Bloga arhīvi

Dzērāji rūķi

Nemīl un nemīl lietuvieši alkoholu.
  Tas nekas, ka, cik nācies redzēt, tur dzer kā Latgalē. Grāmatās dzeršanu labāk nepieminēt. Pirms pāris gadiem no apgrozības mēģināja izņemt grāmatu “Vīna diēta”. Šogad Narkotiku, tabakas un alkohola kontroles departaments atradis jaunu biedu tautas veselībai un nākotnei. Tā ir itāliešu mākslinieka un rakstnieka Tonija Volfa (īstajā vārdā Antonio Lupatelli) skaistā bilžu grāmata “Meža pasakas” (“Miško pasakos”), pie tam nebūt ne pirmais izdevums.
  Grāmatiņā ezis, kam ļoti garšo āboli, satiek rūķīšus, kas viņam atklāj citas iespējas, ko var iesākt ar šiem augļiem. Pa kādam ābolam apēd arī rūķi, taču visbiežāk viņi ābolus dzer. Izdzirdējis tādas blēņas, ezis domā, ka viņu grib izjokot. Rūķītis viņu aizved uz mazu rūpnīciņu, kurā no āboliem izspiež saldu sulu, sapilda mazās muciņās un atstāj rūgt. Kad pienāk īstais brīdis, var dzert sidru.
“- Ko tādu?
– Sidru! Ļoti gards!”
  Un rūķītis uzcienā ežuli ar putojošo dzērienu, ko tikko izlējis no mucas (nevis ar alkoholizētu limonādi no skārdenes, ko pie mums nez kāpēc sauc par sidru… — Sapīkušas sidra cienītājas piezīme). It kā ar to būtu par maz vai varbūt tāpēc, lai pierādītu seno patiesību, ka no ruma konfektēm ar dažām starpstadijām pāriet pie tīra ruma, tālāk parādās arī kalvadosa gatavošana, degustators un apslimis dakteris, kas ārstējas ar kalvadosu. Vajag tikai pāris dieniņu un pāris pudeļu, un viņš būs sveiks un vesels.
  Vai tad drīkst to stāstīt bērniem? Trīsgadnieki, kam grāmatiņa domāta, vairs nemūžam negribēs citas zāles, un vecāki, lasot bērniem priekšā, taču nevar pārrunāt, cik ticami ir šie tautas dziedniecības līdzekļi. Tikai komisija ir nedaudz atpalikusi, tai ar steigu jāsāk lasīt citas bērnu grāmatas un tautas pasakas, tur vēl daudz ko aizliegt.
  (No otras puses, pirms neilga laika es arī prātoju par tulkoto bērnu grāmatu piemērotību mūsu apstākļiem. Tobrīd pārlapoju, šķiet, no franču valodas tulkotu enciklopēdiju mazajiem, kur zīmējumā bērniem bija jāpazīst dažādi augļi: svaigas vīģes un ēdamie kastaņi. Blakus bija kautri pierakstīts, ka tos arī pie mums varot nopirkt veikalos. Nu jā, ja aizbrauc uz kādu lielo pilsētu un atrod pareizo veikalu… Latvijā ir tik daudz brīnišķīgu ilustratoru, vai tad mēs nevarētu veidot paši savas izziņu grāmatas?)
  Arī es tur biju, medalu dzēru, pār ūsām tecēja, mutē netika.

Lietuvā atdzimst cenzūra?

 Lietuvas Valsts pārvaldes pilnveidošanas jeb Saulrieta komisija esot nolēmusi, ka nesen izdotā grāmata “Vīna diēta” nav piemērota lietuviešiem.

 Lietuvieši nesapratīšot zinātnieku diskusijas par to, ka mērens sarkanvīna patēriņš varētu būt veselīgs. (Grāmatā ieteikts, kādas vīna šķirnes atstāj vislabāko ietekmi uz sirdi un asinsvadiem.) Tāpēc grāmatu pavēlēšot izņemt no apgrozības, lai tauta nenodzeras pavisam. Tā raksta “Lietuvas Rytas”.
 Diemžēl izklausās ticami, ņemot vērā viņu nesenās idejas, ka bērni nedrīkst redzēt un dzirdēt par attiecībām, kas nav “tradicionālā” (vīrietis+sieviete) ģimene, tāpēc homoseksuālitātes pieminēšanai skolās un plašsaziņas līdzekļos neesot vietas. Šķiet, drīz tur dzīvot kļūs pavisam interesanti…