Bloga arhīvi

Tauriņefekts

Pernille Riga. Tauriņefekts. Tulk. Māra Valpētere, il. Solvita Ozola. R.: Nordik, 2000. (Pernille Rygg. Sommerfugleffekten. 1995.) 272 lpp.

 Ir ļoti dīvaina sajūta, kad visas iesāktās grāmatas ir izlasītas. Es gan nojaušu, kuras būs nākamās piecas, ko lasīšu, bet šorīt kaudzītes vietā bija tukšums. Tas gadās tik reti, ka tagad ir nezinu: varbūt atlikušo janvāra nedēļu mēģināt lasīt tikai vienu, nu labi, divas grāmatas reizē?

 Lai nu kā, “Tauriņefekts” negaidīti aizpildīja 12. punktu “Read Harder” izaicinājumā, proti, viens no romāna varoņiem ir ja ne gluži pilntiesīga transpersona, tad sievišķīgs transvestīts gan. Es pieņemšu, ka tas skaitās, par spīti tam, ka viņš, cik var noprast, guļ ar gejiem, kuros iemīlas, un savu sievu, kuru mīl.
 Viņa sieva arī ir grāmatas vēstītāja. Bijušā policista, pēcāk privātdektektīva meita pēc nezināma auto nobrauktā tēva bērēm viņa darbistabā atrod aploksni ar kaklarotu. Nolēmusi, ka to uzmeklēt būs bijis tēva pēdējais darbs, viņa mēģina rotu atdot pasūtītājai, taču izrādās, ka arī viņa ir mirusi, tajā pašā dienā, kad tēvs. Kā jau detektīvā pieklājas, meita seko tēva pēdās un noziedzniekiem pa pēdām, pieredz baznīcas dedzināšanu, iepazīstas ar burvi, psihiatriem un viņu pacientiem, sniedz atbalstu un praktiskus padomus savam vīram sirdsēstos (ja tev jāraud, nekrāso skropstas ar Elizabetes Ardēnas tušu, Revlons esot noturīgāks), piekrāpj arī viņu dubultā (pārguļot ar vecu draugu un gatavojot ar viņu kopā pusdienas). Līķi, narkomāni un seksuāli dīvaiņi arī mētājas visapkārt. Viss kā jau Skandināvijā.
 Lai gan grāmatā ir daudzi ziemeļvalstu kriminālrakstnieku obligāti nepieciešamo lietu sarakstā iekļautie punkti (sabiedrības tumšās puses atmaskošana; vardarbība pret bērnu; pagātnes grēki, kuru dēļ mūsdienās tiek izdarīts noziegums; padibenes, kas izraisa žēlumu; sniegs un samirkušas kājas utt.), tomēr tā ir kādu kripatu vieglāka par vidējo psiholoģisko detektīvu. Vismaz daļēji tā paša transvestīta dēļ. Cepumiņš autorei arī par to, ka viņa ir gandrīz pilnībā iztikusi bez perversiem spīdzināšanas aprakstiem un ka nav izdomājusi jaunus nogalināšanas paņēmienus. Ar tiem pašiem vecajiem jau pilnībā pietiek.

Vienā teikumā. Spāniski

Camilo José Cela. La colmena. Nobela prēmijas laureāta slavenākais darbs, kas izceļas ar personāžu skaitu, to esot pāri par 300, un lielākā daļa parādās vienā vai divās lappusēs. 1943. gada Madride ir kā bišu strops (to arī nozīmē nosaukums), kurā valda trūkums un daži bagātnieki. Pirms vairāk nekā 60 gadiem publicētais romāns joprojām šķiet mūsdienīgs, tajā ir pārsteidzoši daudz ārlaulības seksa (arī gluži vai pašsaprotama pārdošanās gandrīz par sviestmaizi), homoseksuālas attiecības, policijas terors utt. Nav nekāds brīnums, ka Franko cenzūras dēļ grāmatu vispirms izdeva Argentīnā, lai gan lesbiešu sekss arī tur bija šķitis par daudz. Nesen atrastā pilnā versija tikšot izdota šogad, ja pareizi atceros. Lasiet. Ir gan angļu, gan krievu tulkojumi.

La familia de Pascual Duarte. Šis ir pirmais Selas romāns. Īsts Nobela materiāls. Tik spēcīgs, ka pārlasīt nez vai spēšu. Vēstītājs, kurš ir notiesāts par mātes slepkavību, apraksta savu nabadzīgā zemnieka dzīvi. Iespējams, nekad neaizmirsīšu viņa mazo idiotu brālīti, kuru visi spārdīja kājām, cūkas viņam nokoda ausis (pēc tam viņš vienmēr kliedza, tās ieraugot, un mēģināja ar rokām aizsegt seju, tā uzjautrinādams pārējos), un beigās viņš noslīka eļļas mucā. Arī šis darbs ir 20. gs. 100 labāko spāņu valodā sacerēto romānu sarakstā.

Horacio Quiroga. Cuentos de la selva. Pirms simt gadiem urugvajieša Orāsio Kirogas sarakstītie džungļu stāstiņi, kuros galvenie personāži ir dzīvnieki, der arī bērniem. Daži gan ir skumji, un cilvēka parādīšanās bieži vien nozīmē nodevību un vardarbību.

Manuel Vázquez Montalbán. La rosa de Alejandría. Nezinot, ka autors ir slavens Barselonas detektīvu rakstnieks, līķis pirmajā lappusē parādījās negaidīti. Šeit Vaskess Montalbāns, kā allaž, izstāsta dažādas receptes, tomēr tas ir diezgan literārs un skumjš darbs par neiespējamu mīlestību. Puse darbības norit uz kuģa. Vēl aizvien atceros, kā spāniski ir kreisais borts un pakaļgals. Vētras laikā var noderēt.

Voces sin fronteras: Antología Vintage Español de literatura mexicana y chicana contemporánea. Sastādītāja un priekšvārda autore: Cristina García. Vienos vākos līdzās salikti Meksikas un ASV meksikāņu izcelsmes autoru darbi, stāsti, romānu un eseju fragmenti, dzeja. Autoru dzimšanas gads variē no 1888. līdz 1968., taču lielākais uzsvars ir iecerēts uz mūsdienu literatūru. Atklāju dažus vārdus, ko vēlētos papētīt sīkāk.

Nuria López Salamero, Myriam Camero Sierra. La cenicienta que no quería comer perdices. Bilžu grāmata par Pelnrušķīti, kas negribēja ēst irbes (spāņi šitā dara, dzīvo laimīgi un ēd irbes. Katalāņu tulkojumā P. netic zilajiem pasaku prinčiem), manā redzeslokā un vēlmju sarakstā uzradās pirms pāris gadiem, kad tā vairākas reizes tika aizrautīgi ieteikta kādā blogā, kura autore gribēja atrast citādas princešu grāmatas. Tad man tā atkal ienāca prātā, domāju nopirkt, bet, protams, atradusi bezmaksas versiju, izlasīju to. Teksta tur ir maz, bilžu daudz. Pelnrušķītei apriebjas gatavot irbes (kā nekā veģetāriete) un staigāt augstpapēžu kurpēs, viņa pasaka: “Pietiek!” un parādās labā feja. Apvēlusies, tumšu ādu un neskūtām kājām. Pelnrušķīte atver restorānu, kurā sāk strādāt arī viņas vīramāte, Pinokio, cenzdamies atmest melošanu, pievēršas Baha ziediem un citām alternatīvām terapijām, Sniegbaltīte un Ērkšķrozīte atmostas no prozaka miega un nomaina to ar citām vielām, kā arī kļūst par ļoti tuvām draudzenēm utt.

Šī ir Argentīnas spāņu valoda. Var atrast arī spāņu ierunātu versiju un pārliecināties, ka tas patiešām izklausās citādi.

Lucía Etxebarria. De todo lo visible y lo invisible: Una novela sobre el amor y otras mentiras. Spāņu literatūras sliktās meitenes pārāk garais romāns, kura galvenā varone pārāk atgādina viņu pašu. Par mīlestību un citiem meliem. Par slavu, pašnāvības mēģinājumiem, kino, kritiku, narkotikām, mīļāko, kas viņu nespēj novērtēt, un labāko draugu geju, kas allaž patur rociņu.

Eduardo Mendoza. El asombroso viaje de Pomponio Flato. Vēl viens slavens barselonietis, kas laikam nu jau ir manis visvairāk lasītais spāņu autors. Kāpēc gan ne, ja lielais vairums viņa darbu ir īsi un smieklīgi? Šajā m. ē. 1. gs. romiešu ceļotājs, meklēdams ūdeņus ar brīnumainām dziednieciskām īpašībām, nonāk Nācaretē, kur galdnieka dēlēns viņu nolīgst izmeklēt slepkavību un pierādīt tēva nevainību.

Sin noticias de Gurb. Tā, šo es biju aizmirsusi pieskaitīt. Ar citplanētieša acīm skatīta Barselona, kas gatavojas Olimpiskajām spēlēm (tas nozīmē, ka visās malās ir izrakti grāvji, slēgti muzeji un satiksme). Dīvainie cilvēku paradumi kļūst vēl dīvaināki citplanētu tīrā intelekta izpildījumā. Grāmatā tiek patērēts neiedomājams daudzums ēdiena, galvenokārt churros.

José Prats Martín. El día sin ti. Jauna dzejnieka pirmā grāmatiņa. Ar ilustrācijām.

Juan Marsé. Últimas tardes con Teresa. Vēl viena spāņu klasika. Man ļoti patika autora rakstības stils. Pats stāsts ir klasisks, sliktais puika (autora līdzinieks), moču zaglis, grib izsisties dzīvē uz augšu un iemīlas bagātnieku meitiņā, studentē, kas koķetē ar komunismu un pretošanos Franko režīmam. Jūs jau nojaušat, kā tas var beigties.

Maria de la Pau Janer. Pasiones romanas. Nav ne jausmas, par ko šis romāns saņēma Planētas prēmiju. 601 tūkstotis eiro! ¡Madre mía! Mīlas romāniņš, kurā spāņi mierīgi var aizbraukt uz Romu un tur saprasties ar visiem. Varu ieteikt tikai iesācējiem, jo valoda ir ļoti vienkārša.

Luis Sepúlveda. La sombra de lo que fuimos. Man nez kā bija radies priekšstats, ka visi pārējie Sepulvedas darbi, izņemot latviski izdoto “Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus“, ir ļoti drūmi un vardarbības pilni, bet tā nav. Trīs nu jau sešdesmitgadīgi revolucionāri, kas pēc Pinočeto apvērsuma bijuši spiestie doties trimdā, ir atkal sapulcējušies, lai uzmeklētu valsts pirmajā bankas aplaupīšanā nozagto naudu. Diemžēl viņu sabiedrotais, kas zināja ceļu, neatnāk, jo viņam uz galvas ir uzkritis atskaņotājs, citas nostalģisku kreiso ģimenes strīdiņa laikā izmests pa logu. Daudz humora un labi policisti korumpētā valstī.

Juan García Hortelano. Tormenta de verano. Šis laikam nu jau ir piemirsts spāņu rakstnieks, bet vispār grāmata esot izdota 13 valodās. Pulciņš bagātu spāņu pavada vasaru savā vasarnīcu kolonijā pludmalē, kur viņu bērni atrod kailas jaunas sievietes līķi. Protams, tiek izsaukta policija, bet šis nav kriminālromāns. Varoņi ēd, dzer, guļ, krāpj cits citu, cieš no karstuma, mēģina pasargāt savus bērnus no policijas nopratināšanas un vispār dzīvo tādu diezgan seklu dzīvi. Grāmata gandrīz pilnībā sastāv no dialogiem, bez visiem “viņš teica”, tāpēc reizēm bija pat jāpapūlas saprast, kurš runā, bet tas bija patīkami.

Vienā teikumā. Angliski

Stefan Themerson. Hobson’s Island. Temersons ir dīvains, šajā gadījumā patiesībā ļoti drūms (iedomājieties auksto vai ne tik auksto karu), bet vienlaikus smieklīgs, un, sasodīts, man viņa krājumi ir beigušies. (Dārgie izdevēju dievi, Ilmārs Zvirgzds esot iesācis viņu tulkot. Vismaz vienu eksemplāru jūs pārdotu, goda vārds.) Tātad kāds amerikāņu multimiljonārs nopērk salu, kurā desmitiem gadu ilgi dzīvo tikai tās uzraugu ģimene un govs. Tad pēkšņi salā parādās kaudzēm svešinieku, piem., no troņa gāzts un no revolucionāriem bēgošs afrikāņu karalis, ar dažādu valstu specdienestiem saistītas personas, dīvaini smiekli utt. Līdz pašām beigām cerēju, ka viss beigsies labi.

Ann Granger. Rack, Ruin and Murder. Viegli lasāms detektīvgabals par nekustamā īpašuma attīstītājiem. Bez asiņainām ainām un izsmalcinātiem slepkavošanas paņēmieniem.

Justina Robson. Silver Screen. Šī ir Robsones pirmā grāmata (1999), nākamās man patika krietni vairāk, lai gan nemaz neizlikšos, ka spēju kaut ko saprast no zinātnes daļas viņas fantastikā. Šī vēl bija vienkārša, par mākslīgo intelektu un jautājumu, kurā brīdī datoram parādās personas tiesības, un ideālisma pārpilno zinātnieku, kas riskē ar savu dzīvību.

Janet Geringer Woititz, Alan Garner. Lifeskills for Adult Children. Ļoti praktiski padomi, domāti vispirms jau alkoholiķu bērniem, kā paprasīt to, ko gribi, pateikt nē, pieņemt lēmumu utt.

Xorin Balbes. SoulSpace: Transform Your Home, Transform Your Life — Creating a Home That Is Free of Clutter, Full of Beauty, and Inspired by You. Kaut kas līdzīgs slavenajai japānietei, kas izmet lieko drazu, tikai šīs grāmatas autors mudina cilvēkus saprast, kāpēc viņu mājas ir tieši tādas, un atrast savu balsi un mājokļa iekārtojumu. Tīra psiholoģija, gandrīz nekādu praktisku padomu, neviena attēla (žēl), bet iedvesmojoši.

This is real interior design — we aren’t just moving tables and chairs, or choosing the most fashionable color of paint; we are investigating our deepest challenges, desires, and attachments by examining how the way we have assembled our homes provides clues to the way we have organized our lives.

Ali Smith. How to be both. Viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. 16. gs. Itālijas mākslinieks, 21. gs. angļu meitene, kas zaudējusi māti, haktīvisti, valdības spiegi (sāku saskatīt zināmu tendenci), sāpes, pieaugšana, meiteņu mīlestība, ceļojums laikā, māksla pāri visam. Kāds varētu izlasīt un uzrakstīt normālu atsauksmi.

Angela Carter. Black Venus. Īsi, blīvi, krāšņi stāsti par lielākoties marginalizētām un grēcīgām sievietēm. Varbūt Kārteres romāni mani tomēr uzrunā vairāk.

Charles de Lint. Forests of the Heart. De Linta grāmatas ir kā kakao: mazliet par saldu, katru dienu tādu vis nedzersi, bet pienāk reizes, kad labsajūtai vajag tieši to. Šeit ir mazliet meksikāņu helovīna, nepareizi lietota spāņu valoda, mačo īru gari, māksla, kas pārveido dzīvi, protams, pasaules glābšana un mūzika.

Music had become an intrinsic part of his life from the day he bought his first Dave Clark Five single. It wasn’t a matter of performing himself—though that had been an ambition at one point—but simply to be involved with the music industry. To discover new sounds before anyone else did. To follow bands through their various lineups and solo efforts. He loved the buzz of getting a first listen to the new releases when the sales reps dropped off their promotional material. He loved introducing people to music they might never otherwise have tried.
But that was a kid’s life, so far as Ria was concerned. Not a viable career for an adult.

Gluži kā par mums, ja nomaina mūziku ar grāmatām, vai ne?

“What will you do now?” Ban asked.
“Become the person who would best make Abuela proud,” she replied without hesitation. “I will learn all I can and become a good curandera. I will gather what power the spirits will allow me and use it to benefit whoever asks for my help.”
“Power is not something you want,” Ban told her.
She gave him a puzzled look. “¿Por que no?”
“Because whenever one person has it, someone else doesn’t. There is only so much to go around. Power is an ugly thing, like a man hitting a woman or a child. You want to ask the spirits for luck.”
He used the word in a context Bettina wasn’t sure she understood.
“What do you mean by luck?” she asked.
“Unlike power, luck is sweet. Like a kiss, or a hug.”
Bettina gave a slow nod. She remembered Abuela often speaking of luck, but she had simply assumed her grandmother was referring to la brujería. Now she understood. Luck was a gift, a loan, something one held only to pass on.

(Ir skaidrs, ka šogad grāmatas neesmu lasījusi ar domu, ka par tām rakstīšu.)

Es tevi kā karalieni…

2015-02-02 18.15.28Ak vai, kamēr citi saskaita desmitiem janvārī izlasītu grāmatu, man ir tieši divas, toties abas labi nostāvējušās kaudzītē. Un februārī nebūs labāk, ceru, ka tikšu galā vismaz ar divām iesāktajām, bet par tām trim, kas man ienācās janvārī (viena dāvināta, viena ar autogrāfu, viena sen nolūkota un nu reiz dabūta pa lēto), pat nav vērts sapņot.

Rosa Montero. Te trataré como a una reina. Il.: Hans Romberg. Barcelona: Seix Barral, 1984 (1983). 230 lpp.
Pablo De Santis. La traducción. Il.: Jordi Salvani. Barcelona: Ediciones Destino, 1999 (1998). 204 lpp.

Es tā padomāju, kāda gan jēga rakstīt par grāmatām, ko esmu lasījusi spāniski? No otras puses, kam tad vispār ir jēga? Lai nu kā, šīs abas grāmatas ir izdotas arī vāciski; angliski ne, toties spāniski tām ir atkārtoti izdevumi.
Montero grāmatas nosaukumā ir autores izdomāta bolero rindiņa, kurā vīrietis kādai sievietei piesola, ka izturēsies pret viņu kā pret karalieni (viena no varonēm, tā, kas dzied šaubīgā naktsklubā, domā, ka tas attiecas uz viņu). Vispār man šķiet, ka es to negribētu vis, bet nu šie tāpat tikai sola vien. Grāmatā nebija neviena laimīga personāža, tak sievietes cieta vairāk, un, jēziņ, cik jauki, ka es neesmu piedzimusi un izaudzināta katoliskā sabiedrībā. Tomēr, par spīti līksmības un jautrības trūkumam, es to nesauktu par depresīvu romānu, un beigas, ja pacenšas, var pat uztvert kā daudzsološas, ja ne optimistiskas, lai gan tas nu ir atkarīgs no interpretācijas, jo ir ļaudis, kas domā — viss liecina par to, ka nekas nemainīsies uz labo pusi. Vēl internetā raksta, ka romānam piemītot neparasta forma (tas pats atslēgvārds — bolero) un ka tajā esot pievērsts vairāk uzmanības sieviešu stāstiem, nekā Spānijas literatūrā tais laikos bijis ierasts. Man trūkst zināšanu, lai šim apgalvojumam piekristu vai nepiekristu. Lai nu kā, man patika un, ja sanāks, Montero lasīšu vēl.

traduccionOtra spāniski izlasītā grāmata ir mistiski lingvistisks detektīvstāsts, kura darbība — un mīklainās nāves — norisinās starptautiska tulkotāju kongresa laikā pusbūvētā viesnīcā Argentīnas pludmalē. Stāstītājs, kas mēģina atšķetināt notiekošo, ir savā ziņā saistīts ar līķiem, tad vēl visam pa vidu ir viņa bijusī mīla un, protams, profesionālā konkurence. Mani mazliet mulsināja jautājums, vai patiesi viņi tur tā sabrauc un apspriež visu uzreiz: medicīnas tekstus, bojevikus un neeksistējošas valodas, bet kāpēc gan ne? Skaidrs, ka galvenais ir mazliet izvēdināt galvu pie okeāna un vakarā vēl iedzert bārā.
Daiļdarba apjoms vairāk izskatās pēc stāsta, nevis romāna, un man radās sajūta, ka autors ir gribējis pateikt vairāk, nekā viņam tas ir izdevies, gan intrigas, gan intelektuālo pārspriedumu ziņā. Bet ideja ir gluži jauka, un ik pa brīdim autors tekstā iemet kaut ko interesantu.

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936;
Tomijs Baiers. Akvārijs.

Klausos:

Melnā kaste

Amoss Ozs. Melnā kaste. Tulk. Ilmārs Zvirgzds, il. Aivars Plotka. R.: Jāņa Rozes apgāds, 2000 (1987). 255 lpp. (קופסה שחורה
עמוס עוז).

2014-12-20 10.51.20  Pirms vairāk nekā gada es no Sibillas j-kdzes (hmm, hmm… nez kāpēc šķita, ka tā labi izklausās) virtuālā dāvanā saņēmu “Melno kasti“. Nu, un vēl filmu, ko diemžēl neesmu noskatījusies, bet, ja jau par to ierunājos, izrādās, ka jūtjūbē ir atrodams vecs itāļu kino, nu tur “Nakts portjē” vai Pazolīni. Vismaz spāniski. Zināmu sakaru ar “Melno kasti” arī var saskatīt, ja pacenšas.
  Piemēram, sarežģītas, bet vismaz šķietami nesaraujamas attiecības, kurās sekss ir nāvējošs ierocis. Jo “Melnajā kastē” varoņus, kas cits citam nepārtraukti raksta garas vai īsākas vēstules, kurās mēģina no saņēmēja kaut ko iegūt, lai gan ne vienmēr ir skaidrs, ko tieši, vieno ne tikai sarautas ģimenes saites un stipri atšķirīga reliģiski politiskā pārliecība, bet arī atmiņas un iedomas par seksu, kas bija, ir un varētu būt. Vispār viņi tur cits citu čakarē, kā vien varēdami, bet es sajutos diezgan pārsteigta, ka vairumam atsauksmju rakstītāju Ilanas šķirtais vīrs Aleks (bijušais armijnieks, tagad uz Rietumiem pārcēlies akadēmiķis, kas pēta reliģiskos fanātiķus) šķitis daudz nepatīkamāks par otro vīru Mišelu, kas reliģijas un patriotisma vārdā cenšas no Aleka izspiest visu viņa naudu. Un vēl kādā veidā!
  Vai es tagad saprotu Izraēlu? Nē, protams, tomēr zināmu priekšstatu par to, cik sarežģīti viņiem dzīvot tādā reliģijas pārņemtā sabiedrībā, gan var gūt. Vienīgi, ja nu kāds sadomās izlasīt grāmatu, to nav nemaz tik viegli sameklēt bibliotēkās, kaut arī tā krietnu laiku, šķiet, bija vienīgais mūsdienu Izraēlas literatūras darbs, turklāt vēl daudzveidīgā latviešu mēlē pārnests no paša ivrita.
  Starp citu, pavisam nesaistīti es nesen (khmm… pirms kāda mēneša) izlasīju (leišu tulkotu) interviju, kurā Ozs apgalvo, ka reizēm tikt nosauktam par nodevēju esot gods (saite uz tekstu angļu valodā).

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936.

Klausījos:

Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas

Lusija Ečevarija. Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas. Tulk. Inta Kriškāne, il. Arnis Zariņš. R.: Zvaigzne ABC, 2009. (Lucía Etxebarria. Amor, curiosidad, Prozac y dudas. 1997.) 256 lpp.

 Nez, vai nevarētu izdarīt tā, lai mākslinieks pirms vāka zīmēšanas izlasītu grāmatu? Protams, protams, šis ir retorisks jautājums, varbūt tieši šādu izskatu pieprasīja izdevniecība, nu, vismaz kāds takš to visu apstiprināja, tāpēc nav nekāda pamata ar akmentiņiem nomētāt (tikai un vienīgi) mākslinieku. Bet es nemūžam nebūtu ņēmusi rokā šo rozā grāmatu ar sirdīm nobārstīto vāku, ja pēkšņi neatģistu, ka gan nosaukums, gan autores vārds man ir pazīstami, jo mājās stāv un savu kārtu gaida kāds viņas vēlāks darbs, kas ir pabiezs un sākas ar stipri medicīnisku tekstu, turklāt pieder man, tāpēc vēl kādu laiku tā arī pagaidīs.
 Vārdu sakot, šis nav romantisks romāniņš. Seksa te ir pulka vairāk nekā mīlestības, erotikas vai pornogrāfijas. Prozaka, ekstazī, alkohola un citu līdzīgu vielu pulka vairāk nekā smieklu. “Spāņu kaislības, kas neatstāj vienaldzīgu” (reklāmas teksts uz vāka), liek ķerties pie naža — lai savainotu sevi. Starp citu, grāmata ir diezgan autobiogrāfiska un stāsta, ka tā piederot pie Spānijas X paaudzes rakstnieku nozīmīgākajiem darbiem.

 Dzīve vispār ir kā rinda supermārketā: lēna, neērta un pilna ar neciešamiem cilvēkiem.

 Ā, šis teikums mani mudina turpināt kritisko daļu. Lai gan kopumā teksts bija viegli lasāms, supermārkets tomēr šķita lieks, jo vārds lielveikals jau nu gan ir plašu tautas masu pieņemts. Tas, protams, ir sīkums, sliktāk ir ar nākamo citātu.

 Īains katru vakaru nāca man pretī uz bāru. Seksa laikā sauca mani par Lapsu. Laikam nav labi to atzīt un apgāzt visus feministu postulātus. Laikam nav labi teikt, ka man tas patika, ka man bija vienalga, ja viņš mani piespieda, ja rāva aiz matiem, lai sasniegtu to, ko gribēja. Es zinu, ka nav labi pēc tā ilgoties. Manī iedzītais loceklis izvirda saldus, pienainus viļņus, un es dzirdēju viņu stenam, kailu, saspringtu, sasniedzot septītās debesis. Viņš sauca mani par Lapsu un teica, ka man nekad nav gana.

 (Kā būtu ar atstāstījuma izteiksmi pēdējā teikumā?) Lapsas ir skaisti dzīvnieki, es noteikti spēju iztēloties, ka puisis savu mīļoto var dēvēt par lapsiņu, bet kāds tam sakars ar feminismu? (Atbilde — spāniski lapsa siev. dz. (zorra) var nozīmēt to pašu, ko latviski suns siev. dz.)
 Nu labi. Romāna varones ir trīs māsas, tas ir uzrakstīts trīs pirmajās personās. Lai gan viņas ir aizgājušas katra pa savu tipisko ceļu — vienai ir it kā apskaužama karjera, bet nav privātās dzīves, otra ir pārtikusi mājsaimniece, kas patiesi nodevusies mājkopībai, trešā ir seksīgs zaķis (vai lapsa), kas strādā bārā, kniebjas ar visiem (patiesībā kniebās, jo pēc šķiršanās no iepriekš minētā Īaina seksu viņa gan joprojām grib (pārlieku daudz vīrišķo hormonu organismā), taču piedāvājums neapmierina), lieto narkotikas, klausās tehno utt. –, tomēr ar mīlu un depresiju problēmas ir visām. Smagas problēmas.
 Māsas pamīšus stāsta par sevi, pastarpām iepazīstinot lasītāju ar dažādiem mājsaimniecībā noderīgiem padomiem vai norādījumiem, kā sievietei izturēties biznesa vidē, vai žokļa kustībspējas traucējumiem pēc orālā seksa (ak jā, te būtu jāpiebilst, ka paņemt no aizmugures tomēr nav gluži tas pats, kas anālais sekss), un šis dažviet gluži jautrais stāsts kļūst pavisam drūms, kad beidzot māsas tiek līdz problēmu saknēm. Ečevarrija gan ir izdomājusi gandrīz vai laimīgas beigas, pret ko man ir vislielākie iebildumi šī romāna sakarā, un varbūt ne tikai tāpēc, ka esmu īgņa. Viņgad iznāca grāmata par to, kā viņa ir izkļuvusi no toksiskām attiecībām. Kā jau teicu, arī romāns ir diezgan autobiogrāfisks. Kaut gan tas nepavisam nav perfekts, taču noteikti lasīšanas vērts, ja vien nav lielu iebildumu pret autores stilu (Spānijā viņu, rādās, vai nu dikti mīl, vai arī nevar ciest). Un ne tikai sievietēm.
 Grāmata ir ekranizēta, taču atsauksmes nav īpaši labas.
 Romāna sākums lasāms šeit.

Klausos:

Snuff, snuff

Pieņemot, ka labāk vēlāk un mazāk nekā nekad un necik, te nu būs maza atskaite par septembrī, oktobrī un pat novembrī lasītajām grāmatām, kuras plašāk noteikti neaprakstīšu.


Terry Pratchett. Snuff.
Pirmkārt, zemsvītras piezīmes nebija smieklīgas. Otrkārt, grāmatā ir maniakāls slepkava. Treškārt, tēma ir ļoti drūma. Ceturtkārt, grāmatā ir milzum daudz kaku un mazliet mazāk, hmm, atvērtu veikalu. Piektkārt, Nāve KLUSĒJA. Sestkārt, vāks ir tādā krāsā, kas man pēdējā laikā ļoti patīk. Septītkārt, mūzika un priekšauti izglābs pasauli vai vismaz goblinus — varbūt. Vai viņi tad vēl būs īsti goblini, tas jau ir cits jautājums.

Trece. Trīspadsmit agrāk nepublicēti dzejnieki no Estremaduras sarakstījuši pa 13 dzejoļiem, turklāt pēdējo visiem tā arī sauc — 13, Trece –, ja vien kāds nav pacenties tā smalkāk, tas ir, sarežģītāk izteikties. Nu ko lai saka, grāmatai ir koši dzelteni vāki un diezgan mīlīgi zīmējumi. Kaķi, lai. Un es esmu redzējusi daudz, daudz sliktākus pantiņus. Bet nu palasiet tagad vecās “Acis”…

Milēna Mozere. Apkopēju sala. Šim bija jābūt humorīgam romāniņam, kurā atmaskota sapujusī Šveices mietpilsoņu sabiedrība, uz kuru noraugās galvenā varone, privātmāju un dzīvokļu apkopēja, bišķi nodzērusies zelta dvēsele ar detektīves talantu. Autore ir pamanījusies iepīt tekstā, par laimi, īsā, vai visus iespējamos stereotipus par apkopējām, gejiem un pornobāru īpašniekiem, žurnālistiem, sabiedriski aktīvām advokātēm, kas pagrabā tur pieķēdētu vīramāti, vientuļajām māmiņām, partneru rotāciju komunālos (no vārda “komūna”, protams) dzīvokļos utt. Labi, lai nu tā būtu, ka studente, kuras dēļ pasniedzējs neizšķiras no sievas, salauztās sirds un tā šausmīgā nodarījuma ar gludekli dēļ (MAITEKLIS — viņš nākamajai mīļākajai gludināja blūzītes) pamet mācības un turpina dzert vēl kādus desmit gadus, bet doma, ka viņa dabū laimīgo mīlas stāstu, proti, trīspadsmitgadīgu puiku (afrikāņu izcelsmes, mēs taču visi zinām, ka šie ir gatavi kniebties, tiklīdz izkāpj no šūpuļa), man šķiet šausminoša. Tāpat kā dūdiņas atriebes plāns iepriekš minētajai advokātei.

Julian Barnes. The Sense of Ending. Bārnss man vispār ļoti patīk kaut tāpēc vien, ka ir gaužām inteliģents, bet viņam ir labākas grāmatas par “Beigu sajūtu”, kaut vai latviski izdotā “Pasaules vēsture desmit ar pus nodaļās”. Gluži tāpat kā Laforetas “Nada”, beigas šķita nevajadzīgi pārspīlētas.

Antonio Skármeta. El cartero de Neruda. Mīlīga grāmatiņa par čīliešu jaunieti, kas negrib iet jūrā un tāpēc sāk strādāt par pastnieku. Lasītnepratēju ciemā viņa vienīgais klients ir Pablo Neruda, ko jaunais cilvēks nomoka ar saviem jautājumiem, jo īpaši pēc tam, kad iemīlas meitenē, kuras māte šo negrib ne acu galā redzēt. Romānā ir metaforu un plaģiātisma iztirzāšana un izmantošana, erotika, Nobela prēmijas gaidas, priekšvēlēšanu kampaņa un valsts apvērsums. Ir arī itāļu filma.

Alice Miller. The Drama of the Gifted Child. “Apdāvinātā bērna drāma” ir izdota arī latviski. Nosaukums ir maldinošs, te nav par to, cik grūti būt talantīgam, bet gan par to, kas notiek, kad vecāki izmanto savus bērnus, lai iegūtu nedalīto uzmanību, ko paši bērnībā nav saņēmuši, bet bērns dara visu, lai nezaudētu vecāku mīlestību, un izaug depresīvs, ar nevērtības sajūtu utt., pat ja patiesībā ir van Gogs vai Hermanis Hese, no kura vecāku izteikumiem man arī šermuļi pārskrēja.

Lasu: Rosa Montero. Te trataré como a una reina.
Amoss Ozs. Melnā kaste.

Klausos: