Bloga arhīvi

Vienā teikumā. Spāniski

Camilo José Cela. La colmena. Nobela prēmijas laureāta slavenākais darbs, kas izceļas ar personāžu skaitu, to esot pāri par 300, un lielākā daļa parādās vienā vai divās lappusēs. 1943. gada Madride ir kā bišu strops (to arī nozīmē nosaukums), kurā valda trūkums un daži bagātnieki. Pirms vairāk nekā 60 gadiem publicētais romāns joprojām šķiet mūsdienīgs, tajā ir pārsteidzoši daudz ārlaulības seksa (arī gluži vai pašsaprotama pārdošanās gandrīz par sviestmaizi), homoseksuālas attiecības, policijas terors utt. Nav nekāds brīnums, ka Franko cenzūras dēļ grāmatu vispirms izdeva Argentīnā, lai gan lesbiešu sekss arī tur bija šķitis par daudz. Nesen atrastā pilnā versija tikšot izdota šogad, ja pareizi atceros. Lasiet. Ir gan angļu, gan krievu tulkojumi.

La familia de Pascual Duarte. Šis ir pirmais Selas romāns. Īsts Nobela materiāls. Tik spēcīgs, ka pārlasīt nez vai spēšu. Vēstītājs, kurš ir notiesāts par mātes slepkavību, apraksta savu nabadzīgā zemnieka dzīvi. Iespējams, nekad neaizmirsīšu viņa mazo idiotu brālīti, kuru visi spārdīja kājām, cūkas viņam nokoda ausis (pēc tam viņš vienmēr kliedza, tās ieraugot, un mēģināja ar rokām aizsegt seju, tā uzjautrinādams pārējos), un beigās viņš noslīka eļļas mucā. Arī šis darbs ir 20. gs. 100 labāko spāņu valodā sacerēto romānu sarakstā.

Horacio Quiroga. Cuentos de la selva. Pirms simt gadiem urugvajieša Orāsio Kirogas sarakstītie džungļu stāstiņi, kuros galvenie personāži ir dzīvnieki, der arī bērniem. Daži gan ir skumji, un cilvēka parādīšanās bieži vien nozīmē nodevību un vardarbību.

Manuel Vázquez Montalbán. La rosa de Alejandría. Nezinot, ka autors ir slavens Barselonas detektīvu rakstnieks, līķis pirmajā lappusē parādījās negaidīti. Šeit Vaskess Montalbāns, kā allaž, izstāsta dažādas receptes, tomēr tas ir diezgan literārs un skumjš darbs par neiespējamu mīlestību. Puse darbības norit uz kuģa. Vēl aizvien atceros, kā spāniski ir kreisais borts un pakaļgals. Vētras laikā var noderēt.

Voces sin fronteras: Antología Vintage Español de literatura mexicana y chicana contemporánea. Sastādītāja un priekšvārda autore: Cristina García. Vienos vākos līdzās salikti Meksikas un ASV meksikāņu izcelsmes autoru darbi, stāsti, romānu un eseju fragmenti, dzeja. Autoru dzimšanas gads variē no 1888. līdz 1968., taču lielākais uzsvars ir iecerēts uz mūsdienu literatūru. Atklāju dažus vārdus, ko vēlētos papētīt sīkāk.

Nuria López Salamero, Myriam Camero Sierra. La cenicienta que no quería comer perdices. Bilžu grāmata par Pelnrušķīti, kas negribēja ēst irbes (spāņi šitā dara, dzīvo laimīgi un ēd irbes. Katalāņu tulkojumā P. netic zilajiem pasaku prinčiem), manā redzeslokā un vēlmju sarakstā uzradās pirms pāris gadiem, kad tā vairākas reizes tika aizrautīgi ieteikta kādā blogā, kura autore gribēja atrast citādas princešu grāmatas. Tad man tā atkal ienāca prātā, domāju nopirkt, bet, protams, atradusi bezmaksas versiju, izlasīju to. Teksta tur ir maz, bilžu daudz. Pelnrušķītei apriebjas gatavot irbes (kā nekā veģetāriete) un staigāt augstpapēžu kurpēs, viņa pasaka: “Pietiek!” un parādās labā feja. Apvēlusies, tumšu ādu un neskūtām kājām. Pelnrušķīte atver restorānu, kurā sāk strādāt arī viņas vīramāte, Pinokio, cenzdamies atmest melošanu, pievēršas Baha ziediem un citām alternatīvām terapijām, Sniegbaltīte un Ērkšķrozīte atmostas no prozaka miega un nomaina to ar citām vielām, kā arī kļūst par ļoti tuvām draudzenēm utt.

