Bloga arhīvi

Sievietes-sātana dzīve un mīlestības

Feja Veldone. Sievietes-sātana dzīve un mīlestības. Tulk. Inguna Jansone, il. Andris Lamsters. R.: Sprīdītis, 1995. (Fay Weldon. The Life and Loves of a She-Devil. 1983.) 288 lpp.
Fay Weldon. Down Among the Women. Chicago: Academy Chicago Publishers, 1991 (1972). 216 lpp.

  Tāda sajūta, ka pēdējā laikā es par sievietēm vien rakstu, tomēr tā nav tiesa. Lai nu kā, būs arī par vīriešiem, bet ne šoreiz. Tagadīt ļoti īsi par sievietēm, jo tieši par viņām raksta Feja Veldone.
  “Sievietes-sātana dzīve un mīlestības”, šķiet, ir viņas pazīstamākā grāmata, pēc kuras motīviem uzņemts miniseriāls un kinofilma un kas jau pirms krietna laika, izrādās, izdota arī latviski – potenciālajai mērķauditorijai ne visai saistošā noformējumā. Dīvainā kārtā no visām trim jau izlasītajām Veldones grāmatām (lasīšu vēl, bet pēc kāda laika, ne tūlīt) šī man patika vismazāk. Iespējams, es visu uztvēru pārlieku nopietni. Veldonei vispār raksturīgs (teica jaunizceptā FV speciāliste) padrūms humors (un par to viņai cepumiņi), bet šis romāns ir fantastiska parodija. Kad garo, neveiklo, neglīto Rutu pamet vīrs, atstājot sievu, bērnus un mājdzīvniekus ar neapmaksātiem rēķiniem un bez naudas, bet pats pārceļoties uz savas klientes, romantisku romānu autores, maziņas, smukiņas bagātnieces romantisko mājokli, kas ierīkots jūras krastā vecā bākā, Rutai sākas pilnībā jauna dzīve, jo veco viņa pati pārvērš pelnos, parūpējoties arī par to, lai vīrs nesaņemtu apdrošināšanas atlīdzību.
  Rutas izdarības ir aizraujošas, iztēle – spēcīga un ļaunīga (galu galā viņu vada atriebības alkas), bet mani mulsina gan vēlme iznīcināt sievieti, pie kuras aizgājis vīrs (protams, nevar izslēgt iespēju, ka te autore pati atriebjas daudz lasītajai un pelnošajai medaino romāniņu sacerētājai, kuras apraksts lasāms šeit; un neuzticīgais vīrs arī dabū ciest), it kā tieši viņa būtu pie visa vainīga, gan – vēl jo vairāk – pārtapt viņas kopijā. Lai gan Ruta apgalvo, ka tieši tāda viņa iekšēji jūtoties, man tas atgādina padošanos.


  “Down Among the Women” darbība sākas 1950. gados, kad jau sen kreisi un feminiski noskaņotās Vondas meita Skārleta dzemdē ārlaulības bērnu. Sava tēva, bijušā mākslinieka (Vonda apgalvo, ka viņš esot pārdevies buržuāziskiem sīkpilsoņiem, sākdams gleznot plikas sievietes), nu veiksmīga reklāmas darboņa, un viņa jaunās sievas (Skārletas vecumā, precējusies deviņus mēnešus, arī gatavojas dzemdēt) laulības gultā. Pulciņš Skārletas draudzeņu solās viņu atbalstīt, bet šī iedoma ātri pāriet, jo viņām pietiek pašām savu likstu un klapatu ar vīriešiem. Romāna virsraksts kā refrēns skan cauri visai grāmatai, un varbūt vīrietis ir vai šķiet vienīgā iespēja pakāpties augšup no pašas apakšas, tikai izvēlētie objekti nav tam īsti piemēroti, un pašas sievietes arī nav cita citai kā māsas un reizēm izturas stipri dīvaini.
  Veldonei var pārmest negatīvus vīriešu tēlus, bet ne sieviešu idealizēšanu. Drīzāk viņa kritiski izturas pret visu sabiedrību, ko apraksta nesaudzīgi, brīžiem bezcerīgi drūmās krāsas, bet vienlaikus arī pārsteidzoši, smieklīgi un izklaidējoši. Domāju, ka viņu gluži labi var lasīt arī vīrieši. Man viņas teksti dažbrīd šķita gan pārspīlēti, gan varbūt drusku muļķīgi, bet tie rosināja pārdomas un reizēm vēlmi pastrīdēties.

