Bloga arhīvi

Sargājošās debesis

Paul Bowles. The Sheltering Sky. Vāka foto: Simon Wilkinson. New York: Harper Perennial Modern Clasics, 2005 (1949). 313+16 pp.

  Tā teica gūgle, jo, lai gan grāmata latviski nav izdota, toties pēc tās 1990. gadā Bertoluči uzņemtā filma gan ir rādīta.
 ”Read Harder” 18. punkts: izlasīt grāmatu, pēc kuras uzņemta filma, tad noskatīties filmu un apspriest, kura ir labāka.
 Grāmata, protams. Vispār es domāju, ka tā bija nepareizā secība, jo filma man droši vien patiktu vairāk, ja grāmatu vēl nebūtu lasījusi. Pēc neomulīgu sajūtu radošā, atsvešinātības pilnā, tomēr fascinējošā romāna filma šķiet tāds romantiskais kino. Tajā ir krietni mazāk nežēlības un ārlaulības seksa (bet vairāk plikumu) nekā pirmavotā. Galveno varoņu pāra kopā būšana šķiet daudz stabilāka un pamatotāka (grāmatā es sākumā vispār nevarēju saprast, ko Ports ir atradis Kitā, nu, droši vien smuka; un otrādi arī), varoņi simpātiskāki, ainavas skaistākas, palmu un kamieļu vairāk, toties izmesti daži svarīgi tēli un notikumi. Par labu filmai nenāca arī tas, ka grāmatā stāstītāja pavēstīto (piemēram, Kita jau kādu gadu nebija Portu nosaukusi par mīļo) filmā kādam ir jāpasaka skaļi un tas uzreiz izklausās citādi. Ar to visu es nemaz negribu atrunāt kādu no filmas skatīšanās, gluži otrādi, dariet to un pēc tam sameklējiet romānu.
 Pēc Otrā pasaules kara Alžīrijā ierodas trīs pārtikuši amerikāņi, vezdami sev līdzi nejēdzīgi daudz čemodānu un lepni uzskatīdami (vismaz viens no viņiem, Ports, kas stipri līdzinoties autoram, kurš grāmatu rakstīja Marokā, pīpēdams hašišu un ēzdams marihuānas zapti) sevi par ceļotājiem, nevis tūristiem. Kurš gan tā negribētu par sevi domāt? Portam un Kitai par godu jāsaka, viņi vismaz māk franciski, ne tā kā viņu ceļabiedrs Tanners. Arābiski, protams, ne, un viņu saskarsme ar arābiem arī faktiski aprobežojas ar tēju, vēderdejām un seksu.

 Ports, šķiet, meklē nepatikšanas, Kita ir nervoza, visur saredz sliktas zīmes un vispār nožēlo, ka viņi neaizbrauca uz Itāliju, Tanners grib pārgulēt ar Kitu, bet necer, ka tas varētu izdoties. Trijotnes ceļu regulāri šķērso kāds dīvains austrāliešu pārītis, valdonīga un viegli ķerta māte ar dēlu, vēl viens rietumu tūristu variants. Viņi dodas aizvien dziļāk Sahārā, aizvien tālāk prom no civilizācijas, no sevis, cits no cita. Uz grāmatas vāka rakstīts, ka autors pētot veidus, kā amerikāņu nespēja izprast citas kultūras tās beigās iznīcina, bet tajā, ko izlasīju es, tuksnesis un arābi palika savā vietā. Amerikāņiem izdevās iznīcināt tikai pašiem sevi.

Kā sombrero no debesīm

Richard Brautigan. Sombrero Fallout: A Japanese Novel. Introd. by Kevin Williamson. Photo: Peter Ross. Edinburgh: Rebel Inc., 1998 (1976). 177 pp.

