Bloga arhīvi

Mirusi slavenākā Austrālijas rakstniece

Mirusi “Dziedoņu ērkšķu krūmā” autore Kolīna Makalova. Lūk, Nīla Geimena komentārs:

“So, Australia’s bestselling novelist dies. She was also a neurophysiologist. So The Australian’s obituary begins by letting us know that she was (in their opinion) unattractive and overweight…

I’m in Australia right now surrounded by friends who are baffled and hurt. Sigh.”


The Thorn Birds author Colleen McCullough dies on Norfolk Island

“COLLEEN McCullough, Australia’s best selling author, was a charmer. Plain of feature, and certainly overweight, she was, nevertheless, a woman of wit and…”

Sapnis parunāties

Gail Jones. Dreams of Speaking. Photo: Naresh Singh. London: Harvill Secker, 2006. 214 lpp.

  Romāna nosaukums norāda uz bezgalīgu klusumu. Tā gluži nav. Romāna varoņi, vēl gados jauna austrāliete Alise un jau krietni padzīvojis japānis Sakamoto kungs, sarunājas gan savā starpā, gan ar vēl dažiem cilvēkiem, taču klusuma klātbūtni un vilinājumu viņi izjūt spēcīgi.
 Viņi iepazīstas vilcienā, kas brauc uz Parīzi. Sāk runāties par Džona Lenona dziesmu “Instant Karma”. Atklājas, ka abus interesē daži modernās pasaules sasniegumi. Alise raksta grāmatu par mūsdienu tehnoloģiju poētiku, par “telefonu, lidmašīnu, datoru ekrānu un elektriskās gaismas, televīzijas, automašīnu un pazemes transporta neievēroto skaistumu”. Sakamoto arī ir nolēmis uzrakstīt grāmatu, telefona izgudrotāja Aleksandra Bella biogrāfiju. Viņu fascinē gan Bella tieksme uz atklājumiem vspār, gan – jo īpaši – viņa vēlme paplašināt sazināšanās iespējas, uzveikt attālumu un kurlumu (Bella māte un sieva bija nedzirdīgas). Te varētu izplūst pārdomās par to, kā šīs tēmas valdzinājumu ietekmējusi Sakamoto bērnība, ziniet, Nagasaki, 1945. gads, atomsēne, uzliesmojoši cilvēki, klusējošas ēnas uz māju sienām, iznīcināta ģimene utt., bet to katrs var izdarīt pats.

 Mr Sakamoto said that reading had saved his life. Not mathematics. Not money. Not travel. Reading. At a time, he said, when he felt blasted by images, words had anchored him, secured him, stopped his free-falling plunge into nowhere.

 Kāpēc Alise jūt nepieciešamību norobežoties no citiem, īsti nav skaidrs. Droši vien tāda gluži vienkārši ir viņas iedaba. Alise vēro mehānismus un reizēm cilvēkus, atceras bērnības nesaskaņas ar māsu un abu pēkšņo sadraudzēšanos padsmit gados, iet pusdienot kopā ar Sakamoto, saņem no viņa vēstules ar dažādu izgudrojumu un izgudrotāju aprakstiem un mēģina tikt vaļā no bijušā mīļākā Stīvena, kas nespēj samierināties ar šķiršanos. Vēlāk viņa aizbrauc uz Nagasaki. Lūk, gandrīz viss grāmatas sižets. Pašās beigās vēl ir daži atklājumi, kas man pat šķita lieki, jo biju pieradusi pie tā, ka gandrīz nekas nenotiek, bet uz to, kas tomēr norisinās, jāskatās ar atsvešinātajām Alises acīm, jāvēro, nevis jāpārdzīvo.

 Romānu veido fragmenti, apraksti, metaforas. Kopumā tas nostrādā, lai gan vietām daiļrunības kļūst par daudz, tā ir pārāk uzkrītoša un vienveidīga. Lielākie iebildumi man bija pret Sakamoto vēstulēm, par spīti smalkajam izteiksmes veidam tās šķita vikipēdiskas. Taču es noteikti esmu gatava izlasīt vēl kādu šīs autores grāmatu.
 Ja pieņemtu, ka pēc grāmatas izlasīšanas ir jāizdara secinājumi, jānonāk pie kādas atziņas, varētu teikt, ka arī introvertie ļaudis reizēm sapņo par sarunām, par attiecībām, kas neapdraudētu viņu telpu un vienatni. Reizēm sapņi pat piepildās.
 Vai varbūt ir jāuzmanās no grāmatām, kas spēj apmierināt bezmaz vai visu nepieciešamību pēc saskarsmes.

 Her tastes in knowledge garnering were irredeemably old-fashioned. She loved the feel of books, their integrity as objects. The wing-plan of them, the scent and warmth of paper. She loved the relative stiffness of the cover and the sentience of settled print. Random flicking of pages, inscriptions, dog-ears. She loved – though it was a sin – to see books left upside down, their bird shape accentuated in the keeping of a page. She loved those images of the Annunciation in which the Virgin rests her index finger on a page of her book, retaining her place during Gabriel’s visit. Or the mortuary statues in European churches, that have dukes and bishops sleeping in death on the pillow of an open book. She loved second-hand bookshops for their presumption that any tatty volume mattered, and new bookshops, for their signs and neat rows of books, waiting to be opened for the very first time. Inherited books. Books as gifts. Books as objects flung across the room in a lover’s argument. Books (this most of all) taken into the warm sexual space of the bed, held upon the lap, entered like another body, companionable, close, interconnecting with innermost things. Those bed books that chart the route between waking and sleeping, that are a venture of almost hypnagogic power. Those enticements. Adventures. Corridors of woords. Capsules. Secrets.

Burvju mākslinieks, miglas pūtējs

Kaaron WarrenMistification“. Il. Veysel Zandli. London: Angry Robot, 2011. 448 lpp.

    Pirmo (patiesībā otro) Vorenas romānu es nopirku vāka dēļ, nākamos — tāpēc, ka man patika izlasītais. Otrā grāmata izrādījās pavisam citāda nekā pirmā, un trešā nav līdzīga iepriekšējām.
    Tā sākas ar baisu apšaudes ainu (to var lasīt šeit). Mazo Mārvo izglābj vecmāmiņa, un turpmākos četrus gadus viņi nodzīvo slepenā istabā mājā, kas pilna ar ienaidniekiem. Mārvo pa naktīm zogas pēc ēdiena, dienās viņam vecmāmiņa čukst stāstus, viņi skatās televīziju — bez skaņas, un Mārvo no grāmatas mācās burvju trikus. Kad vecmāmiņa nomirst, divpadsmitgadīgais puika dodas pasaulē.
    Šķiet, nu vajadzētu sākties spraigai darbībai, bet nekā. Vīri ar šautenēm Mārvo nevajā, lai gan vēlāk viņam parādās cits nāvīgs ienaidnieks. Viņš ir īsts burvis, spēj radīt ilūzijas un miglu, kas novērš cilvēku domas no ļaunuma, un to viņš arī dara, taču lielākoties Mārvo meklē stāstus. Viņam nav sava dzīves stāsta, ne tēva, ne mātes, un vai katram satiktajam cilvēkam Mārvo lūdz izstāstīt stāstu, lai tajā varbūt atrastu gabaliņu sevis un lai mācītos. Es gan neskaitīju, bet runā, ka grāmatā esot gandrīz simt īsu stāstiņu, daži tikai rindkopu gari, citi — vairākas lappuses.
    Tad Mārvo satiek Andru, kura ir tikpat dīvaina kā Mārvo un arī vāc citu cilvēku drusciņas, tikai viņai vairāk par stāstiem pie sirds iet nagi un ragi, matu kumšķīši, zobi un pat pelni. Andra nav burvju māksliniece, viņa ir ragana, tāda, kādu sevi varētu iztēloties mūsdienu vikas mākslas piekritējas, kas, starp citu, šo varētu izmantot par rokasgrāmatu. Andrai ir gan ar spogulīšiem izšūti (lai atvairītu ļaunu aci) gari svārki, gan kaudzēm talismanu, gan zināšanas par neauglības, epilepsijas, klepus un daždažādu citu kaišu ārstēšanu ar reti sastopamām vielām un dīvainiem paņēmieniem. Andra pati stāsta stāstus, katru reizi pārradot savu pagātni.

    Ir starpība starp raganu un burvju mākslinieku. Ragana rada pārmaiņas, nobur. Burvju mākslinieks rada ilūziju. Dažā ziņā burvju mākslinieks ir spēcīgāks par raganu, jo vārdi un ilūzijas var būt ļoti stipri, cilvēkus var pārliecināt izmainīties, ja viņi domā, ka to paveic kāds cits, un viņi spēj atdarināt redzēto un dzirdēto.

    Starpība ir, taču vispār Mārvo un Andra ir līdzīgi. Viņi abi ir marginalizēti, dīvaiņi, kas nespēj iekļauties sabiedrībā, cilvēki, kas nav atguvušies no pārdzīvotajām psiholoģiskajām traumām un rod mierinājumu savās neparastajās spējās, kas varbūt ir patiesas, jo šī ir fantāzijas grāmata, taču tikpat labi varētu būt izdomātas, lai izdzīvotu.

    Mārvo pat trīspadsmit gadu vecumā saprata, ka burvju mākslinieki bija cilvēces sargi. Bez miglas, bez fantāzijas pasaulei varētu pienākt gals. Neviens negribētu dzīvot vai laist pasaulē bērnus. Cilvēki izmirtu.

    Romāns pat varētu būtu veiksmīgāks, ja tiktu izdots kā reālistiska literatūra, bez brīnišķīgā uzraksta uz pēdējā vāka:
    FILE UNDER: Fantasy: True Magic / Find the Lady / All is Illusion / Bring the Mist.
    Vorena, tāpat kā Džoiss, grāmatas tekstu padara par galvenā varoņa izjūtu spoguli un lielā mērā atsakās no sižeta. Mārvo visu mūžu ir bijis vientuļš, jo vecmāmiņa nav viņā atmodinājusi emocijas, un arī teksts ir atsvešināts, slēpjas un mēģina salikt sevi kopā no dažādiem krikumiem. Bez jau minētajiem stāstiņiem grāmatā ir zemsvītras piezīmes un vairāki pielikumi, kur, tāpat kā pamattekstā, ir raganas virumu receptes (lai uzvārītu franču zivju zupu, vajagot pusi lauru lapas un veselu paciņu safrāna drīksnu), pamācības, kā veikt burvju trikus, apcerējumi par pašnāvībām, sifilisa stadijām, minerālu dziedinošo īpašību uzskaitījumi utt. Brīžiem tā visa kļūst par daudz.
    Būtībā grāmata ir tikpat traģiska kā “Slights”, tikai tās slepkavnieciskajai varonei bija vieglāk just līdzi. Šeit ir upuri, kas gan nepadodas, taču lielā mērā paliek sveši, jo paši neuzdrīkstas līdz galam ieskatīties sevī. Tomēr te ir arī negaidītas un, iespējams, laimīgas beigas, reklāmas un popmūziku saceroši burvju mākslinieki, stopētājs no viņpasaules un citas spilgtas vietas. Nez, ko pārsteidzošu Vorena izdomās nākamajā romānā?

Šonedēļ internetā. 12

Vai drīzāk šoruden internetā…

Endrjū Vīlers (Andrew Wheeler) uzdod jautājumu, kas ir laba recenzija, un atzīst, ka mēs rakstām, lai atrastu savas vājās vietas. Viņa pārdomas ir vērts izlasīt, lai gan konkrētus padomus viņš nesniedz.

The best advice on writing anything boils down to: read as widely as you can in that area, thinking about what you like and don’t like, and then write as much as you can, also keeping track of what you think you’re doing well and what you can’t quite manage to put into words the way you want to.

Oktobrī Pols Džesaps (Paul Jessup) par baltu veltu izdāļā savu sirreālo kosmosa operu “Open Your Eyes” (.pdf) (par grāmatu esmu jau rakstījusi). Tie, kas nopirks Kindle vai Nook failu un par to pavēstīs autoram, piedalīsies papīra grāmatas (ar autogrāfu) un audiogrāmatas izlozē.

Par brīvu nu var lasīt arī austrāliešu fantastikas žurnāla “Aurealis” jaunāko numuru. “The Bunyipslayer and the Bounty Hunter” (Lachlan Huddy) ir stāsts mazlietiņ vesterna garā un nedaudz par briesmoņiem, bet vispār tas ir par mīlestību. Man gan šķita pārāk izstiepts. “One Hundred Years” (Aimee Smith) kāda gaužām izsalkusi feja stāsta par neveiksmīgu darījumu ar cilvēkiem, kas pat izraisījis karu. Tas ir skats uz Ērkšķrozīti no otras puses.

Doronike šonedēļ rakstīja par kādu brīnišķīgu grāmatu: Zēbalda “Austerlicu”. Zēbalda bijušais skolnieks citā rakstā apcer viņa attieksmi pret Lielbritānijas augstākās izglītības sistēmu un ne tikai.

“Conditions in British universities were absolutely ideal in the Sixties and Seventies. Then the so-called reforms began and life became extremely unpleasant,” Sebald explained in an interview with The Observer in 1996. “I was looking for a way to re-establish myself in a different form simply as a counterweight to the daily bother in the institution.”

Džūditas Batleres (Judith Buthler) lekcijas “Bodies in Alliance and the Politics of the Street” videoierakstu var noskatīties šeit. Tās teksts lasāms EIPCP vietnē.

Human action depends upon all sorts of supports – it is always supported action. But in the case of public assemblies, we see quite clearly not only that there is a struggle over what will be public space, but a struggle as well over those basic ways in which we are, as bodies, supported in the world – a struggle against disenfranchisement, effacement, and abandonment.

Endrjū Buša (Andrew Bush) instalācijā “Speech Acts” redzami divu filosofu – Deridas un Serla – grāmatplaukti.

Reiz es te jau pieminēju V. S. Naipola attieksmi pret rakstniecēm. Šai sakarā ir sacerēts arī kāds dzejolis.

Poem Composed While Waiting for the Gynecologist to Come In. (Seriously.)
Naipaul says he can tell
right away if a writer’s a woman
or a man—the difference
being her narrowness of scope
and excess sentimentality; his
universality and grandness of theme,
his liberty and largesse.
[Lasīt tālāk.]

Šodien un rīt Kongresu namā ir Rīgas Grāmatu svētki. Grāmatas tirgos ap 40 izdevniecību, būs loterija un grāmatu maiņas galds, darbosies lasīšanas, rotaļu un zīmēšanas darbnīca bērniem. Arī notikumu programma paredzēta galvenokārt bērniem, un to var atrast “Delfos”.

Un pēc tam… Vīlušās grāmatas dienasgrāmata.

Reklāmas pauze. Pēc tam kino

Šis ir literatūras balvu nomināciju laiks. Starp visām citām balvām, ko gribu šeit kādreiz pieminēt, ir Austrālijas fantastikas literatūras “Ditmar Award”, uz kuru labākā romāna kategorijā pretendē arī kāda šeit jau aprakstīta grāmata: Kāronas Vorenas „Walking the Tree”. Gluži ideāla tā nav, taču man ekoloģiski, antropoloģiski, feministiski utopiskā postapokalipse patika. Vāks arī glīts.
Grāmatas izdevēji “Angry Robot” šim gadījumam par godu šodien līdz pusdienlaikam e-grāmatu pārdod par vienu angļu mārciņu.
Ditmara balvas pretendentu saraksts atrodams šeit. Starp citu, Kārona Vorena šo balvu saņēma jau pagājušajā gadā par šausmu romānu “Slights”.

Cits austrālietis, nesen latviski izdotais Šons Tans, pirms pāris dienām saņēma Astrīdas Lindgrēnas piemiņas balvu, ko Zviedrijas valdība piešķir izciliem bērnu grāmatu autoriem un ilustratoriem, kuru darbos izpausta cieņa pret demokrātijas vērtībām un cilvēktiesībām. Tans šiem nosacījumiem lieliski atbilst, turklāt ļoti skaisti zīmē. Viņš šogad ir dabūjis arī “Oskaru” par animācijas īsfilmu “The Lost Thing“. Tas filmai ir jau kāds astotais apbalvojums.

P.S. Palūk, kā grāmatai un filmai saskaņotas krāsas!

Aizpilsētas stāsti. Skaisti

Šons TansAizpilsētas stāsti“. Tulk. Valdis Ābols. Rīga: liels un mazs, 2010. (Shaun Tan “Tales from Outer Suburbia”, 2008.)

“Aizpilsētas stāsti” ir paredzēti kā V. Ziemassvētku dāvana. Bet ziniet, nemaz negribas viņam to atdot, jo jaunais cilvēks ar nenoturīgo uzmanību vēl nemācēs to īsti novērtēt, bet mēs gan varētu ilgi pētīt zīmējumus un priecāties par to, cik glīti un kārtīgi viss nostrādāts. Ja nu vienīgi papīrs pārāk balts (bet “Arctic Paper” vismaz pirms kāda laika pēc vides aizsardzības kritērijiem bija Latvijā laikam pat labākais pieejamais papīrs).
Grāmatā ir piecpadsmit austrāliešu mākslinieka un rakstnieka Šona Tana stāstiņi, kas vēsta par notikumiem priekšpilsētā, kuras realitāte mazliet atšķiras no ierastās. Tans, starp citu, šogad saņēma Hugo prēmiju kā labākais profesionālais fantastikas mākslinieks. Stāstos primārais ir dažādās tehnikās veidots zīmējums, kas tekstu ne tikai papildina, bet bieži vien ir vienīgais veids, kādā tiek pavēstīta daļa notikumu, un tieši šī daļa man parasti patika vislabāk, jo tā vienlaicīgi ir gan smalkāk izstrādāta, gan atstāj vairāk vietas lasītāja iztēlei.
Šis stāsts (ņemts no izdevniecības vietnes, kur var apskatīt vēl pāris paraugus. Citi zīmējumi un autora atmiņas, kā stāsti radušies, atrodami viņa virtuālajās mājās) visvairāk atgādina komiksu, tomēr šī nav ne komiksu, ne mākslas, ne bērnu grāmata. Tā ir bilžu grāmata visiem, kas noteikti cietīs no tā, ka grāmatnīcās tiks ielikta bērnu literatūras plauktā, kur to nepamanīs puse potenciālo lasītāju: bezbērnu estēti, sociālu problēmu interesenti un fantastikas fani. Bet varbūt pieaugušajiem nepienākas ne tik skaidri izteikta morāle, ne – vēl jo vairāk – tik krāsainas ilustrācijas.
Kas īsti notiek aizpilsētā? Kāda ģimene uzņem ārzemju viesskolēnu Ēriku, kas gulēt un mācīties grib virtuves pieliekamajā. “Tā vienkārši ir cita kultūra.” Stāsts mazliet atgādināja Geimena pamācību, kā runāt ar meitenēm ballītēs, – ne tikai minimālās sižeta līdzības, bet galvenokārt neizprotami svešādās noskaņas dēļ. Zaudējumi un atsvešinātība Tanam esot ļoti tuvas tēmas. Tomēr “Ēriks” ir ļoti sirsnīgs darbs.
Nepavisam nav bērnišķīgi avīžrakstu fragmenti, kas nodrukāti apkārt stāstam “Amnēzijas mašīna”.

Publisko noliegumu ministrs vakar sniedza paziņojumu presei, kurā, apsteidzot valdības pretkorupcijas komisijas gaidāmo ziņojumu, viņš apgalvoja, ka nekāda korupcija valsts pārvaldē nepastāvot.

Vai fragments, kas atsauca atmiņā Valmierā ieklīdušo lūsi:

netuvoties sārtajam flamingam, kuru, iekams nav gūti pierādījumi par pretējo, varas iestādes ir klasificējušas kā “ārkārtīgi bīstamu”.

Ne vienā vien stāstā par nesaprašanos beigas ir labas. Ja sākumā visi ir vienisprātis, ka “neviena cita zeme nav sliktāka par šo”, beigās viņi uzzina, ka tur ir kas pasakains un tāds, kā nav nevienā citā zemē. Tana stāsti bieži ir skumīgi, bet ne drūmi. Viņš ir gudrs un labsirdīgs. Aizpilsēta bieži ir tikpat absurda kā pārējie pilsētas rajoni, bet turienieši to māk pavērst citādi. Ballistiskās raķetes, ko valdība ielikusi katrā pagalmā, cilvēki ir nokrāsojuši košās krāsās un izmanto savām vajadzībām.

Tagad mēs esam arī pasākuši uz Ziemassvētkiem apkarināt raķetes ar lampiņu virtenēm. Jums vajadzētu vakarā uzkāpt kalnā un paskatīties, kā visapkārt zibsnī un mirguļo simtiem spožu smaiļu.

Zem raķetes vai eglītes – šo grāmatu es arī gribētu.

Šonedēļ internetā

Galvenokārt tāpēc, ka allaž izkaisu interesantās norādes pa dažādām vietām, gribu pašu labāko salikt šeit.
Izlasīju vēl vienu Arvīda Jozaiša rakstu par Latviju: “Tauta iš žodžių, arba Es runāju latviski”. Šoreiz viņš piemin gan glāsmaino Sandras Glāzupas balsi, gan to, kā padomju laikā godināja Krišjāni Baronu, piesauc gan “horizontālo taimkodu”, gan Jāni Endzelīnu un to, kā mēs vēl aizvien spējam citvalodu īpašvārdus transkribēt saskaņā ar latviešu valodas normām, kamēr pašiem leišiem rodas konflikti ar poļiem, kas protestē pret savu uzvārdu leitiskošanu pasēs. Par pēdējo jautājumu jaunākajā “Rīgas Laikā” komentāru uzrakstījis Aldis Lauzis.
Par rakstniecību “Kultūras foruma” intervijā ļoti atklāti un ļoti amerikanizētā valodā runā Agate Nesaule:

Priekšlasījums vai referāts grupām, kurās ir Amerikas latvieši, ir tāpat kā slidot uz plāna ledus, jo reakciju nevar paredzēt. Vai pieskries kāda no dusmām sasarkusi vecāka sieviete ar rokām dūrēs, it kā gatava man sist, un pieprasīs, lai es atvainojos visiem Indianapoles latviešiem par kaut ko, ko es nekad neesmu rakstījusi? Vai kāds vecs onkulis pasludinās visiem, ka es neesmu latviete?

Čaka Makenzija (Chuck McKenzie) stāstā “Confessions of a Pod Person” pēc neizdevušās invāzijas daži citplanētieši ir spiesti maskējušies dzīvot uz Zemes. Jauks vecās tēmas pavērsiens.
Pats skaistākais, ko šonedēļ izlasīju, bija ASV dzīvojošas ungārietes Teodoras Gosas (Theodora Goss) darbi. Sāku ar internetā pieejamo dzeju (visas saites ir atrodamas viņas vietnē), kas man vienlaikus atgādināja gan Nīla Geimena dzejoļus, gan Čārlza de Linta stāstus, gan psihoanalītiķes, dzejnieces un stāstnieces K. P. Estesas (Clarissa Pinkola Estes) grāmatu “Women Who Run With the Wolves: Myths and Stories of the Wild Woman Archetype”. Tad izlasīju visus stāstus. Visvairāk man patika “Sleeping With Bears” ar gluži erotiskām beigām (kāpēc gan viņa grib precēties ar lāci, ja viņai jau bija tuva draudzība ar juristu?) un ļoti spēcīgais “The Mad Scientist’s Daughter” (E., noteikti izlasi vismaz šo!), kura tēma – sievietes briesmoņi – ir aizsākta agrāk publicētā stāstā “The Puma”. Tvaika tur nav, bet Viktorijas laikmeta un panka – pārpārēm. Beigās izlasīju arī aprakstu par ungāru fejām “Hungarian Fairies” ar vairākām krāšņām ilustrācijām (izrādās, ungāru nostāstos Transilvānijā dzīvo nevis vampīri, bet gan fejas) un jaunāko interviju, kuras dēļ patiesībā aizgāju ciemos pie Gosas un kurā viņa izstāsta, kāpēc viņai sanāk skaists teksts, lai gan atsevišķi teikumi ir pavisam vienkārši, un visu ko citu. Tagad es gribu viņas stāstu krājumu, kas diemžēl, tāpat kā visas pārējās pēdējā laikā iekārotās grāmatas, ir plāns, mīkstos vākos un padārgs. Un vispār es biju domājusi šogad neko vairs neiegādāties, jo vēl nav izlasīti pēdējie pirkumi.
Un nu skaista filmiņa, kurā no grāmatām sanāk māksla (paldies Sandrim, kas parādīja).

Es izslēgšu internetu un mēģināšu atdzejot kādu Gosas dzejoli.