Bloga arhīvi

Plaisas

Claudia Piñeiro. Las grietas de Jara. Il.: Raquel Cané. Buenos Aires: Alfaguara, 2009. 250 p.

Klaudija Piņeiro šobrīd laikam ir mana iecienītākā argentīniešu rakstniece (te gan jāņem vērā, ka starp tām dažām, ko vispār esmu lasījusi, nav, piemēram Silvīnas Okampo); šī man bija viņas trešā grāmata, tāpat kā abas iepriekšējās – kaut kas līdzīgs psiholoģiskam kriminālromānam. Te ir noziegums, iespējams, pat vairāki, tomēr galvenais nav nedz vainīgā vai motīva noskaidrošana, nedz izmeklēšanas process. Te ir spriedze, tomēr tās pamatā nav bažas par to, vai galvenajam varonim izdosies aizbēgt no vajātāja. Autore ir iecienījusi pārsteigt lasītāju ar sižeta pavērsieniem un negaidītu faktu atklāšanu, tāpēc visticamāk kaut kas nebūs tā, kā izskatās.
Atšķirībā no iepriekšējām divām šo gandrīz varētu nosaukt arī par ražošanas romānu. Darbības centrā ir mazs Buenosairesas arhitektu birojs, kurā strādā galvenais varonis Pablo Simo. Viņam ir četrdesmit pieci gadi, sieva, kuru viņš krāpj tikai iedomās, pusaugu meita, kas māti dzen izmisumā, 20 gadus tas pats priekšnieks un kolēģe, par kuru bezcerīgi sapņot dienām un naktīm, un kaudze zīmējumu ar vienu un to pašu ēku, ko viņš reiz gribētu uzcelt, bet ne Buenosairesā, kur, lai uzbūvētu jaunu māju, vispirms ir jānojauc kāda jau esoša. Un vēl ir noslēpums, kas Simo vieno ar abiem kolēģiem. Kādu dienu birojā ienāk pajauna meitene, apjautājas par grāmatas nosaukumā minēto Nelsonu Haru, un ikdienišķais miers tiek neglābjami izjaukts. Pablo ir spiests atcerēties pirms trim gadiem notikušo un savu ne visai tīkamo un slavējamo lomu tajā. Pie vienas reizes viņš pārdomā visu savu darba un privāto dzīvi, atceras jaunībsdienu draugu un sapņus, izdara šādus tādus secinājumus un iepazīstina lasītāju ar Argentīnas galvaspilsētas skaistākajām ēkām un būvniecības un plānošanas tendencēm (agrāk tā bija pilsēta kājāmgājējiem, bet tagad tiek veidota tā, lai uz to skatītos pa automašīnas logu). Sociālā kritika, bieži vien ironiska, ir vēl viena autorei raksturīga iezīme.
Šobrīd atzīmēšanas vērts šķiet arī fakts, ka Pablo meita klausās drauga pagādātu mazzināmu mūziku, proti, Leonardu Koenu (darbība notiek 2007. gadā, kad parādās kārtējās finanšu krīzes pirmās iezīmes).
Romāns ir īss, bet brīžiem, šķiet, mazliet velkas. Visa tā projektēšana, tehniskās detaļas, kuru nav daudz, toties tās ir svarīgas, un tamlīdzīgi. Man no visiem trim lasītajiem Piņeiro darbiem šis laikam patika vismazāk, iespējams, arī tāpēc, ka ja zināju, kas no viņas gaidāms, un izpalika jaunatklājuma prieks, taču aša ieskatīšanās internetā liecina, ka domas dalās un katru no autores angliski izdotajiem romāniem (tā nu ir sanācis, ka tieši tos arī esmu lasījusi) kāds ir gatavs nosaukt par vislabāko. Acīmredzot viss atkarīgs no tā, cik tuva cilvēkam šķiet grāmatas tēma, kas šajā gadījumā cita starpā varētu būt arī korumpētība, mazās zivis pret lielajām un jaunas dzīves sākšana neierastā veidā.
Grāmata ir izdota arī angliski ar nosaukumu “A Crack in the Wall”.

Advertisements

Otrdienu draudzenes

Monika Pēca. Otrdienu draudzenes. Tulk. Daina Burve, il. Arnis Kilbloks. R.: Zvaigzne ABC, 2013. 303 lpp. (Monika Peetz. Die Dienstagsfrauen. 2010.)

