Bloga arhīvi

Nevienam nelūgšu, lai man notic

Juan Pablo Villalobos. No voy a pedirle a nadie que me crea. Barcelona: Anagrama, 2016. 275 pags.

Autors (latviski laikam atveidojams kā Viljalovoss), šķiet, ir viens no zināmākajiem mūsdienu meksikāņu rakstniekiem, vismaz ārpus Meksikas, diezgan daudz tulkots un noteikti arī lasīts. Šis ir viņa jaunākais romāns, iznācis pagājušā gada beigās (starp citu, Seviljas grāmatnīcā, kur to pirku, līdzi dabūju ne tikai veikala grāmatzīmi, bet arī glītu pastkarti).
Romāna varonis, kas pats daļu šī romāna ir uzrakstījis (atlikusī daļa ir viņa nu jau bijušās draudzenes dienasgrāmata un vienkārši lieliskas mammas un brālēna vēstules) un ko arī sauc par Huanu Pablo, ir meksikānis, kurš saņēmis stipendiju, lai Barselonas Autonomajā universitātē studētu doktorantūrā literatūrzinātni. Taču pirms izbraukšanas uz Eiropu piezvana brālēns, kuram allaž bijusi nosliece uz dažādiem projektiem, un vienā no tiem – ļoti augsta līmeņa projektā – tiek iesaistīts arī Huans Pablo un, pašai to pat nenojaušot, viņa draudzene Valentīna. Lieli projekti nozīmē lielu risku, kā pēcnāves vēstulē apgalvo brālēns, un tā arī ir. Huans Pablo ir spiests mainīt gan draudzeni, gan pētījuma tēmu, toties nu beidzot viņa dzīve ir pietiekami interesanta, lai būtu romāna vērta. Visi iepriekšējie rakstīšanas mēģinājumi ir ātri vien apsīkuši.
Lielā mērā šis ir Barselonas romāns, kuru lasot atmiņā ataust dažādas ielas un stūrīši. Tā ir skaista un nežēlīga pilsēta, tāpat kā grāmata vienlaikus ir jautra, viegli lasāma un diezgan melna. Ja vien nav iebildumu par vardarbības un noziegumu izmantošanu izklaides nolūkos, tad šo noteikti ir vērts ielikt lasāmo grāmatu sarakstā. Es pati domāju pārāk ilgi nekavēties un izlasīt arī kādu no autora agrākajiem darbiem, kuros noteikti ir tas pats humors, lai gan varbūt mazāk literāru jociņu. “Vienīgais, ko vēlas patiess lasītājs, ir lasīt vairāk. Un rakstnieks – rakstīt vairāk.”

Read Harder 5.: imigranta sarakstīta grāmata vai tāda, kurā galvenais ir imigranta stāsts un 24. punkts: grāmata, kurā visi vēstītāji ir krāsainie.

Advertisements

Rīgas zilā gvarde

Pāvs Matsins. Rīgas zilā gvarde. Tulk. Maima Grīnberga, il. Josh Philip Sunders. R.: Mansards, 2016. (Paavo Matsin. Sinine kaardivägi. 2013.) 150 lpp.