Gadsimta mīlas stāsts

Merta Tikanene. Gadsimta mīlas stāsts. Atdz. Rute Lediņa, Lija Brīdaka. Il. Henriks Tikanens, Sergejs Davidovs. R.: Norden, 1997. (Märta Tikkanen. Århundradets kärlekssaga. 1978.) 192 lpp.

Tas iesākumā šķietas skaisti
tik skurbinoši netverami
skaisti
kaut gan jau saredzi un zini
ēnas pusi
par spīti ēnām
tas ir skaisti

 Tā sākas Somijas zviedru rakstnieces Mertas Tikanenes “Gadsimta mīlas stāsts” – un nosaukumu ir izdomājis iedvesmas avots un grāmatas ilustrators, Mertas vīrs un alkoholiķis Henriks.
 Kaut arī man, tāpat kā droši vien vairumam ļaužu, ir radi, draugi un kaimiņi, kas dzer pārāk daudz un pārāk bieži, ikdienā ar dzērājiem saskarties un viņu sadzīvi vērot no iekšienes man nav nācies. Šis romāns dzejā neko negaidītu neatklāja, ēnas puses iztēloties ir viegli – pārāk viegli.

Tu sakies
mīlam mani

Bet runā par manu darbu
tik nicinoši
un nievājoši

 Liriskās varones dzīves centrā ir vīrietis, kas viņā neklausās, kas rūpīgi izplāno “spontānos” plostus, kas draud ar pašnāvību, kniebjas ar citām, streipuļo, smird, sit.

Pirms tava roka
sasniedz mani
es zinu jau:
tas mūs piemeklēs
ne mīlestības trūkuma
bet mīlestības izmisuma dēļ.

 Sieviete cieš, rūgst, dod mājienus, aptekā vai ignorē vīru, deklarē, ka viņš viņu nemīlot, ka viņa viņu vairs nemīlot, bet vienmēr nonāk pie jautājuma:

Varbūt par spīti
par spīti visam
mums
ir kāda iespēja vēl?

 Grūti viņai just līdzi, jo pati tak izvēlējās un pati tak vainīga. Bet, no otras puses, es taču negaidu, ka vīrietis šai stāstā pēkšņi varētu mainīties, pārtraukt dzert, sākt mazgāt traukus un spēlēties ar bērniem. Skaidrs, ka tas ir gandrīz nereāli (ja kas, es pazīstu arī nedzerošus alkoholiķus), bioķīmija, psiholoģija, vide un tā joprojām. Kāpēc tad es iedomājos, ka līdzatkarīgai sievietei būtu vieglāk jāpārvar iepriekš uzskaitītie faktori?
 Varbūt tāpēc, ka stāstā nav viņi divi vien. Ir arī bērni.

Viņš mūžīgi baidās
viņš vienmēr baidās no katastrofas
viņš zina ka vienreiz tā nāks
viņš tikai nezina kad

 Un no tā mātei bērnus tomēr vajadzētu spēt pasargāt. Vai kādam citam.
 Un te parādās trešā puse. Neesmu pārliecināta, ka es tās sievietes vietā zinātu, kad ir pēdējais brīdis pielikt punktu, un spētu aiziet. Turklāt vīrietis joprojām spēja radīt… Un vai nedzerošs Bukovskis (tas, kurš Čārlzs) vai Ņurbulis (tas, kurš Neibarts) vairs būtu viņš pats?
 Bet vispār šo grāmatu vajadzētu dot komplektā ar jauniešu romāniem par brīnišķīgi neprātīgi romantiskajām attiecībām ar tetovēto puisi, kurš tikai reizēm iedzer un kaujas, bet citādi gaužām mīl savu meiteni, un viņi būs laimīgi līdz mūža galam.

Slimīgas alkas pēc kauliem

Elisa Pītersa “Slimīgas alkas pēc kauliem“. Tulk Mārtiņš Poišs, il. Marina Tumareva. Rīga: EVE, 2002. (Ellis Peters. A Morbid Taste for Bones. 1977.) 349 lpp.
Viens līķis par daudz“. (One Corpse too Many. 1979.) 375 lpp.

