Bloga arhīvi

Īsumā

Dāvids Grosmans. Bārā ienāk zirgs. Tulk. Māra Poļakova.
Netradicionālas stendapa komēdijas izrādes pierakstu grāmatā es izlasīju ar zināmu piespiešanos un ne tāpēc, ka man tas būtu licies pārāk skumjš, kā dažiem klausītājiem romānā, bet gan tāpēc, ka mani tā arī nepiesaistīja galvenais varonis un stāstītājs, kas nolēmis šai vakarā žargona pilnā valodā atklāt savas dzīves bēdīgāko notikumu. Cik ilgi klausīsies kādu, kas tev ir vienaldzīgs? Tā jau valodiņa tek raiti, un būtu arī, par ko just līdzi. Ļoti izglītojošas tulkotājas piezīmes.

Jāns Undusks. Ceļojums, vārdā Spānija. Tulk. Maima Grīnberga.
Šo es arī nesapratu. Ja sākumā šķita, ka tā ir esejveida literatūra, kas ne visai cieši saistīta ar autora reālu ceļojumu uz Spāniju, tad pēc tam esejiskuma kļuva mazāk, toties uzradās (izfantazēta?) basku meitene ar garu bizi un visām no tā izrietošajām fantastiskajām sekām. Man būtu paticis vairāk, ja autors tik bieži nestāstītu, kādas ir sievietes un ko viņas domā. Tas patiesi krita uz nerviem.

Vīvi Luika. Ēnu teātris. Tulk. Rūta Karma.
Vēl viens igauņu ceļojums, šoreiz uz Romu. Iespējams, man būtu paticis vairāk, ja es būtu vecāka vai vismaz viedāka. Tagad autori no manis šķir pārāk dziļa laika jūra Roma mani arī nekad nav vilinājusi, ne tā kā autori, kuras ceļi patiesi esot veduši turpu. Pats ceļojums arī šajā grāmatā nebūt nav galvenais, bet man tomēr atmiņā vislabāk palikuši stāsti par īres dzīvokļa un zobārsta meklējumiem.

Giljermo Martiness. Luisianas B. nāve. Tulk. Edgars Briška.
Intelektuāls kriminālromāns, kas tieši kā kriminālromāns nesniedza baudījumu, jo, lai gan spriedze bija, trūka vainīgā meklēšanas vai izvairīšanās no pēdu dzinējiem aprakstu, nāves tika aprakstītas pārāk bezkaislīgi un jautājumi (vai viņš ir vainīgs? Vai viņa ir traka? Vai literatūra ietekmē dzīvi? Kas ir rakstnieka iedvesmas avots?) ļāva naktīs mierīgi gulēt. No otras puses, pirmajam slavenajam rakstnieka kriminālromānam “Slepkavības Oksfordā” izlasīju tikai pašu sākumu, šo es pabeidzu visu.

Aleksandra Mariņina. Rekviēms. Tulk. Ieva Linde.
Neierasti īss Mariņinas romāns, kas gan citādā ziņā pārējo starpā neizceļas. Kamenska ir pārgājusi uz Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldi, bet darbs viņu atkal saved kopā ar bijušajiem kolēģiem. Šajā grāmatā nav spilgta kādas tipiskas vides atveidojuma, varbūt visvairāk izceļas kāds primitīva, bet apdāvināta cilvēka tēls, kura āriene un iekšiene ir galīgi atšķirīgas, un tas, kā viņš spēj nodarīt postu, ne acis nepamirkšķinājis.

Dolores Redondo. Todo esto te daré.
Vēl viens īsts kriminālromāns, kurā izmeklēšana noris mazliet neparastā veidā, jo izmeklētājs ir tikko atvaļinājies. Pazīstamam rakstniekam avārijā nomirst mīļotais cilvēks, un izrādās, ka viņam ir bijuši daudzi noslēpumi. Tagad ir jāizlemj, vai tos šķetināt. Visam pa vidu tiek novāktas vīnogas un zied gardēnijas. Redondo iepriekšējie darbi man patika labāk. Šis ir diezgan atšķirīgs, lai gan dažas rakstnieces noslieces saglabājas.

Tik grūti ir būt latvietim

Contra. Tik grūti ir būt latvietim. Atdz. Guntars Godiņš, il. Elīna Brasliņa. R.: Pētergailis, 2019. 123 lpp.