 Ja ar lasīšanu īsti nesokas, tādā gadījumā ir pienācis laiks kaut kam vieglam, piemēram, dāmu romānam. Vismaz šoreiz tas patiesi izrādījās iedarbīgs paņēmiens. Pāris braucienu sabiedriskajā transportā un vēlīns vakars ar grāmatu, un cauri bija.
 Romāna varones piecas sievietes ap četrdesmit. Kaut arī uz vāka ir attēloti pilnīgi vienādi glazūrkēksiņi, dāmas nav īpaši līdzīgas, tekstā konditorejai nav pievērsta liela vērība un pārsaldināts tas arī nav. Receptes meklēt tur nav vērts. Nuja, vāku es nesaprotu, bet, kā rādās, oriģinālizdevumam tas bija diezgan līdzīgs. Varbūt bezkaloriju kūciņas ir viegli pārdot, kas zina. Lai nu kā, šīs sievietes pirms 15 gadiem kopā apmeklēja franču valodas kursus un kopš tā laika reizi mēnesī satiekas tuvējā restorānā. Otrdienās.
 Katrs tēls pārstāv kādu stereotipu, te ir gan māte, kas upurējusies ģimenei, gan karjeras sieviete, gan bagāta un laiska dzīves baudītāja, gan trūcīga māksliniece, kuras mīļākos nevar ne saskaitīt, gan ezotērikā iegrimusi diezgan bezpalīdzīga būtne, kas nemaz nav mēginājusi dzīvot viena. Tieši viņai nesen ir nomiris vīrs, mīla no pirmā acu skata grāmatnīcā, tā arī nepabeidzis savu svētceļojumu uz Lurdu. Judīte nolemj to izdarīt mīļotā vietā, un draudzenes dodas viņai līdzi, saceldamas lielāku vai mazāku jezgu.
 Ceļš kā jau ceļš sagādā gan tulznas, gan mazdūšības lēkmes, svilina saulē un saliedē lietū, pārsteidz ar neērtām guļvietām un negaidītiem romantiskiskiem brīžiem. Visām gājējām nākas atklāt dažu labu noslēpumu, kas slēpts gan no sevis, gan citiem. Tomēr pa visām viņas galā tiek. Galu galā, grāmata ir par draudzību.
 Droši vien žanra nopelns ir tas, ka romāns un autores attieksme pret savām varonēm ir tik pozitīvi. Ja līdzīga tēma tiktu apskatīta sacerējumā, kas pretendē uz augstākiem plauktiem, noslēpumi noteikti būtu vēl melnāki un parautu sev kādu līdzi, iespējams, tiktu atmaskoti ne tikai dažādi sabiedrības slāņi, bet pat nonāktu pie secinājuma, ka nav nekādas sieviešu draudzības, vismaz ne tādos apjomos. Piecas uzreiz! Nezinu, vai būtu biežāk jāpievēršas šim žanram, bet lasīt bija patīkami (ja nerunājam par varoņu tieksmi pēc piecelšanās “sagrupēt locekļus”, pie tam tikai savējos) un es pat sagribēju aiziet kādā garākā pastaigā.

Lasu: Julio Cortázar. Rayuela;
Chris Kraus. I Love Dick;
Junot Díaz. Drown;
Carol Gilligan. In a Different Voice: Psychological Theory and Women’s Development;
Richard Wiseman. 59 Seconds: Think a Little, Change a Lot.

Klausos grāmatā pieminēto zviedru džezu:

Draudzība

Henry James. Daisy Miller and Other Stories. New York: Airmont, 1969. 158 pp.
Carla Montero. La piel dorada. Il.: Jan Scholz, Gemma Martinez. Barcelona: Penguin Random House Grupo Editorial, 2015 (2014). 398 ps.
Emily Gould. Friendship. New York: Farrar, Straus and Giroux, 2014. 271 pp.

 Lai gan šī kombinācija izskatās samērā dīvaina, visas trīs grāmatas iederas nedēļā, kurā ir 8. marts.
 Sāksim ar senāko. 19. gs. beigas. Amerikāņu jaunskungs, kas it kā Eiropā studē (klīst baumas, ka tur ir iesaistīta kāda padzīvojusi dāma), Šveicē satiek Deiziju Milleri, pārtikuša amerikāņa meitu, kas kopā ar māti un brālīti apceļo Eiropu. Daiļā un spontānā meitene apbur gandrīz trīsdesmitgadīgo jauno cilvēku, tā ka viņš neilgi pēc iepazīšanās ierosina kopā apmeklēt netālo pili, ko abi arī izdara. Divatā, bez pavadoņiem. Ar to, protams, pietiek, lai jaunā cilvēka tante meiteni uzskatītu par pazudušu un paklīdušu, neko gan nepārmetot savam radiniekam un viņa tikumību neapšaubot. Pēc kāda laika visi satiekas Romā, un viss ir vēl trakāk. Deizija neko nav mācījusies un turpina neņemt vērā sabiedrības iedomas, kā viņai un citām jaunietēm jāuzvedas, un pat izturas tā, it kā tas būtu dabiski. Vārdu sakot, skandāls.
 Garstāsts ir izdots arī latviski.
 Grāmatā ir vēl divi īsstāsti. Vienā privātskolotājs atceras savu ārkārtīgi inteliģento un valdzinošo skolēnu, kura vecāki, kārtējie amerikāņi Eiropā, viņa pievilcību izmanto, lai dzīvotu pāri saviem līdzekļiem. Otrā krietni padzīvojušas māsas sapņo par Eiropu, ko reiz apceļojusi viņu māte, bet māmuļa dara visu, lai meitiņas nokaunētos un nekur neaizbrauku, pametot vecu, vārgu sievieti vienu likteņa varā. Te nu gan vai viss kā mūsdienās. Etiķete un mode mainās, bet problēmas paliek. Ak jā, biju bažījusies, ka Džeimss rakstīja pārāk sarežģīti, lai viņu varētu saprast, bet tas laikam vairāk attiecas uz romāniem.

