have a chat with someone who took an interest in me. But who was there? My father was too busy to give me even a few minutes of his time. His concern never went beyond casting a glance at my weekly school reports and making an absent-minded comment. “You might do better, Hélène,” he would say, when my marks happened to be rather bad. The cook? I dared not dream of it since that day my father had caught me chatting in the kitchen and had said with great finality, “At your age, you shouldn’t spend your time with servants!”
  [..]
  I attended Mademoiselle Balde’s school, the only “proper” school for young ladies in town, spending a few hours each day there. Decorum was the main thing demanded of the pupils, work was of less importance. I took advantage of this state of things and did nothing.

  Nav brīnums, ka, uzzinot par tēva mīļāko Tamāru, kas dzīvo aizdomīgā rajonā, draudzējas ar māksliniekiem, pati ir ar sliktu reputāciju un piedevām vēl krieviete, Elēna sāk par viņu fantazēt, domās apveltot sievieti ar eksotiskumu, kas viņu padara atšķirīgu no visiem pārējiem un tādējādi ne tik garlaicīgu kā Elēnas ikdiena. Meitene izmanto pirmo izdevību, lai iepazītos ar Tamāru, un sajūt viņas pievilcību, kas ātri vien kļūst fiziska. Tamāra arī nevilcinās, un Elēna no jaunas, naivas un neko nezinošas meitenes pārvēršas jaunā, gandrīz tikpat naivā un nezinošā sievietē, kas kļūst atkarīga no mīļotās un viņas kaprīzēm, kas ļauj ar sevi darīt visu.
  Brīdinājums – romānā ir jutekliskas vietas, bet nav nekā pornogrāfiska. Tomēr praktiskiem mērķiem to, labi pacenšoties, droši vien var izmantot, jo īpaši, ja patīk SM noskaņa.
  Šis nav stāsts par sieviešu mīlestības skaistumu, gluži pretēji, tas vēsta par to, kā emocionāli, psiholoģiski sakropļots cilvēks spēj to pašu nodarīt citiem. Tāpēc man šķita aizdomīgs Tamāras tēls, autores izvēle viņu attēlot gan kā lesbieti (biseksuāli), gan kā imigranti, kā divkārt vai trīskārt svešu būtni. Var jau izsmiet politkorektumu, tomēr nez vai Malē-Žorī tikpat viegli atļautos krievietes vietā ielikt parastu franču bāleliņu ar valdonīgām, sadistiskām tieksmēm un nosaukt viņu par mežoni. Tagad Tamāra, lai gan ir atdzīvinājusi letarģisko Elēnu, iepazīstinājusi ar līdz šim nezināmu literatūru, mākslu, bohēmu un vēl šo to, tomēr izrādās esam svešs ļaunums, kas, savā ziņā stāvot pāri mietpilsoniskajai provinces sabiedrībai, vienlaikus ļoti vēlas tajā iekļauties, izmantojot visus tās labumus, un šī mērķa dēļ ir gatava atteikties no daudz kā, pat daļas savas patības. Naivumu zaudējusī, varētu teikt, svešuma, citāduma samaitātā Elēna savā ziņā ir spiesta pārņemt daļu Tamāras atmestās lomas, gan pievilcīgo, gan atbaidošo daļu.
  Tāds skumjš stāsts, kuru lasot, atcerējos visādas muļķības, ko pati esmu sastrādājusi, kad kādu tik ļoti iekāroju, pat zinot, ka tā nevajag darīt.
  Jāpiebilst, ka sākumā grāmata šķiet skolnieciska, autore to ir pieblīvējusi aprakstiem – rindkopa par māju, rindkopa par tēvu utt. –, ko labāk būtu izkliedēt citur tekstā vai vispār izsvītrot. Par laimi, vēlāk šī sajūta pazūd.

Sieviete, kas mīlējusi vīrieti

Fransuāza Sagāna. Pasmaidot… Tulk. Inese Pētersone, il. Anita Kreituse. R.: Preses nams, 1992. (Françoise Sagan. Un certain sourire. 1955.) 102 lpp.