    Reiz sensenos laikos, tālajā 12. gadsimtā, kad Anglijā par troni sacentās Stīvens un Moda, Šrūsberijas abatijā Dievam un cilvēkiem kalpoja brālis Kedfaels (kuru patiesībā sauca kā nebūt citādi). Jaunību pavadījis pavisam pasaulīgi — karojot, kuģojot un mīlot dažas sievietes, mūža otrajā pusē viņš aprūpēja klostera dārzu, gatavoja zāļu vīnus, uzlējumus un maisījumus, dziedināja slimniekus un ievēroja daudz ko tādu, kam citi pavirši pagāja garām. Vērīgā acs un cilvēku pazīšanas māksla lieti noderēja gan ikdienā, gan īpašos gadījumos, kad Kedfaels pārtapa par tiesu mediķi, kriminālekspertu, izmeklētāju un reizēm arī tiesnesi vienā personā.
    Piemēram, toreiz, kad Šrūsberijas priekšniekiem savajadzējās pašiem savu svēto un viņi devās pakaļ kādas sen mirušas Velsas jaunavas kauliem. Ļaudis, kuru ciemā svētā jaunava bija apglabāta, bija viņai pieķērušies un nez kāpēc nejutās iepriecināti par parādīto godu. Mūki mēģināja ar dažādiem paņēmieniem pārliecināt lauciniekus, ka viņu pretenzijas uz kauliem ir nozīmīgākas, bet tad tika atrasts ietekmīgākā saimnieka līķis, pavēršot jaunā gultnē gan sarunu gaitu, gan nelaiķa meitas izredzes apprecēt iecerēto jaunekli.
    Vai toreiz, kad Stīvens ieņēma Šrūberiju, pakāra pulku pretinieku un Kedfaels, kas bija pieteicies parūpēties par aizgājēju kristīgu izvadīšanu, atklāja, ka starp līķiem ir uzradies vēl kāds mirušais, kuru nāvē aizsūtījusi ne tik ķēnišķa, tātad noziedzīga griba. Viņš ne tikai noskaidroja mirušā identitāti un slepkavu, bet arī parūpējās par jaunieti, kas klosterī slēpās no tā paša Stīvena.
    Pītersa radījusi lielākoties pārliecinošu, jebšu romantizētu viduslaiku noskaņu. Tur ir cēlas daiļavas, kas nevilcinās aizstāvēt taisnību un sevi un, ja vajadzēs, ņems rokā zobenu un kāps zirgā. Brālis Kedfaels pados plaukstu, lai jaunkundze varētu pakāpties, un mazliet saldsērīgi atminēsies laikus, kad apakšsvārku malu viņš redzēja biežāk. Ir pa kādam nabagam un blēdim, īpaši otrajā grāmatā, kas ir mazliet drūmāka, tomēr lielais vairums cilvēku ir godprātīgi un apmierināti ar dzīvi. Pats Kedfaels ir diezgan liels šķelmis, un viņa dzīvīgais tēls ir grāmatu lielākais pluss.
    Grāmatas ir arī glīti nostrādātas, patīkams kabatas formāts cietos vākos un uz normāla papīra, un labā valodā, tā ka sanāk daudzpusīga lasīšanas bauda. Tiesa, velsiešu vārdi atveidoti, neņemot vērā izrunu, un ir sanācis Kedfaels un Sioneda. Dažviet traucē pārlieku jaunmodīga leksika, šosejas un čomi, toties citviet jāiet ielūkoties Mīlenbaha vārdnīcā, lai noskaidrotu, ka krūpene = krūteža. Bet var iztikt arī bez vārdnīcas, tāpat puslīdz skaidrs, par ko ir runa.
    Tā bija tik patīkama viegla lasāmviela, ka vienu grāmatu pabeigusi, tūdaļ devos pēc otras. Bet nu man jāpasūdzas. Sērijā kopā ir kādas divdesmit grāmatas. Poišs ir iztulkojis vēl vienu. Bet tā nav izdota. Gan jau es kādreiz sameklēšu pārējās angliski, bet godīgi tas nav.
    Ir arī seriāls, kas no grāmatām tomēr atšķiras.

Zeltītā piezīmju grāmata

Doris Lessing “The Golden Notebook”. Cover photograph: Charles Hewitt. London: Harper Perennial, 2007 (1962). 576 + 16 lpp.