Šī ir Argentīnas spāņu valoda. Var atrast arī spāņu ierunātu versiju un pārliecināties, ka tas patiešām izklausās citādi.

Lucía Etxebarria. De todo lo visible y lo invisible: Una novela sobre el amor y otras mentiras. Spāņu literatūras sliktās meitenes pārāk garais romāns, kura galvenā varone pārāk atgādina viņu pašu. Par mīlestību un citiem meliem. Par slavu, pašnāvības mēģinājumiem, kino, kritiku, narkotikām, mīļāko, kas viņu nespēj novērtēt, un labāko draugu geju, kas allaž patur rociņu.

Eduardo Mendoza. El asombroso viaje de Pomponio Flato. Vēl viens slavens barselonietis, kas laikam nu jau ir manis visvairāk lasītais spāņu autors. Kāpēc gan ne, ja lielais vairums viņa darbu ir īsi un smieklīgi? Šajā m. ē. 1. gs. romiešu ceļotājs, meklēdams ūdeņus ar brīnumainām dziednieciskām īpašībām, nonāk Nācaretē, kur galdnieka dēlēns viņu nolīgst izmeklēt slepkavību un pierādīt tēva nevainību.

Sin noticias de Gurb. Tā, šo es biju aizmirsusi pieskaitīt. Ar citplanētieša acīm skatīta Barselona, kas gatavojas Olimpiskajām spēlēm (tas nozīmē, ka visās malās ir izrakti grāvji, slēgti muzeji un satiksme). Dīvainie cilvēku paradumi kļūst vēl dīvaināki citplanētu tīrā intelekta izpildījumā. Grāmatā tiek patērēts neiedomājams daudzums ēdiena, galvenokārt churros.

José Prats Martín. El día sin ti. Jauna dzejnieka pirmā grāmatiņa. Ar ilustrācijām.

Juan Marsé. Últimas tardes con Teresa. Vēl viena spāņu klasika. Man ļoti patika autora rakstības stils. Pats stāsts ir klasisks, sliktais puika (autora līdzinieks), moču zaglis, grib izsisties dzīvē uz augšu un iemīlas bagātnieku meitiņā, studentē, kas koķetē ar komunismu un pretošanos Franko režīmam. Jūs jau nojaušat, kā tas var beigties.

Maria de la Pau Janer. Pasiones romanas. Nav ne jausmas, par ko šis romāns saņēma Planētas prēmiju. 601 tūkstotis eiro! ¡Madre mía! Mīlas romāniņš, kurā spāņi mierīgi var aizbraukt uz Romu un tur saprasties ar visiem. Varu ieteikt tikai iesācējiem, jo valoda ir ļoti vienkārša.

Luis Sepúlveda. La sombra de lo que fuimos. Man nez kā bija radies priekšstats, ka visi pārējie Sepulvedas darbi, izņemot latviski izdoto “Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus“, ir ļoti drūmi un vardarbības pilni, bet tā nav. Trīs nu jau sešdesmitgadīgi revolucionāri, kas pēc Pinočeto apvērsuma bijuši spiestie doties trimdā, ir atkal sapulcējušies, lai uzmeklētu valsts pirmajā bankas aplaupīšanā nozagto naudu. Diemžēl viņu sabiedrotais, kas zināja ceļu, neatnāk, jo viņam uz galvas ir uzkritis atskaņotājs, citas nostalģisku kreiso ģimenes strīdiņa laikā izmests pa logu. Daudz humora un labi policisti korumpētā valstī.