 ”Zeltīto ādu” nopirku lidostā, jo tur bija spāņu grāmatas, tiesa, kādas trīs. “50 sombras de Grey” atkrita, Ildefonso Falkonesa vēsturiskais romāns bija pārāk vēsturisks (18.gs. leksika?), biezs un uzcenots, lai to lasītu lidmašīnā, tad nu palika šis, diemžēl arī vēsturisks, tomēr detektīvs.
 1904. gadā Vīnē notiek virkne slepkavību. Tiek nogalinātas mākslinieku modeles, kas iesaistījušās, iespējams, pirmajā aģentūrā. Aizdomas krīt uz princi Hugo (pirms dažiem gadiem gandrīz tādā pašā veidā tika nonāvēta viņa mīļotā; tagad viņš apmeklē doktoru Freidu) un arī uz skaistāko sievieti Vīnē, daiļo un noslēpumaino Inesi, kurai grāmatas sākumā Hugo publiski atgādina Roseti vārdus, ka visas modeles ir maukas. Inspektoram Karlam, kurš to visu izmeklē, izmantojot tikko izdomātos kriminoloģijas paņēmienus, Hugo ir labākais draugs un Inese iekritusi sirdī no pirmā skatiena.
 Kā detektīvs romāns bija pārāk lēnīgs, nodaļām ilgi ij nepievēršoties noziegumiem. Kaut kur ap vidu es pat aizgāju iegūglēt, ko citi par šo domā. Pirmā recenzija, ko uzgāju, bija sajūsmas pilna. Un vēl es sapratu, kurš ir vainīgais, vēl pirms to atklāja autore, tātad tas bija pārāk viegli, kā arī esmu nikna par vainīgā izvēli, kas, (MAITEKLIS) manuprāt, ir pretrunā autores morālajam uzstādījumam.
 Grāmatas ideja Montero esot piemeklējusi muzejā, skatoties uz Pikaso gleznu un iedomājoties, nez, kas ir modele? Tāpēc galvenā varone ir Inese, pati modele un fotogrāfe, kas nelaulājusies dzīvo kopā ar mākslinieku, bet ir tik daiļa un šarmanta, ka viesojas augstāko aprindu namos un visi viņu mīl. Deizijas laiks acīmredzot ir beidzies. Tomēr par viņu mēs neko daudz neuzzinām, un mani tēls nepārliecināja. Vai tiešām ir cilvēki, kuros visi iemīlas? Un tā labdarība kā no Tolstoja… (Viņa vēlu vakarā aiziet pie desmit bērnu ģimenes, māte nedēļniece, vienīgais pelnītājs tēvs slauka ielas vai tamlīdzīgi, abi ar Hugo izmazgā viņiem visu veļu un grīdas un pēc tam vēl spēj uzvārīt zupu no dārzeņiem, ko grozā atnesusi līdzi, un pabarot visus? Un vēl spēj uzdejot ar sīčiem? Ak jā, un vēl uzpērk bērnus ar konfektēm, lai viņi to zupu izēstu? Lūk, tas nav socreālisms.)
 Inese ik pa laikam saka runas par sieviešu/modeļu nenovērtēto lomu mākslā utt. Teorētiski tam būtu mani jāuzrunā, bet neviens viņai neiebilst un tas viss paliek deklaratīvu frāžu līmenī.
 Par spīti visam, ko esmu te sarakstījusi, grāmata, ja nav iebildumu pret gausumu un darbības vietu un laiku, ir lasāma.

 21. gs. Ņujorka. Divas labākās (šķiet, arī vienīgās) draudzenes, kam tuvojas trīsdesmit. Meitenes iepazinās, stažējoties izdevniecībā. Tagad Eimija ir piedzīvojusi slavas piecminūtes tenku blogā, smagu krišanu pēc raksta par bloga īpašnieku draugu un tagad strādā hipsterīgā ebreju vietnē un gaida atgriešanos virsotnē. Spēj savaldzināt cilvēkus. Ir draugs, īres dzīvoklis lieliskā rajonā un kaķis. Laiku kavē, iepērkoties pāri par saviem līdzekļiem. Beva no izdevniecības aizgāja, sekojot līdzi draugam uz laukiem (laikam Viskonsinu), kurš viņš studēja, bet viņa strādāja bārā. Pēc krāpšanas viņa atgriezās Ņujorkā, pastrādāja, aizgāja no darba vēlreiz, jo iestājās radošās rakstniecības programmā dārgā universitātē, ko pēc gada pameta. Tagad viņai ir 30 tūkstošu dolāru studiju kredīts, slikta istabiņa komunaļņikā un trūcīgi atalgoti gadījuma darbi – sekretāres aizvietotāja uz pāris dienām un tamlīdzīgi. Meitenes cīnās ar sajūtu, ka nekas nenotiek, līdz kaut kas sāk notikt.

