Bloga arhīvi

Piekūns skrien debesīs

Jānis Žilde. Piekūns skrien debesīs. Il.: Ilmārs Blumbergs, Katrīna Vasiļevska. R.: Dienas Grāmata, 2015. 207 lpp.

Pat es esmu bijusi “Jauna Mēness” koncertā. Bija tāds laiks, kad viņus nevarēja nezināt. Lasot grāmatu, vai visas pieminētās dziesmas ieskanējās galvā, lai gan, teiksim, “Nedalāmajai” tur tiešām nav nekas darāms. Ak jā, jūtjūbē, kā varētu gaidīt, es neiegriezos, lai gan vienbrīd par to iedomājos. Kas zina, varbūt tur ir parādījies vēl kaut kas no “K. Remonta”, ne tikai “Iela”.
Par grāmatu man nekas daudz nav sakāms. Žilde ir aprunājies ar Mielavu un pārējiem un sarakstījis “autorizētu biogrāfiju”, kas nozīmē, ka tur nav nekādu satraucošu atklājumu, nu labi, mazliet narkotiku antipropagandas (Kroičs: “Kā spēj cilvēks kaut ko darīt, sapīpējies zāli, nesaprotu! Gatim laikam bija Amerikas skola, un viņam viss bija kārtībā, bet man, lai arī tā nebija pirmā reize, spēlējot bungas, bija ļoti savādas sajūtas. Pa galvu šaudījās dažādas domas un jautājumi. Kur es vispār atrodos? Kas tās par dziesmām? Cik man ātri jāspēlē? Kāpēc šīs dziesmas ir tik garas?”; Linužs pakaras). Vēl viņi nepārtraukti dzer, bet nez vai tas ir kāds pārsteigums. Visi saspringtie momenti grupas dzīvē, to starpā Mielava un Rača poētiskā sāncensība, ir aprakstīti tik maigi, ka patiesībā ir diezgan garlaicīgi. Bet vismaz nav gari, un ir fotogrāfijas.
Tomēr mani mazliet aizkustināja mūziķu vēlme tikt pamanītiem tur ārā, iekarot vēl kādu skatuvi, kas tā arī nerealizējās. Zin’ kā, kāds kaut ko ļoti vēlas, bet pasaule tikai izliekas, ka sadodas rokās.

P. S. Aizmirsu piebilst, ka viss viņu dzīvē, šķiet, ir noticis un dabūts par blatu, vēl lielākā mērā nekā es būtu domājusi, un izrādījās, ka pazīstu cilvēku, kura dēļ grupa tikusi nosaukta tieši šādi.

Diors par Dioru

Kristiāns Diors par Dioru. Tulk. Ineta Strazdiņa, il. Aija Andžāne. R.: J.L.V., 2013. (Christian Dior & moi. 1956.) 280 lpp.

  (Vāks nav gluži tāds, bet nebūsim sīkumaini.)
 Gluži nejauši garāmskrienot bibliotēkā no plaukta paķertā grāmata izrādījās interesantāka, nekā es biju gaidījusi. Diora kleitas man saistās ar kaut ko varbūt arī glītu, bet galīgi nevalkājamu un droši vien neērtu, nu, ko var iesākt sieviete, kurai mugurā ir kas šāds(Junon, 1949.)? Skaisti izskatīties, jā, protams, nostāties dramatiskā pozā… bet kā viņa vispār apsēžas? Un 80 metrus auduma arī var iztērēt krietni saprātīgāk, un vienu kleitu izšūt veselu mēnesi… Ar adatu. Bet nu, protams, viņš zīmēja kleitas pavisam citām sievietēm turklāt tajos laikos, kad “kāda tu skaista šodien” esot nozīmējis “tev glīta cepure”. Turklāt es uz vecumu laikam kļūstu iecietīgāka (to jūs man neatgādiniet, ja?!)…
 Lai nu kā, stāsts par to, kā kleitas tapa, bija diezgan aizraujošs ne tikai tāpēc, ka tas notika sen, tagad tā vairs noteikti nav un ir taču interesanti ielūkoties tur, kur citādā veidā tas neizdosies. Man patika tas, ka tekstā, ko, ļoti iespējams, patiesi rakstījis pats Diors, bija caurcaurēm jūtams, ka viņam ļoti patika kas, ko viņš darīja, un cilvēki, ar kuriem kopā viņš strādāja. Pat ja tā bija apzināta tēla veidošana, Diors tomēr spēja saukt vārdā savas šuvējas, piegriezējas, protams, modeļu demonstrētājas, un ieskatīties radošajā procesā arī ar viņu acīm. Un tas man šķiet ļoti svarīgi.
 Grāmatas sākumā man pietrūka izklāsta, kā autors vispār nonāca līdz savam darbam, bet to, kā izrādījās, viņš vienkārši bija pietaupījis beigām, kurās ļoti īsi, tomēr piemin arī divdesmito gadu jauno mākslinieku un mūziķu bohēmu, mākslas galerijas direktora postenī pavadīto laiku un lielo ekonomikas krīzi, kas tāpat tika aizvadīta, līksmi nodzerot pēdējos pāris frankus.

Lasu: neko.

Klausos:

Vulfas vājprāts

Peter Dally. Virginia Woolf: The Marriage of Heaven and Hell. London: Robson Books, 1999. 225 lpp.

  Grāmatas autors ir pensionēts psihiatrs, kuru kopš studiju gadiem ļoti interesējusi Virdžīnija Vulfa vai varbūt viņas slimība – maniakālā depresija jeb bipolārie traucējumi (vai kā nu to mūsdienās sauc). Viņš Vulfai ir diagnosticējis ciklotīmiju. Visa grāmata ir tieši par to, sākot ar dažādu tēva radu psihisko slimību uzskatījumu (šī draņķība iedzimstot) un garāmejot pieminētu ļoti skaistās mātes salto sirdi, nē, dziļās skumjas.
  Kā zināms, Virdžīnija izauga skaista un gudra un jau agri zināja, ka grib būt rakstniece, un gatavojās tam. Viņai ļoti paveicās, piedzimstot gana pārtikušā un intelektuāli ambiciozā ģimenē, būtu viņa vienkārša fabrikas meitene ar šādu kaiti, viņas skumīgā dziesma droši vien apklustu jau daudz agrāk. Mežonīgas galvassāpes, anoreksija, dusmu lēkmes, nespēks, bezmiegs un kur nu vēl mūžīgā neticība sev un savām spējām.

  Depression went on building up. Headache forced her to lie prostrate and work for very limited times; at night she woke worrying, sweating, seeing failure, ‘the end of civilisation just about to come’. There were moments when she feared for her sanity, when she found herself ‘walking along the Strand talking aloud’ (although this was not completely unusual). Remarkably, Virginia managed to complete The Years, and sent the last pages to the printers in 8 April. Suddenly she was overcome with agitation. The sight of the proofs sickened her. She stuffed them into a cupboard, unable to face them. Racked by headache, unable to sleep, worrying to no end, she broke down.

  Parasti tomēr viņa esot rakstījusi pacilātības posmos vasarā, bet depresijas periodos radusi idejas jaunām grāmatām. Bailes no vājprāta bija pamatotas. Vulfu tas esot piemeklējis trīs reizes, ar visām balsīm galvā un mirušās mātes parādīšanos istabā, un ir zināms, ar ko beidzās pēdējā reize. Starp citu, pašnāvības mēģinājumi arī esot bijuši jau iepriekš, tikai tad viņa dzērusi miegazāles.
  Liela un pozitīva loma stāstā atvēlēta Vulfas vīram Leonardam, ko autors tēlo kā sievas gandrīz negurstošu sargeņģeli, kopēju un draugu. Kā vismaz man jau bija zināms, Vulfas bērnībā notika vairākas aizdomīgas epizodes ar viņas pusbrāli un brālēnu. Autors ļoti cenšas noliegt to seksuālo nokrāsu, bet, kaut arī iespējams, ka Vulfa, kam paticis pārspīlēt, izgudrot un izspēlēt intrigas, arī šajā jautājumā ir iztēlojusies vairāk, nekā patiesībā noticis, tomēr vismaz grāmatā tas netiek pamatots, tikai apgalvots, ka nekā tāda jau tur neesot bijis un uz Vulfas seksualitāti sliktu iespaidu tas neesot atstājis. Bet tā viņai nebija nekāda parastā un varbūt pat gandrīz vispār nebija, jo, par spīti bohēmiskajai jaunībai, cik var saprast, nekā vairāk par slavenajām, bet ne visai ilgajām attiecībām ar Vitu (skat. “Orlando”) viņai nebija. Ā, nu, protams, vīrs, bet ar to esot bijuši tikai daži neveiksmīgi pārgulēšanas mēģinājumi tūlīt pēc kāzām, Virdžīnijai sāpējis, viņa Leonardu atstūmusi, un veselīgajam vīrietim interese par kniebšanos zudusi uz mūžu. Arī pēc sievas nāves viņam esot bijusi tikai platoniska draudzība. Nu, un vēl viņa vienmēr meklējusi sev mātišķu/tēvišķu aizgādni, bet tā, skaidra lieta, ir mātes, nevis rokas palaidušo radagabalu vaina.
  Autors pat nemēģina pievērsties Vulfas darbiem un tajos saskatīt vai nesaredzēt viņas slimības tiešu ietekmi. Vulfu viņš kā grūti paciešamu un nogurdinošu personu, kāda viņa noteikti arī bija, bet varbūt vajadzēja uzsvērt ne tikai Leonarda pacietību (un, runāsim atklāti, viņš tomēr bija diezgan tirānisks cilvēks, kam arī netrūka putnu un prusaku), bet arī Virdžīnijas spēku un apņēmību, kas viņai ļāva, par spīti visam, sarakstīt tādas grāmatas un tik ilgi izdzīvot.

