Bloga arhīvi

Dārgās bibliotekāres (un bibliotekāri)!

Lūk, cik jauka ideja! Es tā priecātos, kaut ko tādu ieraugot arī kādā no tām bibliotēkām, ko apmeklēju! Nu lūdzu, es nemaz nenojautu, ka ilgojos pēc randiņa, kur nu vēl aklā, bet aklais randiņš ar grāmatu… no tā es nespētu atteikties.

In addition to adding an element of mystery and surprise to Memorial, Beth also notes a more egalitarian goal for the display: breaking a reading rut. “It’s interesting to consider how gendered our reading choices can be– how we get stuck reading only books from a man’s or a woman’s point of view, or by writers of our own race. Even just the same genre over and over.” The Blind Date with a Book display breaks down that initial impulse to stick to what you know. Instead, readers choose books based on intriguing personal ads, and might find themselves enjoying a story they wouldn’t have picked up otherwise.

Šonedēļ internetā. 24

    Pirmkārt, Anna (The Year of Reading the World) ir tikusi līdz Latvijai un uzrakstījusi brīnišķīgu rakstu par Sandras Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. (Vai tik tas nenozīmē, ka arī man pienācis laiks izlasīt šo grāmatu? Hmm.) Un tomēr man žēl, ka Anna šogad nelasa dzeju, tā paliekot bez “Vilka Vienača”, un vēl jo vairāk — ka angliski nav izdots nekas priecīgāks.

    Despite its devastating content, the book contains much that is uplifting too. From love stories and small triumphs, to Kalniete’s mother’s dogged-to-the-point-of-irrational determination to dress and educate her daughter in preparation for a return to Latvia – a return that looked impossible for many years, given that the family had been sentenced to exile for life – the book reveals how dignity and the human spirit can endure in the most appalling circumstances.

    Otrkārt, ja nu kāds vēl nav pamanījis vai ir aizmirsis, ir tāda jauka vieta kā Literatūras blogu FB kopiena. Visi jaunie ieraksti vienuviet. Ir no kā izvēlēties.
    Treškārt, es neturpināšu skaitīt. Tā kā pirmās saites šajā melnrakstā esmu iekopējusi jau septembrī, te ir uzkrājušās dažas vecākas ziņas, piemēram, 50 veidi, kā izmantot Kindle.

    Attēlā redzams kāda bibliotekāra tetovējums. Uz citām tetovētām bibliotekārēm var paskatīties šeit.
    Internetā var atrast arī fotogrāfijas ar grāmatām, kas Kvebekas Jardin de la Connaissance palēnām apaug ar sūnām un sēnēm, tā atgriežoties pie saknēm.
    Mūsdienās neviens vairs nemāk uzrakstīt labu recenziju, vai ne?

    But while the words “book-review” made its first print appearance as a headline in 1861 to just that—a review of a book titled How to Talk: A Pocket of Speaking, Conversation, and Debating (verdict: “The present work has the additional recommendation of an unmistakably useful subject, which is lucidly treated”)—the practice of criticizing the critics has always been with us. Most often, dissatisfaction with the state of book reviewing has come not from the readers who are the reviewers’ intended audience, but from writers who have felt their work mishandled, unjustly ignored, or cruelly misunderstood.

    Kā uzzināju Aš skaitau emuāros, lietuviešu žurnāla Intelligent Life pavasara numurā literatūrzinātniece Jūrate Čerškute ir nosaukusi grāmatas, kas jāizlasa līdz trīsdesmit gadu vecumam. Es no trīspadsmit punktiem varu atķeksēt astoņus, ja pieņem, ka skaitās arī mazākas Kajoka devas, ne tikai vesela grāmata.
1. Labs detektīvs, vēlams klasisks angļu gabals (Arturs Konans Doils, Agata Kristi).
2. Postmodernisma romāns (Umberto Eko “Rozes vārds“, Justeins Gorders “Cirka direktora meita“).
3. Kristina Sabaļauskaite “Silva rerum” (abas daļas).
4. Maģiskā reālisma romāns (Gabriels Garsija Markess “Simt vientulības gadu“, Mario Vargass Ljosa “Sliktā meitene”, Horhe Luiss Borhess “Smilšu grāmata“).
5. Ričards Gavēlis “Viļņas pokers“.
6. Patriks Zīskinds “Parfīms“.
7. Virdžīnijas Vulfas romāni (“Deloveja kundze“, “Orlando“, “Uz bāku“).
8. Lietuviešu autoru esejas (Rolandas Rastauskas “Kitas pasaulis”, “Privati teritorija”, Sigitas Parulskis “Nuogi drabužiai”, Giedra Radvilavičiūtė “Suplanuotos akimirkos”, “Šiąnakt miegosiu prie sienos”).
9. Donalda Kajoka dzeja (“Meditacijos”,”Kurčiam asiliukui”).
10. Austrumu romāni (Orhans Pamuks, Elifa Šafaka).
11. Hulio Kortāsars “Klasīšu spēle“.
12. Skandināvu vai ziemeļvalstu literatūra (Ingmars Bergmanis “Laterna magica“, “Intīmās grēksūdzes“, Karl Ove Knausgård, Larss Sobijs Kristensens “Pusbrālis”, Jenss Kristians Grendāls “Klusums oktobrī” u. c.).
13. Daniils Harmss “Gadījumi“.

Šonedēļ internetā. 13

Vecs raksts, kuru reiz jau esmu redzējusi, taču nekaitēs atgādināt: “10 Myths About Introverts”. Droši vien lielākā daļa daudzlasītāju ir ar introvertu noslieci, jo ekstravertiem neatliek laika grāmatām. Viņi ir aizņemti ar saviesīgām sarunām vai meklē adrenalīnu. Bet tas nekas, labi pacenšoties, arī ekstraverti var iemācīties saturīgi sarunāties ar introvertiem.

Kā Nīls Geimens sarunājās ar mākslinieku Šonu Tanu, brīnišķīgās grāmatas “Aizpilsētas stāsti” autoru, kurš cita starpā izstāsta, kā atšķirt sabiedrisku somu no noslēgta, un ar Teriju Prečetu par viņa jauno grāmatu “Snuff“, ko es vēl neesmu izlasījusi, bet Asmodejs jau ir:

NG: Are you respectable?

TP: Is this a trick question? If so, then I shall say yes. Generally speaking I try to obey the law, pay my taxes (of which there are an enormous lot), give to charity, and write letters to the Times that they print. It’s a weird term, respectable; isn’t ‘respek’ what every street kid wants and might possibly expect at the point of a knife? I certainly get involved with things and shortly after finishing this interview will be annoying my local MP. It’s fun. Discworld and the Alzheimer’s together have given me a platform.

Lūk, cita intervija ar Prečetu:

Starp citu, Čehijas valdība ir publicējusi jaunākās tautas skaitīšanas rezultātus. Vairāk nekā 15 tūkstoši čehu jautājumā par reliģisko piederību ir norādījuši, ka ir džedaju bruņinieki. Lai Spēks ir ar viņiem!

Pirms kāda laika Lietuvas interneta lietotājus sapurināja Ļudvika Andŗuļa viedoklis, ka cilvēkus, kas saka: “Nedrīkst ēdot lasīt,” — jāizolē no sabiedrības.

Bērni var nesakārtot rotaļlietas, neēst, nemazgāties, nesportot, galu galā var neizpildīt matemātikas mājasdarbu (dzīvē tas nepavisam nav vajadzīgs) –- ja vien viņi lasa. Ar lasīšanas palīdzību varēs izkļūt no visām ķezām, un es atstaukāšu jebkuru, kas uzdrīkstēsies atraut bērnu no šī svētā, neaizskaramā procesa. Labāk lai nemāk lietot nazi un visu ēd ar karoti vai rokām (gan iemācīsies ar nazi apieties), bet lai līdz mūža galam izlasa kaut vienu grāmatu nedēļā, bet no astoņiem līdz astoņpadsmit gadiem -– vismaz vienu grāmatu divās dienās.

Tie, kas lasa lēni, jutās aizskarti, toties par lasīšanu tobrīd leiši runāja visās malās.

Es vienmēr izlasu jaunos rakstus, ko trīs jaunas un inteliģentas sievietes publicē “Eve’s Alexandria”, un ceru kādu dienu izlasīt arī visu arhīvu. Pirms diviem mēnešiem Viktorija jutās nogurusi no mūžīgā argumenta, ka bibliotēkas nedrīkst slēgt, jo kas tad notiks ar bērniem un bezdarbniekiem?

If we want to save libraries we have to recognise that they are important to us, the adults, the ones who can nip out to Waterstones on a whim and buy a book anytime we want. We have to choose to *use* them, not just to save them. [..] But the point we have to make to anyone who will listen is that libraries are not just for people who need them. We should be saying that constantly. If we want libraries to survive we have to borrow books just because we want to (or might want to) read them. Not because we’re a bit short this month but because the library is the place where we can meet with books of all kinds — try new things; return to comfortable favourite things — for free. We have to say loud and clear that libraries are not just places to inspire the love of reading in children; they’re places to inspire that love in us all.

Čainas Mjevila lekcija par fantastiku “Cognition as Ideology: A Dialectic of SF Theory” Kanzasas universitātē. Pirmā daļa no septiņām:

Šonedēļ internetā. 11

Ja man būtu jāsēž cietumā – kādu iemeslu taču vienmēr var atrast –, es to gribētu darīt Norvēģijā. Vismaz laiks nebūtu izmests vējā. Tur cietumos atrodoties kādi četrdesmit lietuvieši, kas pirms pāris gadiem esot neatlaidīgi prasījuši grāmatas dzimtajā valodā. Norvēģijas lietuviešu biedrība ieslodzīto vēlmi darīja zināmu Oslo bibliotēkai, kas noslēdza vienošanos ar Norvēģijā mītošo mākslas zinātnieci Laimu Petrusevičūti (vai tiešām neviena leišu bibliotekāre tur nedzīvo?). Laima nu iepērk jaunākās Lietuvā izdotās grāmatas. Sākumā viņa esot gribējusi atlasīt tikai t. s. zelta fondu, bet norvēģi izskaidrojuši, ka galvenais – lai cilvēki grāmatas gribētu lasīt, tāpēc vajag arī detektīvus, pavārgrāmatas, fantastiku un dārzkopības pamācības. Lasītāju bijis tik daudz, ka šogad Oslo bibliotēka lietuviešu grāmatām atvēlētos līdzekļus divkāršojusi, un nu tai pieder vairāk nekā 1000 jaunu grāmatu lietuviski, ko citās pilsētās dzīvojošie var saņemt, izmantojot bezmaksas starpbibliotēku abonenta pakalpojumus. Visaktīvāk joprojām lasot ieslodzītie, viņiem visvairāk patīkot melnais humors, detektīvi, grāmatas par psiholoģiju un meditāciju. Gados vecāki ieslodzītie lasot krievu klasiķus oriģinālā, īpaši Dostojevski.
Latviešu grāmatu Oslo bibliotēkā ir pamaz. Varbūt mūsu izdevējiem jāpamudina latviešu cietumnieki (gan jau tur ir arī tādi), lai arī viņi sāk lasīt? Jauns eksporta tirgus, lai cik maziņš, tak noderētu!
Starp citu, Lietuvas bibliotēkās grāmatu iegādei sanāk 1,13 liti uz iedzīvotāju, kas ir 23 reižu mazāk nekā Somijā. (Tā raksta “Lietuvos rytas”.)