2016-02-01 18.04.27 Vecais labais Brotigans, kuru es no sirds mīlu kopš viņa latviski vienīgās iznākušās grāmatas, viduvēju melno detektīvu sirreālas parodijas “Sapņi par Babiloniju”, izlasīšanas, nomira 49 gadu vecumā nošaujoties. Nav nekāds brīnums, jo viņš bija diezgan nojūdzies. Alkoholisms, klīniska depresija, paranoīda šizofrēnija, aizraušanās ar šaujamieročiem, dzeju un dzenbudismu – tas viņu pavadīja vai visu dzīvi.
 ”Sapņi par Babiloniju” ir ceturtā grāmata iecerētajā, bet nepabeigtajā piecu romānu ciklā, kurā autors gribēja sirreālismu sajaukt ar dažādiem populāriem žanriem. “Sombrero Fallout” ir tās priekšgājēja un spēlējas ar japāņu “es romānu” (gudrāki cilvēki laipni lūgti labot terminus), kurā atrodamas daudzas autobiogrāfiskas detaļas, kas liek lasītājam noticēt, ka romāna vēstītājs, galvenais varonis un autors ir trīs vienā. Kā jau var nojaust, galvenais varonis ir rakstnieks, ļoti populārs amerikāņu humorists, kam patiesībā vispār nav humora izjūtas un kas pēdējā laikā raud tik bieži un daudz, ka reizēm domā – viņš sapņo, jo pats vairs nespēj pamanīt savas asaras. Un nevis tāpēc, ka tikko ir saplēsis iesākto stāstu par sombrero, kas nokrīt no debesīm.

 Tad kāpēc viņš raudāja?
 Vai tad ar slavu nepietiek?
 Atbilde ir pavisam vienkārša.
 Viņa japāņu draudzene bija aizgājusi.
 Viņa bija to pametusi.

 Jo šito ķerto taču nevar izturēt, un daiļā japāniete ar melnajiem matiem jau tā zaudēja divus gadus jaunības tāpēc vien, ka viņš gultā bija labāks nekā varēja gaidīt (bet sliktāks, nekā pats domāja). Visādas apsēstības, paniskas bailes no tunča, kurā ir dzīvsudrabs, olu meklēšana virtuvē, labi zinot, ka viņš nekad nepērk olas, jo ducis olu uzreiz – tas ir pārāk liels daudzums, lai par tām domātu vienlaikus, jo, galu galā, dzīve ir īsa un divpadsmit olas aizņem pārāk daudz laika. Un tā nu mīļotā viņu pameta, bet ir vīrieši, kam vairāk par visu patīk vērot guļošas japāņu sievietes matus, un nu rakstnieks jūk prātā vēl vairāk, līdz atrod viņas matu.
 Pa to laiku papīrgrozā stāsts turpina rakstīt pats sevi. No debesīm nokritušā, neizskaidrojami karstā sombrero dēļ mazajā pilsētelē izceļas nemieri, kurus savaldīt ierodas armija, un tankā atbrauc pats Normans Meilers kā korespondents. Un pilsētiņas bibliotekārei policists nejauši ar lodi norauj ausi.

 That was the last thing in the world that was needed to calm down this group of already rioting citizens.
 They responded to the town librarian having her ear blown off by attacking the policeman and literally tearing him to bits. They also dragged his partner out of the police car and gave him a good killing, too, but not before he shot three of them, including the town librarian. It was the second time that she had been shot in five minutes.
 The bullet took off her other ear.
 The town now possessed an earless librarian.
 A lot of towns won’t stand for things like that and this was one of those towns.

 Vārdu sakot, šis ir skumjš stāsts par zaudētas mīlas sāpēm, kas pasauli padara neciešamu.

 ”Read Harder” 24. punkts: grāmata, kuras galvenais varonis ir psihiski slims.

 Pievēršoties citām tēmām, man izdevās janvāra beigas pavadīt, lasot tikai pa vienai grāmatai, un viņmēnes esmu izlasījusi negaidīti daudz, 14 grāmatas. Varbūt tā vēl bija decembra panika. Bet tā turpināt es negrasos, tas nav man domāts.

Lasu: Gore Vidal. Sexually Speaking: Collected Sex Writings.

Klausos: piedienētu šo:

Vienā teikumā. Spāniski

Camilo José Cela. La colmena. Nobela prēmijas laureāta slavenākais darbs, kas izceļas ar personāžu skaitu, to esot pāri par 300, un lielākā daļa parādās vienā vai divās lappusēs. 1943. gada Madride ir kā bišu strops (to arī nozīmē nosaukums), kurā valda trūkums un daži bagātnieki. Pirms vairāk nekā 60 gadiem publicētais romāns joprojām šķiet mūsdienīgs, tajā ir pārsteidzoši daudz ārlaulības seksa (arī gluži vai pašsaprotama pārdošanās gandrīz par sviestmaizi), homoseksuālas attiecības, policijas terors utt. Nav nekāds brīnums, ka Franko cenzūras dēļ grāmatu vispirms izdeva Argentīnā, lai gan lesbiešu sekss arī tur bija šķitis par daudz. Nesen atrastā pilnā versija tikšot izdota šogad, ja pareizi atceros. Lasiet. Ir gan angļu, gan krievu tulkojumi.

