Bloga arhīvi

Pastaiga mežā

Bill Bryson. A Walk in the Woods: Rediscovering America on the Appalachian Trail. Vāks: Art Wolfe, Tony Stone, Roberto de Vicq de Cumptich. New York: Broadway Books, 1999 (1998). 284 pp.

Jeb “Skarbās takas vilinājums”, kā grāmatu sauc latviskajā izdevumā. (Tūdaļ piemetināšu, ka apbrīnoju tulkotājas, jo grāmata ir pilna ar floru, faunu un citām lietām, par kurām man nav ne mazākās nojausmas, kā tās dēvē latviski.
Pārcēlies no Anglijas atpakaļ uz dzimto Ameriku, Braisons netālu no savām mājām mežā pamanīja taku, kas izrādījās gabals no ekstremāli garu pastaigu cienītājiem (kādi 3000 km) domātās Apalaču takas. Ņemot vērā, ka viņam jau bija pieredze doties pārgājienos un pēcāk tos aprakstīt, tādā veidā arī nopelnot mazliet naudas, rakstnieks pārlieku ilgi nedomāja un devās uz tūrisma preču veikalu iepirkt kaudzēm smalka un dārga ekipējuma, ko pēc tam varēs nest uz muguras mēnešiem ilgi. Pēdējā brīdī uzradās arī negaidīts ceļabiedrs, kas nodrošināja ne tikai sabiedrību meža biezoknī, bet arī daudz materiāla grāmatai. Runāsim atklāti, bez Kaca teksts daudz zaudētu, lai gan viņš nemaz tur nedominē. Iespējams gan, ka autors to kompensētu, vairāk aprakstot citus ceļā sastaptos ļaudis, jo no viņa memuāriem kļūst skaidrs, ka šo ceļu uzņemas mērot tikai īpaši cilvēki, par kuriem citi, dīvānā sēžot, vēlāk var pasmieties.
Tā kā taka tomēr ir diezgan vientuļa, Braisons vairāk apraksta apkārtni un tās vēsturi. Tas izklausās ļoti nopietni, bet tā nav, grāmata ir izklaidējoša un labdabīga humora pilna lasāmviela, kas reizē pamanās būt arī izglītojoša. Nu, vismaz tādā gadījumā, ja es kaut ko no ģeoloģijas, vēstures vai bioloģijas devām atcerētos. Bet gan jau tās iegulsies kādā smadzeņu slānī un vajadzīgajā brīdī es atminēšos: jā, tā ir pilsētiņa, kurai apakšā aizdegās ogļu raktuves un degs varbūt vēl tūkstoš gadu, kamēr no augšas viss izskatās mierīgi, tikai dūmo. Arī autors kādu brīdi tur ziņkārīgi pastaigājās, līdz viņam pēkšņi pielēca, ar ko īsti viņš tobrīd nodarbojās.
Man ir skaidrs, ka ne uz kādu Apalaču taku es noteikti nedošos. (Es tur būtu kā Cāļu Džons, kas allaž noklīst no ceļa.) Bet tiem, kas vēl nav lasījuši, izlasīt gan varu ieteikt.

Read Harder 8. punkts: ceļojuma memuāri.

Advertisements

Sargājošās debesis

Paul Bowles. The Sheltering Sky. Vāka foto: Simon Wilkinson. New York: Harper Perennial Modern Clasics, 2005 (1949). 313+16 pp.

  Tā teica gūgle, jo, lai gan grāmata latviski nav izdota, toties pēc tās 1990. gadā Bertoluči uzņemtā filma gan ir rādīta.
 ”Read Harder” 18. punkts: izlasīt grāmatu, pēc kuras uzņemta filma, tad noskatīties filmu un apspriest, kura ir labāka.
 Grāmata, protams. Vispār es domāju, ka tā bija nepareizā secība, jo filma man droši vien patiktu vairāk, ja grāmatu vēl nebūtu lasījusi. Pēc neomulīgu sajūtu radošā, atsvešinātības pilnā, tomēr fascinējošā romāna filma šķiet tāds romantiskais kino. Tajā ir krietni mazāk nežēlības un ārlaulības seksa (bet vairāk plikumu) nekā pirmavotā. Galveno varoņu pāra kopā būšana šķiet daudz stabilāka un pamatotāka (grāmatā es sākumā vispār nevarēju saprast, ko Ports ir atradis Kitā, nu, droši vien smuka; un otrādi arī), varoņi simpātiskāki, ainavas skaistākas, palmu un kamieļu vairāk, toties izmesti daži svarīgi tēli un notikumi. Par labu filmai nenāca arī tas, ka grāmatā stāstītāja pavēstīto (piemēram, Kita jau kādu gadu nebija Portu nosaukusi par mīļo) filmā kādam ir jāpasaka skaļi un tas uzreiz izklausās citādi. Ar to visu es nemaz negribu atrunāt kādu no filmas skatīšanās, gluži otrādi, dariet to un pēc tam sameklējiet romānu.
 Pēc Otrā pasaules kara Alžīrijā ierodas trīs pārtikuši amerikāņi, vezdami sev līdzi nejēdzīgi daudz čemodānu un lepni uzskatīdami (vismaz viens no viņiem, Ports, kas stipri līdzinoties autoram, kurš grāmatu rakstīja Marokā, pīpēdams hašišu un ēzdams marihuānas zapti) sevi par ceļotājiem, nevis tūristiem. Kurš gan tā negribētu par sevi domāt? Portam un Kitai par godu jāsaka, viņi vismaz māk franciski, ne tā kā viņu ceļabiedrs Tanners. Arābiski, protams, ne, un viņu saskarsme ar arābiem arī faktiski aprobežojas ar tēju, vēderdejām un seksu.

 Ports, šķiet, meklē nepatikšanas, Kita ir nervoza, visur saredz sliktas zīmes un vispār nožēlo, ka viņi neaizbrauca uz Itāliju, Tanners grib pārgulēt ar Kitu, bet necer, ka tas varētu izdoties. Trijotnes ceļu regulāri šķērso kāds dīvains austrāliešu pārītis, valdonīga un viegli ķerta māte ar dēlu, vēl viens rietumu tūristu variants. Viņi dodas aizvien dziļāk Sahārā, aizvien tālāk prom no civilizācijas, no sevis, cits no cita. Uz grāmatas vāka rakstīts, ka autors pētot veidus, kā amerikāņu nespēja izprast citas kultūras tās beigās iznīcina, bet tajā, ko izlasīju es, tuksnesis un arābi palika savā vietā. Amerikāņiem izdevās iznīcināt tikai pašiem sevi.

Kā mežā pakakāt

Kathleen Meyer “How to Shit in the Woods: An Environmentally Sound Approach to a Lost Art“. Second Edition. Berkeley: Ten Speed Press, 1994 (1989). 106 lpp.

    Pietiek nogriezties no meža ceļa neoficiālas peldvietas tuvumā, lai kļūtu skaidrs, ka netrūkst cilvēku, kas patiešām nezina, kā tas darāms. Tik ļoti nezina, ka viņiem neienāk prātā pat it kā pašsaprotamā atbilde: “Tā, lai citi neiekāptu.” Tiesa, man ir spēcīgas aizdomas, ka šiem ļaudīm, kas droši vien tie paši, kuri pat pilnas pudeles, maisiņus un paciņas sev līdzi paņemt var, bet iztukšotus — vairs ne, ir tik milzīgas uztveres grūtības vai kāda cita kaite, ka viņiem nepalīdzētu arī mazā rokasgrāmata, tikai policija, naudassods un publisks pēriens pilsētas centrālajā laukumā. Vienkāršāk tomēr būtu, ja pašvaldības šādās pulcēšanās vietās ierīkotu tualetes.
    Grāmata ir domāta saprātīgākiem cilvēkiem, kas ik pa laikam kāpj kalnos, dodas garos pārgājienos un laivu braucienos pa vietām, kurās tualešu nav un nevar būt, bet mēslus aiz sevis atstāt negrib un nedrīkst. Autore izstāsta dažus gaužām neveiksmīgus gadījumus, kam jākalpo citiem par mācību. Te ir ne tikai klasiskie sadzeltie dibeni (un mūsu nātres ir tīrais nieks, salīdzinot ar Amerikas indīgajiem augiem) un ne tik klasiska kamene kāda vīrieša “ģimenes dārgumos”, ne tikai piečurāti zābaki un pieķēzīta kombinezona kapuce, bet arī gandrīz piečurāta perējoša putna ligzda un sūds, kas no kalna noripo zemē un nokrīt tieši blakus baskājainai sievietei, kura pie nometnes ugunskura vāra kafiju. Podiņmācība ir svarīga!

    Kakāšana mežā ir iegūta, nevis iedzimta prasme, ko var izkopt, tikai vingrinoties, un ko vairums cilvēku ir pazaudējuši līdz ar māku vārīt ziepes, kārst vilnu un nodīrāt bifeli.

    Autore brīžiem varbūt pārlieku aizraujas ar vieglas noskaņas radīšanu. Es būtu gribējusi mazliet vairāk dažādu tehnoloģiju apskatu un izvērstāku teorētisko pamatojumu. Viņa raksta, ka fekāliju biodegradācijas ātrums atkarīgs no augsnes sastāva, tekstūras, mitruma utt., bet sīkāk nepaskaidro. Protams, necietīsies taču līdz labākiem apstākļiem, jāiztiek ar to, kas ir.
    Svarīgi ir atcerēties, ka mēsli nedrīkst nonākt ūdenskrātuvēs, tāpēc jāatvieglojas virs plūdu ūdens līnijas. Jāizrok 15 līdz 20 cm dziļa bedrīte, jo šajā dziļumā augsnes mikroorganismi visātrāk tiks galā ar mēsliem, un pirms tās aizbēršanas jāatceras agrā bērnība un kaka jāsamaisa ar zemi, lai šo procesu paātrinātu. Var izmantot žagariņu, ko ierok turpat. Tualetes papīru, ja tādu izmanto, gan ne, tas jāņem sev līdzi tāpat kā visi tamponi, pamperi un tā joprojām. Turklāt, tā kā tūristu kļūst aizvien vairāk un iecienītos maršrutos aizvien biežāk, rokot bedrīti, var uzdurties priekšgājēja sūdam, tāpat arī vietās, kur augsnes pamaz, ekosistēma trausla utt., zemi izkašņāt nevar vai nedrīkst, bedrīšu rakšanu aizstāj visu sevis radīto atkritumu aizvākšana.
    Grāmatā ir aprakstītas gan vienam cilvēkam, gan paprāvai grupai piemērotas mobilās tualetes, nosauktas gan cenas, gan ražotāju adreses un vārdi, un autore ar viņiem visiem ir aprunājusies. Viens, piemēram, iesaka tualetes trauku nokrāsot baltu, lai tas saulē mazāk uzkarst (pārkarsis pods var arī uzsprāgt, un to nu neviens nevēlas) un pirms pārgājiena iekšpusi ieziest ar augu eļļu, lai pēc tam vieglāk iztīrīt. Tur ir arī shēma, kā pašam uztaisīt mazu atkritumu glabātuvi no plastmasas caurules. Uzkakā uz salvetes, noglabā traukā, vēlāk izkrati podā, izmazgā cauruli un viss. Sarežģītos apstākļos, teiksim, sniegavētrā, kad negribas līst ārā no telts, cilvēki ir lietojuši arī termosus, Tupperware salātu bļodas — esot labas — utt.
    Autore pastāsta arī par dažādiem ūdens attīrīšanas paņēmieniem un kaitēm, ko cilvēki un dzīvnieki var dabūt no piesārņota ūdens, kurā kāds iebāzis ar sūdiem notraipītas rokas. Par roku mazgāšanu viņa arī daudz runā. Lai gan, kā rakstīts viņas blogā, tagad rādās, ka dažu infekciju izplatība ir tikusi pārspīlēta, man pēc šīs nodaļas izlasīšanas šķita, ka no ūdens vispār būtu jāatsakās.
    Vēl viņa parunā par tualetes papīra aizstājējiem, dzīvu augu lapas atstājot pēdējā vietā un arī tad tās iesakot plūkt tā, lai nevar pamanīt, nevis visas no viena zara. Viņa iesaka izmantot gludus oļus un zarus, zemē atrastas putnu spalvas, vienā virzienā sakārtotas priežu skujas, koku mizas, pat čiekurus vai iemanīties apmazgāties ar mitru lupatiņu (kas pēc tam rūpīgi jāizskalo tā, lai netīrais ūdens nenokļūtu avotā vai ūdens spainī) vai vienkārši roku.
    Īpaši sievietēm domātā nodaļā apskatītas čurāšanas grūtības. Urīns, par laimi, nav pilns ar patogēniem, tāpēc lielākoties mežā pačurāt var droši, un Meiere pievēršas jautājumam, kā cienīgi čurāt tupus un neapslapināt kājas. Te nu es viņu nesaprotu, man pietupties nav problēmu, sliktāk ir tas, ka mūždien kāds uzrodas tuvumā, kad esi ar pliku pakaļu. Manai mammai tā reiz virsū esot uznācis alnis, bet tas gan bija sen. Starp citu, pliko dibenu labi apslēpjot gari, kupli svārki. Ja nu tomēr tupēt grūti un tu pēkšņi saproti, ko domāja Freids, piesaucot sievietēm it kā piemītošo skaudību par peni, var iegādāties urinēšanas palīgierīci. Menstruālo piltuvi autore nepiemin, varbūt tāpēc, ka grāmata paveca (izrādās, ka pagājušajā gadā ir iznācis jauns izdevums), bet tā man šķiet visādā ziņā ērtāka un estētiskāka par tamponiem vai paketēm, protams, rokām gan jābūt tīrām.
    Ek, cik jauki būtu mežā, ja tur ietu tikai tie, kas māk aiz sevis neatstāt netīras pēdas.

