Bloga arhīvi

Par ko runā Murakami

Haruki Murakami After the Quake. Transl. by Jay Rubin. London: Vintage Books, 2003. (Kami no kodomo-tachi wa mina odoru, 2000.)
What I Talk About When I Talk About Running“, translated by Philip Gabriel. New York: Alfred A. Knopf, 2008. (Hashiru koto ni tsuite kataru tok)

Uz paplānā stāstu krājuma pēdējā vāka apgalvots, ka Murakami atklājot Japānas sabiedrībā valdošo vardarbību. Es tur saskatīju galvenokārt vientulību. Visu sešu grāmatā ievietoto stāstu varoņi ir tā vai citādi saistīti ar 1995. gada Kobes zemestrīci, pēc kuras izmainās viņu dzīve. Piemēram, stāsta “NLO Kuširo” galvenā varoņa Komuras sieva nedēļu no vietas nosēž pie televizora, skatīdamās ziņas par zemestrīci, un tad aiziet no vīra, atstājusi zīmīti, ka viņš esot tukšs un nespējot viņai neko sniegt. “Taizemē” Satsuki (nē, man nav ne jausmas, kā pareizi rakstīt japāņu vārdus) māc šaubas, vai zemestrīci nav izraisījusi viņa, jo Kobē dzīvo (ja nav miris) vīrietis, kuru viņa ienīst jau trīsdesmit gadu. Šī vīrieša dēļ viņa nevar dzemdēt bērnus. Taizemē satiktā viedā veča pat apgalvo, ka viņai iekšā esot akmens, kas līdz miršanai jāizdabū ārā.
Tādi, lūk, rāmi, realistiski stāsti, kuros nekas daudz nenotiek, tikai cilvēki runājas, peld, skatās ugunī, vienojas kopā noslīcināties… Gandrīz nekā pārdabiska, nekā pārlieku noslēpumaina. Izņēmums ir “Supervarde izglābj Tokiju“, kur neievērojamu bankas klerku Katagiri apciemo pārintelektuāla milzu Varde, kas iesaista viņu Tokijas glābšanas plānā jeb cīņā ar Tārpu, kurš guļ zem pilsētas, gadiem ilgi ir uzkrājis ļaunumu un dusmas un nu grib izraisīt vēl vienu, daudz postošāku zemetrīci. Ir baisi doties nevienlīdzīgā cīņā, bet vēl baisāk nespēt neko izdarīt, pat ja tu esi tikai vienkāršs, neviena nenovērtēts darbinieks.
Skumjais krājums beidzas ar vienu no cerīgākajiem darbiem “Medus rausis”. Četrgadīgā Sala murgos redz Zemestrīču vīru, kas grasās viņu iebāzt šaurā kastītē. Viņu mierināt un midzināt atnāk mātes studiju gadu draugs Džunpejs, kas raksta skumjus stāstus par mīlestību un nespēj pateikt Salas mātei, ka mīl viņu jau sen. Taču nu viņš beidzot atrod laimīgas beigas saviem stāstiem. “Es gribu rakstīt par cilvēkiem, kas sapņo un gaida nakts beigas, kas ilgojas pēc gaismas, lai varētu apskaut tos, kurus mīl.”
Vārdu sakot, morāles grāmatā ir daudz, bet tā ir salikta pareizajās vietās. Murgi, kā parasti, ir tikai pagaiņāti tālāk, nevis dabūti prom pavisam, bet tāda nu tā dzīve ir. Spēcīga grāmata.


Bet runāšana vairāk tomēr attiecas uz citu Murakami grāmatiņu, kurā viņš apcer skriešanu un rakstīšanu. To es izlasīju kaut kad martā. I. noskatījās uz vāku un manām putekļiem klātajām Saucony kurpēm un pārmetoši prasīja, kad tad es pati skriešot. Kad būs sauss, ne jau pa sniegu un dubļiem. Neizplūdīšu stāstos, kā man gāja sausā laikā, pietiks, ja pateikšu, ka Murakami tai lietai pieiet pavisam citādi. Viņam arī ir citas firmas apavi, japāņu Mizuno. Murakami saka, garo gabalu skriešana līdzinoties rakstīšanai, tur vajadzīga pacietība, pacietība un vēlreiz pacietība, un savu mērķu, spēju un robežu izpratne. Un prieks, ko sniedz šīs nodarbes; ja tā nav, labāk meklēt ko citu padarāmu. “Sāpes ir nenovēršamas, bet ciešanas nav obligātas.”
“Par ko es runāju…” noteikti nav ne skriešanas, ne rakstīšanas tehnikas rokasgrāmata, ne arī īpaši izsmeļošs uzziņu avots par Murakami dzīvi, tās drīzāk ir pārdomas, kā nodzīvot piepildītu dzīvi, un tās varētu būt saistošas daudziem. Re, kā Inkai paticis.

