Bloga arhīvi

ДПП (нн)

Виктор Пелевин “ДПП (нн) (Диалектика Переходного Периода из Ниоткуда в Никуда)“. M.: Эксмо, 2003. 384 lpp.

  Tāds, lūk, nesaprotams nosaukums grāmatai, taču ne tāpēc vien es paņēmu tieši šo Peļevina darbu. “ДПП (нн)” ir krājums, kurā ievietots viens dzejolis “Элегия 2” (visi darbi lasāmi internetā), romāns “Числа” (klausīties) un vairāki stāsti. Proti, viss vienuviet jeb iesācēja komplekts. No Peļevina līdz šim biju lasījusi tikai kaut kad sen “Rīgas Laikā” publicēto “Čapajeva un tukšuma” fragmentu, ja vien tā nebija cita grāmata, un kopš tā laika viņš ir “tas man par smalku, to es nekad nesapratīšu, tāpēc nekad nelasīšu” autoru sarakstā. Starp citu, pāris grāmatu ir izdotas latviski.
   Kā redzams, lasīt es sadūšojos, bet, vai sapratu, tas jau ir cits jautājums. Krājuma centrā ir romāns, kas, kā jau liecina nosaukums, vēsta par skaitļiem, to maģiju un varu pār numeroloģijas pārņemta cilvēka dzīvi. Stāsti sasaucas ar romānu, tajos pavīd “Skaitļu” varoņi, tēmas un morāle.
   Stjopa jau bērnībā mēģināja iegūt skaitļa septiņi labvēlību. Ar laiku viņš saprata, ka septiņnieks ir pārāk pieprasīts, tāpēc izvēlējās sev citu skaitli: 34. Ar to gāja labāk, un Stjopa ar sava skaitļa pielūgšanu un palīdzību kļuva par mazas, veiksmīgas bankas īpašnieku. Viņš dabūja čečenu jumtu, seksīgu sekretāri un mīļāko Mjusu, kas pētīja pilsētas folkloru un konferencēs lasīja zinātniskus referātus par “Jaunkrievu diskursu kā sociālā konstrukta simulakru”, iesauku Pikačū, pieskatītāju no Federālā drošības dienesta, kurš sevi dēvēja par džedaju, paradumu ēst ar irbuļiem un zīlēt ar “Pārmaiņu grāmatu” un tā joprojām. Lai dzīve neliktos par saldu, izrādījās, ka Stjopa ir dabūjis arī spēcīgu ienaidnieku — skaitli 43. Kad Stjopam palika četrdesmit trīs gadi, situācija sarežģījās. Bija pienācis izšķirošais brīdis: kurš kuru? 34 vai 43?
   Pieņemu, ka Peļevins varētu būt gribējis parunāt tieši par šo sadursmi un par tukšumu, kas tajā atklājas. Taču ar manām rudimentārajām zināšanām par budismu pietika, lai es tā nodomātu, nejūtot vēlmi rakties tekstā dziļāk vai kaut ko apcerēt. Vaina droši vien ir lasītājā un iedomās, ka es ko zinu, jo abi pēdējā nodaļā “Жизнь замечательных людей” ievietotie stāsti “Гость на празднике Бон” un “Запись о поиске ветра” man pārlieku atgādināja reliģiskus traktātus, pēc kuriem tobrīd nemaz neilgojos.
   Romāns bija brīžiem smieklīgs, brīžiem trillerīgs. Brīžiem varēja ieplest acis, kādi tik cilvēki nav pasaulē grāmatās sastopami. No autora pa ādu dabū gan deviņdesmito gadu mežonīgais kapitālisms, gan jaunatklātais garīgums, gan baņķieru un popzvaigžņu homoseksuālās un fetišiskās izpriecas, gan akadēmiskie žurnāli un “alternatīvie kontrkultūras revolucionāri pretrietumnieciskie tabloīdi”:

   Под их обложками догорал закат эпохи, которая представлялась современникам такой бесчеловечно-жестокой и хищной, а была на самом деле такой наивной, жалкой и простодушной — как всегда в истории. Это трогало, но все равно журналы были неудобоваримы, как серая бумага, на которой их печатали. Почти на каждой странице в них упоминались какие-то «эстеты» и «высоколобые интеллектуалы», которые презрительно морщились от чего-то одного и восторженно аплодировали чему-то другому. Степа вдруг понял (это было головокружительное умственное сальто), что собравшиеся в аудитории люди, похожие не то на рассредоточившуюся очередь за пивом, не то на участников спартакиады по зимним шахматам, и были теми эстетами и высоколобыми интеллектуалами, о которых шла речь.