Juan García Hortelano. Tormenta de verano. Šis laikam nu jau ir piemirsts spāņu rakstnieks, bet vispār grāmata esot izdota 13 valodās. Pulciņš bagātu spāņu pavada vasaru savā vasarnīcu kolonijā pludmalē, kur viņu bērni atrod kailas jaunas sievietes līķi. Protams, tiek izsaukta policija, bet šis nav kriminālromāns. Varoņi ēd, dzer, guļ, krāpj cits citu, cieš no karstuma, mēģina pasargāt savus bērnus no policijas nopratināšanas un vispār dzīvo tādu diezgan seklu dzīvi. Grāmata gandrīz pilnībā sastāv no dialogiem, bez visiem “viņš teica”, tāpēc reizēm bija pat jāpapūlas saprast, kurš runā, bet tas bija patīkami.

Sarkanās lapas

Kārlis Skalbe. Raksti. Sarkanās lapas. 1914 — 1920. Il. Normunds Hartmanis. Stockholm: Daugava 1952. 423 lpp.

    Šī nu laikam ir vispatriotiskākā lasāmviela, kādai esmu pievērsusies. Rakstu sējumā Lizete Skalbe apkopojusi visus K. Skalbes Pirmā pasaules kara aprakstus, kara laikā sarakstītos tēlojumus un dažas pasakas, kas sākotnēji publicētas “Jaunākajās Ziņās”, bet vēlāk krājumos “Kaŗa gleznas”, “Kurzemē”, “Pa dzimtenes ceļiem”, “Atspīdumi” un “Sarkanās lapas”.
    Pašā sākumā es domāju, ka ilgi neizturēšu. Skalbes stils ir mazliet par daudz novecojis, par daudz medains. “Tu klausies mīksto liepu šalku, bet kas tev vēl saldāks par liepu šalku un akas ūdeni, tā ir tautas valoda, ko ganu meitenes uzmestās lūpiņas tev, smieklus aizturēdamas, nokaisa priekšā kā zīles.” Man nav naida pret deminutīviem, bet, kad dzirdu žurnālistītes un diktoriņus runājam par šoferīšiem, goda vārds, roka pati stiepjas pēc revolvera. Skalbem ir zaldātiņi. Švītīgais dzejnieks raksta avīzei par ievainoto zaldātiņu varonību tik augstos toņos, ka tas sāk izklausīties pēc nolūkošanās no augšas.
    Ar laiku Skalbes izteiksme tomēr mainās. Karš ieilgst, viņš ir dabūjis tuvāk aplūkot kaujas lauku, redzēt vairāk ievainoto un miroņu, un bēgļu, un abstraktās varonības vietā autors sāk pamanīt dzīvus cilvēkus.

    Reiz es mīlēju sapņus. Tagad es mīlu dzīvi.

    Novērot Skalbes pārvērtības izrādījās pietiekami interesanti, lai izlasītu visu krājumu, jo, runāsim atklāti, četrsimt lappušu par to, ka karš nav nekas labs, man tā kā būtu par daudz. Vienlaikus var nojaust, kā ir mainījusies politiskā doma un situācija. Sākumā Skalbe runā par labo krievu armiju un krievu zemi (pretinieki vācieši cilvēciskus vaibstus gandrīz nekad neiegūst), bet jau ap 1916. gada sākumu arvien vairāk un vairāk atskan Latvijas vārds un parādās neapmierinātība ar krievu piekopto politiku bēgļu jautājumā. Izceļotājus no Latvijas aizsūtīja nez kur un pret viņiem izturējās nevis kā pret savējiem, bet gan kā pret sagūstītu ienaidnieku. Kas notika tālāk, jūs jau zināt.

    Un tad es biju kādā latviešu skolotāju sapulcē un dzirdēju, ka kāds skolotājs lasīja nodomāto apsveicināšanas telegrammu Pagaidu Valdībai un nevarēja izrunāt skaidri vārdu: latviešu skolotāji. Viņam iznāca tikai — učiteļa latišskoj nacionaļnostji, viņš ilgi nopūlējās ar šo vārdu, kamēr sapulce beidzot atguvās un viņam pateica, ka vajaga sacīt noteikti: Latviešu skolotāji. Es redzēju, ka mēs vēl esam morāliski saistīti no vecās varas, kuŗas vairs nav. Pirmās brīvības dienas mēs saņēmām ar piesietas vistas psīcholoģiju, kuŗa vēl labu laiku nedrīkst kustēties, kad saite jau ir pārgriezta. Un tikai pirmie revolūcionārie gājieni uz ielām atraisīja tautas dvēseli.