La familia de Pascual Duarte. Šis ir pirmais Selas romāns. Īsts Nobela materiāls. Tik spēcīgs, ka pārlasīt nez vai spēšu. Vēstītājs, kurš ir notiesāts par mātes slepkavību, apraksta savu nabadzīgā zemnieka dzīvi. Iespējams, nekad neaizmirsīšu viņa mazo idiotu brālīti, kuru visi spārdīja kājām, cūkas viņam nokoda ausis (pēc tam viņš vienmēr kliedza, tās ieraugot, un mēģināja ar rokām aizsegt seju, tā uzjautrinādams pārējos), un beigās viņš noslīka eļļas mucā. Arī šis darbs ir 20. gs. 100 labāko spāņu valodā sacerēto romānu sarakstā.

Horacio Quiroga. Cuentos de la selva. Pirms simt gadiem urugvajieša Orāsio Kirogas sarakstītie džungļu stāstiņi, kuros galvenie personāži ir dzīvnieki, der arī bērniem. Daži gan ir skumji, un cilvēka parādīšanās bieži vien nozīmē nodevību un vardarbību.

Manuel Vázquez Montalbán. La rosa de Alejandría. Nezinot, ka autors ir slavens Barselonas detektīvu rakstnieks, līķis pirmajā lappusē parādījās negaidīti. Šeit Vaskess Montalbāns, kā allaž, izstāsta dažādas receptes, tomēr tas ir diezgan literārs un skumjš darbs par neiespējamu mīlestību. Puse darbības norit uz kuģa. Vēl aizvien atceros, kā spāniski ir kreisais borts un pakaļgals. Vētras laikā var noderēt.

Voces sin fronteras: Antología Vintage Español de literatura mexicana y chicana contemporánea. Sastādītāja un priekšvārda autore: Cristina García. Vienos vākos līdzās salikti Meksikas un ASV meksikāņu izcelsmes autoru darbi, stāsti, romānu un eseju fragmenti, dzeja. Autoru dzimšanas gads variē no 1888. līdz 1968., taču lielākais uzsvars ir iecerēts uz mūsdienu literatūru. Atklāju dažus vārdus, ko vēlētos papētīt sīkāk.

Nuria López Salamero, Myriam Camero Sierra. La cenicienta que no quería comer perdices. Bilžu grāmata par Pelnrušķīti, kas negribēja ēst irbes (spāņi šitā dara, dzīvo laimīgi un ēd irbes. Katalāņu tulkojumā P. netic zilajiem pasaku prinčiem), manā redzeslokā un vēlmju sarakstā uzradās pirms pāris gadiem, kad tā vairākas reizes tika aizrautīgi ieteikta kādā blogā, kura autore gribēja atrast citādas princešu grāmatas. Tad man tā atkal ienāca prātā, domāju nopirkt, bet, protams, atradusi bezmaksas versiju, izlasīju to. Teksta tur ir maz, bilžu daudz. Pelnrušķītei apriebjas gatavot irbes (kā nekā veģetāriete) un staigāt augstpapēžu kurpēs, viņa pasaka: “Pietiek!” un parādās labā feja. Apvēlusies, tumšu ādu un neskūtām kājām. Pelnrušķīte atver restorānu, kurā sāk strādāt arī viņas vīramāte, Pinokio, cenzdamies atmest melošanu, pievēršas Baha ziediem un citām alternatīvām terapijām, Sniegbaltīte un Ērkšķrozīte atmostas no prozaka miega un nomaina to ar citām vielām, kā arī kļūst par ļoti tuvām draudzenēm utt.

Šī ir Argentīnas spāņu valoda. Var atrast arī spāņu ierunātu versiju un pārliecināties, ka tas patiešām izklausās citādi.