Nākamvasar Londonā būs ne tikai Olimpiskās spēles, bet arī Dzejas Parnass: nedēļu ilga dažādu valstu dzejnieku kopā sanākšana, lasījumi un performances. Līdz 22. jūlijam jebkurš var ieteikt trīs Latvijas dzejniekus, kas visvairāk pelnījuši tur piedalīties. Pieteikuma anketa atrodama šeit.

Līdz 6. jūlijam katram iespējams nobalsot par labāko 2010. gadā internetā publicēto stāstu angļu valodā jeb storySouth “Million Writers Award”. Žūrija no 158 nominētajiem stāstiem ir izvēlējusies desmit, pārējais ir lasītāju rokās. Ja negribas lasīt visus desmit stāstus un balsot, var vismaz iepazīt kādu jaunu literatūras žurnālu.

Vai grāmata ir mirusi? Atbilde ir šeit.

Un vēl pāris mēnešu vecs raksts par valodu un dizainu, intervija ar “Rīgas Laika” redaktori Gunu Kalniņu:

DB: Un kā ir ar šo vārdu atmešanu? Piemēram, vārda “ka” izzušana – tik daudz cilvēku tā vietā lieto “kad”, kas nozīmē pavisam kaut ko citu.
GK: Šis jautājums attiecas uz pašcieņu. Ja jums tas ir svarīgi, noteikti lietojiet pareizi un pieskatiet savu valodas lietojumu. Par “ka” un “kad” kāds no fonētikas speciālistiem skaidroja, ka saiklim “ka” beigās ir mēmais uzsvars, tāpēc, pat nelietojot tā vietā nepareizo “kad”, arī “ka” beigās var dzirdēt vēl skaņu. Iespējams, šī jaukšana nav nezināšana, bet artikulācijas jautājums.

DB: Jā, bet ar to “tipo”/”type” vispār ir sarežģīti. Latviski “type” ir burts, bet tāpēc mums trūkst apzīmējuma vārdam “typeface”. Pilnīgs strupceļš!
GK: Tas nav strupceļš, tā ir brīva vieta jūsu radošajām idejām!

Svētvieta nacionālajai pašapziņai

Šodien, 3.maijā, Valsts prezidents Valdis Zatlers piedalījās jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas – Gaismas pils – spāru svētkos. Pēc kultūras ministres Sarmītes Ēlertes stāstījuma par bibliotēkas idejas dzimšanu un īstenošanu 20 gadu ritējumā Valsts prezidents sniedza savu vērtējumu bibliotēkas nozīmei Latvijas sabiedrībā.

Valdis Zatlers uzsvēra, ka bibliotēka ir nacionālās pašapziņas apliecinājums: „To pat var dēvēt par svētvietu nacionālajai pašapziņai, par intelekta krātuvi.” Valsts prezidents pauda arī pārliecību, ka šis ir tikai pirmais nacionālā mēroga kultūras centrs un novēlēja visiem piedzīvot vēl daudzus citus projektus.

Vēlāk, pirms spāru vainaga uzstādīšanas, uzrunājot ministrus, Nacionālās bibliotēkas vadību, atbalsta grupas pārstāvjus un projektā iesaistītos būvniekus, Valdis Zatlers pateicās visiem par to, ka šodien, neskatoties uz ilgo ceļu, beidzot Gaismas pils svin spāru svētkus. Ar humoru Valsts prezidents atzīmēja, ka šim būvniecības procesa svarīgākajam brīdim ir būtiska nozīme – spāru vainags parāda, cik dāsni ir ēkas saimnieki: „Tāpēc novēlu, lai saimnieki ir dāsni pret Latvijas Nacionālās bibliotēkas lasītājiem un nākamo kultūras celtņu projektiem!”

Pasākuma noslēgumā, skanot Jāzepa Vītola dziesmai „Gaismas pils” kora „Kamēr” izpildījumā, Latvijas Nacionālas bibliotēkas jaunās ēkas spārēs tika pacelts un uzstādīts vainags.

Cieņā,

Latvijas Valsts prezidenta kancelejas Preses dienests

Nez, ja bibliotēku uzskatītu nevis par svētvietu un stikla kalnu, bet gan par ikdienā vajadzīgu iestādi, ja intelektu nevis krātu plauktos, bet lietotu, — nez, vai tādā gadījumā preses dienesta darbinieki iemācītos izmantot saistīto atstarpi un neparakstītos ar tostam līdzīgu saukli?

Prezidents nes baļķi (..) talkā

Rakstnieku vēstule Staļinam

Mūžam aktuāls jautājums.

Viņnedēļ internetā (romantiski), nākamnedēļ Rīgā

Paviegli teksti un attēli, nekā par politiku Āfrikā.
Lūk, mīlīga “Gredzenu pavēlnieka” recenzija, kas varētu nokaitināt kaismīgus cienītājus, taču skaidri norāda uz Tolkīna trūkumiem.

In fact Tolkien uses women as he does dwarfs and orcs, as convenient clichés on which to pin name badges. The exception is elf women. Tolkien likes elf women. Tolkien likes elves. Tolkien likes elves perhaps a little too much. In a, you know, unhealthy way. They are always basked in light, and sweet music, and bathed in heavenly perfume, and pouting, and doing that thing where you flutter your eyelids toward your cleavage to draw attention to your boobs without appearing too obviously cheap.

Ja uz grāmatu plauktiem un vākiem vien skatīties apnicis, var pamielot acis gar seksīgiem puišiem, kas lasa grāmatas. Nu, vai aizsūtīt savu foto uz “Hot Guys Reading Books“, lai tur ieņemtu vietu blakus Nīlam Geimenam.

Ja gadījumā kādu pievilcīgu cilvēku izdosies sastapt, pirms tam nekaitētu iepazīties ar 30 citātiem, kas var palīdzēt tikt pie seksa. Tās ir uzvedinošas frāzes visādiem gadījumiem, kas sākas ar Oskara Vailda atziņu: “The only way to get rid of a temptation is to yield to it.” Uz to var atbildēt ar pēdējo citātu:

30. Pussy, King of the Pirates by Kathy Acker
For the post-punk, French critical theory set:
“If you ask me what I want, I’ll tell you. I want everything.”

Bet, ja nav neviena, ko pārsteigt ar literatūras zināšanām, atliek grimt sapņos par misteru Dārsiju vai varbūt Edgaru Alanu Po. No magnētiska papīra darinātas izgriežamas lelles, drēbes un šampanieša glāzes pārdod etsy.com MellyMo veikaliņā. Būtu taču jauki mazliet paspēlēties ar kādu no šiem džentlmeņiem?

Bet pēc tam noskaidrot, kāds būtu mans darbs Zvaigžņu karu pasaulē vai apmeklēt kādu kultūras pasākumu.

15. februārī plkst. 18 Saules muzeja pagrabiņā (Kungu ielā 1, ieeja no Rātslaukuma) Austras biedrība rīko Amandas Aizpurietes dzejas autorvakaru.

tad sapratu, ka reiz jau gulēju šajā dārzā
tikai toreiz nebiju putns un nebiju viena
avenājstīgas dzelksnis iedūrās krūtīs
uz agrā papīra sniega nopilēja mana zaļā asins

16. februārī plkst. 18 Svešvalodu bibliotēkā (Kongresu namā) būs leišu stāstu vakars: tikšanās ar nesen iznākušās grāmatas “Lietuviešu zelta stāsti” redaktori Evu Mārtužu un citiem leišu stāstu meistariem un tulkotājiem. Grāmatā ir arī Sauļus Toma Kondrota stāsts “Kolekcionārs”. Tas man gan šķita viens no vājākajiem viņa krājumā, kas man tik ļoti patika.
Ja jau esmu nonākusi līdz bibliotēkām, beigšu ar Filipa Pulmana runu, kurā viņš mēģina no slēgšanas pasargāt Oksfordšīras bibliotēkas:

Leave the libraries alone. You don’t know the value of what you’re looking after. It is too precious to destroy.