    Visu laiku dzīvoju iedomās, ka šī ir smieklīga grāmatiņa par slavenākajiem Rīgas krogiem (“Osīrisu”, “Čomski” un “Pērli”) un tamlīdzīgi. Bet izrādījās, ka ne tikai jālasa simt lappuses, lai līdz tam “Čomskim” vispār tiktu, bet arī grāmatā galvenokārt ir aprakstīta ilgošanās pēc buržuāziskās Latvijas, kurā korporeļi vēma tramvajos. Galīgi ne čomskiski (te es par Noamu, ja). Un šo ilgošanos es nesaprotu (varbūt tikai mazliet), un tā mani garlaiko.
    Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu jau lasījusi kādu pārlabotu un papildinātu pavārgrāmatu, kur tas viss (izņemot konkrētos krogus un varbūt ilgošanos) jau bija. Tā nu šis man šķita neglābjami vecmodīgs gabals, tiesa, autoram par godu jāsaka, Rīgā ira bijis viņš, ielas un nami ir pazīstami, krogiem adreses uzrādītas, lai, ja nu kāds igauņu lasītājs sajūt slāpes un nolemj atbraukt padzerties. Vēl viens labs aspekts – teksts ir īss. Garāku nez vai būtu pievārējusi (te gan jāņem vērā, ka šobrīd manas koncentrēšanās spējas ir apmēram puslappuses garumā un tūdaļ arī beigsies).
    Lai Kasims neteiktu, ka viņu kopēju, pielikšu trešo rindkopu. Jaucot gadsimtus un notikumus, un bezpersoniskus personāžus, lietojot dīvainus vārdus (rakstīt un tulkot droši vien bija jautri, varēja krūjināt labsajūtā), autors stāsta par Moskovijas apašu iebrukumu kultūras piedvesmotajā Rīgā (ne salīdzināt ar civilizācijas neskarto Tallinu vai Tērbatu), kur ik pa laikam atskan igauņu valoda, aizslēgtās universitātes bijušie studenti dzer joprojām, muzeju darbība sit augstu vilni un rakstniekus, vismaz tos no otras puses, pēc nāves no iekšpuses kāds apraksta. Ā, un tad nāk vēl viens labais aspekts – baniji.
    Read Harder 10. punkts: grāmatu, kuras darbība notiek ne vairāk kā 161 km attālumā no manas atrašanās vietas.

Vasaras suņi

Josa Fructuoso. Perros de verano. Il.: Nieves Guerra. Barcelona – Madrid: Egales, 2014. 353 pp.

 Pirms kāda laika skatījos ierakstus no, šķiet, Kadisas universitātē notikušās konferences par literatūras tirgu (ļoti interesanti, bet spāniski), kurā kāds pieminēja, ka Spānijā ik dienu iznākot 12 jaunas spāniski sarakstītas grāmatas. Skaidrs, ka aptvert to visu viens cilvēks nav spējīgs. Atliek vienīgi vai nu lasīt bestsellerus, paļauties uz laimīgu gadījumu vai, lai redzētu, kas spāņu literatūru gaida nākotnē, doties uz mazajām grāmatnīcām, kurās pārdod mazo apgādu izdevumus. Perros de verano nopirku vienā no divām Barselonas geju, lezbiešu utt. grāmatnīcām (otrā, kas atrodas īstā geju rajonā, netiku iekšā, jo tur bija pusdienas pārtraukums) pēc pārdevējas ieteikuma: “Tev patiks”.
