Bloga arhīvi

Personīgā elle

Kaaron Warren „Slights”. Il. Stefan Kopinski. London: Angry Robot, 2009.


Grāmatas fragments lasāms šeit.

Izlasījusi Kāronas Vorenas ekoloģisko utopiju, es nolēmu pagaidīt viņas nākamo grāmatu par burvjiem, bet pirmo romānu nepirkt. Taču tad kādu dienu ieraudzīju to Barona ielas “Rozes” plauktā, kur, starp citu, viņdien vēl stāvēja cits eksemplārs. Palūkojos tikai uz cenu, kas izrādījās patīkama, un nedomājot pirku nost. Pareizi darīju. Vorena ir uzrakstījusi pārliecinošu un iespaidīgu darbu, kas ne velti ir saņēmis attiecīgā žanra balvas.

Šis ir ļoti sāpīgs stāsts — kā no mazas meitenītes izaug sērijveida slepkava. Grāmata sākas ar galvenās varones vēlāk daudzreiz atkārtoto domu, ka notiekošajam vajadzēja būt pavisam normālam, bet patiesībā notika, lūk, kas: astoņpadsmitgadīgā Stīvija pēc pusdienām ar mašīnu ietriecās mūrī, izdzirda mātes pirmsnāves šausmu kliedzienu un pati nonāca reanimācijā un aukstā, pēc naftalīna un mēsliem smirdošā telpā, kur jau priekšā bija citi cilvēki, kas gribēja viņu saplosīt. Vēlāk šī telpa kļūst par Stīvijas apsēstību, viņa izdara vairākus pašnāvības mēģinājumus, lai tajā atgrieztos atkal un atkal, un ar laiku saprot, ka visus šos cilvēkus viņa reiz ir aizvainojusi un nu viņi gaida Stīvijas nāvi, lai atriebtos.
Jāpiebilst, ka neviens netic tam, ka Stīvija avāriju izraisīja netīšām. Viņa paliek viena vecāku mājā, jo brālis ir pametis mājas un uzsācis veiksmīgu karjeru, bet mīļotais tēvs policists jau sen ir miris varoņa nāvē. Stīvija sāk uzrakt dārziņu sētas pusē, lai iestādītu jasmīnus, taču atrok rūpīgi glabātos ģimenes noslēpumus, kas viņu fascinē tikpat lielā mērā kā aukstā pēcnāves telpa un liek atcerēties bērnību, kuras ainas pakāpeniski iegūst jaunu nozīmi.
Šausmu sajūtu izraisa nevis vardarbīga nāve, bet dzīve. Stīvija romāna gaitā kļūst aizvien sociopātiskāka, viņas rīcība — aizvien baisāka, taču manī viņa izsauca nevis riebumu, bet gan līdzjūtību un vēlmi palīdzēt. Sākumā nevarēju saprast, kādēļ pēc visiem pašnāvības mēģinājumiem Stīvija dabū tikai psihologa konsultācijas, nevis, teiksim, psihiatrisko klīniku (vai tā palīdzētu, tas jau ir cits jautājums), taču tad apķēros, ka jāglabā taču tie ģimenes noslēpumi. Starp citu, šajā grāmatā, atšķirībā no nesen lasītā R. Rendelas romāna, man ne brīdi neradās šaubas par iedzimtu noslieču pastāvēšanu. Stīvija vairākkārt uzsver, ka viņai nav izvēles, ka viņas rīcība ir jau iepriekšnoteikta un viņa tikai piepilda savu likteni. Negribas ticēt tam, ka neko nevarēja darīt, taču, no otras puses, ja viņas dzīve varēja būt citāda, viss notikušais kļūst vēl šausmīgāks.
Pati autore intervijā saka: “Viņa simbolizē visu vientulību, ko es dzīvē esmu redzējusi, ko esmu izjutusi.” Naidīgie cilvēki aukstajā telpā dod to, kā nav dzīvē:

Es bieži domāju par to vietu. Viņu glāstiem, viņu pielūgsmi. Es atceros, kā viņi man pieskaras. Tas rada mazliet šķērmu sajūtu, kā aukstu caurumu dziļi vēderā. Viņi pieskaras man tik izmisīgi, tik alkaini. Es izjūtu pār viņiem lielu varu.

Grāmata, ko es nosauktu par psiholoģisku romānu ar spēcīgiem šausmu elementiem, man izraisīja ilgstošas bioloģiski filosofiskas pārdomas par determinismu (vai ne?) un cilvēka atbildību par savu rīcību un apkārtējo personu likteni, un par sabiedrības neveiklo attieksmi pret garīgi slimiem un citādi nesaprotamiem ļaudīm. Tomēr es jutos atvieglota, ka tā neesmu es, kas tur izstāsta savu dzīvi.

Piecos gados apkārt kokam

Kaaron WarrenWalking the Tree”. il. Greg Bridges. London: Angry Robot, 2010.


  (Grāmatas fragments lasāms šeit.)
  Šo grāmatu nopirku vēl pirms tās iznākšanas skaistā vāka dēļ. Protams, arī apraksts bija gana daudzsološs: Botānija (Botanica) ir liela sala, kuru gandrīz pilnībā aizņem Koks. Tikai pie paša jūras krasta ir brīva zeme, kur mīt cilvēki. Lillai, kas sasniegusi pieaugušas sievietes vecumu, jākļūst par skolotāju un kopā ar bērniem jādodas piecus gadus ilgā ceļojumā apkārt Kokam, lai iemācītos visu, ko var apgūt salas kopienās.
  Grāmatai ir zināma līdzība ar Ursulas Le Gvinas darbiem (uz aizmugurējā vāka nodrukāts ieteikums lasīt Le Gvinas „Lavīniju” un „Tehanu”, ja ir paticis šis darbs). Tās spilgtākā iezīme ir gluži vai antropoloģiskais dažādu kopienu dzīves attēlojums, kas ļauj noticēt, ka viena no iespējamām nākotnēm varētu būt tieši tāda. Lasot bieži iedomājos, vai es tur gribētu dzīvot — šis jautājums ir allaž aktuāls arī salas skolotājām. Reizēm jā, gribētu, reizēm nē, bet, ja kāds no malas aprakstītu mūsdienu dzīvi (un es nedomāju tikai pēdējos pāris gadus), tad laikam jau labāk dzīvot tur, blakus Kokam.
  Sākumā dzīve uz salas šķiet kā feministiska un ekoloģiska utopija. Tradicionālās dzimumu lomas šeit ir pavērstas otrādi. Vīrieši ir tie, kas dzīvo mājās, pieņem dzemdības un paveic lielāko daļu bērnu auklēšanas darba, kamēr sievietes, vismaz labākās, spēcīgākās un gudrākās, var apceļot pasauli. Salas iedzīvotāji lieliski apzinās, ka pieejamie dabas resursi ir ierobežoti un viņu izdzīvošana ir atkarīga no Koka. Viņiem ir efektīva dzimstības regulēšana — to garantē sieviešu noteicošais stāvoklis, pretapaugļošanās līdzekļi (nākamā rīta tēja) un strikta tabu sistēma, kas nepieļauj dzimumattiecības vienas kopienas iedzīvotāju un radinieku starpā. Jaunās sievietes, kuras kopienas vīrieši atzinuši par labākajām, tiek sūtītas apceļot salu kā bērnu pavadones jeb skolotājas. Katrā kopienā viņas aplido vietējie vīrieši, kas šādi dabū seksu un, ja viņiem un kopienai paveicas, — sievu. Vismaz tik ilgi, līdz sievietei tas apnīk.
  Vai jaunas meitenes, lai cik arī ilgi nebūtu gaidījušas šo iespēju, var tā vienkārši gandrīz katrā jaunajā vietā jau pirmajā vakarā atrast kādu, ar ko grib mīlēties, tā jau ir cita lieta. Es par to mazliet šaubos — viss tomēr notiek ļoti strauji. No otras puses, viņas šeit lielā mērā ir uzņēmušās mūsu sabiedrībai raksturīgo vīrieša lomu, un jauniem puišiem tas varētu arī nebūt pārlieku grūti, ja vēl ņem vērā, ka sabiedrība no viņiem (tas ir, viņām) gaida tieši to. Vēl viens neatbildēts jautājums ir tas, kā jūtas tās meitenes, kuras netiek izraudzītas par skolotājām, un vai viņām tiešām tā arī šķīsti jānodzīvo viss mūžs.
  Arī ekonomiskā dzīve ir sakārtota. Naudas, šķiet, tur nav, pa vidu kopienām, kas cita no citas atrodas mēnešiem ilgu gājienu attālumā, atrodas tirgus vietas, kur var mainīties ar specifiskiem kopienu ražojumiem, piemēram, smaržām, metāla un māla traukiem, tēju un ziedēm, kas mazina menstruālās sāpes. Iecienīta ir arī apmainīšanās ar dāvanām.
  Lielais atstatums un neiejaukšanās politika — katrā kopienā var atrast ko izziņas vērtu, un citiem jāļauj dzīvot, kā viņi ieraduši, — novērš potenciālos politiskos konfliktus. Visi bērni, arī puikas, reizi mūžā apceļo visu salu, katrā kopienā nodzīvojot mēnesi un iemācoties pieņemt svešādo. Gluži kā tādā ES jauniešu apmaiņas programmā.
  Taču katrai kopienai ir savas ēnas puses, un utopiskā noskaņa pamazām gaist. Izrādās, ka daži vīrieši nejūtas īsti laimīgi un vēlētos pāriet uz dzīvi citur, piemēram, homoseksuālistu ciemā, lai gan no ārpasaules, kas ir sieviešu daļa, viņiem tomēr ir mazliet bail. Ikdienā slēptā agresija dažās situācijās izlaužas uz āru ne vienā vien vietā, un Lillai, ceļojot apkārt pasaulei, nākas nepārtraukti pārvērtēt savu skatu uz dzīvi.
  Grāmatā striktais iedzīvotāju sadalījums ļoti viendabīgās apmetnēs palīdz novērst konfliktus, piemēram, vienkopus dzīvo arī visi sadistiski noskaņotie vīrieši, no kuriem pārējie cilvēki var viegli izvairīties — protams, izņemot tur piedzimušos bērnus. Grūti iztēloties, kā to panākt dzīvē, turklāt man tā nemaz nelikās tik laba doma. Gluži kā pļavas vietā stingri nošķirtas dažādu puķu dobes.
  Turklāt viena zēna — Moraces — māte bija uzticējusi Lillai bīstamu noslēpumu: viņa ir slima. Bīstama infekcija gandrīz pilnībā tika iznīcinājusi iepriekšējo civilizāciju, un no slimībām salas iedzīvotāji baidās visstiprāk — pat vēl vairāk nekā no jūras briesmoņa un spokiem, kas dzīvo Kokā. Ja kāds uzzinās, ka Morace ir nevesels, viņu “ārstēs”…
  Tomēr kopumā grāmata ir negaidīti un patīkami optimistiska, un šādos daļēji postapokaliptiskos darbos tas nemaz tik bieži negadās. Varbūt tomēr cilvēki ir spējīgi mācīties no kļūdām un vienoties kopīgu mērķu un gluži vienkārši labākas dzīves vārdā. Brīnišķīgi ir arī sekot līdzi tam, cik daudz kopējā un atšķirīgā ir kopienu mītos par Koka sākotni un pirmajiem cilvēkiem. Lilla beigās vispār nokļūst līdz pašai serdei un uzzina salas vēsturi, un tas viņai varētu palīdzēt mainīt tās gaitu vēl mazdrusciņ gaišākā virzienā.
  Kā jau teicu, grāmatas pasaule ir attēlota nevainojami, ja nu vienīgi pārāk īsi. Es būtu ar mieru lasīt ne vien piecsimt lappuses, bet arī divtik daudz, jo Vorenai acīmredzami bijis pulka sakāmā. Sižetā netrūka vietu, kur par notikumiem varētu stāstīt krietni plašāk (darbība vispār grāmatā paliek otrajā plānā, bet tas man netraucēja), turklāt beigas šķita sasteigtas un Moraces problēmas atrisinājums nelikās pārliecinošs. Bet Lillas tēla izaugsmes attēlojums ir paveikts labi, es viņai noticēju, un man viņa patika. Turklāt grāmata liek domāt, lai arī nav didaktiska.
  Katrā ziņā autores vārdu esmu iegaumējusi, jo tam ir vērts pievērst uzmanību. Vorenai pirms tam ir iznācis stāstu krājums un šausmu romāns, šogad gaidāms vēl viens romāns par burvjiem mūsdienu pasaulē. Arī par Koku vēl daudz stāstu varētu izstāstīt…