Bloga arhīvi

Mēs kaut kur braucam un izkrītam no mašīnas

Jeff Noon. Falling Out of Cars. Il. Larry Rostant & Grant Gee. London: Doubleday, 2002. 345 pp.

2014-09-03 19.27.21 Kad kādreiz esi kaut ko mīlējusi un tad to satiec atkal pēc ilga laika, sirds vienmēr ietrīsas bailēs, jo ja nu man tas vairs nepatiks (par tām reizēm, kad jābaidās no tā, ka vēl joprojām var saļodzīties celīši, šoreiz nerunāsim)? Tā man bija ar Džefu Nūnu, kuru tā lasīju, tā lasīju, bet viņa tolaik pēdējo grāmatu “Falling Out of Cars” vispirms nenopirku, un tad tā laikam bija “out of print” un tad… Un tad viņš pēc ilgas klusēšanas izdeva jaunu grāmatu, un es nopirku veco, ko labu laiku vienalga nelasīju, līdz tā mani pēkšņi uzrunāja. Ir savs labums no tā, ka gultas tuvumā stāv nelasītu grāmatu kaudzes.
 FOOC gan nekļuva par manu mīļāko Nūna grāmatu, bet bailes bija veltas. No vienas puses tas ir tas pats vecais labais Nūns ar narkotikām negaidītos veidos (iepriekšējos romānos nelegālās vielas sastopamas, piemēram, ķiploku, spalvu un mūzikas formā), ar dīvainu pasauli, kur īstenību nav iespējams atšķirt no sapņa vai narkotiku reiboņa, ar dzejisku un rotaļīgu valodu, ar mokošiem jautājumiem (“When the words disappear, where do they go?”), ar atsaucēm uz citiem viņa darbiem, mazdrusciņ mūzikas un Alises Aizspogulijā. No otras puses, kaut kas man šķita mainījies, lai gan kas zina, tiešām sen nebiju viņu lasījusi. Varbūt FOOC ir drūmāka par citām Nūna grāmatām, bezcerīgāka, kaut arī uz beigām parādās iespēja izdzīvot, pielāgoties jaunajai pasaulei.

 Whispers of song, static hiss. Stupid prayers and lullabies, and all of the tears not yet fallen, where do they come from, where do they gather in the eye, waiting? And here’s me now, just looking for the one good thing that was clear and pure and strong, a blessed fucking signal, alive, dancing, at the far end of the dial.

 Man šī jaunā pasaule, kurā gandrīz visi cilvēki cieš no savādas slimības, informācijas trokšņa, kas izkropļo signālu pa ceļam no informācijas avota līdz tās uztvērējam, tā ka neviens vairs nevar pateikt, cik ir pulkstenis, klausīties mūziku, spēlēt šahu, uztvert lasītu tekstu un — pats ļaunākais — ieskatīties spogulī, kurā tagad dzīvo briesmoņi, kas atspulgu sakropļo tā, ka atliek tikai pavisam sajukt prātā, tātad man šī pasaule, mazdrusciņ zinot, kas pēcāk notika ar autoru, lika domāt ne tikai par informācijas pārsātinājumu un nespēju izvērtēt tās ticamību, bet arī pavisam vienkārši par narkotiku graujošo ietekmi uz psihi un ikdienu, par grūti piepildāmo vēlmi atbrīvoties no atkarības. Vēlāk izlasīju arī domu, ka FOOC sabiedrība atgādinot autistus.
 Un šajā šķībajā pasaulē galvenā varone ar dažiem ceļabiedriem braukā apkārt (un arī mašīna cieš no visus pārņēmušās kaites, un nevar uzticēties ne kartēm, ne ceļazīmēm, ne pārējiem braucējiem), meklēdama burvju spoguļa lauskas, kuras to īpašnieki nemaz tā nealkst viņai atdot. Vienlaikus viņa skumst pēc mirušās meitas un mēģina saturēt sevi kopā, visu pierakstot dienasgrāmatā, kura ir tas teksts, ko mēs lasām. Tikai jāņem vērā, ka viņa lāgā neatceras notikušo un pierakstītais izzūd un pārvēršas. Tāpēc grāmata ir arī skumjš rakstnieka baiļu vai vilšanās atspoguļojums, jo vārdi pazūd, tie paliek nesaprasti, tie nespēj paveikt to, kāpēc tika izsacīti.

 Black marks, wetness, scratches. In the darkness, a pen moving across skin, across a young girl’s skin. Words being put there, on the skin, with Marlene’s own hand doing the writing. Words, these words, being written on the skin and Marlene thinking to herself that only by covering the body with words, entirely, will the young girl be saved. And then feeling the sharp, polished nib of the pen cutting into the skin, pushing the ink through into the body of the girl, pushing the words deep into the veins; Marlene realizing that the words, these very words, they will either enliven the girl, or kill her. Only by putting the correct words down, in the correct order, will the girl be roused again.

 Grāmatas sākums lasāms šeit.

Lasu:
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World;
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.;
Trece;
Fransuāza Sagāna. Akordi;
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis.

Klausos (jo:

I can’t write without music. I simply wouldn’t know how to do it. Music is the great art form, as far as I’m concerned. [..] So, yes, music forms the soundtrack to my work, and very often intersects with the text itself in some way or other, so that I often find myself writing in rhythm to the music.)

(vairāk mūzikas, ko spēlē grupa ar simtprocentīgi pieskaņoto nosaukumu, šeit):

Ļoti personiska dzīve

Michael Frayn “A Very Private Life“, il. Nick Castle. London: Faber & Faber, 2005 (1968).

Reiz dzīvos meitenīte vārdā Ankambera.
Ankamberai būs jaunāks brālis vārdā Silpiss, un viņi kopā ar vecākiem dzīvos mājā, koku ielokā. Mājai nebūs logu, jo ārā nekas interesants nebūs redzams, tikai mežs.

Toties iekšpusē gan būs viss kas: trīsdimensiju holovīzija, kas parādīs visu, ko mājas iemītnieki vēlēsies, un ar kuras starpniecību viņus nemitīgi apciemos radi un paziņas; pārtika, rotaļlietas un rotaslietas, ko piegādās pa cauruļvadu; psihosomatiski medikamenti, kas ļaus pastiprināt intelektuālās spējas, izbaudīt gan orgasmu, gan vienkāršas viesības, pieņemt lēmumus, kā arī noderēs visos citos dzīves gadījumos; sterila vide un nemainīga temperatūra. Ja kaut kas sabojāsies, atlidos zemākās šķiras ļaudis, tie, kurus Ankambera uzskatīs par dzīvniekiem, un no ārpuses visu salabos. Neviens netraucēs augstākās šķiras personisko dzīvi, pat nāve ne, jo tā ir dziedējama ar īpašām zālēm.
Tikai Ankambera būs grūti audzināms bērns, viņa visu uztvers tik nopietni, pusaudzes spītībā nepriecāsies līdz ar citiem un atsacīsies no savām zālēm, līdz beidzot, holovīzijā nejauši satikusies ar pilnīgu svešinieku, kas runā nesaprotamā valodā, nolems, ka ir iemīlējusies šajā mazajā, plikpaurainajā vīrietī, un dosies viņu meklēt pāri puspasaulei.
Nelielā grāmata sastāv no īsām nodaļām, kas sākumā šķiet pārāk saraustītas, tomēr ar laiku stāsts iegūst noturīgākas aprises un no vienkāršām nākotnes ainiņām pārvēršas satīriskā vēstījumā. Freins ironizē ne tikai par angļu sabiedrības apmātību ar privātuma ideju un labām manierēm, kas ir šī darba vadmotīvs. Nākotne šķiet pilnīgi bezcerīga gan labi apgādātajai un gandrīz no visa, pat nāves, izolētajai bagātajai šķirai (nevajag aizmirst, ka šķiras piederības apziņa angļiem vēl joprojām ir dzīva), gan proletariātam, kas ir padevies savam liktenim un ilgojas tikai pēc kontrabandas tabletītēm. Dumpis tiek nozāļots, laupītāji – sagūstīti.
Antiutopija, kurā nav redzama izeja.

Sausums

J G Ballard “The Drought”. Flamingo, 2001 (1965).


  Šī grāmata ir no tām, kas man uzkrājušās izlasītas, bet šeit nepieminētas. Šķiet, ka nupat ir pēdējais laiks par to parunāt.
  Tie, kas lasījuši latviski izdotos Džeimsa Greiema Balarda darbus “Kristāla pasaule” un “Nogrimusī pasaule”, zinās, kas gaidāms no “Sausuma”. Postapokaliptiska distopija: pasaulei ir gandrīz pienācis gals, tie, kas vēl nav miruši, cīnās par izdzīvošanu.
  Šoreiz iznīcību ir atnesuši okeānos izgāztie bīstamie atkritumi, kuru dēļ uz ūdens virsmas izveidojusies plēvīte, kas neļauj ūdenim iztvaikot. Neveidojas mākoņi, visu spoži apspīd saule, un nav lietus. Izsīkst upes, pazeminās gruntsūdens līmenis, nokalst augi, cilvēki paliek bez dzeramā ūdens un ēdiena. Principā ticams scenārijs, lai arī postoša sausuma cēlonis mūsdienās būtu kas cits.
  Kad izsmelti pēdējie ūdens krājumi, gandrīz visi ļaudis dodas uz okeāna krastu, kur lai nu kāds, bet tomēr ir šķidrums. Taču izrādās, ka valdība pludmali ir nožogojusi un vēl nostādījusi sardzē bruņotus kareivjus. Jāgaida, kamēr jaunās destilēšanas iekārtas būs attīrījušas pietiekami daudz ūdens. Protams, naktī vadzis lūst, cilvēki citiem pāri galvām dodas uz krastu, armija šauj… Maza daļa tiek pie kārotajām vietām ūdens tuvumā, un arī šis mazumiņš drīz vien krietni saruks.
  Tomēr būtībā Balardu interesē psiholoģija, tas, kā ārējā vide ietekmē cilvēku domāšanu un attiecības. Viņa rakstības stils atgādina izkaltušo, ar sāli klāto ainavu, kāda pēc dažiem gadiem paveras jūras malā. Galvenais varonis it kā saplūst ar apkārtni, zaudē individualitāti, sadrūp laikā. Viss kļūst pelēcīgs, domas neskaidras. Paliek tikai izdzīvošanas instinkts, kas spiež pavadīt dienas, meklējot zivis, aļģes un kādu peļķīti ūdens — vienmēr par maz. Citi cilvēki savukārt ir pakļāvušies spēcīgākajiem līderiem un ziedojuši savu personību, lai varētu piederēt pie kādas no reliģiski militārajām grupiņām.
  Smaga, nomācoša lasāmviela. Liek domāt, ko es varētu darīt, kā rīkotos tādā situācijā. Cik ilgi izturētu nesabrukusi. Un tā noskaņa, gluži vai sajūtamās ainavas, sāpes acīs no spožās saules (mākoņu taču nav), kas atspīd sāls kristālu klājumā…
  Iespaidīgi.