Bloga arhīvi

Mēs kaut kur braucam un izkrītam no mašīnas

Jeff Noon. Falling Out of Cars. Il. Larry Rostant & Grant Gee. London: Doubleday, 2002. 345 pp.

2014-09-03 19.27.21 Kad kādreiz esi kaut ko mīlējusi un tad to satiec atkal pēc ilga laika, sirds vienmēr ietrīsas bailēs, jo ja nu man tas vairs nepatiks (par tām reizēm, kad jābaidās no tā, ka vēl joprojām var saļodzīties celīši, šoreiz nerunāsim)? Tā man bija ar Džefu Nūnu, kuru tā lasīju, tā lasīju, bet viņa tolaik pēdējo grāmatu “Falling Out of Cars” vispirms nenopirku, un tad tā laikam bija “out of print” un tad… Un tad viņš pēc ilgas klusēšanas izdeva jaunu grāmatu, un es nopirku veco, ko labu laiku vienalga nelasīju, līdz tā mani pēkšņi uzrunāja. Ir savs labums no tā, ka gultas tuvumā stāv nelasītu grāmatu kaudzes.
 FOOC gan nekļuva par manu mīļāko Nūna grāmatu, bet bailes bija veltas. No vienas puses tas ir tas pats vecais labais Nūns ar narkotikām negaidītos veidos (iepriekšējos romānos nelegālās vielas sastopamas, piemēram, ķiploku, spalvu un mūzikas formā), ar dīvainu pasauli, kur īstenību nav iespējams atšķirt no sapņa vai narkotiku reiboņa, ar dzejisku un rotaļīgu valodu, ar mokošiem jautājumiem (“When the words disappear, where do they go?”), ar atsaucēm uz citiem viņa darbiem, mazdrusciņ mūzikas un Alises Aizspogulijā. No otras puses, kaut kas man šķita mainījies, lai gan kas zina, tiešām sen nebiju viņu lasījusi. Varbūt FOOC ir drūmāka par citām Nūna grāmatām, bezcerīgāka, kaut arī uz beigām parādās iespēja izdzīvot, pielāgoties jaunajai pasaulei.

 Whispers of song, static hiss. Stupid prayers and lullabies, and all of the tears not yet fallen, where do they come from, where do they gather in the eye, waiting? And here’s me now, just looking for the one good thing that was clear and pure and strong, a blessed fucking signal, alive, dancing, at the far end of the dial.

 Man šī jaunā pasaule, kurā gandrīz visi cilvēki cieš no savādas slimības, informācijas trokšņa, kas izkropļo signālu pa ceļam no informācijas avota līdz tās uztvērējam, tā ka neviens vairs nevar pateikt, cik ir pulkstenis, klausīties mūziku, spēlēt šahu, uztvert lasītu tekstu un — pats ļaunākais — ieskatīties spogulī, kurā tagad dzīvo briesmoņi, kas atspulgu sakropļo tā, ka atliek tikai pavisam sajukt prātā, tātad man šī pasaule, mazdrusciņ zinot, kas pēcāk notika ar autoru, lika domāt ne tikai par informācijas pārsātinājumu un nespēju izvērtēt tās ticamību, bet arī pavisam vienkārši par narkotiku graujošo ietekmi uz psihi un ikdienu, par grūti piepildāmo vēlmi atbrīvoties no atkarības. Vēlāk izlasīju arī domu, ka FOOC sabiedrība atgādinot autistus.
 Un šajā šķībajā pasaulē galvenā varone ar dažiem ceļabiedriem braukā apkārt (un arī mašīna cieš no visus pārņēmušās kaites, un nevar uzticēties ne kartēm, ne ceļazīmēm, ne pārējiem braucējiem), meklēdama burvju spoguļa lauskas, kuras to īpašnieki nemaz tā nealkst viņai atdot. Vienlaikus viņa skumst pēc mirušās meitas un mēģina saturēt sevi kopā, visu pierakstot dienasgrāmatā, kura ir tas teksts, ko mēs lasām. Tikai jāņem vērā, ka viņa lāgā neatceras notikušo un pierakstītais izzūd un pārvēršas. Tāpēc grāmata ir arī skumjš rakstnieka baiļu vai vilšanās atspoguļojums, jo vārdi pazūd, tie paliek nesaprasti, tie nespēj paveikt to, kāpēc tika izsacīti.

 Black marks, wetness, scratches. In the darkness, a pen moving across skin, across a young girl’s skin. Words being put there, on the skin, with Marlene’s own hand doing the writing. Words, these words, being written on the skin and Marlene thinking to herself that only by covering the body with words, entirely, will the young girl be saved. And then feeling the sharp, polished nib of the pen cutting into the skin, pushing the ink through into the body of the girl, pushing the words deep into the veins; Marlene realizing that the words, these very words, they will either enliven the girl, or kill her. Only by putting the correct words down, in the correct order, will the girl be roused again.

 Grāmatas sākums lasāms šeit.

Lasu:
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World;
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.;
Trece;
Fransuāza Sagāna. Akordi;
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis.

Klausos (jo:

I can’t write without music. I simply wouldn’t know how to do it. Music is the great art form, as far as I’m concerned. [..] So, yes, music forms the soundtrack to my work, and very often intersects with the text itself in some way or other, so that I often find myself writing in rhythm to the music.)

(vairāk mūzikas, ko spēlē grupa ar simtprocentīgi pieskaņoto nosaukumu, šeit):

Jaunie dīvainie…

The New Weird. Ed. by Ann & Jeff VanderMeer. Il.: Mike Libby, Ann Monn. San Francisco: Tachyon Publications, 2008. 414 pp.

  …kas patiesībā nemaz nav īsts the new weird tulkojums, jo weird vismaz šajā gadījumā nozīmē nevis vienkārši kaut ko neparastu, bet arī ko neomulīgu, varbūt pat šausminošu, iespējams, pārdabisku. Un antoloģijas sastādītāji (no kuriem viens ir N. W. pašos pamatos, lai gan viņa prozas krājumā nav) mēģina saprast, bija tāds novirziens literatūrā vai nebija un, ja bija, kā tas izpaudās utt. Šim jautājumam viņi ir piegājuši nopietni, un grāmatā ir gan redaktora ievads, gan ieteicamās literatūras saraksts, gan teorētiskā daļa, kurā vairāki dažādu valstu rakstnieki, izdevēji, tulkotāji un teorētiķi izklāsta, ko viņi saprot ar New Weird un kā tas viņiem padara dzīvi patīkamāku, kā arī strīdas savā starpā, gan vairāku novirzienam nepieskaitītu autoru (Paul De Filippo, Cat Rambo, Sarah Monete, Daniel Abraham, Felix Gilman, Hal Duncan, Conrad Williams) mēģinājums radīt kopēju N. W. stāstu, gan N. W. ietekmējušu autoru (M. John Harrison, CLive Barker, Michael Moorcock, Simon D. Ings, Kathe Koja, Thomas Ligotti), gan arī pašu dīvaiņu (China Miéville, Jeffrey Thomas, Jay Lake, Brian Evenson, K. J. Bishop, Jeffrey Ford, Leena Krohn, Steph Swainston, Alistair Rennie) stāsti. Patiesībā tādām arī antoloģijām būtu jābūt.
 Diemžēl problēma ir tā, ka teorētiskā daļa gandrīz vai bija interesantākā un tajā aprakstītais New Weird (literāri ambiciozs fantāzijas, fantastiskas un šausmu lit. maisījums ar dīvainiem un empātiski aprakstītiem protagonistiem, halucionārām, sīki izstrādātām detaļām, politisks, spilgts, gudrs utt.) stāstos nemaz tik ļoti neatspoguļojās. Pārāk daudzu darbu varoņi mani atstāja vienaldzīgu, varbūt tāpēc, ka bija konstruēti pārlieku intelektuāli, bet uz mani tieši šausmas literatūrā spēj iedarboties tikai emocionāli. Piemēram, visnotaļ slavenais Ligoti mani kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi pēc lasīšanas atstāja tieši tādā pašā stāvoklī kā pirms tās. Nu, un ja visa pamatā ir neomulīgums, kas uz mani neiedarbojas, tad nu ir kā ir.
 Daļā tekstu man pietrūka tieši stāsta, piemēram, Sveinstones darbā, kas citādi bija gluži lasāms un pat izklaidējošs. Tajā divas personas (viena domā, ka tas ir sapnis) kaut kur bēg no ļoti asinskāra un mūžveca radījuma:

