Bloga arhīvi

Lasītāja tiesības

Daniels Penaks. Kā romāns. Tulk. Kristīne Lauriņa. R.: Omnia mea, 1999. (Daniel Pennac. Comme un roman. 1992.) 153 lpp. Skolas sāpes. Tulk. Agnese Kasparova, il. Aldis Aleks. Rīga: Omnia Mea, 2012. (Chagrin d’ école. 2007.) 261 lpp.

Vieni vienīgi citāti.

 

Lasītāja nerakstītās tiesības:

  1. Tiesības nelasīt
  2. Tiesības pārlēkt pāri lappusēm
  3. Tiesības grāmatu nepabeigt
  4. Tiesības pārlasīt
  5. Tiesības lasīt jebko
  6. Tiesības uz bovarismu (tekstuāli pārnēsājamu slimību)
  7. Tiesības lasīt jebkur
  8. Tiesības palasīties te šo, te to
  9. Tiesības lasīt skaļā balsī
  10. Tiesības klusēt

 

Tas ir milzīgi skumji, vientulība vientulībā — būt grāmatu nepieņemtam, arī to, bez kurām var iztikt.

 

…eksistē tādi [romāni], kurus es nosauktu par “industriālo literatūru”. Tie apmierinās, bezgalīgi reproducējot vienus un tos pašus stāstu veidus, uzsāk ķēdveida stereotipus, taisa naudu ar skaistām jūtām un spēcīgām izjūtām, paķer jebkuru aktuālu ieganstu, lai izdētu apstākļu fikciju, nododas “tirgus izpētei”, lai pārdotu atkarībā no “konjunktūras” — tādai un tādai “precei” ir jāiejūsmina tāda un tāda pircēju kategorija.
Lūk, pilnīgi droši, slikti romāni.
Kāpēc? Tie nav radīti, bet gan reproducēti ar iepriekš veidotām “formām”, tie ir vienkāršošanas (tas ir, melu) uzņēmums, bet romāns ir patiesības māksla (tas ir, komplicētības). Glaimojot mūsu automātiskumam, viņi iemidzina mūsu ziņkāri, un galvenais, tur nav ne autora, ne arī realitātes, ko viņš it kā apraksta.
Īsāk sakot, “baudīšanai gatava” literatūra, sagatavota veidnē, un tā labprāt iespiestu veidnē arī mūs.

 

Viņi dzīvo barā, jo viņiem ir nepieciešami citi cilvēki, un lasa, jo zina, ka ir vieni. Grāmata ir sabiedrība, kas neaizņem neviena cita vietu un ko neviens cits nespētu aizstāt. Tā neko līdz galam nepasaka par cilvēka likteni, taču auž ciešu sakarību tīklu starp viņu un dzīvi. [..] iemesli, kuru dēļ mēs lasām, ir tikpat savādi kā iemesli, kuru dēļ dzīvojam. Neviens nav tiesīgs mums prasīt par to norēķinus.

 

Foto: Rosa gialla e libro antico, Parolin Stefania, 2006.

Pedagoga veselajam saprātam kā visnormālāko skolēnu vajadzētu uzlūkot slaistu, jo viņš pilnībā attaisno skolotāja pienākumus — mums viņam jāiemāca viss, sākot ar pašu nepieciešamību mācīties! Jo bez tās viņš ir nekas. Bet kopš senseniem laikiem par normālu uzskata vien tādu skolēnu, kurš mācībās izrāda vismazāk pretestības, nekad neapšauba mūsu zināšanas un nepārbauda mūsu kompetenci, skolēnu, kurš jau iepriekš visu ir apguvis, ir apveltīts ar spēju visu saprast un kura dēļ nav jāmaldās, meklējot atslēgu viņa lēnajai saprašanai, skolēnu, kurā mīt dabiska vajadzība mācīties un kurš mūsu mācību stundas laikā pārstāj būt dumpīgais bērns vai problēmu pārņemtais pusaudzis, skolēnu, kurš jau kopš šūpuļa ir pārliecināts, ka nevēlas dzīvot džungļos kopā ar plēsoņām, un tāpēc ir jāiegrožo vēlmes un emocijas un jātrenē prāts, skolēnu, kurš ir pārliecināts, ka intelektuālā dzīve ir prieka avots, ko iespējams vairot līdz bezgalībai, pieslīpēt līdz smalkākajai niansei, bet vairums citu prieku ir nolemti atkārtošanās vienmuļībai vai ķermeņa novājinājumam, īsāk izsakoties, tādu skolēnu, kurš ir sapratis, ka zināšanas ir vienīgais glābiņš — glābiņš no verdzības, kurā mūs var iedzīt nezināšana, — un vienīgais mierinājums mūsu ontoloģiskajai vientulībai

