Bloga arhīvi

Buda ar pīrādziņiem

Māris Putniņš. Mežonīgie pīrāgi. Il. Māris Putniņš. Rīga: Valters un Rapa, 2003. 558 lpp.
Hanifs Kureiši. Priekšpilsētas Buda. Tulk. Silvija Brice. Il. Māris Sīmansons. Rīga: Atēna, 2000. (Hanif Kureishi. The Buddha of Suburbia. 1990.). 344 lpp.

  Vispirms pīrāgi.
  „Mežonīgos pīrāgus” es nu jau pasen sāku lasīt skaļi, un tas bija diezgan apnicīgi, jo mazais klausītājs mēdza mani pārtraukt pusvārdā, lai iebakstītu ar pirkstu attēlā un paprasītu: „Kas ir tas?” Beigās grāmatu (un visus trīs turpinājumus) viņam izlasīja vecmāmiņa. Tā tika aizdota arī labākajam draugam, un nezinu, kā puikam, bet draugam tēvam tā ļoti patika. Es gan „Pīrāgus” toreiz tā arī neizlasīju.
  Māris Putniņš bērnībā droši vien ir daudz lasījis Dimā, Stīvensonu un tamlīdzīgus autorus. „Mežonīgie pīrāgi” ir klasisks (lai neteiktu – vecmodīgs) piedzīvojumu romāns, kurā ir gandrīz labi, tomēr neganti bīstami pirāti, uzticīgi draugi, izveicīgas zobenu kaujas, konkurējošas reliģijas, cīņas par dārgumiem un daiļās dāmas sirdi, bēgšana no cietuma un izglābšanās no drošas nāves – par mata tiesu. Tikai daiļā dāma šeit nevis sēž, gaidīdama bruņinieku un sievišķīgi manipulēdama ar neaptēstajiem sliktajiem, bet pati ir paņēmusi šaujamo un kļuvusi par mežonīgo pirātu komandas neaizstājamu daļu. Ak jā, viņu sauc par Magoņmaizīti, un reizēm viņa grib nopūderēt degunu ar smalkām magoņu sēkliņām, bet pirātu kuģim, lai jaunkundzi izglābtu, pakaļ dzenas trūcīgais Eklērs, kam nokususi visa šokolādes glazūra, un necilais mailīšu zvejnieks Pelmenis, kas sapņo kļūt par īstu Pīrāgu.
  Ar tukšu vēderu grāmatu labāk nelasīt. No otras puses, kāda vācu lasītāja (grāmata ir izdota arī šajā mēlē) rakstīja, ka vairs nekad nevarēšot ieēst magoņu bulciņas, tā ka ej nu sazini, varbūt tā var kādam palīdzēt ne tikai jūrniecības, konditorijas un kulinārijas terminu apguvē, bet arī liekā svara zaudēšanā… ja ir drosme riskēt un pamēģināt.

  – Barbekjū! Barbekjū! – asinsdesas nikni uzbrukdamas auroja savu kaujas saucienu.

  Man nepatika vietas, kurās autors nebija spējis atturēties no klajiem negatīviem stereotipiem, piemēram, Sibīrijas pelmeņiem visiem ir papilnam nopuņķojušos bērneļu, bet tumšās asinsdesas ir īsti mežoņi. Taču bērnus tas droši vien netraucēs, un varbūt arī vecākiem ļaudīm nebūs laika to pamanīt.

  – Asinsdesas mirst, bet nepadodas! – viņa iekliedzās. – Barbekjū!
  Un, ieķērusies ar abām rokām vēderā, asinsdesa vienā mirklī pārplēsa melno ādu no viena gala līdz otram. Pildījums izbira zemē, un tukšā desa izstiepās pie knoblohu vecākā kājām.

***

  Pat nezinu, kāpēc līdz šim nebiju lasījusi šo grāmatu no mana 2012. gada izaicinājuma, gluži tāpat, kā nezinu, cik gadus tā bija nostāvējusi grāmatu skapī. Katrā ziņā ilgi. Izrādās – pārāk ilgi. Domāju, ka 2000. gadā tā man būtu patikusi krietni vairāk.
  Kā raksta internetā, ar “Priekšpilsētas Budu” angļu literatūra esot sākusi pievērsties multikulturālismam, Anglijā dzimušo otrās paaudzes ieceļotāju pieredzei (Kureiši grāmatas varonis ir Londonas priekšpilsētā dzimis anglis, tāpat kā viņa māte, taču viņa tēvs ir indietis, un Karīmam ir tumša ādas krāsa). Pēcāk sekoja ne viens vien arī latviski izdots un lasīts romāns, ko sarakstīja citi autori, un pirmreizības sajūtu uztvert vairs nav iespējams. Paliek būtībā izklaidējošs stāsts par tiem tālajiem laikiem, kad hipijisko ģērbšanās, mūzikas un pārējo stilu pēkšņi nomainīja panki, un jaunieti, kas no vidusslāņa dzīves priekšpilsētā nokļūst Londonā un teātra pasaulē. Viņš gūst daudzveidīgu seksuālo, sociālo un intelektuālo pieredzi, kuru neuztver gluži nopietni:

  Bet, pirms paguvu pabeigt teikumu, Anglijas interesantākais un radikālākais teātra režisors bāza savu pimpi starp manām runājošajām lūpām. Es spēju novērtēt šo privilēģiju, tomēr man tā diez kā nepatika: tā atgādināja uzmākšanos. Viņš būtu varējis pieklājīgi paprasīt atļauju. Tāpēc es apveltīju viņa diņķi ar Dienvidlondonas zvēlienu – ne jau briesmīgu, ne tādu, lai tiktu samazināta mana loma izrādē, – tomēr pietiekamu, lai viņš salēktos. Paskatījies augšup, vērojot viņa reakciju, es ieraudzīju viņu atzinīgi murminām.

  (Ai, laikam tomēr nevajadzēja vienā ierakstā mēģināt salikt tieši šīs grāmatas.)
  Karīmam ir forša draudzene Džamila, kas kādā brīdī kļūst pilsoniski interesanta, bet viņš pats man šķita tāds nekāds. Grāmatā nav nekā tik neaizmirstama kā kodes Kureiši stāstu krājumā. Lasīju ar gana lielu interesi, bet, godīgi sakot, tikpat labi varēju arī nelasīt.
  Grāmatā nav nekādu paskaidrojošu piezīmju, bet tās nebūtu nākušas par sliktu, jo tekstā ir pieminētas daudzas reālas personas. Vismaz es, romānus lasot, neuzmeklēju svešos vārdus internetā, taču, zinot, kas ir garāmejot pieminētie Tariks Alī vai Frics Perlss (un nevajag therapy tulkot kā terapija, labi?), attēlotā ainava kļūst skaidrāka.

Pūķu audzēšana

Džons Topsels, red. Džozefs Nigs. “Pūķu audzēšanas un kopšanas rokasgrāmata“. Il. Dan Malone. Tulk. Bārbala Simsone. Rīga: Zvaigzne ABC, 2008. (Edward Topsell, ed. by Joseph Nigg. “How to Raise and Keep a Dragon: An Owner’s Manual”, 2006.)

Es, protams, negaidīju, ka ilustrēta bērnu grāmatiņa liks iedomāties par Marksu, komodifikāciju/pārprečošanu un kooptēšanu. Tak dzīve ir pārsteigumu pilna, jo īpaši, ja tajā iejaucas pūķi.

Kaut arī latviski mākslinieka vārds nav norādīts, tāpat kā izdošanas gads, Melouns un grāmatas dizainere Kārina Skonberga (Karin Skånberg) ir ļoti pacentušies. Grāmata ir iespiesta uz marmorēta papīra robotām maliņām, vāki polsterēti, un dažādu sugu pūķi ir izzīmēti tik smalki, lai potenciālais pūķa īpašnieks spētu saprast, vai ļoti ienesīgā pūķu audzēšanas biznesa pārstāvis viņam piesola prasīto olu vai varbūt grib iesmērēt kādu citu dzīvnieku. Vidējā cena gan nav norādīta, tāpēc no rokasgrāmatas neuzzināt, vai pārdevējs negrasās iedzīvoties uz jūsu rēķina. Tomēr autors nemitīgi norāda, ka pūķu turēšana izmaksā ļoti dārgi. Viņam pašam pa kabatai ir bijusi gan vairāku pūķu iegāde, gan alas izbūve un kaimiņu rožu krūmiem nodarīto postījumu atlīdzināšana, gan neganti dārgā pūķu barība (es kaķim tādu nedotu, phe, karameļu krāsviela, ziloņu gaļas koncentrāts un visādas figņas, ko vairs neatceros). Man nešķiet jauki bērneļiem norādīt, ka viņi ir pārāk trūcīgi un šādu mājdzīvnieku nevar atļauties. Par laimi, jaunais cilvēks, kam pieder šī grāmata, testā bija pārliecināti atķeksējis, ka viņam esot gana daudz gan naudas, gan telpas, lai iegādātos un turētu pūķi.

Citu zemju bērni autoram raksta vēstules, jo esot pierunājuši vecākus pūķīti nopirkt, bet nevar atrast pārdevēju, interesējas, vai tikko izšķīlies pūķulēns noturēs cilvēku par savu māti, un jautā:

Es vēlos zināt, vai jums patiešām ir pūķi, jo es gribētu vienu iegādāties, taču nevaru to izdarīt, ja pūķi ir izdomāti.

Patiesībā grāmata sākumā bija domāta pieaugušajiem, nevis bērniem, kam teksts varētu būt par sarežģītu. Es to izlasīju kā bērnu grāmatu, un tādā gadījumā labākā ir otrā daļa, kurā aprakstītas pūķu sugas un kas iepazīstina lasītāju ar mitoloģijas drusciņām. Jaunais cilvēks, jādomā, izlasījis par bazilisku, pusē grāmatas bija aizkrāsojis pūķu acis. Ugunīgo salamandru un daudzgalvaino pūķi (kas taču ir mūsējais, lai gan grāmatā kā tā izplatības areāls ir norādīta tikai Āfrika, Itālija un Grieķija) viņš arī negrib turēt mājās.

Pārējās grāmatas daļas par pūķa turēšanu, dresēšanu (oriģinālā “training”) un izrādīšanu pūķu skatēs, uztvertas tieši, mani kaitināja. Pūķi cilvēki iegādājas tāpēc, lai gūtu lielākus ienākumus vai apsargātu savus īpašumus, vai izrādītos ar neparastu mājdzīvnieku.

Pastaigājoties pa parku vai ielu ar bazilisku pavadiņā, jūs noteikti izpelnīsieties daudz vairāk uzmanības nekā jebkura suņa saimnieks – tādējādi nelielais, krāsainais briesmonītis sniegs savam saimniekam daudz prieka.

Tomēr šai citātā vismaz ir “saimnieks”, nevis “īpašnieks”.

Grāmatas pūķiem ir atņemta viņu pūķīgā būtība, viņi ir padarīti kuslāki, un cilvēks, kas apgriež viņiem nagus, uzliek seglus un paber barības granulas, iedomājas, ka līdz ar to padara šos dzīvniekus laimīgākus, piešķir dzīves jēgu:

Dresūra noritēs vieglāk jums abiem, ja tu uzskatīsi to nevis par pakļaušanu, bet veidu, kā pūķim dot jaunas iespējas dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi.

Var jau, protams, pagriezt upes un izsmelt jūru, un pakļaut pūķi, bet vai kāds no tā ir kļuvis laimīgs?

Mans draugs psihiatrs man reiz paskaidroja, kāpēc pat mūsdienās daudzgalvainie pūķi visbiežāk ir nešpetna rakstura: sirds dziļumos viņi jūtot nerimstošas dusmas par to, ka cēlušies no visu nīstiem briesmoņiem.

Ja pūķa vairs nav, tas ir jāizdomā. Varbūt ar psihoterapeita palīdzību.

Bērniem domātā grāmatā vajadzētu rūpīgāk pārbaudīt tekstu, lai nebūtu tā, ka salamandras “nereti (..) iekrīt akā un saindē ūdeni tajās”. Reptiļus var mierīgi saukt par rāpuļiem, un bioloģijā ir īpatņi, nevis eksemplāri. Diemžēl nav iztulkots literatūras saraksts grāmatas beigās. Grūti saprast, kāpēc latviešu bērniem Borhess būtu jālasa angliski, un tādi neeksistējošu grāmatu nosaukumi kā “Tavs iekšējais pūķis” (šo es noteikti izlasītu) tikai latviski lasošajam interesentam paies secen. Tekstā ir pieminēts arī kāds vairākus gadsimtus vecs darbs ar apmēram šādu nosaukumu: “Puhkju Zinihbas” (kur gan palikusi lapiņa ar pierakstiem?). Man šī rakstība vairāk atgādina 90. gadu e-pasta vēstuli, nevis senu grāmatu, taču, kā man aizrādīja, tāds e-pasts arī ir ļoti vecs. Tā jau laikam ir.

Džozefs Nigs uz vēstulēm atbildot šādi:

Es jums iesaku pašiem iztēlē radīt draugu Pūķi. Izvēlieties sugu, lielumu un krāsu. Dodiet tam vārdu un audzējiet tā, kā aprakstīts grāmatā.

Kaķis cepurē

Dr. Seuss The Cat in the Hat”. Il. Dr. Seuss. Random House, 1957.

Ja es būtu piedzimusi angliski runājošā ģimenē, droši vien būtu uzaugusi ar Dr. Sūsa grāmatiņām, piemēram, ar Grinču, kas zog Ziemsvētkus. Tā vietā es dabūju Māra Čaklā Dillīdallī un Ojāra Vācieša Šlopsterklopsteru, bet tas jau ir cits stāsts, lai arī ļoti piemērots Starptautiskajai bērnu grāmatu dienai, kas svinama šodien, Hansa Kristiana Andersena dzimšanas dienā.
The Cat in the Hat” latviski tiktu izdota sērijā “Mana pirmā grāmatiņa”, jo tieši tāda ir autora ideja: parādīt bērniem, ka viņi paši var izlasīt veselu grāmatu un gūt no tā prieku. Tāpēc atskaņa jau virsrakstā, tāpēc gandrīz visi vārdi ir vienzilbīgi un bērniem viegli uztverami, tāpēc bērniem pazīstama situācija izvēršas sirreālā piedzīvojumā.
Sallija un viņas brālis lietainā dienā sēž mājās un gaida atgriežamies māti, bet pa durvīm ienāk kaķis, kam galvā cepure un ķepā lietussargs. Viņš tūdaļ sāk musināt pārsteigtos bērnus uz neatļautām izpriecām:

I know it is wet
And the sun is not sunny.
But we can have
Lots of good fun
that is funny! [..]

Look at me!
Look at me!
Look at me NOW!
It is fun to have fun
But you have
to know how.

Nelīdz moralizējošās zivtiņas aizrādījumi, ka svešinieks jāraida prom, ka mātei šāda izklaide nepatiktu, ka tā vispār neklājas uzvesties… Kur runcis, tur tracis. Kaķis kā sāk izrādīt līdzsvara izjūtu, balansējot uz bumbas ar zivtiņas trauku, kūku, pienu, grāmatām, grābekli un vēl veselu kaudzi mantu, tā beigās samulsušo bērnu acu priekšā saārda visu māju. Ak vai, tur jau nāk māte…
Tāds ļoti vienkāršots Karlsona variants pavisam jauniņiem bērniem. Viņiem tiek atgādināts, ka ar svešiniekiem ielaisties var būt riskanti, taču tāpēc vien visu dienu rātni nesēdēsi pie loga. Mazliet izdomas, un viss sāk izskatīties citādi.
Es patiesībā šim dzejolim jau esmu par vecu, man vajag lielāku haosu un dumpīgākus bērnus, taču šī noteikti būtu ideāla pirmā grāmata angļu valodā.

Reklāmas pauze. Pēc tam kino

Šis ir literatūras balvu nomināciju laiks. Starp visām citām balvām, ko gribu šeit kādreiz pieminēt, ir Austrālijas fantastikas literatūras “Ditmar Award”, uz kuru labākā romāna kategorijā pretendē arī kāda šeit jau aprakstīta grāmata: Kāronas Vorenas „Walking the Tree”. Gluži ideāla tā nav, taču man ekoloģiski, antropoloģiski, feministiski utopiskā postapokalipse patika. Vāks arī glīts.
Grāmatas izdevēji “Angry Robot” šim gadījumam par godu šodien līdz pusdienlaikam e-grāmatu pārdod par vienu angļu mārciņu.
Ditmara balvas pretendentu saraksts atrodams šeit. Starp citu, Kārona Vorena šo balvu saņēma jau pagājušajā gadā par šausmu romānu “Slights”.

Cits austrālietis, nesen latviski izdotais Šons Tans, pirms pāris dienām saņēma Astrīdas Lindgrēnas piemiņas balvu, ko Zviedrijas valdība piešķir izciliem bērnu grāmatu autoriem un ilustratoriem, kuru darbos izpausta cieņa pret demokrātijas vērtībām un cilvēktiesībām. Tans šiem nosacījumiem lieliski atbilst, turklāt ļoti skaisti zīmē. Viņš šogad ir dabūjis arī “Oskaru” par animācijas īsfilmu “The Lost Thing“. Tas filmai ir jau kāds astotais apbalvojums.

P.S. Palūk, kā grāmatai un filmai saskaņotas krāsas!

Vai tie putni, vai tās puķes?

Česlovas Navakauskas „Šiaušia kuodą jerubė”. Il. Ilona Norkūnaitė, Aušra Lisauskienė. Kaunas: Šviesa, 1992.


Nez kāpēc esmu iedomājusies, ka lasīt literatūru svešvalodās vislabāk sākt ar dzeju. Protams, dzejoļi parasti ir samērā īsi, taču poētiem piemīt tieksme izvēlēties reti sastopamus un garus vārdus, kas dzejas lasīšanu padara sarežģītu pat it kā zināmās valodās. Atradusi skapī šo jau piemirsto grāmatu, es pārliecinājos, ka man tomēr ir bijusi taisnība. Vislabāk sākt ar bērnu dzejoļiem.
Grāmatiņa iepazīstina ar Lietuvas putniem, zīdītājiem, ķirzaku un vēzi. Katram dzīvniekam veltīts vesels atvērums ar dzejolīti un divām ilustrācijām – brūnu un krāsainu. Īsie, ritmiskie dzejoļi, bērnībā lasīti priekšā, droši vien iegulst atmiņā tikpat labi kā Ojāra Vācieša „Viens pa ceļu gāja, priekšā bija māja, iekšā kādu rāja, jo viņš nezināja, kura labā kāja, kura kreisā kāja”. Kāju jautājums gan te nav apskatīts. Lielākajā daļā dzejoļu svarīga ir ēšana, piemēram, sīļa panti skan šādi:

Sīlis

Tiklīdz ataust,
Sīlis
Meklē mežā
Zīles.
Pieēdīs
Līdz ūkai –
Nenāksies vairs
Lūkot.

Dažviet tiek piesaukta arī precēšanās un brangais vedību mielasts, un ligzdas vīšana – vēlams tik augstu, lai to neviens nepamanītu un neapēstu pašus vai mazuļus. Citiem dzīvniekiem aprakstīts to izskats, baltām burām līdzīgie gulbja spārni, mežirbes un pupuķa uzbužinātie cekuli vai āpša notraipītais purniņš.
Visādus dzīvniekus cilvēks gribētu izmantot savā labā, bet viņu paradumi tam nav piemēroti.

Jenotsuns

Sētai būtu
Dusmīgs sargs šis,
Tikai, āre,
Guļ kā āpsis.
Zagļi garām
Lavītos.
Lai viņš dzīvo
Briksnājos!

Tādi, lūk, dzejolīši. Būtu es leišu bērns, man droši vien ļoti patiktu pētīt zīmējumus un mācīties pantiņus no galvas, vienlaikus ielāgojot, kurš ko ēd un kur dzīvo. 2005. gadā grāmata ir izdota atkārtoti, tātad kādam tā ir bijusi mīļa. Man gluži labi patīk, ka dzīvnieki nav pārlieku cilvēciskoti, kaut arī vārnas, piemēram, ievieš parkā kārtību, un tas, ka visi ir labi, visi ir skaisti un vajadzīgi. Protams, arī tas, cik grāmatiņu viegli lasīt.

Apogs

Acis platas
Apogam:
Tik daudz peļu
Saķerts tam!
Mazmazdrusciņ
Noguru,
Saulei lecot,
Aizmigu…