    Pa vidu Skalbe vēl pagūst atbildēt tiem, kas viņam pārmet pārāk lirisku apcerējumus kārtīgu reportāžu vietā (“Es rakstu, ko es redzu. Pasaule ir par skaistu, lai cilvēks varētu viņu piepildīt ar nāvi un šausmām!”), un parunāt par kultūras svarīgumu, par to, cik bēdīgi klājas literātiem, kad žurnāli un grāmatas vairs neiznāk, un cik bēdīgi pēcāk tāpēc var klāties visai tautai.

    Un mums nebūt nevajadzētu visur ar noskumšanu pieminēt: “Mūsu mazā latviešu tautiņa.” Mēs spējam būt diezgan lieli savā mazumā. šai mazumā nav tikai mūsu nespēks, bet arī mūsu spēks. Mazs ķermenis vieglāk var kustēties, viņš bieži vien ir graciozāks, smalkāks un stingrāks nekā tie lielie, un ka mūsu tauta savā ķermenī nes labu tiesu smalka tērauda, to liecina mūsu strēlnieki. Lielas miesas pašas par sevi vien vēl nav liels spēks, ja viņas neapgaro dzīvs gars un droša griba. Man ienāk prātā mūsu mākslinieka Jaņa Rozentāla vārdi, kuŗus tas teicis kādam sveštautietim, kad tas līdzcietīgi nožēlojis, ka mūsu tauta tik maza: “Es nebūt nenožēloju, ka piederu pie mazas tautas. Ja es būtu dzimis kādā lielā tautā, es varbūt stāvētu kā pārdevējs kādā bodelē aiz siļķu mucas un ietītu siļķes; bet tagad es esmu mākslinieks.” Un mēs zinām, ka Rozentāls mums ir tāds pats liels mākslinieks, kādi ir citām tautām. Mazā tautā katrs ir vairāk aicināts strādāt savas kultūras labā, ātrāk viņš te dzird arī aicinājumu izkopt savas dāvanas, jo nav te citam uz citu ko skatīties, katram jādara, cik viņš var.
    Viss būtu labi, tikai par maz, par maz mēs meklējam viens otra.

Rudenī

Tik daudzi meklē rudens dzejoļus, tad nu lai iet. Kārlis Skalbe. No krājuma “Zemes dūmos” (1906).

Rudenī

Nevienas sārtas neļķes
Vairs manā dārzā nav,
Uz rugainēm mālainas peļķes,
Aiz kalniem saule zūd…

Svin dzīres sisenīši
Vakarā rugainēs slapās,
Vēl līksmi dzied un danco
Pēdējās rudeņa lapās.

Es eju pēc lēta prieka,
Man alus kanna līdz.
Es ar’ gribu dziedāt un lēkāt
Kā noreibis sisenīt’s.

Es brienu pa mālainām peļķēm,
Kur kroga guntiņa spīd;
Bet skumjās pēc sārtām neļķēm
Man kanna no rokām slīd…

Netiks viņas uz Maskavu

Антон Чехов “Сочинения. 12-13.” M.: Наука, 1978. 400 + 526 lpp.

    Reiz sensenos laikos mēs ar E. braucām uz Kauņu skatīties teātri. “Trīs māsas”. Tas bija garš brauciens, no kura man atmiņā palicis viss kas — naksnīgais aukstums, sniegotie meži ceļa malā, stopošana un policists, kas parādīja, uz kuru pusi ir Kauņa, vilcienā satiktais konservatorijas students vai varbūt absolvents, kas nevarēja ciest sutartīnes, nopirkto grāmatu kaudzīte, teātra tualete, kas satriecoši atgādināja stacijas labierīcības, jo nekā vairāk par caurumu grīdā tur nebija, — tikai ne pati izrāde. Starp Viļņu un Kauņu man palika slikti, un lielāko daļu izrādes pavadīju jau pieminētajā vietā. Tomēr kopš tā laika Meteņi man saistās ar pankūkām un Masļeņicu, un šogad uzradās vēlme lugu pārlasīt.
    Kopoto rakstu sējumā, patiesībā divos, kas apvienoti vienos vākos, ir ne tikai lugas, bet arī to varianti un plašas piezīmes gan par teksta rašanās vēsturi, cenzūras un režisoru ierosinātajām un paša Čehova veiktajām izmaiņām, gan par lugu iestudējumiem, kritiķu un skatītāju atsauksmēm. Mazliet dīvaini tagad izklausās tālaika ekspertu apgalvojumi, ka Čehovs esot neveiksmīgs dramaturgs, viņa lugas — garlaicīgas un nesaprotamas, un skatuvei nepiemērotas, bez darbības. Nemaz nav jāiet uz teātri, lai tas šķistu smieklīgi. Kaut gan Čehovs pats uzskatīja, ka viņa lugas lasot nevar uztvert pilnībā, tās jāredz aktieru atveidojumā, viņa skumīgie varoņi uzrunā arī no grāmatas lappusēm, un viņus nodarbina nepārprotami mūsdienīgas problēmas, piemēram, mežu izciršana.
    Vai tās pašas trīs māsas. Viņas dzīvo mazā pilsētelē un nemitīgi atceras Maskavu, sapņo par to, kā reiz turp atkal aizbrauks un atkal būs laimīgas, atkal dzīvos īstu, piepildītu dzīvi. Tikmēr brāļa sieva, kas nesapņo, bet rīkojas, izstumj māsas no pašu mājas, un šeit, kur nav Maskava, viņām paliek aizvien mazāk un mazāk prieka, ir tikai nogurums, sāpoša galva un aizvien rūkoša cerība, ka nākotnē viņas gaida Maskava. Varētu šķist, ka varones var kaitināt, likties neizlēmīgas vai slinkas, jo kas gan tur ko neaizbraukt uz to sasodīto pilsētu, bet tā nav. Ir skaidri jaušams, ka viņas, jaukas, gudras un smalkjūtīgas, būtu cienīgas piepildīt savus sapņus, bet dzīve ir tāda, ka tas nav lemts.
    Starp citu, šai gadījumā es drīzāk piekrītu pirmspadomju kritiķiem, kas uzsvēra skumjo un bezcerīgo noskaņu, nevis rakstu komentāru autoram, kurš lugā saskatījis vairāk optimisma, jo beigās māsas tomēr aizbrauc prom, lai gan ne uz Maskavu. Jo ko gan dod darbs sabiedrības labā un maize, ja tev nemūžam nedabūt to vienīgo, ko patiesi vēlies?

    Tiesa, tās nav skumjas, kuru dēļ griezt vēnas, tās ir skumjas, ar kurām dzīvot tālāk.
    Čehova lugas un citus darbus var lasīt internetā.

Mākslinieka portrets jaunībā

James Joyce “A Portrait of the Artist as a Young Man“. Il.: Peter Maybury. London: Penguin Books, 1999 (1916). 276 lpp.

    Vienā svētdienas rītā es pamodos no sapņa, kurā biju lasījusi Džoisu vai kāds man ieteica lasīt Džoisu. Te nu jāatzīstas, ka Džoiss tāpat kā Prusts, Eko un Peļevins (jā, jā!) man šķiet autors, kam nemaz nav vērts tuvoties, jo es tāpat neko nesapratīšu. (Man ir aizdomas, ka šīs iedomas izraisījis “Rīgas Laiks”. Labi, ka Jerofejevu paguvu izlasīt, pirms šajā žurnālā tika aprakstīts viņa bezgalīgais dziļums.) Bet ja jau viņš rādās sapņos… Kas cits atlika, kā sameklēt plauktā pirms daudziem gadiem nopirkto grāmatu?
    “Mākslinieka portrets jaunībā”, protams, nav nekāds “Uliss”, un labi, ka tā. Izrādījās, ka es spēju lasīt Džoisu, lai kā nu būtu ar saprašanu, turklāt grāmata man patīk. Ne jau nu galvenais varonis, kurā, kā zināms, redzams pats autors, kas man nesimpatizē kopš tā laika, kad noskatījos filmu par viņa sievu “Nora”. Jaunā Stīvena Dedala attieksme pret viņu interesējošo jaunkundzi ir tikpat nepievilcīga kā paša Džoisa izturēšanās. Viņš meitenē grib saskatīt ideālu, nevis cilvēku.
    Bet tas būs vēlāk. Sākumā Stīvens ir maziņš, dzied bērnu dziesmiņas un pirmo reizi piedalās ģimenes Ziemsvētku mielastā, kurā izceļas tik vētrains strīds par reliģiju un politiku, ka daudz netrūkst līdz kautiņam. Pēcāk Stīvens aug lielāks, mācās katoļu internātskolās, iepazīst prostitūtas un atkarību no seksa, uz labu laiku (pirms tam dabūjis noklausīties trīs aizraujošus un izsmeļošus sprediķus par grēku un elli, par sāpēm, ciešanām un bezcerīgi novēlotu ilgošanos pēc Dieva; ir nu gan mūkiem iztēle un sadomazohistiskas noslieces) kļūst ļoti reliģiozs, bet beigās tomēr izvēlas literatūru, nevis klosteri. Viņš daudz domā, ar draugiem apcer mākslas un skaistuma būtību, un romāns lielākoties sastāv no pārspriedumiem, taustāmas darbības tur ir maz.

    Es nekalpošu tam, kam vairs neticu, kaut arī tas sevi dēvētu par manām mājām, tēvzemi vai baznīcu; un es centīšos izpausties kādā dzīves vai mākslas veidā tik brīvi un pilnīgi, cik vien būs manos spēkos, sevi aizstāvot ar vienīgajiem ieročiem, ko atļaujos izmantot, — ar klusumu, trimdu un viltu.


    Kaut gan ar jauno Dedalu man maz kopīga, bet varbūt tieši tādēļ, ieskats viņa domās un to attīstībā bija negaidīti fascinējošs. Laikam ne velti šis ir nodēvēts par 20. gs. trešo labāko angliski sacerēto romānu (tomēr interesantāks un daudzpusīgāks man tur šķiet lasītāju izveidotais saraksts). Nezinu, vai Džoiss ieviesa modi rakstīt par rakstniekiem un viņu radošajām mokām, bet viņš to noteikti ir vismaz veicinājis, par tādiem niekiem kā apziņas plūsmu, satura atspoguļošanos stāstījuma formā utt. nemaz nerunājot. Tagad tas neliekas nekas pārsteidzošs, taču pirms gandrīz simt gadiem romāns noteikti šķita neparasts.
    Atgriežoties pie saprašanas jautājuma, labi vien ir, ka nemēģināju grāmatu izmocīt tolaik, kad to iegādājos. Ar saturu es kaut kā tiktu galā, bet ar valodu — noteikti ne. Pat pirmā rindkopa ar mazulīša Stīvena bērnišķīgo “this moocow that was coming down along the road met a nicens little boy named baby tuckoo” būtu sagādājusi grūtības, kur nu vēl īrismi, jaunekļa Stīvena latīniskās sarunas, baznīcas termini un visi pārējie garie, sarežģītie vārdi, kas sarindoti garos, sarežģītos teikumos. Tagad vismaz var viegli atrast paskaidrojumus internetā, piemēram, studentiem un skolēniem izpalīdzīgajās Sparknotes.
    Džoiss ir miris jau tik sen, ka viņa darbi vairs nav aizsargāti ar autortiesībām. Grāmatu var lasīt internetā, un stāsta, ka to grasoties izdot arī latviski. Cerams, autora vārds neatbaidīs pārāk daudzus potenciālos lasītājus. Es savukārt prātoju, vai tik pie manis nestāv F. “Dubliners“, kas varētu būt vislabākā izvēle, ar ko sākt lasīt Džoisu. No “Ulisa” un “Finegana vāķa” gan joprojām domāju atturēties.