Lucía Etxebarria. De todo lo visible y lo invisible: Una novela sobre el amor y otras mentiras. Spāņu literatūras sliktās meitenes pārāk garais romāns, kura galvenā varone pārāk atgādina viņu pašu. Par mīlestību un citiem meliem. Par slavu, pašnāvības mēģinājumiem, kino, kritiku, narkotikām, mīļāko, kas viņu nespēj novērtēt, un labāko draugu geju, kas allaž patur rociņu.

Eduardo Mendoza. El asombroso viaje de Pomponio Flato. Vēl viens slavens barselonietis, kas laikam nu jau ir manis visvairāk lasītais spāņu autors. Kāpēc gan ne, ja lielais vairums viņa darbu ir īsi un smieklīgi? Šajā m. ē. 1. gs. romiešu ceļotājs, meklēdams ūdeņus ar brīnumainām dziednieciskām īpašībām, nonāk Nācaretē, kur galdnieka dēlēns viņu nolīgst izmeklēt slepkavību un pierādīt tēva nevainību.

Sin noticias de Gurb. Tā, šo es biju aizmirsusi pieskaitīt. Ar citplanētieša acīm skatīta Barselona, kas gatavojas Olimpiskajām spēlēm (tas nozīmē, ka visās malās ir izrakti grāvji, slēgti muzeji un satiksme). Dīvainie cilvēku paradumi kļūst vēl dīvaināki citplanētu tīrā intelekta izpildījumā. Grāmatā tiek patērēts neiedomājams daudzums ēdiena, galvenokārt churros.

José Prats Martín. El día sin ti. Jauna dzejnieka pirmā grāmatiņa. Ar ilustrācijām.

Juan Marsé. Últimas tardes con Teresa. Vēl viena spāņu klasika. Man ļoti patika autora rakstības stils. Pats stāsts ir klasisks, sliktais puika (autora līdzinieks), moču zaglis, grib izsisties dzīvē uz augšu un iemīlas bagātnieku meitiņā, studentē, kas koķetē ar komunismu un pretošanos Franko režīmam. Jūs jau nojaušat, kā tas var beigties.

Maria de la Pau Janer. Pasiones romanas. Nav ne jausmas, par ko šis romāns saņēma Planētas prēmiju. 601 tūkstotis eiro! ¡Madre mía! Mīlas romāniņš, kurā spāņi mierīgi var aizbraukt uz Romu un tur saprasties ar visiem. Varu ieteikt tikai iesācējiem, jo valoda ir ļoti vienkārša.

Luis Sepúlveda. La sombra de lo que fuimos. Man nez kā bija radies priekšstats, ka visi pārējie Sepulvedas darbi, izņemot latviski izdoto “Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus“, ir ļoti drūmi un vardarbības pilni, bet tā nav. Trīs nu jau sešdesmitgadīgi revolucionāri, kas pēc Pinočeto apvērsuma bijuši spiestie doties trimdā, ir atkal sapulcējušies, lai uzmeklētu valsts pirmajā bankas aplaupīšanā nozagto naudu. Diemžēl viņu sabiedrotais, kas zināja ceļu, neatnāk, jo viņam uz galvas ir uzkritis atskaņotājs, citas nostalģisku kreiso ģimenes strīdiņa laikā izmests pa logu. Daudz humora un labi policisti korumpētā valstī.

Juan García Hortelano. Tormenta de verano. Šis laikam nu jau ir piemirsts spāņu rakstnieks, bet vispār grāmata esot izdota 13 valodās. Pulciņš bagātu spāņu pavada vasaru savā vasarnīcu kolonijā pludmalē, kur viņu bērni atrod kailas jaunas sievietes līķi. Protams, tiek izsaukta policija, bet šis nav kriminālromāns. Varoņi ēd, dzer, guļ, krāpj cits citu, cieš no karstuma, mēģina pasargāt savus bērnus no policijas nopratināšanas un vispār dzīvo tādu diezgan seklu dzīvi. Grāmata gandrīz pilnībā sastāv no dialogiem, bez visiem “viņš teica”, tāpēc reizēm bija pat jāpapūlas saprast, kurš runā, bet tas bija patīkami.