Grāmatu fragmenti lasāmi te un te, glītā Flash noformējumā: šeit.

Ja varētu sākt jaunu dzīvi…

Keigo Higashino „Naoko”. Tulkojis Kerim Yasar. New York: Vertical, 2004. („Himitsu”, 1998.)

  Higašino (ja tā drīkst transkribēt viņa uzvārdu) raksta detektīvromānus un fantastiku, un romānā „Naoko”, kas uz vāka nodēvēts par melno komēdiju, ir abu šo žanru iezīmes. Heisuke atgriežas mājās no nakts maiņas rūpnīcā un brokastojot izdzird TV ziņu, ka aizā iegāzies autobuss, kurā brauca viņa sieva Naoko un meita Monami. Sieva slimnīcā nomirst, meita pamostas no komas, taču vairs nav tāda kā agrāk – viņas ķermenī iemiesojies Naoko gars. Heisukem nākas samierināties ar to, ka sievai vēl nav iestājusies pubertāte, bet Naoko – atgriezties skolā, kur viņu visi uzskata par Monami. Tas viņiem izdodas neticami viegli, vismaz līdz tam laikam, kad par jauno meiteni sāk interesēties puiši.
  „Naoko” ir saņēmusi Japānas detektīvrakstnieku balvu, tā ir izklaidējoša un samērā uzjautrinoša grāmata, kas uzrakstīta vienkāršā, labi lasāmā valodā. Bagātīgais ieskats japāņu dzīvē atbilst tiem priekšstatiem, kas man jau ir izveidojušies no agrāk lasītā: stīvas pieklājības normas, rūpes par karjeru jau no divpadsmit gadu vecuma, ik dienu maltītes ar neskaitāmiem ēdieniem (ko Heisuke tā arī neiemācās pagatavot, būdams pilnībā atkarīgs no sievietes darba arī tad, kad viņai rūpes par mājsaimniecību jāapvieno ar intensīvu mācīšanos un sabiedrisko darbību, kas nepieciešama, lai varētu iestāties vēlamajā skolā).
  Visinteresantākā un visvairāk izstrādātā tēma romānā vēsta par to, kā savu jauno dzīvi izmanto Naoko. Vīram par lielu pārsteigumu izrādās, ka viņa vairs negrib palikt par mājsaimnieci, ka viņa ilgojas, kaut spētu pati pelnīt un dzīvot pilnīgi neatkarīgi, lai gan vairākas reizes apliecina, ka šī laulība ir izrādījusies ļoti veiksmīga un neko labāku viņa nevarētu vēlēties. Tagad Naoko var pati īstenot meitai izsapņoto nākotni. Iedomājieties vien, vienkopus pusaugu meitenes spējas viegli aptvert jaunas zināšanas un pieaugušas sievietes apņēmību un izpratni, cik svarīgi ir mācīties! Es negribētu atkal būt padsmitniece, bet šī kombinācija tomēr šķiet ļoti vilinoša, jo nu jau sāku just, ka agrāk tomēr bija vieglāk atcerēties to, ko vēlējos iemācīties. Diemžēl skolā mācītais (un es mācījos labās skolās pie lielākoties labiem skolotājiem) galīgi neatbilda tam, kas man būtu jāzina tagad. Kāpēc, piemēram, pamatskolā bioloģijā mācīja taksonomiju, nevis izstāstīja par mājdzīvnieku parazītiem un kā no tiem tikt vaļā?
  Gluži nevilšus ne sen uzgāju arī kādus interesantus emuārus, kas veltīti gandrīz šai pašai tēmai, tikai citā aspektā: Reschool Yourself. Tur kāda amerikāņu divdesmitgadniece apraksta, kā nolēmusi atgūt dzīves prieku un tikt vaļā no perfekcionisma, gada laikā vēlreiz apmeklējot visas savas vecās mācību iestādes, sākot ar bērnudārzu, un noskaidrojot, kā skola viņai ir likusi noticēt, ka sasniegumi ir svarīgāki par visu pārējo. Viņa atklāja, ka tieši bērnudārzā iemācīts galvenais: sadarboties un gūt prieku no jaunu zināšanu apguves.
  Tādā vai citādā veidā sevi skolot sanāk joprojām, man tikai bail, ka reiz kļūšu tik veca un garlaicīga, ka to aizmirsīšu darīt. Laikam jāsāk meklēt organizētas mūžizglītības iespējas. Tādas, lūk, septembrīgas pārdomas izraisīja grāmata par slepenu dzīvi.

Atšķirīgais Murakami 2

After Dark“. Tulk. Jay Rubin. London: Vintage Books, 2008. Oriģinālnosaukums “Afutãdãku”, 2004.

(Grāmatas fragments lasāms šeit.)

Šī grāmata, vismaz divdesmit gadus jaunāka par iepriekšējo, arī atšķiras no citiem Murakami darbiem, kurus reizēm ir grūti atcerēties, jo tie gluži vai saplūst kopā.

Garstāsts, kura darbība norisinās septiņu nakts stundu laikā, ir izlasāms vienā piegājienā un man patiešām patika. Jau pirmajās rindkopās valda kinoscenārija noskaņa, ko autors vēlāk pastiprina, aicinot uz visu nolūkoties kā ar kameras acīm. Murakami neraksturīgi sīki aprakstītās detaļas vizualizē stāstījumu, ainas it kā uzplaiksnās notiekošo atsvešināti vērojošo „mūsu” skatiena priekšā. (Vēstītājs konsekventi lieto vārdu „mēs”.) Stāsta gaisotne ievelk sevī.

Te ir izmantoti motīvi no rakstnieka īsajiem stāstiem, kā arī ir gan kaķi, gan džeza bārs. Sieviete – jaunā un brīnumdaiļā Eri – zināmā mērā ir pazudusi miegā, viņa kā Ērkšķrozīte cieši guļ jau divus mēnešus, un vēlme aizmigt un nepamosties meiteni nakts melnumā aiznes vēl tālāk uz kādu aizdomīgu un, šķiet, bīstamu vietu, kas atrodas viņpus televizora ekrāna un kur, viņu neatlaidīgi vērodams, sēž Vīrs Bez Sejas.

Eri jaunākā māsa Mari tikmēr nolēmusi nebraukt uz mājām, bet pavadīt nakti pilsētas centrā, lasot biezu grāmatu. Pie viņas galdiņa amerikāņu ķēdes ēstuvē apsēžas lamzacīgs jaunietis sapinkātiem matiem, tikpat nestilīgs kā viņa pati. Izrādās, ka puisim reiz ļoti, tomēr bezcerīgi patikusi Eri, tagad viņš spēlē trombonu augstskolas džeza grupā un paspēj daudz izstāstīt gan par sevi, gan arī par meitenes skaisto, bet nelaimīgo māsu. Takahaši ir gluži kā nelūgts psihoterapeits, kas Mari norāda gan uz to, kā viņai dzīvē ir paveicies (piemēram, viņas vecāki nav sēdējuši cietumā), gan uz meitenes pienākumiem pret apkārtējiem cilvēkiem.

Nakts laikā Mari sanāk iepazīties ar vēl dažiem svešiniekiem, izpalīdzēt nelaimē nokļuvušai ķīniešu prostitūtai un noklausīties, kā sirdi atvieglo apkalpotāja mīlas viesnīcā „Alfavilla”, kur anonīmiem apmeklētajiem numurus izsniedz uz stundām. Visi šie stāsti un ļaudis ved meiteni atpakaļ uz to brīdi, kad viņas ar māsu vēl jutās tuvas.

Lai cik ļoti Mari tagad justos attālinājusies no Eri, lai cik atšķirīgās pasaulēs viņas dzīvotu un lai kā reizumis kaitinātu viena otru, starp māsām joprojām pastāv īpaša saikne, jo reiz viņas ir bijušas kā viens vesels. Līdzīgas saites Mari šonakt izveidojas arī ar citām sastaptajām sievietēm, viņas runājas un rūpējas cita par citu kā māsas, aizstāv no vīriešiem, bailēm un nomāktības.

Laika un telpas kontūras šajās tumsas stundās izplūst, paralēlas pasaules saskaras, un, iespējams, tieši šīs siltās attiecības svešinieku starpā neļauj notikt ļaunākajam un visam bīstamākajam liek palikt aiz stikla, kas mūs šķir no Aizspogulijas un Televizorijas.

