Bloga arhīvi

Saule Biafras karogā

Chimamanda Ngozi Adichie “Half of a Yellow Sun“. Cover photograph by Jeni Thompson, model: Vania Leles. London: Harper Perennial, 2007 (2006). 437 + 16 pp.

    Pirmā grāmata, ko izlasīju par godu 2012. gada izaicinājumam, manos plauktos bija nostāvējusi apmēram četrarpus gadus. Pirms tam pāris reižu biju mēģinājusi to lasīt, bet netiku tālāk par pirmajām lappusēm, kurās Ugvu, puika no nabadzīgas laucinieku ģimenes, tantes pavadībā dodas strādāt par mājkalpotāju pie universitātes pasniedzēja, kurš ir mazliet ķerts, jo pārāk daudz laika pavadījis aizjūrā, lasot grāmatas svešās valodās, kabinetā sarunājas pats ar sevi, viņam ir pārāk daudz matu, bet citādi viņš ir labs cilvēks, un pie viņa Ugvu varēs labi paēst. Viņš pat katru dienu dabūšot gaļu. Tam Ugvu netic.
    Grāmatas sākums lasāms šeit.
    Ugvu, viņa saimnieks Odenigbo, neizdevies angļu žurnālists Ričards un bagāta uzņēmēja meitas, Londonā lielisku izglītību ieguvušās un gudrās dvīnes Olanna un Kainene, arī ir romāna galvenie varoņi. Sešdesmito gadu sākumā Odenigbo un viņa mīļotās Olannas mājās pulcējas universitātes pasniedzēji, ēd (ēdienam grāmatā ir liela nozīme), dzer, diskutē par politiku un skaita dzejoļus. Ugvu lieliski iejūtas jaunajā dzīvē, viņš gatavo, uzkopj, mācās un ir mazliet greizsirdīgs uz Olannu, kas ierodas un viņam atņem saimnieku. Ričards, kas mēģina uzrakstīt grāmatu par Nigēriju, iemīlas ne tikai igbo (jeb ibo) antīkajā podniecībā, kas viņu uz šejieni atvilinājusi, bet arī Kainenē. Viņš grib kļūt par savējo, jo vietējā angļu sabiedrība viņam jau ir līdz kaklam.
    Adiči nesteidzīgi (grāmata ir bieza, burti — mazi) stāsta par Nigērijas vidējā un augstākā slāņa dzīvi, par iemīlēšanos, mīlēšanos un nemīlēšanu, par māsu un intelektuāļu, un vecāku un bērnu attiecībām, par vēlmi iederēties un neticību sev. Romānā ir daudz sīku detaļu, kas tēloto ainu padara viegli saskatāmu, un tajā netrūkst arī humora un labsirdīgas ironijas. Un tad darbība pārlec uz sešdesmito gadu beigām.
    Uz pilsoņu karu. Divarpus gadus, no 1967. g. 30. maija līdz 1970. g. 15. janvārim, pastāvēja Biafras Republika, un gandrīz visu šo laiku tā karoja ar Nigēriju. Dienvidi pret ziemeļiem. Kristieši pret musulmaņiem. Kaimiņi pret kaimiņiem.
    Nigērijas robežas savulaik nosprauda angļu kolonizatori, neliekoties ne zinis par to, kā jūtas vienā valstī apvienotās gandrīz 300 tautības. Biafras karu, kurā gāja bojā abi autores vectēvi un vēl 1—3 miljoni cilvēku, protams, neizraisīja tikai nacionālās nesaskaņas, taču sauklis par vienotu Nigēriju kalpoja par attaisnojumu nepareizās tautības civiliedzīvotāju iznīdēšanai un nomērdēšanai. Starp citu, PSRS, tāpat kā Lielbritānija, nostājās Nigērijas pusē un apgādāja to ar ieročiem un kara lidmašīnām.
    Tas, cik viegli ir sanaidot cilvēkus, man šķita īpaši neomulīgi un pārāk pazīstami. Pietiek atrast dažas atšķirības, lai izdotos iestāstīt, ka tie, kas runā citā valodā vai tic citam dievam, ir zemāki radījumi, ka viņu padzīšana, pazemošana vai iznīcināšana ir svēts pienākums. Un cilvēki notic, un līdzšinējie labie kaimiņi un paziņas nevis draudzīgi sveicina, bet dedzina un nokauj…
    Karadarbības ainu grāmatā nav daudz. Adiči raksta nevis par vīriešu un vadoņu, bet gan par sieviešu un bērnu karu. Olanna ir turīga un ar ietekmīgiem draugiem, tāpēc var atļauties vairāk nekā daudzi citi, taču arī viņai nākas arvien biežāk ciest izsalkumu, uztraukties par to, kā pabarot meitu, noskatīties, kā no bada uzpūšas citu bērnu vēderi un viņi nomirst, vairs nespēdami noķert ķirzakas, kas iemanījušās veikli aizbēgt. Reizēm izdodas iegūt mazliet pārtikas, kas atsūtīta kā humānā palīdzība, taču tā tik ļoti atšķiras no igbo ierastā uztura, ka šķiet gandrīz neēdama. Nigērijas blokādei turpinoties, izdzīvot kļūst aizvien grūtāk, bet Olannai aizvien lielākā mērā jāuzņemas atbildība par ģimeni, kas kļūst aizvien trauslāka, zūd saskaņa ar Odenigbo. Labi, ka blakus ir Ugvu, ideālais palīgs.
    Kara gadi grāmatā mijas ar pirmskara periodu, kas ļauj atvilkt elpu un vienlaikus rada mazu intrigu, jo zināms, ka nākotnē notiks kaut kas svarīgs, kas atstās lielu ietekmi uz Olannas un Odenigbo dzīvi, bet nav zināms, kas tas būs. Šī neziņa ir patīkamāka par bažām par grāmatas varoņiem, kad skaidri zini, ka pat vislabākajā gadījumā kāds nepaliks dzīvs.

    Adiči ir uzrakstījusi igbo stāstu par genocīdu, ciešanām un nāvi, par karu un mīlestību, lai tas netiktu aizmirsts. Pārsteidzoši, ka grāmata tika izdota, kad viņai bija tikai 27 vai 28 gadi. (Jaunās un skaistās meitenes seja uz otrā vāka mani pamudināja turpmāk uzmeklēt grāmatu autoru fotogrāfijas, lai redzētu, kas slēpjas aiz teksta.) Autores otrais romāns (domāju, ka jāizlasa arī pirmais) izskatās pēc nobriedušas rakstnieces darba. Grūti noticēt, ka viņa pati nav pieredzējusi aprakstīto laiku. Par smago tēmu viņa ir spējusi runāt nežēlojoties. Grāmatas varoņi ne tikai cieš, sēro un pazaudē cits citu, viņi spēj izturēt, piedot pāridarījumus un atbalstīt citus. Lai kas arī nenotiktu, māsas ir un paliek māsas.
    “Agha ajoka.” Ar šiem vārdiem savus stāstus esot beidzis Adiči tēvs. “Karš ir ļoti nejauks.”

Afrikāņu stāsti

Šonakt pusnaktī tika atklāts Keina balvas ieguvējs. Šo balvu un desmit tūkstošus mārciņu turklāt piešķir par gada labāko Āfrikas autora stāstu, kas sarakstīts angļu valodā. No 115 stāstiem žūrija atlasīja piecus, ko vismaz pagaidām vēl var lasīt internetā. Tā kā pieci īsi stāsti nevienai sliņķei nevarētu būt par daudz, šis ir vienīgais kādas balvas īsais saraksts, ko esmu izlasījusi.

What Molly Knew” (Tim Keegan, Dienvidāfrika) ir detektīvstāsts. Baltādainai sievietei piezvana ne tik baltais znots un pavēsta, ka savā dzīvoklī ir nogalināta viņas vienīgā meita. Mollija, tāpat kā izmeklētājs, tur aizdomās nelaiķes vīru. Stāstā pārlieku melni iezīmēti sliktie tēli, ātri kļūst noprotams lietas atrisinājums, bet vēstījums par to, kā upuris pieņem vardarbīgas attiecības ģimenē, man likās nomācošs un neaizkustinošs.

Krietni emocionālāks bija stāsts “The Mistress’s Dog” (David Medalie, Dienvidāfrika), kas arī vēsta par padevīgu pakļaušanos varai. Varbūt tāpēc, ka šoreiz sieva apzinās, kādas ir viņas attiecības ar vīru. Stāsta noskaņa ir sērīga, taču ne pilnīgi bezcerīga, un tas man šķiet izdevies.

Tradicionālo vīriešu un sieviešu attiecību modeli ar kājām gaisā apgriež “In the spirit of McPhineas Lata” (Lauri Kubuitsile, Botsvāna). Te attēlotajā ciematiņā vīri cenšas izpatikt sievām, bet tas ir izdevies tikai vienīgajam vecpuisim, kurš nu ir miris – svešā gultā un ļoti akrobātisku vingrinājumu laikā. Vīri sanāk kopā un nolemj noskaidrot, ko tādu nelaiķis ir pratis. Vīri ļoti organizēti sadala uzdevumus un ķeras pie gluži vai zinātniskas izpētes. Smieklīgs stāsts par seksu viltnieku pasaku garā.

Novaioleta Bulavajo

Toties “Butterfly dreams” (Beatrice Lamwaka, Uganda) nemaz nav jautrs. Šis ir stāsts par meiteni, kas atgriezusies mājās (nē, māju vairs nav, bēgļu nometnē) pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti, piespiedu kārtā karojot partizānu armijā. Nezinu, vai kāds būtu jāpārliecina, ka tas ir briesmīgi, bet neko vairāk es no stāsta neieguvu. Droši vien dokumentāls raksts mani uzrunātu vairāk.

Keina balvu ieguva stāsts “Hitting Budapest” (NoViolet Bulawayo, Zimbabve). Pulciņš trūcīgu bērnu dodas uz Budapestu aplasīt augļu kokus. Šī Budapesta ir pilsētas bagātnieku rajons, kurā citu starpā ir arī SVF iela. Smalki. Tiesa, stāstā ir arī klišejiskas detaļas – vai tiešām bija nepieciešama desmitgadīga grūtniece, kas gaida sava vectēva bērnu? Aina ar guavas augļu svaidīšanu arī nešķita ticama, taču vispār ieskats bērnu dzīvē ir padevies spilgts. 25. jūnijā BBC radioraidījums “The Strand” intervēja Bulavajo, sarunu var noklausīties šeit, tā sākas trīsdesmitajā minūtē.