  Kaut kā tā ir sanācis, ka citu pēc citas esmu izlasījusi trīs grāmatas, kurās sižeta būtiska sastāvdaļa ir laulības pārkāpšana. Var jau būt, ka vajadzētu saķert galvu, uztvert to kā dieva zīmi un sākt piesargāties, bet, tā kā nevienu sižetu tieši tādā pašā veidā mājās atdarināt nevaru, palikšu vien pie domas, ka prozas darbam ir nepieciešams konlikts, un neuzticība šim nolūkam noder ļoti labi.
  Veldona galvenokārt pētīja, kā vīra neuzticība iespaido sievu (un mazākā mērā – arī mīļāko). Sagāna, gluži otrādi, liek runāt mīļākajai. Studente Dominika stāsta savu “pavisam vienkāršo stāstu” par “sievieti, kas mīlējusi vīrieti”, un šis vīrietis, kas viņai šķitis nedaudz bīstams jau no pirmā acu uzmetiena, tomēr ne tik bīstams, lai viņa nopietni uzmanītos, šis vīrietis ir Dominikas drauga Bertrāna tēvocis Liks, kam ir arī sieva, visnotaļ jaukā Fransuāza. Turklāt Fransuāza Dominiku ir iemīļojusi un ņēmusi savā paspārnē, un meitene negrib viņu sāpināt, jo, kā viedi atzīmē Liks, mēs vienmēr vairāk uztraucamies par otras puses partnera ciešanām nekā par savējā sāpēm. Bet ko lai Dominika dara, ja vienmēr ir ļāvusies straumei, arī Bertrānu viņa it kā mīl, bet visu laiku jūtas skumja, garlaikota, vientuļa un tukša. Likā viņa saskata tādu pašu garlaikotību.

  “Mēs jūtamies labi tikai tad, kad esam noguruši?” Liks reiz bija sacījis. Viņam taisnība. Es piederēju pie cilvēkiem, kuri tikai tad jūtas apmierināti, kad izskauduši sevī labu tiesu vitalitātes un apgrūtinošās garlaicības, to, kura nemitīgi jūs urda: “Ko esi izdarījusi ar savu dzīvi, ko esi nodomājusi ar to darīt?” Ko citu būtu varējusi atbildēt uz šo jautājumu: “Neko.”

  Un tā nu viņa ļaujas Lika skūpstam.

  Bet Liks bezgala cēli laikus paskaidro noteikumus, ka Dominikā neiemīlēsies, Fransuāzu nepametīs un tā joprojām. Un viņa piekrīt, lai gan ilg mokās, jo, pirmkārt, straume viņu te ir atnesusi, otrkārt, varbūt pirmo reizi viņa kaut ko apzināti tik ļoti vēlas.

  Instinktīvi jutu, ka ne ar vienu citu man vairs nekad nebūs tik labi kā ar Liku, jo viņš ir mana kosmiskā puse. Es ticēju, ka pastāv liktenīgas tikšanās. Ja liktenis lēmis, ka Likam jāaiziet, viņš aizies, un es aizstāšu viņu ar kādu citu, noteikti. Tomēr nekad, ne ar vienu man vairs nebūs tā, kā ar viņu: tik mierīgi, tikai mazliet vientuļi un, galvenais, – iekšēji tik atbrīvoti. Cik žēl, ka viņam jāatgriežas pie sievas un jāatstāj mani vienu mazajā Parīzes miteklī, slīkstam bezgalīgās pēcpusdienās, izmisumam mijoties ar īslaicīgiem sakariem. Aiz žēluma pret sevi sāku klusiņām šņukstēt.

  Parasts stāsts, kurā notiek tieši tas, kas sagaidāms. Vienīgi Dominika vairs nešķiet tik parasta meitene, jo mūsdienās viņai iespējamās sievietes dzīves paraugu būtu mazliet vairāk un atšķirīgi nekā pirms sešdesmit gadiem, un tukšums, visticamāk, būtu aizpildīts ar kaut ko spilgtu un skaļu, bet tāpat ne pašas izvēlētu. Viņai būtu jāuzliek citāda maska. Bet to, kā viņa jutās, Dominika izstāsta ļoti skaidri un sajūtami.

Pirmsnāves skūpsts

Aira Levins. Pirmsnāves skūpsts. Tulk. Anita Jirgensone. Il. Arnis Kilbloks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2009. (Ira Levin. A Kiss Before Dying”. 1953.) 344 lpp.

    Vispār es gribēju izlasīt “Stepfordas sievas”, bet, kad beidzot atcerējos, ko īsti meklēju, bibliotēkā tā romāna nebija. Bija šis. Pietiekami īss, lai es to paņemtu, jebšu vienu stipri viduvēju Levina romānu ne tik sen jau biju lasījusi. Neko lielu negaidīju un nevīlos. Tikai tas vāks… Vai tad mākslinieks vispirms nevarētu izlasīt grāmatu? Nav te nekādas sievietes-vampa ar spilgtu grimu un indes zobiem, te ir salīdzinoši tikumīgas 50. gadu sākuma jaunietes, kas pašas kļūst par upuri. Būtu arī interesanti, ja reklāmas uzraugi reiz pieprasītu, lai izdevēji pamato uz vāka rakstītos slavinājumus, bet tas nu tā.
    “Pirmsnāves skūpsts” sākas kā klasiska amerikāņu traģēdija: ir divi jauni, neprecējušies cilvēki, sekss un negaidīta grūtniecība, kas izjauc puiša plānus. Nav iespējams izdarīt legālu abortu, toties ir cilvēki, kas zem letes pārdod dažādas tabletes. Ja tās nepalīdz un puisis jūtas ļoti izmisis, galvā var iešauties dažādas domas, īpaši, ja esi pievilcīgs, trūcīgs un domā, ka tev pienākas būt veiksminiekam. Romānā attēlotais puisis ir tieši tāds.
    Piecdesmitajos gados sižeta turpinājums droši vien izklausījās svaigāks. Tagad viss jau dzirdēts vai lasīts, vai redzēts. Ik pa brīdim kļuva interesanti, kas tieši notiks tālāk, jo vairākas versijas šķita vienlīdz ticamas, bet spriedzi es neizjutu. Elēna, meitene detektīve (nevis detektīvs, kā rakstīts grāmatā), bija pārāk naiva. Pasaka viņai puisis, ka šis neesot slepkava, un viņa notic. Lasītājai atliek minēt, kurš īsti viņu nogalinās, bet tas, ka slepkavība noteikti būs, kļūst skaidrs pārāk ātri. Un vispār tās meitenes… ja esi “nepievilcīga, bet ļoti gudra”, noteikti “pateicībā par dažiem neveikliem skūpstiem ģērbtuvē” pieķersies klasesbiedram, vai ne? Protams, tie bija laiki, kad, ja var ticēt grāmatai, Kolumbijas universitāti pabeigušai lielrūpnieka meitai ar tētuka palīdzību piedāvā darbu reklāmas aģentūrā par kopētāju, un viņa šo darbu ļoti grib, lai gan, lepna būdama, aiziet strādāt par sekretāri. Tak jau interesantāk, varēs ne tikai pārrakstīt tekstus vai pastāvēt pie kāda no pirmajiem kopētājem, bet arī atbildēt uz tālruņa zvaniem.
    Vēl man bija grūti noticēt, ka policija izturas tik pasīvi, kad aizdomīgos apstākļos mirusi bagātnieka meita, un sērojošais tēvs šo pasivitāti bez vārda runas akceptē.
    Galvenais varonis ir kārtīgs maita un nav īsti pie pilna prāta, un viņš ir interesantākais grāmatas tēls. Labi, ka bieži iespējams ieskatīties viņa domu gaitā. Slikti, ka grāmatas beigas nav gluži viņa cienīgas. Levins pārāk centīgi liek izšaut bisei, bet nespēj radīt neziņu, kas raksturo romāna labākās vietas.
    Levina valoda ne ar ko īpašu neizceļas. Tulkojums šķiet nedrošs, pēc “kad…” vienmēr seko “tad…”. Grūti lasīt pirmās lappuses, kurās varoņi nav nosaukti vārdā un paturēti visi angliskie piederības vietniekvārdi. He, she, his, her un their pārvēršas par viņ-. Tādos izteikumos kā “viņš apskāva viņu un glāstīja viņas muguru” vārds “viņas” ir lieks. Kurš gan iedomātos, ka puisis apskauj meiteni un glāsta savu muguru? Starp citu, romānu jau 1994. gadā izdeva “Rija”, būtu interesanti salīdzināt, vai tekstā ir izmaiņas.
    Un vēl. Dorotija noteikti nevarēja querido iztulkot kā dārgā. Pat es zinu, ka querido ir vīriešu dzimtē. Kā to nezināt studentei, kas kaut puslīdz cītīgi apmeklē spāņu valodas nodarbības?
    Grāmatu aprakstījis ir arī Dainis.