Kas gan to lai zina labāk par igauni? Par Contru es jau vienreiz te rakstīju, un tagad droši vien sanāks atkārtoties, jo nekas būtiski jauns viņa gŗāmatā neparādās, ja nu vienīgi futbola nedaudz mazāk, bet arī tas te ir, jo

ir viens un tas pats
futbols ko skatos es
vai dzejolis
kas manu vārdu nes

Vispār es samelojos, viens ļoti būtisks jauninājums ir gan, un tā ir sarakstīšanas valoda. Contra ir sācis dzejot latviski, tāpēc jāsāk domāt, vai tā maz ir igauņu dzeja. Varbūt tomēr jau latviešu? Nav jau latviešu dzejā nemaz tik daudz to humoristisko dzejnieku, es te tagad sēžu un domāju, vai pie tiem var pieskaitīt Žeberu. Kaut kādu zināmu līdzību viņos abos var saskatīt, abi mēdza rakstīt īsos pantos (Contram ir arī gari teksti), bet vispār no Žebera man tagad nāk prātā tikai drūma ironija. Bet Contra raksta par to, ka latvju meitenes ir daiļākas par latvju zēniem. Var jau būt, ka tā arī ir ironija, es zinu dažus pavisam glītus vīriešus.
Contras dzejoļi šķiet aizdomīgi vienkārši, nu tādi kā Aijas Zariņas zīmējumi, kas rosina uz domu, ka es arī tā varu – un varbūt varu arī, bet uzzīmēja ta’ Aija un uzrakstīja Contra. Nevis es vai tu.
Varbūt drīzāk viņu ar Šlāpinu vajadzētu salīdzināt, bet to es tik labi nezinu.
Varbūt man tomēr liekas, ka dzejai ir jābūt izsmalcinātākai, bet šos dzejoļus ir viegli lasīt, tie neliek justies kā dumiķei vai garlaikotai un pēc atkārtotas lasīšanas noteikti iegultos prātā.

Dažus dzejoļus var lasīt “Satori”.

Eņģeļi uz ledus neizdzīvo

Aleksandra Mariņina. Eņģeļi uz ledus neizdzīvo. 1. un 2. sējums. Tulk. Dace Kārkliņa, il. Rihards Delvers. R.: Nordik 2016. (Александра Маринина. Ангелы на льду не выживают. 2014.) 271 + 304 lpp.

   Mariņinu es kādreiz lasīju daudz un arī seriālu skatījos. Tad viņa sāka vairāk pieminēt politiku un man aizvien vairāk sāka krist uz nerviem viņas tulkojumos bieži sastopamais vārds “uzšāvējs”, tik ļoti, ka es šīs grāmatas pārtraucu lasīt. Patiesībā es pat jutos pārsteigta, bibliotēkas plauktā ieraudzījusi, ka tā saturs ir gandrīz pilnībā mainījies, jo vecās grāmatas droši vien ir nolasītas, bet to vietā ir nākušas jaunas, jo tās vēl aizvien tiek rakstītas un izdotas.  
   Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt, ka īr mainījušies arī tulkotāji un tā vārda, kas mani tik ļoti kaitināja, vairs nav.
   Kamenska ir atvaļinājusies no darba milicijā un strādā Stasova privātdetektīvu birojā. Tomēr ar bijušajiem kolēģiem valsts darbā arī visas saites nav pārtrūkušas, un reizēm viņi cits citam izpalīdz. Vēl pie tam viņa ir sākusi gatavot diētiskas mannā un rīsu putras, nu, ne jau sev (ar Čistjakovu un virtuvi joprojām viss kārtībā), bet savam brāļadēlam, kam ir kuņģa čūla un biedrs, kas viņu noved džankfūda un hakerisma neceļos. Tie otrie izrādās pavisam noderīgi lietas atrisināšanai.
   Bet lietas tur ir vairākas. Pie savas mašīnas ir nodurta valsts Domes darbiniece, bet pie bijušā drauga un kolēģa mājām nošauts daiļslidošanas treneris, kas tur gājis skaidrot sarežģītās attiecības. Pa vidu vēl ir viens mākslinieks un vairāki biznesmeņi, un, lai gan ir skaidrs, ka visas līnijas beigās saies kopā, daļa no tām sākumā nav ļoti interesanta. Seriāliem raksturīgais fragmentētais skats man kaut kā nepatika, bet tā jau mūsdienās, šķiet, ir norma.
   Šis diezgan lielā mērā ir ražošanas romāns, lasītāja tiek iepazīstināta ar daiļslidošanas aizkulisēm, par kurām nerunā sacensību komentētāji televīzijā (lai gan tās atsauca atmiņā kādu neveiksmīgu mākslas vingrošanas komentētāju, kas pēc pārāk atklātas savu domu par tiesnesi izteikšanas tika noņemta no trases), un liela daļa no tām attiecas tieši uz tiesnešu darbu, jo to, ka slidot ir grūti, sāpīgi un bailīgi, bet treneri mēdz būt rupji (es, starp citu, vienu daiļslidošanas treneri mazliet pazīstu, un viņa nemaz neizskatās kliedzoša un tirāniska), to tāpat ir viegli iedomāties. Katrā ziņā man neradās doma, ka Mariņina melo vai pārspīlē, ka tā taču nevar būt. Varbūt man trūkst pozitīvisma.
   Kopumā ir sanācis pieklājīgs un diezgan klasisks detektīvromāns ar ieskatu noziedznieka psiholoģijā un gan valsts, gan privāto izmeklētāju darba metodēs un attiecībās ar kolēģiem un priekšniekiem, sarežģītu vainīgā meklēšanas shēmu un Kamenskas inteliģento atrisinājuma atrašanu, bet bez izsmalcināti nežēlīgiem nogalināšanas veidiem vai bezmērķīgas asins izliešanas. Protams, to visu varēja ietilpināt vienos vākos, nevis izstiept pa diviem sējumiem, un man tomēr bija interesantāk, kad Kamenska strādāja valsts darbā (jo tur vairāk intrigu un kolēģu), bet es droši vien turpināšu lasīt Mariņinu, vismaz Kamenskas sēriju (un tā ka tā drīz beigsies, tad arī pārējos viņas sacerējumus).

Vienā teikumā

Pēdējā laikā esmu šo to izlasījusi.

  • Māris Bērziņš. Svina garša. Droši vien biju pēdējā, kas vēl nebija lasījusi šo latviešu bestselleru, par kuru jau stāsta skolniekiem, un tas man liekas īsti vietā, jo grāmata ir jauneklīga, un vecus žargonvārdus arī ir derīgi (nerakstīšu vis “ģeldīgi”) uzzināt; kā grāmata beidzas, ir saprotams jau no nosaukuma, lai gan autors sākumā bija iecerējis citādu noslēgumu, bet tās zvaigznītes man tomēr trāpīja pakrūtē.
  • Kristīne Ulberga. Tur. Kādā ārzemju blogā izlasīju arī Ulbergai piemērotu izteikumu, proti, ka autore raksta tā, kā nedomā neviens cits, izņemot mūsdienu prozas rakstniekus, tas par tām daiļajām vārdu mežģīnēm un salīdzinājumiem, kas grāmatas sākuma daļā man krita uz nerviem stiprāk nekā turpinājumā, vai nu pieradu, vai arī samazinājās daiļprozas blīvums un pāri palika neticams stāsts par galvenā varoņa ģimeni, rāgānas, kurām ir viena garumzīme par daudz, lai es tās varētu izrunāt, un pārāk maz no pagrīdes komūnas dzīves, kas mūsdienās esot pārvērtusies par mācītājiem un astrologiem.
  • Jana Veinberga. Vēl viena diena. Veinbergas diezgan klasiskie stāsti man negaidīti patika tik ļoti, ka esmu paguvusi jau izlasīt arī viņas iepriekšējo stāstu grāmatu par nenotikušām mīlestībām, kas tomēr bija vien rokas ievingrināšana, kamēr jaunais krājums atklāj autori kā labu cilvēku pazinēju, kas nesirgst ar liekvārdību, varbūt vienīgi slīkšanas bija tā pavairāk.
  • Mark Billingham. The Bones Beneath. Iepazīšanās ar angļu kriminālromānu autoru izvērtās diezgan neveiksmīga, jo šis darbs ne tiai ir nez kurais sērijā, bet arī samērā eksperimentāls (detektīvu grupā), kā tās teleseriālu sērijas, kur beigās viss paliek, gaisā karājoties, jo galvenais ļaundaris cietumā bija jau grāmatas sākumā, bet galvenais izmeklētājs tā arī nespēja pieaugt man pie sirds ar savām darba un romantiskajām dilemmām.
  • Ann and Jeff VanderMeer, ed. Sisters of the Revolution: A Feminist Speculative Fiction Anthology. Ne visu stāstu feminismu es spēju saskatīt, taču kopumā daudz interesantu tekstu gan no tādām zvaigznēm kā Ursula Le Gvina, gan no pirmo reizi dzirdētiem vārdiem, piemēram, Kit Reed, kuras stāsts par mātišķumu kā ieslodzījumu haizivju apsargātā salā man dziļi iespiedās prātā; amerikāņu izdotā grāmata jāuzteic arī par tulkotu tekstu ievietošanu, un, starp citu, krājums ir publicēts arī Itālijā (ceru, ka nejaucu ar Franciju), un visas tulkotājas bija sievietes; sīkums, bet patīkami.
  • Jeff VanderMeer. Borne. Pavisam negaidīti šī grāmata arī ir par mātišķumu, tikai šoreiz mīlamais bērns ir adoptēts nezināmas sugas bārenis, kas izskatās pēc jūras anemones un kalmāra krustojuma, taču māk pārvērsties un iemācās runāt un lasīt, un šis milzīga lidojoša lāča kažokā atrastais radījums uztraucas par to, vai viņš ir persona, bet apkārt tikmēr valda cīņa par izdzīvošanu biotehnoloģiskā postapokalipsē un milzīgais lācis nav pats lielākais drauds, tomēr galvenokārt šī grāmata ir par uzticēšanos un zaudējumiem.
  • Jeff VanderMeer. The Strange Bird. “Bornē” ir viena rindkopa par savādo putnu, kas atlidojis uz pilsētas paliekām, viss pārējais par viņu ir aprakstīts šajā stāstā. Top arī stāsts par trim mirušajiem astronautiem.
  • Peter Wohlleben. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate. “Koku slepenā dzīve” ir izdota arī latviski, tāpēc visi var izlasīt, cik koki ir līdzīgi cilvēkiem, kā viņi audzē savus bērnus un mēģina izvairīties no kaitēkļu uzbrukumiem; šo to es jau biju dzirdējusi, tātad tā varētu būt taisnība, nevis tikai autora vēlme saskatīt savos mīluļos cilvēciskas iezīmes; vēl jūs varat steigšus aiziet līdz galerijai Micēlijs Marijas ielā 13, kur izstādē līdz 10. augustam apskatāms arī Viviannas Marias Staņislavskas komikss tieši par šo tēmu, bet es tikmēr jutīšu līdzi nabaga nomocītajiem pilsētas kokiem.
  • Gloria Fuertes. Historia de Gloria (Amor, humor y desamor). Glorija Fuertesa ir viena no divām latviski izdotajā spāņu dzejas antoloģijā iekļuvušajām sievietēm, bet tajā trūkst viņas sociāli aktīvās dzejas parauga, jo pašai dzejniecei šķita, ka nekur neder tāda dzeja, ko neviens nelasa, tāpēc viņai bija svarīga dzejas saprotamība (dzejnieks kā brilles kalpo, lai tu redzētu, dēls mans, lai tu redzētu), teksti ir īsi un, kā jau nosaukumā teikts, ar humoru; Norvēģijas aviokompānijai ir lidmašīna, uz kuras astes uzzīmēts Glorijas portrets, bet grāmatu es pirku vienā no divām Barselonas geju un lesbiešu grāmatnīcām.
  • Ramón del Valle-Inclán. Luces de bohemia. Esperpento. Aizmirstiet, ko es rakstīju par sena žargona noderīgumu, šeit pagājušā gadsimta sākuma Madrides slengs mani piebeidza par spīti tam, ka grāmatā bija gan vārdnīciņa, gan ievadā izskaidroti daži vārdi un, protams, tēlu prototipi, toties tagad varu lepni teikt, ka esmu iepazinusies ar vienu no slavenākajiem spāņu dramaturgiem.

Nevienam nelūgšu, lai man notic

Juan Pablo Villalobos. No voy a pedirle a nadie que me crea. Barcelona: Anagrama, 2016. 275 pags.

Autors (latviski laikam atveidojams kā Viljalovoss), šķiet, ir viens no zināmākajiem mūsdienu meksikāņu rakstniekiem, vismaz ārpus Meksikas, diezgan daudz tulkots un noteikti arī lasīts. Šis ir viņa jaunākais romāns, iznācis pagājušā gada beigās (starp citu, Seviljas grāmatnīcā, kur to pirku, līdzi dabūju ne tikai veikala grāmatzīmi, bet arī glītu pastkarti).
Romāna varonis, kas pats daļu šī romāna ir uzrakstījis (atlikusī daļa ir viņa nu jau bijušās draudzenes dienasgrāmata un vienkārši lieliskas mammas un brālēna vēstules) un ko arī sauc par Huanu Pablo, ir meksikānis, kurš saņēmis stipendiju, lai Barselonas Autonomajā universitātē studētu doktorantūrā literatūrzinātni. Taču pirms izbraukšanas uz Eiropu piezvana brālēns, kuram allaž bijusi nosliece uz dažādiem projektiem, un vienā no tiem – ļoti augsta līmeņa projektā – tiek iesaistīts arī Huans Pablo un, pašai to pat nenojaušot, viņa draudzene Valentīna. Lieli projekti nozīmē lielu risku, kā pēcnāves vēstulē apgalvo brālēns, un tā arī ir. Huans Pablo ir spiests mainīt gan draudzeni, gan pētījuma tēmu, toties nu beidzot viņa dzīve ir pietiekami interesanta, lai būtu romāna vērta. Visi iepriekšējie rakstīšanas mēģinājumi ir ātri vien apsīkuši.
Lielā mērā šis ir Barselonas romāns, kuru lasot atmiņā ataust dažādas ielas un stūrīši. Tā ir skaista un nežēlīga pilsēta, tāpat kā grāmata vienlaikus ir jautra, viegli lasāma un diezgan melna. Ja vien nav iebildumu par vardarbības un noziegumu izmantošanu izklaides nolūkos, tad šo noteikti ir vērts ielikt lasāmo grāmatu sarakstā. Es pati domāju pārāk ilgi nekavēties un izlasīt arī kādu no autora agrākajiem darbiem, kuros noteikti ir tas pats humors, lai gan varbūt mazāk literāru jociņu. “Vienīgais, ko vēlas patiess lasītājs, ir lasīt vairāk. Un rakstnieks – rakstīt vairāk.”

Read Harder 5.: imigranta sarakstīta grāmata vai tāda, kurā galvenais ir imigranta stāsts un 24. punkts: grāmata, kurā visi vēstītāji ir krāsainie.

Rīgas zilā gvarde

Pāvs Matsins. Rīgas zilā gvarde. Tulk. Maima Grīnberga, il. Josh Philip Sunders. R.: Mansards, 2016. (Paavo Matsin. Sinine kaardivägi. 2013.) 150 lpp.

    Visu laiku dzīvoju iedomās, ka šī ir smieklīga grāmatiņa par slavenākajiem Rīgas krogiem (“Osīrisu”, “Čomski” un “Pērli”) un tamlīdzīgi. Bet izrādījās, ka ne tikai jālasa simt lappuses, lai līdz tam “Čomskim” vispār tiktu, bet arī grāmatā galvenokārt ir aprakstīta ilgošanās pēc buržuāziskās Latvijas, kurā korporeļi vēma tramvajos. Galīgi ne čomskiski (te es par Noamu, ja). Un šo ilgošanos es nesaprotu (varbūt tikai mazliet), un tā mani garlaiko.
    Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu jau lasījusi kādu pārlabotu un papildinātu pavārgrāmatu, kur tas viss (izņemot konkrētos krogus un varbūt ilgošanos) jau bija. Tā nu šis man šķita neglābjami vecmodīgs gabals, tiesa, autoram par godu jāsaka, Rīgā ira bijis viņš, ielas un nami ir pazīstami, krogiem adreses uzrādītas, lai, ja nu kāds igauņu lasītājs sajūt slāpes un nolemj atbraukt padzerties. Vēl viens labs aspekts – teksts ir īss. Garāku nez vai būtu pievārējusi (te gan jāņem vērā, ka šobrīd manas koncentrēšanās spējas ir apmēram puslappuses garumā un tūdaļ arī beigsies).
    Lai Kasims neteiktu, ka viņu kopēju, pielikšu trešo rindkopu. Jaucot gadsimtus un notikumus, un bezpersoniskus personāžus, lietojot dīvainus vārdus (rakstīt un tulkot droši vien bija jautri, varēja krūjināt labsajūtā), autors stāsta par Moskovijas apašu iebrukumu kultūras piedvesmotajā Rīgā (ne salīdzināt ar civilizācijas neskarto Tallinu vai Tērbatu), kur ik pa laikam atskan igauņu valoda, aizslēgtās universitātes bijušie studenti dzer joprojām, muzeju darbība sit augstu vilni un rakstniekus, vismaz tos no otras puses, pēc nāves no iekšpuses kāds apraksta. Ā, un tad nāk vēl viens labais aspekts – baniji.
    Read Harder 10. punkts: grāmatu, kuras darbība notiek ne vairāk kā 161 km attālumā no manas atrašanās vietas.

Vasaras suņi

Josa Fructuoso. Perros de verano. Il.: Nieves Guerra. Barcelona – Madrid: Egales, 2014. 353 pp.

 Pirms kāda laika skatījos ierakstus no, šķiet, Kadisas universitātē notikušās konferences par literatūras tirgu (ļoti interesanti, bet spāniski), kurā kāds pieminēja, ka Spānijā ik dienu iznākot 12 jaunas spāniski sarakstītas grāmatas. Skaidrs, ka aptvert to visu viens cilvēks nav spējīgs. Atliek vienīgi vai nu lasīt bestsellerus, paļauties uz laimīgu gadījumu vai, lai redzētu, kas spāņu literatūru gaida nākotnē, doties uz mazajām grāmatnīcām, kurās pārdod mazo apgādu izdevumus. Perros de verano nopirku vienā no divām Barselonas geju, lezbiešu utt. grāmatnīcām (otrā, kas atrodas īstā geju rajonā, netiku iekšā, jo tur bija pusdienas pārtraukums) pēc pārdevējas ieteikuma: “Tev patiks”.
 Sākot lasīt, kādu brīdi par to nebiju tik pārliecināta, bet beigās pārdevējai tomēr izrādījās taisnība. Man patika.
 Romānā stāstīts par jaunu meiteni no Mursijas, kas izaugusi pārliecinātu republikāņu ģimenē. Vecāki viņai allaž mācījuši domāt patstāvīgi, nepakļauties ne kungam, ne dievam un iegūt izglītību, lai varētu dzīvot neatkarīgi. Marina iestājas Barselonas universitātē filosofos un uzsāk rosīgu sabiedrisko dzīvi. Viss būtu ideāli, ja vien nenotiktu Franko diktatūras laikā. Pēc pirmā kursa viņai pasaka: mums pietiek pašiem savu revolucionāru un vispār, tagad tevi neuzņems arī nekur citur.
 Labi, ka turpat blakus ir brīvības un sapņu zeme Francija, kur tikko piedzīvots 1968. gads un atšķirībā no Madrides universitātes, kur visa filosofija ir apstājusies pie reliģijas un obligātās politiskās audzināšanas, Parīzē var prātot, iet uz to augstskolu, kurā pasniedz Sarts, vai to, kurā Fuko, bet komunistu laikraksta svētkos uzstājas Rafaels Alberti un Pink Floid. Marina aizbrauc uz Parīzi, tiek silti jo silti uzņemta spāņu ģimenē, iemīlas un noskaidro savu seksuālo identitāti, kas galīgi nepatīk mīļotās mātei, un ar salauztu sirdi dzīvo un mīl tālāk.
 Autores rakstības stils ir diezgan neviendabīgs, sākumā, laikmeta un Marinas bērnības ainas iezīmējot, viņa diezgan sausi izklāsta politiskās dzīves notikumus vai vecāku uzskatus, kuru rezultātā meita izauga tāda un šitāda. Fruktuoso neliekas ne zinis par angliski rakstošo svēto bausli “rādi, nevis stāsti”, un man tas likās atsvaidzinoši un jauki. Bet tad pēkšņi, Marinas dzīvē parādoties romantikai, izmainījās arī vēstījuma maniere: īsta daiļliteratūra, ko vēlāk atkal pārtrauca hronikas atkāpes.
 Pat nerunājot par to, ka visvairāk man patika tieši vēsturiskā nosliece (un man vispār ir diezgan atturīga attieksme pret vēsturiskiem romāniem), līdz šim neredzētais skatiens uz spāņu literatūrā daudz apcerēto Franko laiku, emigrantu kopienas attēlojums (paši francūži gandrīz nemaz neparādās, bet, kad uzrodas, runā franciski), izrādījās, ka biju noilgojusies pēc grāmatas, kuras varoņi interesētos ne tikai par sevi vai mākslu, bet arī par to, kas notiek apkārt, un pat uzskatītu par savu pienākumu iejaukties un mēģināt mainīt to, kas nešķiet pareizs. Pēc cilvēkiem, kas ir politiski dzīvnieki.
Read Harder 2. (debijas romāns) un 5. (imigranta stāsts) punkts.