   Lūk, vēl viena grāmata, kurā eksperimentēts ar vēstījuma formu, to pielāgojot galvenā varoņa – šoreiz varones – dvēseles stāvoklim.
   Pirms gandrīz trīsarpus gadiem D. man atsūtīja e-pastu, kurā vaicāja, vai esmu lasījusi Lesingas “The Golden Notebook”. Nē, nebiju un arī bibliotēkā nebiju redzējusi. Tad nu vienu dienu saņēmu biezu jo biezu aploksni ar Lesingu. Mazliet palasīju, bet nebija īstais brīdis. Tas pienāca tikai šajā pavasarī, lielā mērā 2012. gada lasīšanas izaicinājuma dēļ.
   Manā grāmatā un arī latviešu tulkojumā, kas iznācis pa šo laiku, ir autores priekšvārds, kurš palīdz neapmaldīties garajā un komplicētajā romānā, tāpēc to nevajadzētu atstāt nelasītu. Vai zināt Hemingvejam piedēvēto domu, ka rakstniekam par savu varoni jāzina viss – kurā skolā tas gājis, kādas krāsas kreklus valkā utt.? Tikai tad viņš varot uzrakstīt ticamu stāstu, lai gan ne skola, ne krekli tur nemaz netiek pieminēti. Nu lūk, Lesinga ir uzrakstījusi īsu romānu “Brīvās sievietes” un tā autores, Annas Vulfas, piezīmes, kas parāda, kā viņa nonāk līdz romānam, – visus kreklus un skolas. Būtībā mēs redzam Annas dzīvi vairākās versijās.
   Anna, tāpat kā kādreiz Lesinga, ir ieradusies Anglijā no Āfrikas, viņa ir bijusi aktīva Komunistiskās partijas biedre, bet nu tajā vīlusies. Lai visu kārtīgi saliktu pa plauktiņiem, neļautu sevi pārņemt haosam, piezīmes viņa raksta uzreiz četrās kladēs (ņemot vērā teksta apjomu, tām jābūt milzīgām): melnā par rakstīšanu, sarkanā par politiku, dzeltenā par savām emocijām, zilā par ikdienas notikumiem. Izpētot saturu, jutos vīlusies, ka sarkanā piezīmju grāmatiņa ir tik īsa, taču sadalījums ir mānīgs. Melnajā kladē Anna atceras Dienvidāfriku, bet dzeltenajā raksta kaut ko līdzīgu romānam par sev līdzīgu sievieti. Politika, tāpat kā (ne)rakstīšana un dzimumu karojošās attiecības ir visur. Vēlme sevi sadalīt, klasificēt izrādās nepiepildāma un neveselīga, un romāns noslēdzas ar vienu – zeltīto – piezīmju grāmatu, kas pieliek punktu sašķeltībai.
   Anna regulāri apmeklē psihoterapeiti (psihoterapija un psihiska slimība ir vēl viena, tomēr mazāk spilgti izteikta pamattēma), kurai apgalvo, ka esot izlēmusi vairs nesacerēt nevienu romānu (viens viņai ir iznācis, tik veiksmīgs, ka Anna vēl gadiem ilgi var neuztraukties par naudas pelnīšanu), jo nevarot sarakstīt tādu darbu, kurā būtu tik spēcīga morāla vai intelektuāla kaisle, ka tas varētu radīt kārtību, jaunu iespēju, kā paskatīties uz fragmentētās sabiedrības dzīvi. Citādu grāmatu rakstīt viņa negrib. Gan Anna, gan viņas draudzene Mollija ir vīlušās Komunistiskajā partijā, taču nav zaudējušas tās vērtības, kuru dēļ reiz tur iestājās, un abas daudz un bieži apspriež ne tikai vīriešus, bet arī politiku un pasaules glābšanas iespējas. (Tā mēdzām darīt arī mēs ar F. un D., pirms viņas aizprecējās, ak, un kā man pietrūkst šo virtuves sarunu…)
   Bet Anna un Mollija vairs nav precējušās, viņas ir izšķīrušās un brīvas sievietes. Tiesa, visi vīrieši viņās saskata laupījumu, un pamatoti, jo viņas bez vīrieša savā dzīvē nejūtas īsti pilnvērtīgas. Anna allaž pamanās izveidot attiecības ar kādu precētu cilvēku, kas dara pāri gan viņai, gan sievai, attiecības, kuras izvēršas karā. Grāmata kādreiz esot pat dēvēta par feministu bībeli, bet ne jau tāpēc, ka galvenās varones būtu izteiktas feministes. Romāns drīzāk ir pirmsfeminisma (otrā viļņa) teksts, kas parāda, cik nepieciešami bija risināt dzimumu līdztiesības jautājumus pat progresīvās sabiedrības grupās, vienalga, pirmskara Dienvidāfrikā vai 50. gadu Anglijā. Mūsdienās šis tas tomēr ir mainījies, un “Zeltītā piezīmju grāmatiņa” ir lasāma pirmkārt kā vēsturisks romāns, bet attiecības, kuru pamatā ir savstarpēja cīņa, nekur nav pazudušas.
   Romānā attēlotais laiks ir diezgan nomācošs. Uz Annas psihi iespaidu atstāj gan komunistu medības ASV, gan atklāsme par PSRS un Čehoslovākijā notikušajām traģēdijām, gan aukstais karš ar tā bezkaislīgo atspoguļojumu laikrakstos. Viņa jūt, ka ir jārīkojas, ka arī viņa ir atbildīga, taču vairs nezina, ko īsti darīt. Tad vēl Mollijas sarežģītais dēls un bijušā vīra pašreizējā sieva alkoholiķe, mīļākie, īrnieki, vairāki darbi, kas nesniedz gandarījumu, grāmata, kuru no viņas gaida psihoterapeite, literāti, žurnālisti, partijas biedri… Nav brīnums, ka Annai iestājas krīze, ar ko viņa tomēr mēģina tikt galā.
   Lesinga spēj būt ļoti nežēlīga, attēlojot savu varoņu trūkumus un to, kam pati agrāk ticējusi, bet nu no tā ir atteikusies. Ne visam viņas rakstītajam es varēju piekrist, bieži strīdējos pretī, bet tieši tāpēc lasīt bija tik interesanti. Protams, palīdzēja arī tas, ka man šķiet saistošas visas romāna tēmas. Tomēr viegli nebija. Teksta ir daudz, tas atkārtojas dažādās versijās un ir piesātināts ar smagiem un pamatīgi apdomājamiem pārspriedumiem. Biju pierakstījusi gandrīz divdesmit citējamas vietas, dažas no tām diezgan apjomīgas, tāpēc beigās izlēmu necitēt neko.
  Grāmatu var lasīt internetā, turklāt ar vairāku lasītāju komentāriem lappušu malās un diskusiju forumu, bet to visu es izpētīšu kādu citu reizi.