Neredzamais A

G. Willow Wilson. Alif the Unseen. London: Corvus Books, 2012. 427 pp.

 Jo ilgāk domāju par “Alifu”, jo nīgrāka kļūstu, tāpēc varbūt jāpasteidzas uzrakstīt kaut ko puslīdz iecietīgu. Tas ir, lasīdama nebiju sajūsmā, bet arī nemocījos, un džini, un zeltīts vāks. Utt. Ja es būtu kādus gadiņus jaunāka, man droši vien patiktu vairāk, tas arī tiesa.
Autore ir salikusi kopā visādas potenciāli interesantas lietas: politiku, islāmu, Vidējos Austrumus (trīs punkti – 13., 20., 21. – Read Harder izaicinājumā aizpildīti jau ar gada pirmo grāmatu, kas turklāt paņemta no TBR Kaudzes), hakerus, kaķus, džinus, it kā spēcīgu meitenes tēlu, pielikusi klāt trillera cienīgu sižetu (hakeris pret ļauno valsts drošības dienestu, kas sadarbojas ar sliktajiem dēmoniem; pat slepenais politieslodzīto cietums te ir) un kiberpanka ietekmētus programmēšanas brīnumu aprakstus, pa vidu vēl apspriež metaforu spēku, un tomēr…
Jau agrāk biju domājusi, cik grūta dzīve tiem baltajiem rietumu autoriem: ja raksta tikai par tādiem pašiem cilvēkiem, tas ir slikti; ja raksta par citiem, arī nav labi, apropriācija, rokas nost no mūsu kultūras mantojuma un tā joprojām. Bet varbūt tā arī ir. Vilsones kundze ir apsegusi galvu, pārcēlusies uz Ēģipti, pieņēmusi islāmu, bet vienalga izklausās balta.
Tātad kādā vārdā nesauktā emirātā apmēram Arābu pavasara laikā dzīvoja jauns, izlutis vīrietis, kas atsaucās uz hakeru segvārdu Alifs (tas pats Alefs, A, visa sākums), pārdeva savus tādus kā virtuālā drošības dienesta pakalpojumus gan islāmistiem, gan komunistiem, gan pornogrāfijas tīklā licējiem. It kā vārda brīvības dēļ. Pret māti, kalpotāju un kaimiņmeiteni, bērnības draudzeni Dinu, kas kopš 12 gadu vecuma ietinās hidžābā (ceru, ka nejaucu apģērba gabalu nosaukumus un garumzīmju vietas), jo stipri ticēja uz Allāhu, izturējās kā piecpadsmitgadīgs. Ielas kaķeni smilšu vētras laikā tomēr ielaida patverties istabā. Bija ļoti talantīgs un, kad viņu pameta tīklā satiktā bagātā meitene, kuru ģimene (nezinot, ka viņa Alifam ir parādījusi gan seju, gan visu pārējo, notraipot palagu) spieda apprecēties ar šeihu (kas izrādījās liels Alifa ienaidnieks), brīnumainā veidā sarakstīja programmu, kas spēja atpazīt cilvēku pēc tā, kā viņš raksta internetā. Programma nokļuva specdienestu rokās, apdraudot visus hakerus, blogerus, revolucionārus un porno izplatītājus arābu valstīs, bet Alifs toties tika pie ļoti senas grāmatas, džinu “Tūkstoš un vienas dienas pasakām”, kas izrādījās spējīgas izraisīt apvērsumu programmēšanā.
Tālāk kā jau parasti. Alifs bēga, sliktie viņam dzinās pakaļ, piebeidza dažus varoņus, kas nebija galvenie. Puisim nāca palīgā kaimiņmeitene (nezinu, vai maiteklis, bet viņš, protams, saprata, kur meklējama īstā laime), džini, vieds garīdznieks, islāmam pievērsusies amerikāniete (he, he, viņai stāstā ir ļoti svarīga loma) un vēl daži. Ne tik ierasti, ka Alifs vairākas reizes apraudājās.
Ja nerunājam par amerikānieti un reliģiju, kiberpanka daļa izklausījās pārāk neticama, specdienesti pārāk bezzobaini, un, par spīti tam, ka visiem patīk Dina, no feministiska skatpunkta romāns ir diezgan nožēlojams. Pirmkārt jau galvenajam varonim nevajadzēja būt Alifam, kas bez programmēšanas neko īsti nemācēja (un man šķiet, ka visi viņa panākumi nāca kā džinu sievietes dāvana). Tomēr visas sievietes nemitīgi tika nobīdītas sāņus, un par varoni tautas acīs padarīts šis jaunais cilvēks. Otrkārt, pie savas nevainīgās sievas viņš izies, iepazinis jau divas sievietes, un tas nav godīgi. Treškārt, tā pati Dina vienbrīd sacīja, ka mīlot Alifā nevis to jaunieti/puiku, kāds viņš bija tobrīd, bet gan to vīrieti, par kādu viņš izaugs. Tas ir stulbi. Būtu labāk atdevusies džinam.

Ja nu kāds ir ticis šitik tālu, atgādināšu, ka nākamceturtdien “Mansarda” grāmatnīcā notiks dzejas lasījums, atbalstot dzejnieku Ašrafu Fajedu, kuram tika piespiests nāvessods Saūda Arābijā. Vieni vienīgi vīrieši un vadītāja.

Bet Rakstniecības un mūzikas muzejs piedāvā izdrukāt un lietot muzeja 2016. gada kalendāru neierastā daudzskaldņa formā.

Lasu: Tricia Sullivan. Someone to Watch Over Me.
Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule.
Charles de Lint. Memory and Dream.
Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador.

Nepadodas man monorīdings, kaut arī nesen izlasīju rakstiņu, ka multitāskings, lai kā izslavēts, tomēr neesot produktīvs.

Stulbākais eņģelis

Christopher Moore. The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale Of Christmas Terror. London: William Morrow, 2007 (2004). 288 pp.

Nu tad beidzot! Šogad es laicīgi atcerējos jau kuro gadu pēc kārtas iecerēto Ziemassvētku grāmatu. Atcerējos un izlasīju, un esmu apmierināta.

Author’s Warning
If you’re buying this book as a gift for your grandma or a kid, you should be aware that it contains cusswords as well as tasteful depictions of cannibalism and people in their forties having sex. Don’t blame me. I told you.

Mazliet dīvainajā Kalifornijas tūristu pilsētiņā, ko Mūrs jau iepriekš ir aprakstījis kādā citā grāmatā, ko es, par laimi, tieši biju lasījusi, tiek gaidīti Ziemassvētki. Pestīšanas armija vāc ziedojumus, naktīs zog Ziemassvētku priedītes, tiek apspriesta ikgadējās vientuļo cilvēku ballītes ēdienkarte (kurā būs daži negaidīti papildinājumi).

It was Christmastime, and she was in the Christmas spirit – she was feeling lonesome.

Un mazs zēns kļūst par liecinieku tam, kā tiek nogalināts Ziemassvētku vecītis. Tieši tajā dienā, kad pilsētiņā kāds ļoti izskatīgs svešinieks grib sev atrast bērnu. Bārā.

Mavis reached under the bar and pulled out her miniature baseball bat. Just because he was pretty didn’t mean he couldn’t be improved by a smack upside the head with a piece of earnest hickory. Men: a wink, a thrill, a damp squish, and before you knew it it was time to start raising lumps and loosening teeth. Mavis was a pragmatic romantic: love – correctly performed, she believed – hurts.

Lai piepildītu viņa neiespējamo vēlēšanos. Un stulbais erceņģelis to arī paveic, tikai neviena dzīva dvēsele par to nez kāpēc nepriecājas.
“Eņģelis” salīdzinājumā ar “Kaisles ķirzaku” man šķita pavieglāks, bet, ņemot vērā specifisko tēmu, tieši laikā pāris decembra vakariem, īpaši šogad, jo arī viņi apgalvo, ka decembrī nekad nelīstot, bet atnāk El Ninjo (niņo), un viss notiek. Absurds, ironija, zemjostasvietas humors, narkotikas, noziegumi, psihiatriskās slimības, dīvaiņi, eņģeļi, zobenu kaujas, sikspārnis saulesbrillēs, beigas un iespēja sākt visu no jauna – tas viss tur ir.
Lai jums priecīgi svētki, garda maltīte un Ziemassvētku brīnums!

“That’s horrible. He’s stoned. I’m not eating stoned brains.”

Laupījums

John Sandford. Broken Prey. Il.: Alexandre Cappellari. London: Simon & Schuster, 2011 (2005). 390 pp.

