Bloga arhīvi

Vienā teikumā

Pēdējā laikā esmu šo to izlasījusi.

  • Māris Bērziņš. Svina garša. Droši vien biju pēdējā, kas vēl nebija lasījusi šo latviešu bestselleru, par kuru jau stāsta skolniekiem, un tas man liekas īsti vietā, jo grāmata ir jauneklīga, un vecus žargonvārdus arī ir derīgi (nerakstīšu vis “ģeldīgi”) uzzināt; kā grāmata beidzas, ir saprotams jau no nosaukuma, lai gan autors sākumā bija iecerējis citādu noslēgumu, bet tās zvaigznītes man tomēr trāpīja pakrūtē.
  • Kristīne Ulberga. Tur. Kādā ārzemju blogā izlasīju arī Ulbergai piemērotu izteikumu, proti, ka autore raksta tā, kā nedomā neviens cits, izņemot mūsdienu prozas rakstniekus, tas par tām daiļajām vārdu mežģīnēm un salīdzinājumiem, kas grāmatas sākuma daļā man krita uz nerviem stiprāk nekā turpinājumā, vai nu pieradu, vai arī samazinājās daiļprozas blīvums un pāri palika neticams stāsts par galvenā varoņa ģimeni, rāgānas, kurām ir viena garumzīme par daudz, lai es tās varētu izrunāt, un pārāk maz no pagrīdes komūnas dzīves, kas mūsdienās esot pārvērtusies par mācītājiem un astrologiem.
  • Jana Veinberga. Vēl viena diena. Veinbergas diezgan klasiskie stāsti man negaidīti patika tik ļoti, ka esmu paguvusi jau izlasīt arī viņas iepriekšējo stāstu grāmatu par nenotikušām mīlestībām, kas tomēr bija vien rokas ievingrināšana, kamēr jaunais krājums atklāj autori kā labu cilvēku pazinēju, kas nesirgst ar liekvārdību, varbūt vienīgi slīkšanas bija tā pavairāk.
  • Mark Billingham. The Bones Beneath. Iepazīšanās ar angļu kriminālromānu autoru izvērtās diezgan neveiksmīga, jo šis darbs ne tiai ir nez kurais sērijā, bet arī samērā eksperimentāls (detektīvu grupā), kā tās teleseriālu sērijas, kur beigās viss paliek, gaisā karājoties, jo galvenais ļaundaris cietumā bija jau grāmatas sākumā, bet galvenais izmeklētājs tā arī nespēja pieaugt man pie sirds ar savām darba un romantiskajām dilemmām.
  • Ann and Jeff VanderMeer, ed. Sisters of the Revolution: A Feminist Speculative Fiction Anthology. Ne visu stāstu feminismu es spēju saskatīt, taču kopumā daudz interesantu tekstu gan no tādām zvaigznēm kā Ursula Le Gvina, gan no pirmo reizi dzirdētiem vārdiem, piemēram, Kit Reed, kuras stāsts par mātišķumu kā ieslodzījumu haizivju apsargātā salā man dziļi iespiedās prātā; amerikāņu izdotā grāmata jāuzteic arī par tulkotu tekstu ievietošanu, un, starp citu, krājums ir publicēts arī Itālijā (ceru, ka nejaucu ar Franciju), un visas tulkotājas bija sievietes; sīkums, bet patīkami.
  • Jeff VanderMeer. Borne. Pavisam negaidīti šī grāmata arī ir par mātišķumu, tikai šoreiz mīlamais bērns ir adoptēts nezināmas sugas bārenis, kas izskatās pēc jūras anemones un kalmāra krustojuma, taču māk pārvērsties un iemācās runāt un lasīt, un šis milzīga lidojoša lāča kažokā atrastais radījums uztraucas par to, vai viņš ir persona, bet apkārt tikmēr valda cīņa par izdzīvošanu biotehnoloģiskā postapokalipsē un milzīgais lācis nav pats lielākais drauds, tomēr galvenokārt šī grāmata ir par uzticēšanos un zaudējumiem.
  • Jeff VanderMeer. The Strange Bird. “Bornē” ir viena rindkopa par savādo putnu, kas atlidojis uz pilsētas paliekām, viss pārējais par viņu ir aprakstīts šajā stāstā. Top arī stāsts par trim mirušajiem astronautiem.
  • Peter Wohlleben. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate. “Koku slepenā dzīve” ir izdota arī latviski, tāpēc visi var izlasīt, cik koki ir līdzīgi cilvēkiem, kā viņi audzē savus bērnus un mēģina izvairīties no kaitēkļu uzbrukumiem; šo to es jau biju dzirdējusi, tātad tā varētu būt taisnība, nevis tikai autora vēlme saskatīt savos mīluļos cilvēciskas iezīmes; vēl jūs varat steigšus aiziet līdz galerijai Micēlijs Marijas ielā 13, kur izstādē līdz 10. augustam apskatāms arī Viviannas Marias Staņislavskas komikss tieši par šo tēmu, bet es tikmēr jutīšu līdzi nabaga nomocītajiem pilsētas kokiem.
  • Gloria Fuertes. Historia de Gloria (Amor, humor y desamor). Glorija Fuertesa ir viena no divām latviski izdotajā spāņu dzejas antoloģijā iekļuvušajām sievietēm, bet tajā trūkst viņas sociāli aktīvās dzejas parauga, jo pašai dzejniecei šķita, ka nekur neder tāda dzeja, ko neviens nelasa, tāpēc viņai bija svarīga dzejas saprotamība (dzejnieks kā brilles kalpo, lai tu redzētu, dēls mans, lai tu redzētu), teksti ir īsi un, kā jau nosaukumā teikts, ar humoru; Norvēģijas aviokompānijai ir lidmašīna, uz kuras astes uzzīmēts Glorijas portrets, bet grāmatu es pirku vienā no divām Barselonas geju un lesbiešu grāmatnīcām.
  • Ramón del Valle-Inclán. Luces de bohemia. Esperpento. Aizmirstiet, ko es rakstīju par sena žargona noderīgumu, šeit pagājušā gadsimta sākuma Madrides slengs mani piebeidza par spīti tam, ka grāmatā bija gan vārdnīciņa, gan ievadā izskaidroti daži vārdi un, protams, tēlu prototipi, toties tagad varu lepni teikt, ka esmu iepazinusies ar vienu no slavenākajiem spāņu dramaturgiem.
Advertisements

Spoklīgava

Yangsze Choo. The Ghost Bride. Il.: Mumtaz Mustafa, Vanessa Ho. New York: William Morrow, 2013. 368 pp.

    Tā nu sanāca, ka man steidzīgi vajadzēja izlasīt kāda Dienvidaustrumāzijas rakstnieka vēsturisku romānu, kura darbība risinātos pirms 1900. gada. Pateicoties labajiem cilvēkiem, kas izgudroja internetu, gūgli, ievilka kabeļus, nodevās sarakstu veidošanai utt., atradu lapu, kurā bija Dienvidaustrumāzijai veltīto vēsturisko romānu uzskatījums, kopā kādi desmit, un daļa no tiem rietumu rakstnieku un/vai stāsti par pagājušo gadsimtu. No atlikušajiem izvēlējos šo. Uzskatīšu, ka Read Harder izaicinājuma 14. un 15. punkts ir izpildīts, lai gan autore dzimto Malaiziju, cik noprotams, atstājusi jau bērnībā un tagad dzīvo ASV, un jebkurā citā reizē ar to vien, ka romāna darbība notiek Malaizijā 1893. gadā man šķistu par maz, lai to nosauktu par vēsturisku.
    Ja tā ir krāpšanās, es par to samaksāju, jo drīz vien man radās vēlme grāmatu pārtraukt lasīt. Autore ir izvēlējusies rakstīt pirmajā personā, par vēstītāju izmantojot jaunu meiteni, kam grāmatai pa vidu paliek astoņpadsmit gadi, akurāt pie vīra izdodamais vecums, bet kādam vajadzēja viņai pateikt, ka tā nav laba doma, jo īpaši cilvēkam, kas sirgst ar visa izskaidrošanas kaiti. Vai vismaz vajadzēja sākumā ieviest kādu marsieti vai amerikāni, kam jaunā daiļava Li Lana to visu stāstītu, citādi meitenes samākslotais runasveids var nokaitināt jau pirmajās lappusēs. Turklāt mani nepameta sajūta, ka viņas tēls ir izdomāts, rūpējoties nevis par vēsturisko atbilstību, bet gan par mūsdienu priekšstatiem, kādai jābūt varonei: izšūt lāgā nav iemācījusies, tā vietā lasa grāmatas, nu, un domā arī kaut kā dikti mūsdienīgi. Protams, man nav ne jausmas, kas tur toreiz patiesībā bija tipisks vai vismaz iespējams, bet tā sajūta sabojāja vēsturiskā romāna lasīšanu.
    Necik daudz 19. gs. beigu nemaz arī grāmatā nebija, jo jau pirmajā teikumā tēvs piedāvā kļūt par līgavu garam, proti, turīga drauga nesen mirušajam dēlam. Meitene ir bārene, pirms kādiem trīspadsmit četrpadsmit gadiem ģimene saslima ar bakām, māte nomira, bet tēvs palika ar rētu izkropļotu seju un tieksmi gremdēties skumjās atmiņās un opija dūmos. Bizness ir aizgājis pa burbuli, palikuši tikai trīs kalpotāji un daudz parādu.
    Li Lana ar mironi precēties un visu mūžu atraitnēs nodzīvot negrib, bet citu līgavaini tik viegli neatrast, to vajadzēja darīt agrāk. Un tad mirušais kavalieris viņai sāk rādīties sapņos, bet meitene satiek citu vīrieti, viņa brālēnu, kas liekas daudz tīkamāks. Sākas romantiskā līnija. Rēgs apgalvo, ka brālēns esot viņu noslepkavojis. Sākas detektīvlīnija.
    Tad viņa pārdozē bezmurgu miegazāles un pati nokļūst garu pasaulē, kur izmanto izdevību beidzot iziet laukā bez pavadoņiem un mēģina noskaidrot, vai viņas mīļotais ir vainīgs brālēna nāvē un kā no tā brālēna tikt vaļā. Tā arī ir interesantākā grāmatas daļa, nevis detektīvintrigas dēļ, jo no meitenes nekāda labā izmeklētāja vai spiedze nesanāk, viņa ļauj straumei sevi nest un paļaujas uz to, ka satiks īstās personas īstajā vietā un laikā, bet gan Malajas ķīniešu pēcnāves dzīves aprakstu dēļ. Šī pasaule ir uzbūvēta pamatīgi, ar visiem dēmoniem, pūķiem, elles tiesnešiem, papīra namiem un kalpiem, mirušo naudu (lūk, tā kādam ir bijusi spoža biznesa ideja: iestāstīt ļaudīm, ka mirušajiem, kas gaida uz atdzimšanu vai paradīzi, vajag naudu un mantas, kas dzīvajiem regulāri jāziedo, sadedzinot par pavisam īstām monētām pirktus papīrīšus), badīgiem rēgiem, spokiem, kas jaucas dzīvo likteņos un visu pārējo. Būtu sanācis kārtīgs stāsts, bet autore diemžēl ir izvēlējusies uzrakstīt romānu.
    No otras puses, neko līdzīgu es nebiju lasījusi, tāpēc, ja interesē neierasta fantāzija vai austrumu mitoloģija, atliek tikai sagatavoties pusaudžu romānam (izdevēji to nesauc nedz par young adult, nedz fantasy) un meklēt to rokā.

Es mīlu Diku

Chris Kraus. I Love Dick. Foreword by Eileen Myles, afterword by Joan Hawkins. Los Angeles: Semiotext(e), 2006 (1997). 277 p.

Nabaga Diks.

Draudzība

Henry James. Daisy Miller and Other Stories. New York: Airmont, 1969. 158 pp.
Carla Montero. La piel dorada. Il.: Jan Scholz, Gemma Martinez. Barcelona: Penguin Random House Grupo Editorial, 2015 (2014). 398 ps.
Emily Gould. Friendship. New York: Farrar, Straus and Giroux, 2014. 271 pp.

 Lai gan šī kombinācija izskatās samērā dīvaina, visas trīs grāmatas iederas nedēļā, kurā ir 8. marts.
 Sāksim ar senāko. 19. gs. beigas. Amerikāņu jaunskungs, kas it kā Eiropā studē (klīst baumas, ka tur ir iesaistīta kāda padzīvojusi dāma), Šveicē satiek Deiziju Milleri, pārtikuša amerikāņa meitu, kas kopā ar māti un brālīti apceļo Eiropu. Daiļā un spontānā meitene apbur gandrīz trīsdesmitgadīgo jauno cilvēku, tā ka viņš neilgi pēc iepazīšanās ierosina kopā apmeklēt netālo pili, ko abi arī izdara. Divatā, bez pavadoņiem. Ar to, protams, pietiek, lai jaunā cilvēka tante meiteni uzskatītu par pazudušu un paklīdušu, neko gan nepārmetot savam radiniekam un viņa tikumību neapšaubot. Pēc kāda laika visi satiekas Romā, un viss ir vēl trakāk. Deizija neko nav mācījusies un turpina neņemt vērā sabiedrības iedomas, kā viņai un citām jaunietēm jāuzvedas, un pat izturas tā, it kā tas būtu dabiski. Vārdu sakot, skandāls.
 Garstāsts ir izdots arī latviski.
 Grāmatā ir vēl divi īsstāsti. Vienā privātskolotājs atceras savu ārkārtīgi inteliģento un valdzinošo skolēnu, kura vecāki, kārtējie amerikāņi Eiropā, viņa pievilcību izmanto, lai dzīvotu pāri saviem līdzekļiem. Otrā krietni padzīvojušas māsas sapņo par Eiropu, ko reiz apceļojusi viņu māte, bet māmuļa dara visu, lai meitiņas nokaunētos un nekur neaizbrauku, pametot vecu, vārgu sievieti vienu likteņa varā. Te nu gan vai viss kā mūsdienās. Etiķete un mode mainās, bet problēmas paliek. Ak jā, biju bažījusies, ka Džeimss rakstīja pārāk sarežģīti, lai viņu varētu saprast, bet tas laikam vairāk attiecas uz romāniem.

 ”Zeltīto ādu” nopirku lidostā, jo tur bija spāņu grāmatas, tiesa, kādas trīs. “50 sombras de Grey” atkrita, Ildefonso Falkonesa vēsturiskais romāns bija pārāk vēsturisks (18.gs. leksika?), biezs un uzcenots, lai to lasītu lidmašīnā, tad nu palika šis, diemžēl arī vēsturisks, tomēr detektīvs.
 1904. gadā Vīnē notiek virkne slepkavību. Tiek nogalinātas mākslinieku modeles, kas iesaistījušās, iespējams, pirmajā aģentūrā. Aizdomas krīt uz princi Hugo (pirms dažiem gadiem gandrīz tādā pašā veidā tika nonāvēta viņa mīļotā; tagad viņš apmeklē doktoru Freidu) un arī uz skaistāko sievieti Vīnē, daiļo un noslēpumaino Inesi, kurai grāmatas sākumā Hugo publiski atgādina Roseti vārdus, ka visas modeles ir maukas. Inspektoram Karlam, kurš to visu izmeklē, izmantojot tikko izdomātos kriminoloģijas paņēmienus, Hugo ir labākais draugs un Inese iekritusi sirdī no pirmā skatiena.
 Kā detektīvs romāns bija pārāk lēnīgs, nodaļām ilgi ij nepievēršoties noziegumiem. Kaut kur ap vidu es pat aizgāju iegūglēt, ko citi par šo domā. Pirmā recenzija, ko uzgāju, bija sajūsmas pilna. Un vēl es sapratu, kurš ir vainīgais, vēl pirms to atklāja autore, tātad tas bija pārāk viegli, kā arī esmu nikna par vainīgā izvēli, kas, (MAITEKLIS) manuprāt, ir pretrunā autores morālajam uzstādījumam.
 Grāmatas ideja Montero esot piemeklējusi muzejā, skatoties uz Pikaso gleznu un iedomājoties, nez, kas ir modele? Tāpēc galvenā varone ir Inese, pati modele un fotogrāfe, kas nelaulājusies dzīvo kopā ar mākslinieku, bet ir tik daiļa un šarmanta, ka viesojas augstāko aprindu namos un visi viņu mīl. Deizijas laiks acīmredzot ir beidzies. Tomēr par viņu mēs neko daudz neuzzinām, un mani tēls nepārliecināja. Vai tiešām ir cilvēki, kuros visi iemīlas? Un tā labdarība kā no Tolstoja… (Viņa vēlu vakarā aiziet pie desmit bērnu ģimenes, māte nedēļniece, vienīgais pelnītājs tēvs slauka ielas vai tamlīdzīgi, abi ar Hugo izmazgā viņiem visu veļu un grīdas un pēc tam vēl spēj uzvārīt zupu no dārzeņiem, ko grozā atnesusi līdzi, un pabarot visus? Un vēl spēj uzdejot ar sīčiem? Ak jā, un vēl uzpērk bērnus ar konfektēm, lai viņi to zupu izēstu? Lūk, tas nav socreālisms.)
 Inese ik pa laikam saka runas par sieviešu/modeļu nenovērtēto lomu mākslā utt. Teorētiski tam būtu mani jāuzrunā, bet neviens viņai neiebilst un tas viss paliek deklaratīvu frāžu līmenī.
 Par spīti visam, ko esmu te sarakstījusi, grāmata, ja nav iebildumu pret gausumu un darbības vietu un laiku, ir lasāma.

 21. gs. Ņujorka. Divas labākās (šķiet, arī vienīgās) draudzenes, kam tuvojas trīsdesmit. Meitenes iepazinās, stažējoties izdevniecībā. Tagad Eimija ir piedzīvojusi slavas piecminūtes tenku blogā, smagu krišanu pēc raksta par bloga īpašnieku draugu un tagad strādā hipsterīgā ebreju vietnē un gaida atgriešanos virsotnē. Spēj savaldzināt cilvēkus. Ir draugs, īres dzīvoklis lieliskā rajonā un kaķis. Laiku kavē, iepērkoties pāri par saviem līdzekļiem. Beva no izdevniecības aizgāja, sekojot līdzi draugam uz laukiem (laikam Viskonsinu), kurš viņš studēja, bet viņa strādāja bārā. Pēc krāpšanas viņa atgriezās Ņujorkā, pastrādāja, aizgāja no darba vēlreiz, jo iestājās radošās rakstniecības programmā dārgā universitātē, ko pēc gada pameta. Tagad viņai ir 30 tūkstošu dolāru studiju kredīts, slikta istabiņa komunaļņikā un trūcīgi atalgoti gadījuma darbi – sekretāres aizvietotāja uz pāris dienām un tamlīdzīgi. Meitenes cīnās ar sajūtu, ka nekas nenotiek, līdz kaut kas sāk notikt.

 But underneath everything ran a low hum of exaltation. Things were happening to her. They were bad things, but at least they were happening.

 Ir patīkami, ka meiteņu draudzība un romāna darbība nerotē ap misteru Lielisko vai puišiem kā tādiem, lai gan tādi pavīd. Ņujorka nav nekāda laimes zeme (abas ir iebraucējas). Bet, lai kā autore (kā izrādās, rakstīšanu universitātē apguvusi un tenku blogā strādājusi utt.) gribētu, nekur tālāk par čiklita īzīrīdu viņa nav tikusi. Oficiālā grāmatas tēma ir meiteņu draudzības pārmaiņas un saglabāšana, kļūstot pieaugušām. MAITEKĻI! Šeit vienu no viņām nejauši piemeklē grūtniecība. Aizej tu, cilvēks uz randiņu, lai dabūtu labi paēst un iedzert, un no rīta pat neatceries, bija sekss vai nebija. 40 dolāru avārijas tabletei žēl. Par visu pārējo, ko šitā var saķert, viņa pat neieminas. Pēc tam tu nevari saprast, ko iesākt tālāk.

 “But I’m just saying, like, we’re not at an age anymore where abortion is the only rational thing. People we know have babies.”
 “No one we’re close to. And obviously no one in our, like, tax bracket.”

 Ir risinājums, lai neko nevajadzētu izlemt! Ja esi reizi mūžā satikusi situētu bezbērnu pāri, viņi noteikti gribēs bērnu adoptēt! Nopirkt! Cik jauki! Jo, dzemdējot bērnu, tu uzreiz kļūsti pieaugusi, spēj tikt galā ar problēmām, kas tevi visu mūžu ir vajājušas, un visums arī sadodas rokās, grūtniecei sagādājot labu darbu ar apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu. Vienīgais, draudzenei, izrādās, skauž, jo puiši varbūt arī nav tik svarīgi, bet dzemdēt – ir. Starp citu, bērns piedzima, bet mēs par viņu tā arī neko neuzzinājām.
 Grāmatas sākums man pat patika, bet beigas aizkaitināja. Tomēr varbūt jāpalasa vēl kāds meiteņu romāniņš.

Klausos:

Sargājošās debesis

Paul Bowles. The Sheltering Sky. Vāka foto: Simon Wilkinson. New York: Harper Perennial Modern Clasics, 2005 (1949). 313+16 pp.

  Tā teica gūgle, jo, lai gan grāmata latviski nav izdota, toties pēc tās 1990. gadā Bertoluči uzņemtā filma gan ir rādīta.
 ”Read Harder” 18. punkts: izlasīt grāmatu, pēc kuras uzņemta filma, tad noskatīties filmu un apspriest, kura ir labāka.
 Grāmata, protams. Vispār es domāju, ka tā bija nepareizā secība, jo filma man droši vien patiktu vairāk, ja grāmatu vēl nebūtu lasījusi. Pēc neomulīgu sajūtu radošā, atsvešinātības pilnā, tomēr fascinējošā romāna filma šķiet tāds romantiskais kino. Tajā ir krietni mazāk nežēlības un ārlaulības seksa (bet vairāk plikumu) nekā pirmavotā. Galveno varoņu pāra kopā būšana šķiet daudz stabilāka un pamatotāka (grāmatā es sākumā vispār nevarēju saprast, ko Ports ir atradis Kitā, nu, droši vien smuka; un otrādi arī), varoņi simpātiskāki, ainavas skaistākas, palmu un kamieļu vairāk, toties izmesti daži svarīgi tēli un notikumi. Par labu filmai nenāca arī tas, ka grāmatā stāstītāja pavēstīto (piemēram, Kita jau kādu gadu nebija Portu nosaukusi par mīļo) filmā kādam ir jāpasaka skaļi un tas uzreiz izklausās citādi. Ar to visu es nemaz negribu atrunāt kādu no filmas skatīšanās, gluži otrādi, dariet to un pēc tam sameklējiet romānu.
 Pēc Otrā pasaules kara Alžīrijā ierodas trīs pārtikuši amerikāņi, vezdami sev līdzi nejēdzīgi daudz čemodānu un lepni uzskatīdami (vismaz viens no viņiem, Ports, kas stipri līdzinoties autoram, kurš grāmatu rakstīja Marokā, pīpēdams hašišu un ēzdams marihuānas zapti) sevi par ceļotājiem, nevis tūristiem. Kurš gan tā negribētu par sevi domāt? Portam un Kitai par godu jāsaka, viņi vismaz māk franciski, ne tā kā viņu ceļabiedrs Tanners. Arābiski, protams, ne, un viņu saskarsme ar arābiem arī faktiski aprobežojas ar tēju, vēderdejām un seksu.

 Ports, šķiet, meklē nepatikšanas, Kita ir nervoza, visur saredz sliktas zīmes un vispār nožēlo, ka viņi neaizbrauca uz Itāliju, Tanners grib pārgulēt ar Kitu, bet necer, ka tas varētu izdoties. Trijotnes ceļu regulāri šķērso kāds dīvains austrāliešu pārītis, valdonīga un viegli ķerta māte ar dēlu, vēl viens rietumu tūristu variants. Viņi dodas aizvien dziļāk Sahārā, aizvien tālāk prom no civilizācijas, no sevis, cits no cita. Uz grāmatas vāka rakstīts, ka autors pētot veidus, kā amerikāņu nespēja izprast citas kultūras tās beigās iznīcina, bet tajā, ko izlasīju es, tuksnesis un arābi palika savā vietā. Amerikāņiem izdevās iznīcināt tikai pašiem sevi.

Kā sombrero no debesīm

Richard Brautigan. Sombrero Fallout: A Japanese Novel. Introd. by Kevin Williamson. Photo: Peter Ross. Edinburgh: Rebel Inc., 1998 (1976). 177 pp.

2016-02-01 18.04.27 Vecais labais Brotigans, kuru es no sirds mīlu kopš viņa latviski vienīgās iznākušās grāmatas, viduvēju melno detektīvu sirreālas parodijas “Sapņi par Babiloniju”, izlasīšanas, nomira 49 gadu vecumā nošaujoties. Nav nekāds brīnums, jo viņš bija diezgan nojūdzies. Alkoholisms, klīniska depresija, paranoīda šizofrēnija, aizraušanās ar šaujamieročiem, dzeju un dzenbudismu – tas viņu pavadīja vai visu dzīvi.
 ”Sapņi par Babiloniju” ir ceturtā grāmata iecerētajā, bet nepabeigtajā piecu romānu ciklā, kurā autors gribēja sirreālismu sajaukt ar dažādiem populāriem žanriem. “Sombrero Fallout” ir tās priekšgājēja un spēlējas ar japāņu “es romānu” (gudrāki cilvēki laipni lūgti labot terminus), kurā atrodamas daudzas autobiogrāfiskas detaļas, kas liek lasītājam noticēt, ka romāna vēstītājs, galvenais varonis un autors ir trīs vienā. Kā jau var nojaust, galvenais varonis ir rakstnieks, ļoti populārs amerikāņu humorists, kam patiesībā vispār nav humora izjūtas un kas pēdējā laikā raud tik bieži un daudz, ka reizēm domā – viņš sapņo, jo pats vairs nespēj pamanīt savas asaras. Un nevis tāpēc, ka tikko ir saplēsis iesākto stāstu par sombrero, kas nokrīt no debesīm.

 Tad kāpēc viņš raudāja?
 Vai tad ar slavu nepietiek?
 Atbilde ir pavisam vienkārša.
 Viņa japāņu draudzene bija aizgājusi.
 Viņa bija to pametusi.

 Jo šito ķerto taču nevar izturēt, un daiļā japāniete ar melnajiem matiem jau tā zaudēja divus gadus jaunības tāpēc vien, ka viņš gultā bija labāks nekā varēja gaidīt (bet sliktāks, nekā pats domāja). Visādas apsēstības, paniskas bailes no tunča, kurā ir dzīvsudrabs, olu meklēšana virtuvē, labi zinot, ka viņš nekad nepērk olas, jo ducis olu uzreiz – tas ir pārāk liels daudzums, lai par tām domātu vienlaikus, jo, galu galā, dzīve ir īsa un divpadsmit olas aizņem pārāk daudz laika. Un tā nu mīļotā viņu pameta, bet ir vīrieši, kam vairāk par visu patīk vērot guļošas japāņu sievietes matus, un nu rakstnieks jūk prātā vēl vairāk, līdz atrod viņas matu.
 Pa to laiku papīrgrozā stāsts turpina rakstīt pats sevi. No debesīm nokritušā, neizskaidrojami karstā sombrero dēļ mazajā pilsētelē izceļas nemieri, kurus savaldīt ierodas armija, un tankā atbrauc pats Normans Meilers kā korespondents. Un pilsētiņas bibliotekārei policists nejauši ar lodi norauj ausi.

 That was the last thing in the world that was needed to calm down this group of already rioting citizens.
 They responded to the town librarian having her ear blown off by attacking the policeman and literally tearing him to bits. They also dragged his partner out of the police car and gave him a good killing, too, but not before he shot three of them, including the town librarian. It was the second time that she had been shot in five minutes.
 The bullet took off her other ear.
 The town now possessed an earless librarian.
 A lot of towns won’t stand for things like that and this was one of those towns.

 Vārdu sakot, šis ir skumjš stāsts par zaudētas mīlas sāpēm, kas pasauli padara neciešamu.

 ”Read Harder” 24. punkts: grāmata, kuras galvenais varonis ir psihiski slims.

 Pievēršoties citām tēmām, man izdevās janvāra beigas pavadīt, lasot tikai pa vienai grāmatai, un viņmēnes esmu izlasījusi negaidīti daudz, 14 grāmatas. Varbūt tā vēl bija decembra panika. Bet tā turpināt es negrasos, tas nav man domāts.

Lasu: Gore Vidal. Sexually Speaking: Collected Sex Writings.

Klausos: piedienētu šo:

Vienā teikumā. Spāniski

Camilo José Cela. La colmena. Nobela prēmijas laureāta slavenākais darbs, kas izceļas ar personāžu skaitu, to esot pāri par 300, un lielākā daļa parādās vienā vai divās lappusēs. 1943. gada Madride ir kā bišu strops (to arī nozīmē nosaukums), kurā valda trūkums un daži bagātnieki. Pirms vairāk nekā 60 gadiem publicētais romāns joprojām šķiet mūsdienīgs, tajā ir pārsteidzoši daudz ārlaulības seksa (arī gluži vai pašsaprotama pārdošanās gandrīz par sviestmaizi), homoseksuālas attiecības, policijas terors utt. Nav nekāds brīnums, ka Franko cenzūras dēļ grāmatu vispirms izdeva Argentīnā, lai gan lesbiešu sekss arī tur bija šķitis par daudz. Nesen atrastā pilnā versija tikšot izdota šogad, ja pareizi atceros. Lasiet. Ir gan angļu, gan krievu tulkojumi.

La familia de Pascual Duarte. Šis ir pirmais Selas romāns. Īsts Nobela materiāls. Tik spēcīgs, ka pārlasīt nez vai spēšu. Vēstītājs, kurš ir notiesāts par mātes slepkavību, apraksta savu nabadzīgā zemnieka dzīvi. Iespējams, nekad neaizmirsīšu viņa mazo idiotu brālīti, kuru visi spārdīja kājām, cūkas viņam nokoda ausis (pēc tam viņš vienmēr kliedza, tās ieraugot, un mēģināja ar rokām aizsegt seju, tā uzjautrinādams pārējos), un beigās viņš noslīka eļļas mucā. Arī šis darbs ir 20. gs. 100 labāko spāņu valodā sacerēto romānu sarakstā.

Horacio Quiroga. Cuentos de la selva. Pirms simt gadiem urugvajieša Orāsio Kirogas sarakstītie džungļu stāstiņi, kuros galvenie personāži ir dzīvnieki, der arī bērniem. Daži gan ir skumji, un cilvēka parādīšanās bieži vien nozīmē nodevību un vardarbību.

Manuel Vázquez Montalbán. La rosa de Alejandría. Nezinot, ka autors ir slavens Barselonas detektīvu rakstnieks, līķis pirmajā lappusē parādījās negaidīti. Šeit Vaskess Montalbāns, kā allaž, izstāsta dažādas receptes, tomēr tas ir diezgan literārs un skumjš darbs par neiespējamu mīlestību. Puse darbības norit uz kuģa. Vēl aizvien atceros, kā spāniski ir kreisais borts un pakaļgals. Vētras laikā var noderēt.

Voces sin fronteras: Antología Vintage Español de literatura mexicana y chicana contemporánea. Sastādītāja un priekšvārda autore: Cristina García. Vienos vākos līdzās salikti Meksikas un ASV meksikāņu izcelsmes autoru darbi, stāsti, romānu un eseju fragmenti, dzeja. Autoru dzimšanas gads variē no 1888. līdz 1968., taču lielākais uzsvars ir iecerēts uz mūsdienu literatūru. Atklāju dažus vārdus, ko vēlētos papētīt sīkāk.

Nuria López Salamero, Myriam Camero Sierra. La cenicienta que no quería comer perdices. Bilžu grāmata par Pelnrušķīti, kas negribēja ēst irbes (spāņi šitā dara, dzīvo laimīgi un ēd irbes. Katalāņu tulkojumā P. netic zilajiem pasaku prinčiem), manā redzeslokā un vēlmju sarakstā uzradās pirms pāris gadiem, kad tā vairākas reizes tika aizrautīgi ieteikta kādā blogā, kura autore gribēja atrast citādas princešu grāmatas. Tad man tā atkal ienāca prātā, domāju nopirkt, bet, protams, atradusi bezmaksas versiju, izlasīju to. Teksta tur ir maz, bilžu daudz. Pelnrušķītei apriebjas gatavot irbes (kā nekā veģetāriete) un staigāt augstpapēžu kurpēs, viņa pasaka: “Pietiek!” un parādās labā feja. Apvēlusies, tumšu ādu un neskūtām kājām. Pelnrušķīte atver restorānu, kurā sāk strādāt arī viņas vīramāte, Pinokio, cenzdamies atmest melošanu, pievēršas Baha ziediem un citām alternatīvām terapijām, Sniegbaltīte un Ērkšķrozīte atmostas no prozaka miega un nomaina to ar citām vielām, kā arī kļūst par ļoti tuvām draudzenēm utt.

Šī ir Argentīnas spāņu valoda. Var atrast arī spāņu ierunātu versiju un pārliecināties, ka tas patiešām izklausās citādi.

Lucía Etxebarria. De todo lo visible y lo invisible: Una novela sobre el amor y otras mentiras. Spāņu literatūras sliktās meitenes pārāk garais romāns, kura galvenā varone pārāk atgādina viņu pašu. Par mīlestību un citiem meliem. Par slavu, pašnāvības mēģinājumiem, kino, kritiku, narkotikām, mīļāko, kas viņu nespēj novērtēt, un labāko draugu geju, kas allaž patur rociņu.

Eduardo Mendoza. El asombroso viaje de Pomponio Flato. Vēl viens slavens barselonietis, kas laikam nu jau ir manis visvairāk lasītais spāņu autors. Kāpēc gan ne, ja lielais vairums viņa darbu ir īsi un smieklīgi? Šajā m. ē. 1. gs. romiešu ceļotājs, meklēdams ūdeņus ar brīnumainām dziednieciskām īpašībām, nonāk Nācaretē, kur galdnieka dēlēns viņu nolīgst izmeklēt slepkavību un pierādīt tēva nevainību.

Sin noticias de Gurb. Tā, šo es biju aizmirsusi pieskaitīt. Ar citplanētieša acīm skatīta Barselona, kas gatavojas Olimpiskajām spēlēm (tas nozīmē, ka visās malās ir izrakti grāvji, slēgti muzeji un satiksme). Dīvainie cilvēku paradumi kļūst vēl dīvaināki citplanētu tīrā intelekta izpildījumā. Grāmatā tiek patērēts neiedomājams daudzums ēdiena, galvenokārt churros.

José Prats Martín. El día sin ti. Jauna dzejnieka pirmā grāmatiņa. Ar ilustrācijām.

Juan Marsé. Últimas tardes con Teresa. Vēl viena spāņu klasika. Man ļoti patika autora rakstības stils. Pats stāsts ir klasisks, sliktais puika (autora līdzinieks), moču zaglis, grib izsisties dzīvē uz augšu un iemīlas bagātnieku meitiņā, studentē, kas koķetē ar komunismu un pretošanos Franko režīmam. Jūs jau nojaušat, kā tas var beigties.

Maria de la Pau Janer. Pasiones romanas. Nav ne jausmas, par ko šis romāns saņēma Planētas prēmiju. 601 tūkstotis eiro! ¡Madre mía! Mīlas romāniņš, kurā spāņi mierīgi var aizbraukt uz Romu un tur saprasties ar visiem. Varu ieteikt tikai iesācējiem, jo valoda ir ļoti vienkārša.

Luis Sepúlveda. La sombra de lo que fuimos. Man nez kā bija radies priekšstats, ka visi pārējie Sepulvedas darbi, izņemot latviski izdoto “Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus“, ir ļoti drūmi un vardarbības pilni, bet tā nav. Trīs nu jau sešdesmitgadīgi revolucionāri, kas pēc Pinočeto apvērsuma bijuši spiestie doties trimdā, ir atkal sapulcējušies, lai uzmeklētu valsts pirmajā bankas aplaupīšanā nozagto naudu. Diemžēl viņu sabiedrotais, kas zināja ceļu, neatnāk, jo viņam uz galvas ir uzkritis atskaņotājs, citas nostalģisku kreiso ģimenes strīdiņa laikā izmests pa logu. Daudz humora un labi policisti korumpētā valstī.

Juan García Hortelano. Tormenta de verano. Šis laikam nu jau ir piemirsts spāņu rakstnieks, bet vispār grāmata esot izdota 13 valodās. Pulciņš bagātu spāņu pavada vasaru savā vasarnīcu kolonijā pludmalē, kur viņu bērni atrod kailas jaunas sievietes līķi. Protams, tiek izsaukta policija, bet šis nav kriminālromāns. Varoņi ēd, dzer, guļ, krāpj cits citu, cieš no karstuma, mēģina pasargāt savus bērnus no policijas nopratināšanas un vispār dzīvo tādu diezgan seklu dzīvi. Grāmata gandrīz pilnībā sastāv no dialogiem, bez visiem “viņš teica”, tāpēc reizēm bija pat jāpapūlas saprast, kurš runā, bet tas bija patīkami.