Bloga arhīvi

Janvāris. Pārskats un aptauja

This rose has twelve petals.
Visi uzskatīja viņu par mirušu.
‘I’m putting you in charge of Tam and Richie,’ said Donald.
The first thing I can remember is a blue line.
Vispār zināms, ka valodās, kas iet no mutes uz muti, top sagrozīta patiesība.
Debesskrāpi pieskandināja spalgas, uzmācīgas ugunsgrēka sirēnas.
I wouldn’t mind feeling it again, the first time I fell in love.
In addition to being the name of a political movement, ‘anarchism’ is a time-honored epithet – a word often uttered with a derisive snort by conservatives, liberals, and mainstream leftists alike.
Madridē viņa ieradās ar diviem jauniem telefona numuriem pagātnes pēdu izraibinātā piezīmju grāmatiņā.
Эта книга — не учебник и не справочник по иностранному языку.
Souls grieve into human form.
Ever since the beginning of the industrial revolution, working people and their allies have sought a reduction in the hours of work.

  Lūk, tāds ir bijis mans janvāris, no rozēm līdz maizes pelnīšanai. Tiesa, kad man ienāca prātā pierakstīt pirmos teikumus, cerēju uz intriģējošāku iznākumu, tomēr (un ja vēl citronūdenim pielietu vairāk ruma) zināmu saikni un secību tajos var saskatīt.
  Biju sacerējusies, ka visu, ko izlasīšu, cītīgi arī aprakstīšu. Ha. Kā tad. Esmu uzrakstījusi par ceturto daļu no, starp citu, autoru dzimumu ziņā apbrīnojami līdzsvarotā (ja neņem vērā, ka vienā grāmatā ir publicēti 55 sieviešu dzejoļi) duča. Protams, es vēl aizvien vēl ceru, bet katram gadījumam pavaicāšu jums, kam būtu jāpievēršas vispirms (izaicinājumi, dāvanas un Kurbads ir ārpus konkurences). Var atķeksēt vairākus variantus un vēl pierakstīt klāt savējo, kā arī izteikties komentāros. (Vai sabiedrības viedokļa noskaidrošana kādreiz kaut ko maina, tas, protams, ir cits jautājums.)


  Vienā teikumā par izlasīto. (Laikam jāpārkopē 2013. g. sarakstā, bet tad gan tas sanāks ļoti garš, vai ne?)
Theodora Goss. In the Forest of Forgetting. Kārtīgās mežģīnēs ietērptas un uz porcelāna uzgleznotas nepavisam ne saldas ainiņas no mākslinieku un raganu, balerīnu un bāreņu fantastiskās dzīves, kurā savs ceļš jāizvēlas pat tad, kad šķiet, ka šādas iespējas nav.
Pols Osters. Ilūziju grāmata. Jau kuru reizi pārliecinājos, ka ir interesanti lasīt par neredzētām filmām un nelasītām grāmatām, pat ja tās ir iluzoras, taču līdz aizgrābtībai nedaudz pietrūka – nedaudz.
Magnus Mills. The Restraint of Beasts. Romāns, pretēji gaidītajam, mani neaizrāva, fašistiski kārtīgā darba apraksti nešķita ne gana absurdi, ne biedējoši neizbēgami, un piesolīto komēdiju es nesaskatīju.
Margaret Atwood. Murder in the Dark. Dzeja, kas izliekas par prozu, vai otrādi, vienkārši literatūra, kas izliekas par sieviešu literatūru, vai otrādi, priekšmeti un cilvēki, kas izliekas par rakstnieces iedomu tēliem, vai otrādi – ak, nekam nevar ticēt!
Visvaldis Lāms. Ķēves dēls Kurbads: Varoņa dzīve ļaužu atcerēs. Viņš dzīvoja tik ilgi un varonīgi, paveica tik daudzus darbus un izmīlēja tik daudzas sievietes, ka kļuva paredzams kā avīze.
Mega Gārdinere. Netīro noslēpumu klubs. Biezo grāmatu izlasīju vienā vakarā, jo otrā dienā vairs negribētu ķerties klāt, jo pieviļ arī tiesu psihiatres, kas nokļuvušas pārspīlētā sižetā un darba vietā domā par vīrieti, kurš gan spēj sirdsdāmu paglābt no visām briesmām.
Melissa Holbrook Pierson. Black Horses and Black Beauties: Animals, Women, a Passion. Fakti, apceres un kaisme vienā glītā sējumiņā, ko var dāvināt katrai sievietei, kas reiz sapņojusi par zirgu, un tām dažām, kas to nav darījušas.
Richard Porton. Film and the Anarchist Imagination. Vai dieniņ, cik pasaulē daudz neredzētu filmu, ko es gribētu noskatīties, un cik jauki, ja cilvēki var dedzīgi strīdēties tieši tāpēc, ka viņu uzskati ir ļoti līdzīgi.
Rakela Martineza. Vienradža ēnas. Te ir gan Latīņamerika, no kuras netikt vaļā, gan Madride, kurā iemīlēties, gan cilvēki, kuru varētu arī nebūt, tāpēc šķiet, ka romānā gribēts pateikts daudz vairāk, nekā es tajā izlasīju.
Николай Бодров. Как изучить английский язык самостоятельно. Нестандартные приемы самообучения. Šausmīgi uzņēmīgs zellis izstāsta savu un vēl dažu tikpat ķertu vīrišķu izglītošanās pieredzi, kas vienlaikus gan biedē, gan uzmundrina.
Karen McCarthy, ed. Bittersweet: Contemporary Black Women’s Poetry. Žēl, ka šī nav mana grāmata, kādu pusi dzejoļu es varētu mācīties no galvas vai vismaz pārlasīt ne reizi vien, cause i ain’t no gentleman.
Anders Hayden. Sharing the Work, Sparing the Planet: Work Time, Consumption, & Ecology. “Darbs ir patvērums cilvēkiem, kam nav nekā labāka, ko darīt,” esot teicis Oskars Vailds, un autors, bruņojies ar skaitļiem un zīmējumiem, ir viņa pusē, un es Andersam piekrītu, bet mēs zinām, ka vienmēr kādam ir jāstrādā, tāpēc labāk, lai darbs tiek visiem pa drusciņai.

Worlds Without End ir izdomājuši, ka šogad jālasa 12 agrāk neiepazītas fantāzijas vai fantastikas rakstnieces, pie tam vienai jābūt izvēlētai nejauši. Tā kā šī doma man patīk un Gosu nosacīti varētu pieskaitīt pie nezināmajām rakstniecēm, varētu pamēģināt. WWE vietnē ir autoru saraksts ar fotogrāfijām, no kura es izkopēju vārdus, kas man jau kādu laiku ir iesēdušies prātā: Charlotte Perkins Gilman, Joanna Russ, Lauren Beukes, Emma Bull, Octavia E. Butler, Jacqueline Carey, C. J. Cherryh, Diana Gabaldon, Margo Lanagan, Stina Leicht, Madeleine L’Engle, Kelly Link, Max Frei, Hope Mirrlees, Erin Morgenstern, Naomi Novik, Tea Obreht, Robin Hobb, Helen Oyeyemi, Ann Radcliffe, Sheri S. Tepper, Jo Walton, Martha Wells, Connie Willis, G. Willow Wilson.
  Sanāk vairāk nekā divpadsmit, bet nav liela bēda. Tāpat droši vien lasīšu kaut ko citu, piemēram, Annu K.
  Arī ar fantastiem vīriešiem es varētu izveidot tikpat garu kaunpilnu sarakstu, bet to tad kādu citu gadu.
  Kā redzams, man tomēr ir parādījušies plāni. Vēl es domāju turpināt lasīt anarhistus, pievērsties izglītojošo grāmatiņu sērijām (Short Introduction, No-Nonsense Guide utt.), raganām (sveiciens Doronikei) un vēl mazliet palasīt par valodām. Par mākslu es arī neko nezinu, bet tas tik drīz laikam nemainīsies.
  Re, Pēterburgā ir kāda grāmatnīca “Все свободны”, kurā es labprāt iepirktos.

Мы хотели сделать книжный магазин своей мечты, за который было бы не стыдно и в котором хотелось бы находиться самим. В Петербурге подобного места не было — по крайней мере, мы его не видели. Мы хотели, чтобы по ассортименту и духу «Все свободны» походил на московский «Фаланстер». Большие сетевые магазины мы, напротив, воспринимали как антагонистов — нам не нравились ни цены, ни ассортимент, ни обстановка. (Visa intervija.)

Nedēļas nogales jautājums

Lūk, kādu vēstuli saņēmu:
“Hello Lasītāja,

(Your book(s) asked to write you a personal note – it seemed unusual, but who are we to say no?)

Holy canasta! It’s me… it’s me! I can’t believe it is actually me! You could have picked any of over 2 million books but you picked me! I’ve got to get packed! How is the weather where you live? Will I need a dust jacket? I can’t believe I’m leaving Mishawaka, Indiana already – the friendly people, the Hummer plant, the Linebacker Lounge – so many memories. I don’t have much time to say goodbye to everyone, but it’s time to see the world!

I can’t wait to meet you! You sound like such a well read person. Although, I have to say, it sure has taken you a while! I don’t mean to sound ungrateful, but how would you like to spend five months sandwiched between Jane Eyre (drama queen) and Fundamentals of Thermodynamics (pyromaniac)? At least Jane was an upgrade from that stupid book on brewing beer. How many times did the ol’ brewmaster have one too many and topple off our shelf at 2am?

I know the trip to meet you will be long and fraught with peril, but after the close calls I’ve had, I’m ready for anything (besides, some of my best friends are suspense novels). Just five months ago, I thought I was a goner. My owner was moving and couldn’t take me with her. I was sure I was landfill bait until I ended up in a Better World Books book drive bin. Thanks to your socially conscious book shopping, I’ve found a new home. Even better, your book buying dollars are helping kids read from Brazil to Botswana.”

Nez, par ko sūdzas “Džeina Eira”?

Latvijas bērnus lasīt mudina Bērnu un jauniešu žūrija: jaunie bibliotēku klienti lasa un vērtē jaunākās un labākās bērnu grāmatas. Taču 2010. gadā naudas trūkuma dēļ bērnu lasīšanas programma apturēta 183 bibliotēkās. Projektam “Sirsniņa prasa, lai bērniņš lasa” var ziedot internetā vai pa maksas tālruni 90006881 (vienu latu). Grāmatas un citas mantas labdarīgos nolūkos var pirkt vai ziedot “Otrajā elpā” Marijas ielā 13 un Liepājā, Graudu ielā 34.

Kamēr dažas grāmatas mēro briesmu pilno ceļu, citas ir cieši saspiedušās tepat blakus, šoreiz diezgan viendabīgā kaudzītē. Tajā ir fantāzija par “pilsētu, kas dzīvo uz cilvēku ādas”, Le Gvinas pirmie romāni, Lietuvas ukraiņa sacerēta filosofiskā fantastika un šausmīgi dīvaini stāsti. Atsvaram – veca krievu revolucionāra romāns, kā arī populārzinātniska grāmata par Zemi.

Subjektīvi meli

“Grāmatas ir kā atmiņas: subjektīvi meli, kas mūs simboliski definē.” Citāts no bezmaz vai manifesta, kas patiesībā ir tikai dīvainā rakstnieka Pola Džesapa (Paul Jessup) ideju saraksts.

Šonedēļ aizdomājos, kam es īsti te rakstu. Man nav vēlmes pārliecināt pilsētu un pasauli, ka viena grāmata ir brīnišķīga, bet otra nekam neder. Apmeklējumu statistiku es aplūkoju, bet tā mani sen vairs neuztrauc, tikai samulstu, ja kāds ir meklējis tieši “Lasītājas piezīmes”. Visvairāk es rakstu pati sev. Bez visiem pārējiem labumiem emuāri ir arī disciplinējošs pasākums, ja kādu nedēļu esmu cietusi klusu, manī ierunājas sirdsapziņa. Šeit es nepārtraukti atļauju sev kļūdīties, un, tā kā stroķa man nav, neeju nošauties, kad atkal esmu pārsteidzīgi sarunājusi muļķības. Komatu kļūdas vienmēr var izlabot, bet citādi – gan jau nākamreiz sanāks labāk.

Rakstu arī citiem. Zinu, ka mani ik pa laikam palasa kādi četri paziņas, tāpēc nebūtu jēgas mēģināt izlikties par gudrāku, labāku vai saulaināku personu nekā patiesībā, taču vispār par viņiem es iedomājos, tikai runājot par noteiktām tēmām (Z., pēdējais attēls šajā ierakstā ir domāts tieši tev!). Gluži tāpat kā, rakstot par fantastiku, es paredzu, ka to izlasīs Asmo. Doronike stāv acu priekšā, kā pārmezdama paviršību. Kas šeit varētu interesēt Ernestu, man tā arī nav līdz galam skaidrs. Šie trīs virtuālie tēli Lasītājas dzīvē ir kļuvuši nozīmīgi, un dažus citus es sāku lēnām iepazīt.

Aptaujā izrādījās, ka jūs interesē dažādas grāmatas. Kādu brīdi pat šķita, ka četras grāmatas būs ieguvušas vienādu balsu skaitu, tomēr beigās vadībā izvirzījās šausmu stāsti. Kamēr es te šausminos, pārlasu Lemu, kas vienbrīd izskatījās pēc iespējamā uzvarētāja, un domāju, ko gan iesākt ar ķieģelīgo Skujenieku (tak nesēdīšos un nelasīšu no sākuma līdz beigām), jūs varat papriecēt acis gar nākamo porciju. Šoreiz nevis drūmi melnos, bet baltos un zilganpelēkos toņos. Vismaz spriežot pēc vākiem. Šajā kaudzītē ir amerikāņu un leišu mūsdienu fantāzija un klasiska poēma, ko katram kārtīgam lietuvietim pienākoties skaitīt no galvas:

Jau saulelė vėl atkopdama budino svietą
Ir žiemos šaltos trūsus pargriaudama juokės.
Šalčių pramonės su ledais sugaišti pagavo,
Ir putodams sniegs visur į nieką pavirto.

Šoreiz var nobalsot par veselām trim grāmatām, ja nu nekādi neizdodas izvēlēties vienu.

Vai zināt, kurš ir laimīgs cilvēks? Ņujorkas slepenās grāmatnīcas “Brazenhead Books” īpašnieks Maikls Saidenbergs (Michael Seidenberg). Kad īres maksa kļuva pārāk augsta, viņš savu veikaliņu pārcēla uz dzīvokli.

Un kurš gan negribētu dzīvot grāmatu antikvariātā?

Ja nu vienīgi peldošās grāmatnīcas “The Book Barge” īpašnieki.

P.S. Pa internetu es šobrīd neblandos. Esmu tikai uzzinājusi, ka Novosibirskā esot striptīza bārs “Винтаж”, un aplūkojusi poterizētus veco plašu vākus.

Snape

Ko man lasīt?

Šī ir maza daļiņa no manas lasāmo grāmatu kaudzes. Kādu no tām es tuvākajā laikā varētu arī izlasīt. Lai dzīvi padarītu interesantāku, kā arī tāpēc, ka man pašai vienmēr patīk aplūkot citu t. s. grāmatu porno fotogrāfijas, izdomāju veikt aptauju, lai noskaidrotu, ko tad īsti lasīt. Ja vien kāds atbildēs uz šo jautājumu, esmu gatava parādīt tikpat briesmīgas kvalitātes foto vēl vismaz trīs mēnešus. Protams, es svinīgi solos arī izlasīt grāmatu, kas būs ieguvusi visvairāk balsu.

Tā nu ir sanācis, ka lielākā daļa grāmatu ir angliski, tomēr es mēģināju sasniegt kaut jel kādu dažādību. Kā man tas izdevās? Šonedēļ jums ir iespēja izvēlēties starp abām ekofeminisma grāmatām.

Mazliet statistikas. Vecākā grāmata ir izdota 1960. gadā, jaunākā – pagājušajā mēnesī. Viena grāmata ir dāvināta, viena nav manējā. Autoru dzimumus šoreiz noteikt pagrūti, bet proporcijas varētu būt diezgan līdzīgas. Trīs grāmatas reiz jau esmu izlasījusi, divas – iesākusi. Divas ir dzejas grāmatas, taču pa kādam dzejolim ir vismaz vēl trijās grāmatās.

P.S. Ja gadījumā nav redzama Vote poga, pasūdzieties komentāros, sašaurināšu aptaujas rāmīti.

Kā leiši grāmatas mīda kājām

vēsta laikraksts “Lietuvos Rytas”, Panevēžas G. Petkevičaites-Bites bibliotēkas apmeklētājus tūlīt pie ārdurvīm gaida pamatīgs trieciens: Sigita Laurinaviča instalācija “Grīda”.

Māksla Panevēžas bibliotēkā. Foto: Gailute Kudirkiene (Lietuvos Rytas)

Vieni mēģinot grāmatu klājumam pārlēkt, citi laipojot uz pirkstgaliem, vēl citi vispirms ar kabatlakatiņu noslaukot dubļainos apavus. Daži jūtoties pārsteigti par šādu taupības izpausmi, jo domājot, ka ar vecām grāmatām aizlāpīti caurumi grīdas segumā. Citi zvanot direktorei un dusmīgi pamācot, ka grāmatas ir svētas un tās jāciena un jāsaudzē, nevis šitā jāzaimo.
Par mākslinieka darbu bijusi pārsteigta arī bibliotēkas direktore Rima Maseļīte, kas iedomājusies, ka no grāmatām tiks uzcelti vārti, kuri simbolizēs ieeju dzīvē. Bet mākslinieks no sen norakstītām un makulatūrā nodotām grāmatām uzbūvējis dzīves ceļu: nelīdzenu klājumu, pa kuru ejot, viegli aizķerties un paklupt.
“Gribēju redzēt, vai cilvēki, kāpdami uz grāmatām, jūt to pašu, ko es. Atbildi saņēmu: jūt, un pat vēl stiprāk,” saka pats mākslinieks. Viņš jūtas apmierināts ar savu darbu, bet interneta komentāros pie raksta valda viedoklis, ka tā nav nekāda māksla, autors ir muļķis un kāpt uz grāmatām nekādā gadījumā nedrīkst.
Un kā domājat jūs?