 Sākot lasīt, kādu brīdi par to nebiju tik pārliecināta, bet beigās pārdevējai tomēr izrādījās taisnība. Man patika.
 Romānā stāstīts par jaunu meiteni no Mursijas, kas izaugusi pārliecinātu republikāņu ģimenē. Vecāki viņai allaž mācījuši domāt patstāvīgi, nepakļauties ne kungam, ne dievam un iegūt izglītību, lai varētu dzīvot neatkarīgi. Marina iestājas Barselonas universitātē filosofos un uzsāk rosīgu sabiedrisko dzīvi. Viss būtu ideāli, ja vien nenotiktu Franko diktatūras laikā. Pēc pirmā kursa viņai pasaka: mums pietiek pašiem savu revolucionāru un vispār, tagad tevi neuzņems arī nekur citur.
 Labi, ka turpat blakus ir brīvības un sapņu zeme Francija, kur tikko piedzīvots 1968. gads un atšķirībā no Madrides universitātes, kur visa filosofija ir apstājusies pie reliģijas un obligātās politiskās audzināšanas, Parīzē var prātot, iet uz to augstskolu, kurā pasniedz Sarts, vai to, kurā Fuko, bet komunistu laikraksta svētkos uzstājas Rafaels Alberti un Pink Floid. Marina aizbrauc uz Parīzi, tiek silti jo silti uzņemta spāņu ģimenē, iemīlas un noskaidro savu seksuālo identitāti, kas galīgi nepatīk mīļotās mātei, un ar salauztu sirdi dzīvo un mīl tālāk.
 Autores rakstības stils ir diezgan neviendabīgs, sākumā, laikmeta un Marinas bērnības ainas iezīmējot, viņa diezgan sausi izklāsta politiskās dzīves notikumus vai vecāku uzskatus, kuru rezultātā meita izauga tāda un šitāda. Fruktuoso neliekas ne zinis par angliski rakstošo svēto bausli “rādi, nevis stāsti”, un man tas likās atsvaidzinoši un jauki. Bet tad pēkšņi, Marinas dzīvē parādoties romantikai, izmainījās arī vēstījuma maniere: īsta daiļliteratūra, ko vēlāk atkal pārtrauca hronikas atkāpes.
 Pat nerunājot par to, ka visvairāk man patika tieši vēsturiskā nosliece (un man vispār ir diezgan atturīga attieksme pret vēsturiskiem romāniem), līdz šim neredzētais skatiens uz spāņu literatūrā daudz apcerēto Franko laiku, emigrantu kopienas attēlojums (paši francūži gandrīz nemaz neparādās, bet, kad uzrodas, runā franciski), izrādījās, ka biju noilgojusies pēc grāmatas, kuras varoņi interesētos ne tikai par sevi vai mākslu, bet arī par to, kas notiek apkārt, un pat uzskatītu par savu pienākumu iejaukties un mēģināt mainīt to, kas nešķiet pareizs. Pēc cilvēkiem, kas ir politiski dzīvnieki.
Read Harder 2. (debijas romāns) un 5. (imigranta stāsts) punkts.

