Bloga arhīvi

Plaisas

Claudia Piñeiro. Las grietas de Jara. Il.: Raquel Cané. Buenos Aires: Alfaguara, 2009. 250 p.

Klaudija Piņeiro šobrīd laikam ir mana iecienītākā argentīniešu rakstniece (te gan jāņem vērā, ka starp tām dažām, ko vispār esmu lasījusi, nav, piemēram Silvīnas Okampo); šī man bija viņas trešā grāmata, tāpat kā abas iepriekšējās – kaut kas līdzīgs psiholoģiskam kriminālromānam. Te ir noziegums, iespējams, pat vairāki, tomēr galvenais nav nedz vainīgā vai motīva noskaidrošana, nedz izmeklēšanas process. Te ir spriedze, tomēr tās pamatā nav bažas par to, vai galvenajam varonim izdosies aizbēgt no vajātāja. Autore ir iecienījusi pārsteigt lasītāju ar sižeta pavērsieniem un negaidītu faktu atklāšanu, tāpēc visticamāk kaut kas nebūs tā, kā izskatās.
Atšķirībā no iepriekšējām divām šo gandrīz varētu nosaukt arī par ražošanas romānu. Darbības centrā ir mazs Buenosairesas arhitektu birojs, kurā strādā galvenais varonis Pablo Simo. Viņam ir četrdesmit pieci gadi, sieva, kuru viņš krāpj tikai iedomās, pusaugu meita, kas māti dzen izmisumā, 20 gadus tas pats priekšnieks un kolēģe, par kuru bezcerīgi sapņot dienām un naktīm, un kaudze zīmējumu ar vienu un to pašu ēku, ko viņš reiz gribētu uzcelt, bet ne Buenosairesā, kur, lai uzbūvētu jaunu māju, vispirms ir jānojauc kāda jau esoša. Un vēl ir noslēpums, kas Simo vieno ar abiem kolēģiem. Kādu dienu birojā ienāk pajauna meitene, apjautājas par grāmatas nosaukumā minēto Nelsonu Haru, un ikdienišķais miers tiek neglābjami izjaukts. Pablo ir spiests atcerēties pirms trim gadiem notikušo un savu ne visai tīkamo un slavējamo lomu tajā. Pie vienas reizes viņš pārdomā visu savu darba un privāto dzīvi, atceras jaunībsdienu draugu un sapņus, izdara šādus tādus secinājumus un iepazīstina lasītāju ar Argentīnas galvaspilsētas skaistākajām ēkām un būvniecības un plānošanas tendencēm (agrāk tā bija pilsēta kājāmgājējiem, bet tagad tiek veidota tā, lai uz to skatītos pa automašīnas logu). Sociālā kritika, bieži vien ironiska, ir vēl viena autorei raksturīga iezīme.
Šobrīd atzīmēšanas vērts šķiet arī fakts, ka Pablo meita klausās drauga pagādātu mazzināmu mūziku, proti, Leonardu Koenu (darbība notiek 2007. gadā, kad parādās kārtējās finanšu krīzes pirmās iezīmes).
Romāns ir īss, bet brīžiem, šķiet, mazliet velkas. Visa tā projektēšana, tehniskās detaļas, kuru nav daudz, toties tās ir svarīgas, un tamlīdzīgi. Man no visiem trim lasītajiem Piņeiro darbiem šis laikam patika vismazāk, iespējams, arī tāpēc, ka ja zināju, kas no viņas gaidāms, un izpalika jaunatklājuma prieks, taču aša ieskatīšanās internetā liecina, ka domas dalās un katru no autores angliski izdotajiem romāniem (tā nu ir sanācis, ka tieši tos arī esmu lasījusi) kāds ir gatavs nosaukt par vislabāko. Acīmredzot viss atkarīgs no tā, cik tuva cilvēkam šķiet grāmatas tēma, kas šajā gadījumā cita starpā varētu būt arī korumpētība, mazās zivis pret lielajām un jaunas dzīves sākšana neierastā veidā.
Grāmata ir izdota arī angliski ar nosaukumu “A Crack in the Wall”.

Advertisements

Es tevi kā karalieni…

2015-02-02 18.15.28Ak vai, kamēr citi saskaita desmitiem janvārī izlasītu grāmatu, man ir tieši divas, toties abas labi nostāvējušās kaudzītē. Un februārī nebūs labāk, ceru, ka tikšu galā vismaz ar divām iesāktajām, bet par tām trim, kas man ienācās janvārī (viena dāvināta, viena ar autogrāfu, viena sen nolūkota un nu reiz dabūta pa lēto), pat nav vērts sapņot.

Rosa Montero. Te trataré como a una reina. Il.: Hans Romberg. Barcelona: Seix Barral, 1984 (1983). 230 lpp.
Pablo De Santis. La traducción. Il.: Jordi Salvani. Barcelona: Ediciones Destino, 1999 (1998). 204 lpp.

Es tā padomāju, kāda gan jēga rakstīt par grāmatām, ko esmu lasījusi spāniski? No otras puses, kam tad vispār ir jēga? Lai nu kā, šīs abas grāmatas ir izdotas arī vāciski; angliski ne, toties spāniski tām ir atkārtoti izdevumi.
Montero grāmatas nosaukumā ir autores izdomāta bolero rindiņa, kurā vīrietis kādai sievietei piesola, ka izturēsies pret viņu kā pret karalieni (viena no varonēm, tā, kas dzied šaubīgā naktsklubā, domā, ka tas attiecas uz viņu). Vispār man šķiet, ka es to negribētu vis, bet nu šie tāpat tikai sola vien. Grāmatā nebija neviena laimīga personāža, tak sievietes cieta vairāk, un, jēziņ, cik jauki, ka es neesmu piedzimusi un izaudzināta katoliskā sabiedrībā. Tomēr, par spīti līksmības un jautrības trūkumam, es to nesauktu par depresīvu romānu, un beigas, ja pacenšas, var pat uztvert kā daudzsološas, ja ne optimistiskas, lai gan tas nu ir atkarīgs no interpretācijas, jo ir ļaudis, kas domā — viss liecina par to, ka nekas nemainīsies uz labo pusi. Vēl internetā raksta, ka romānam piemītot neparasta forma (tas pats atslēgvārds — bolero) un ka tajā esot pievērsts vairāk uzmanības sieviešu stāstiem, nekā Spānijas literatūrā tais laikos bijis ierasts. Man trūkst zināšanu, lai šim apgalvojumam piekristu vai nepiekristu. Lai nu kā, man patika un, ja sanāks, Montero lasīšu vēl.

traduccionOtra spāniski izlasītā grāmata ir mistiski lingvistisks detektīvstāsts, kura darbība — un mīklainās nāves — norisinās starptautiska tulkotāju kongresa laikā pusbūvētā viesnīcā Argentīnas pludmalē. Stāstītājs, kas mēģina atšķetināt notiekošo, ir savā ziņā saistīts ar līķiem, tad vēl visam pa vidu ir viņa bijusī mīla un, protams, profesionālā konkurence. Mani mazliet mulsināja jautājums, vai patiesi viņi tur tā sabrauc un apspriež visu uzreiz: medicīnas tekstus, bojevikus un neeksistējošas valodas, bet kāpēc gan ne? Skaidrs, ka galvenais ir mazliet izvēdināt galvu pie okeāna un vakarā vēl iedzert bārā.
Daiļdarba apjoms vairāk izskatās pēc stāsta, nevis romāna, un man radās sajūta, ka autors ir gribējis pateikt vairāk, nekā viņam tas ir izdevies, gan intrigas, gan intelektuālo pārspriedumu ziņā. Bet ideja ir gluži jauka, un ik pa brīdim autors tekstā iemet kaut ko interesantu.

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936;
Tomijs Baiers. Akvārijs.

Klausos:

Tava. Līdz nāvei

Клаудиа Пиньейро “Твоя“. Перевод: Мария Кузнецова. Астрель, 2010. (Claudia Piñeiro “Tuya”, 2006.) 191 стр.

“Mēs ar Ernesto jau mēnesi kā neesam mīlējušies. Vai pat divus mēnešus, īsti nezinu. Lai gan mani tas īpaši neuztrauca. Vakarpusē es jau esmu ļoti piekususi.” Nevainojama mājturība nav joka lieta, tāpat kā gandrīz divdesmit laulībā pavadīti gadi. Protams, Inese varētu apvaicāties vīram, kāpēc nekas nenotiek, taču līdzīgi kādreiz bija rīkojusies Ineses māte. Viņas vīrs paziņoja, ka nevarot ciest sievu, un aizgāja uz mūžīgiem laikiem. Tāpēc Inese, kā visas sievietes to dara, sāk pārbaudīt vīra kabatas un noklausīties tālruņa zvanus. Un atrod mīlas vēstulīti, kam paraksta vietā ir ar lūpukrāsu uzzīmēta sirds un tikai viens vārds: “Tava”.

Jo katru sievieti kādreiz piekrāpj. Tā ir kā menopauze: var sākties nedaudz vēlāk, bet nevienai nepaiet garām. Vienkārši dažas par krāpšanu var nekad neuzzināt. Tādām ir vieglāk, jo viņu dzīvē nekas nemainās. Citādi ir mums, kas esam atklājušas patiesību: mēs sākam sev vaicāt, kas viņa tāda ir, kur esam pieļāvušas kļūdu, ko tagad iesākt, piedot vai ne, kā atriebties par tādu izrīcību, un, no viena jautājuma pārejot pie nākamā, varam tā sapīties, ka vairs neatrodam atpakaļceļu.

Inese noklausās, kā vīrs sarunā naksnīgu randiņu, aizbrauc izspiegot un…

Es pazinu Alisiju, viņa sekretāri. Nekad nebūtu iedomājusies, ka šī sieviete var zīmēt sarkanas sirsniņas un rakstīt “Mīlu tevi” precētam vīrietim. Agrāk viņa man pat patika. Bagāta meitene, nekāda patosa, ģērbjas gandrīz tāpat kā es.

It kā ar to nepietiktu, vīrs ar mīļāko sastrīdas, pagrūž viņu, un Alisija ar galvu atsitas pret koku. Viss. Vairs nekādu zīmīšu nebūs.

Klaudija Pinjeiro ap romāna sarakstīšanas laiku

Un ko mājsaimniece? “Par sasistu tasīti neraud. Izmet lauskas un mazgā grīdu.” Sāk kalt plānus, kā noslēpt līķi un notikušo. Vīrs arī nav tik neaptēsts, kā Inese bija iedomājusies. Viņai jau vispār patīkot visam saskatīt labo pusi. Tikai šobrīd ģimenes dzīvē daudz sarežģījumu. Septiņpadsmitgadīgā meita ar māti nerunā, sēž savā istabā un ļauj tēvam sevi lutināt. Nu, un vīra romāns arī izrādās krietni juceklīgāks un bīstamāks nekā licies agrāk.
“Humors” varbūt ir par skaļu teikts, taču grāmatas sākums ir nenoliedzami smieklīgs. Inese savos vienkāršajos, īsajos teikumos (grāmatā nav daudz grūtāku vārdu par “vienādsānu trijstūri”, tāpēc tā viegli lasāma svešvalodā) stāsta vienu, bet pasaka pavisam ko citu. Starp Ineses stāstījumu un vēlāk arī izmeklēšanas dokumentiem ir īsas nodaļas, kurās runā viņas meita Lalī. Tieši runā, jo tur ir tikai dialogs, parasti telefonsarunas.
Pakāpeniski vieglo smieklīgumu pārmāc apjausma, cik ļoti viņi cits citam ir sveši un cik pazīstami tas tomēr šķiet. Ironiskā detektīvstāsta vietā stājas psiholoģiska drāma, pat traģēdija.

Pēc divdesmit gadiem laulība pārstāj būt tāda, kāda tā ir, un kļūst par tādu, kādu mēs to gribam redzēt. Daži pat neatšķir notikumus, kas patiešām ir bijuši, no tiem, kas tikai varēja gadīties. Atceroties ģimenes dzīvi, īpaši tik parastu, kāda ir mums, tik cieši savijas patiesība un izdomājums.

Manas simpātijas pret varoņiem stāsta laikā mainījās, un cerīgās beigas nāca diezgan negaidītas. Pati grāmata gan patika no sākuma līdz galam, un Pinjeiro es noteikti lasīšu vēl.