Bloga arhīvi

Mīlestības iluzioniste

Françoise Mallet-Joris. The Illusionist. Translated by Herma Briffault. Introduction by Terry Castle. Cleis Press: 2006. (Le Rempart des Béguines. 1951.) 264 lpp.

  Lai Doronikei Itālijā nekļūtu pārāk vientuļi, mani literārie ceļi arī ir aizveduši uz to pusi. Par Venēciju vēlāk, jo pašlaik esmu Francijā un ceļoju atpakaļ laikā. No Sagānas esmu tikusi pie Malē-Žorī un tālāk pie Koletes.
  Par Malē-Žorī pirmo darbu, kas, gluži tāpat kā Sagānas debija, sarakstīts agrā jaunībā, es kaut kad kaut kur izlasīju kaut ko gana intriģējošu, lai gribētu izlasīt arī pašu grāmatu, un tad, protams, to aizmirsu. Pilnīgi un galīgi. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad tā iekrita e-pastā, Sīzifa (Sisyphus) dāvināta. Ir taču vēl taisnība pasaulē. Starp citu, Sīzifs pats grāmatu jau ir izlasījis un aprakstījis. Es izlasīju priekšvārdu, nopukojos, ka tam būtu jābūt pēcvārdam, jo tajā viss ir izpausts, un tālāk nelasīju. Pienākot pavasarim, atcerējos, ka man takš stāv nelasīta gadalaikam, iespējams, ļoti piemērota literatūra, un atkal izlasīju priekšvārdu… Lai cik slikta nebūtu mana atmiņa, šoreiz man priekšvārdu tik viegli aizmirst neizdevās, bet romānu es pēc kāda mēneša izlasīju – par spīti Kāstlai.
  Grāmatas vēstītāja ir jauna meitene Elēna, kas dzīvo Žērā, kuru cepuru mode no Parīzes sasniedz pēc pāris mēnešiem, bet jaunas idejas – pēc vairākiem gadiem. Pilsētas apraksts atgādinot autores dzimto Antverpeni, protams, tajos sensenajos laikos, kad kārtīgas jaunas meitenes vēl tika ievestas sabiedrībā un nevalkāja kleitas bez piedurknēm, bet sieviete biksēs zinošākos sabiedrības slāņus (kādu šajā pilsētiņā nebija) vedināja uz domām par lesbismu. Elēnai ir piecpadsmitarpus gadu, māte jau sen ir mirusi, un meitene bezgala garlaikojas tēva lielajā mājā.

  Then it was that I felt my loneliness and wished I could have a chat with someone who took an interest in me. But who was there? My father was too busy to give me even a few minutes of his time. His concern never went beyond casting a glance at my weekly school reports and making an absent-minded comment. “You might do better, Hélène,” he would say, when my marks happened to be rather bad. The cook? I dared not dream of it since that day my father had caught me chatting in the kitchen and had said with great finality, “At your age, you shouldn’t spend your time with servants!”
  [..]
  I attended Mademoiselle Balde’s school, the only “proper” school for young ladies in town, spending a few hours each day there. Decorum was the main thing demanded of the pupils, work was of less importance. I took advantage of this state of things and did nothing.

  Nav brīnums, ka, uzzinot par tēva mīļāko Tamāru, kas dzīvo aizdomīgā rajonā, draudzējas ar māksliniekiem, pati ir ar sliktu reputāciju un piedevām vēl krieviete, Elēna sāk par viņu fantazēt, domās apveltot sievieti ar eksotiskumu, kas viņu padara atšķirīgu no visiem pārējiem un tādējādi ne tik garlaicīgu kā Elēnas ikdiena. Meitene izmanto pirmo izdevību, lai iepazītos ar Tamāru, un sajūt viņas pievilcību, kas ātri vien kļūst fiziska. Tamāra arī nevilcinās, un Elēna no jaunas, naivas un neko nezinošas meitenes pārvēršas jaunā, gandrīz tikpat naivā un nezinošā sievietē, kas kļūst atkarīga no mīļotās un viņas kaprīzēm, kas ļauj ar sevi darīt visu.
  Brīdinājums – romānā ir jutekliskas vietas, bet nav nekā pornogrāfiska. Tomēr praktiskiem mērķiem to, labi pacenšoties, droši vien var izmantot, jo īpaši, ja patīk SM noskaņa.
  Šis nav stāsts par sieviešu mīlestības skaistumu, gluži pretēji, tas vēsta par to, kā emocionāli, psiholoģiski sakropļots cilvēks spēj to pašu nodarīt citiem. Tāpēc man šķita aizdomīgs Tamāras tēls, autores izvēle viņu attēlot gan kā lesbieti (biseksuāli), gan kā imigranti, kā divkārt vai trīskārt svešu būtni. Var jau izsmiet politkorektumu, tomēr nez vai Malē-Žorī tikpat viegli atļautos krievietes vietā ielikt parastu franču bāleliņu ar valdonīgām, sadistiskām tieksmēm un nosaukt viņu par mežoni. Tagad Tamāra, lai gan ir atdzīvinājusi letarģisko Elēnu, iepazīstinājusi ar līdz šim nezināmu literatūru, mākslu, bohēmu un vēl šo to, tomēr izrādās esam svešs ļaunums, kas, savā ziņā stāvot pāri mietpilsoniskajai provinces sabiedrībai, vienlaikus ļoti vēlas tajā iekļauties, izmantojot visus tās labumus, un šī mērķa dēļ ir gatava atteikties no daudz kā, pat daļas savas patības. Naivumu zaudējusī, varētu teikt, svešuma, citāduma samaitātā Elēna savā ziņā ir spiesta pārņemt daļu Tamāras atmestās lomas, gan pievilcīgo, gan atbaidošo daļu.
  Tāds skumjš stāsts, kuru lasot, atcerējos visādas muļķības, ko pati esmu sastrādājusi, kad kādu tik ļoti iekāroju, pat zinot, ka tā nevajag darīt.
  Jāpiebilst, ka sākumā grāmata šķiet skolnieciska, autore to ir pieblīvējusi aprakstiem – rindkopa par māju, rindkopa par tēvu utt. –, ko labāk būtu izkliedēt citur tekstā vai vispār izsvītrot. Par laimi, vēlāk šī sajūta pazūd.

Briesmonis Merkurs

Amēlija Notomba “Merkurs“. No franču val. tulk. Inese Pētersone, il. Arnis Zariņš. Rīga: Zvaigzne ABC, 2008. (Amélie Nothomb “Mercure”, 1998.)

Ir 1923. gads. Mirušo Robežu salā stingrā nošķirtībā dzīvo vecs kapteinis, kuram noteikti ir kas slēpjams, un jauna meitene, kurai “jāpateicas viņam par visu, ieskaitot dzīvību”. Kad meitene, kapteiņa mīļākā, savārgst, no kontinenta viņu apraudzīt ierodas medmāsa, kas noprot ko nelāgu, pieķeras pacientei, kas pārdzīvo bombardēšanā zaudēto skaistumu un sarežģītās attiecības ar savu glābēju, un sāk kalt plānus, kā palīdzēt jaunavai.
Šī skaistules un briesmoņa tēmas variācija ir gandrīz pilnībā uzrakstīta dialogos. Grāmata ir pietiekami īsa, lai neapniktu, un pietiekami lasāma, lai es varbūt kādreiz paņemtu vēl kādu Notombas darbu, bet nekas vairāk. Nīgrākā noskaņojumā es to nosauktu par manierisku, pretenciozu nieku. Stāstam ir divas dažādas beigas, kas tomēr ir stipri līdzīgas. Sižeta pavērsieni ir iepriekšparedzami, un viens no tiem, vecā vīra noslēpums, kas pamatā visai stāsta intrigai, ir pilnīgi neticams. Var neiespējamas lietas izstāstīt tā, ka es noticu, bet šoreiz neradās pat iespējamības ilūzija.
Ja jau stāsta darbība ir klaji nepatiesa, acīmredzot galvenā vērība būtu jāpievērš autores filozofēšanai par to, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties mīlestības un kaisles vārdā, kādus pienākumus un sarežģījumus rada skaistums, kā neglītums ir iedrošinošs un neizteiksmība – atbrīvojoša. Taču man šie pārspriedumi palika tikai skaļi vārdi, kas neradīja vēlmi iegrimt pārdomās. Viss jau pateikts priekšā, atliek tikai pārrakstīt piezīmju grāmatiņā vai tviterī.
Kas bija interesanti? Tas, kā jaunā meitene sadzīvoja ar upura lomu. Un vēl es iemācījos jaunu vārdu, lūk, šajā fragmentā, kur abas sievietes apspriež Stendāla “Parmas klosteri” (laikam būs jāizlasa, lai noskaidrotu, kā tur īsti ir):

– Tieši tā. Tekstā rakstīts: “…ar gandrīz neapzinātu kustību.” Neviens nelaupa meitenes jaunavību ar gandrīz neapzinātu kustību.
– Kāpēc gan ne?
– Vispirms jau tāpēc, ka es to nesauktu par kustību.
– Tā ir litota.
– Paņemt nevainīgu meiteni, izmantojot litotu, – man šķiet, ka tas ir par traku.
– Man gan tas šķiet burvīgi.