Spoklīgava

Yangsze Choo. The Ghost Bride. Il.: Mumtaz Mustafa, Vanessa Ho. New York: William Morrow, 2013. 368 pp.

    Tā nu sanāca, ka man steidzīgi vajadzēja izlasīt kāda Dienvidaustrumāzijas rakstnieka vēsturisku romānu, kura darbība risinātos pirms 1900. gada. Pateicoties labajiem cilvēkiem, kas izgudroja internetu, gūgli, ievilka kabeļus, nodevās sarakstu veidošanai utt., atradu lapu, kurā bija Dienvidaustrumāzijai veltīto vēsturisko romānu uzskatījums, kopā kādi desmit, un daļa no tiem rietumu rakstnieku un/vai stāsti par pagājušo gadsimtu. No atlikušajiem izvēlējos šo. Uzskatīšu, ka Read Harder izaicinājuma 14. un 15. punkts ir izpildīts, lai gan autore dzimto Malaiziju, cik noprotams, atstājusi jau bērnībā un tagad dzīvo ASV, un jebkurā citā reizē ar to vien, ka romāna darbība notiek Malaizijā 1893. gadā man šķistu par maz, lai to nosauktu par vēsturisku.
    Ja tā ir krāpšanās, es par to samaksāju, jo drīz vien man radās vēlme grāmatu pārtraukt lasīt. Autore ir izvēlējusies rakstīt pirmajā personā, par vēstītāju izmantojot jaunu meiteni, kam grāmatai pa vidu paliek astoņpadsmit gadi, akurāt pie vīra izdodamais vecums, bet kādam vajadzēja viņai pateikt, ka tā nav laba doma, jo īpaši cilvēkam, kas sirgst ar visa izskaidrošanas kaiti. Vai vismaz vajadzēja sākumā ieviest kādu marsieti vai amerikāni, kam jaunā daiļava Li Lana to visu stāstītu, citādi meitenes samākslotais runasveids var nokaitināt jau pirmajās lappusēs. Turklāt mani nepameta sajūta, ka viņas tēls ir izdomāts, rūpējoties nevis par vēsturisko atbilstību, bet gan par mūsdienu priekšstatiem, kādai jābūt varonei: izšūt lāgā nav iemācījusies, tā vietā lasa grāmatas, nu, un domā arī kaut kā dikti mūsdienīgi. Protams, man nav ne jausmas, kas tur toreiz patiesībā bija tipisks vai vismaz iespējams, bet tā sajūta sabojāja vēsturiskā romāna lasīšanu.
    Necik daudz 19. gs. beigu nemaz arī grāmatā nebija, jo jau pirmajā teikumā tēvs piedāvā kļūt par līgavu garam, proti, turīga drauga nesen mirušajam dēlam. Meitene ir bārene, pirms kādiem trīspadsmit četrpadsmit gadiem ģimene saslima ar bakām, māte nomira, bet tēvs palika ar rētu izkropļotu seju un tieksmi gremdēties skumjās atmiņās un opija dūmos. Bizness ir aizgājis pa burbuli, palikuši tikai trīs kalpotāji un daudz parādu.
    Li Lana ar mironi precēties un visu mūžu atraitnēs nodzīvot negrib, bet citu līgavaini tik viegli neatrast, to vajadzēja darīt agrāk. Un tad mirušais kavalieris viņai sāk rādīties sapņos, bet meitene satiek citu vīrieti, viņa brālēnu, kas liekas daudz tīkamāks. Sākas romantiskā līnija. Rēgs apgalvo, ka brālēns esot viņu noslepkavojis. Sākas detektīvlīnija.
    Tad viņa pārdozē bezmurgu miegazāles un pati nokļūst garu pasaulē, kur izmanto izdevību beidzot iziet laukā bez pavadoņiem un mēģina noskaidrot, vai viņas mīļotais ir vainīgs brālēna nāvē un kā no tā brālēna tikt vaļā. Tā arī ir interesantākā grāmatas daļa, nevis detektīvintrigas dēļ, jo no meitenes nekāda labā izmeklētāja vai spiedze nesanāk, viņa ļauj straumei sevi nest un paļaujas uz to, ka satiks īstās personas īstajā vietā un laikā, bet gan Malajas ķīniešu pēcnāves dzīves aprakstu dēļ. Šī pasaule ir uzbūvēta pamatīgi, ar visiem dēmoniem, pūķiem, elles tiesnešiem, papīra namiem un kalpiem, mirušo naudu (lūk, tā kādam ir bijusi spoža biznesa ideja: iestāstīt ļaudīm, ka mirušajiem, kas gaida uz atdzimšanu vai paradīzi, vajag naudu un mantas, kas dzīvajiem regulāri jāziedo, sadedzinot par pavisam īstām monētām pirktus papīrīšus), badīgiem rēgiem, spokiem, kas jaucas dzīvo likteņos un visu pārējo. Būtu sanācis kārtīgs stāsts, bet autore diemžēl ir izvēlējusies uzrakstīt romānu.
    No otras puses, neko līdzīgu es nebiju lasījusi, tāpēc, ja interesē neierasta fantāzija vai austrumu mitoloģija, atliek tikai sagatavoties pusaudžu romānam (izdevēji to nesauc nedz par young adult, nedz fantasy) un meklēt to rokā.

Plaisas

Claudia Piñeiro. Las grietas de Jara. Il.: Raquel Cané. Buenos Aires: Alfaguara, 2009. 250 p.