 But underneath everything ran a low hum of exaltation. Things were happening to her. They were bad things, but at least they were happening.

 Ir patīkami, ka meiteņu draudzība un romāna darbība nerotē ap misteru Lielisko vai puišiem kā tādiem, lai gan tādi pavīd. Ņujorka nav nekāda laimes zeme (abas ir iebraucējas). Bet, lai kā autore (kā izrādās, rakstīšanu universitātē apguvusi un tenku blogā strādājusi utt.) gribētu, nekur tālāk par čiklita īzīrīdu viņa nav tikusi. Oficiālā grāmatas tēma ir meiteņu draudzības pārmaiņas un saglabāšana, kļūstot pieaugušām. MAITEKĻI! Šeit vienu no viņām nejauši piemeklē grūtniecība. Aizej tu, cilvēks uz randiņu, lai dabūtu labi paēst un iedzert, un no rīta pat neatceries, bija sekss vai nebija. 40 dolāru avārijas tabletei žēl. Par visu pārējo, ko šitā var saķert, viņa pat neieminas. Pēc tam tu nevari saprast, ko iesākt tālāk.

 “But I’m just saying, like, we’re not at an age anymore where abortion is the only rational thing. People we know have babies.”
 “No one we’re close to. And obviously no one in our, like, tax bracket.”

 Ir risinājums, lai neko nevajadzētu izlemt! Ja esi reizi mūžā satikusi situētu bezbērnu pāri, viņi noteikti gribēs bērnu adoptēt! Nopirkt! Cik jauki! Jo, dzemdējot bērnu, tu uzreiz kļūsti pieaugusi, spēj tikt galā ar problēmām, kas tevi visu mūžu ir vajājušas, un visums arī sadodas rokās, grūtniecei sagādājot labu darbu ar apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu. Vienīgais, draudzenei, izrādās, skauž, jo puiši varbūt arī nav tik svarīgi, bet dzemdēt – ir. Starp citu, bērns piedzima, bet mēs par viņu tā arī neko neuzzinājām.
 Grāmatas sākums man pat patika, bet beigas aizkaitināja. Tomēr varbūt jāpalasa vēl kāds meiteņu romāniņš.

Klausos:

dzīvība tītīga krūtīs man

Mehmeds Jašins. Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas. Atdz. Uldis Bērziņš, il. Aldis Aleks. Adria, 2008. (Mehmet Yaşın. Yenişehir’de Eski Şarkılar.) 111 lpp.

 Pirms dažām dienām Elīna meklēja grāmatas, kuru darbība norisinās Kiprā. Labi atminējos, ka esmu lasījusi kāda Kipras turka dzejoļus, pameklēju internetā, šo to atradu, bet nejutos īsti pārliecināta, ka tas ir tas, ko domāju. Gluži vai nejaušs skatiens grāmatplauktā apliecināja, ka patiesi, manis lasītā grāmata ir cita. Šī te.
 Kad nu biju to atradusi un izvilkusi no skapja, es to, protams, atvēru (tāpēc noslaucīt grāmatām putekļus ir tik neizpildāms uzdevums) un izlasīju. Dzejoļi joprojām bija tikpat labi, kā man palikuši atmiņā, tomēr neesmu droša, ka būtu prāta darbs tos ieteikt potenciāliem tūristiem. Es vismaz apsvērtu dzīvības apdrošināšanu, jo to mājvieta ir konkrētāka par Kipru – tā ir demarkācijas līnija, pie kuras šauj un mirst. Dzejnieks gan pasaciņas vien raksta. Varoņpasakas.

Neviens to neatmin mans ģenerāli
kā mūsu iela saukta
kad vēl nebija kritušo varoņu

 Vai “Klusējot stāstāmā pasaka”, kas beidzas šādi:

Dievs atrada sauju pelnu
tik nedomājiet ka neieraudzījis
vairs ne Korānu ne talismanu
Dievs sūtīs viņu uz elli!
Dievs nopūtās:
Tik rūgtā nāvē mirušam
vieta bez šaubām debesīs
ja man tās debesis būtu.

Šo pašu dzejoli grāmatā var aplūkot oriģinālā vai varbūt vienā no oriģinālvariantiem, kas, sajukušā valstī dzīvojot, uzrakstījies/uzzīmējies vairākās mēlēs uzreiz. (Piedodiet, nebija skenera pa rokai.)
2016-02-29 17.07.42

Un tad – trīs valodas reizē lauzās manos dzejoļos
ne Turki vairs saprata, ko gribu teikt
ne Hellēņi, ne Tie pārējie –
bet netaisos pārmest Nevienam, tas bija kara laiks.

