Bloga arhīvi

Tauriņefekts

Pernille Riga. Tauriņefekts. Tulk. Māra Valpētere, il. Solvita Ozola. R.: Nordik, 2000. (Pernille Rygg. Sommerfugleffekten. 1995.) 272 lpp.

 Ir ļoti dīvaina sajūta, kad visas iesāktās grāmatas ir izlasītas. Es gan nojaušu, kuras būs nākamās piecas, ko lasīšu, bet šorīt kaudzītes vietā bija tukšums. Tas gadās tik reti, ka tagad ir nezinu: varbūt atlikušo janvāra nedēļu mēģināt lasīt tikai vienu, nu labi, divas grāmatas reizē?

 Lai nu kā, “Tauriņefekts” negaidīti aizpildīja 12. punktu “Read Harder” izaicinājumā, proti, viens no romāna varoņiem ir ja ne gluži pilntiesīga transpersona, tad sievišķīgs transvestīts gan. Es pieņemšu, ka tas skaitās, par spīti tam, ka viņš, cik var noprast, guļ ar gejiem, kuros iemīlas, un savu sievu, kuru mīl.
 Viņa sieva arī ir grāmatas vēstītāja. Bijušā policista, pēcāk privātdektektīva meita pēc nezināma auto nobrauktā tēva bērēm viņa darbistabā atrod aploksni ar kaklarotu. Nolēmusi, ka to uzmeklēt būs bijis tēva pēdējais darbs, viņa mēģina rotu atdot pasūtītājai, taču izrādās, ka arī viņa ir mirusi, tajā pašā dienā, kad tēvs. Kā jau detektīvā pieklājas, meita seko tēva pēdās un noziedzniekiem pa pēdām, pieredz baznīcas dedzināšanu, iepazīstas ar burvi, psihiatriem un viņu pacientiem, sniedz atbalstu un praktiskus padomus savam vīram sirdsēstos (ja tev jāraud, nekrāso skropstas ar Elizabetes Ardēnas tušu, Revlons esot noturīgāks), piekrāpj arī viņu dubultā (pārguļot ar vecu draugu un gatavojot ar viņu kopā pusdienas). Līķi, narkomāni un seksuāli dīvaiņi arī mētājas visapkārt. Viss kā jau Skandināvijā.
 Lai gan grāmatā ir daudzi ziemeļvalstu kriminālrakstnieku obligāti nepieciešamo lietu sarakstā iekļautie punkti (sabiedrības tumšās puses atmaskošana; vardarbība pret bērnu; pagātnes grēki, kuru dēļ mūsdienās tiek izdarīts noziegums; padibenes, kas izraisa žēlumu; sniegs un samirkušas kājas utt.), tomēr tā ir kādu kripatu vieglāka par vidējo psiholoģisko detektīvu. Vismaz daļēji tā paša transvestīta dēļ. Cepumiņš autorei arī par to, ka viņa ir gandrīz pilnībā iztikusi bez perversiem spīdzināšanas aprakstiem un ka nav izdomājusi jaunus nogalināšanas paņēmienus. Ar tiem pašiem vecajiem jau pilnībā pietiek.

Vienā teikumā. Angliski

Stefan Themerson. Hobson’s Island. Temersons ir dīvains, šajā gadījumā patiesībā ļoti drūms (iedomājieties auksto vai ne tik auksto karu), bet vienlaikus smieklīgs, un, sasodīts, man viņa krājumi ir beigušies. (Dārgie izdevēju dievi, Ilmārs Zvirgzds esot iesācis viņu tulkot. Vismaz vienu eksemplāru jūs pārdotu, goda vārds.) Tātad kāds amerikāņu multimiljonārs nopērk salu, kurā desmitiem gadu ilgi dzīvo tikai tās uzraugu ģimene un govs. Tad pēkšņi salā parādās kaudzēm svešinieku, piem., no troņa gāzts un no revolucionāriem bēgošs afrikāņu karalis, ar dažādu valstu specdienestiem saistītas personas, dīvaini smiekli utt. Līdz pašām beigām cerēju, ka viss beigsies labi.

Ann Granger. Rack, Ruin and Murder. Viegli lasāms detektīvgabals par nekustamā īpašuma attīstītājiem. Bez asiņainām ainām un izsmalcinātiem slepkavošanas paņēmieniem.