Atrast mājas

Isabel Huggan “Belonging: Home Away from Home”. Photo: Isabel Huggan. Toronto: Vintage Canada, 2004 (2003). 337 lpp.

    Palielā grāmatnīcā droši vien varētu atvēlēt veselu plauktu grāmatām, kurās aprakstīts, kā cilvēki no aukstākām zemēm pārceļas dzīvot uz Eiropas dienvidrietumiem. Nez, vai tur maz vēl ir saglabājušies iedzimtie? Lai nu kā, “Belonging” iederētos šajā plauktā, tomēr nebūtu tipiskākā pārstāve, jo autore (kā pieklājas izrunāt viņas uzvārdu? Hugana?) ir sarakstījusi nevis praktiski izmantojamu stāstu par pārvākšanos uz Francijas dienvidiem, bet gan eseju krājumu, kurā pēta savu māju izjūtu dažādos laikos un vietās. Grāmata ir rimta un diezgan sentimentāla, tomēr autore nenoliedzami ir inteliģenta un labvēlīgi noskaņota, tāpēc esejas es noteikti kādreiz varētu arī pārlasīt, varbūt pat vairākas reizes, turklāt tuvāk vecumdienām tās man droši vien patiktu vēl vairāk. Ja tā padomā, varbūt esejas vispār ir pārlasīšanai piemērotāks žanrs nekā stāsti vai romāni.
    Tātad autore ir kanādiešu rakstniece, kas vīra darba dēļ ir diezgan garus garus gadus nodzīvojusi ārzemēs: Kenijā, Filipīnās, Francijā. Pēdējā valstī viņas vīru pēkšņi pārņēma piederības sajūta, un tā nu viņi tur nopirka māju, kurā pavadīt vecumdienas. Huganai grāmatas sarakstīšanas laikā ir ap sešdesmit, Francijā, kas nepavisam nav viņas sapņu zeme, jo autores mīļākā vieta uz šīs zemes ir Tasmānija, viņa ir pavadījusi jau zināmu laiciņu. Starp citu, viņa tur dzīvo joprojām, nu jau kā atraitne, un rakstnieki un citi radoši cilvēki pie viņas var dabūt istabu, vakariņas un iespēju netraucēti pastrādāt. Foto un sīkāka informācija šeit.
    Skaisti, vai ne? Grāmatā attēlu nav, toties ir aprakstīta gan olīvkoku stādīšana, gan plūdi, kad mazā, mierīgā upīte pēkšņi kļuva liela, izgāja no krastiem un aiznesa sev līdzi rūpīgi iekoptos dārzus. Hugana mēģina iedzīvoties jaunajā vietā, sarast ar dabu, saprast cilvēkus un atceras bērnības mājas un minerālu kolekciju, mammas medmāsas uzsvārča perlamutra pogas, ko viņa joprojām glabā kastītē kā dārgumu. Viņa aizprātojas līdz jautājumam, cik daudz viņas atmiņās par mammu ir patiesības, jo abām ar māsu ir katrai sava versija par māti, un secina, ka mamma fotogrāfijā ar katru gadu kļūst arvien jaunāka un nu ar viņu būtu ļoti interesanti parunāties kā ar draudzeni, uzzināt, ko viņa īsti domā.
    Hugana apcer ne tikai jautājumu, kas ir mājas, kā tās radīt, bet arī rakstīšanas procesu, to, kā domas un iespaidi uzkrājas, kā piedzīvotais pārveidojas literatūrā. Viņa citē kāda kolēģa teikto, ka stāstā galvenais ir nevis sižets, bet gan cilvēki. Grāmatu noslēdz trīs stāsti, kas to uzskatāmi parāda. Cilvēki Huganu tiešām interesē, viņa grib tos saprast un palīdzēt, nevienā brīdī neaizrunājoties līdz tam, ka viņa būtu labāka par vietējiem iedzīvotājiem, kaut arī mājas remonts ievelkas jo ilgi.
    Maize, siers un vīns, protams, ir pieminēti, taču ar gastronomiskiem aprakstiem Hugana neaizraujas. Par gatavošanu un ēšanu viņa vairāk pastāsta šeit, tur var arī aplūkot, kā autore izskatās ar pannu rokā. Grāmatā viņa vairāk runā par valodu, ko grūti iemācīties, un iesaka sākt ar koku, puķu un putnu nosaukumiem. Kas tās par mājām, ja nezini, kas te aug?

Pikvika kluba piezīmes

Čarlzs Dikenss “Pikvika kluba piezīmes“. Tulk. Mārtiņš Kalndruva. Il. E. Skujiņš, R. Seimors un H. Brauns (Fizs). Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1961. (Charles Dickens (“Boz”). The Posthumous Papers of the Pickwick Club. 1837.) 847 lpp.

