Bloga arhīvi

Gandrīz Sniega karaliene

Laura Gallego García. La Emperatriz de los Etéreos. Il.: Beatriz Tobar. Madrid: Punto de lectura, 2009 (2007). 289 lpp.

 Laura Galjego Garsija ir ļoti ražīga bērnu un jauniešu fantāzijas rakstniece no Valensijas. Piecpadsmit gadu laikā viņai ir iznākušas vairāk nekā divdesmit grāmatas, kas ir izdotas 17 svešvalodās, šī te, kuras nosaukumu varētu tulkot kā “Ēterisko būtņu Imperatori”: katalāniski, franciski, vāciski un Brazīlijas portugāļu valodā. Ko no tā var secināt? Ka maizītei, cerams, pietiek, un arī lasītājas viņai ir, un interneta vietne četrās valodās ar aktīvu lasītāju forumu, vārdu sakot, Galjego zina, ko grib panākt.
 Pašā grāmatā arī var nojaust, ko autore grib pavēstīt, vismaz es tā iztēlojos. Darbība norisinās kaut kad un kaut kur, vietā, kur mazs pulciņš ļaužu dzīvo pazemē, turpat alās i sēnes vāc, i lopus gana, i ogles rok, jo virszemē ir migla un sniegs, un aukstums, nekā cita. Vai varbūt tomēr ir, jo smukā sapņotāja Aera tēvs tika atrasts pusdzīvs pie alas ieeejas. Bērnu dabūjis, viņš kādu dienu tomēr devās atpakaļ aukstumā, jo tur kaut kur esot Imperatores pils, kurā neviens necieš ne badu, ne aukstumu, un viņa esot tik skaista, ka neviens nespējot ielūkoties viņai sejā un nesajukt prātā… Protams, arī Aeru vilina tēva iemītais ceļš, un kādu dienu viņš aiziet no mājām. Superpragmatiskā Bipa, Aera māti žēlodama, dodas viņu uzmeklēt.
 Ceļš uz Imperatores pili izrādās Pārmaiņu ceļš, kurā jāatsakās no miesas, lai kļūtu vispirms vienkārši tieva un blonda, un skaista, un sabiedrības normām atbilstoša un pēc tam jau pavisam garīga. Bipa, kas ir ne tikai ļoti praktiska, bet arī ar tik nesavaldīgu mēli, ka pat es to sauktu par nesmalkjūtību, gan visu laiku apgalvo, ka viņa mainīties negribot, ka miesa uz kauliem ir vajadzīga utt. Viņa Imperatores un Dievietes, ēteriskā garīguma un ķermeniskās dzīves strīdā ir stingri nostājusies vienā pusē.
 Viss romāns ir klasiskais meklējumu ceļš mazliet citā rakursā. Patīkami, ka beigās gaida nevis princese stikla kalnā, bet dzejisks puika. No otras puses, nu i kāda velna pēc šitā triekties viņam pakaļ? (Nē, nu atbilde, protams, ir skaidra.) Starp citu, stikla kalns grāmatā patiešām ir, gan bez kraukļiem, to vietā ir sniega, ledus, stikla un ūdens golemi. Ar sižetu viss ir kārtībā, taču man pietrūka mākslas, viss uzrakstīts tik vienkārši kā pati Bipa. Šī gan nav autores populārākā grāmata, ļoti iespējams, ka citas ir saistošākas tieši valodas ziņā (un jā, toties lasīt bija tik viegli un gandrīz visi vārdi bija saprotami).

Lasu: Valoda tulkojumā;
Inese Zandere. Putna miegā;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

Emīlija dīvaine

Robs Regers, Džesika Grunere “Emīlija dīvaine. Pazaudētās dienas“. Tulk. Ilmārs Zvirgzds. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2011. (Rob Reger, Jessica Gruner. Emily the Strange: The Lost Days. 2009.) 266 lpp.

    Ja man būtu gadi desmit vai mazliet vairāk, es droši vien būtu sajūsmā. Tagad es tikai gandrīz pabraucu garām savai pieturai.
    Ja es būtu zinājusi Emīlijas biogrāfiju jau iepriekš, es droši vien būtu skeptiski noskaņota. Skeiteru apģērba reklāmas seja, kas ar laiku dabūjusi savus komiksus un pēcāk četras pusaudžu grāmatas… Individuālisma un pašapziņas balss, ko var nopirkt daždažādos variantos… To visu nezinot, viņa tomēr ir forša.
    Meitene attopas svešā, dīvainā pilsētiņā, nezinādama, kā viņu sauc, kā viņa tur nokļuvusi, kā sauc kaķu bēbjus, ko tagad darīt un cik ilgi šī neziņa pastāvēs. Gribas ēst, naudas nav, toties ir blociņš, rakstāmais, kaķene un mugurā melna kleita. Viņa drīz vien noskaidro, ka pilsētu sauc par Melnklinti, lai gan tā visa ir smilškrāsā un nekādas klints nav.

    Šķiet, ka te ir klusi un mierīgi, bet nez kāpēc man pareizāk liekas domāt, ka esmu apdraudēta un man uzglūn visādas riebeklības.

    Meitene nonāk kafenē “Bunkurs”, puslīdz iedraudzējas ar skaisto, bet neattapīgo bārmeni Kraukli, nosauc sevi par Spīļasti, pa īstam iedraudzējas ar četriem melniem kaķiem un visu pieraksta blociņā. Kā izrādās, Spīļastei patīk ne tikai melna krāsa (jo viņa ir kārtīga gotu meitene), bet arī skaitlis 13 (droši vien tieši tā paša iemesla dēļ), tāpēc viņa bieži izveido sarakstus ar 13 punktiem. Vēl viņa uzzina, ka par pasta nodaļas darba traucēšanu Melnklintī jāmaksā 52 dolāri, par klaiņošanu naktī — 68, par vēstures pieminekļu neatļautu fotografēšanu — 37 dolāri utt.
    Vairāk par policistiem un soda naudām Spīļasti uztrauc amnēzija, identitātes atrašana un jautājums, kāpēc viņa ir nokļuvusi tieši šajā pilsētelē, kur visi ir mazliet aizdomīgi un ķerti un nevar zināt, vai tie, kas izliekas palīdzīgi, patiesībā neperina ļaunus plānus. Viegli paranojiskā gaisotne man atsauca atmiņā Lemonija Sniketa aprakstītos Bodlēru bāreņus. Tiem, kas ar interesi lasīja par viņu nelaimīgajiem piedzīvojumiem, varētu patikt arī Emīlija. Šī meitene gan galīgi nav noskaņota ļaut kādam ar sevi izrīkoties tik neģēlīgā veidā. Kad parādās ienaidnieks, viņa rīkojas, ņemot palīgā gan kaķus, gan cilvēkus, gan savu izgudrotājas talantu.
    Grāmatā ir ne tikai noslēpums, pat vairāki, bet arī golems, grāmata “Okultā termodinamika un tu”, smilšu vētras ģenerators, Katastrofālais Pokers, ceļojošs medicīnas šovs Profesora Ümlauta Profilaktorijs un Rēvija, šaujamo un leļļu skate Tēvoča Atikola Nāvējošo Leļļu Nams, kaķu domu viļņu pastiprinātājs, brauciens pa jocīgi nosauktām Amerikas pilsētiņām, domu lasītājs, vairākas nelaimīgas ieķeršanās, papagailiene, poniji, daudz sviestmaižu un vēl vairāk kafijas. Dīvaini. Intriģējoši. Iedvesmojoši.
    Anglisko grāmatu var pašķirstīt šeit. Latviskais teksts ir tīkami dzīvelīgs un man pat patika labāk. Bērni var samācīties izsaukties: “Krampji un klimpas!”, par sūnainiem bļāvieniem un pajoliņiem nemaz nerunājot. Vienīgi tādus vārdus kā Merivezere vai Sofronija Pībodija Čaklbotoma varēja latviskot. Starp citu, es biju domājusi, ka šis ir komiksveidīgs gabals, bet nē, attēlu ir daudz, taču teksta vēl vairāk.
    Ja gadījumā “Roze” izdos arī turpinājumus, ar prieku lasīšu tālāk.

Pīrāgi. Pirāti. Mežoņi

Kamēr es jau kuro gadu nevaru un nevaru izlasīt Māra Putniņa “Mežonīgos pīrāgus”, tikmēr šos savos nagos ir dabūjuši ne tikai leiši, bet arī vāci. (Nez, es atminos dzirdējusi, ka arī krievi grasījās tulkot un izdot.) Turklāt pa riktīgo. Kā raksta EasyGet.lv:

Grāmata vācu valodā “Die wilden Piroggenpiraten” ir ieraudzījusi dienas gaismu un piedzīvojusi atvēršanas svētkus Leipcigas grāmatu gadatirgū.
Grāmata ir guvusi necerēti lielu atsaucību vācu valodā lasošo bērnu vidū, tā ir pirktākā grāmata internetvietnē http://www.amazon.de.
Vācu laikrakstos ir publicētas vairākas grāmatas recenzijas, ieskatam publicējam latviešu valodā tulkotu grāmatas recenziju, kuru ar sajūsmu ir uzrakstījusi Astrīda van Nāla (Astrid van Nahl) no literatūras portāla www.alliteratus.com.

Recenziju, kurā teikts, ka “stāsts ir lielisks un katrs latviešu rakstnieka trakās fantāzijas radītais teikums dzirkstī un sprēgā – gandrīz neiespējami svaigi, oriģināli un radoši”, lasiet šeit.
Vai nav lieliski, ka reiz uz Rīgu atbrauca tāds vācu dzejnieks Matiass Knolls un viņam šeit ļoti iepatikās?
Jaunākiem cilvēkiem, kas to varbūt nezina, varu piebilst, ka Putniņš ir arī laikam viens no pirmajiem latviešu komiksu autoriem un folkdziesmu autors.

Dzērāji rūķi

Nemīl un nemīl lietuvieši alkoholu.
  Tas nekas, ka, cik nācies redzēt, tur dzer kā Latgalē. Grāmatās dzeršanu labāk nepieminēt. Pirms pāris gadiem no apgrozības mēģināja izņemt grāmatu “Vīna diēta”. Šogad Narkotiku, tabakas un alkohola kontroles departaments atradis jaunu biedu tautas veselībai un nākotnei. Tā ir itāliešu mākslinieka un rakstnieka Tonija Volfa (īstajā vārdā Antonio Lupatelli) skaistā bilžu grāmata “Meža pasakas” (“Miško pasakos”), pie tam nebūt ne pirmais izdevums.
  Grāmatiņā ezis, kam ļoti garšo āboli, satiek rūķīšus, kas viņam atklāj citas iespējas, ko var iesākt ar šiem augļiem. Pa kādam ābolam apēd arī rūķi, taču visbiežāk viņi ābolus dzer. Izdzirdējis tādas blēņas, ezis domā, ka viņu grib izjokot. Rūķītis viņu aizved uz mazu rūpnīciņu, kurā no āboliem izspiež saldu sulu, sapilda mazās muciņās un atstāj rūgt. Kad pienāk īstais brīdis, var dzert sidru.
“- Ko tādu?
– Sidru! Ļoti gards!”
  Un rūķītis uzcienā ežuli ar putojošo dzērienu, ko tikko izlējis no mucas (nevis ar alkoholizētu limonādi no skārdenes, ko pie mums nez kāpēc sauc par sidru… — Sapīkušas sidra cienītājas piezīme). It kā ar to būtu par maz vai varbūt tāpēc, lai pierādītu seno patiesību, ka no ruma konfektēm ar dažām starpstadijām pāriet pie tīra ruma, tālāk parādās arī kalvadosa gatavošana, degustators un apslimis dakteris, kas ārstējas ar kalvadosu. Vajag tikai pāris dieniņu un pāris pudeļu, un viņš būs sveiks un vesels.
  Vai tad drīkst to stāstīt bērniem? Trīsgadnieki, kam grāmatiņa domāta, vairs nemūžam negribēs citas zāles, un vecāki, lasot bērniem priekšā, taču nevar pārrunāt, cik ticami ir šie tautas dziedniecības līdzekļi. Tikai komisija ir nedaudz atpalikusi, tai ar steigu jāsāk lasīt citas bērnu grāmatas un tautas pasakas, tur vēl daudz ko aizliegt.
  (No otras puses, pirms neilga laika es arī prātoju par tulkoto bērnu grāmatu piemērotību mūsu apstākļiem. Tobrīd pārlapoju, šķiet, no franču valodas tulkotu enciklopēdiju mazajiem, kur zīmējumā bērniem bija jāpazīst dažādi augļi: svaigas vīģes un ēdamie kastaņi. Blakus bija kautri pierakstīts, ka tos arī pie mums varot nopirkt veikalos. Nu jā, ja aizbrauc uz kādu lielo pilsētu un atrod pareizo veikalu… Latvijā ir tik daudz brīnišķīgu ilustratoru, vai tad mēs nevarētu veidot paši savas izziņu grāmatas?)
  Arī es tur biju, medalu dzēru, pār ūsām tecēja, mutē netika.