Justina Robson. Silver Screen. Šī ir Robsones pirmā grāmata (1999), nākamās man patika krietni vairāk, lai gan nemaz neizlikšos, ka spēju kaut ko saprast no zinātnes daļas viņas fantastikā. Šī vēl bija vienkārša, par mākslīgo intelektu un jautājumu, kurā brīdī datoram parādās personas tiesības, un ideālisma pārpilno zinātnieku, kas riskē ar savu dzīvību.

Janet Geringer Woititz, Alan Garner. Lifeskills for Adult Children. Ļoti praktiski padomi, domāti vispirms jau alkoholiķu bērniem, kā paprasīt to, ko gribi, pateikt nē, pieņemt lēmumu utt.

Xorin Balbes. SoulSpace: Transform Your Home, Transform Your Life — Creating a Home That Is Free of Clutter, Full of Beauty, and Inspired by You. Kaut kas līdzīgs slavenajai japānietei, kas izmet lieko drazu, tikai šīs grāmatas autors mudina cilvēkus saprast, kāpēc viņu mājas ir tieši tādas, un atrast savu balsi un mājokļa iekārtojumu. Tīra psiholoģija, gandrīz nekādu praktisku padomu, neviena attēla (žēl), bet iedvesmojoši.

This is real interior design — we aren’t just moving tables and chairs, or choosing the most fashionable color of paint; we are investigating our deepest challenges, desires, and attachments by examining how the way we have assembled our homes provides clues to the way we have organized our lives.

Ali Smith. How to be both. Viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. 16. gs. Itālijas mākslinieks, 21. gs. angļu meitene, kas zaudējusi māti, haktīvisti, valdības spiegi (sāku saskatīt zināmu tendenci), sāpes, pieaugšana, meiteņu mīlestība, ceļojums laikā, māksla pāri visam. Kāds varētu izlasīt un uzrakstīt normālu atsauksmi.

Angela Carter. Black Venus. Īsi, blīvi, krāšņi stāsti par lielākoties marginalizētām un grēcīgām sievietēm. Varbūt Kārteres romāni mani tomēr uzrunā vairāk.

Charles de Lint. Forests of the Heart. De Linta grāmatas ir kā kakao: mazliet par saldu, katru dienu tādu vis nedzersi, bet pienāk reizes, kad labsajūtai vajag tieši to. Šeit ir mazliet meksikāņu helovīna, nepareizi lietota spāņu valoda, mačo īru gari, māksla, kas pārveido dzīvi, protams, pasaules glābšana un mūzika.

Music had become an intrinsic part of his life from the day he bought his first Dave Clark Five single. It wasn’t a matter of performing himself—though that had been an ambition at one point—but simply to be involved with the music industry. To discover new sounds before anyone else did. To follow bands through their various lineups and solo efforts. He loved the buzz of getting a first listen to the new releases when the sales reps dropped off their promotional material. He loved introducing people to music they might never otherwise have tried.
But that was a kid’s life, so far as Ria was concerned. Not a viable career for an adult.

Gluži kā par mums, ja nomaina mūziku ar grāmatām, vai ne?

“What will you do now?” Ban asked.
“Become the person who would best make Abuela proud,” she replied without hesitation. “I will learn all I can and become a good curandera. I will gather what power the spirits will allow me and use it to benefit whoever asks for my help.”
“Power is not something you want,” Ban told her.
She gave him a puzzled look. “¿Por que no?”
“Because whenever one person has it, someone else doesn’t. There is only so much to go around. Power is an ugly thing, like a man hitting a woman or a child. You want to ask the spirits for luck.”
He used the word in a context Bettina wasn’t sure she understood.
“What do you mean by luck?” she asked.
“Unlike power, luck is sweet. Like a kiss, or a hug.”
Bettina gave a slow nod. She remembered Abuela often speaking of luck, but she had simply assumed her grandmother was referring to la brujería. Now she understood. Luck was a gift, a loan, something one held only to pass on.

(Ir skaidrs, ka šogad grāmatas neesmu lasījusi ar domu, ka par tām rakstīšu.)

Stulbākais eņģelis

Christopher Moore. The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale Of Christmas Terror. London: William Morrow, 2007 (2004). 288 pp.

Nu tad beidzot! Šogad es laicīgi atcerējos jau kuro gadu pēc kārtas iecerēto Ziemassvētku grāmatu. Atcerējos un izlasīju, un esmu apmierināta.

Author’s Warning
If you’re buying this book as a gift for your grandma or a kid, you should be aware that it contains cusswords as well as tasteful depictions of cannibalism and people in their forties having sex. Don’t blame me. I told you.

Mazliet dīvainajā Kalifornijas tūristu pilsētiņā, ko Mūrs jau iepriekš ir aprakstījis kādā citā grāmatā, ko es, par laimi, tieši biju lasījusi, tiek gaidīti Ziemassvētki. Pestīšanas armija vāc ziedojumus, naktīs zog Ziemassvētku priedītes, tiek apspriesta ikgadējās vientuļo cilvēku ballītes ēdienkarte (kurā būs daži negaidīti papildinājumi).

It was Christmastime, and she was in the Christmas spirit – she was feeling lonesome.

Un mazs zēns kļūst par liecinieku tam, kā tiek nogalināts Ziemassvētku vecītis. Tieši tajā dienā, kad pilsētiņā kāds ļoti izskatīgs svešinieks grib sev atrast bērnu. Bārā.

Mavis reached under the bar and pulled out her miniature baseball bat. Just because he was pretty didn’t mean he couldn’t be improved by a smack upside the head with a piece of earnest hickory. Men: a wink, a thrill, a damp squish, and before you knew it it was time to start raising lumps and loosening teeth. Mavis was a pragmatic romantic: love – correctly performed, she believed – hurts.

Lai piepildītu viņa neiespējamo vēlēšanos. Un stulbais erceņģelis to arī paveic, tikai neviena dzīva dvēsele par to nez kāpēc nepriecājas.
“Eņģelis” salīdzinājumā ar “Kaisles ķirzaku” man šķita pavieglāks, bet, ņemot vērā specifisko tēmu, tieši laikā pāris decembra vakariem, īpaši šogad, jo arī viņi apgalvo, ka decembrī nekad nelīstot, bet atnāk El Ninjo (niņo), un viss notiek. Absurds, ironija, zemjostasvietas humors, narkotikas, noziegumi, psihiatriskās slimības, dīvaiņi, eņģeļi, zobenu kaujas, sikspārnis saulesbrillēs, beigas un iespēja sākt visu no jauna – tas viss tur ir.
Lai jums priecīgi svētki, garda maltīte un Ziemassvētku brīnums!

“That’s horrible. He’s stoned. I’m not eating stoned brains.”

Laupījums

John Sandford. Broken Prey. Il.: Alexandre Cappellari. London: Simon & Schuster, 2011 (2005). 390 pp.

  Neesmu pārliecināta, ka spēju atšķirt detektīvtrillerus no kriminālromāniem, bet šis te ir klasificēts jau uz vāka. Skaidrs ir tas, ka trilleri man reti kad patīk, un šī nebija tā reize. No otras puses, es izlasīju grāmatu līdz galam, kas jau ir sasniegums.
  Šī ir 16. grāmata “Laupījumu” sērijā, tās izdod reizi gadā (izņemot 2006. g.), jaunākā iznāca aprīlī, pa vidam autors saraksta vēl šo to citu, tādad varam secināt, ka maizītes viņam netrūkst un uzticīgu lasītāju tāpat. Ielūkojoties citu atsauksmēs, sākumā uzgāju tādas, kur rakstīts, ka agrāk Sendfords esot rakstījis interesantāk, bet pēc tam pārsvarā pamanīju apgalvojumus, ka šis esot viens no viņa labākajiem darbiem. Domāju, no tā izriet, ka potenciālajam lasītājam būtu vērts sākt ar kādu agrāku darbu, bet to vienalga labāk darīt cilvēkam, kam patīk amerikāņu trilleri. Tādā gadījumā varētu gadīties atklāt jaunu autoru ar garu darbu sarakstu. Lai gan visā sērijā darbojas viens galvenais labais varonis, man neradās sajūta, ka nezinu vai nesaprotu kaut ko svarīgu, kas aprakstīts iepriekšējās grāmatās.
 Tātad mēs esam kaut kur Minesotā, kur no cietumam līdzīgas psihenes izlaists izvarotājs (aizdomas par slepkavību palika nepierādītas) ar raidītāju ap kāju strādā par atkritumu savācēju un apcer garām pagājušās meitenes aveņsārto lūpukrāsu un sirdsveida dupsi. Nākamā aina: tiek atrasts vardarbīgi nogalinātas un izvarotas studentes līķis. Vēl pēc kāda laika līdzīgā veidā (kas esot raksturīgi homoseksuāļu izdarītām slepkavībām) tiek spīdzināts, izvarots, nogalināts un sakropļots vīrietis un vienkārši nogalināts viņa dēlēns. Aizdomas sāk krist uz rindkopas sākumā pieminēto Čārliju, kas, kā izrādās, ir noplēsis no kājas raidītāju un pazudis. Superkrutais detektīvs vaininieka meklējumos dodas uz psih. slimnīcu, kur ieslēgti trīs ļoti bīstami un perversi sērijslepkavas, un viņu rokraksts izpaužas jaunajos noziegumos. Ap 50. lpp. parādās vēl kāds personāžs, serbs ar (horvātu vārdu un) bēgļu nometnē pavadītu bērnību (man gadi negāja īsti kopā, bet varbūt es nespēju noticēt laika straujajam ritējumam), kā arī aizdomīgi seksuāls. Patiesībā ir skaidrs, ka viņš ir vainīgais un nav Čārlijs. Izmeklētājiem, lai nonāktu pie secinājuma, ka varbūt ir jāmeklē vēl kāds cits, paiet vēl daudz lappušu un jauku izbraucienu poršā un leksusā (mūsu varonis ir ne tikai gudrs, veiksmīgs, glīts, bet arī bagāts un smalki ģērbies. Vēl viņam ir sieva, kas kopā ar bērniem un saimniecības vadītāju uz trim mēnešiem aizbraukusi uz Londonu apmainīties pieredzē un mazliet/daudz paoperēt, jo sarežģītākās lietas uztic viņai, lai gan Anglijā viņai īsti nav tādu tiesību. Sieva zvana katru rītu, toties ar bērniem Lūkass grāmatas laikā, ja nemaldos, neparunā ne reizi), pamatīgi pārsniedzot ātrumu. Ceļu policija, protams, viņam to piedod.
 Protams, grāmatā parādās vēl citas iespējamā vainīgā versijas, bet šoreiz es to uzminēju pirms detektīviem. Lasītāja maldināšanas paņēmiens man nešķita īpaši smalks, bet jāņem vērā, ka romāns man vispār likās pārāk garlaicīgs un es lasīju pavirši, reizēm tāpēc būdama spiesta meklēt, kur bija rakstīts tas, ka pēkšņi sāk likties svarīgs. Redaktora vietā es tekstu nežēlīgi īsinātu (es lasīju plāno vāku izdevumu, kas iespiests ar kāda 9 izmēra burtiem). Kāda suņa pēc jāizstāsta, ka sieva, atgriezusies pēc trim neredzēšanās mēnešiem, Lūkasam iedeva seksu? Arī joki man nešķita smieklīgi, tostarp galvenā izklaide: sieva viņam ir uzdāvinājusi iPodu un dāvanu karti simt dziesmām, un tad nu L. visas grāmatas garumā mēģina izveidot sarakstu ar 100 labākajām roka ēras dziesmām. Bez bītliem.
 Tomēr visvairāk man nepatika bezjēdzīgā vardarbība. Slepkavības ir aprakstītas tik detalizēti, ka jau pašā sākumā es aizdomājos par to, vai autors gadījumā pats negūst baudu, to visu sacerēdams, vai varbūt mūsdienās spriedzes romānos ir kā sportā: visam ir jābūt aizvien nežēlīgākam, nonāvēšanas veidam vēl nebijušam, motīvam un sižetam sarežģītākam nekā agrāk. Šeit notikumi bija tā samudžināti, ka es nenoticēju, ka tā varētu būt dzīvē. Upurus lasītājs neiepazīst, slepkavas prātā gan nedaudz ieskatās, bet tik virspusēji, ka arī viņš paliek svešs. Romānā nav ne psiholoģijas (par spīti vietai un personāžiem), ne vēlmes risināt vai kaut vai izgaismot sociālas problēmas, un beigās sanāk, ka visas nāves un ciešanas ir tikai lasītāja izklaides vārdā. Tādu attieksmi es negribu redzēt pat pret izdomātiem tēliem.

Lasu: Lucía Etxebarria. De todo lo visible y lo invisible: Una novela sobre el amor y otras mentiras.

Līķis uz dīvāna

Ann Granger. Rack, Ruin and Murder. Il. Lucy Davey. London: Headline, 2011. 346 pp.

 Šitentajos ziemeļos dzīvojot, rodas priekšstats, ka detektīvstāstiem jābūt skandināviski drūmiem, bet šis neapšaubāmi ir anglisks cozy mystery paraugs (un stipri mīlīgāks par mis Mārplu, kas vismaz pusi savu paziņu aizsūta uz karātavām, vai Rozmariju/īnu un Timiānu). Tāds, ko var mierīgi izlasīt tieši pirms gulētiešanas un nevienu sliktu sapni neredzēt. Amatieriskas sievietes vietā mums gan tiek piedāvāti profesionāļi, taču galvenā izmeklētāja vienalga ir inspektore Džesa Kempbela, kurai palīdz viņas tiešais šefs un patologanatoms, starp citu, abi ņemami un, iespējams, ieinteresēti, taču šajā, sērijas otrajā grāmatā, dzirkstis vēl nelec, lai gan ir gandrīz skaidrs, ka tur kaut kas notiks. Lasiet turpinājumus! Vardarbība ir minimāla un netiek attēlota dzīvajā, tāpat arī sekss, kam gan ir svarīga loma notikušajā. Daži personāži ir samērā ekscentriski, un autore vismaz pretendē uz asprātību. Viņa vispār ir sarakstījusi vairāk nekā divus dučus grāmatu, no kā izriet, ka viņai ir arī uzticīgi lasītāji, droši vien ne tikai mājsaimnieces.
 Protams, viss notiek salīdzinoši mazā apdzīvotā vietā, un māja (Balaclava House), kuras viesistabā vecais, netīrais dzērājs, kas vēlāk izrādās gluži šarmants, vismaz vienas radinieces un kaimiņu mīlēts tēvocis (Monty Bickerstaffe), uz sava dīvāna atrod nepazīstama vīrieša līķi, atrodas galīgi nomaļus no gandrīz visa. Tā kā mazpilsētās visi visus pazīst, šefs var mierīgi doties apciemot radinieci, kas viņam izstāsta visu Montija ģimenes vēsturi, sākot jau ar to, ka: “Montijs? Nu, viņam ir kādi 76 gadi.” Lūk, tās ir spējas, atmiņa un precizitāte. Es nespētu ne uzminēt, cik veci ir mani kaimiņi, ne atcerēties, kad kurš te ievācās.
 Lai nu kā, inspektores jaunkundzes sirds atmaigst gan pret veco kraķi Montiju (kas man nelikās pārliecinošs ne žūpošanā, ne vectētiņa aspektā), gan viņa jauno radinieci (bet ne pret viņas māti, kas grasās ceturto reizi precēties un, vaimandieniņ, pārvākties uz Ameriku, deviņpadsmitgadīgo meitu atstājot vienu, turklāt pakaļ Montijam atbrauc ar nevainojami krāsotām acīm, tādējādi liekot inspektorei nozieguma vietā gremdēties pārdomās, vai patiesi viņas skropstu tuša vienmēr izplūst tāpēc, ka tā allaž ir no lētajām), gan nolaisto, bet reiz iespaidīgo Viktorijas laikmeta savrupmāju, kas, viņa pēkšņi no zila gaisa paziņo, esot nozieguma centrā.
 Vainīgais, protams, tiek atrasts, bet tas mani drusciņ saskumdināja, jo es, pirmkārt, nesaprotu, kāpēc tāda iemesla dēļ būtu jānogalina, otrkārt, tas vienalga izrādījās velti.
 Pirms kāda laika lasīju Velas Makdermidas izteikumu, ka mūsdienās trilleri lielākoties esot labēja, konservatīva literatūra, kas vēlas saglabāt pašreizējo lietu kārtību, savukārt kriminālromāni pret iekārtu esot kritiskāki, tajos biežāk pie vārda tiek tie, kuriem citur nav balsstiesību. Te autorei neizdodas pilnībā izvairīties no džentrifikācijas (es rakstu ar “dž”, nevis “ģ”) ne visai patīkamo aspektu (bijušo skolu jaunbagātnieki ir pārbūvējuši par dzīvojamo māju, un viņu suņi trenkā veco iemītnieku kaķus) un dažu līdzīgu nelaimju piesaukšanas, bet kopumā nav par ko uztraukties, visi dabū, ko pelnījuši, pasaules kārtību nekas neapdraud, tā tikai nostiprinās vēl vairāk.

Lasu: Camilo José Cela. La familia de Pascual Duarte.

Es tevi kā karalieni…

2015-02-02 18.15.28Ak vai, kamēr citi saskaita desmitiem janvārī izlasītu grāmatu, man ir tieši divas, toties abas labi nostāvējušās kaudzītē. Un februārī nebūs labāk, ceru, ka tikšu galā vismaz ar divām iesāktajām, bet par tām trim, kas man ienācās janvārī (viena dāvināta, viena ar autogrāfu, viena sen nolūkota un nu reiz dabūta pa lēto), pat nav vērts sapņot.

Rosa Montero. Te trataré como a una reina. Il.: Hans Romberg. Barcelona: Seix Barral, 1984 (1983). 230 lpp.
Pablo De Santis. La traducción. Il.: Jordi Salvani. Barcelona: Ediciones Destino, 1999 (1998). 204 lpp.

Es tā padomāju, kāda gan jēga rakstīt par grāmatām, ko esmu lasījusi spāniski? No otras puses, kam tad vispār ir jēga? Lai nu kā, šīs abas grāmatas ir izdotas arī vāciski; angliski ne, toties spāniski tām ir atkārtoti izdevumi.
Montero grāmatas nosaukumā ir autores izdomāta bolero rindiņa, kurā vīrietis kādai sievietei piesola, ka izturēsies pret viņu kā pret karalieni (viena no varonēm, tā, kas dzied šaubīgā naktsklubā, domā, ka tas attiecas uz viņu). Vispār man šķiet, ka es to negribētu vis, bet nu šie tāpat tikai sola vien. Grāmatā nebija neviena laimīga personāža, tak sievietes cieta vairāk, un, jēziņ, cik jauki, ka es neesmu piedzimusi un izaudzināta katoliskā sabiedrībā. Tomēr, par spīti līksmības un jautrības trūkumam, es to nesauktu par depresīvu romānu, un beigas, ja pacenšas, var pat uztvert kā daudzsološas, ja ne optimistiskas, lai gan tas nu ir atkarīgs no interpretācijas, jo ir ļaudis, kas domā — viss liecina par to, ka nekas nemainīsies uz labo pusi. Vēl internetā raksta, ka romānam piemītot neparasta forma (tas pats atslēgvārds — bolero) un ka tajā esot pievērsts vairāk uzmanības sieviešu stāstiem, nekā Spānijas literatūrā tais laikos bijis ierasts. Man trūkst zināšanu, lai šim apgalvojumam piekristu vai nepiekristu. Lai nu kā, man patika un, ja sanāks, Montero lasīšu vēl.

traduccionOtra spāniski izlasītā grāmata ir mistiski lingvistisks detektīvstāsts, kura darbība — un mīklainās nāves — norisinās starptautiska tulkotāju kongresa laikā pusbūvētā viesnīcā Argentīnas pludmalē. Stāstītājs, kas mēģina atšķetināt notiekošo, ir savā ziņā saistīts ar līķiem, tad vēl visam pa vidu ir viņa bijusī mīla un, protams, profesionālā konkurence. Mani mazliet mulsināja jautājums, vai patiesi viņi tur tā sabrauc un apspriež visu uzreiz: medicīnas tekstus, bojevikus un neeksistējošas valodas, bet kāpēc gan ne? Skaidrs, ka galvenais ir mazliet izvēdināt galvu pie okeāna un vakarā vēl iedzert bārā.
Daiļdarba apjoms vairāk izskatās pēc stāsta, nevis romāna, un man radās sajūta, ka autors ir gribējis pateikt vairāk, nekā viņam tas ir izdevies, gan intrigas, gan intelektuālo pārspriedumu ziņā. Bet ideja ir gluži jauka, un ik pa brīdim autors tekstā iemet kaut ko interesantu.

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936;
Tomijs Baiers. Akvārijs.

Klausos:

Snuff, snuff

Pieņemot, ka labāk vēlāk un mazāk nekā nekad un necik, te nu būs maza atskaite par septembrī, oktobrī un pat novembrī lasītajām grāmatām, kuras plašāk noteikti neaprakstīšu.


Terry Pratchett. Snuff.
Pirmkārt, zemsvītras piezīmes nebija smieklīgas. Otrkārt, grāmatā ir maniakāls slepkava. Treškārt, tēma ir ļoti drūma. Ceturtkārt, grāmatā ir milzum daudz kaku un mazliet mazāk, hmm, atvērtu veikalu. Piektkārt, Nāve KLUSĒJA. Sestkārt, vāks ir tādā krāsā, kas man pēdējā laikā ļoti patīk. Septītkārt, mūzika un priekšauti izglābs pasauli vai vismaz goblinus — varbūt. Vai viņi tad vēl būs īsti goblini, tas jau ir cits jautājums.

Trece. Trīspadsmit agrāk nepublicēti dzejnieki no Estremaduras sarakstījuši pa 13 dzejoļiem, turklāt pēdējo visiem tā arī sauc — 13, Trece –, ja vien kāds nav pacenties tā smalkāk, tas ir, sarežģītāk izteikties. Nu ko lai saka, grāmatai ir koši dzelteni vāki un diezgan mīlīgi zīmējumi. Kaķi, lai. Un es esmu redzējusi daudz, daudz sliktākus pantiņus. Bet nu palasiet tagad vecās “Acis”…

Milēna Mozere. Apkopēju sala. Šim bija jābūt humorīgam romāniņam, kurā atmaskota sapujusī Šveices mietpilsoņu sabiedrība, uz kuru noraugās galvenā varone, privātmāju un dzīvokļu apkopēja, bišķi nodzērusies zelta dvēsele ar detektīves talantu. Autore ir pamanījusies iepīt tekstā, par laimi, īsā, vai visus iespējamos stereotipus par apkopējām, gejiem un pornobāru īpašniekiem, žurnālistiem, sabiedriski aktīvām advokātēm, kas pagrabā tur pieķēdētu vīramāti, vientuļajām māmiņām, partneru rotāciju komunālos (no vārda “komūna”, protams) dzīvokļos utt. Labi, lai nu tā būtu, ka studente, kuras dēļ pasniedzējs neizšķiras no sievas, salauztās sirds un tā šausmīgā nodarījuma ar gludekli dēļ (MAITEKLIS — viņš nākamajai mīļākajai gludināja blūzītes) pamet mācības un turpina dzert vēl kādus desmit gadus, bet doma, ka viņa dabū laimīgo mīlas stāstu, proti, trīspadsmitgadīgu puiku (afrikāņu izcelsmes, mēs taču visi zinām, ka šie ir gatavi kniebties, tiklīdz izkāpj no šūpuļa), man šķiet šausminoša. Tāpat kā dūdiņas atriebes plāns iepriekš minētajai advokātei.

Julian Barnes. The Sense of Ending. Bārnss man vispār ļoti patīk kaut tāpēc vien, ka ir gaužām inteliģents, bet viņam ir labākas grāmatas par “Beigu sajūtu”, kaut vai latviski izdotā “Pasaules vēsture desmit ar pus nodaļās”. Gluži tāpat kā Laforetas “Nada”, beigas šķita nevajadzīgi pārspīlētas.

Antonio Skármeta. El cartero de Neruda. Mīlīga grāmatiņa par čīliešu jaunieti, kas negrib iet jūrā un tāpēc sāk strādāt par pastnieku. Lasītnepratēju ciemā viņa vienīgais klients ir Pablo Neruda, ko jaunais cilvēks nomoka ar saviem jautājumiem, jo īpaši pēc tam, kad iemīlas meitenē, kuras māte šo negrib ne acu galā redzēt. Romānā ir metaforu un plaģiātisma iztirzāšana un izmantošana, erotika, Nobela prēmijas gaidas, priekšvēlēšanu kampaņa un valsts apvērsums. Ir arī itāļu filma.

Alice Miller. The Drama of the Gifted Child. “Apdāvinātā bērna drāma” ir izdota arī latviski. Nosaukums ir maldinošs, te nav par to, cik grūti būt talantīgam, bet gan par to, kas notiek, kad vecāki izmanto savus bērnus, lai iegūtu nedalīto uzmanību, ko paši bērnībā nav saņēmuši, bet bērns dara visu, lai nezaudētu vecāku mīlestību, un izaug depresīvs, ar nevērtības sajūtu utt., pat ja patiesībā ir van Gogs vai Hermanis Hese, no kura vecāku izteikumiem man arī šermuļi pārskrēja.

Lasu: Rosa Montero. Te trataré como a una reina.
Amoss Ozs. Melnā kaste.

Klausos: