Bloga arhīvi

Par mākslu, ebrejiem un absinta trūkumu

Дина РубинаНа Верхней Масловке“. Ил. Борис Карафёлов. Москва: ЭКСМО, 2008 (2001?).

Dina Rubina, cik noprotu, ir gaužām populāra rakstniece Krievijā, kur viņas grāmatas varot nopirkt visos stacijas tuneļos. Saprotams, dažiem Rubina ļoti patīk, bet citi viņas darbus nevar ciest. Es Rubinu lasīju pirmo reizi un nevienā galējībā neiekritu, taču varēju saskatīt gan patikšanas, gan neciešanas iemeslus.
Grāmatā ir viens garstāsts un vairāki īsāki darbi, kurus vieno mākslinieka tēls. Titulstāsts vēsta par neparastu pāri: deviņdesmitpiecgadīgu skulptori Annu Borisovnu, kas reiz bijusi ļoti ievērojama, un Pjotru, teātra zinātnieku ap trīsdesmit, kas vada rūpnīcas dramatisko pulciņu un nekādi nespēj dabūt darbu īstā teātrī vai žurnālā. Pjotrs kopš piecpadsmit gadu vecuma, kad atbrauca uz Maskavu, dzīvo Annas dzīvoklī, bet pēdējā laikā – Maslovkas darbnīcā; viņš rūpējas par Annu, kas visus saukā par nejēgām un pieprasa pastāvīgu uzmanību un pakalpojumus.
Brīžiem stāstījums risinās Pjotra domās, brīžiem — Annas (kā, piemēram, šeit), brīžiem — neatzītā mākslinieka Matveja sievas, tulkotājas Ņinas, skatījumā. Anna ir neciešama, nekā citādi kā par psiholoģisku teroru viņas uzvedību nenosaukt. Pēc Kārteres burvīgajām Šānsu māsām viņa šķiet vēl jo nejaukāka. Savukārt šādu allaž kašķīgās, visus pazemojošās sievietes tipu labāk aprakstīja Petruševska. Pjotrs ir kļuvis Annai stipri līdzīgs, un visa viņu saskarsme ir vieni vienīgi konflikti, par kuriem lasīt nav nekāda prieka. Patiesībā vienīgais tēls, kas man cik necik patika, bija Matvejs. Droši vien tāpēc, ka viņš daudz nerunāja.
Stāsts tomēr izrādījās esam nevis par neprasmi cilvēciski izturēties, bet par mākslinieka (sūro) likteni liekulīgā sabiedrībā. Nu, fragmenti par mākslu bija diezgan interesanti, pārējais — jau dzirdēts pārliecinošākā izpildījumā.
2004. gadā pēc garstāsta ir uzņemta filma.

Pēc tam seko trīs stāsti, kuros autore stāsta, kā ar vīru Borisu Eiropā bauda kultūru. Tās ir mākslinieciskas un droši vien dokumentālas ceļojuma piezīmes, kurās ik pa brīdim tiek īsi, bet spilgti ieskicēta kāda aina (slinkums mēģināt tulkot, tāpēc pieņemšu, ka visi tāpat saprot):

На повороте к Сен-Поль де Вансу, где дорога ответвляется вверх, к доминиканскому монастырю на склоне, мелькнула близко к автобусу старуха-монахиня с детским личиком, в линялой синей кофте, беспомощно взмахнула рукой, то ли указывая кому-то дорогу, то ли пытаясь кого-то остановить…
Минут через пять автобус вырулил к игрушке-городку, свернутому кренделем на горе. Мы вышли и часа полтора упрямо взбирались под дождем по крутым ступеням — они то взбегали вверх, то уводили за круглый бок старой башни, то выкатывались к смотровой площадке, с которой открывался туманный от мелкой мороси вид на долину… Грубый, темный от времени известняк старинных стен, огромные навесные фонари в ущельях улиц, глухо захлопнутые от дождя синие и зеленые ставни… Мы забредали в многочисленные галереи, рассчитанные исключительно на миллионеров. Со всех стен на нас смотрел Шагал, — эскизы, литографии, офорты, — что не удивительно: он жил здесь и работал последние годы жизни, похоронен на местном уютном кладбище, игрушечном и, как и весь городок, тоже предназначенном для туристов.