Klaudija Piņeiro šobrīd laikam ir mana iecienītākā argentīniešu rakstniece (te gan jāņem vērā, ka starp tām dažām, ko vispār esmu lasījusi, nav, piemēram Silvīnas Okampo); šī man bija viņas trešā grāmata, tāpat kā abas iepriekšējās – kaut kas līdzīgs psiholoģiskam kriminālromānam. Te ir noziegums, iespējams, pat vairāki, tomēr galvenais nav nedz vainīgā vai motīva noskaidrošana, nedz izmeklēšanas process. Te ir spriedze, tomēr tās pamatā nav bažas par to, vai galvenajam varonim izdosies aizbēgt no vajātāja. Autore ir iecienījusi pārsteigt lasītāju ar sižeta pavērsieniem un negaidītu faktu atklāšanu, tāpēc visticamāk kaut kas nebūs tā, kā izskatās.
Atšķirībā no iepriekšējām divām šo gandrīz varētu nosaukt arī par ražošanas romānu. Darbības centrā ir mazs Buenosairesas arhitektu birojs, kurā strādā galvenais varonis Pablo Simo. Viņam ir četrdesmit pieci gadi, sieva, kuru viņš krāpj tikai iedomās, pusaugu meita, kas māti dzen izmisumā, 20 gadus tas pats priekšnieks un kolēģe, par kuru bezcerīgi sapņot dienām un naktīm, un kaudze zīmējumu ar vienu un to pašu ēku, ko viņš reiz gribētu uzcelt, bet ne Buenosairesā, kur, lai uzbūvētu jaunu māju, vispirms ir jānojauc kāda jau esoša. Un vēl ir noslēpums, kas Simo vieno ar abiem kolēģiem. Kādu dienu birojā ienāk pajauna meitene, apjautājas par grāmatas nosaukumā minēto Nelsonu Haru, un ikdienišķais miers tiek neglābjami izjaukts. Pablo ir spiests atcerēties pirms trim gadiem notikušo un savu ne visai tīkamo un slavējamo lomu tajā. Pie vienas reizes viņš pārdomā visu savu darba un privāto dzīvi, atceras jaunībsdienu draugu un sapņus, izdara šādus tādus secinājumus un iepazīstina lasītāju ar Argentīnas galvaspilsētas skaistākajām ēkām un būvniecības un plānošanas tendencēm (agrāk tā bija pilsēta kājāmgājējiem, bet tagad tiek veidota tā, lai uz to skatītos pa automašīnas logu). Sociālā kritika, bieži vien ironiska, ir vēl viena autorei raksturīga iezīme.
Šobrīd atzīmēšanas vērts šķiet arī fakts, ka Pablo meita klausās drauga pagādātu mazzināmu mūziku, proti, Leonardu Koenu (darbība notiek 2007. gadā, kad parādās kārtējās finanšu krīzes pirmās iezīmes).
Romāns ir īss, bet brīžiem, šķiet, mazliet velkas. Visa tā projektēšana, tehniskās detaļas, kuru nav daudz, toties tās ir svarīgas, un tamlīdzīgi. Man no visiem trim lasītajiem Piņeiro darbiem šis laikam patika vismazāk, iespējams, arī tāpēc, ka ja zināju, kas no viņas gaidāms, un izpalika jaunatklājuma prieks, taču aša ieskatīšanās internetā liecina, ka domas dalās un katru no autores angliski izdotajiem romāniem (tā nu ir sanācis, ka tieši tos arī esmu lasījusi) kāds ir gatavs nosaukt par vislabāko. Acīmredzot viss atkarīgs no tā, cik tuva cilvēkam šķiet grāmatas tēma, kas šajā gadījumā cita starpā varētu būt arī korumpētība, mazās zivis pret lielajām un jaunas dzīves sākšana neierastā veidā.
Grāmata ir izdota arī angliski ar nosaukumu “A Crack in the Wall”.

Otrdienu draudzenes

Monika Pēca. Otrdienu draudzenes. Tulk. Daina Burve, il. Arnis Kilbloks. R.: Zvaigzne ABC, 2013. 303 lpp. (Monika Peetz. Die Dienstagsfrauen. 2010.)