75 dienas

Ilze Eņģele “75 dienas“. Il. Arnis Kilbloks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. 192 lpp.

    Sensenos laikos, proti, martā, es izlasīju pāris latviešu grāmatu pusaudžiem. “75 dienas” ir autores debija. Protams, uzreiz uzreiz radās vēlme to salīdzināt ar “Laimes monitoringu“. Katrai ir savi plusi, savi mīnusi, bet kopumā man Dreižes darbs šķita interesantāks, jo tur bija vairāk piedzīvojumu, bet te — romantikas, tas ir, kleitu un puišu.
    Vidēji tālā nākotnē, apmēram pēc astoņdesmit gadiem, pasaule ir galīgi urbanizējusies un datorizējusies. Pār to valda Lieldators un grupiņa bagātnieku elites. Par politisko iekārtu, piemēram, partijām vai vēlēšanām, vairāk nekas, šķiet, nebija teikts (vai arī es pa šo laiku esmu to aizmirsusi). Cilvēki mājo debesskrāpjpilsētā, vienkāršie ļaudis lejā un nomalē, svarīgās personas pašā augšā. Par šādām cilvēkapmetnēm pēdējā laikā esmu lasījusi vismaz četru autoru darbos, laikam jau tā arī būs. Grāmatas galvenajai varonei un vēstītājai Heidi paveras iespēja praktizēties iekārotajā Metropolē, kur viņa satiek gan seksīgu puisi Miku, kurā ieķeras, gan bagātu un populāru meiteni Jennu, ar kuru varētu padraudzēties, tikai nez kāpēc Heidi jaunā kompānija nepatīk viņas vecajai biedrenei, un tad nu meitene izdara izvēli. Ir arī narkotikas. Seksa nav, tas jauniešiem ir aizliegts. Rokenrola arī nav, neiederas. Un, kā jau teicu, ir daudz kleitu, mode mainās ne pa dienām, bet stundām, un Heidi mēģina izsekot līdzi, vai šodien jātērpjas kleitā no spalvām, vai arī piepūstā kombinezonā. No pērlītēm darinātas kleitas bija aktuālas pirms kāda mēneša.
    Ā, pirms iebraukšanas Metropolē jāuzliek brilles vai jāimplantē lēcas, ar kuru palīdzību dators vada pilsētas iemītniekus, sniedz viņiem informāciju un neļauj apmaldīties. Tā, kā to grib izdarīt gūgle. Ja jums tagad ienāk prātā “Smaragda pilsētas burvis”… labi, neteikšu.
    Vienvārdsakot, grāmata ir par to, kā padsmitniece iemācās novērtēt īstās vērtības, galvenokārt draugus, kā arī potenciāli īstu kafiju, meditāciju, smalkās vibrācijas, nesamaitātu dzīvi laukos un visu pārējo, kas neiederas patērētājsabiedrību simbolizējošā pilsētā. Un tā ir šausmīgi moralizējoša. Toties īsa. Un par pirmajām trauslajām mīlas jūtām. Autore stāsta, ka doma par rakstīšanu viņai ienākusi prātā pēc kāda padraņķīga sacerējuma izlasīšanas. Tā esot izpaudusies šādi: “Es arī tā varu.” Slikta doma. Vajadzētu pagaidīt atklāsmi: “Es varu labāk!”

    Vasaras “Latvju Tekstos” Dainis Leinerts apcer pēdējo gadu latviešu fantastikas grāmatas, un viņš pat ir izvēlējies dažus citātus, ko biju izrakstījusi arī es. Piemēram, apbrīnojamos mikrobioloģijas sasniegumus:

Abi viņas [Jennas] vecāki bija izmēģinājuši gēnu inženierijas jaunākos piedāvājumus un implantējuši tīģera gēnus. Tie dāvāja kaķu dzimtas grāciju un saasinātas maņas, to skaitā spēju redzēt tumsā.

    Ceru, ka viņiem parādījās arī astes, svītrains apmatojums, tieksme vāļāties uz muguras un dzīvot vienatnē kārtīgi iezīmētā teritorijā.
    Metropolē strauji mainās ne tikai apģērba, bet arī matu krāsas mode, tomēr ar krāsošanu viņi neniekojas. Tur ir tādi kioskiņi, kuros var ieiet un ātri mainīt gēnus, lai rudie mati tūdaļ kļūtu brūni. Mani ļoti interesētu kaut pavisam virspusējs teorētiskais pamatojums…
    Mani kaitināja Heidi paradums domāt tā, lai visu saprastu svešinieks, kas domas noklausās. Meitene atnāk mājās un redz:

Tētis sēž un skatās tukšumā. Pamanu, ka pie viņa deniņiem pielikta mirgojoša monētas lieluma plāksnīte. Skaidrs, tātad skatās virtuālo televīziju, kuru projicē tikai viņam, lai netraucētu apkārtējos.

    Un kur nu vēl nekonsekvence:

..skaļi smiekli un klaigāšana, tāpat kā dziedāšana un jebkādas citas emociju izpausmes tiek uzskatītas par kultūras trūkumu. Šāda uzvedība saglabājusies atpalikušajos kvartālos ārpus kupola.

    Kā tad viņi izklaidējas? Nekulturāli.

Pilsētā viss, kas iespējams, jau ir datorizēts vai gaida savu kārtu, tāpēc pilsētniekiem brīvā laika kļūst arvien vairāk un vairāk. Policija rūpīgi uzrauga pilsētu, tāpēc sīkais huligānisms, kas parasti uzplaukst garlaicības apstākļos, ir ierobežots. Bet par pilsētnieku laika patēriņu tiek domāts — mūsu uzmanību aizņem iepirkšanās un sekošana modei. Un kur tad vēl oficiāli atļautās izklaides — ikgadējie Dziesmu un deju svētki (dalībnieka vai izpalīga un skatītāja kārtā tie ir obligāti katram pilsētniekam), realitātes šovi un seriāli (dažādām gaumēm, ārējos pilsētas kvartālos īpaši augstu tiek vērtētas melodrāmas par Metropoles dzīvi) un virtuālās spēles.

    Ko lai te vēl piebilst? To, ka Eņģele turpina rakstīt un publicēties, bet es neturpināšu viņu lasīt?

Šo domu izstāstīju tikai Mikam – viņš bija sajūsmā un ieteica man kļūt par pazīstamu rakstnieci.

    Īss grāmatas fragments lasāms šeit. Tikšanos ar Eņģeli, kā arī Lauru Dreiži un Ellenu R. Landaru reklāmas raidījumā “Dzīvīte” var noskatīties šeit. Pozitīvu atsauksmi lasiet Absolūta grāmatplauktā.

Emīlija dīvaine

Robs Regers, Džesika Grunere “Emīlija dīvaine. Pazaudētās dienas“. Tulk. Ilmārs Zvirgzds. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2011. (Rob Reger, Jessica Gruner. Emily the Strange: The Lost Days. 2009.) 266 lpp.