Rubinas teksts ir ļoti vizuāls. Agrā svētdienas rītā, kad ārā mīnus četri grādi (un tas saucas vasaras laiks), bija gluži jauki ierušināties zem segas un lasīt par salto un lietaino Provansas martu un pat par Vinsenta van Goga ciešanām, kas aprakstītas viņa bagātīgi citētajās vēstulēs. Pat pašai sagribējās kaut kur aizbraukt, āra kafejnīcā no glītas tasītes iedzert tēju un pāršķirstīt kādu grāmatu. Rubinas ceļojumstāsti tad būtu ļoti piemērota lasāmviela: te viņa nav pārlieku nopūlējusies ar sižeta izdomāšanu, var vienkārši atšķirt grāmatu un izlasīt jebkuru fragmentu, kas atgādina, cik daudz ievērojamu vietu un cilvēku ir bijis vecajā Eiropā.
Tiesa, šis tas ar abiem kultūrtūristiem arī atgadās. Boriss Francijas krogos visu laiku mēģina nopirkt absintu un dabū atšķaidītu anīsa šņabi. Svešvalodas, protams, neviens nezina (Rubina ir dzimusi Taškentā, pēcāk pārcēlusies uz Maskavu un 1990. g. repatriējusies uz Izraēlu). Diemžēl ebreju (sūrais) liktenis tiek pieminēts ne tikai bieži, bet arī atstumjoši:

Это были тревожные дни, когда радио, газеты и телевидение доносили новости о поджогах синагог, об осквернении кладбищ, повсеместном нападении на частных лиц в городах Франции. Но эту поездку мы планировали так давно, так любовно выверяли маршрут, так мечтали о лазурной Ницце и солнечном Провансе, что решили ехать во что бы то ни стало. Издалека, уверяла я, слухи и события всегда кажутся более мрачными, чем вблизи.
Однако в день нашего приезда Ницца оказалась обклеенной листовками, извещающими о митинге в поддержку борьбы палестинского народа. И только в глухом переулке Старого города на одном из таких воззваний, нашлепнутом на железные жалюзи закрытой аптеки, мы увидели выкрик черным фломастером поперек листа: «Арафат — убийца!»

Neko teikt, īstais veids, kā nodibināt mieru.
Grāmatu noslēdz vairāki stāsti par Krievijas ebrejiem Izraēlā. Divi no tiem lasāmi autores vietnē: “Итак, продолжаем!” un “Мастер-тарабука”. Joprojām mākslinieki, joprojām reizēm ne pārāk izdevies sižets, bet vietām atskan pa jociņam. Savā ziņā Rubina man atgādināja Annu Gavaldu — nav nekāda augstā literatūra un lielos daudzumos varētu apšķebināt, bet saprātīgās devās viņu lasīt ir patīkami.

Piecos gados apkārt kokam

Kaaron WarrenWalking the Tree”. il. Greg Bridges. London: Angry Robot, 2010.