 Nezinu, vai esmu sapratusi, ko Jašins grib sacīt, bet man viņa dzejoļi šķiet apbrīnojami gaiši, pat tie par karu, kas turklāt neaizņem visu mazo izlasi, tajā ir arī šis tas cits.

Pret vakaru jasmīnkūpošos mākoņos lido
viegla spalviņa
aizlido mana mīļā Vectantiņa tik 85 gadiņus jauna!

 Tāpat nezinu, vai tas ir Bērziņa pirksts (jo viņš nav vienīgais, kas atdzejojis), tak visai turku dzejai, ko man nācies lasīt, piemīt kas savdabīgs, kāda vienojoša noskaņa, ko var iepazīt lielajā izlasē “Baložu pilni pagalmi” vai kaut vai grāmatas vārdā nosauktās grupas dziesmā ar Orhana Veli Kanika vārdiem “Tava māja”, ko jūs noteikti zināt.

 Iespējams, tas atlasītāju gaumes un autoru kopējo iedvesmas avotu un literāro paraugu dēļ.
 Lai nu kā, “Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas” var mierīgi ieteikt arī tiem, kam no dzejas bail, jo tās ir saprotamas ikvienam, vienkāršā formā un lielākoties nesarežģītiem vārdiem sarakstītas, un runā par to, par ko reizēm vajag paklausīties.

 ”Read Harder” 13. (grāmata, kuras darbība noris Vidējos Austrumos) un 21. (grāmata par politiku) punkts.

Atgriešanās Itakā

Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā. Il. Jānis Esītis. R.: Dienas Grāmata, 2011. 143 lpp.

 Lasīju krājuma pirmo stāstu, pilnum pilnu ar citu rakstnieku un paša autora vārdiem un tēliem, līdz pēkšņi sapratu, ka tā grāmatiņa, ko biju iedomājusies par viņējo esam, patiesībā bija Zelmeņa sarakstīta. Tad nu tagad nezinu, vai manas vārgās atmiņas par “Pūķi” ir J. Zv. vai M. Z. pūķis. Nu ko lai dara, postmodernisms paliek postmodernisms un pūķis paliek pūķis. Otrais šajā grāmatā nelidinājās, bet pirmā man kļuva pat par daudz, pareizāk sakot, apnika mūžīgā autora uzstājīgā klātesamība tekstā. Es tak tāpat zinu, ka lasu literatūru, nav ko man bāzt to visu laiku acīs! (Izsaukuma zīme ir acīmredzama Zv. ietekme.) Lai gan tā jau smuki un brīžiem līksmi.

 – …visu Kārtlendu, visu Danielu Stīlu, Kolinsu, līdz uzklupa “Simts vientulības gadiem”, labāks par seriāliem esot! Galīgi nojūdzās, lai Verners mani atvaino! Spāniski šai vajagot, oriģinālā! Grāmatnīcā bija, bet tur – tu zini? – tiešās runas priekšā izsaukuma un jautājuma zīme stāv kājām gaisā!
 Es piekrītoši pamāju, tādi nu tie spānieši ir.
 – Un šī – iedomājies, viņas gados! – ņem un lasa! Stāv kājām gaisā kā tāds jogs, brunčus pie potītēm ar aukliņu apsējusi!

 Potenciālajiem lasītājiem par atvieglojumu varu pavēstīt, ka autors, lai gan piebārstījis stāstus ar krievu, angļu, somu, spāņu un vēl dažu valodu vārdiem, kas lielākā daļa ir laipni iztulkoti grāmatas beigās, visas izsaukuma zīmes ir salicis pa vecajai modei. Uz galvas jāstāv nebūs, un no kabatām nekas neizkritīs.
 Dažviet autors diemžēl atmet jautrībai ar roku un pievēršas tai dzīves pusei un sabiedrības daļai, kur visi ir nodzērušies, trūcīgi, mirst pirms laika un nelabā nāvē, bet no izsaukšanās: “Cik tad var!” lasītāju paglābj valoda, kas, žargona, vienkāršrunas un dzīvīguma pilna, patiesībā ir tikpat rūpīgi pārdomāta kā daļai latviešu rakstnieču raksturīgie daiļskanīgie mežģīņu pijumi. Un sižets, kas strauji rit uz priekšu.
 Par spīti visiem somiem un latīņamerikāņiem, stāsti ir ļoti latviski, piemēram, tikai Latvijas notikumiem līdzi sekojis cilvēks pilnībā sapratīs “Agņa dienasgrāmatu”, kas iesākas ļoti daudzsološi, kā dzirdams video.

 Stāsta turpinājums gan tā arī paliek tādā reālās dzīves iespējamā atstāsta līmenī, un šajā gadījumā, kad mēs visi skaidri saprotam, kas ir tā prototipi, ar to nepietiek. Tā kā mazliet sekli, tā kā sametas kauns arī par autoru, kas šitā spēlējas ar bērna pārdzīvojumiem, it kā jau tāpat nebūtu gana.
 Vēl daži stāsti beigās ņem un izplēn, bet kopumā visnotaļ iesakāma grāmata.

Klausos: Imu Sumaku, protams.

Vienā teikumā. Spāniski

Camilo José Cela. La colmena. Nobela prēmijas laureāta slavenākais darbs, kas izceļas ar personāžu skaitu, to esot pāri par 300, un lielākā daļa parādās vienā vai divās lappusēs. 1943. gada Madride ir kā bišu strops (to arī nozīmē nosaukums), kurā valda trūkums un daži bagātnieki. Pirms vairāk nekā 60 gadiem publicētais romāns joprojām šķiet mūsdienīgs, tajā ir pārsteidzoši daudz ārlaulības seksa (arī gluži vai pašsaprotama pārdošanās gandrīz par sviestmaizi), homoseksuālas attiecības, policijas terors utt. Nav nekāds brīnums, ka Franko cenzūras dēļ grāmatu vispirms izdeva Argentīnā, lai gan lesbiešu sekss arī tur bija šķitis par daudz. Nesen atrastā pilnā versija tikšot izdota šogad, ja pareizi atceros. Lasiet. Ir gan angļu, gan krievu tulkojumi.

La familia de Pascual Duarte. Šis ir pirmais Selas romāns. Īsts Nobela materiāls. Tik spēcīgs, ka pārlasīt nez vai spēšu. Vēstītājs, kurš ir notiesāts par mātes slepkavību, apraksta savu nabadzīgā zemnieka dzīvi. Iespējams, nekad neaizmirsīšu viņa mazo idiotu brālīti, kuru visi spārdīja kājām, cūkas viņam nokoda ausis (pēc tam viņš vienmēr kliedza, tās ieraugot, un mēģināja ar rokām aizsegt seju, tā uzjautrinādams pārējos), un beigās viņš noslīka eļļas mucā. Arī šis darbs ir 20. gs. 100 labāko spāņu valodā sacerēto romānu sarakstā.

Horacio Quiroga. Cuentos de la selva. Pirms simt gadiem urugvajieša Orāsio Kirogas sarakstītie džungļu stāstiņi, kuros galvenie personāži ir dzīvnieki, der arī bērniem. Daži gan ir skumji, un cilvēka parādīšanās bieži vien nozīmē nodevību un vardarbību.

Manuel Vázquez Montalbán. La rosa de Alejandría. Nezinot, ka autors ir slavens Barselonas detektīvu rakstnieks, līķis pirmajā lappusē parādījās negaidīti. Šeit Vaskess Montalbāns, kā allaž, izstāsta dažādas receptes, tomēr tas ir diezgan literārs un skumjš darbs par neiespējamu mīlestību. Puse darbības norit uz kuģa. Vēl aizvien atceros, kā spāniski ir kreisais borts un pakaļgals. Vētras laikā var noderēt.

Voces sin fronteras: Antología Vintage Español de literatura mexicana y chicana contemporánea. Sastādītāja un priekšvārda autore: Cristina García. Vienos vākos līdzās salikti Meksikas un ASV meksikāņu izcelsmes autoru darbi, stāsti, romānu un eseju fragmenti, dzeja. Autoru dzimšanas gads variē no 1888. līdz 1968., taču lielākais uzsvars ir iecerēts uz mūsdienu literatūru. Atklāju dažus vārdus, ko vēlētos papētīt sīkāk.

Nuria López Salamero, Myriam Camero Sierra. La cenicienta que no quería comer perdices. Bilžu grāmata par Pelnrušķīti, kas negribēja ēst irbes (spāņi šitā dara, dzīvo laimīgi un ēd irbes. Katalāņu tulkojumā P. netic zilajiem pasaku prinčiem), manā redzeslokā un vēlmju sarakstā uzradās pirms pāris gadiem, kad tā vairākas reizes tika aizrautīgi ieteikta kādā blogā, kura autore gribēja atrast citādas princešu grāmatas. Tad man tā atkal ienāca prātā, domāju nopirkt, bet, protams, atradusi bezmaksas versiju, izlasīju to. Teksta tur ir maz, bilžu daudz. Pelnrušķītei apriebjas gatavot irbes (kā nekā veģetāriete) un staigāt augstpapēžu kurpēs, viņa pasaka: “Pietiek!” un parādās labā feja. Apvēlusies, tumšu ādu un neskūtām kājām. Pelnrušķīte atver restorānu, kurā sāk strādāt arī viņas vīramāte, Pinokio, cenzdamies atmest melošanu, pievēršas Baha ziediem un citām alternatīvām terapijām, Sniegbaltīte un Ērkšķrozīte atmostas no prozaka miega un nomaina to ar citām vielām, kā arī kļūst par ļoti tuvām draudzenēm utt.

Šī ir Argentīnas spāņu valoda. Var atrast arī spāņu ierunātu versiju un pārliecināties, ka tas patiešām izklausās citādi.