Realitāte un mistiskais grāmatā saplūst ļoti pārliecinoši. Patiesībā Takahaši, no kura dienās iznāks tāds paraugvīrs kā Čistjakovs (skat. Aleksandras Mariņinas darbus par Nastju Kamensku), ir neticamāks par Vīru Bez Sejas. Šis lielā mērā ir stāsts par neglīto pīlēnu, kam top pateikts, ka viņš ir gulbis, par labiem cilvēkiem un par to, kā labais uzvar – vismaz uz vēl vienu dienu. Noslēguma teikums ir vienlaikus draudīgs un mierinošs: „Līdz jaunas tumsas iestāšanās brīdim vēl būs laiks.”

Atšķirīgais Murakami 1

Haruki Murakami „Skarbā brīnumzeme un pasaules gals”. No japāņu valodas tulk. Inese Avana. Zvaigzne ABC, 2007. Oriģinālnosaukums “Sekai no owari to Hādoboirudo Wandārando”, 1985.


Murakami, šķiet, ir labi nopelnījis, rakstot vieglus fantastiskus gabaliņus, bet šo „f” vārdu uz vāka nepieminot un tā izvairoties no pieskaitīšanas konkrētam izklaides žanram, kas taču tik daudziem nešķiet lasīšanas vērts. Viņam padodas gaumīga popliteratūra.

No Murakami grāmatām es sagaidu kaķus, džeza bāru un sievietes pazušanu. Šis agrīnais darbs nav gluži tāds – kaķi pieminēti vien dažos (trijos) teikumos, džezs un bāri ir gan, bet ne kopā. Trim sieviešu tēliem ir liela loma galvenā varoņa dzīvē(s). Nu, stāstītājs vismaz gatavo gana sarežģītu ēdienu un, lai gan nav ļoti spilgti izteikts parastais lūzera tips, kura ādā viegli iedzīvoties un just līdzi, tomēr nonāk situācijā, kad viņam galīgi nav skaidrs, kas tagad būtu jādara. Taču jaunās sievietes pasaka priekšā, kas notiek, palīdz izdzīvot bīstamajā bēgšanā no pagalam nejaukajiem Tumsas radījumiem, kas to vien tīko, kā sapūdēt un apēst cilvēku. Bibliotekāre (tās šeit ir patīkami attēlotas. Visu zemju bibliotekāri, lieciet šo grāmatu plauktiņā “Lasītāji iesaka”! Tieši tur es to paņēmu) arī palīdz ar īpašajām prāta un skaitļošanas spējām apveltītajam datorpuisim izlemt, ko iesākt ar nezinot un negribot saņemto nemirstību un iespēju dzīvot savas apziņas slēptākajos nostūros. Šīs veltes vīrietim piešķīris vecs, ģeniāls zinātnieks, kam šķita, ka viņš dara labu. Taču arī paralēlajā pasaulē nemaz tik labi neklājas, to ierobežo Siena, kas atņem cilvēkiem viņu ēnu, atmiņas un patību līdz pašai pēdējai drusciņai. Ziemā debesis katru dienu padara pelēkas ugunskura dūmi – tur sadedzina vienradžu līķus…

Reklāmas tekstā uz pēdējā vāka šis ir nosaukts par visnoslēpumaināko un mistiskāko no Murakami darbiem. Dīvaini, jo te, atšķirībā no dažiem citiem darbiem, ir daudz darbības un viss tiek izskaidrots. Daudz vairāk mistikas ir tajās grāmatās, kurās tā arī nesaproti – kur tā sieviete pagaisa. Es drīzāk to sauktu par izteiktāku zinātnisko fantastiku nekā vairums Murakami sacerējumu, turklāt ar aktīvāku darbību.

Nav skaidrs, kāpēc no japāņu valodas tulkotā grāmatā zemsvītras piezīmēs jēnas jāpārvērš dolāros. Tofu un miso arī bija gluži lieki rakstīt kursīvā ar sarežģītu paskaidrojumu, tos taču jau sen kā var nopirkt, īpaši nemeklējot pa veikaliem (lai gan, ja tā padomā, tofu es tiešām jau simt gadu neesmu redzējusi). Komati vietumis salikti nevietā, ar domuzīmi tos nevis aizstājot, bet gan papildinot. Oriģināla izdošanas gadu nācās meklēt citur. Bet citādi – gluži laba izklaides literatūra ar pretenzijām uz ko vairāk.