Bloga arhīvi

Burvju mākslinieks, miglas pūtējs

Kaaron WarrenMistification“. Il. Veysel Zandli. London: Angry Robot, 2011. 448 lpp.

    Pirmo (patiesībā otro) Vorenas romānu es nopirku vāka dēļ, nākamos — tāpēc, ka man patika izlasītais. Otrā grāmata izrādījās pavisam citāda nekā pirmā, un trešā nav līdzīga iepriekšējām.
    Tā sākas ar baisu apšaudes ainu (to var lasīt šeit). Mazo Mārvo izglābj vecmāmiņa, un turpmākos četrus gadus viņi nodzīvo slepenā istabā mājā, kas pilna ar ienaidniekiem. Mārvo pa naktīm zogas pēc ēdiena, dienās viņam vecmāmiņa čukst stāstus, viņi skatās televīziju — bez skaņas, un Mārvo no grāmatas mācās burvju trikus. Kad vecmāmiņa nomirst, divpadsmitgadīgais puika dodas pasaulē.
    Šķiet, nu vajadzētu sākties spraigai darbībai, bet nekā. Vīri ar šautenēm Mārvo nevajā, lai gan vēlāk viņam parādās cits nāvīgs ienaidnieks. Viņš ir īsts burvis, spēj radīt ilūzijas un miglu, kas novērš cilvēku domas no ļaunuma, un to viņš arī dara, taču lielākoties Mārvo meklē stāstus. Viņam nav sava dzīves stāsta, ne tēva, ne mātes, un vai katram satiktajam cilvēkam Mārvo lūdz izstāstīt stāstu, lai tajā varbūt atrastu gabaliņu sevis un lai mācītos. Es gan neskaitīju, bet runā, ka grāmatā esot gandrīz simt īsu stāstiņu, daži tikai rindkopu gari, citi — vairākas lappuses.
    Tad Mārvo satiek Andru, kura ir tikpat dīvaina kā Mārvo un arī vāc citu cilvēku drusciņas, tikai viņai vairāk par stāstiem pie sirds iet nagi un ragi, matu kumšķīši, zobi un pat pelni. Andra nav burvju māksliniece, viņa ir ragana, tāda, kādu sevi varētu iztēloties mūsdienu vikas mākslas piekritējas, kas, starp citu, šo varētu izmantot par rokasgrāmatu. Andrai ir gan ar spogulīšiem izšūti (lai atvairītu ļaunu aci) gari svārki, gan kaudzēm talismanu, gan zināšanas par neauglības, epilepsijas, klepus un daždažādu citu kaišu ārstēšanu ar reti sastopamām vielām un dīvainiem paņēmieniem. Andra pati stāsta stāstus, katru reizi pārradot savu pagātni.

    Ir starpība starp raganu un burvju mākslinieku. Ragana rada pārmaiņas, nobur. Burvju mākslinieks rada ilūziju. Dažā ziņā burvju mākslinieks ir spēcīgāks par raganu, jo vārdi un ilūzijas var būt ļoti stipri, cilvēkus var pārliecināt izmainīties, ja viņi domā, ka to paveic kāds cits, un viņi spēj atdarināt redzēto un dzirdēto.

    Starpība ir, taču vispār Mārvo un Andra ir līdzīgi. Viņi abi ir marginalizēti, dīvaiņi, kas nespēj iekļauties sabiedrībā, cilvēki, kas nav atguvušies no pārdzīvotajām psiholoģiskajām traumām un rod mierinājumu savās neparastajās spējās, kas varbūt ir patiesas, jo šī ir fantāzijas grāmata, taču tikpat labi varētu būt izdomātas, lai izdzīvotu.

    Mārvo pat trīspadsmit gadu vecumā saprata, ka burvju mākslinieki bija cilvēces sargi. Bez miglas, bez fantāzijas pasaulei varētu pienākt gals. Neviens negribētu dzīvot vai laist pasaulē bērnus. Cilvēki izmirtu.

    Romāns pat varētu būtu veiksmīgāks, ja tiktu izdots kā reālistiska literatūra, bez brīnišķīgā uzraksta uz pēdējā vāka:
    FILE UNDER: Fantasy: True Magic / Find the Lady / All is Illusion / Bring the Mist.
    Vorena, tāpat kā Džoiss, grāmatas tekstu padara par galvenā varoņa izjūtu spoguli un lielā mērā atsakās no sižeta. Mārvo visu mūžu ir bijis vientuļš, jo vecmāmiņa nav viņā atmodinājusi emocijas, un arī teksts ir atsvešināts, slēpjas un mēģina salikt sevi kopā no dažādiem krikumiem. Bez jau minētajiem stāstiņiem grāmatā ir zemsvītras piezīmes un vairāki pielikumi, kur, tāpat kā pamattekstā, ir raganas virumu receptes (lai uzvārītu franču zivju zupu, vajagot pusi lauru lapas un veselu paciņu safrāna drīksnu), pamācības, kā veikt burvju trikus, apcerējumi par pašnāvībām, sifilisa stadijām, minerālu dziedinošo īpašību uzskaitījumi utt. Brīžiem tā visa kļūst par daudz.
    Būtībā grāmata ir tikpat traģiska kā “Slights”, tikai tās slepkavnieciskajai varonei bija vieglāk just līdzi. Šeit ir upuri, kas gan nepadodas, taču lielā mērā paliek sveši, jo paši neuzdrīkstas līdz galam ieskatīties sevī. Tomēr te ir arī negaidītas un, iespējams, laimīgas beigas, reklāmas un popmūziku saceroši burvju mākslinieki, stopētājs no viņpasaules un citas spilgtas vietas. Nez, ko pārsteidzošu Vorena izdomās nākamajā romānā?

Futbols un mode, un Terijs Prečets

Terry Pratchett, Unseen Academicals. Il. Paul Kidby. London: Doubleday, 2009.

Terija Prečeta grāmatas vienmēr ir bijušas ļoti gaidītas. Kopš zināms, ka viņam ir Alcheimera slimība, gaidīšana kļūst daudz saspringtāka, jo nu ir skaidrs, ka ikviens darbs var izrādīties pēdējais, bet tas patiešām nav godīgi. Būtu jāiejaucas patricietim Vetinari, bet viņš pašlaik ir aizņemts ar mežonīgā tautas sporta foot-the-ball piejaucēšanu un jaunas rases integrēšanu multikulturālajā pilsētā Ankhmorporkā.


Prečets stāsta par grāmatas tapšanu.

Prečeta izstāstītajai futbola (un futbols nav tikai futbols, tā ir daudzšķautnaina filosofija un tas, kā tēvs tevi veda uz spēli un cēla virs galvas, lai tu varētu kaut ko saskatīt, un pirka pīrāgu, ja vien bija par ko) vēsturei ir daudz kopīga ar to, kā tās lietas ir notikušas uz Zemes, lai gan pie mums, protams, nevienai universitātes darbinieku komandai nav nācies izvēlēties – piedalīties bīstamajās sacīkstēs vai arī samierināties ar daudz mazāku ēdienreižu skaitu un tikai trim sieriem. Kā pareizi norāda jaunāko rūnu lektors, trīs sieri nav izvēle, tā ir grēku nožēla, tāpēc burvjiem patiesi nav citas iespējas, kā vien pievērsties sportam, kurā turklāt pieņemti jauni noteikumi (tas ir, pēkšņi ir atradušies vecie, jau simtiem gadu aizmirstie noteikumi) un aizliegts izmantot maģiju. Labi, ka Neredzamās universitātes pagrabā dzīvojošais goblins izrādās ļoti spējīgs treneris, kas apveltīts ar neparastām spējām un kādu noslēpumu.
Unseen Academicals ir jaunās komandas nosaukums, taču vienlaikus tas norāda arī uz citu svarīgu grāmatas tēmu: universitātes neievērotajiem darbiniekiem, kas akadēmiskajam personālam gatavo ēdienu, sveces un visādi citādi rūpējas par profesoru labklājību, kamēr viņi ir aizņemti ar savstarpējām ķildām, nenovīdību un nevienam īsti nevajadzīgiem pētījumiem. Nakts virtuves vadītāja un vislieliskāko pīrāgu cepēja Glenda man šķita interesantākais grāmatas tēls, kas stāstījuma gaitā, iespējams, piedzīvo lielāko izaugsmi. Visu izmantotā meitene saceļas, lai no tirāna aizsargātu futbolu, kas viņai nemaz nepatīk un tomēr ir neatņemama vienkāršo pilsētnieku dzīves daļa, un viņa apzinās pati savu vērtību un kļūdas, ko pieļāvusi, pārlieku aprūpējot citus. Par Glendu es noteikti gribu lasīt vēl.
Goblins Nutt (un te nu parādās iemesls, kāpēc par Prečetu tik grūti rakstīt un, iespējams, kāpēc latviski ir izdotas tikai divas bērnu grāmatas un tās pašas palikušas gandrīz nepamanītas, – viņa vārdu spēles. Šis vārds noteikti ir jātulko, ņemot vērā vairākas angļu slenga nozīmes) atrodas pašos zemākajos sabiedrības slāņos, kaut arī ir izglītotāks un prasmīgāks par visiem burvjiem kopā. Viņš ir goblins, un goblini nevienam nepatīk. Viņš nepatīk arī pats sev, jo viņā ir ieaudzināta nevērtības apziņa. Viņš ir viens no traģiskākajiem Prečeta tēliem, kādus es atceros, un autoram raksturīgā rasisma tēma šajā grāmatā ir viena no būtiskākajām sižeta virzītājām. Liela daļa notikumu ir mēs pret viņiem: dažādu sugu nesaskaņas, futbola līdzjutēju fanātiskie kautiņi un savstarpējais ienaids, augstākās un zemākās šķiras pretrunas.
Arī pārējie spilgtākie grāmatas tēli ir universitātes pagrabstāvu un trūcīgāko pilsētas daļu iemītnieki: gan šķietami nolemts puisis no rajona, kuru mīlestība pēkšņi pamudina atrast sevi un kas kļūst par futbola zvaigzni, gan viņa iecerētā brīnumskaistā virtuves strādniece Džuljeta, kas interesējas par modi un kļūst par pirmo rūķu supermodeli. Tas vēl būtu sīkums, bet viņas ģimene ir citas futbola komandas atbalstītāji, un tas gan ir bezcerīgi.
Grāmatā ir vēl visādi sīkumi un atsauces, ko prieks pamanīt. Tur parādās gan trolejbusi, gan pirmā psihoanalītiķa kušete, ko izmanto brīnišķīgi aprakstītā goblina pašhipnozes seansā, kas sākas ar pazīstamā akcentā izteiktu prasību pastāstīt par savu māti. Glenda lasa romantiskus sieviešu romānus, kas pilni ar tādiem nesaprotamiem vārdiem kā buduārs, bet ēst tajos neviens negatavo. Vietējās dzeltenās preses žurnālisti visiem uzdod jautājumu par viņu iecienītāko karoti.
Beigās notiekošā futbola spēle būtu garlaicīgākā grāmatas daļa, ja vien tajā neparādītos pirmais futbola komentētājs, kas atsvaidzina diezgan paredzamos notikumus.
Prečetam atkal ir sanācis aizraujoši un smieklīgi runāt par sāpīgām tēmām, uzrakstīt (pareizāk sakot, nodiktēt) ātri izlasāmu daudzslāņainu grāmatu, par kuru vēlāk ilgi jādomā. “Nav svarīgi, vai uzvarat vai zaudējat, ja vien jūs iesitat visvairāk vārtu.”


Browse Inside this book

Get this for your site

Šķiet, garāks fragments ir pieejams šeit. Šīs un daudzu citu Prečeta grāmatu apskati: pie Asmo.
Par kooptēto futbolu un politiku runā arī mūsdienu akadēmiķi, piemēram, Terijs Īgltons (Terry Eagleton), apgalvo, ka šo kolektīvo solidaritātes delīriju vajagot likvidēt. Viņam iebilst Marks Fišers (Mark Fisher), kas vēlāk turpina tēmu, rakstot par futbolu un utopiju.

Burvju mākslas atdzimšana Anglijā

Susanna Clarke “Jonathan Strange and Mr Norrell“, London: Bloomsbury, 2004.