    Ja man būtu gadi desmit vai mazliet vairāk, es droši vien būtu sajūsmā. Tagad es tikai gandrīz pabraucu garām savai pieturai.
    Ja es būtu zinājusi Emīlijas biogrāfiju jau iepriekš, es droši vien būtu skeptiski noskaņota. Skeiteru apģērba reklāmas seja, kas ar laiku dabūjusi savus komiksus un pēcāk četras pusaudžu grāmatas… Individuālisma un pašapziņas balss, ko var nopirkt daždažādos variantos… To visu nezinot, viņa tomēr ir forša.
    Meitene attopas svešā, dīvainā pilsētiņā, nezinādama, kā viņu sauc, kā viņa tur nokļuvusi, kā sauc kaķu bēbjus, ko tagad darīt un cik ilgi šī neziņa pastāvēs. Gribas ēst, naudas nav, toties ir blociņš, rakstāmais, kaķene un mugurā melna kleita. Viņa drīz vien noskaidro, ka pilsētu sauc par Melnklinti, lai gan tā visa ir smilškrāsā un nekādas klints nav.

    Šķiet, ka te ir klusi un mierīgi, bet nez kāpēc man pareizāk liekas domāt, ka esmu apdraudēta un man uzglūn visādas riebeklības.

    Meitene nonāk kafenē “Bunkurs”, puslīdz iedraudzējas ar skaisto, bet neattapīgo bārmeni Kraukli, nosauc sevi par Spīļasti, pa īstam iedraudzējas ar četriem melniem kaķiem un visu pieraksta blociņā. Kā izrādās, Spīļastei patīk ne tikai melna krāsa (jo viņa ir kārtīga gotu meitene), bet arī skaitlis 13 (droši vien tieši tā paša iemesla dēļ), tāpēc viņa bieži izveido sarakstus ar 13 punktiem. Vēl viņa uzzina, ka par pasta nodaļas darba traucēšanu Melnklintī jāmaksā 52 dolāri, par klaiņošanu naktī — 68, par vēstures pieminekļu neatļautu fotografēšanu — 37 dolāri utt.
    Vairāk par policistiem un soda naudām Spīļasti uztrauc amnēzija, identitātes atrašana un jautājums, kāpēc viņa ir nokļuvusi tieši šajā pilsētelē, kur visi ir mazliet aizdomīgi un ķerti un nevar zināt, vai tie, kas izliekas palīdzīgi, patiesībā neperina ļaunus plānus. Viegli paranojiskā gaisotne man atsauca atmiņā Lemonija Sniketa aprakstītos Bodlēru bāreņus. Tiem, kas ar interesi lasīja par viņu nelaimīgajiem piedzīvojumiem, varētu patikt arī Emīlija. Šī meitene gan galīgi nav noskaņota ļaut kādam ar sevi izrīkoties tik neģēlīgā veidā. Kad parādās ienaidnieks, viņa rīkojas, ņemot palīgā gan kaķus, gan cilvēkus, gan savu izgudrotājas talantu.
    Grāmatā ir ne tikai noslēpums, pat vairāki, bet arī golems, grāmata “Okultā termodinamika un tu”, smilšu vētras ģenerators, Katastrofālais Pokers, ceļojošs medicīnas šovs Profesora Ümlauta Profilaktorijs un Rēvija, šaujamo un leļļu skate Tēvoča Atikola Nāvējošo Leļļu Nams, kaķu domu viļņu pastiprinātājs, brauciens pa jocīgi nosauktām Amerikas pilsētiņām, domu lasītājs, vairākas nelaimīgas ieķeršanās, papagailiene, poniji, daudz sviestmaižu un vēl vairāk kafijas. Dīvaini. Intriģējoši. Iedvesmojoši.
    Anglisko grāmatu var pašķirstīt šeit. Latviskais teksts ir tīkami dzīvelīgs un man pat patika labāk. Bērni var samācīties izsaukties: “Krampji un klimpas!”, par sūnainiem bļāvieniem un pajoliņiem nemaz nerunājot. Vienīgi tādus vārdus kā Merivezere vai Sofronija Pībodija Čaklbotoma varēja latviskot. Starp citu, es biju domājusi, ka šis ir komiksveidīgs gabals, bet nē, attēlu ir daudz, taču teksta vēl vairāk.
    Ja gadījumā “Roze” izdos arī turpinājumus, ar prieku lasīšu tālāk.

Dubultnieki

Toms Kreicbergs “Dubultnieki un citi stāsti“. Tulk. Ingus Josts, il. Arnis Kilbloks, foto: Vladislav Gajic. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. (Tom Crosshill. Seeing Double.) 174 lpp.

    Droši vien nebija prātīgi Kreicberga grāmatu lasīt tik drīz pēc internetā atrodamo publikāciju izpētīšanas. Septiņus no trīspadsmit stāstiem es jau zināju, pāris no atlikušajiem mani galīgi neuzrunāja, un tā nu mans iespaids par autoru mazliet sabojājās. Tomēr šī ir labākā latviešu fantastikas grāmata, ko esmu lasījusi pēdējā laikā.
    Grāmata sākas ar “Mammu, te rakstām Žeņa, tavs dēls”, kas ir viens no spēcīgākajiem krājuma stāstiem. Mazs puika un šunelis, kurus izmanto kvantu mehānikas un paralēlo pasauļu pētījumā, vispirms cieš viņi abi, pēc tam arī visi pārējie. Stāstam ir epistulāra forma, proti, Žeņa raksta mammai vēstules. Lasot oriģinālu, es vairāk pievērsos sižetam, bet tulkojumā sev uzmanību piesaistīja vēstītāja balss, kas diemžēl brīžiem nešķita pārliecinoša. Jau pašā sākumā Žeņa raksta: “Es negribēju būt savtīgs.” Tie izklausās pēc vecāka cilvēka teiktiem vārdiem, gluži tāpat kā “žļerkstoša metāla uzparikte” (groaning metal thing), kam citādi nebūtu ne vainas. Grāmatās bieži gadās, ka varonis, kam ir gaužām īpatnēja, neliterāra leksika, tomēr veido gramatiski pareizus teikumus. Tā arī Žeņa vēstulēs nekļūdīgi saliek komatus, “katrreiz” raksta ar diviem r un tā joprojām, taču nez kāpēc nespēj uztvert dakteres Olgas lietotos svešvārdus. Reizēm neoloģismi sanāk patiešām skaisti (“binārie koki esot pārplūduši”), taču kā var saklausīt (šī stāsta versija taču ir latviski, te nevar izlocīties ar to, ka puika nav redzējis vārdu uzrakstītu) “gāgaru skaitītājus un joņu kamērus”? Un kā Maskavā dzīvojošs zēns var “saskarnes” vietā saklausīt “sakārni”? Jauka līdzība, taču mūsdienu zēnam otrajam vārdam būtu jābūt krietni svešākam.
    Te gan jāatzīstas, ka es nevaru ieteikt neko labāku, un vispār Ingus Josta tulkojums man šķita veiksmīgs, tikai puika brīžiem izklausījās pēc pieaugušā, kas izliekas par bērnu.
    No iepriekš nelasītajiem stāstiem man vislabāk patika “Ar sveicieniem no Virdžīnijas”, kurā var saskatīt Romeo un Džuljetas, zombiju, rasisma, kapitālisma, reliģijas un patērētājsabiedrības kritikas, determinisma un visādus citus motīvus. Nākotnes degradētajā sabiedrībā zemākās, noziedzīgās šķiras pārstāvis izmanto zinātnisko metodi, dinamītu, cirvi un nazi, lai atrisinātu mīklu, kāpēc puse sabiedrības tik ļoti alkst aprīt otras puses smadzenes.

Es būtu varējis viņu atsmadzeņot ar savu cirvi kā kuru katru citu mājsēdi. Taču šoreiz smadzeņu kāre mani nepārņēma savā varā. Es puslīdz spēju apvaldīt drebošās rokas un klabošo žokli.

    Mīklas atbilde ir nojaušama, taču ceļš līdz tai — brutāls un asprātīgs, mīklas minētājs — valdzinošs un cēls sliktais puisis.
    Man vislabāk patika stāsti, kuros saskatīju smaidu vai smīnu, un gandrīz visi no tiem jau bija lasīti. Pārējiem stāstiem, tostarp tiem, kuru centrā ir sociālas problēmas, piemēram, “Domājošas sievietes muļķu pulkam”, mazliet pietrūka asuma un pārsteiguma, lai gan, ja uz grāmatu skatītos latviešu literatūras kontekstā, tie izskatītos gana svaigi un sparīgi. Arī darbos, kas pievēršas personiskākām problēmām, nav nīkulības, pat drūmās situācijās ir kāda druska cerības. Stāstu valoda nav izpušķota un samudžināta, nedz galīgi novārtā atstāta, te ir atrasts zelta vidusceļš jeb kvalitatīva vienkāršība.
    Grāmata ir pārāk ātri izlasāma, jo lielākā daļa stāstu ir ļoti īsiņi. Tos papildina autora komentāri. Kreicbergs intervijā saka: “Daudzkārt lasītāji man teikuši, ka tieši komentāri palīdzējuši izbaudīt grāmatu.” Es pievienošos tiem, kam komentāri traucēja, izsita no ritma. Pāris manu iecienītāko rakstnieku arī mēdz komentēt savus stāstus, un viņu komentāri ir gandrīz tikpat baudāmi kā paši stāsti. Šeit starp stāstiem ir iestarpināti sausā valodā rakstīti gabaliņi, kas vai nu mēģina izskaidrot tekstu (tas ir lieki), vai arī sniedz nevajadzīgas detaļas par stāsta sarakstīšanas apstākļiem, vai pat pavēsta, ka starp latviešiem un krieviem valdot naids. Daudz labāk būtu bijis grāmatā ievietot pēcvārdu, iespējams, intervijas formā.

    Dažas citas atsauksmes pie zivīm, kas nepeld kraulā, pie Daiņa un Absolūta grāmatplauktā.

Mežs mani adoptēja

Ērlenns Lū “Doplers“. Tulk. Ilze Kačevska. Il. Liene Hapanioneka. Rīga: Nordisk, 2011. (Erlend Loe. Doppler. 2004.) 127 lpp.

    Šķiet, daudziem patīk Ērlenna Lū grāmata “Naivi. Super”, bet es esmu pamanījusies to pat rokās nepaņemt. Toties esmu kārtīgi izšķirstījusi viņa bērnu grāmatu par Kurtu, un tā izskatījās diezgan jautra. Būs kādreiz jāaizņemas. Pirms “Doplera” es izlasīju Ievas Melgalves interviju ar autoru “Latvju Tekstos” (tā internetā nav dabūjama, toties ir Viestarta Gailīša intervija “Kultūras Dienā”) un aptuveni zināju, kas sagaidāms.
    Bet sākums mani nokaitināja. Galvenais varonis, trīsdesmitpiecgadīgs precējies vīrietis, divu bērnu tēvs, nokrīt no velosipēda, spēcīgi sadauza galvu un nolemj pārvākties dzīvot uz mežu. Kad ogu sezona beidzas, viņš nomedī alneni un tad niknojas uz teliņu, kas “mēģina iedarboties uz manu psihi”, skaļi un uzmācīgi mīņājoties pie telts. Turklāt Doplers pats bez piena nevarot izdzīvot, bet jautājums, vai teliņš gadījumā vēl nezīda māti, viņam ne prātā neienāk. Īsts mērglis.
    Vēlāk šis tas man šķita diezgan smieklīgs, un es pret Dopleru atmaigu. Viņš aizmūk no laba darba, mājas labā rajonā, vannasistabas remonta, no iepirkšanās atlaižu klubā, no priekšzīmīgas sievas, no pusaudzes meitas, kas ir īsta paraugskolniece un, kopš pievērsusies “Gredzenu pavēlniekam”, aizvien biežāk sāk runāt elfu mēlē, un no maza dēla, kas nepārtraukti skatās multenes un klausās briesmīgi lipīgas bērnu popdziesmas.   

Rēķinus nekad vairs nemaksāšu. Ne internetā, ne citādi. Dzīvošu no preču apmaiņas un zagšanas, un no meža. Un, kad nomiršu, mežs dzīvos no manis. Tāds ir līgums.

    No tēva lomas Doplers tomēr netiek vaļā. Viņam ir gan alnēns, gan rūpes par to, lai vismaz dēls Grēguss neizaugtu tikpat spīdošs kā vecāki un māsa. Kad Grēguss kādas dienas dabū padzīvot pie tēva, tuvojoties bērnu raidījuma laikam, viņam sāk trīcēt rokas un skatiens kļūst stiklains. Skaidrs, ka tētukam ir bijis pamatots iemesls raizēties par dēla nākotni un aiziet no sabiedrības. Kāds tās loceklis viņus atrod arī mežā, un viņam ir smīns, kas “apliecina milzīgu materiālo nodrošinājumu un gadiem ilgu balsošanu par labējiem”.

Kaut es nešaubos, ka šis labējo partijas pārstāvis un viņa aprindu ļaudis pieder pie krējuma, kas gan raksta, gan īsteno likumus šajā valstī, mani viņš neskar. Es esmu ienācis mežā, un šeit valda citi likumi. Šeit nav ne Oslo, ne Norvēģija, šeit ir mežs. Atsevišķa valsts ar savu vienkāršo loģiku, bet labējo partijas vēlētāji un viņu draugi var lieliski pārvaldīt pārējo valsti un pārdot cits citam mašīnas un laivas, un nekustamos īpašumus, un palīdzēt cits citam ar juridiskām viltībām prāvās pret kaimiņiem, iedot kādam no savējiem savu aļņu medību kvotu, apbalvot cits cita mopšus suņu izstādēs un iekārtot darbā savu draugu bērnus par praktikantiem un priekšnieciņu palīgiem, pēc tam kad tie pabeiguši studijas un pabijuši ārzemēs, taču šeit, mežā, viņiem nav balsstiesību. Viņiem neizdosies atstāt žilbinošu iespaidu uz mežu.

    Lai gan Doplera stāsts izrādās smieklīgs un nebeidzas tik banāli, kā varētu gaidīt, mani tas izklaidēja, bet nepārliecināja. Ko dod mežs, ja viņš tikpat ir atkarīgs no nemīlētās iekārtas, vienalga, sauksim to par labklājības vai patērētāju sabiedrību? Doplers var aiziet mežā, jo viņam ir telts, ekipējums un viss pārējais, jo apkārt dzīvo cilvēki, kuru pagalmus un pagrabus viņš var apciemot, kad vajag cirvi vai šokolādi. Man nešķiet, ka viņš būtu ticis tik tālu, cik iedomājas.

Dārgie tautieši, es kliedzu, es jūs nemīlu. Jums beidzot jāsaņemas. Atveriet acis un pārstājiet būt tik sasodīti priekšzīmīgi. Un jūs, labējie, tieciet vaļā no saviem nolāpītajiem suņiem, izdzēsiet no sejas savus pretīgos, pašapmierinātos smaidiņus un uzsāciet preču apmaiņu. Uz sēdieties uz velosipēdiem. Mums jābrauc ar velosipēdiem un jāmainās precēm, jupis rāvis, tad mums varbūt radīsies cerība, ka viss nesaies grīstē.

Savādais atgadījums ar suni naktī

Marks Hedons “Savādais atgadījums ar suni naktī“. Tulk. Māra Cielēna, il. Gita Okanova-Treice. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2005. (Mark Haddon. The Curious Incident of the Dog in the Night-Time. 2003.)

Grāmatas fragmenti latviski lasāmi šeit, angliski – šeit.

Grāmatu par savādo gadījumu ar suni es vispirms ievēroju angliski. Nosaukuma dēļ. Toreiz es to pašķirstīju un atliku plauktā, jo suns ir miris. Nogalināts ar dārza dakšām. Pēcāk kāds nopirka tulkojumu, es pat sāku lasīt, bet tālu netiku. Šoreiz izlasīju visu līdz galam.
„Šis ir asiņains šausmu romāns”, ko raksta piecpadsmitgadīgs zēns, kuram ir autisms vai kas tamlīdzīgs (diagnoze grāmatā nav minēta, un Hedons pats aizrāda, ka viņš nav nekāds autisma vai Aspergera sindroma speciālists). Kristoferam nav ne mazākās spējas iejusties otra cilvēka ādā, viņš nesaprot mīmiku un metaforas, nesmaida, necieš dzeltenu un brūnu krāsu, ja zēnam kāds pieskaras, viņš no visa spēka sit. Kristoferam ir arī matemātiķa dotības, viņš ievēro visu, tikai nespēj nošķirt svarīgo no nebūtiskā. Atradis nodurto kaimiņienes pūdeli (suņi puikam patīk), viņš nolemj kļūt par detektīvu un atklāt, kurš ir slepkava, un par to sarakstīt grāmatu, kurā nodaļas sanumurētas tikai ar pirmskaitļiem.

Pirmskaitļi ir tas, kas palicis, kad aizvāktas visas sistēmas. Manuprāt, pirmskaitļi ir kā dzīve. Tie ir ļoti loģiski, bet nekad nevar izstrādāt tiem likumus, kaut arī visu laiku par to domātu.

Suņa slepkava tiek atklāts, taču stāsts, protams, nav par to. Varbūt tas ir par to, cik sarežģīti, kad esi citāds, taču ticamāk – par to, cik smagi ir būt vecākiem. Grūtniecēm es šo grāmatu tiešām neieteiktu, jo pēc tās izlasīšanas man nav skaidrs, kā vispār var uzdrošināties dzemdēt. Nē, es saprotu, neviens nedomā, ka viņu bērns nekad neuzsmaidīs un neļaus sevi samīļot, bet tomēr… Kristofera vecāki ir ļoti piekusuši.

Un Tēvs sacīja: – Kristofer, vai tu saproti, ka es tevi mīlu?
Es atbildēju: – Jā, – jo kādu mīlēt nozīmē viņam palīdzēt, kad viņš iekuļas nepatikšanās, gādāt par viņu un teikt viņam taisnību, un Tēvs man palīdz, kad iekuļos nepatikšanās, piemēram, ierodas policijas iecirknī, un gādā par mani, gatavojot ēst, un vienmēr saka taisnību, un tas nozīmē, ka viņš mani mīl.

Ieskats citādībā ir svētīgs, un romāns nav smagi lasāms, asiņaino šausmu vietā lielākoties ir neierasti un pat mazliet smieklīgi pusaugu puikas piedzīvojumi un mazliet populārzinātnisku pārdomu. Kristoferam, kas dzīvoja diezgan trūcīgā Svindonas rajonā, acīmredzot ir bijusi pieejama ne tikai dienas skola bērniem ar īpašām vajadzībām, bet arī gluži laba bibliotēka. Nejaukās pārdomas uzmācās pēc tam. Burti ir tik lieli, ka atgādina bērnu grāmatu, un patiešām – angliski tika publicēti atsevišķi pieaugušo un pusaudžu izdevumi. Marks Hedons ir arī daudzu bērnu grāmatu autors.
Tomēr Kristofers ir tik atšķirīgs, ka es viņu uztvēru atsvešināti. Līdzi just autiskam cilvēkam man bija vieglāk Elizabetes Mūnas (viņai pašai ir bērns ar īpašām vajadzībām) romānā „Speed of Dark”, bet tas jau ir cits žanrs un cits stāsts.