Closer, at its fore, individual dots resolved as jet-black horses and hounds. The horses were larger than the greatest destriers and between, around, in front of their flying hooves ran hounds bigger than wolves. Black manes and tails streamed and tattered, unnaturally long. The dogs’ eyes burned, reflecting starlight, the horses’ coats shone. There were countless animals — or what looked like animals — acting as one being, possessed of only one sense: to kill. Hooves scraped the air, claws raked as they flew. They reared like the froth on a wave, and behind them the arc of identical horses and hounds stretched in their wake.
 They were shrieking like a myriad newborn babies. Dulled by distance it sounded almost plaintive. Closer, their size grew, their screaming swelled. As I stared at them, they changed. Yellow-white flickers showed here and there in the tight pack. All at different rates but quickly, their hides were rotting and peeling away. Some were already skeletons, empty ribs and bone legs. The hounds’ slobbering mouths decayed to black void maws and sharp teeth curving back to the ears. Above them, the horses transformed between articulated skeletons and full-fleshed beasts. Their skulls nodded on vertebral columns as they ran. Closer, their high, empty eyesockets drew me in. As I watched, the skeleton rebuilt to a stallion — rotten white eyes; glazed recently dead eyes; aware and living eyes rolled to focus on us. [..]
 On the backs of many other horses rode skeletons human and non-human, and corpses of various ages. They were long dead of fear or hunger but still riding, held astride by their wind-dried hands. Some horses had many sets of finger-bones entwined in their manes; some carried arms bumping from tangled hands, but the rest of the body had fallen away. They had abducted hundreds over the millennia.

 Vārdu sakot, jautri un pat kaut kas notiek, tikai īsti nevar saprast, kāda tam jēga. Šajā gadījumā gan esmu gatava piedot autorei, jo tas ir romāna fragments, un es varētu gribēt izlasīt visu darbu. Bet arī vienkārši stāstos es bieži nesapratu, kāpēc tie ir uzrakstīti, ziniet, tāda tīri dekoratīva māksla, kas mani nemaz ar’ neinteresē.
 Vienlaikus jāatzīst, ka es kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi nesapratu, kāpēc tā arī neesmu izlasījusi nevienu Džefrija Forda grāmatu, jo viņa stāstā bija gan detaļas, gan atmosfēra, gan negaidītums, gan jēga, un man tas gluži vienkārši patika. Un K. Dž. Bišopu es arī tagad gribu palasīt. Bet kopumā diemžēl jāatzīst, ka man New Weird ideja laikam patīk labāk par pašu New Weird, ja nerunājam par tiem pāris autoriem, kas man ir visiecienītāko skaitā. Tā gadās.
 Starp citu, tāds laiciņš jau ir pagājis, nez, vai šobrīd pastāv vēl kāds jauns fantāzijas vai fantastikas vilnis/novirziens/kustība?

Lasu:
Jeff Noon “Falling Out of Cars”;
Tom Zoellner “Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World”;
“Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.”.

Klausos:

Ē… mmm… mazdrusciņ par eņģeļiem…

Nick Harkaway. Angelmaker. Il. Glenn O’Neill. (Bite uz vāka ir no Ričarda Stringera (Richard Stringer) skulptūras “Queen Bee”, kas atrodas Melburnā.) London: Windmill Books, 2012. 566 lpp.

 Nu jā, man kaut kas nav kārtībā ar laika plānošanu. Tik ļoti, ka šovakar Z., pār plecu ieraugot atvērtu Asmo blogu, noprasīja, vai tad es to visu tomēr vēl lasot. Lasu gan. Kad sanāk. Piesauktajā vietnē bija tikai kādi trīs vai četri jauni ieraksti. Starp citu, es pat pirms pāris nedēļām pamanījos nobildēt dažas grāmatas, bet foto te varēšu ielikt tikai tad, kad (ja) atradīšu fotoaparāta baterijas lādētāju, un apvaicāties kādam, kur tas varētu būt, es arī nevaru, jo man ir smagas aizdomas, ka atbilde skanētu nevis: “Apakšējā atvilktnē,” (kur es jau paskatījos, ja) — bet gan: “Kur pati noliki, tur ir.” Un tā pat varētu būt tiesa.
 Un vispār, ja jau es te tik ilgi neesmu rakstījusi, gribētos kaut kā citādi to visu sākt darīt, bet nezinu, kā, tāpēc būs nevis citādi pa smuko, bet gan caurcaurēm tīra haltūra.
 Tātad šī grāmata, pirmkārt, ir iekļuvusi bildē, otrkārt, es to varētu ieteikt izlasīt jau pieminētajām personām un droši vien arī Andrim.
 Tas ir tāds izklaidējošs pasaules glābšanas stāsts (man mazliet atgādināja “Krakenu”) ar humoristisku noslieci, kas gan sākumā mani atstāja vienaldzīgu – kurš gan iesāk grāmatu ar joku par golfa zeķēm? Jēziņ, man ir speciālas skriešanas, kalnu tūristu un jogas zeķes (barga nauda par caurumiem papēžos un pirkstgalos), un es gribu pilašu zeķītes (šīs ir smukas), bet par golfa zeķēm es nezinu absolūti neko. Tā nu kādu laiku es tikai ievēroju, ka šeit autors joko, kas, protams, nekādi nav smieklīgi, bet pēcāk mums sāka saskanēt labāk un tādi izteikumi kā “epistemoloģija ir nežēlīga” pat izsauca autora droši vien iecerēto reakciju, bet citviet domājos saskatījusi atsauci uz Duglasu Adamsu. Tūlītējs disklaimeris: grāmatā ik pa laikam ir sarežģīti vārdi (dažus man izdevās atšifrēt, izmantojot angļu-spāņu vārdnīcu) un tā nav domāta ne bērniem, ne pusaudžiem (te varētu piesaukt pārliecinošo stāstu par vilcienu izmantošanu pavisam negaidītos nolūkos), bet bez vārdnīcas var arī iztikt.
 Tātad pasaule kārtējo reizi ir jāglābj, un šoreiz tas jādara bijušā Londonas gangsteru karaļa dēlam, kas mēģina dzīvot klusu un mierīgu dzīvi, nodarbojoties ar mirušā vectēva mantojumā atstāto pulksteņmeistara un smalkmehāniķa amatu, kas atklāj citu grāmatas noslieci, proti, tvaikpanku. Trešā svarīgā šķautne ir spiegu romāns diezgan lielā Bonda, Džeimsa Bonda, garā, tikai makantiņ adaptēts mūsdienu labā izpratnei. Jāsaka, pats Dž. B., ko pazīstu no vairākām filmām un pusgrāmatas, man šķiet stulbs, bet šajā salikumā superspiedze gluži labi gāja pie sirds, kaut arī nevarēju nepamanīt, ka nekur nav pazudis imperiālistiskais dalījums: mēs tie labie (ja ne gluži valdība, jo tas jau nu mūsdienās būtu pārlieku neticami, tad angļi gan), bet lielākie ļaunprāši dzīvo tur tālu, teiksim, Āzijā. Nu labi, par padomju Tallinu autoram tiešām neko nevajadzēja rakstīt, par to, kas tur varēja notikt, viņam nav ne mazākās jausmas.
 Citādi notikumu absolūtā neiespējamība netraucē. Romāna tēli (un šis ir arī pieaugšanas, savu sakņu un patības atrašanas stāsts) saglabā komiksa pieskaņu, bet nav plakani, piedzīvojumu viņiem ir daudz, daži no tiem – negaidīti, un gali beigās tiek savilkti kopā. Vienbrīd ienāca prātā, ka no grāmatas varētu sanākt forša filma, bet patiesībā tā nez vai būtu tik aizraujoša kā grāmata, jo atņemtu pārāk daudz iespēju iztēloties, kā tas viss notiek.

Zelta karaļvalstis

Mārgarita Drable. Zelta karaļvalstis. Tulk. Elfrīda Melbārzde, il. Arnis Kilbloks. R.: Zvaigzne ABC, 2008. (Margaret Drabble. Realms of Gold. 1975.) 400 lpp.

  Es dikti sen neko tādu nebiju lasījusi. Frānsisa, romāna galvenā varone, ceļojot “nemēdza lasīt neko sevišķi nopietnu, bet arī ne gluži lubeni”, tātad, teiksim, Airisu Mērdoku vai Virdžīniju Vulfu. Šķiet, viņa būtu varējusi izvēlēties arī Drabli, kas sniegtu vairāk gaišuma nekā abas minētās autores, jo, lai gan romānā mirst gan zīdainis, gan suns, gan vēl daži un Frānsisa vispār ir arheoloģe, kas rakājas pa veciem kapiem un sev līdzi staipa gan dikti vecu pirksta kauliņu (kabatā), gan bijušā mīļākā liekos zobus (uzkārtus kaklā), tomēr grāmatas noskaņa ir ļoti pozitīva (bet nekādā gadījumā ne salda) un beigas – labas.
 Grāmatas apraksta veidotājs izvēlējies to nosaukt par mīlas stāstu, un no vienas puses viņam ir taisnība, jo sižetu kopā satur tas, kā Frānsisa ilgojas pēc Karela un viņš – pēc Frānsisas, bet man tas nešķita galvenais, lai gan man būtu grūti pateikt, kas tad īsti bija svarīgākais. Lielāko daļu teksta lasītāja pavada ne gluži Frānsisas (un bez visa jau minētā viņa ir arī šķirtene, kas audzina četrus bērnus) galvā, bet kaut kur ļoti tuvu tai, un tur ir diezgan interesanti, jo zinātne un izrakumi mijas ar kleitām un vīriešiem, un zobu sāpēm. Pa vidam vēstītāja iepazīstina ar dažiem Fr. radiem, un dažbrīd tas šķiet diezgan nesaistīti ar pārējo tekstu, bet tā nu gluži nav/tāda tā dzīve ir.
 Vārdu sakot, es drīzāk teiktu, ka tas ir stāsts par sievieti, kas prata būt laimīga un nodzīvot piepildītu dzīvi (kaut arī ne visas viņas izvēles man šķita jaukas).
 Tulkojumā jaušama patīkama vecā skola, ko sabojā tikai pāris vietas, kurās gribas iesaukties: “¡Madre mía! Kāds vēl radioaktīvais karbons?”

Sievietes-sātana dzīve un mīlestības

Feja Veldone. Sievietes-sātana dzīve un mīlestības. Tulk. Inguna Jansone, il. Andris Lamsters. R.: Sprīdītis, 1995. (Fay Weldon. The Life and Loves of a She-Devil. 1983.) 288 lpp.
Fay Weldon. Down Among the Women. Chicago: Academy Chicago Publishers, 1991 (1972). 216 lpp.

  Tāda sajūta, ka pēdējā laikā es par sievietēm vien rakstu, tomēr tā nav tiesa. Lai nu kā, būs arī par vīriešiem, bet ne šoreiz. Tagadīt ļoti īsi par sievietēm, jo tieši par viņām raksta Feja Veldone.
  “Sievietes-sātana dzīve un mīlestības”, šķiet, ir viņas pazīstamākā grāmata, pēc kuras motīviem uzņemts miniseriāls un kinofilma un kas jau pirms krietna laika, izrādās, izdota arī latviski – potenciālajai mērķauditorijai ne visai saistošā noformējumā. Dīvainā kārtā no visām trim jau izlasītajām Veldones grāmatām (lasīšu vēl, bet pēc kāda laika, ne tūlīt) šī man patika vismazāk. Iespējams, es visu uztvēru pārlieku nopietni. Veldonei vispār raksturīgs (teica jaunizceptā FV speciāliste) padrūms humors (un par to viņai cepumiņi), bet šis romāns ir fantastiska parodija. Kad garo, neveiklo, neglīto Rutu pamet vīrs, atstājot sievu, bērnus un mājdzīvniekus ar neapmaksātiem rēķiniem un bez naudas, bet pats pārceļoties uz savas klientes, romantisku romānu autores, maziņas, smukiņas bagātnieces romantisko mājokli, kas ierīkots jūras krastā vecā bākā, Rutai sākas pilnībā jauna dzīve, jo veco viņa pati pārvērš pelnos, parūpējoties arī par to, lai vīrs nesaņemtu apdrošināšanas atlīdzību.
  Rutas izdarības ir aizraujošas, iztēle – spēcīga un ļaunīga (galu galā viņu vada atriebības alkas), bet mani mulsina gan vēlme iznīcināt sievieti, pie kuras aizgājis vīrs (protams, nevar izslēgt iespēju, ka te autore pati atriebjas daudz lasītajai un pelnošajai medaino romāniņu sacerētājai, kuras apraksts lasāms šeit; un neuzticīgais vīrs arī dabū ciest), it kā tieši viņa būtu pie visa vainīga, gan – vēl jo vairāk – pārtapt viņas kopijā. Lai gan Ruta apgalvo, ka tieši tāda viņa iekšēji jūtoties, man tas atgādina padošanos.


  “Down Among the Women” darbība sākas 1950. gados, kad jau sen kreisi un feminiski noskaņotās Vondas meita Skārleta dzemdē ārlaulības bērnu. Sava tēva, bijušā mākslinieka (Vonda apgalvo, ka viņš esot pārdevies buržuāziskiem sīkpilsoņiem, sākdams gleznot plikas sievietes), nu veiksmīga reklāmas darboņa, un viņa jaunās sievas (Skārletas vecumā, precējusies deviņus mēnešus, arī gatavojas dzemdēt) laulības gultā. Pulciņš Skārletas draudzeņu solās viņu atbalstīt, bet šī iedoma ātri pāriet, jo viņām pietiek pašām savu likstu un klapatu ar vīriešiem. Romāna virsraksts kā refrēns skan cauri visai grāmatai, un varbūt vīrietis ir vai šķiet vienīgā iespēja pakāpties augšup no pašas apakšas, tikai izvēlētie objekti nav tam īsti piemēroti, un pašas sievietes arī nav cita citai kā māsas un reizēm izturas stipri dīvaini.
  Veldonei var pārmest negatīvus vīriešu tēlus, bet ne sieviešu idealizēšanu. Drīzāk viņa kritiski izturas pret visu sabiedrību, ko apraksta nesaudzīgi, brīžiem bezcerīgi drūmās krāsas, bet vienlaikus arī pārsteidzoši, smieklīgi un izklaidējoši. Domāju, ka viņu gluži labi var lasīt arī vīrieši. Man viņas teksti dažbrīd šķita gan pārspīlēti, gan varbūt drusku muļķīgi, bet tie rosināja pārdomas un reizēm vēlmi pastrīdēties.

Pasaule un citas vietas

Jeanette Winterson. The World and Other Places. Il. Mare J. Cohen, Kate Swan. Toronto: Vintage Canada, 2000 (1998). 228 lpp.

  Vintersone man vienkārši ļoti patīk, bet viņas stāstus es nebiju lasījusi. Tā man šķita. Patiesībā viņai patīk stāsti stāstā, un ne vienā vien romānā kā 1001 nakts pasakās ir ievīti mazāki pastāstiņi, līdzības un pasakas. Daļa šajā krājumā ievietoto stāstu tiem ir ļoti līdzīgi. Daļa vairāk atgādina pašus romānus, tikai saīsinātā variantā. Kādā pat darbojas tās pašas personas, kas manis vēl nelasītajā grāmatā, kura stāv uz palodzes (tā es sākšu pasauli skatīt pavisam dīvainās krāsās). Stāsti patiešām ir ļoti dažādi un vintersoniski: ir gan mazliet lesbisma, gan mitoloģisma, gan jauna, reliģiozi audzināta meitenīte (kurai ir sātanisks iedomu trusis Ezra ar baltu kažociņu un melnummelnu sirdi), gan fantastiskas pasaules, gan distopija, gan mīlestība (ko Ziemsvētku feja gatava piedāvāt no kataloga). Noskaņas un detaļas. Skaista, dzejiska valoda un prasme radīt stāstu no nekā. Sen zināmi sižeti jaunās nokrāsās un infodampings, kas ir tik negaidīts, ka ir tieši īstajā vietā:

  I know we are walking home by a roundabout route, but after I bought my paper this morning I decided to go to the park and feed the rubber ducks. The real ducks died because so many people were feeding them in the new twenty-four-hour working day that not a drake nor a duck had a moment to itself. Some sank under the weight of soggy bread, others exploded. The rubber variety are much more adaptable.

  Un vispār tur nav nekā lieka (bet, kā jau teicu, man V. ļoti patīk). Šī varētu būt laba pirmā Vintersones grāmata, jo te labi redzams, ko un kā viņa raksta, un ne tikai sievietēm. Ak, un tā sākas ar stāstu par kucēnu (tā sākums lasāms šeit), kura dēļ es atkal sapņainām acīm skatīšos uz ceļā satiktajiem suņiem.

Sarkanā māja

Mark Haddon. The Red House. Il. Paul Willoughby, Suzanne Dean. London: Vintage, 2013 (2012). 340 lpp.

  Kad grāmatnīcā nejauši ieraudzīju Hedona jaunāko romānu, nekas cits neatlika, kā to nopirkt, jo man patika viņa iepriekšējās grāmatas, vāks bija skaists un cena patīkama. The Red House es ne tikai nopirku, bet pat drīz vien izlasīju. Man atkal patika, lai gan ne tik ļoti kā A Spot of Bother.
  Sākumā bija grūti ielasīties. Man tā gadās diezgan bieži. Šoreiz vainīga bija autora izvēle vienā laidā lēkāt no viena tēla pie cita. Grāmatas varoņi ir vesela disfunkcionāla ģimene, pat divas, astoņi dzīvi cilvēki, divi miruši vecāki un viens rēgs, un vienas lappuses garumā Hedons var pievērsties pat četriem tēliem. Ja es biežāk skatītos seriālus, varbūt būtu vieglāk pārdzīvot teksta saraustītību, bet varbūt arī nē, jo to romānam pārmet lielākā daļa cilvēku, kas Amazonē tam ielikuši maz punktu. Viņiem es varu iebilst, ka saprast, par kuru tēlu kurā brīdī ir runa, nav grūti (liela daļa gan ir klausījušies audiogrāmatu, un tādā gadījumā tas varētu būt bijis krietni sarežģītāk).
  Tātad es ielasījos (grāmatas 1. nodaļu, kādas 45 lpp., var lasīt šeit), bet par teksta saskaldītību sajūsmā tā arī nebiju. Toties man atkal un joprojām patika sajūta, ka Hedonu patiešām interesē cilvēki un ka viņš pret tiem ir noskaņots ļoti labsirdīgi, un literatūrā tā nav nemaz tik bieža parādība. Neviens no grāmatas varoņiem nav caurcaurēm pozitīvs tēls, daži rīkojas pat diezgan nejauki, bet vairāk par nosodīšanu gribas, lai viņiem viss izietu labi.
  Pārtikušais brālis ārsts Ričards (otrā sieva, kas, par spīti tam, kā izskatās, nav mājsaimniece, un sešpadsmitgadīga ambicioza audžumeita) uzaicina trūcīgās māsas skolotājas Endželas ģimeni (vīrs neveiksmīgs mūziķis, labu laiku bijis bez darba, 17, 16 un 8 gadus veci bērni) pavadīt nedēļu lauku mājās Velsā, apbrīnojamās pilsētiņas Hay-on-Wye (kā nu to izrunā) tuvumā. Tās pašas, kur esot kādi 1900 iedzīvotāji un 30 grāmatnīcas (un, kā var uzzināt romānā, arī rotaslietu, veselīgas pārtikas veikals un The Shop of Crap). Visi viņi lasa grāmatas (izņemot rēgu).
  Tā nu viņi tur dzīvo, lasa, iepērkas, pabučojas, iet uzskriet, draudzējas un strīdas, cērt nost galvu nacistu zombijiem, masturbē (nebiju iedomājusies, ka būt jaunam puisim ir tik grūti; bet cik smieklīgi bija, kad viņš no fantāzijām par meiteni pievērsās viņas mātei un jutās lepns, ka nu viņam ir nobriedušāka gaume!), domā par Dievu un nāvi, jūtas nedroši, sāpināti un atklāj kaut ko jaunu par sevi, saviem vecākiem un pagātni.

  None of them were greatly interested in the election except as a national soap opera in which the closeness of the result was more exciting than the identity of the winner. Individually, they were passionate abut GP fundholding, academy schools, asylum, but none of them trusted any party to keep a promise about any of these issues. Louisa struggled to believe that she could change herself, let alone the world, and saving lives seemed to absolve Richard of any wider duty. Angela and Dominic had once marched in support of the miners in Doncaster and the printers in Wapping, but their excitement at Blair’s accession had changed rapidly to anger then disappointment then apathy about politics in general. Alex was planning to vote Tory because that was how you voted when you were the kind of person he wanted to be. Melissa affected a disdain which felt like sophistication and Daisy affected an ignorance which felt like humility. Benjy, on the other hand, was interested mostly in the fate of the tiger, the panda and the whale, and consequently more concerned about the future of the planet than any of them.

  Lūk, no šādiem gabaliņiem, no fragmentiem veidojas cilvēku tēli, kas man likās gana pārliecinoši, un īss, bet nozīmīgs viņu dzīves brīdis, kura beigās viss nepavēršas kājām gaisā, viss parocīgi nenoslēdzas, tomēr viņi ir piedzīvojuši pārmaiņas. Lasītājiem atliek minēt, cik ilgstošas tās būs.