  Neesmu pārliecināta, ka spēju atšķirt detektīvtrillerus no kriminālromāniem, bet šis te ir klasificēts jau uz vāka. Skaidrs ir tas, ka trilleri man reti kad patīk, un šī nebija tā reize. No otras puses, es izlasīju grāmatu līdz galam, kas jau ir sasniegums.
  Šī ir 16. grāmata “Laupījumu” sērijā, tās izdod reizi gadā (izņemot 2006. g.), jaunākā iznāca aprīlī, pa vidam autors saraksta vēl šo to citu, tādad varam secināt, ka maizītes viņam netrūkst un uzticīgu lasītāju tāpat. Ielūkojoties citu atsauksmēs, sākumā uzgāju tādas, kur rakstīts, ka agrāk Sendfords esot rakstījis interesantāk, bet pēc tam pārsvarā pamanīju apgalvojumus, ka šis esot viens no viņa labākajiem darbiem. Domāju, no tā izriet, ka potenciālajam lasītājam būtu vērts sākt ar kādu agrāku darbu, bet to vienalga labāk darīt cilvēkam, kam patīk amerikāņu trilleri. Tādā gadījumā varētu gadīties atklāt jaunu autoru ar garu darbu sarakstu. Lai gan visā sērijā darbojas viens galvenais labais varonis, man neradās sajūta, ka nezinu vai nesaprotu kaut ko svarīgu, kas aprakstīts iepriekšējās grāmatās.
 Tātad mēs esam kaut kur Minesotā, kur no cietumam līdzīgas psihenes izlaists izvarotājs (aizdomas par slepkavību palika nepierādītas) ar raidītāju ap kāju strādā par atkritumu savācēju un apcer garām pagājušās meitenes aveņsārto lūpukrāsu un sirdsveida dupsi. Nākamā aina: tiek atrasts vardarbīgi nogalinātas un izvarotas studentes līķis. Vēl pēc kāda laika līdzīgā veidā (kas esot raksturīgi homoseksuāļu izdarītām slepkavībām) tiek spīdzināts, izvarots, nogalināts un sakropļots vīrietis un vienkārši nogalināts viņa dēlēns. Aizdomas sāk krist uz rindkopas sākumā pieminēto Čārliju, kas, kā izrādās, ir noplēsis no kājas raidītāju un pazudis. Superkrutais detektīvs vaininieka meklējumos dodas uz psih. slimnīcu, kur ieslēgti trīs ļoti bīstami un perversi sērijslepkavas, un viņu rokraksts izpaužas jaunajos noziegumos. Ap 50. lpp. parādās vēl kāds personāžs, serbs ar (horvātu vārdu un) bēgļu nometnē pavadītu bērnību (man gadi negāja īsti kopā, bet varbūt es nespēju noticēt laika straujajam ritējumam), kā arī aizdomīgi seksuāls. Patiesībā ir skaidrs, ka viņš ir vainīgais un nav Čārlijs. Izmeklētājiem, lai nonāktu pie secinājuma, ka varbūt ir jāmeklē vēl kāds cits, paiet vēl daudz lappušu un jauku izbraucienu poršā un leksusā (mūsu varonis ir ne tikai gudrs, veiksmīgs, glīts, bet arī bagāts un smalki ģērbies. Vēl viņam ir sieva, kas kopā ar bērniem un saimniecības vadītāju uz trim mēnešiem aizbraukusi uz Londonu apmainīties pieredzē un mazliet/daudz paoperēt, jo sarežģītākās lietas uztic viņai, lai gan Anglijā viņai īsti nav tādu tiesību. Sieva zvana katru rītu, toties ar bērniem Lūkass grāmatas laikā, ja nemaldos, neparunā ne reizi), pamatīgi pārsniedzot ātrumu. Ceļu policija, protams, viņam to piedod.
 Protams, grāmatā parādās vēl citas iespējamā vainīgā versijas, bet šoreiz es to uzminēju pirms detektīviem. Lasītāja maldināšanas paņēmiens man nešķita īpaši smalks, bet jāņem vērā, ka romāns man vispār likās pārāk garlaicīgs un es lasīju pavirši, reizēm tāpēc būdama spiesta meklēt, kur bija rakstīts tas, ka pēkšņi sāk likties svarīgs. Redaktora vietā es tekstu nežēlīgi īsinātu (es lasīju plāno vāku izdevumu, kas iespiests ar kāda 9 izmēra burtiem). Kāda suņa pēc jāizstāsta, ka sieva, atgriezusies pēc trim neredzēšanās mēnešiem, Lūkasam iedeva seksu? Arī joki man nešķita smieklīgi, tostarp galvenā izklaide: sieva viņam ir uzdāvinājusi iPodu un dāvanu karti simt dziesmām, un tad nu L. visas grāmatas garumā mēģina izveidot sarakstu ar 100 labākajām roka ēras dziesmām. Bez bītliem.
 Tomēr visvairāk man nepatika bezjēdzīgā vardarbība. Slepkavības ir aprakstītas tik detalizēti, ka jau pašā sākumā es aizdomājos par to, vai autors gadījumā pats negūst baudu, to visu sacerēdams, vai varbūt mūsdienās spriedzes romānos ir kā sportā: visam ir jābūt aizvien nežēlīgākam, nonāvēšanas veidam vēl nebijušam, motīvam un sižetam sarežģītākam nekā agrāk. Šeit notikumi bija tā samudžināti, ka es nenoticēju, ka tā varētu būt dzīvē. Upurus lasītājs neiepazīst, slepkavas prātā gan nedaudz ieskatās, bet tik virspusēji, ka arī viņš paliek svešs. Romānā nav ne psiholoģijas (par spīti vietai un personāžiem), ne vēlmes risināt vai kaut vai izgaismot sociālas problēmas, un beigās sanāk, ka visas nāves un ciešanas ir tikai lasītāja izklaides vārdā. Tādu attieksmi es negribu redzēt pat pret izdomātiem tēliem.

Lasu: Lucía Etxebarria. De todo lo visible y lo invisible: Una novela sobre el amor y otras mentiras.

Un tā tu viņu pazaudē

Junot Díaz. This Is How You Lose Her. Il. Billy Bragg (laikam). London: Faber & Faber, 2013 (2012). 224 pp.

  Jebšu tikko te pārpublicētajā rakstā bija teikts, ka jāmet miers Bolanjo (līdz kuram es nemaz vēl neesmu tikusi) un Džuno Diasam, tieši viņu es izlasīju pēdējo, un tagad mani gan māc ziņkārība, kā Diass ir iztulkots spāniski, ņemot vērā, ka angļu teksts ir piebārstīts ar spāņu vārdiem un frāzēm, gan arī vēl ir palikusi nelasīta viņa pirmā stāstu grāmata.
 ASV uzaugušā un dzīvojošā dominikāņa grāmatas, vismaz tās divas no trijām, ko esmu lasījusi, ir skumjas (šī ne tik ļoti kā romāns par Oskara Vao īso dzīvi, kurā ir vēsture un diktatūra), kā to var nojaust jau no nosaukuma. Vairums stāstu patiesi vēsta par džeku, kurš pamanās visu sačakarēt un pazaudēt. Par spīti autora seksīgajai ārienei, neatvairāmajai inteliģencei un tā joprojām (dzīvē es viņu, protams, neesmu redzējusi) pēc grāmatas izlasīšanas nerodas vēlme ieviest dominikāņu novio. No otras puses, krāpšanas un vēl smagāki stāstiņi no Juniora (Džuno darbu varonis) mutes bieži vien ir ļoti smieklīgi, tā ka lasītāja zemē iedzīta netiek, lai gan reizēm ir sāpīgi.
 Lai gan pats autors tālāk redzamajā intervijā, ko iesaku noskatīties, apgalvo, ka nav iespējams runāt par ASV literatūras stāvokli, ainu utt., man ir aizdomas, ka viņa darbi lasītājam, kas vēlas to puslīdz iepazīt vai izlikties pārzinām, šobrīd varētu būt obligātajā sarakstā, turklāt tajā daļā, ko patiesi arī ir vēlme lasīt.

 Kā redzams, esmu zaudējusi savu niecīgo rakstītprasmi, tāpēc atliek tikai cerēt, ka neesmu no Diasa atbaidījusi. Vismaz trīs stāsti no grāmatas ir lasāmi arī internetā: “Alma“, “The Pura Principle” un “Miss Lora“.

Lasu: Voces sin fronteras: Antología Vintage Español de literatura mexicana y chicana contemporánea.

Klausos: