Bloga arhīvi

Šonedēļ internetā 27. Grāmatas, lasīšana un filma

Scientific American rakstā The Reading Brain in the Digital Age: The Science of Paper versus Screens uzdod pēdējos gados mūžīgo jautājumu:

As digital texts and technologies become more prevalent, we gain new and more mobile ways of reading—but are we still reading as attentively and thoroughly? How do our brains respond differently to onscreen text than to words on paper? Should we be worried about dividing our attention between pixels and ink or is the validity of such concerns paper-thin?

Ir arī dažas atbildes:

Even so, evidence from laboratory experiments, polls and consumer reports indicates that modern screens and e-readers fail to adequately recreate certain tactile experiences of reading on paper that many people miss and, more importantly, prevent people from navigating long texts in an intuitive and satisfying way. In turn, such navigational difficulties may subtly inhibit reading comprehension. Compared with paper, screens may also drain more of our mental resources while we are reading and make it a little harder to remember what we read when we are done. A parallel line of research focuses on people’s attitudes toward different kinds of media. Whether they realize it or not, many people approach computers and tablets with a state of mind less conducive to learning than the one they bring to paper.

Nu ja, es arī atceros, kurā atveruma malā bija citāts, kas man iekritis prātā. Un audiogrāmatu klausīšanās man tikpat mazā mērā šķiet esam lasīšana kā, piemēram, teātra skatīšanās: tas ir pavisam cits žanrs.

Šonedēļ bija Pasaules grāmatu un autortiesību diena.
Lietuvas literatūras tulkotāju savienība
tajā pasludināja savas ikgadējās antiprēmijas saņēmējus. Pie šī (ne)goda tika izdevniecība “Metodika”, kas publicējusi no angļu valodas tulkotu norvēģu rakstnieces Karinas Fosumas romānu “Tikai neatskaties!” – par nevīžīgu attieksmi pret tulkotāja darbu un neveiksmīgu tulkojumu (oriģināla izkropļojumu, vienkāršotu valodu, slikti rediģētu tekstu); Ģedimina Navaiša labdarības fonda bibliotēka par tulkotāja tiesību pārkāpumu, bez atļaujas ievietojot H. Melvila “Mobija Dika” tulkojumu internetā; lielākā Lietuvas izdevniecība “Alma Littera” par tulkotāju uzvārdu neminēšanu “Grāmatu kluba” katalogā.
LLTS vietnē atrodams Neiesakāmo grāmatu saraksts, tiesa gan, aizdomīgi īss.

Latvijā todien autortiesību jautājumam pievērsās (topošais) literatūrkritiķis Arnis Koroševskis, “Ubi Sunt” publicēdams rakstu “Dziedi man, mūza, par dusmām… jeb nelielas pārdomas par plaģiātismu“, kurā apsūdzēja kādu Literatūras gada balvas žurijas locekli, kam “ir elementāras problēmas ar tekstradi”, tekstu zagšanā no “Ubi Sunt” recenzijām. Tas, protams, būtu bēdīgi, ja vien kārtējo reizi nebūtu radīts smieklīgs teksts.

Šāda līmeņa rīcību vēl varētu morāli pieņemt, ja tā tiktu pēkšņi atklāta kādā no neskaitāmajiem blogiem, kuros būtu uzdarbojies kāds uzmanību slāpstošs students. To, pirmkārt, nebūtu iespējams izkontrolēt, un, otrkārt, tas tikai liecinātu par pozitīvu tendenci – proti, mūsu tekstu lasīšanu. Šoreiz gan runa ir par pieredzējušiem savas jomas speciālistiem, vēl jo vairāk, saistītiem ar latviešu literatūras nozīmīgāko ikgadējo notikumu. Jāatzīst – šis gadījums ir prātam neaptverams. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēkam jābūt ar lielām problēmām, lai šādi rīkotos, atrodoties valsts mēroga pasākuma žūrijā.

Tiktāl par tiesībām. Tagad par grāmatām. Līdz 10. maijam bez maksas var lejuplādēt jauno “Anthology of European Speculative Fiction”. Bezmaksas grāmatu sarūpējis arī Lielbritānijas Zinātnes muzejs, tas ir Tonija Vaita (Tony White) romāns par klimata pārmaiņām un cepelīniem “Shackleton’s Man Goes South”.

“The Guardian” nesen publicēja rakstu par rakstnieku Džefu Nūnu “Jeff Noon: a life in writing”, kurā ir šāds interesants salīdzinājums:

“In science fiction, once a generation there are one or two voices that capture the times the same as bands do,” says the comics writer and novelist Warren Ellis. “In the 50s, it was Alfred Bester who wrote like cool jazz and Madison Avenue. In the 60s, Michael Moorcock happened at the same time as psychedelia. In the 70s, Joe Haldeman and Joanna Russ sounded like late-period acid-rock. In the 80s, it was William Gibson and the cyberpunk crew. In 1993, post-rave, where things were still jumping but they were starting to get a bit dark … Jeff Noon was the sound of post-rave.”

Un visbeidzot – pēc Staņislava Lema stāsta uzņemtā ungāru filma “1”. Kādā grāmatnīcā pēkšņi ir tikai vienas grāmatas eksemplāri. Dīvainais sējums, kam nav ne autora, ne izdevēju, stāsta, kas notiek ar cilvēci minūtes laikā. Policija sāk izmeklēšanu.
Jūtjūbē filmai ir angļu subtitri. (Ui, bet tās tiesības…)

Zaļā Vārna

Kristīne Ulberga. Zaļā Vārna. Il. Jānis Esītis. R.: Dienas Grāmata, 2012. 190 lpp.

 Tik ļoti pieskaņoties literārās dzīves notikumiem man sen nebija izdevies. Kamēr vakar beidzu lasīt “Zaļo Vārnu”, tā saņēma Literatūras gada balvu. (Patiesībā, kamēr es tiku līdz beigām, balvu tā jau bija saņēmusi, bet nebūsim sīkumaini, turklāt es to uzzināju tikai šodien.) Vispār es akurāt gribēju paskatīties, kā šo nomināciju pamato. Ir trīs versijas.
 Ieva Kolmane: “Zaļā Vārna runā par to, cik grūti cilvēkam, kas pats ir vesela pasaule, iesakņoties pasaulē, kurā tādu pašu individuālu pasauļu ir vai cik.”
 Pirms pašas grāmatas izlasīju kādu interviju, no kuras uzzināju, ka, pirmkārt, romānā ir diezgan daudz no autores dzīves, otrkārt, man taču ar viņu sensenos laikos ir gadījies tikties (tāpat kā ar vēl kādu prototipu), un, kaut arī tā bija samērā nejauša, ļoti īsa un pavirša pazīšanās, grāmatā es šo meiteni vietām saskatīju, kas lasīšanu vērta mazliet dīvainu un, iespējams, empātiskāku. Vismaz sākumā, jo just līdzi varonei līdz grāmatas beigām man nebija pa spēkam.
 Anda Baklāne: “…reālistiskākais no pēdējā laikā tapušajiem latviešu romāniem. Varbūt var pat sacīt, ka tas ir tipisks mūsdienu sievietes dzīvesstāsts – ar jūkošas ģimenes sapostītu bērnību, šaubīgu pirmo attiecību pieredzi, patvēruma meklēšanu alkoholā, pieaugušo dzīves spēlēšanu, reāli tikpat kā nedzīvojot un nekad nepieaugot.”
 Grāmatas vēstītāja atrodas psihiatriskajā slimnīcā, kur savām palātas biedrenēm un ārstam stāsta par smago bērnību, saltajiem vecākiem, cietsirdīgo vīru, nemīlošajiem bērniem un grūto dzīvi kopumā, ko kaut cik izturamu dara tikai Zaļā Vārna, kas bērnībā viņu apciemojusi kopā ar lēkmēm, bet vēlāk – pieprasot karstvīna katliņu. Un vēl vienu. Vārnas dēļ viņa tagadīt ir tikusi slimnīcā, jo neiejūtīgā ģimene nesaprot sievietes iekšējo pasauli un domā, ka tās ir halucinācijas. Ārsti ir nejauki, sanitāres – tāpat, bet slimnieces gan aizrautīgi klausās viņas stāstus.
 Liāna Langa: “Tematiski velku attālas paralēles ar Virdžīnijas Vulfas „Deloveja kundzi” – savā pirmajā (un ceru, ka ne vienīgajā) pieaugušo auditorijai domātajā romānā autore raksta par jūtīgas sievietes pārdzīvojumiem, sastopoties ar ierasto – apkārtējo visai ierobežoto uztveri. [..] Dumpiniecisks, spilgti uzrakstīts romāns.”
 Lai nu ko, bet dumpinieciskumu es tur meklēdama neatradu. Dumpim, manuprāt, vajag mazdrusciņ ideālu un vēlmes kaut ko sasniegt, nepietiek ar “neviens mani nemīl un nesaprot”. Parunāsim, piemēram, par varmāku vīru.

 Mēs ar viņu iepazināmies martā, laikā, kad visi normāli cilvēki iepazīstas. Viņš bija bagātnieks, biznesmenis, bet es skuķis, kas nevalkā krūšturi. Todien gāju uz veikalu pēc kartupeļiem, lai nenomirtu badā, bet viņš vizinājās ar velosipēdu, lai nenomirtu no garlaicības. Tā mēs glābām katrs savu dzīvību, kā jau cilvēki mēdz darīt. Vēlāk viņš atzinās – domājis, ka esmu mauka, un viņam bijis interesanti apstāties un papļāpāt ar mauku, neko tādu viņš iepriekš nebija atļāvies. Viņš domājis, ka mani var viegli iegūt, ja es staigāju bez krūštura un, iespējams, arī bez biksītēm, taču viņš smagi kļūdījās. Aizritēja veselas četras dienas, līdz, skaļi stenot, vecpilsētas vārtrūmē mēs saplūdām vienā izglābtā dzīvībā.
 Es iemīlējos.

 (Hmm, vai šī ir tā pati Ulberga, kas uztraucās, “ka divi vīrieši var sēdēt parkā uz soliņa un kaislīgi skūpstīties, neatraujot rokas viens no otra pēcpuses”?)
 Žēl, protams, ka viņš izklačojās vēlāk, tik jauka sašņorēšana varētu sanākt: “Ā, bet es domāju, ka tu esi mauka. Aizlaidīsim līdz centram?”
 Vīrietis steigšus izšķiras no sievas, jaunkundze vēl palīdz izmest viņas mantas, neiedomādamās, ko šāda izrīcība sola viņai nākotnē (bet nu labi, jauniņa tak vēl), un pēc trim mēnešiem vīrs aizved savu iecerēto uz greznu namu tālu laukos. Tas tagad būšot viņējais. Atslēga paliek pie vīrieša, nākamajā dienā izrādās, ka logiem priekšā ir restes, bet vai tad tas traucēs, ja ir nepārtraukts drāziens un daudz dzeramā? Jaunkundze apzāģē draudzenes knābi, kas iesprūdis daiļamatnieka kalumos, nemaz neklausīdamās viņas vaimanās, un dzīvo tik nost. Piedzemdē (izķeizaro) bērnus, ko nemīl ne drusciņu, piedzīvo vīra emocionālu un fizisku vardarbību, raud, ka viņai nedod naudu, bet prom neiet un pati ne par ko nav atbildīga. Vīra galvenā īpašība, ja nerunā par to, ka viņš ir draņķis, ir tā, ka viņam ir daudz naudas. Ko viņš dara, kā to naudu nopelna, tas acīmredzot sievieti neinteresē.
 Stāsts, protams, ir patiesīgs un atkārtojies ne reizi vien, lūk, viena mazāk literāra versija Cālī, kas varētu būt par iemeslu tam, ka man zaļvārniete likās drīzāk kaitinoša, nevis žēlojama. Ja vien viņā būtu parādījies dumpīgums, apziņa, ka tagad viņa ir lielā un tie kaitinošie tēvā iedzimušie sīči – bērni, par ko viņa atbildīga, ja viņa mazdrusciņ pieaugtu un mēģinātu ko mainīt… Bet tā man arī Zaļā Vārna šķita esam nevis traumētas personas vienīgā iespēja izdzīvot, bet gan melu plīvurs, kas ļauj turpināt dzīvot ierastajā būrī. Vai arī vienkārši halucinācijas, bet par to lai spriež psihiatri. Starp citu, vēstītāja ik pa laikam ierunājās par nepopsīgu mūziku, tad nu te būs dziesmiņa par smadzenēm, kas nejūt sāpes.

 Grāmatas sākumā man gaužām traucēja jukjukām samestās dažādu laiku reālijas. Meitenei ir dzimšanas diena, pēc tās ziemas, kurā “viena no viņiem” bērēs “zārks ar blīkšķi ievēlās kapā” (1982), viņai ir uzdāvināti 10 rubļi, un viņa grib iet “uz kino, kur rāda filmu par Robinu Hudu, ar Kevinu Kostneru galvenajā lomā” (1991), un ar tiem desmit rubļiem pilnīgi pietiekot pat trim filmām utt. Beidzot nolēmu, ka te autore vienkārši man ar pirkstu baksta acīs, ka vēstītāja ir pagalam neuzticama būtne un nedrīkst noticēt nekam, ko viņa saka.
 Autore māk latviešu valodu un ir gluži atzīstami salikusi kopā tekstu, lai gan dažviet spēcīgi jaušams, ka viņa te gribējusi parunāt mākslinieciski, bet vai tiešām tas ir labākais, kas pagājušajā gadā noticis latviešu prozā? Ja nu vienīgi tēma ir ļoti aktuāla…

Šonedēļ internetā. 26. Māksla, stāsti un komentāri

  Kinopazinējam un tulkotājam Viktoram Freibergam ir bijis kas sakāms par cenzūru un bērnu grāmatām.
Šonam Tanam, austrāliešu māksliniekam un rakstniekam, kura grāmata “Aizpilsētas stāsti” ir izdota arī latviski, nesen iznākusi skiču grāmatiņa, kas visvairāk varētu piesaistīt cilvēkus, kuri reizēm šo to uzzīmē, bet ne tikai viņus. Lūk, intervija un mazs ieskats grāmatā.
Šonedēļ atklāju mazliet kičīgu, mazliet sirreālu un mazliet tvaikpancisku leišu mākslinieku Ģediminu Pranckeviču (Gediminas Pranckevičius). Uzklikšķinot uz (nekrietni nospertā) zīmējuma, tiksiet viņa mājās.
Te jūs paši varat pārliecināties par mākslas spēku. Savējo.

  Rakstniece Kārena Lorda stāsta, kā ir, ja esi citāda, ja pārstāvi citu kultūru:

Almost every interview I have done as an author has presented me with some variation of this question: ‘What is it like, being a writer from another culture?’.
  I’m always fascinated at the editing process between American English, British English, and Caribbean English. The American publishers convert my spelling; the British publishers check my grammar, and some words and phrases I avoid completely because the likelihood of misunderstanding is too great. I write imaginary worlds with their own dialect and slang, which makes editing even more interesting.
  The real surprise comes from the things we don’t know are different. The significance of a particular surname or manner of dress is lost in translation. The explanation might be too complicated for a footnote but too subtle for an appendix.

