Bloga arhīvi

Izpēti visu!

Bradley L. Garrett. Explore Everything: Place-Hacking the City. London: Verso, 2013. 228 lpp.

 Īpaši to, kas paslēpts aiz uzraksta “Ieeja aizliegta”. Tāds varētu būt pilsētas pētnieku (urban explorers) sauklis. Ja esi antropologs, kam nepieciešama disertācijas tēma, ar ko nebūtu slinkums nodarboties, protams, vari pētīt arī pašus pētītājus kā subkultūru. Tā ir rīkojies arī šīs grāmatas autors, kas ekskursijas vecās rūpnīcās un psihiatriskajās slimnīcās, kāpelēšanu pa debesskrāpju jumtiem, skraidīšanu pa metro līnijām, rāpšanos pieminekļos un tiltos (bez eklēriem), līšanu kanalizācijas akās utt. ir pamanījies pārvērst zinātniskajā darbā.
 No “Verso” (kas, runāsim atklāti, man ļāva grāmatu izlasīt vēl pirms tās iznākšanas un par baltu velti) es biju gaidījusi nopietnāku tekstu, bet izrādījās, ka tas vairāk līdzinās lauka pētījuma atskaites aprakstošajai daļai (es gan nevienu tādu neesmu lasījusi, tā ka saprotiet paši, cik lielā mērā man var uzticēties), kurā teorijas ir pamaz. Neteikšu, ka tas mani būtu apbēdinājis, turklāt autors piemin citus pētniekus, kas rakstījuši par šo tēmu, un, ja lasītāju tā īpaši interesētu, varētu bez pūlēm izveidot ieteicamās literatūras sarakstu.
 Man droši vien pietiks ar šo, ja vien kāda cita grāmata pati neiekritīs rokās, gan tāpēc, ka tie džeki man būtu pārāk skarbi, gan tāpēc, ka patiesībā man ir bail no augstuma un šauras, noslēgtas telpas arī nepatīk. Ja man būtu jāizvēlas starp aizliegumu uz mūžu zaudētu iespēju vēl kādreiz ēst eklērus un rāpšanos vanteniekā, es ne mirkli nešaubītos, ko izvēlēties. Man pat ir neomulīgi skatīties fotogrāfijas, kurās kāds šūpo kājas pāri jumta malai kaut kur mākoņos, un tādu attēlu grāmatā ir daudz. Papīra versiju noteikti var izmantot arī kā žurnālu galdiņa bilžu grāmatu: gan skaisti, gan viela sarunām, gan, iespējams, iedvesmas avots. Varbūt vienīgi nepilngadīgajiem nevajadzētu rādīt… lai gan, no otras puses, viņiem takš būs mazāks sods, kad ceļā nostāsies policists?
 Protams, policija ir mazākās briesmas, lielākā bīstamība slēpjas kur citur, un, lai gan es principā piekrītu, ka sabiedrībai nav ko auklēties ar tās atsevišķajiem locekļiem un ka jāļauj katram pašam izvēlēties, cik lielu risku viņš gatavs uzņemties, tomēr man neliekas, ka viena cilvēka tiesības izkrist pa logu vai paskriet zem vilciena būtu lielākas par cita cilvēka tiesībām nevienu nenobraukt vai pirmdienas rītā neatrast būvlaukumā vai liftā līķi. Teiksim, alpīnisti, kas citādā ziņā man nešķiet ne labāki, ne sliktāki par ekstrēmajiem pilsētas pētniekiem un patiesībā ļoti līdzīgi viņiem, vismaz aiziet nomirt nomaļākā vietā, kur viņus atradīs tādi paši trakie. Varbūt tas ir viens iemesls, kāpēc oficiālā attieksme pret šīm bīstamajām nodarbēm ir tik atšķirīga.
 Otrs iemesls, protams, slēpjas vārdiņā “aizliegts”.
 Autors apgalvo, ka PP mēģina atrast dziļāku nozīmi jeb jēgu vietām, kurām ik dienu ejam garām vai cauri, ka viņi vienlaikus gan protestē, gan svin pilsētas un cilvēka attiecības, atļautā un iespējamā saplūšanu, gan izpēta un parāda sabiedrībai pilsētas bīstamās vietas, skaistās, bet noslēptās vai aizmirstās vietas, ka viņi ir hronisti, kas iegūtās zināšanas nodod citiem. To vismaz daļēji apstiprina tekstā minētais piemērs, ka Britu bibliotēka lūgusi atļauju pilnībā arhivēt interneta vietni, kas veltīta slēgtai psihiatriskajai slimnīcai. Man gan radās jautājums, vai vajag visu saglabāt un dokumentēt, kurā brīdī vēstures nepazaudēšana pārvēršas par bezjēdzīgu karti mērogā 1:1, bet tā, protams, jau ir cita tēma, tāpat kā drupu pētnieku pārliekā aizraušanās ar sabrukumu un iznīcību, ko autors pats atzīst.
 Mazliet apšaubāmi izklausās autora mēģinājumi politizēt to, kas lasot lielā mērā tomēr izklausās vienkārši pēc vēlmes spēlēties. Viņš apgalvo, ka, pašmaucot garām apsardzei un fotografējot slepeno pilsētu, jaunieši atgūstot to, par kā zudumu viņiem līdz tam nebijis ne jausmas, gūstot jaunu priekšstatu ne tikai par savu būtību, bet arī par pilsētas telpas un varas attiecībām, tāpēc šāda pilsētizpēte kļūst par politisku rīcību. Liela daļa subkultūras droši vien nepiekristu, jo uzskata, ka viņu motivācija ir apolitiska. Varbūt pareizāk būtu apgalvot, ka PP ir potenciāls būt subversīvai, kas diemžēl parasti netiek piepildīts un adrenalīnu rosinošās pastaigas aizstāj īstu brīvību. Bet varbūt es maldos.

Mūžīgo bērnu grāmata

A. S. Byatt. The Children’s Book. Il. Stephen Parker, dragonfly woman brooch by René Lalique. London: Vintage Books, 2010 (2009). 617 lpp.

Lielākoties grāmatas, ko lasu, liek man secināt, ka aprakstītajā laikposmā es nu gan nevēlētos dzīvot, taču šogad ir sanācis izlasīt vairākas, kas gaužām vilinoši stāsta par 20. gadsimta pašu sākumu, kad dzīve kūsāt kūsāja. Tāda ir arī Baietas „The Children’s Book”, kurā izsekota vairāku ģimeņu dzīve, sākot ar 1895. gadu un beidzot – tas tomēr nebija nekāds jaukais laiks – ar 1919. gada maiju.
  Stāsts sākas tagadējā Viktorijas un Alberta muzejā, kur sastopas muzeja dārgmetālu pārziņa dēls Džūljens Keinss, pazīstamas bērnu grāmatu autores dēls Toms Velvuds un no mājām aizbēgušais Filips Vorrens, kas ielavījies muzeja pagrabos, lai izmantotu krātuvi atbilstoši tās mērķim – lai mācītos amata prasmi no tajā savāktajiem lietišķās mākslas priekšmetiem, kas ir tikpat grezni un vēl greznāki nekā grāmatas zili zaļi zeltītais, tai lieliski pieskaņotais vāks. Krāšņuma netrūkst ne muzeja, ne ikdienā lietojamo un darināmo trauku (Filips kļūst par izcila, taču ar sliktu raksturu un tieksmēm apveltīta keramiķa mācekli), ne tērpu (romāna darbība notiek gana sen, lai pat man būtu interesanti izlasīt, kas kuram uzvilkts mugurā), ne izstāžu un izrāžu aprakstos, kas reizēm varbūt var šķist pārlieku detalizēti un gari, taču kopumā padara grāmatu ļoti vizuālu. Visas krāsas var saskatīt un gandrīz vai sataustīt.
  Toma māte Oliva saviem septiņiem bērniem raksta katram savu grāmatu. Viņi dzīvo jaukā namiņā netālu no Londonas, blakus ir pasakains mežs, kaimiņos dzīvo no Krievijas atbēguši anarhisti, kas bērniem pasniedz privātstundas, Olivas neprecētā māsa (kā gan bez tādas iztikt tik lielā un laimīgā ģimenē) vada saimniecību un audzina bērnus, vecāki ir iestājušies sociālistu Fabiana biedrībā, vasaras saulgriežos pagalmā paši spēlē lugas, un labu laiku viņu dzīve izklausās pēc tīras utopijas un idilles. Tā, protams, nav, pieaugot katrs bērns dabū ciest un atklājas, ka arī pieaugušie nav nemaz tik laimīgi, kā izskatās, bet gaišā noskaņa nepazūd pilnībā.
  Tie bija interesanti laiki. Nežēlastībā krita Oskars Vailds, Parīzē varēja satikt Ogistu Rodēnu un Emmu Goldmani, Anglijas progresīvajā vidusšķirā modē nāca ne tikai rūpes par trūcīgajiem un lekciju lasīšana strādniekiem, bet arī veģetārisms, nūdisms, pārgājieni un nometnes dabā, pašdarbības teātris, amatniecība un citādas radošuma izpausmes, spēles, rotaļas un mūžīgā bērnība, ko visspilgtāk, protams, iemiesoja „Pīters Pens”, kura pirmizrāde arī ir aprakstīta romānā. No vienas puses, viss šķiet pieejams un atļauts, taču meitenēm tāpat nākas pielikt daudz vairāk pūliņu, lai iegūtu izglītību un arodu.

  The boys pressed damp hands on her waist, and talked to her about hunting, and about other parties. Dorothy tried to talk to them about the war, and was rebuffed. She developed a fantasy which bothered her of anatomising the most clumsy and spotty ones in an operating theatre. If she said she meant to be a doctor, they said things like ‘My sister took a course in nursing until her children were born.” They seemed to think she was confused about the medical profession. Whereas they were confused about her.

  Vēlāk parādās arī sufražetes un cīņa par vēlēšanu tiesībām. Arī ķermeņa brīvība un brīvā mīlestība ir romānā, par pretapaugļošanās līdzekļiem tolaik runā tikai Goldmane, un, kā allaž, vīrieši, kas nespēj noturēt rokas mierā, iemīlas jau nez kurā meitenē, bet bērns – ne vienmēr – uz viņiem neattiecas.
  Baieta izstāsta daudz vēsturisku notikumu un sīkumu, romāna lappusēs reālas personas staigā tāpat kā tolaik pa Londonas, Minhenes un Parīzes ielām, un arī izdomātie tēli šķiet pavisam īsti, it kā es lasītu biogrāfisku romānu, kam var pārmest tikai salīdzinoši mazo trūcīgo personāžu skaitu. Taču autore pati arī apzinās, ka romāna tēli labāk izvēlas nabadzīgos ļaudis pētīt, nevis iepazīt dzīvē. Bet tā „Bērnu grāmatā” ir viss, lai ne vienu vien vakaru pavadītu pirms simt gadiem ārkārtīgi interesantu ļaužu sabiedrībā.

Cilvēki ir problēma jeb Adamss par prezidentiem un varu

Vecais labais Duglass Adamss kārtējo reizi jau ir visu pateicis:

Galvenā problēma (viena no galvenajām problēmām, jo tās ir vairākas), tātad viena no daudzajām galvenajām problēmām, pārvaldot cilvēkus, ir tā, kam to likt darīt; vai drīzāk – atrast kādu, kurš spēj panākt, lai cilvēki ļautu to sev nodarīt.
Kopsavilkumā: ir labi zināms, ka tie cilvēki, kuriem jāgrib vadīt cilvēkus, ir tie, ipso facto, kas ir vismazāk piemēroti šai nodarbei. Kopsavilkuma kopsavilkumā: ikvienam, kas ir spējīgs sevi padarīt par prezidentu, nekādā ziņā nedrīkst ļaut darīt šo darbu. Kopsavilkuma kopsavilkuma kopsavilkumā: cilvēki ir problēma.
Tātad mēs sastopamies ar šādu situāciju: virkne Galaktikas prezidentu, kam tik ļoti patīk jautrība un glaimi, ko nodrošina fakts, ka viņiem ir vara, ļoti reti pamana, ka viņiem nav varas.
Un kaut kur ēnās aiz viņiem slēpjas – kas?
Kas varētu valdīt, ja nevienam, kas grib to darīt, to nedrīkst ļaut?

Restorāns Visuma galā“, 28. nodaļa, tulkojusi Ieva Zālīte.

Nākotnes anarhija

Ken MacLeodThe Cassini Division“. Il. Mark Salwowski. London: Orbit, 1998.

Kas, nez, man ir ar sērijām? „The Cassini Divison” izrādījās cikla trešā grāmata, bet to es noskaidroju jau pēc tās pabeigšanas. Lasot mani tas netraucēja, tomēr pieņemu, ka zinot, kā viss sākās un kas īsti ir daži grāmatas personāži, būtu vēl interesantāk.
Ir 2303. gads. 22. gadsimtā cilvēce ir piedzīvojusi ekonomiskās sistēmas sabrukumu, milzu epidēmiju jeb zaļo nāvi un datorvīrusu, kas izplatījās ar radioviļņiem un nobeidza visus datorus. Ļaudis, kas to visu pārcieta, sāka neieredzēt kapitālismu, zaļos, kuriem piedēvēja nāvējošās epidēmijas tīšu izraisīšanu, un Jupitera iedzīvotājus, mūsu pēctečus, kas evolucionējuši tālāk par cilvēkiem un raida bīstamos radiosignālus. Uz Zemes pastāv savdabīgs anarhisms, kura ideoloģija balstās 19. gadsimta domātāju (Marksa, Darvina, Nīčes utt.) diezgan pesimistiskajās un ciniskajās idejās. Uz Marsa valda anarhokapitālisms, valsts tur nav, bet visa vara ir uzņēmumu rokās. Daži kapitālisma piekritēji dzīvo arī Londonā, spītīgi izmanto naudu un tirgojas ar ziņkārīgajiem ekotūristiem, kas brauc pētīt urbāno ekoloģiju un arheoloģiju un pie reizes Temzā noķert kādu zivi. Neviens nezina, kas notiek uz Jupitera, pie turienes pēccilvēkiem jeb pārcilvēkiem nokļūt nav iespējams, taču ir skaidrs, ka viņi strauji attīstās un vismaz kādreiz ir sadarījuši daudz slikta. Saturna gredzenu spraugas vārdā nosauktajai Kasīni divīzijai, “kolektīvajai dūrei ienaidnieka sejā”, ir aizdomas, ka jupiterieši arī tagad perina ļaunus plānus.
Šī nav militārā fantastika. Maklauds neraksta par to, kā mēs karojam ar svešajiem. Viņu vairāk interesē, kurā brīdī cilvēks kļūst par svešo, cik daudz mākslīgā intelekta cilvēku padara par mašīnu.

‘Strangers in the strange land. Marx was wrong – we aren’t alienated from our humanity, alienation is humanity. We’re always capable of stepping back and looking at what we’re doing, from the outside as it were – we have an outside, inside, and it’s as infinite as space. No Turing test can come close, no matter how good it is at faking an organism. Machines calculate; people count. Machines have programs; people have purposes.’ I stop and stare at him and take another shot of beer. ‘So there.’
‘People are machines too,’ he says. ‘And machines will have all we have, once we’ve transferred our minds to them.’
‘That’s what you call it. Stripping your brain away layer by layer and modelling it on a computer is what I call dying.’
‘It’s transcending,’ he says. He slaps his chest, almost setting himself spinning. ’This is dying. „The meat is murder.”’

Runājot par slepkavību, vai ir pieļaujama kādas augstākas rases preventīva iznīcināšana, ja zināms, ka viņi varētu nepiepūloties iznīdēt vai paverdzināt cilvēkus – kā jau zemāk attīstītas radības? Šis jautājums steigšus jāatrisina romāna varoņiem, un pat viņi paši nav vienisprātis, kur nu vēl visi pārējie Zemes iedzīvotāji.
Grāmata ir diezgan plāna, iespējamie nākotnes sabiedrības modeļi tajā nav attēloti sīki un smalki, taču pietiekami ticami un nepārsaldinot. Lūk, lidostas apraksts:

Airports are quiet places, where people make their leisurely way along covered walkways to the waiting craft. Around the sides of the concourse are tables with drinks and snacks, open-sided rooms with stores of the kind of supplies you might need and are likely to forget, racks and shelves where you can browse and, if you like, take away a book or journal or disk. There’s a knack, a politesse, of picking just enough entertainment for you to have finished at the end of your journey, or at the end of one of its stages, so that you can casually place it on another airport’s shelves. At some airports there’ll be a group of musicians or a troupe of acrobats or whatever. You can stay within sight and sound of them, or move away. The only barriers you’ll encounter are to keep you from wandering into danger. Sometimes you’ll help other people with their luggage, sometimes you’ll ask for a hand. If you have a long wait for your flight, you might feel like joining in some of the support activities, making sure that more hurried passengers get their refreshments or books or help with heavy luggage or small children. That’s what airports are like.

Nepavisam ne kā Duglasam Adamsam.
Protams, uzreiz gribas salīdzināt ar Le Gvinas klasisko utopiju “The Dispossessed”, kurā anarhistiska sabiedriskā iekārta ir aprakstīta krietni izvērstāk, taču man, godīgi sakot, Maklauds sagādāja vairāk prieka. Viņam ir vairāk darbības un šķelmīguma. Evolucionējušie kosmonautu skafandri vien ir ko vērts. Tie spēj pārvērsties jebkādā apstākļiem atbilstošā tērpā, bet, ja īpašnieks nedod precīzus norādījumus, viņam mugurā būs rozā mežģīnes un kruzuļi vai kāds vēl mulsinošāks apģērba gabals.
Grāmatas nodaļām doti tādi nosaukumi kā “News from Nowhere“, “The Iron Heel“, “City of the Living Dead“, “In the Days of the Comet“, “After London“.
Par mūziku Maklauds daudz nerakstīja, lai gan viss sākas ar pamatīgu ballīti. Nez, vai viņi vēl klausījās ko tādu?

Vai tādu?

(Dziesmu teksti šeit.)

P.S. Līdz rītdienai varat lejuplādēt K. Valenti (Catherynne M. Valente) vēl neizdoto grāmatu “The Girl Who Circumnavigated Fairyland In A Ship Of Her Own Making”.