Strugacku katastrofu stāsts

Arkādijs Strugackis, Boriss Strugackis “Tālā Varavīksne”. Tulk. R. Blūms, il. E. Skujiņš. Rīga: Zinātne, 1970. (Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий “Далекая Радуга”, 1963.) 187 lpp.

    Mūslaikos tādas grāmatas vairs nevar uzrakstīt. Kurš gan spētu tik cerīgi skatīties nākotnē un kā pašsaprotamu iztēloties komunismu, kurā gribētos dzīvot? Starp citu, sabiedriskā iekārta vārdā nav nosaukta, un daudzi jaunāki lasītāji noteikti pat nespētu iedomāties, kas īsti valda uz planētas Varavīksne un Zemes.
    Vispār uz Varavīksnes valda fiziķi, kas tur veic teleportācijas pētījumus nulles laukā. Enerģijas nezūdamības likums joprojām darbojas, un “maza platīna kubiņa teleportācija nulles laukā uz Varavīksnes ekvatora izraisa uz tās poliem — kāpēc gan tieši uz poliem? — deģenerējušās matērijas gigantiskas strūklas, ugunīgus geizerus, kas padara cilvēkus aklus, un drausmīgu, melnu Vilni, kas ir nāvējošs visam dzīvajam…” Taču Vilnim netiek pievērsts īpaši daudz uzmanības. Zinātnieku vajadzības aug straujāk par materiāli tehnisko bāzi, viņi savā starpā sacenšas, kurš dabūs aparatūru un enerģiju izmēģinājumiem. Arī viņiem ir krīze.

Nulles lauka fiziķis bija nulles lauka fiziķim draugs, biedrs un brālis, un nevienam nenāca prātā, ka Fostera aizraušanās ar Vilni sašķels planētu divās daļās! Kādā pasaulē es dzīvoju! Pietrūkst visa — enerģijas, aparatūras, katra zaļknābja laboranta dēļ notiek plēšanās! Lamonduā ļaudis zog enerģiju, Aristoteļa ļaudis ķer un cenšas savervēt autsaiderus — šos nelaimīgos tūristus, kas atlidojuši atpūsties vai uzrakstīt par Varavīksni kaut ko labu!

    Pārējā laikā viss notiek pa vecam. Fiziķi joprojām mazliet no augšas noraugās uz liriķiem, bet skolnieces — pavisam romantiski — iemīlas skolotājos, jo tie ir varoņi, zvaigžņu lidotāji. Cilvēki satiekas, strīdas par dzīves jēgu, zinātni un mākslu, klausās mūziku, kas citiem krīt uz nerviem, un nepamana, ka tuvojas pašu izraisīta traģēdija.
    Šis ir filosofisks katastrofu stāsts, kur lielākā vērība pievērsta nevis posta ainām (Vilnis lielākoties ir pie apvāršņa, tuvojas, taču vēl nav pienācis klāt), bet cilvēku rīcībai un tās motīviem. Kā jau teicu, stāstījums ir mazliet vecmodīgs, palēns un pārāk maz iztirzā nenovecojošos jautājumus par rīcību un neparedzētām sekām, par zinātnieku atbildību, varoņi nav īpaši spilgti iezīmēti, taču vispār man tas patika krietni labāk par “Grūti būt dievam”.
    Patīkami lasīt, ka grāmata izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas padomes lēmumu. Kāds pārsteigums būtu, ja “Zinātne” atsāktu izdot zinātnisko fantastiku! Taču no veco laiku grāmatas es biju gaidījusi labāku valodu. Teikumu konstrukcijas bieži vien ir pagalam neveiklas, piemēram, kad galveno varoni un viņa iemīļoto pārsteidz negaidīts viesis, Roberts viņam jautā: “Vai jūs esat šeit vismaz nesen?” (Вы хоть недавно здесь?)
    Krieviski garstāstu var lasīt šeit.

Blūmas zaudētais gods

Heinrihs Bells “Katarīnas Blūmas zaudētais gods jeb Kā rodas vardarbība, un kur tā var novest”. Tulk. Aija Jakoviča. Tatjanas Kuharenokas pēcvārds. Il. Laura Sileniece. Rīga: Jumava, 2011. (Heinrich Böll “Die verlorene Ehre der Katharina Blum oder: Wie Gewalt entstehen und wohin sie führen kann”. 1974.) 144 lpp.

    20. gs. 60. gadu beigās VFR sāka darboties kreiso teroristu grupa RAF (Sarkanās armijas frakcija). Bella stāstā tā nav pieminēta, taču tobrīd Vācijā valdošā tieksme aiz katra stūra (vai bankas aplaupītāja) redzēt teroristu un to nomedīt izrādās liktenīga priekšzīmīgajai saimniecības vadītājai Katarīnai Blūmai.
    Blūmas jaunkundze karnevāla naktī ar draudzeni aiziet uz krodziņu, tur ierauga patīkamu vīrieti un uzaicina uz ballīti pie radiem. Vīrietis neatsaka. Viņi kopā pārlaiž nakti, bet no rīta pie Blūmas durvīm klauvē policija. Izrādās, viņas kavalieris tiek izsekots, jo esot aplaupījis banku. It kā nepietiktu ar aizturēšanu un nopratināšanu, Blūmai vairs neliek mieru dzeltenā prese, jo īpaši laikraksts “Avīze”. Tās žurnālists neslinko un sameklē Blūmas šķirto vīru, kas par sievu, kura viņu pametusi, neizsakās diezko laipni. Žurnālists ielaužas slimnīcā pie Blūmas mātes, sameklē viņas jaunībsdienu paziņas un vispār visus, no kā var izvilināt sliktus vārdus par Katarīnu. Ja nu kāds izsakās atzinīgi, var taču saīsināt teikto tā, lai Blūmu avīzē attēlotu kā īstu briesmoni, komunisti un teroristi. Arī viņas darba devējiem neklājas viegli.

Ja lasītājs žurnālistikas paņēmienu atainojumā saskatīs zināmu līdzību ar avīzes Bild paņēmieniem, tad apgalvoju, ka neesmu šo līdzību attēlojis ar nolūku, tomēr tā manā stāstā nav iekļuvusi nejauši, tātad laikam bijusi neizbēgama.

    Pēc dažām dienām Blūma nošauj “Avīzes” reportieri. Patiesībā grāmata tieši ar to arī sākas.

Heinrihs Bells 1981. gadā


    Notikumus lasītājam pavēsta kāda Blūmai līdzi jūtoša persona, kas izmanto dažādus avotus gluži kā to darītu žurnālists, protams, no kāda cita laikraksta. Teksts ir pseidodokumentāls, brīžiem pasauss, taču tāpēc vēl jo vairāk pārliecinošs. Citviet stāstītājs komentē ne tikai notikumus, bet arī sevis rakstīto, tā neatbilstību priekšstatiem par to, kādam jābūt stāstam.
    70. gados Bella stāsts, kas Vācijā tūdaļ iekļuva bestselleru sarakstos (tikai ne Bild publicētajos), noteikti atstāja spēcīgāku iespaidu, bet arī tagad tas nav zaudējis aktualitāti. Īpaši, ja atceras gadus desmit senus notikumus un kā pēc tiem mainījās dzīve, kaut vai pasažieru pārbaudes lidostās. Tiesa, es biju gaidījusi kaut ko vēl asāku, ar ilgstošāku ietekmi. Varbūt man pietrūka atklāsmes brīža, jo grāmatā aprakstīto traģēdiju ir ļoti viegli iztēloties notiekam īstenībā. Pārāk viegli. Nekam tādam notikt nevajadzētu. Bet vai tad kādu vēl spēj pārsteigt aprakstītie informācijas iegūšanas un izplatīšanas veidi un policijas attieksme pret tiem?

Un te nu arī Voltersheimas kundze tika pamācīta, ka policijas vai prokuratūras uzdevums neesot “krimināli vajāt dažus noteikti nosodāmus žurnālistikas paņēmienus”. Preses brīvību nedrīkstot neapdomīgi aizskart, un viņa varot būt pārliecināta, ka personīga sūdzība tikšot taisnīgi izskatīta un par nelikumīgu informācijas iegūšanu pret nezināmo noziedzīgo personu tikšot celta apsūdzība. [..]
…cilvēks, kas neejot sliktā sabiedrībā vai arī tādā neiekuļoties, arī nedodot presei iemeslu pārlieku rupji to visu atspoguļot.

    Vēl viens brīnišķīgs un rosinošs citāts:

Telefonsarunu noklausīšanās, protams, kalpo lietu izmeklēšanai, taču rezultātu atklātā tiesas procesā — tā kā to veic cita, nevis izmeklēšanas iestāde, — ne vien nedrīkst izmantot, bet pat pieminēt. Kas notiek to cilvēku psihē, kas noklausās telefonsarunas? [..] Ko domā nevainīgais, tikai sūri grūti sev maizīti pelnošais ierēdnis, kas ieraksta telefona sarunas, tai brīdī, kad Līdings, kas te cita starpā jau ticis pieminēts, piezvana uz AVĪZES galveno redakciju un saka: “Tūlīt visu par Š. ārā, bet visu par B. iekšā!” [..] Vai atbildīgās iestādes apzinās, kādai psihiskai slodzei pakļauj savus ierēdņus? [..] Vai psihiatra aprūpe viņiem ir nodrošināta? Ko par to saka arodbiedrība, sabiedriskais sektors, transports un satiksme? Valsts rūpējas par rūpniekiem, anarhistiem, banku direktoriem, banku aplaupītājiem un banku ierēdņiem, bet kas rūpējas par mūsu nacionālajiem magnetofona bruņotajiem spēkiem? Vai baznīcai te nebūtu savs vārds sakāms? [..] Vai tiešām neviens nenojauš, kas te jāpārcieš nevainīgām ausīm, sākot ar karameļu pudiņu un beidzot ar visniknāko pornogrāfiju? Jaunus cilvēkus aicina izvēlēties ierēdņa karjeru — bet kādām šausmām viņi tiek pakļauti! Viņi nonāk telefona seksuālo maniaku varā. Te nu beidzot ir joma, kurā baznīcas un arodbiedrības varētu sadarboties. Varētu taču ieplānot kaut vai izglītības programmu tiem, kas noklausās. Piemēram, likt viņiem noklausīties magnetofona lentes ar vēstures kursu. Tas nemaksā daudz.

Nelietīgais Mēness

Algis Budrys “Šelmis Mėnulis“. Tulk. Aurelija Jucytė, il. Audris Šimakauskas. Vilnius: Vaga, 2002. 206 lpp. („Rogue Moon“, 1960.)

    Drūms ideju romāns par spēlēm ar cilvēkiem uz Zemes un Mēness.
    Aļģis Budris ir dzimis 1931. gada 30. janvārī Kēnigsbergā, Lietuvas diplomāta ģimenē. Piecu gadu vecumā viņš redzējis soļojam Hitleru (par to var palasīt intervijā šeit). Drīz pēc tam emigrējis uz ASV (kur nodzīvoja visu mūžu un 2008. gadā nomira), viņš kļuva par pazīstamāko lietuviešu izcelsmes fantastu. Runā, ka pat leišu valodu viņš nebija aizmirsis. „Rogue Moon“ ir viens no Budra visslavenākajiem darbiem, kas reiz pretendēja uz Hugo balvu un nu ir atzīts par zinātniskās fantastikas klasiku. Šķiet, top arī filma. Bet es to izlasīju galvenokārt tāpēc, ka biju par 30 santīmiem nopirkusi leišu tulkojumu.
    Tam uz vāka piesolīti neparasti piedzīvojumi ienācēju izveidotā labirintā uz Mēness, kas iegūst simbolisku un mitoloģisku nozīmi. Kaut kas labirintam līdzīgs Mēness tumšajā pusē tiešām ir, tikai nav zināms, kā tas radies. Grāmatas varoņi līdz tam nokļūst tikai stāsta otrajā pusē, bet lasītājai to ieraudzīt lemts tikai pašās pēdējās lappusēs. Jo ne jau labirints un Mēness ir svarīgs, bet gan cilvēki.
    Un viņi nav jauki. Ne Hokss, zinātnieks, kareivis un projekta vadītājs vienlaikus, ne elektronikas firmas, kuras paspārnē notiek ar militārā budžeta naudu finansētie darbi, personāla nodaļas direktors Koningtons, ne, kā mūsdienās teiktu, ekstrēmo sporta veidu cienītājs Bārkers, ne viņa seksīgā draudzene Klēra (kāds gan viņai bija uzvārds?), kura mēģina pakļaut ikvienu vīrieti, kas pagadās pa ceļam, savukārt viņu mēģina iekarot Koningtons. Pārējie personāži tekstā parādās pārāk maz, lai viņus īpaši pieminētu, izņemot vienu no, šķiet, trijām sievietēm (ieskaitot sekretāri) – Elizabeti, kas gan ir jauka un jauna, uzklausa Hoksu un iemīlas viņā, taču savas sejas viņai nav. Bet nu labi, tas bija tik sen, neapspriedīsim sieviešu jautājumu.

Aļģis Budris 1985. gadā

    Pusi grāmatas Koningtons un Hokss pavada, mēģinot piedabūt Bārkeru uzņemties vienu darbiņu, kam viņš ar savām nosliecēm varētu būt ļoti piemērots. Visi iepriekšējie brīvprātīgie, kuru kopija nosūtīta uz Mēnesi, ir sajukuši, bet Bārkers jau tagad nav pie pilna prāta. Mēness veidojumā, kuru Hokss grib izpētīt, lai to neizdarītu krievi, un tad droši vien iznīcināt, cilvēks gan iekļūst iekšā, bet ārā vairs dzīvs netiek. Tur valda nezināmi un ērmīgi noteikumi. Ja vienā vietā nostāvēsi sekundi par ilgu, tev paralizēs kājas. Ja citviet pārāk augstu pacelsi kreiso roku – galvu sašķaidīs putrā. Tas nekas, ka beigās attopies dzīvs uz Zemes, šis pārdzīvojums visiem izrādās pārāk smags. Bet Hokss visiem stāsta, ka neesot bezsirdīgs slepkava, kas dzen cilvēkus drošā un nežēlīgā nāvē un ārprātā, ka šie pētījumi esot svarīgi.
    Godīgi sakot, tā arī nesapratu, cik lielā mērā autors, kurš apgalvo, ka esot romantiķis, kam dārgākas par visu ir morālās vērtības, piekrīt Hoksa izteikumiem. Starp citu, lasītājs netiek iepazīstināts ar personāžu domām, mēs uzzinām tikai to, ko viņi pasaka skaļi.
    Tā nu visi grāmatas varoņi manipulē cits ar citu un mēģina izmantot citus savu mērķu sasniegšanai. Hokss vēl daudz filosofē. Bārkers mirst un atdzimst, mirst un atdzimst… Sākotnēji Budris esot gribējis romānu nosaukt par “Nāves mašīnu”, un tas būtu ļoti piemērots vārds. Nieks ar to Mēnesi, lai gan tieksme visu nesaprotamo noārdīt man lika aizdomāties par koloniālismu. Labirinta negantie jociņi tomēr nestāv līdzās centīgiem cilvēku sabiedrības locekļiem.
    Īsti nezinu, vai grāmata man patika. Rakstības stils tomēr ir jūtami novecojis. Varoņi pārlieku izteikti ir kādas idejas iemiesojumi. No otras puses, ir par ko padomāt.
    Grāmatā arī bija vairāk nesaprotamu vārdu, nekā biju gaidījusi. Nodomāju, ka regresēju, taču pēc tam izlasīju, ka arī leišu lasītāji tur atdūrušies pret sen nelietotiem vārdiem, kuru nozīmi bez konteksta pat nevarot saprast. Tad jau nav tik traki.