    Ja nebūtu msmarii, es Dikensu tagad nelasītu. Līdz šim mums nekādas labās attiecības nebija izveidojušās, pat par spīti manam romantiskajam priekšstatam, ka kārtīgi angļi Ziemsvētkos allaž lasa Dikensu. Ko citu lai sadara tik garās brīvdienās? Bet kas jādara, tas jādara.
    “Pikvika kluba piezīmes” ir Dikensa pirmais un vieglākais romāns. Sākumā esot bijušas Seimora karikatūras, pie kurām vajadzējis sacerēt tekstu par sporta kluba biedriem, kam ne pārāk veicas medībās, makšķerēšanā un citās brīvdabas izpriecās, lai to publicētu avīzē. Pēcāk jau Dikenss sarakstīja kārtējos turpinājumus, kuriem klāt piezīmēja ilustrācijas, tiesa, nu jau cits mākslinieks, jo Seimors izdarīja pašnāvību. Latviešu izdevums ir ar visām ilustrācijām, un misters Pikviks ar savu apaļo vēderu un pieguļošajām biksēm izskatās pēc zirnekļa. Šeit redzamajā zīmējumā attēlots viņa lieliskais sulainis Sems Vellers ar tēvu.
    Pikviks, viņš arī Pikvika kluba prezidents, ir padzīvojis džentlmenis, kas savlaik sapelnījis gana daudz naudas, lai tagad nodarbotos ar zinātniskiem pētījumiem, piemēram, par kazragiem Hempstedas dīķu avotos, ar savu teoriju satraucot visu zinātnes pasauli. Kopā ar trim draugiem viņš dodas lauka pētījumos, apceļojot Angliju ar pasažieru karietēm un nokļūstot dažādās bīstamās, smieklīgās, romantiskās un kutelīgās situācijās, daudz apēdot, vēl vairāk izdzerot un kādu laiku pasēžot parādnieku cietumā.
    Sākumā jociņi un varoņi ir diezgan sekli. “Te ir pārspīlēti raksturi un situācijas, katrs nieciņš pataisīts tik smieklīgs, ka tur neviena nopietna vilciena vairs nevar atrast.” (Citāts no R. Egles un A. Upīša grāmatas “Pasaules rakstniecības vēsture”.) Pikvika aizraušanos ar zinātni jau pieminēju. Padzīvojušais misters Tapmens ir liels siržu lauzējs, Vinklam ir izcili panākumi jebkurā sporta veidā (izņemot tās reizes, kad šaut, jāt vai slidot sanāk visu acu priekšā), un runā, ka Snodgrass esot brīnišķīgs dzejnieks. Ar to visu tad nu viņi arī nodarbojas. Jaunkundzes spiedz, vecmeitas un atraitnes ģībst, zirgi apgāž karieti, un skrotis lido garām putniem. Pikviks, kā jau filozofs, izsaka apbrīnojami trāpīgas un dziļdomīgas piezīmes.
    Vēlāk Pikviks dabū sev par sulaini jau pieminēto kokneju Semu, kurš no tēva ir mantojis daudz dzīves gudrības, ko allaž izsaka skaļi tādos teicienos kā “nost ar melankāliju, kā teica zēns, kad nomira viņa skolotāja”. Sems grāmatu atdzīvina. Sākumā Dikenss Pikviku tikai izsmej, taču ar laiku tēlā parādās siltums, laba sirds, un misters Pikviks tiešām izrādās omulīgs večuks, kas spēj savaldzināt apkārtējos neatkarīgi no tā, vai tie ir dzirdējuši par viņa slavenajiem darbiem.
    Sadzīves jociņi, cerēšanās, lielīšanās un krāpšanās nekur nepazūd, taču tos papildina satīra par reliģiju, politiku, žurnālistiku un tieslietu sistēmu.

    Abu kandidātu runas, lai arī atšķirīgas pēc visiem citiem viedokļiem, saturēja visskaistāko uzslavu Ītensvilas vēlētāju nopelniem un izcilajām īpašībām. Ikviens no abiem izsacīja domas, ka nekad uz zemes neesot dzīvojuši patriotiskāki, neatkarīgāki, izglītotāki, cēlsirdīgāki un nesavtīgāki cilvēki kā tie, kas apsolījuši balsot tieši par viņu; abi neskaidri izsacīja aizdomas, ka pretējās puses vēlētājiem esot zināmas cūciskas un neglītas vājības, kas darot tos nepiemērotus svarīgo pienākumu izpildīšanai, uz ko tie aicināti. Fizkins izteica gatavību darīt visu, ko no viņa gribēšot, Slamkijs — apņēmību nedarīt nekā, ko no viņa prasīšot.

    Pēcvārda vai priekšvārda grāmatā nav, toties ir komentāri, kuros norādīts, cik ļoti Dikensa zīmētās ainas atbilst īstenībai (droši vien, jo vismaz priekšvēlēšanu kampaņās nekas daudz nav mainījies) un, kas ir krietni noderīgāk, izskaidrots, ar ko nodarbojās visi pieminētie solisitori, proktori, seržanti un koroneri. Kad saņemšos “Saltajam namam”, vismaz kaut ko zināšu, kaut gan jāatzīst, ka man tā sistēma ir par sarežģītu, lai to izprastu jau pirmajā reizē.
    Vecuma pieskaņa, protams, ir jūtama, taču “Pikvika klubs” izrādījās smieklīgāks, nekā biju gaidījusi, un astoņsimt lappuses mani ne tikai nepiebeidza, bet pat pagāja gluži nemanot. Domāju, ka šī ir laba izvēle, lai iepazītos ar Dikensu: tā ir gan viegli lasāma, gan sagatavo turpmākajām smagajām tēmām. Bāreņi grāmatā ir, tāpat kā spoku stāsti (skat. filmiņu) un dažs labs sentimentāls pastāsts ar morāli.

    Kā jau teicu, Sems savu dzīves gudrību mantojis no tēva. Lai tad nu tēvs arī ko pasaka:

    Ja tev kādreiz būs pāri piecdesmit un tu sagribēsies kādu apprecēt — vienalga, ko, — tad tūliņās ieslēdzies savā istabā, ja tev tāda būs, un uz vietas indējies nost. Pakārties ir prasti, tāpēc par to nav ko runāt. Indējies nost, Semivel, mans dēls, indējies nost, un vēlāk tu par to būsi priecīgs.

    Grāmatu var lasīt internetā angliski un, ja pameklē, arī citās valodās.

Stjuartes, piloti un pārējie

Imogen Edwards-Jones & Anonymous “Air Babylon“. Il.: Stephen Mulcahey. London: Corgi Books, 2006 (2005). 411 pp.

    Šī ir atvaļinājumā vai lidmašīnā lasāma grāmata, tikai jāņem vērā, ka tā radīs spēcīgu vēlmi tikt no ļotenes laukā un nekad vairs tur neatgriezties. Ēstgriba arī sabojāsies.
    Angļu žurnāliste Edvardsa-Džounsa ir sarakstījusi kaudzi grāmatiņu. Zināmākās ir no Bābeles sērijas, kurā viņa atklāj dažādu glamūrīgu industriju iekšpusi. Pirmā, “Viesnīca “Babylon”, ir izdota arī latviski, un to ir lasījis un aprakstījis Signis. “Air Babylon” ir otrā, pēc tam autore ir pētījusi arī modes, popmūzikas, tūrisma, kāzu rīkošanas un slimnīcu darbaļaužu sūro dzīvi.
    Anonīmais grāmatas līdzautors, kura balsī runā visi iztaujātie lidsabiedrību darbinieki, sāk savu maiņu piecos no rīta un visu diennakti pavada lidostā un vēlāk lidmašīnā. Šai laikā ietilpst milzum daudz kafijas un cigarešu, mazliet mazāk alkohola, lidmašīnā izbēgusi žņaudzējčūska, deportējams terorists, trīs līķi un viens pašnāvnieks, kas nomirs pēc dienām trim (ja gribat mirt ilgstoši un sāpīgi, iedzeriet paracetamolu), daudz dažāda seksa un narkotiku, puišu popgrupa (kas palielina seksa, narkotiku un alkohola daudzumu)… nemaz nerunājot par darbiniekiem, kas kavē, zog vai ir briesmīgi paģiraini, pasažieriem, kas dara to pašu, lamājas un dod kukuļus, lidmašīnām, kas paceļas gaisā bez dažām būtiski svarīgām detaļām, pazudušu bagāžu…
    Grāmata ir ne tikai izklaidējoša, bet arī izglītojoša. Tajā var uzzināt, ka vislabākie auto un spēcīgākā arodbiedrība ir bagāžas krāvējiem, ko lidmašīnā iesākt ar līķi (ir varianti, bet gandrīz visi diezgan skarbi), cik maksā stjuartēm (maz) un kā viņas piepelnās papildus, cik maksā veikalu īre lidostā (daudz), kā pārvadāt narkotikas un kur lidmašīnā vislabāk mīlēties, un to, ka labākie pircēji beznodokļu veikalos vairs neesot amerikāņi, bet gan itāļi un spāņi. Tiesa, tas bija pirms krīzes, nu jau viss būs mainījies, lai gan arābi pirms Dubajas reisa noteikti joprojām pērk dārgo viskiju.
    Tualetes jociņu bija pārāk daudz, turklāt liela daļa bija saistīti ar ēdienu. Ko tik visu nevar izdarīt pasažierim, kas nokaitinājis reģistratūras darbinieku! Apsēdināšana draņķīgā vietā blakus brēcošam sīcim vai neparasti lielam cilvēkam vēl ir sīkums. Tējas maisiņa iemērkšana tualetes podā, caurejas līdzekļa piebēršana kafijai vai iespļaušana tajā, pirdiens tieši sejā jau ir daudz sliktāk. Protams, pasažieri arī ir labie. Ieejot lidostā, pat visnormālākie, prātīgākie cilvēki pazaudējot smadzenes un sākot uzvesties kā ekskursijā aizvesti bērni, kuri citiem jāpieskata. (Bet lielās lidostas tiešām ir mulsinošas.)
    Tā ka, bērni, dzīvosim draudzīgi un cilvēkus, kuru rokās atrodas mūsu dzīvība vai vismaz gremošanas sistēma, nekaitināsim. Domājat, ka viņiem viegli dzīvot/dzīrot kā augstākajās aprindās, saņemot apkopējas algu?

Mūsu kunga ļaudis

Людмила Улицкая “Люди нашего царя”. Ил. Антон Ходаковский. Москва: Эксмо, 2007 (2005).

Neesmu lasījusi daudz Uļickas grāmatu, kādas četras. Šī mani pārsteidza jau ar pirmo stāstu. Uļickas darbi nav mīlīgi vai saldi, nē, viņai raksturīga padrūma dzīves uztvere, un viņas varoņi parasti cieš. Bet te — gandrīz Ziemassvētku stāsts idilliskā Francijas nostūrī, lai gan ārā vēl tikai rudens. Ir bērns, ir jēriņš, ir lieliska spiričuelu dziedātāja, ir gardas vakariņas. Kaut kas neticams!
Pūdercukura beigās tomēr nebija, un tālākajos stāstos atgriezās pazīstamās tēmas un noskaņas. Stāstā “Короткое замыкание” daudzdzīvokļu mājā pazūd elektrība un tās iemītnieki tumsu izmanto kā nu kurais. Piemēram, aiziet pie mīļākā vai izēd dzīvokļa kaimiņienes katliņu. Bet viena dzīvokļa iemītnieki ir tā noguruši, rūpējoties par bērnu, kas piedzima ar neskaidru diagnozi un knapi tika noturēts pie dzīvības (un te nu stāsts sasaucas gan ar Paviču, gan Merku)… Un daži tēvi ir tādi, ka viņu bērni ir gatavi tos nogalināt. Un dažas mātes visu mūžu izmanto meitas, neļaujot viņām dzīvot savu dzīvi. Un daži pāri, kas viens otram kā radīti, izrādās gaužām neveiksmīga kombinācija.
Tomēr grāmatā ir arī stāsts par suni, kam izdevās dezertēt no Otrā pasaules kara, un ļoti skaistu un piktu kaķeni, kuras liktenis gan bija tikpat sarežģīts kā raksturs.
Visjaukākā ir grāmatas beidzamā nodaļa “Дорожный ангел”. Sargeņģelis pavada rakstnieci Žeņu dažādos ceļos: bērnībā viņa ar māti no Dienvidiem ved mājup milzīgu čemodānu ar smaržīgiem bumbieriem, pieaugusi nokļūst vienā kupejā ar gruzīniem, kam pilnas kabatas visbrīnišķīgāko mandarīnu. Vācijā viņa satiek neparastu grāmatveikala īpašnieci, aizbraukusi uz Ēģipti pagulēt saulītē, uzkāpj Sinaja kalnā, bet Ņuorleānā tiek bildināta. Stāsts, kurā viņa ar draugiem 30. decembrī ar pārpildītu vilcienu veselu dienu brauc uz laukiem, un vagonā visi jau svin, ir īsta dzelzceļa simfonija. Vai, kā apgalvo Uļicka, “krievu absurda teātris”.

Tik daudz gaišuma es nebiju gaidījusi. Šī varētu būt laba grāmata, ar ko sākt lasīt Uļicku, turklāt iespiesta uz tik plāna papīra, ka piecsimt lappuses nemaz nešķiet par daudz. Pēc tām es gribēju turpināt lasīt krieviski un izlasīju divas sen nopirktas grāmatas.
Grāmatu pašķirstīt var te.