Duglass Adamss trīs rindkopās

Nick Webb. Wish you were here: The official biography of Douglas Adams. Photo: Roger Ressmeyer. London: Headline, 2003. 370 lpp.

  Lūk, Duglass Adamss ir tas rakstnieks, kuru es gribētu būt kādreiz satikusi, kaut gan mums noteikti būtu nesaderīgi raksturi utt., jo viņš ne tikai ir autors, kas man sagādājis daudz prieka, bet arī esot bijis dikti foršs (tomēr reizēm neciešams) cilvēks. Starp citu, pasaule ir maziņa, un kāda mana draudzene apprecējās ar cilvēku, kuram kāda paziņa, nu jau viņu ģimenes draudzene, reiz ir dzīvojusi ar Adamsu vienā dzīvoklī. Tas, protams, neko nedod, jo pats augsti godātais jau kur tie gadi kā nomira…
  Es jau biju lasījusi Geimena sarakstīto Adamsa biogrāfiju, arī pasen, neko daudz no tās neatceros, taču, kā izrādījās, pietiekami, lai Veba darbs man nekādus īpašus pārsteigumus nesagādātu. Galveno es jau zināju: leģendāro mocīšanos ar darbu nodošanas termiņiem un mūžīgās šaubas par spēju vēl kaut ko nebūt uzrakstīt, aizrautīgo tieksmi izzināt pasauli, pavilkšanos uz makiem (datoriem), gadiem ilgās cerības, ka “Ceļvedi” uzņems kino… Bērnības bildītes aplūkojusi un tik sīku privātās dzīves izklāstu lasījusi gan laikam nebiju, lai gan nē, par skolas gadiem biju lasījusi pirmavotu “Šaubu lasī”. Mans priekšstats par Adamsu nemainījās.
  Vai es ieteiktu grāmatu citiem? Iespējams. Vebs pārspīlē, cenšoties rakstīt un jokot Adamsa garā. Daždažādas sīkas informācijas brīžiem kļūst par daudz, un es te nedomāju Adamsa iecienītāko “Bītlu” dziesmu top cik nu tur. Tomēr grāmata atgādina, kā un kāpēc man patīk Adamss, tā savā ziņā ir kā satikšanās ar viņu. Ja kāds lasītājs rakstnieku pazīst tikai pēc “Galaktikas ceļveža”, viņu varētu pārsteigt un varbūt arī iedvesmot Adamsa nodošanās teātrim, zinātnei un apdraudētajiem dzīvniekiem. Bet, ja nav vēl lasīts, tad labāk vispirms sameklēt “The Salmon of Doubt” un pārējās paša Adamsa grāmatas.

Galileja sapnis

Kim Stanley RobinsonGalileo’s Dream“. Vāka foto: Chris White. London: Harper Voyager, 2010 (2009). 584 lpp.