Lucía Etxebarria. De todo lo visible y lo invisible: Una novela sobre el amor y otras mentiras. Spāņu literatūras sliktās meitenes pārāk garais romāns, kura galvenā varone pārāk atgādina viņu pašu. Par mīlestību un citiem meliem. Par slavu, pašnāvības mēģinājumiem, kino, kritiku, narkotikām, mīļāko, kas viņu nespēj novērtēt, un labāko draugu geju, kas allaž patur rociņu.

Eduardo Mendoza. El asombroso viaje de Pomponio Flato. Vēl viens slavens barselonietis, kas laikam nu jau ir manis visvairāk lasītais spāņu autors. Kāpēc gan ne, ja lielais vairums viņa darbu ir īsi un smieklīgi? Šajā m. ē. 1. gs. romiešu ceļotājs, meklēdams ūdeņus ar brīnumainām dziednieciskām īpašībām, nonāk Nācaretē, kur galdnieka dēlēns viņu nolīgst izmeklēt slepkavību un pierādīt tēva nevainību.

Sin noticias de Gurb. Tā, šo es biju aizmirsusi pieskaitīt. Ar citplanētieša acīm skatīta Barselona, kas gatavojas Olimpiskajām spēlēm (tas nozīmē, ka visās malās ir izrakti grāvji, slēgti muzeji un satiksme). Dīvainie cilvēku paradumi kļūst vēl dīvaināki citplanētu tīrā intelekta izpildījumā. Grāmatā tiek patērēts neiedomājams daudzums ēdiena, galvenokārt churros.

José Prats Martín. El día sin ti. Jauna dzejnieka pirmā grāmatiņa. Ar ilustrācijām.

Juan Marsé. Últimas tardes con Teresa. Vēl viena spāņu klasika. Man ļoti patika autora rakstības stils. Pats stāsts ir klasisks, sliktais puika (autora līdzinieks), moču zaglis, grib izsisties dzīvē uz augšu un iemīlas bagātnieku meitiņā, studentē, kas koķetē ar komunismu un pretošanos Franko režīmam. Jūs jau nojaušat, kā tas var beigties.

Maria de la Pau Janer. Pasiones romanas. Nav ne jausmas, par ko šis romāns saņēma Planētas prēmiju. 601 tūkstotis eiro! ¡Madre mía! Mīlas romāniņš, kurā spāņi mierīgi var aizbraukt uz Romu un tur saprasties ar visiem. Varu ieteikt tikai iesācējiem, jo valoda ir ļoti vienkārša.

Luis Sepúlveda. La sombra de lo que fuimos. Man nez kā bija radies priekšstats, ka visi pārējie Sepulvedas darbi, izņemot latviski izdoto “Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus“, ir ļoti drūmi un vardarbības pilni, bet tā nav. Trīs nu jau sešdesmitgadīgi revolucionāri, kas pēc Pinočeto apvērsuma bijuši spiestie doties trimdā, ir atkal sapulcējušies, lai uzmeklētu valsts pirmajā bankas aplaupīšanā nozagto naudu. Diemžēl viņu sabiedrotais, kas zināja ceļu, neatnāk, jo viņam uz galvas ir uzkritis atskaņotājs, citas nostalģisku kreiso ģimenes strīdiņa laikā izmests pa logu. Daudz humora un labi policisti korumpētā valstī.

Juan García Hortelano. Tormenta de verano. Šis laikam nu jau ir piemirsts spāņu rakstnieks, bet vispār grāmata esot izdota 13 valodās. Pulciņš bagātu spāņu pavada vasaru savā vasarnīcu kolonijā pludmalē, kur viņu bērni atrod kailas jaunas sievietes līķi. Protams, tiek izsaukta policija, bet šis nav kriminālromāns. Varoņi ēd, dzer, guļ, krāpj cits citu, cieš no karstuma, mēģina pasargāt savus bērnus no policijas nopratināšanas un vispār dzīvo tādu diezgan seklu dzīvi. Grāmata gandrīz pilnībā sastāv no dialogiem, bez visiem “viņš teica”, tāpēc reizēm bija pat jāpapūlas saprast, kurš runā, bet tas bija patīkami.