   Par spīti visiem patīkamajiem nieciņiem, es ne aiz kā īsti neaizķēros. Nevar teikt, ka bija garlaicīgi, bet to uz pusi reizumis pavilka. Iespējams, ka tekstu daudz labāk var uztvert tie, kas pamana un saprot visus kodus un kontekstu, atsauces uz konkrētiem krievu darboņiem un to izteikumiem, popdziesmu un reklāmu citātus, jo gaužām jau nu izskatījās pēc farsa.
   Tālāk sekoja stāsti “Македонская критика французской мысли” (par izvirtušo franču filosofiju un praktisku rīcību cilvēces labā), “Один вог” (superīss zīmolu un prostitūcijas kurss), “Акико” (kiberseksmeitene runā ar klientu, un turpat vien blakus stāv arī kāds vecais paziņa; klausīties, lasīt latviski) un “Фокус-группа” (par nāvi un mūžīgo laimi, par ko gan citu? Nodaļa taču beidzas). Noslēgumā, kā jau minēju, ir divi stāsti par budistiem.
   Nezinu, ko īsti biju gaidījusi, bet tas nebija tas. Kaut kā pietrūka. Tomēr, pirms paziņot ka Peļevins man ir tukšums, es vispirms palasīšu par Čapajevu, kukaiņiem vai vilkačiem. Bet tas būs kādu citu reizi.

Šonedēļ internetā. 19. Īsi

    Kā no fotogrāfiju rāmīšiem un plastmasas rotaļlietām izgatavot grāmatu turētājus? Ļoti vienkārši: pārgrieziet rotaļlietu uz pusēm un pielīmējiet pie fotorāmīša. Attēli šeit.
    Kāpēc vecas grāmatas smaržo?

    Zviedrijā dzīvojošā knyguziurkeG atstāstīja Pasaules grāmatu dienā laikrakstā “Dagens Nyheter” publicētu ziņu, ka tikai 35 % bērnu vecumā līdz deviņiem gadiem vecāki lasa priekšā katru dienu. Vēl 30 % vecāki lasa vairākas reizes nedēļā. Agrāk bērniem priekšā esot lasīts pusstundu, bet tagad tikai 15 minūtes. Mammas lasot biežāk nekā tēti.
    Tas Zviedrijā. Kā komentāros stāsta cita lietuviete, viņu skolā esot bijis lasīšanas veicināšanas pasākums, kurā noskaidrojies, ka tikai 6 procentiem sākumskolēnu vecāki lasa priekšā kaut pāris reižu nedēļā. Toties uz jautājumu, kas skolā ir visinteresantākais, bērni esot atbildējuši: “Skolotāja reizēm lasa pasakas, grāmatas.”
    Lūk, ideju ģenerators tiem, kas grib sarakstīt antiutopiju pusaudžiem. No man piedāvātajiem variantiem visrosinošākais šķita “Stand” (nosaukums, kurā ir viens vārds bez artikula, šobrīd angliski sacerētajā pusaudžu literatūrā ir modē): kristietība ir aizliegta, un valdība kontrolē linuksu. Tur kaut kas varētu sanākt.
    Katrai lasītājai murgos var rādīties aklums, bet tas nav vienīgas drauds. Daži cilvēki zaudē spēju uztvert rakstītu tekstu. Izrādās, arī šādai nelaimei var nepakļauties.

    Ārā zied tulpes, narcises un bērzi, un iekšā nemaz negribas sēdēt. Var izmēģināt klausīties audiogrāmatas, podkāstus un tā joprojām. Lūk, kā audiogrāmatas palīdz trenēties maratonam, turklāt nevis šādam tādam, bet skrējienam pār aizsalušo Baikālu.

It is we amateur runners who are likeliest to turn to audiobooks as a training accompaniment, I suspect. Far from wanting to “listen to our breathing” to achieve an optimum split time, we’d rather drown it out with something more interesting that will distract our minds from the miles of unrun road ahead. As I found with The Fear Index, a cliffhanging chapter ending will force the most reluctant runner into his or her trainers again, not for the fun of training but simply to find out what happens next.

    Krievu lasītāju kopienā arī nesen tika apspriests jautājums, kuras grāmatas labāk klausīties skrienot. Es esmu mēģinājusi tikai klausīties mūziku, un man austiņas traucē. Strādājot arī mūziku neklausos, AKKA var būt apmierināta (vai varbūt gluži otrādi?). Izņēmums ir grīdas mazgāšana, kad es uzlieku vai nu mūziku, BBC, leišu radio vai kādu ierunātu tekstu, vislabāk skaļu un dusmīgu.
    Lielbritānijā tikmēr paralizēta sieviete mēģina pieveikt maratona distanci ar robota kājām.
    Dziesminieks Valdis Atāls (par spīti Laima slimībai) trešdien 2. maijā plkst. 19 koncertēs vakarā „Pieturies pie Debesīm” Latvijas 1. rokkafejnīcā (Mārstaļu ielā 2/4).
    Nākampirmdien, 7. maijā plkst. 18, Rīgas Latviešu biedrības namā ar priekšlasījumu “Ragana – redzētāja vai rēgs?” uzstāsies Dr. philol. Sandis Laime.
    Un beigās dziesma, ko iedvesmojusi Čainas Mjevila grāmata “Embassytown”.

Šonedēļ internetā. 17. Kreicbergs/Kroshils, sievietes…

Tad nu beidzot arī es palasīju Toma Kreicberga, pareizāk sakot, Tom Crosshill, stāstus. Tos, kas publicēti internetā. Pāris ir gluži jauni. Es sāku ar “Fragmentation, or Ten Thousand Goodbyes“.

Every day, Mom says goodbye to me for the last time.
I need to go to the office or meet Lisa at the airport or pop out for some milk. I’m lacing my shoes in the hallway when I hear the tap-tap-tap of her heels. I freeze for a moment, then rise to meet her.
Mom stands in the door, elegant in a simple dress. No matter the silvery hair. No matter how her skin, once a smooth dark brown, wrinkles over her bones. You’d never guess she has lived a century. She has no titanium knees, no vat-grown veins, no concession to modernity inside her.
If only her mind were as strong.

Pāris reižu man ir gadījies jau no viena stāsta secināt, ka tas ir mans autors. Šī nebija tā reize, taču stāsts man patika. Skaidra, izteiksmīga valoda, labi iederējās vairākas reizes izmantotie atkārtojumi. Īsajā stāstā autors ir pamanījies ietvert vairākus sarežģītus jautājumus (stāsts ir par mīlestību, atsacīšanos, sugas identitāti, brīvību utt.). Lai gan labi noprotams, kāda izvēle varoni sagaida noslēgumā, tas īpaši netraucēja. Jūtams, ka autoram ir ko teikt, un tas man šķiet ļoti svarīgi. Arī no pārējiem stāstiem radās iespaids, ka Kreicbergs raksta, lai pateiktu ko būtisku, turklāt vairākos darbos, piemēram, “To Fly a Pig in the Dorseny Sky“, parādās patīkama humora izjūta.

Oh what terror, to fly a pig in the Dorseny sky.
Fists clutching Bella’s ears, Palo chokes against the crosswind. Bella oinks, and he loosens his thighs around her flanks, but it’s hard. The ground recedes, a checkerboard of green and yellow around Dorseny Town. Five years since the war with the Heelings, and takeoff still gives him the shivers.

Nez, kā Josts ir iztulkojis pumpkinition?
Tikpat smieklīgi nopietns bija zombijgabals “The Zombie Of His Early Days“.

Every morning Bobby visits Chuck. He goes down to the basement and rattles Chuck’s cage with his cane. Chuck only snarls and spits, and grinds the rotten stubs of his teeth — gnish, gnash, gnish, gnash. He’s a real codger, Chuck is. Should have seen him back in the day, though. World ain’t got zombies like Chuck anymore.

Jaunākajā publikācijā “Bearslayer and the Black Knight” beidzot ir redzams autora latviskums, taču manuprāt Daugavas pārveidošana par Daugyvu utt. bija lieka tāpat kā vienkāršās kokvilnas drānas, un ne tikai tāpēc, ka angliski lasošie tikpat nepamanīs joku. Vispār man šķita, ka Pumpura sižeta izmantošana autoru ierobežo.

“I hate her, and I love her, as I do the Latts.” Bearslayer twisted and shrank as he spoke, bone crunching, skin crackling, until a man stood by the Knight’s side once again. “The Latts gave me to her, and She broke me. But She also remade me. And the Latts accepted me when I came home. When others called me demon, they made me their champion.”

Viņa, protams, ir lācene.
Vēl man ļoti patika īsais, skumīgais stāsts par pūķeni, kas sapņo par Parīzi “Express to Paris by Dragon First Class” (audio), bet ne tik ļoti Nebulai nominētais “Mama, We are Zhenya, Your Son“. Tajā cieš bērns un sunītis. Mazliet par daudz aizkustinoši.

Mama,
I think this is Zhenya, your son. I’m not sure.
Nothing is sure. I understand that now. Everything is, and is not. The dragon helped me understand. A wall is no wall if I’m everywhere.

Vēl internetā var lasīt “Sandra Plays for the Cast-Iron Man“, kur roboti ilgojas pēc mūzikas un kas latviski lasāms šeit, un “Waiting for Number Five“, kur mehāniska lelle cer uz mīlestību, un noklausīties “To Be Alone Again“, kur varoņa ķermenis nogalina labāko draugu, kamēr kāds ir nolaupījis viņa prātu.

Par spīti Lāčkāvim un Latvijas literatūras gada balvas nominācijai par labāko debiju, es Kroshilu sauktu par latviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieku. Londonas meitene, kas šogad apņēmusies izlasīt pa grāmatai no katras valsts un aprakstīt izlasīto emuāros “A year of reading the world”, kā Latvijas literatūras pārstāvi sākumā gan bija izvēlējusies Dāvidu Bezmozgi. Tagad tur ir parādījušās arī Agate Nesaule un Inga Žolude, kas gan nez vai jau ir izdota angliski. Iemetot skatienu Latvijas literatūras centra datu bāzē, izskatās, ka viņai vēl varētu piedāvāt gandrīz tikai Sandras Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” (dzeja neder). Vai ir vērts?

“Clarkesworld Magazine” jaunākajā numurā publicētas arī vairāku rakstnieku pieredze t.s. pasaules radīšanā un Daniela Abrahama raksts par lasīšanu un recenziju rakstīšanu “Another Word: Reading as Performance”:

A really objective review of a book would be about a book as… well, as an object. “I find the use of a sans serif font problematic, and the thick bond of the paper gives the book a weight that exaggerates its true word count.” Or, you know. Whatever. Point is, it wouldn’t be useful.
I don’t want an objective review of a book. I want an idea of what kind of subjective experience I’m likely to have when I read it. I’m assuming that’s what most readers of reviews are looking for too. As an extra added bonus, it would be nice if the review added some insight or depth that would help me experience the story in a way that was even more compelling and involving than I would have managed on my own. But hey, no pressure.
In that light, the reason that two reviewers can come to the same text and come back totally dissimilar reports is pretty clear. They aren’t describing the same experience.

Turpat ir arī intervija ar astoņiem rakstniekiem un vienlaikus augstskolu pasniedzējiem, kur viņi runā par fantastikas vietu augstskolās, nicīgu attieksmi, tehnoloģiju un izglītības nākotni. Kā saka Džefrijs Fords:

Higher education teaches you how to answer questions; speculative fiction teaches you how to ask them. They don’t so much collide as pass through each other.

“The New York Times”, kā atsaucoties uz manu sieviešu mēnesi martu, publicēts raksts “The Second Shelf: On the Rules of Literary Fiction for Men and Women“.

As VIDA, a women’s literary organization, showed in February in its second annual statistical roundup, women get shockingly short shrift as reviewers and reviewees in most prestigious publications. Of all the authors reviewed in the publications it tracked, nearly three-fourths were men. No wonder that when we talk about today’s leading novelists — the ones who generate heat and conversation and are read by both men and women — we are talking mostly about men. [..]
It seems no coincidence that some of the most esteemed women writing today — Toni Morrison, Joyce Carol Oates, Margaret Atwood, Doris Lessing, Marilynne Robinson — came to prominence at an unusual moment in time when the women’s movement could be felt everywhere. Stories, long and short, and often about women’s lives, suddenly mattered to the cultural conversation. This period, the 1970s and to an extent the early ’80s, initially appeared to create an entirely different and permanent reality for female fiction writers. Men were actively interested in reading about the inner lives of women (or maybe some just pretended they were) and received moral kudos for doing so.

Latviešu prozaiķes, par laimi, nepavisam nav tik bēdīgā stāvoklī, taču man ir nelāgas aizdomas, ka, papētot tulkoto daiļliteratūru un tās recenzijas, autoru dzimumu sadalījums būtu diezgan neproporcionāls. “Latvju Tekstu” pavasara numurā, piemēram, no deviņām recenzētajām grāmatām sievietes ir sarakstījušas divas. Sadaļas “Jaunākās grāmatas” īsrecenzijās ir pieminētas sešas oriģinālliteratūras grāmatas, no kurām vienas autore ir sieviete un vēl viena ir abu dzimumu redaktoru sastādīts krājums, un divpadsmit tulkojumi (tiem pieskaitīju arī baltvācu autora darbu, kam tulkotājs nav norādīts). No tiem vienu ir sarakstījusi sieviete, jau minētā Tonija Morisone.

Šonedēļ internetā. 4

Šīs nedēļas sāpīgā notikuma sakarā varu vien norādīt uz senāku rakstu Zoodārzs, kas mazliet līdzsvaro Darela grāmatu radīto priekšstatu, un pie reizes atgādināt, cik vienkārši ir pabarot kādu patversmes suni, kaķi vai kāmīti ne tikai Rīgā. Pašiem atliek tikai izvēlēties un samaksāt, Mājas mīlulis barību aizvedīs.

Kā raksta The New York Times, grāmatas joprojām pērk vāku dēļ. Bagātie amerikāņi pērk mājas, kurās arhitekts ir ieprojektējis neskaitāmus grāmatplauktus, un daži cilvēki ir specializējušies šo plauktu piepildīšanā ar noteiktas krāsas un materiāla vākiem. Tas nav nekas jauns, taču mūsdienās pircēji vēloties, lai starp šiem vākiem būtu arī teksts, ko viņi var izlasīt, nevis vienkārši veci juristu žurnāli vai zviedru medicīnas grāmatas.

Doronike no Burtkokiem ir nolēmusi sevi izaicināt:

Manas mazās šī gada apņemšanās ir izlasīt visas latviešu valodā tulkotās grāmatas no manas millions.com listes, kā arī izlasīt vismaz sešas pēdējos 10 gados latviešu valodā sarakstītās grāmatas. Bet mans lielais izaicinājums šogad ir:
BRĪNIŠĶIE LATVJU NELAIĶI – BLN2011 (ceru, ka nevienam neliksies šis nosaukums zaimojošs, jo akcents tiek likts uz vārdu brīnišķie (bet diemžēl mirušie)). Mērķis – izlasīt 12 darbus, kuros ir rakstīts PAR kādu latviešu rakstnieku, kurš jau ir aizsaulē. Grāmatai jābūt izdotai šajā gadsimtā.

Visi, kas vēlas pievienoties, ir laipni gaidīti. Es pati gan to nedarīšu, jo, pirmkārt, nedomāju, ka šogad es varētu gribēt lasīt tādas grāmatas, otrkārt, līdz ar saraksta sastādīšanu man tajā iekļautie padarāmie darbi vairs nešķiet svarīgi. Pirms vairākiem gadiem es mēdzu ierakstīt plānotājā garu lasāmo grāmatu sarakstu. Nebūtu saplīsis skenera vads, varētu parādīt, cik maz no tā ir izsvītrots vēl šobaltdien.
Tomēr ir divi lasītāju klubi, kam es sekošu līdzi, lai arī kārtīgi piedalīties negrasos.
Jawas Read, Too! sieviešu sarakstītās fantāzijas klubā katru mēnesi lasīs un apspriedīs vienu grāmatu (The Hundred Thousand Kingdoms by N. K. Jemisin, Elfland by Freda Warrington, Prospero Lost by L. Jagi Lamplighter, Four and Twenty Blackbirds by Cherie Priest, War for the Oaks by Emma Bull, The Dark Mirror by Juliet Marillier, All the Windwracked Stars by Elizabeth Bear, Indigo Springs by A. M. Dellamonica, Firebird by Mercedes Lackey, Tooth and Claw by Jo Walton, The Gaslight Dogs by Karin Lowachee). Es neesmu lasījusi nevienu.
Fantāzijas grāmatu kluba māsa no Dreams & Speculation lasīs sieviešu sarakstīto fantastiku (Dust by Elizabeth Bear, The Dispossessed by Ursula K. Le Guin, Darkship Thieves by Sarah Hoyt, The Doomsday Book by Connie Willis, Mappa Mundi by Justina Robson, Lilith’s Brood by Octavia Butler, Cordelia’s Honor by Lois McMaster Bujold, China Mountain Zhang by Maureen McHugh, Remnant Population by Elizabeth Moon, Farthing by Jo Walton, The Handmaid’s Tale by Margaret Atwood, City of Pearl by Karen Traviss). Te situācija ir labāka: Le Gvinu un Atvudu esmu lasījusi, un abas grāmatas ir pārlasīšanas vērtas, savukārt no Džastinas Robsones sērijas esmu izlasījusi divas turpmākās grāmatas, ko arī ceru kādu dienu pārlasīt.
Starp citu, Lightspeed Magazine publicēto Le Gvinas stāstu The Silence of the Asonu, ko internetā var gan izlasīt, gan noklausīties, ir iedvesmojuši tieši kaķi, kas lielākoties ar laiku kļūst aizvien mazrunīgāki.

People who live with animals value the charm of muteness. It can be a real pleasure to know when the cat walks into the room that he won’t mention any of your shortcomings, or that you can tell your grievances to your dog without his repeating them to the people who caused them.
And those who can talk, but don’t, have the great advantage over the rest of us that they never say anything stupid. This may be why we are convinced that if they spoke they would have something wise to say.

Šonedēļ internetā. 3

Īstenībā es šonedēļ neko nelasīju. Iepriekšējo ierakstu biju sākusi augustā, tagad tikai pieķibināju beigas. Toties man būs Gosas grāmatiņa! 🙂 Iesāktu melnrakstu nākamnedēļai arī netrūkst.
Internetā? Te ir apdraudēto valodu datubāze, ko neesmu aplūkojusi tuvāk. The Guardian grāmatu podkāstā ik dienu kāds rakstnieks lasa cita autora – Antona Čehova, Dž. G. Balarda, Reimonda Kārvera, Ketrinas Mensfīldas, Andželas Kārteres, Ernesta Hemingveja utt. – stāstu (bet es nevienu neesmu noklausījusies).
Džefrijs Sommerss (Jeffrey Sommers) publicējis vēl vienu kritisku rakstu par Latvijas ekonomisko politiku un šoreiz arī par demogrāfiju: “Latvia: “Mind the Gap!”.

In contrast to democratic engagement, Latvian elites and ruling circles have adopted a model of democracy and liberty advocated by their favorite son, Sir Isaiah Berlin. Berlin, born in Riga, and a refugee of from the Soviet Union, distrusted state intervention in the democratic process, instead preferring what he termed a negative form of liberty. [..] While Berlin’s conception of liberty was intellectually tidy, in practice it only created freedom for Latvia’s oligarchs to loot the country, while many of the nation’s intellectuals congratulated themselves for liberating Latvia’s people from a non-existent intrusive state.

Izrādās, meitenes romānus tomēr lasa. Doronike saviem emuāriem ir izgudrojusi smalku nosaukumu Burtkoki, raksta garāk (un nopietnāk) par mani un pasaka trīs iemeslus, kāpēc katra grāmata būtu jālasa.
Aizejiet pie viņas ciemos! Ir patīkami, ja kāds šeit iegriežas, vēl jaukāk, ja uzraksta komentāru, taču statistikas lapā mani priecē arī klikšķi uz citurieni.
Tieši Burtkokos es uzgāju vecu ziņu (tā iet, ja nelasa avīzes) par pavisam oficiālu apgāda AGB galu: “Ja nevajag, tad nevajag. Intervija ar Andri Bloku”. Bijušais izdevējs acīmredzami ir aizvainots – ir jau arī par ko – un sabiezina krāsas (es gribētu gan zināt, kam tad maksāja 150 latus par autorloksni), bet daudz kam var tikai piekrist un daudz ko būtu vajadzējis apspriest un risināt jau sen. Starp citu, intervijā redzams, kas labots tekstā, jo atstāti abi varianti. Izskatās jocīgi.

– Tas ir vienkārši idiotisms no valsts puses! Labi, es grāmatas vairs neizdodu, bet noliktavā man tās vēl stāv. Pirmais brīdis bija 2009. gadā, kad es pats no savas kabatas kompensēju paaugstinātā PVN radīto starpību. Rezultāts bija kā ar nazi nogriezts! Arī psiholoģiski. Mums ir pateikts – grāmatas maksās dārgi, ir krīze. Viss apstājas! Plus vēl sitiens, ko saņem brīdī, kad atdod grāmatas grāmatnīcai. Pēkšņi tev ir par piecpadsmit procentiem vairāk mēnesī valstij jāatdod. Pie paštreizējās naudas kustības tas bija ļoti nežēlīgi. Labi, pēc tam valsts samazināja PVN likmi, kaut kas atnāca atpakaļ. Bet otrreiz? Droši vien vēl vairāk samazināšu tirdzniecību. Kāda jēga man tagad finansēt valsti?

Lasīt un klausīties

Gribēju te pieminēt Edvarda Čempjona (Edward Champion) izveidoto sarakstu Literary Podcasts, lai nepazūd, bet man radās problēma. Kā to sauc latviski? Terminoloģijas portālā atradu atbildi “aplāde”. Nu labi, vienvārdsakot, ja gribat paklausīties interneta raidījumus par dažādām ar literatūru saistītām tēmām angļu valodā, šī saite varētu noderēt. Esmu noklausījusies dažus E. Čempiona veidotā The Bat Segundo Show raidījumus, un tie bija interesanti.
Internetā publicēts žurnāla World Literature Today maija un jūnija numurs. Tas ir starptautiskajai zinātniskajai fantastikai veltīts speciālizdevums, kurā iekļauti gan stāsti, gan raksti par, piemēram, Ķīnas un Horvātijas fantastiku, apokalipsi amerikāņu literatūrā, 2009. gada labākajiem darbiem un saraksts ar grāmatām, kam būtu jābūt kārtīgā fantastikas bibliotēkā.
Savukārt The American Scholar publicēta Svena Birkerta apcere Reading in a Digital Age par to, kāds pretstats ir informācijas iegūšana internetā un romāna lasīšana, kāpēc romānus tomēr būtu jālasa un kas notiek, kad mēs tos lasām.

Precību jautājums

Jane Austin “Mansfield Park“. London: Virago, 1989 (1814).


  Ja tā padomā, es aizvien mazāk lasu tā saucamo mākslinieciski augstvērtīgo daiļliteratūru un aizvien vairāk — izklaidējošos žanrus. Bet ne visus. Romantiskos sieviešu romānus parasti ne. Taču Džeina Ostina bija ne tikai sieviešu romānu ciltsmāte, bet arī lieliska sabiedrības tikumu attēlotāja un asas mēles īpašniece, kas pāru, kuri dabonas, tēmu prata padarīt ļoti baudāmu.
  ”Mensfīldas parks” (internetā var lasīt šeit, klausīties — šeit) ir par to pašu mūžīgo jautājumu, kā jaunai sievietei uzvesties, lai varētu labi apprecēties un dzīvot jaukā mājā. Protams, Ostinas laikos šis jautājums bija vēl sāpīgāks nekā mūdienās, kad sievietes ir tikušas ne tikai pie vēlēšanu, bet arī pie mantošanas tiesībām un reizēm drīkst atklāti negribēt ne vīru, ne bērnus, tāpēc vien nestājoties klosterī vai nekļūstot par žēlsirdīgo māsu.
  Šoreiz Ostinas galvenā varone gan nav asprātīga un pašapzinīga jaunkundze kā “Lepnumā un aizspriedumos”. Fanija Praisa ir bikla, slimīga un reliģioza meitene, kas gadiem ilgi baidījusies no mātesmāsas (brīnišķīgi aprakstīts tēls) ģimenes locekļiem, kuri viņu labdarības uzplūdos pieņēmuši pie sevis un nemitējas atgādināt, cik pateicīgai Fanijai jājūtas par iespēju uzaugt starp cilvēkiem, kas ir daudz labāki un gudrāki par viņu pašu. Jaunajā ģimenē meitene vislabāk saprotas ar brālēnu Edmundu, kurš viņu izaudzina par īsti kristīgu sievieti, un pašu muižas ēku un laukiem, kas dod viņai visvairāk prieka.
  Grāmatas ievadā rakstīts, cik ļoti lasītājiem nepatīkot vārgā, klusā un klīrīgā varone, tāpēc lasīt sāku, aizdomīguma mākta. Tomēr atklājās, ka tas, kā pietrūkst Fanijai, pārpārēm piemīt pievilcīgajiem negatīvajiem tēliem, brālim un māsai Krofordiem, kas savaldzina ne tikai lasītāju, bet arī visu Bertramu ģimenes jauno paaudzi. Abas Fanijas māsīcas gan tāpēc piedzīvo daudz ciešanu, jo viņām trūkst morālās nosvērtības, kas paglābtu no pasaulīgajiem kārdinājumiem, piemēram, pašdarbības teātra spēles un vīrieša glaimiem, kas ātri vien pazudina jaunavas.
  Var saprast, kāpēc romānā tik nozīmīga vieta atvēlēta morāles jautājumiem. Ostina to sāka rakstīt 36 gadu vecumā, kad viņai bija pilnīgi skaidrs, ka misteru Dārsiju (proti, ideālo vīrieti) patiesībā dabūt nevar, un kad viņa ikdienā bija spiesta savaldīt pati savu aso mēli, lai netiktu saukta par kašķīgu vecmeitu. Šī vairs nav priecīga grāmata par to, kā priekšā vēl viss laimīgais mūžs. Šis ir stāsts par dzīvi, kur ir jāizvēlas starp ne pārāk saistošām iespējām. Neapdomīga tiekšanās pēc iekārotā noved pie izraidīšanas no sabiedrības, gluži tāpat kā nevēlēšanās pieņemt izdevīgu precību piedāvājumu no netīkama cilvēka. Tomēr ir iespējams tam visam izlaipot cauri, ja cieši ievēro sabiedrības un reliģijas noteiktās uzvedības normas.
  Fanija apprecas, un laulātie draugi tālāk dzīvojot laimīgi. Var jau būt, taču man šķiet, ka viņus tomēr ik pa laikam sāka mākt garlaicība. Vismaz vienu no viņiem. Taču gan jau viņi atcerējās, cik smaga būtu alternatīva.
  (Virago ir sieviešu izdevniecība, kas klasikas sērijā atgādina, ka literatūras vēsture nepieder tikai vīriešiem, taču grāmatas sākumā ir uzskaitīti visu sešu Ostinas brāļu dzimšanas un miršanas gadi un nodarbošanās, bet par viņas vienīgo māsu Kasandru šādas ziņas nav sniegtas.)