    Kims Stenlijs Robinsons pieder pie tiem autoriem, kuru nepazīšana man šķita kā kauna traips personiskajā lasītājas biogrāfijā. Pirmkārt, viņš neapšaubāmi ir viens no būtiskākajiem mūsdienu fantastikas rakstniekiem, otrkārt, viņš raksta par tēmām, kas mani interesē. Tomēr līdz Marsa triloģijai, kas droši vien būtu loģisks sākums, es tā arī vēl neesmu tikusi, jo mūždien pa ceļam gadās kaut kas cits.
    Pirms pāris gadiem ievēroju vairākas intriģējošas “Galileo’s Dream” recenzijas. Kad grāmatu aprakstīja Nika no “Eve’s Alexandria”, kļuva skaidrs, ka man tūlīt jāiet iepirkties. Tālāk viss bija kā parasti: romāns krietni nostāvējās, es paguvu aizmirst, kas par to bija sarakstīts internetā, un tad kādu dienu mani pārņēma vēlme pēc biezas grāmatas, es to izlasīju un nesapratu, kālab tik ilgi esmu vilcinājusies.
    Jo grāmata ir laba. Patiesībā Nika visu ir pateikusi daudz izsmeļošāk, nekā to spētu es, tāpēc varētu pārsūtīt visus pie viņas un šeit likt punktu, bet to es, protams, nedarīšu.
    Bērnībā uz mani lielu iespaidu atstāja “Ievērojamu cilvēku dzīvē” izlasītais Džordano Bruno dzīvesstāsts. Dziesmiņa par to gadījumu man arī patika. Bet Galilejs, padomājiet tik, tā vietā, lai cēli sadegtu, teica, ka esot maldījies, un tikai pirms nāves esot atļāvies izdvest: “Un tomēr viņa griežas!” Tāds iespaids man bija radies.

    “Bet kāpēc zinātnei būtu vajadzīgs moceklis?”
    Tā jautā pats Galilejs, kad tāltālā nākotnē viņu iepazīstina ar dažādām iespējamām notikumu versijām. Daudzās Galilejs sadeg uz sārta, un īstajam, tobrīd dzīvojošam vīram tas nemaz nepatīk, tāpēc viņš par varītēm mēģina no mocekļa goda izvairīties. Tikai kā lai to izdara, ja vai viss, kas interesē Galileju, baznīcai šķiet ķecerība, kaut arī viņš godprātīgi tic dievam?
    Robinsons brīnišķīgi apraksta Itāliju vēlīnajā renesansē un Galileju — padzīvojušu, kašķīgu vīru, kas tā nodevies saviem pētījumiem, ka viss pārējais, izņemot ēdienu un dzērienu (sieviešu laiks ir pagājis, taču tās viņš bieži atceras), viņam šķistu mazsvarīgs, ja vien allaž netrūktu naudas. Lai kurš būtu Galileja mecenāts, viņš maksāja pārāk maz. Galileja māja ņudzēja no skolniekiem, savas ārlaulības meitas viņš bija nobāzis klosterī, taču arī par viņām vajadzēja parūpēties, jo tur allaž bija par maz ēdiena. Galileja izgudrojumi citiem šķiet par sarežģītu, un tos neviens nepērk, bet viņam vajag līdzekļus, lai iegādātos lēcas topošajam teleskopam. Daudz lēcu, jo tas būs pirmais teleskops un neviens vēl nezina, kā tādu uztaisīt. Neomā būdams, Galilejs svaida pa gaisu traukus, viņš allaž sabojā attiecības ar ietekmīgiem cilvēkiem un naivi domā, ka visu varēs izlīdzināt ar pāris teikumiem. Tomēr viņš ir valdzinošs savas zinātkāres, eksperimentētāja dabas un nerimstošās gatavības mācīties dēļ. Atklājēja prieks ir lipīgs, tajā gribas dalīties, tāpēc grāmatu varētu dot lasīt pusaudžiem profesionālās orientācijas nolūkos. Zinātne fascinē.
    Vēsturiskajā un biogrāfiskajā romānā ir iestarpināta zinātniskā fantastika. Viesi no tālas nākotnes ļauj Galilejam ieskatīties savā teleskopā, kas viņu aiznes uz Jupitera mēnešiem (četrus no tiem Galilejs 1610. gadā pats atklāja), kur tobrīd dzīvo mūsdienu cilvēku pēcteči. Galilejs pārsteigts uzzina, ka ar zinātni var nodarboties arī sievietes, viņu iepazīstina ar zinātnes vēsturi, desmit dimensijām, kaut ko līdzīgu paralēliem visumiem, un tas viss arī izklausās pēc ticamām teorijām un ir ļoti interesants. Taču vispār Galilejs nākotniešiem ir vajadzīgs kā rīks politiskās spēlītēs, kas nemaz tik ļoti neatšķiras no tām, kurās viņš spiests iesaistīties savās mājās. Nākotnes ainiņas nebija sliktas, bet pagātnes attēlojums bija saistošāks, spilgtāks un dzīvāks.
    No sirds iesaku.