 Ja ar lasīšanu īsti nesokas, tādā gadījumā ir pienācis laiks kaut kam vieglam, piemēram, dāmu romānam. Vismaz šoreiz tas patiesi izrādījās iedarbīgs paņēmiens. Pāris braucienu sabiedriskajā transportā un vēlīns vakars ar grāmatu, un cauri bija.
 Romāna varones piecas sievietes ap četrdesmit. Kaut arī uz vāka ir attēloti pilnīgi vienādi glazūrkēksiņi, dāmas nav īpaši līdzīgas, tekstā konditorejai nav pievērsta liela vērība un pārsaldināts tas arī nav. Receptes meklēt tur nav vērts. Nuja, vāku es nesaprotu, bet, kā rādās, oriģinālizdevumam tas bija diezgan līdzīgs. Varbūt bezkaloriju kūciņas ir viegli pārdot, kas zina. Lai nu kā, šīs sievietes pirms 15 gadiem kopā apmeklēja franču valodas kursus un kopš tā laika reizi mēnesī satiekas tuvējā restorānā. Otrdienās.
 Katrs tēls pārstāv kādu stereotipu, te ir gan māte, kas upurējusies ģimenei, gan karjeras sieviete, gan bagāta un laiska dzīves baudītāja, gan trūcīga māksliniece, kuras mīļākos nevar ne saskaitīt, gan ezotērikā iegrimusi diezgan bezpalīdzīga būtne, kas nemaz nav mēginājusi dzīvot viena. Tieši viņai nesen ir nomiris vīrs, mīla no pirmā acu skata grāmatnīcā, tā arī nepabeidzis savu svētceļojumu uz Lurdu. Judīte nolemj to izdarīt mīļotā vietā, un draudzenes dodas viņai līdzi, saceldamas lielāku vai mazāku jezgu.
 Ceļš kā jau ceļš sagādā gan tulznas, gan mazdūšības lēkmes, svilina saulē un saliedē lietū, pārsteidz ar neērtām guļvietām un negaidītiem romantiskiskiem brīžiem. Visām gājējām nākas atklāt dažu labu noslēpumu, kas slēpts gan no sevis, gan citiem. Tomēr pa visām viņas galā tiek. Galu galā, grāmata ir par draudzību.
 Droši vien žanra nopelns ir tas, ka romāns un autores attieksme pret savām varonēm ir tik pozitīvi. Ja līdzīga tēma tiktu apskatīta sacerējumā, kas pretendē uz augstākiem plauktiem, noslēpumi noteikti būtu vēl melnāki un parautu sev kādu līdzi, iespējams, tiktu atmaskoti ne tikai dažādi sabiedrības slāņi, bet pat nonāktu pie secinājuma, ka nav nekādas sieviešu draudzības, vismaz ne tādos apjomos. Piecas uzreiz! Nezinu, vai būtu biežāk jāpievēršas šim žanram, bet lasīt bija patīkami (ja nerunājam par varoņu tieksmi pēc piecelšanās “sagrupēt locekļus”, pie tam tikai savējos) un es pat sagribēju aiziet kādā garākā pastaigā.

Lasu: Julio Cortázar. Rayuela;
Chris Kraus. I Love Dick;
Junot Díaz. Drown;
Carol Gilligan. In a Different Voice: Psychological Theory and Women’s Development;
Richard Wiseman. 59 Seconds: Think a Little, Change a Lot.

Klausos grāmatā pieminēto zviedru džezu:

Draudzība

Henry James. Daisy Miller and Other Stories. New York: Airmont, 1969. 158 pp.
Carla Montero. La piel dorada. Il.: Jan Scholz, Gemma Martinez. Barcelona: Penguin Random House Grupo Editorial, 2015 (2014). 398 ps.
Emily Gould. Friendship. New York: Farrar, Straus and Giroux, 2014. 271 pp.

 Lai gan šī kombinācija izskatās samērā dīvaina, visas trīs grāmatas iederas nedēļā, kurā ir 8. marts.
 Sāksim ar senāko. 19. gs. beigas. Amerikāņu jaunskungs, kas it kā Eiropā studē (klīst baumas, ka tur ir iesaistīta kāda padzīvojusi dāma), Šveicē satiek Deiziju Milleri, pārtikuša amerikāņa meitu, kas kopā ar māti un brālīti apceļo Eiropu. Daiļā un spontānā meitene apbur gandrīz trīsdesmitgadīgo jauno cilvēku, tā ka viņš neilgi pēc iepazīšanās ierosina kopā apmeklēt netālo pili, ko abi arī izdara. Divatā, bez pavadoņiem. Ar to, protams, pietiek, lai jaunā cilvēka tante meiteni uzskatītu par pazudušu un paklīdušu, neko gan nepārmetot savam radiniekam un viņa tikumību neapšaubot. Pēc kāda laika visi satiekas Romā, un viss ir vēl trakāk. Deizija neko nav mācījusies un turpina neņemt vērā sabiedrības iedomas, kā viņai un citām jaunietēm jāuzvedas, un pat izturas tā, it kā tas būtu dabiski. Vārdu sakot, skandāls.
 Garstāsts ir izdots arī latviski.
 Grāmatā ir vēl divi īsstāsti. Vienā privātskolotājs atceras savu ārkārtīgi inteliģento un valdzinošo skolēnu, kura vecāki, kārtējie amerikāņi Eiropā, viņa pievilcību izmanto, lai dzīvotu pāri saviem līdzekļiem. Otrā krietni padzīvojušas māsas sapņo par Eiropu, ko reiz apceļojusi viņu māte, bet māmuļa dara visu, lai meitiņas nokaunētos un nekur neaizbrauku, pametot vecu, vārgu sievieti vienu likteņa varā. Te nu gan vai viss kā mūsdienās. Etiķete un mode mainās, bet problēmas paliek. Ak jā, biju bažījusies, ka Džeimss rakstīja pārāk sarežģīti, lai viņu varētu saprast, bet tas laikam vairāk attiecas uz romāniem.

 ”Zeltīto ādu” nopirku lidostā, jo tur bija spāņu grāmatas, tiesa, kādas trīs. “50 sombras de Grey” atkrita, Ildefonso Falkonesa vēsturiskais romāns bija pārāk vēsturisks (18.gs. leksika?), biezs un uzcenots, lai to lasītu lidmašīnā, tad nu palika šis, diemžēl arī vēsturisks, tomēr detektīvs.
 1904. gadā Vīnē notiek virkne slepkavību. Tiek nogalinātas mākslinieku modeles, kas iesaistījušās, iespējams, pirmajā aģentūrā. Aizdomas krīt uz princi Hugo (pirms dažiem gadiem gandrīz tādā pašā veidā tika nonāvēta viņa mīļotā; tagad viņš apmeklē doktoru Freidu) un arī uz skaistāko sievieti Vīnē, daiļo un noslēpumaino Inesi, kurai grāmatas sākumā Hugo publiski atgādina Roseti vārdus, ka visas modeles ir maukas. Inspektoram Karlam, kurš to visu izmeklē, izmantojot tikko izdomātos kriminoloģijas paņēmienus, Hugo ir labākais draugs un Inese iekritusi sirdī no pirmā skatiena.
 Kā detektīvs romāns bija pārāk lēnīgs, nodaļām ilgi ij nepievēršoties noziegumiem. Kaut kur ap vidu es pat aizgāju iegūglēt, ko citi par šo domā. Pirmā recenzija, ko uzgāju, bija sajūsmas pilna. Un vēl es sapratu, kurš ir vainīgais, vēl pirms to atklāja autore, tātad tas bija pārāk viegli, kā arī esmu nikna par vainīgā izvēli, kas, (MAITEKLIS) manuprāt, ir pretrunā autores morālajam uzstādījumam.
 Grāmatas ideja Montero esot piemeklējusi muzejā, skatoties uz Pikaso gleznu un iedomājoties, nez, kas ir modele? Tāpēc galvenā varone ir Inese, pati modele un fotogrāfe, kas nelaulājusies dzīvo kopā ar mākslinieku, bet ir tik daiļa un šarmanta, ka viesojas augstāko aprindu namos un visi viņu mīl. Deizijas laiks acīmredzot ir beidzies. Tomēr par viņu mēs neko daudz neuzzinām, un mani tēls nepārliecināja. Vai tiešām ir cilvēki, kuros visi iemīlas? Un tā labdarība kā no Tolstoja… (Viņa vēlu vakarā aiziet pie desmit bērnu ģimenes, māte nedēļniece, vienīgais pelnītājs tēvs slauka ielas vai tamlīdzīgi, abi ar Hugo izmazgā viņiem visu veļu un grīdas un pēc tam vēl spēj uzvārīt zupu no dārzeņiem, ko grozā atnesusi līdzi, un pabarot visus? Un vēl spēj uzdejot ar sīčiem? Ak jā, un vēl uzpērk bērnus ar konfektēm, lai viņi to zupu izēstu? Lūk, tas nav socreālisms.)
 Inese ik pa laikam saka runas par sieviešu/modeļu nenovērtēto lomu mākslā utt. Teorētiski tam būtu mani jāuzrunā, bet neviens viņai neiebilst un tas viss paliek deklaratīvu frāžu līmenī.
 Par spīti visam, ko esmu te sarakstījusi, grāmata, ja nav iebildumu pret gausumu un darbības vietu un laiku, ir lasāma.

 21. gs. Ņujorka. Divas labākās (šķiet, arī vienīgās) draudzenes, kam tuvojas trīsdesmit. Meitenes iepazinās, stažējoties izdevniecībā. Tagad Eimija ir piedzīvojusi slavas piecminūtes tenku blogā, smagu krišanu pēc raksta par bloga īpašnieku draugu un tagad strādā hipsterīgā ebreju vietnē un gaida atgriešanos virsotnē. Spēj savaldzināt cilvēkus. Ir draugs, īres dzīvoklis lieliskā rajonā un kaķis. Laiku kavē, iepērkoties pāri par saviem līdzekļiem. Beva no izdevniecības aizgāja, sekojot līdzi draugam uz laukiem (laikam Viskonsinu), kurš viņš studēja, bet viņa strādāja bārā. Pēc krāpšanas viņa atgriezās Ņujorkā, pastrādāja, aizgāja no darba vēlreiz, jo iestājās radošās rakstniecības programmā dārgā universitātē, ko pēc gada pameta. Tagad viņai ir 30 tūkstošu dolāru studiju kredīts, slikta istabiņa komunaļņikā un trūcīgi atalgoti gadījuma darbi – sekretāres aizvietotāja uz pāris dienām un tamlīdzīgi. Meitenes cīnās ar sajūtu, ka nekas nenotiek, līdz kaut kas sāk notikt.

 But underneath everything ran a low hum of exaltation. Things were happening to her. They were bad things, but at least they were happening.

 Ir patīkami, ka meiteņu draudzība un romāna darbība nerotē ap misteru Lielisko vai puišiem kā tādiem, lai gan tādi pavīd. Ņujorka nav nekāda laimes zeme (abas ir iebraucējas). Bet, lai kā autore (kā izrādās, rakstīšanu universitātē apguvusi un tenku blogā strādājusi utt.) gribētu, nekur tālāk par čiklita īzīrīdu viņa nav tikusi. Oficiālā grāmatas tēma ir meiteņu draudzības pārmaiņas un saglabāšana, kļūstot pieaugušām. MAITEKĻI! Šeit vienu no viņām nejauši piemeklē grūtniecība. Aizej tu, cilvēks uz randiņu, lai dabūtu labi paēst un iedzert, un no rīta pat neatceries, bija sekss vai nebija. 40 dolāru avārijas tabletei žēl. Par visu pārējo, ko šitā var saķert, viņa pat neieminas. Pēc tam tu nevari saprast, ko iesākt tālāk.

 “But I’m just saying, like, we’re not at an age anymore where abortion is the only rational thing. People we know have babies.”
 “No one we’re close to. And obviously no one in our, like, tax bracket.”

 Ir risinājums, lai neko nevajadzētu izlemt! Ja esi reizi mūžā satikusi situētu bezbērnu pāri, viņi noteikti gribēs bērnu adoptēt! Nopirkt! Cik jauki! Jo, dzemdējot bērnu, tu uzreiz kļūsti pieaugusi, spēj tikt galā ar problēmām, kas tevi visu mūžu ir vajājušas, un visums arī sadodas rokās, grūtniecei sagādājot labu darbu ar apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu. Vienīgais, draudzenei, izrādās, skauž, jo puiši varbūt arī nav tik svarīgi, bet dzemdēt – ir. Starp citu, bērns piedzima, bet mēs par viņu tā arī neko neuzzinājām.
 Grāmatas sākums man pat patika, bet beigas aizkaitināja. Tomēr varbūt jāpalasa vēl kāds meiteņu romāniņš.

Klausos: