Bloga arhīvi

TV šovu apziņas šausmene

Elfrīde Jelineka “Mihaels. Jauniešu grāmata infantilajai sabiedrībai“, no vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš, il. Elīza Vanadziņa. Rīga: AGB, 2006. (Elfriede Jelinek “Michael. Ein Jugendbuch für die Infantilgesellschaft”, 1972.)

Mihaels (..) šis vārds apzīmē ideoloģisku mēslu čupu, uz kuras zeļ tikai sabiedriski vēlami un politiski izmantojami sapņi. Pietiekami agri aizsāktas selekcijas rezultātā rodas gandrīz vai nereāli mākslīgo sapņu cilvēki, kurus šeit pārstāv divas jaunas meitenes. Tās ieved apziņas šausmenē, ārprātīgā ainavā, kuru veido vieni vienīgi identificēšanās piedāvājumi, varbūt viskļūmīgākie, kādus masu mediji iepotējuši dezorientētajam indivīdam… Elfrīde Jelineka radikāli pakļauj savus jaunos personāžus mākslīgajai pasaules lielvarai, šādi padarot viņus aizvien nespējīgākus noteikt, kas īsti ir realitāte.

Tā rakstīts uz grāmatas vāka. Romānā gan tik sarežģīti vārdi nav lietoti, lai jaunajam lasītājam, ko autore ik pa laikam uzrunā un kam dod gādīgus padomus, pārlieku neapgrūtinātu dzīvi. Tas tomēr nenozīmē, ka grāmata būtu viegli lasāma. Sižets ir saraustīts, TV ekrānā notiekošo grūti atšķirt no pārējā, varones mirst un atkal parādās kā Kenijs “Dienvidparkā”, tikai par viņu nāvi neviens neuztraucas pat simboliski.
Vislielāko izaicinājumu, protams, sagādā vardarbība. Sensenos laikos skatījos pēc Jelinekas grāmatas “Klavierētāja” uzņemto filmu. Bija laba, bija iespaidīga, bet otrreiz es nez vai uz to saņemtos. “Mihaelā” nepatīkamā ir daudz vairāk, visa sabiedrība sadalās sadistos, kas nosaka pasaules kārtību, un viņu bezspēcīgajos upuros, kam nav nekādu cerību pacelties hierarhijā, atbrīvoties no šefa, kas labprāt sašķaida sekretāri pret grīdu vai ar lineālu izurbina tai caurumu vēderā.
Man ir nojauta, ko autore ar to būs gribējusi pateikt, bet jāsaka, ka šoreiz es to nesadzirdēju. Varbūt tas tāpēc, ka šī viņai ir tikai otrā grāmata. Drīz vien man nācās izvēlēties: likt nost grāmatu, uztvert to visu nopietni un griezt vēnas vai arī attālināties no notiekošā. Izvēlējos pēdējo iespēju un grāmatu izlasīju, no tās atsvešinājusies, neļaujot tai sevi ietekmēt un pārliecināt. Ja “Mihaels” būtu īsstāsts un beigtos, kamēr šausmas vēl ir šausmīgas, tas būtu daudz iedarbīgāks.
(Grāmatas fragmentu lasiet šeit.)