Neredzamais A

G. Willow Wilson. Alif the Unseen. London: Corvus Books, 2012. 427 pp.

 Jo ilgāk domāju par “Alifu”, jo nīgrāka kļūstu, tāpēc varbūt jāpasteidzas uzrakstīt kaut ko puslīdz iecietīgu. Tas ir, lasīdama nebiju sajūsmā, bet arī nemocījos, un džini, un zeltīts vāks. Utt. Ja es būtu kādus gadiņus jaunāka, man droši vien patiktu vairāk, tas arī tiesa.
Autore ir salikusi kopā visādas potenciāli interesantas lietas: politiku, islāmu, Vidējos Austrumus (trīs punkti – 13., 20., 21. – Read Harder izaicinājumā aizpildīti jau ar gada pirmo grāmatu, kas turklāt paņemta no TBR Kaudzes), hakerus, kaķus, džinus, it kā spēcīgu meitenes tēlu, pielikusi klāt trillera cienīgu sižetu (hakeris pret ļauno valsts drošības dienestu, kas sadarbojas ar sliktajiem dēmoniem; pat slepenais politieslodzīto cietums te ir) un kiberpanka ietekmētus programmēšanas brīnumu aprakstus, pa vidu vēl apspriež metaforu spēku, un tomēr…
Jau agrāk biju domājusi, cik grūta dzīve tiem baltajiem rietumu autoriem: ja raksta tikai par tādiem pašiem cilvēkiem, tas ir slikti; ja raksta par citiem, arī nav labi, apropriācija, rokas nost no mūsu kultūras mantojuma un tā joprojām. Bet varbūt tā arī ir. Vilsones kundze ir apsegusi galvu, pārcēlusies uz Ēģipti, pieņēmusi islāmu, bet vienalga izklausās balta.
Tātad kādā vārdā nesauktā emirātā apmēram Arābu pavasara laikā dzīvoja jauns, izlutis vīrietis, kas atsaucās uz hakeru segvārdu Alifs (tas pats Alefs, A, visa sākums), pārdeva savus tādus kā virtuālā drošības dienesta pakalpojumus gan islāmistiem, gan komunistiem, gan pornogrāfijas tīklā licējiem. It kā vārda brīvības dēļ. Pret māti, kalpotāju un kaimiņmeiteni, bērnības draudzeni Dinu, kas kopš 12 gadu vecuma ietinās hidžābā (ceru, ka nejaucu apģērba gabalu nosaukumus un garumzīmju vietas), jo stipri ticēja uz Allāhu, izturējās kā piecpadsmitgadīgs. Ielas kaķeni smilšu vētras laikā tomēr ielaida patverties istabā. Bija ļoti talantīgs un, kad viņu pameta tīklā satiktā bagātā meitene, kuru ģimene (nezinot, ka viņa Alifam ir parādījusi gan seju, gan visu pārējo, notraipot palagu) spieda apprecēties ar šeihu (kas izrādījās liels Alifa ienaidnieks), brīnumainā veidā sarakstīja programmu, kas spēja atpazīt cilvēku pēc tā, kā viņš raksta internetā. Programma nokļuva specdienestu rokās, apdraudot visus hakerus, blogerus, revolucionārus un porno izplatītājus arābu valstīs, bet Alifs toties tika pie ļoti senas grāmatas, džinu “Tūkstoš un vienas dienas pasakām”, kas izrādījās spējīgas izraisīt apvērsumu programmēšanā.
Tālāk kā jau parasti. Alifs bēga, sliktie viņam dzinās pakaļ, piebeidza dažus varoņus, kas nebija galvenie. Puisim nāca palīgā kaimiņmeitene (nezinu, vai maiteklis, bet viņš, protams, saprata, kur meklējama īstā laime), džini, vieds garīdznieks, islāmam pievērsusies amerikāniete (he, he, viņai stāstā ir ļoti svarīga loma) un vēl daži. Ne tik ierasti, ka Alifs vairākas reizes apraudājās.
Ja nerunājam par amerikānieti un reliģiju, kiberpanka daļa izklausījās pārāk neticama, specdienesti pārāk bezzobaini, un, par spīti tam, ka visiem patīk Dina, no feministiska skatpunkta romāns ir diezgan nožēlojams. Pirmkārt jau galvenajam varonim nevajadzēja būt Alifam, kas bez programmēšanas neko īsti nemācēja (un man šķiet, ka visi viņa panākumi nāca kā džinu sievietes dāvana). Tomēr visas sievietes nemitīgi tika nobīdītas sāņus, un par varoni tautas acīs padarīts šis jaunais cilvēks. Otrkārt, pie savas nevainīgās sievas viņš izies, iepazinis jau divas sievietes, un tas nav godīgi. Treškārt, tā pati Dina vienbrīd sacīja, ka mīlot Alifā nevis to jaunieti/puiku, kāds viņš bija tobrīd, bet gan to vīrieti, par kādu viņš izaugs. Tas ir stulbi. Būtu labāk atdevusies džinam.

Ja nu kāds ir ticis šitik tālu, atgādināšu, ka nākamceturtdien “Mansarda” grāmatnīcā notiks dzejas lasījums, atbalstot dzejnieku Ašrafu Fajedu, kuram tika piespiests nāvessods Saūda Arābijā. Vieni vienīgi vīrieši un vadītāja.

Bet Rakstniecības un mūzikas muzejs piedāvā izdrukāt un lietot muzeja 2016. gada kalendāru neierastā daudzskaldņa formā.

Lasu: Tricia Sullivan. Someone to Watch Over Me.
Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule.
Charles de Lint. Memory and Dream.
Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador.

Nepadodas man monorīdings, kaut arī nesen izlasīju rakstiņu, ka multitāskings, lai kā izslavēts, tomēr neesot produktīvs.