Bloga arhīvi

Ziemas bērni

Dea Trīra Merka “Ziemas bērni“. Tulk. Dace Deniņa un Dina Dravniece. Il. Māris Ābele. Rīga: Atēna, 2003. (Dea Trier Mørch. Vinterbørn. 1976.)

Reiz es lasīju grāmatu, ko tā arī sauca: “Гинекологическая проза”. Annas Bjalko (Анна Бялко) stāsti par padomju un postpadomju Krievijas medicīnas sistēmu ir neaizmirstami, taču nevienai grūtniecei es tos neieteiktu. Labāk vispirms piedzemdēt un ļaut bērniņam apvelties.
D. T. Merkas romāns, kurā attēlota dzīve Dānijas valsts slimnīcas dzemdību nodaļā mēneša garumā, ir pavisam kas cits. Tur guļošās sievietes personāls apčubina, un grāmatas noskaņa ir ļoti cilvēcīga. Dzemdēt es nesagribēju, taču, ja tāda vēlme man būtu bijusi, tā nekur nepazustu, kaut arī gandrīz visām romāna varonēm ir problemātiska grūtniecība, kas ne vienmēr beidzas laimīgi.
Steigšus jāpiemetina, ka abas grāmatas nepavisam nav tīra sieviešu un varbūt vēl jauno tēvu literatūra. Visi taču esam piedzimuši. Tomēr publiski par sieviešu tēmām neko daudz nerunā. Atceros, kā manā draudzeņu lokā notika pirmais spontānais aborts. Tas bija tik negaidīti, šķita gandrīz neiespējami. Tad es ieskatījos attiecīgā literatūrā un uzzināju, ka šādi beidzoties viena no sešām grūtniecībām.
“Ziemas bērni” neko neizpušķo, runā atklāti, un tieši tas man patika. Kā sāku lasīt, tā nevarēju atrauties un vienā piesēdienā grāmatu arī pabeidzu. Visi cilvēki tajā ir kā dzīvi, un gribas zināt, kā viņiem veiksies. (Toties Aigai no “Ēst vārdus” grāmata nav patikusi, pie viņas varat izlasīt pavisam atšķirīgu viedokli.) Merkai ir izdevies parādīt gan dzimšanas skaistumu, ko grāmatā novērtē arī kāds jaunais tēvs, kas piedalās dzemdībās, gan sāpes, bailes un neziņu, ko izjūt sieviete.

Viņas kauli pašķiroties krakšķ un brakšķ. Bērna ķermenis laužas cauri pēdējai, maigākajai dzemdību ceļa daļai. Kā koka stumbrs, ko pār smilšainu piekrastes seklumu ievelk jūrā, kaut kas liels un stingrs, un tumšs starp kājām izveļas no viņas ķermeņa. Tumšs sainis, asiņains kunkucis. [..]
Jaundzimusī brēc un spārdās kā krastā izvilkta zivs. Mazie, spēcīgie locekļi vicinās pa gaisu, un ūdens smako. Bāli zila un violeta, augļa taukiem segta.
Vēl viņa ir piesaistīta pie sava bāzes kuģa ar trosi, pie kosmosa kuģa ar drošības saiti — resno, dzeltenbālo, pulsējošo, savijušos nabas saiti.
Šņik! Un viņa uz mūžiem ir kļuvusi par patstāvīgu cilvēku.

Tīra dzeja. Tā grāmatā ir pietaupīta brīžiem, kuros tiešām var pat apraudāties. Pārējā tekstā ir dzīve kā jau dzīve ekonomiskās lejupslīdes laikā. Slimnīcai ir jāietaupa vienpadsmit miljoni kronu, tāpēc pacientes tiek lūgtas neizmest vienreizlietojamās glāzes. Laikrakstos ziņo par Vjetnamas kara norisi (un pēc tam ASV medmāsām būs kā šajā dzejolī: “How lucky they felt / when one child was born healthy / whole. / How they grieved / about the miscarriages.”) un katru dienu raksta par kādas rūpnīcas slēgšanu. Kad palātas vienīgā patiesi turīgā iemītniece Ģertrūde paziņo galvenajai varonei Marijai, ka nelaistu savus bērnus viņas bērnudārzā, jo Marija lasa politekonomijas pamatus, pārējās sievietes izsaucas, ka arī viņas balso par sarkanajiem.
Kā citādi? Šī ir valsts, nevis privātā slimnīca, tajā uzņem pat neprecētas sievietes, kas prāto par dzīvošanu komūnā. (Merka pati tur ir dzimusi pirms septiņdesmit gadiem, 9. decembrī, un viņas māte nebija precējusies. Marijas tēlā viņa lielā mērā esot ierakstījusi pati sevi.) Valsts dara visu, lai bērns piedzimtu un izdzīvotu, bet drīz vien, kā rūgti spriež Marija, valsts zaudēs interesi par jauno cilvēku un tā māti.
Šķiet dīvaini, ka nemaz ne tik sen ir bijis tik ļoti atšķirīgs priekšstats par to, ko var atļauties grūtniecības laikā. Sāli nodaļā ienest aizliegts, taču uz saglabāšanu guļošās sievietes smēķē gan atpūtas telpā, gan palātās un regulāri iedzer. Uz Ziemsvētkiem māsiņas viņām izdala pa pudelei sarkanvīna.
Lai cik jauks nebūtu personāls, pret pacientiem izturas kā pret bērniem. Viņām netiek izpaustas izmaiņas veselības stāvoklī un bērna iespējamās kaites, ārsti viņas griež un stimulē dzemdības, labākajā gadījumā pirms tam pacientes informējot, ka tas tiks darīts, nevis noskaidrojot viņu viedokli. Šajā ziņā dāņu sistēma patiesībā daudz neatšķīrās no padomju kārtības.

Slimnīca savā ziņā ir sabiedrības atspulgs. Lielais vairākums pacientu vienmēr gan jutīsies, gan patiesībā arī būs… lejā… apakšā… hospitalizēti. Bez iemaņām uzdot jautājumus un bez iespējām uztvert savu lietu kā daļiņu no lielākas sociālas sistēmas. Viņi nesaprot, kas tiek teikts. Viņi tikai jūt, ka lēmumi tiek pieņemti tā, ka viņi paši ne mazākā mērā nespēj ietekmēt savu likteni. [..]
Patiesībai par indivīdu ir nozīme tikai tad, ja tā tiek sasaistīta ar patiesību par mums visiem. Tā, lai to varētu izmantot situācijas uzlabošanai.

Tiešām laba grāmata. Vākam gan ar to nav nekāda sakara. Būtu labāk atstājuši pašas Merkas zīmēto māti ar bērnu.

Atriebes ceļi

Pjērs Andresels (Karena Bliksena) „Atriebes ceļi”. Tulk. Inga Mežaraupe, il. Māris Sīmansons, vāka noformējumā izmantota Annes Fransuā Luī Žanmotas glezna „Dvēseles poēma (Vakars)”. Rīga: Atēna, 2009. (Pierre Andrézel „Gengældelsens Veje”, 1944.)

„Atriebes ceļi” ir mazliet senlaicīgs spriedzes romāns ar morāli. Sižeta pamatā esot patiesi notikumi, kas nieka simt gadus vecāki par grāmatu. Gaišmataina jaunava, trūcīga bārene Lūkana nakts vidū aizbēg no sava darba devēja, kas izteicis nepiedienīgu piedāvājumu, un nonāk pie skolas gadu draudzenes, bagātās un līksmās Zosinas. Viņas reizē nosvin savu astoņpadsmito dzimšanas dienu, bet pēc tam abām ir jāmeklē jaunas mājas un uzturs, jo bagātais avantūrists tētuks ir iekļuvis nepatikšanās.

„Mēs esam divas jaunietes, katra astoņpadsmit gadus un sešas nedēļas veca. Nav gandrīz neviena cilvēka, kam mēs varētu stāties pretī, ja būtu jākaujas. Un mēs esam iecerējušas mesties cīņā uzreiz ar visu pasauli.” – „Kādi viedi vārdi!” Zosina izsaucās. „Taisni tajā arī slēpjas mūsu spēks. Mēs patiesi esam tikai divas vājas jaunavas, un ir skaidrs, ka ikviens vīrietis, par spīti mūsu labajai audzināšanai un daudzajiem talantiem, vienā mirklī varētu uzsist mums zilu aci. Bet tikpat skaidrs ir tas, ka pat visstiprākais vīrietis ciestu neveiksmi ja tam būtu jācīnās uzreiz ar visu pasauli! Jā, tiem spēkiem, ar kuriem viņš ir pārāks par tevi un mani, nebūtu it ne mazākās nozīmes. Secinājums ir skaidrs kā diena – mums būs nemitīgi jāstājas pretī visai pasaulei un krietni jāuzmanās no katra cilvēka atsevišķi.”

Tā arī ir. Pasaule nav sevišķi iecietīga pret meitenēm, kas dzīvo vienas pašas, ne vecākas kundzes, ne tēva vai brāļa nepieskatītas un neaprūpētas.

Viņām abām šķita netīkami un turpat vai pretdabiski, ka jānodarbojas ar praktiskām lietām un darījumiem bez vīrieša atbalsta. Pašas savās acīs tās neviļus sāka izskatīties pēc rupjām, vīrišķīgām sievietēm. Lāgiem, staigādamas pa pilsētu bez vīrieša, kas pavadītu un aizsargātu, viņas jutās tā, itin kā būtu piedauzīgi izgājušas ielās naktskreklā. Vairākas reizes atgadījās, ka uz ielas viņas uzrunāja vai nu zemākas kārtas vīrieši, vai, biežāk, smalki ģērbušies džentlmeņi. Tas iedvesa viņām abām lielas bailes, un kopš tā laika viņas pielūkoja, lai pār seju būtu nolaists plīvurs.

Darbā iekārtošanas birojā jaunavām piedāvā braukt līdzi paveca skotu mācītāja ģimenei uz Franciju, kur viņas varēs aizstāt mācītāja zaudēto meitu un apgūt vēsturi, klasiskās valodas un citas zinības, „kas dažas paaudzes vēlāk Anglijas sievietēm kļuva pieejamas ar lielām pūlēm un cīniņiem”. Viņas tā arī dara, un tur nu sākas trilleris. Ne visi mācītāji ir tik cēli, kā izskatās, un skola, kā zināms, maksā naudu. Meiteņu izglītošanā iesaistās arī mājasmāte, misis Penhelova. Lūk, kādus sprediķus viņa lasa:

„Vīrietis,” viņa sacīja, „ir radīts pēc Dieva līdzības, tā lasāms Svētajos Rakstos. Bet sieviete ir visderdzīgākā no visām radībām. Kaila sieviete ir tik atbaidoša, ka doma vairās no tās. Es nemūžam neesmu īsti uzdrīkstējusies domāt par kailu sievieti. Ja man būtu gadījies ieraudzīt sevi kailu spogulī, es droši vien ieslēgtos tumšā istabā uz visu atlikušo mūžu. Sievietes īpašās norises ir tik pretīgas, ka pat savā starpā tās pieminamas tikai čukstus. Tas ir šausmīgs liktenis cilvēciskai būtnei – šādi būt spiestai nicināt sevi un šausmās vairīties sevis un apzināties, ka nav nekādas izejas no šī nicinājuma un drausmām. Dažas no mums varbūt ir cerējušas, ka vīrietis kā augstāka radība izrādīs augstsirdību pret mūsu nožēlojamību, bet arī tās pēdīgi sacījušas sev: „Tas nav iespējams!” [..]
Mums ir jāpakļaujas viņam un jānopūlas viņa labā, viņa gribai mums jānozīmē viss. Caur viņa skatienu mēs esam kļuvušas daiļas, un, ja viņš kādreiz atkal no mums novērstos, mēs iegrimtu atpakaļ savā nožēlojamībā un būtu zudušas uz visiem laikiem. Vai gan mums tad nav jādara viss, ko viņš no mums prasa, un vai jebkas no tā var mūs pazemot? Jā, pat ja viņš gribētu bradāt mūs kājām, tā tomēr nav pārlieku augsta cena, tas ir tikai brīnišķīgi. Mēs nekad neaizmirsīsim, ka esam viņam visu parādā un labprāt, jā – no sirds un dvēseles – atdosim savu dzīvību par skatienu, kas licis mums pacelties.”

Gaisotne kļūst aizvien draudīgāka, atskan runas par Sātanu un citām jaunām meitenēm, kas ir uzturējušās mācītāja mājā un tad pagaisušas bez pēdām – kā puslīdz pieredzējusi 21. gs. lasītāja jau ir gaidījusi. Ir diezgan bailīgi – gan tad, kad vēl nav zināms, kuru iespējamo meiteņu nobendēšanas variantu autors (Karena Bliksena kārtējo reizi ir slēpusies aiz vīriešu dzimuma pseidonīma) izvēlēsies, gan tad, kad iestājas izšķirošā, gotiski šerminošā nakts.
Beigšu ar vēl vienu citātu (ko lai dara, daiļrunīgs teksts) par vīriešiem un sievietēm.

„Jauns vīrietis,” viņš pēc brītiņa sacīja, „ir vājš, trauksmains radījums – to, cik vājš un cik trauksmains, jūs savā nevainībā nemaz nenojaušat. Par vīrieti viņš pa īstam kļūst tikai tad, kad viņam atklājas sievietes debešķīgā tīrība. Ak vai, es taču līdz šim tiku uzskatījis sievieti par rotaļlietu paša vētrainajai dabai, es esmu noniecinājis visbrīnišķīgāko, ko dzīve mums piedāvā. No šī brīža es vairs nespēšu bez godbijības uzlūkot nevienu sievieti, pat ne viszemāk pagrimušo, viņa tomēr pieder pie jūsu dzimuma, jūsu veidola gaismā viņa tomēr paceļas augstu man pāri. No šīs dienas es gribu būt ikvienas sievietes bruņinieks, jo allaž paturēšu jūs savā prātā.”