  Vēl viens mēģinājums atbildēt uz jautājumu, kuru Stīvena Kinga darbu lasīt kā pirmo.
  Ja ir vēlme pēc vecākām šausmām, šeit var dabūt e-grāmatu “The Complete Works of H.P. Lovecraft”.
  To es nez vai lasīšu, toties John Chu (nav ne jausmas, kā izrunā ķīniešu vārdus) stāstu “The Water That Falls on You from Nowhere”, kas sasaucas ar kādu nesenu grāmatas aprakstu, gan izlasīju un atzinu par labu esam. Mazliet fantastikas – iedomājies, kā viss mainītos, ja katru reizi, kad cilvēks samelojas, pēkšņi sāktu līt lietus, — un tad tikai attiecības.

  Uttering “this sentence is false” or some other paradox leaves you with such a sense of angst, so filled with the sense of an impending doom, that most people don’t last five seconds before blurting something unequivocal. So, of course, holding out for as long as possible has become the latest craze among drunk frat boys and hard men who insist on root canals without an anesthetic. Psychologists are finding the longer you wait, the more unequivocal you need to be to ever find solace.

  Čaina Mjevils ir uzskaitījis 50 ne gluži reāliskus darbus, ko lasīt kreisi noskaņotiem cilvēkiem.

  This is not a list of the “best” fantasy or SF. There are huge numbers of superb works not on the list. Those below are chosen not just because of their quality—which though mostly good, is variable—but because the politics they embed (deliberately or not) are of particular interest to socialists. Of course, other works—by the same or other writers—could have been chosen: disagreement and alternative suggestions are welcomed. I change my own mind hour to hour on this anyway.

  Es esmu izlasījusi kādus vienpadsmit vai divpadsmit (Mikhail Bulgakov—The Master and Margarita (1938), Philip K. Dick—A Scanner Darkly (1977), Charlotte Perkins Gilman—“The Yellow Wallpaper” (1892), Ursula K. Le Guin—The Dispossessed: An Ambiguous Utopia (1974), Toni Morrison—Beloved (1987), Marge Piercy—Woman on the Edge of Time (1976), Philip Pullman—Northern Lights (1995), Keith Roberts—Pavane (1968), Mary Shelley—Frankenstein, or the Modern Prometheus (1818), Jonathan Swift—Gulliver’s Travels (1726), Oscar Wilde—The Happy Prince and Other Stories (1888) un man šķiet, ka arī Alexei Tolstoy—Aelita (1922), vēlīno versiju), tātad vēl ir daudz lasāmā.

  Krievijā labākajam 2012. g. publicētam garstāstam marta vidū pasniegs Belkina prēmiju. Visus stāstus var lasīt internetā. Nominantu īsais saraksts ir šāds: Дмитрий Верещагин «Заманиловка», Дмитрий Ищенко «Териберка», Ирина Поволоцкая «Пациент и Гомеопат», Геннадий Прашкевич «Упячка-25», Владимир Холодов «Шанс».

  Vēl es šonedēļ pāris vietās uzgāju apceres, kāpēc cilvēki, kas raksta emuārus par grāmatām, tik reti diskutē ar citiem rakstītājiem. Protams, bieži vien vieni raksta par grāmatām, ko citi nav lasījuši, taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc parasti netiek apstrīdēts rakstītāja izteiktais viedoklis. Lūk, viens raksts:

  Still, I wonder if the genial tone within the book blogging world exists only because we remain silent in disagreement and only speak up when we can support and endorse the thoughts of other bloggers. And if that’s the case, is it a good thing?

  Nu jā, es arī zinu, ka būtu labi komentēt vairāk, jo man pašai arī patīk, ja kāds pie manis parunājas, tak man vispār ir raksturīgi pateikt vienu teikumu un trīs paturēt prātā. Es pat bieži vien reizēm atļaujos nepiekrist, bet pēcāk bažījos, ka cilvēks pie otra ekrāna to varētu uztvert personīgi.
  Kāds cilvēks tur komentāros izsaka domu, ka blogeri varētu piespraust virtuālu nozīmīti, atklājot citiem, cik lielā mērā ir gatavi iesaistīties strīdiņos un cik asus komentārus gatavi uzklausīt. Starp citu, es ik pa laikam iedomājos, ka vajadzētu malā pierakstīt, ka man drīkst un ir pat ieteicams norādīt uz pareizrakstības un pārējām kļūdām, tikai neesmu formulējusi šo teikumu. Varbūt beidzot jāpacenšas.

Afrikāņu stāsti

Šonakt pusnaktī tika atklāts Keina balvas ieguvējs. Šo balvu un desmit tūkstošus mārciņu turklāt piešķir par gada labāko Āfrikas autora stāstu, kas sarakstīts angļu valodā. No 115 stāstiem žūrija atlasīja piecus, ko vismaz pagaidām vēl var lasīt internetā. Tā kā pieci īsi stāsti nevienai sliņķei nevarētu būt par daudz, šis ir vienīgais kādas balvas īsais saraksts, ko esmu izlasījusi.

What Molly Knew” (Tim Keegan, Dienvidāfrika) ir detektīvstāsts. Baltādainai sievietei piezvana ne tik baltais znots un pavēsta, ka savā dzīvoklī ir nogalināta viņas vienīgā meita. Mollija, tāpat kā izmeklētājs, tur aizdomās nelaiķes vīru. Stāstā pārlieku melni iezīmēti sliktie tēli, ātri kļūst noprotams lietas atrisinājums, bet vēstījums par to, kā upuris pieņem vardarbīgas attiecības ģimenē, man likās nomācošs un neaizkustinošs.

Krietni emocionālāks bija stāsts “The Mistress’s Dog” (David Medalie, Dienvidāfrika), kas arī vēsta par padevīgu pakļaušanos varai. Varbūt tāpēc, ka šoreiz sieva apzinās, kādas ir viņas attiecības ar vīru. Stāsta noskaņa ir sērīga, taču ne pilnīgi bezcerīga, un tas man šķiet izdevies.

Tradicionālo vīriešu un sieviešu attiecību modeli ar kājām gaisā apgriež “In the spirit of McPhineas Lata” (Lauri Kubuitsile, Botsvāna). Te attēlotajā ciematiņā vīri cenšas izpatikt sievām, bet tas ir izdevies tikai vienīgajam vecpuisim, kurš nu ir miris – svešā gultā un ļoti akrobātisku vingrinājumu laikā. Vīri sanāk kopā un nolemj noskaidrot, ko tādu nelaiķis ir pratis. Vīri ļoti organizēti sadala uzdevumus un ķeras pie gluži vai zinātniskas izpētes. Smieklīgs stāsts par seksu viltnieku pasaku garā.

Novaioleta Bulavajo

Toties “Butterfly dreams” (Beatrice Lamwaka, Uganda) nemaz nav jautrs. Šis ir stāsts par meiteni, kas atgriezusies mājās (nē, māju vairs nav, bēgļu nometnē) pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti, piespiedu kārtā karojot partizānu armijā. Nezinu, vai kāds būtu jāpārliecina, ka tas ir briesmīgi, bet neko vairāk es no stāsta neieguvu. Droši vien dokumentāls raksts mani uzrunātu vairāk.

Keina balvu ieguva stāsts “Hitting Budapest” (NoViolet Bulawayo, Zimbabve). Pulciņš trūcīgu bērnu dodas uz Budapestu aplasīt augļu kokus. Šī Budapesta ir pilsētas bagātnieku rajons, kurā citu starpā ir arī SVF iela. Smalki. Tiesa, stāstā ir arī klišejiskas detaļas – vai tiešām bija nepieciešama desmitgadīga grūtniece, kas gaida sava vectēva bērnu? Aina ar guavas augļu svaidīšanu arī nešķita ticama, taču vispār ieskats bērnu dzīvē ir padevies spilgts. 25. jūnijā BBC radioraidījums “The Strand” intervēja Bulavajo, sarunu var noklausīties šeit, tā sākas trīsdesmitajā minūtē.