Bloga arhīvi

Lizergīnblūzs

Vilis Kasims. Lizergīnblūzs. R.: Orbīta, 2020. Dizains Tom Mrazauskas un Aleksejs Muraško. 109 lpp.

(Tā, te neesmu bijusi tik sen, ka vairs nemāku glīti ievietot attēlu.)

Šo grāmatu savā iecienītākajā Rīgas bārā paspēju nopirkt vēl piecas minūtes, pirms tas bija pilnībā aizvēries uz nenosakāmiem laikiem, un jā, tas nebija atklāšanas un autogrāfu dalīšanas pasākums, žēl gan. Un uzreiz jāsaka disklaimeris, ka neesam gluži draugi, tak viņa iecienītajā Barselonas bārā esam dzēruši gan uz viņa, gan mana rēķina, viss feministiskā kārtībā. Tā ka autors man šķiet gaužām simpātisks jauns cilvēks, un viņa pirmā grāmata man arī patika. Ā, un daļu grāmatā ievietoto tekstu jau biju lasījusi un, jāsaka, nopriecājos, ka man ar redaktoru Arvi Kolmani lielā mērā ir saskanējušas domas par to, kuri gabali kopumā neiederas (lai gan es būtu izņēmusi arī to par vampīriem un varbūt vēl pāris). Tomēr ir pavisam kas cits, kad šīs miniatūras ir nokļuvušas starp vākiem, vai ne?

Tātad grāmatiņu es nopirku, mazliet palasīju, nopriecājos, iedevu izlasīt mammai, viņai patika, bet tad atstāju to somā, kuru parasti nenēsāju, un tā šī tur aizsēdējās līdz pat šim brīdim, kad to beidzot izlasīju vienā vakarā.

Nu skaisti, nu. (Un tad vēl tā marka.) Kasims māk rakstīt sasodīti dzejiski, vienlaikus nesamežģoties mežģīnēs. Ja man būtu vienā vārdā jāraksturo grāmatas noskaņa, es teiktu: “Silta.” Arī grāmatas vēstītājs lielākoties šķiet tāds simpātisks, lielākoties jauns cilvēks, kuru gan māc dažādas dziņas, piemēram, spēja vai ikkatrā meitenē saskatīt potenciālo romantisko partneri, tomēr tas viņam sanāk tā dabiski. (Maiteklis. Meitenes gan nav pārāk atsaucīgas. Taču tas tikai palielina ticamības, līdzjušanas un identificēšanās iespējas.)

Nebiju gaidījusi, ka grāmata izdosies tik viengabalaina, ka visi mazie stāstiņi kopā izveidos lielāku vēstījumu, papildinās cits citu. Vilis to ir panācis gan ar caurvijošos Zaļupes motīvu, no kura vaļā netikt nedz vēstītājam, nedz lasītājai (brīžiem tas ir labi, citkārt ne tik ļoti, kā jau visi pasaules miesti, Zaļupe ir ar vismaz divām sejām) (te vajag to pēdējo komatu?), gan ar dažu vārdu atkārtošanos no stāsta uz stāstu, gan ar kopējo kompozīciju. Lieliski uzrakstīts un sakārtots krājums, kas jau velk uz romānu miniatūrās.

Visvairāk man patīk tā smeldzīgā noskaņa, kurai var uzticēties un pie kuras, iespējams, gribēsies atgriezties.