  Deviņpadsmitā gadsimta sākumā burvju māksla Anglijā bija gandrīz izzudusi. Burvju gan netrūka, taču viņi visi nodarbojās ar maģijas vēsturi un teorētisko maģiju. Tad izplatījās baumas, ka esot tāds nīgrs Norela kungs, kas savā nomaļajā muižā savācis plašu bibliotēku un dēvējoties par par praktizējošu burvi. Neviens tam īsti negribēja ticēt, līdz Norels to pierādīja, vienlaikus aizliegdams pārējiem saukties par burvjiem un pētīt maģijas grāmatas. Tāda nu bija viņu vienošanās.
  Grāmatas sākums ir ironijas piesātināts. (Lasot par maģijas teorētiķiem, nāca prātā vietējo bijušo filozofijas studentu strīdi, kurš no viņiem drīkst sevi saukt par filozofu un kurš nekā nesajēdz.) Ar laiku ironijas kļūst mazāk un noskaņa kļūst aizvien drūmāka. Lai pierādītu Londonai maģijas noderīgumu, Norels ielaižas darīšanās ar elfu karali, kam piemīt dabisks ļaunums, un no tā cieš arī attāli iesaistītie cilvēki. Ak, un neviens īsti neieklausās šarlatāna skaitītajā pareģojumā par maģijas atgriešanos Anglijā, ko esot paudis visievērojamākais aizgājušo laiku burvis Karalis Krauklis.
  Lai gan Norels pats ir aizliedzis citiem nodarboties ar burvestībām, viņš tomēr jūtas vientuļš, tāpēc, kad uzrodas otrs burvis, Džonatans Streindžs, kas gandrīz visu ir izdomājis pats (jo visas grāmatas ir Norela rokās), Norels viņu pieņem par mācekli, un abi kopā palīdz Anglijai cīnīties pret Napoleonu. Bet ar laiku atšķirības skolotāja un mācekļa uzskatos kļūst pārāk lielas, viņu ceļi diezgan vētraini šķiras, un katram nākas cīnīties ar saviem dēmoniem. (Bairons, ar ko Streindžs sapazīstas Venēcijā, jūtas vīlies, jo šim burvim trūkst dēmoniskuma.)
  Grāmata ir milzīga, cietvāku izdevumā ir gandrīz 800 lappušu, bet mazajā mīkstvāku izdevumā — vairāk nekā 1000 lpp. Tajā ir daudz zemsvītras piezīmju, no dažām, tās nedaudz paplašinot, sanāktu neslikti stāsti. Nesapratu, kā vispār autorei pietika pacietības to visu sarakstīt, bet izrādījās — viņa to darījusi vairāk nekā desmit gadus, pa gabaliņam vien, līdz beidzot salipinājusi visu kopā, atradusi izdevēju (Nīla Geimena aizgādnība droši vien noderēja), kas uztaisīja plašu reklāmas kampaņu, maldinoši apgalvojot, ka šis esot Harijs Poters pieaugušajiem, un samaksāja avansā miljonu mārciņu. Re, kā dažiem atmaksājas neatlaidīgi pūliņi.
  Lai gan autores balss tekstā reizēm ir pārāk skaļa un personāži gadu gaitā pārāk nemainīgi, jāatzīst, ka romāns ir izdevies. Te nav burvju nūjiņu, zižļu un zvaigžņotu mantiju, burvestības reizēm atgādina mājsaimniecības darbus, kas veicami soli pa solim, nevis satriecoši spoži. Abi burvji ir samērā garlaicīgi džentlmeņi ar labām manierēm, kurās ietilpst nevērība pret visiem, kas nav tikpat augstdzimuši. (Tos pamana un novērtē ļoti nejaukais elfs.) Patiesībā vienīgais, kas viņus interesē, ir maģija. Darbība attīstās gausi, un darbs lasāms lēni, bet pacietīgie to var izbaudīt, un uz beigām parādās vairāk burvestību, lielāka intriga un pat zināma romantika.
  Ja jūs neatbaida lēns ritējums, noteikti iesaku ieskatīties šajā grāmatā. Tomēr tā nav domāta visiem un dažus varētu bezgala garlaikot. Plašā Vikipēdijas rakstā ir pateikts viss, ko es te neesmu uzrakstījusi gan par romāna sižetu, gan par stilu. Internetā lasāmais Klārkas stāsts “The Duke of Wellington Misplaces His Horse“, kas vēsta par arī grāmatā svarīgu personāžu, sniedz daļēju ieskatu rakstnieces stilā, lai gan tas nav ne ironisks, ne drūms un ne tuvu tik iespaidīgs kā “Džonatans Streindžs”.

P.S. Grāmata kopš tā laika ir izdota latviski, un tās fragments (PDF) lasāms šeit.