  (Grāmatas fragments lasāms šeit.)
  Šo grāmatu nopirku vēl pirms tās iznākšanas skaistā vāka dēļ. Protams, arī apraksts bija gana daudzsološs: Botānija (Botanica) ir liela sala, kuru gandrīz pilnībā aizņem Koks. Tikai pie paša jūras krasta ir brīva zeme, kur mīt cilvēki. Lillai, kas sasniegusi pieaugušas sievietes vecumu, jākļūst par skolotāju un kopā ar bērniem jādodas piecus gadus ilgā ceļojumā apkārt Kokam, lai iemācītos visu, ko var apgūt salas kopienās.
  Grāmatai ir zināma līdzība ar Ursulas Le Gvinas darbiem (uz aizmugurējā vāka nodrukāts ieteikums lasīt Le Gvinas „Lavīniju” un „Tehanu”, ja ir paticis šis darbs). Tās spilgtākā iezīme ir gluži vai antropoloģiskais dažādu kopienu dzīves attēlojums, kas ļauj noticēt, ka viena no iespējamām nākotnēm varētu būt tieši tāda. Lasot bieži iedomājos, vai es tur gribētu dzīvot — šis jautājums ir allaž aktuāls arī salas skolotājām. Reizēm jā, gribētu, reizēm nē, bet, ja kāds no malas aprakstītu mūsdienu dzīvi (un es nedomāju tikai pēdējos pāris gadus), tad laikam jau labāk dzīvot tur, blakus Kokam.
  Sākumā dzīve uz salas šķiet kā feministiska un ekoloģiska utopija. Tradicionālās dzimumu lomas šeit ir pavērstas otrādi. Vīrieši ir tie, kas dzīvo mājās, pieņem dzemdības un paveic lielāko daļu bērnu auklēšanas darba, kamēr sievietes, vismaz labākās, spēcīgākās un gudrākās, var apceļot pasauli. Salas iedzīvotāji lieliski apzinās, ka pieejamie dabas resursi ir ierobežoti un viņu izdzīvošana ir atkarīga no Koka. Viņiem ir efektīva dzimstības regulēšana — to garantē sieviešu noteicošais stāvoklis, pretapaugļošanās līdzekļi (nākamā rīta tēja) un strikta tabu sistēma, kas nepieļauj dzimumattiecības vienas kopienas iedzīvotāju un radinieku starpā. Jaunās sievietes, kuras kopienas vīrieši atzinuši par labākajām, tiek sūtītas apceļot salu kā bērnu pavadones jeb skolotājas. Katrā kopienā viņas aplido vietējie vīrieši, kas šādi dabū seksu un, ja viņiem un kopienai paveicas, — sievu. Vismaz tik ilgi, līdz sievietei tas apnīk.
  Vai jaunas meitenes, lai cik arī ilgi nebūtu gaidījušas šo iespēju, var tā vienkārši gandrīz katrā jaunajā vietā jau pirmajā vakarā atrast kādu, ar ko grib mīlēties, tā jau ir cita lieta. Es par to mazliet šaubos — viss tomēr notiek ļoti strauji. No otras puses, viņas šeit lielā mērā ir uzņēmušās mūsu sabiedrībai raksturīgo vīrieša lomu, un jauniem puišiem tas varētu arī nebūt pārlieku grūti, ja vēl ņem vērā, ka sabiedrība no viņiem (tas ir, viņām) gaida tieši to. Vēl viens neatbildēts jautājums ir tas, kā jūtas tās meitenes, kuras netiek izraudzītas par skolotājām, un vai viņām tiešām tā arī šķīsti jānodzīvo viss mūžs.
  Arī ekonomiskā dzīve ir sakārtota. Naudas, šķiet, tur nav, pa vidu kopienām, kas cita no citas atrodas mēnešiem ilgu gājienu attālumā, atrodas tirgus vietas, kur var mainīties ar specifiskiem kopienu ražojumiem, piemēram, smaržām, metāla un māla traukiem, tēju un ziedēm, kas mazina menstruālās sāpes. Iecienīta ir arī apmainīšanās ar dāvanām.
  Lielais atstatums un neiejaukšanās politika — katrā kopienā var atrast ko izziņas vērtu, un citiem jāļauj dzīvot, kā viņi ieraduši, — novērš potenciālos politiskos konfliktus. Visi bērni, arī puikas, reizi mūžā apceļo visu salu, katrā kopienā nodzīvojot mēnesi un iemācoties pieņemt svešādo. Gluži kā tādā ES jauniešu apmaiņas programmā.
  Taču katrai kopienai ir savas ēnas puses, un utopiskā noskaņa pamazām gaist. Izrādās, ka daži vīrieši nejūtas īsti laimīgi un vēlētos pāriet uz dzīvi citur, piemēram, homoseksuālistu ciemā, lai gan no ārpasaules, kas ir sieviešu daļa, viņiem tomēr ir mazliet bail. Ikdienā slēptā agresija dažās situācijās izlaužas uz āru ne vienā vien vietā, un Lillai, ceļojot apkārt pasaulei, nākas nepārtraukti pārvērtēt savu skatu uz dzīvi.
  Grāmatā striktais iedzīvotāju sadalījums ļoti viendabīgās apmetnēs palīdz novērst konfliktus, piemēram, vienkopus dzīvo arī visi sadistiski noskaņotie vīrieši, no kuriem pārējie cilvēki var viegli izvairīties — protams, izņemot tur piedzimušos bērnus. Grūti iztēloties, kā to panākt dzīvē, turklāt man tā nemaz nelikās tik laba doma. Gluži kā pļavas vietā stingri nošķirtas dažādu puķu dobes.
  Turklāt viena zēna — Moraces — māte bija uzticējusi Lillai bīstamu noslēpumu: viņa ir slima. Bīstama infekcija gandrīz pilnībā tika iznīcinājusi iepriekšējo civilizāciju, un no slimībām salas iedzīvotāji baidās visstiprāk — pat vēl vairāk nekā no jūras briesmoņa un spokiem, kas dzīvo Kokā. Ja kāds uzzinās, ka Morace ir nevesels, viņu “ārstēs”…
  Tomēr kopumā grāmata ir negaidīti un patīkami optimistiska, un šādos daļēji postapokaliptiskos darbos tas nemaz tik bieži negadās. Varbūt tomēr cilvēki ir spējīgi mācīties no kļūdām un vienoties kopīgu mērķu un gluži vienkārši labākas dzīves vārdā. Brīnišķīgi ir arī sekot līdzi tam, cik daudz kopējā un atšķirīgā ir kopienu mītos par Koka sākotni un pirmajiem cilvēkiem. Lilla beigās vispār nokļūst līdz pašai serdei un uzzina salas vēsturi, un tas viņai varētu palīdzēt mainīt tās gaitu vēl mazdrusciņ gaišākā virzienā.
  Kā jau teicu, grāmatas pasaule ir attēlota nevainojami, ja nu vienīgi pārāk īsi. Es būtu ar mieru lasīt ne vien piecsimt lappuses, bet arī divtik daudz, jo Vorenai acīmredzami bijis pulka sakāmā. Sižetā netrūka vietu, kur par notikumiem varētu stāstīt krietni plašāk (darbība vispār grāmatā paliek otrajā plānā, bet tas man netraucēja), turklāt beigas šķita sasteigtas un Moraces problēmas atrisinājums nelikās pārliecinošs. Bet Lillas tēla izaugsmes attēlojums ir paveikts labi, es viņai noticēju, un man viņa patika. Turklāt grāmata liek domāt, lai arī nav didaktiska.
  Katrā ziņā autores vārdu esmu iegaumējusi, jo tam ir vērts pievērst uzmanību. Vorenai pirms tam ir iznācis stāstu krājums un šausmu romāns, šogad gaidāms vēl viens romāns par burvjiem mūsdienu pasaulē. Arī par Koku vēl daudz stāstu varētu izstāstīt…

Ne zagļi, ne slepkavas

Jesse Bullington “The Sad Tale of the Brothers Grossbart“. London: Orbit, 2009.


  Dabūjusi nejaucīgas iesnas, kad neko padarīt nevar, jo deguns pēkšņi ir kļuvis milzīgs un nepārtraukti tek, galva smaga, acis asaro un sāp, es vienalga gribēju drusku palasīt. Jautājums tikai, ko šādā reizē izvēlēties? Es beidzot ķēros pie “Skumjā stāsta par brāļiem Grosbartiem”, ko nopirku novembrī, tūdaļ pēc iznākšanas, bet īstais brīdis lasīšanai pienāca tikai tagad.
  14. gadsimta otrajā pusē ziemas bija aukstas, rāceņu ražas zemas, kalnos dzīvoja raganas un mantikoras, jūrās peldēja sirēnas, bet dēmoni un mēris klīda pa visu zemi. It kā ar to vēl nepietiktu, Vācijā piedzima dvīņubrāļi Grosbarti. Jau no bērna kājas, tiklīdz spēja pacelt lauzni, viņi apguva savu senču godājamo kapu apzadzēja amatu un 25 gadu vecumā nolēma doties uz Ēģipti, lai uzmeklētu vectēva noslēptos dārgumus. Par brāļu Grosbartu piedzīvojumiem saglabājušās daudzas leģendas, un šajā grāmatā tās apkopotas akadēmiski neizglītotajiem lasītājiem par prieku un pamācību. Zemsvītras skaidrojumu un norāžu uz vēsturnieku domstarpībām nav, toties beigās ir īsts literatūras saraksts, kas parāda, kā jānopūlas cilvēkam, lai uzrakstītu ticamu vēsturisku romānu. (Tas, ka autors ir universitātē studējis vēsturi, folkloru un angļu valodu, noteikti viņam ir daudz palīdzējis.)
  Dodoties ceļā, Grosbarti vispirms iegriežas pie vietējā zemnieka Heinriha, kas bērnībā viņus kārtīgi iekaustījis (jo patiesi, brāļi nav ne zagļi, ne slepkavas, viņi ir labi cilvēki, kas tikai atmaksā saviem pāridarītājiem). Kā brāļi nogalina jomeņa ģimeni un nodedzina viņa māju, var lasīt šajā grāmatas fragmentā. Pašu Heinrihu viņi atstāj dzīvu, lai tas izplatītu vēsti par brāļiem un brīdinātu tos neaiztikt. Protams, Heinrihs grib atriebties un pēdējiem spēkiem dodas abiem pakaļ. Bet brāļi tikmēr caur Itāliju dodas uz Ēģipti, pa ceļam laupīdami, cīnīdamies ar dēmoniem un pārspriezdami teoloģiskus jautājumus.
  Grāmatas sākums ir diezgan drūms, pat atbaidošs, lai gan iesnām ļoti piemērots. Par laimi, turpmākie Grosbartu piedzīvojumi kļuva daudzveidīgāki, jo četrsimt lappušu ar slaktiņiem būtu par smagu. Tomēr jābrīdina, ka grāmatā ir spilgti attēlota vardarbība un rupjības. Ja Rablē “Gargantija un Pantagriels” kādam ir likusies pārāk pretīga, “Brāļus” labāk nemaz neņemt rokās.
  Vēl viena jutīga grāmatas tēma ir reliģija. Brāļi dzīvoja laikos, kad Eiropā reliģiskā dzīve bija pilnā plaukumā un kristietību cilvēki uztvēra ļoti nopietni un personiski, savā starpā apspriezdami ne tikai to, ka Dievs viņus mīl, bet arī smalkākus ticības jautājumus. Cits pēc cita uzradās dažādi kristietības novirzieni, ko valdošā Baznīca sauca par ķecerību. Brāļi Grosbarti ir dedzīgi Marijas pielūdzēji (lai gan brīnās, kāpēc tik krietnai sievietei dēls ir tāds puņķutapa. Tomēr viņi pārliecinoši atrisina arī šo jautājumu). Marija viņus vada, un brāļi tikai pilda Viņas gribu, ir rīks Viņas rokās. Tāpēc nav ne mazāko šaubu, ka grēkot brāļi nemaz nav spējīgi, visi viņu darbi ir dievišķi, un Hēgelis pat kļūst par svēto. (Nez, kā romānu uztvers Polijā, kur izdošanas tiesības jau ir nopirktas.) Brāļu teoloģiskās diskusijas ir viena no interesantākajām un smieklīgākajām grāmatas līnijām.
  Diemžēl grāmatas otrajā pusē gandrīz simt lappušu garumā neparādās fantastiskās būtnes, pārtrūkst stāsts par Heinrihu un darbs kļūst par tīru dēku romānu ar gariem cīniņu aprakstiem. Tur es gandrīz zaudēju interesi, ar zināmām grūtībām izsekodama, kurā vietā kurš stāvēja un kas tika nogalināts. Par laimi, tās vēl nebija beigas.
  Kopumā grāmata nebija gluži tik aizraujoša, kā biju gaidījusi, taču arī ne tik atbaidoša, kā likās sākumā, un izlasīt ir vērts, ja vien jau pati doma par to jums nešķiet zaimojoša un riebīga. Labi, ka man piemetās tās iesnas.

Pastaiga ar Viļņas ceļvedi rokā

Tomas Venclova “Vilnius: City Guide”. Vilnius: R. Paknio leidykla, 2004.

Vilnius

 Nekad nebiju tā īsti izmantojusi tūristu ceļvedi. Šovasar pamēģināju, galvenokārt tāpēc, ka neilgi pirms plānotā brauciena uz Viļņu Svešvalodu bibliotēkā ieraudzīju šīs pilsētas ceļvedi, ko sarakstījis pazīstamais lietuviešu dzejnieks Toms Venclova. Uz vāka solīts iepazīstināt ne tikai ar Viļņas vēsturi, bet arī ar viņa iespaidiem.
 Grāmata nav bieza un ir ērta formāta, lai gan kabatā gluži to neielikt. Taču pārāk smaga. Vienīgais labums, ka biezajam papīram cauri nespīd lapas otrā pusē iespiestās ilustrācijas. To ir daudz, vismaz pa vienai katrā lappusē, visas skaistas un krāsainas. Ja nekur negribas braukt, grāmatu var pārlapot arī mājās.
 Vairāk nekā trešdaļu grāmatas aizņem vēstures izklāsts, kas man radīja iespaidu – Viļņai tomēr būtu jāpieder poļiem. Pārējais teksts īsti apraksta dažādus kultūras un vēstures pieminekļus, galvenokārt baznīcas. Pārāk daudz baznīcu. It kā gandrīz nekā cita tur nebūtu. Un pārāk daudz māju, kurās dzīvojuši 18. un 19. gadsimta zinātnieki, kas varbūt ir svarīgi Lietuvas vēsturē, taču ārzemniekiem viņu uzvārdi patiesi neko neizsaka.
 Viļņas dzīve, spriežot pēc ceļveža, aprāvās padomju varas gados, kad baznīcas izmantoja sekulāriem mērķiem, un pēcāk atsāka ritēt, draudzēm pārņemot atpakaļ dievnamus. Lai gan var saprast šo nepatiku pret padomju laiku (Venclovam 1977. g. atņēma PSRS pilsonību, un viņš emigrēja uz ASV) un vēlmi atjaunot lietu kārtību, nevar nepamanīt, ka daļa baznīcu ir uzceltas vecajās svētvietās, kas bija veltītas lietuviešu jeb pagānu dieviem. Tomēr tiem neviens viņu īpašumus atdot atpakaļ negrasās. Senākos laikos vismaz iejaucās Perkūns un sagrāva katedrāli, kas uzcelta viņa svētnīcas vietā, kā arī dažas citas baznīcas. Rādās, ka Perkūns vispār ir rūpējies par taisnību un bieži svaidījis zibeņus, nosperot, piemēram, medicīnas profesoru Bécu, kurš bija pielicis pirkstu, lai iznīcinātu Lietuvas studentu pagrīdes biedrību “Filomati”, kas 19. gs. sākumā vēlējās panākt Lietuvas un Polijas neatkarību no cariskās Krievijas. Diemžēl mūsdienās Perkūns ir saguris un leišiem jāpaļaujas uz tiesām.
 Dievi nebija palīdzējuši arī Viļņas ebreju kopienai, ko gandrīz pilnībā iznīdēja fašisti. PSRS laikā tika iznīcinātas ebreju kapsētas, kapu pieminekļus izmantoja ēku un tiltu būvniecībā, bet šis fakts grāmatā nav pieminēts.
 Pie Genocīda upuru muzeja (šajā ēkā reiz atradās gan gestapo, gan VDK) bija apskatāma neatkarības cīnītājiem veltīta bērnu zīmējumu izstāde. Palika neomulīgi, redzot skolēnu attēlotos daudzos krievu un vācu kareivjus un padomju vilcienus, kas izbrauc cauri zemnieka sētai. Tur valdīja nevis dzimtenes mīlestības, bet gan naida noskaņa.
 Bija jauki tā staigāt apkārt ar grāmatu rokā un ik pa laikam palasīt. Varētu pat pameklēt kādu Rīgas ceļvedi un atkārtot šo pasākumu tepat. Bet šo tekstu par Viļņu būtu varējis uzrakstīt jebkurš vēsturnieks vai žurnālists. Nebija ne Venclovas personisko piezīmju, ne nostāstu, kas varētu krietni atsvaidzināt tekstu un padarīt pilsētu saismīgāku. Pietrūka arī atsauču uz jaunākiem laikiem un vienkāršās tautas dzīvi. Vārdu sakot, pa pilnam neizmantotu iespēju.