Bloga arhīvi

Vienā teikumā. Angliski

Stefan Themerson. Hobson’s Island. Temersons ir dīvains, šajā gadījumā patiesībā ļoti drūms (iedomājieties auksto vai ne tik auksto karu), bet vienlaikus smieklīgs, un, sasodīts, man viņa krājumi ir beigušies. (Dārgie izdevēju dievi, Ilmārs Zvirgzds esot iesācis viņu tulkot. Vismaz vienu eksemplāru jūs pārdotu, goda vārds.) Tātad kāds amerikāņu multimiljonārs nopērk salu, kurā desmitiem gadu ilgi dzīvo tikai tās uzraugu ģimene un govs. Tad pēkšņi salā parādās kaudzēm svešinieku, piem., no troņa gāzts un no revolucionāriem bēgošs afrikāņu karalis, ar dažādu valstu specdienestiem saistītas personas, dīvaini smiekli utt. Līdz pašām beigām cerēju, ka viss beigsies labi.

Ann Granger. Rack, Ruin and Murder. Viegli lasāms detektīvgabals par nekustamā īpašuma attīstītājiem. Bez asiņainām ainām un izsmalcinātiem slepkavošanas paņēmieniem.

Justina Robson. Silver Screen. Šī ir Robsones pirmā grāmata (1999), nākamās man patika krietni vairāk, lai gan nemaz neizlikšos, ka spēju kaut ko saprast no zinātnes daļas viņas fantastikā. Šī vēl bija vienkārša, par mākslīgo intelektu un jautājumu, kurā brīdī datoram parādās personas tiesības, un ideālisma pārpilno zinātnieku, kas riskē ar savu dzīvību.

Janet Geringer Woititz, Alan Garner. Lifeskills for Adult Children. Ļoti praktiski padomi, domāti vispirms jau alkoholiķu bērniem, kā paprasīt to, ko gribi, pateikt nē, pieņemt lēmumu utt.

Xorin Balbes. SoulSpace: Transform Your Home, Transform Your Life — Creating a Home That Is Free of Clutter, Full of Beauty, and Inspired by You. Kaut kas līdzīgs slavenajai japānietei, kas izmet lieko drazu, tikai šīs grāmatas autors mudina cilvēkus saprast, kāpēc viņu mājas ir tieši tādas, un atrast savu balsi un mājokļa iekārtojumu. Tīra psiholoģija, gandrīz nekādu praktisku padomu, neviena attēla (žēl), bet iedvesmojoši.

This is real interior design — we aren’t just moving tables and chairs, or choosing the most fashionable color of paint; we are investigating our deepest challenges, desires, and attachments by examining how the way we have assembled our homes provides clues to the way we have organized our lives.

Ali Smith. How to be both. Viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. 16. gs. Itālijas mākslinieks, 21. gs. angļu meitene, kas zaudējusi māti, haktīvisti, valdības spiegi (sāku saskatīt zināmu tendenci), sāpes, pieaugšana, meiteņu mīlestība, ceļojums laikā, māksla pāri visam. Kāds varētu izlasīt un uzrakstīt normālu atsauksmi.

Angela Carter. Black Venus. Īsi, blīvi, krāšņi stāsti par lielākoties marginalizētām un grēcīgām sievietēm. Varbūt Kārteres romāni mani tomēr uzrunā vairāk.

Charles de Lint. Forests of the Heart. De Linta grāmatas ir kā kakao: mazliet par saldu, katru dienu tādu vis nedzersi, bet pienāk reizes, kad labsajūtai vajag tieši to. Šeit ir mazliet meksikāņu helovīna, nepareizi lietota spāņu valoda, mačo īru gari, māksla, kas pārveido dzīvi, protams, pasaules glābšana un mūzika.

Music had become an intrinsic part of his life from the day he bought his first Dave Clark Five single. It wasn’t a matter of performing himself—though that had been an ambition at one point—but simply to be involved with the music industry. To discover new sounds before anyone else did. To follow bands through their various lineups and solo efforts. He loved the buzz of getting a first listen to the new releases when the sales reps dropped off their promotional material. He loved introducing people to music they might never otherwise have tried.
But that was a kid’s life, so far as Ria was concerned. Not a viable career for an adult.

Gluži kā par mums, ja nomaina mūziku ar grāmatām, vai ne?

“What will you do now?” Ban asked.
“Become the person who would best make Abuela proud,” she replied without hesitation. “I will learn all I can and become a good curandera. I will gather what power the spirits will allow me and use it to benefit whoever asks for my help.”
“Power is not something you want,” Ban told her.
She gave him a puzzled look. “¿Por que no?”
“Because whenever one person has it, someone else doesn’t. There is only so much to go around. Power is an ugly thing, like a man hitting a woman or a child. You want to ask the spirits for luck.”
He used the word in a context Bettina wasn’t sure she understood.
“What do you mean by luck?” she asked.
“Unlike power, luck is sweet. Like a kiss, or a hug.”
Bettina gave a slow nod. She remembered Abuela often speaking of luck, but she had simply assumed her grandmother was referring to la brujería. Now she understood. Luck was a gift, a loan, something one held only to pass on.

(Ir skaidrs, ka šogad grāmatas neesmu lasījusi ar domu, ka par tām rakstīšu.)

Šonedēļ internetā. 4

Šīs nedēļas sāpīgā notikuma sakarā varu vien norādīt uz senāku rakstu Zoodārzs, kas mazliet līdzsvaro Darela grāmatu radīto priekšstatu, un pie reizes atgādināt, cik vienkārši ir pabarot kādu patversmes suni, kaķi vai kāmīti ne tikai Rīgā. Pašiem atliek tikai izvēlēties un samaksāt, Mājas mīlulis barību aizvedīs.

Kā raksta The New York Times, grāmatas joprojām pērk vāku dēļ. Bagātie amerikāņi pērk mājas, kurās arhitekts ir ieprojektējis neskaitāmus grāmatplauktus, un daži cilvēki ir specializējušies šo plauktu piepildīšanā ar noteiktas krāsas un materiāla vākiem. Tas nav nekas jauns, taču mūsdienās pircēji vēloties, lai starp šiem vākiem būtu arī teksts, ko viņi var izlasīt, nevis vienkārši veci juristu žurnāli vai zviedru medicīnas grāmatas.

Doronike no Burtkokiem ir nolēmusi sevi izaicināt:

Manas mazās šī gada apņemšanās ir izlasīt visas latviešu valodā tulkotās grāmatas no manas millions.com listes, kā arī izlasīt vismaz sešas pēdējos 10 gados latviešu valodā sarakstītās grāmatas. Bet mans lielais izaicinājums šogad ir:
BRĪNIŠĶIE LATVJU NELAIĶI – BLN2011 (ceru, ka nevienam neliksies šis nosaukums zaimojošs, jo akcents tiek likts uz vārdu brīnišķie (bet diemžēl mirušie)). Mērķis – izlasīt 12 darbus, kuros ir rakstīts PAR kādu latviešu rakstnieku, kurš jau ir aizsaulē. Grāmatai jābūt izdotai šajā gadsimtā.

Visi, kas vēlas pievienoties, ir laipni gaidīti. Es pati gan to nedarīšu, jo, pirmkārt, nedomāju, ka šogad es varētu gribēt lasīt tādas grāmatas, otrkārt, līdz ar saraksta sastādīšanu man tajā iekļautie padarāmie darbi vairs nešķiet svarīgi. Pirms vairākiem gadiem es mēdzu ierakstīt plānotājā garu lasāmo grāmatu sarakstu. Nebūtu saplīsis skenera vads, varētu parādīt, cik maz no tā ir izsvītrots vēl šobaltdien.
Tomēr ir divi lasītāju klubi, kam es sekošu līdzi, lai arī kārtīgi piedalīties negrasos.
Jawas Read, Too! sieviešu sarakstītās fantāzijas klubā katru mēnesi lasīs un apspriedīs vienu grāmatu (The Hundred Thousand Kingdoms by N. K. Jemisin, Elfland by Freda Warrington, Prospero Lost by L. Jagi Lamplighter, Four and Twenty Blackbirds by Cherie Priest, War for the Oaks by Emma Bull, The Dark Mirror by Juliet Marillier, All the Windwracked Stars by Elizabeth Bear, Indigo Springs by A. M. Dellamonica, Firebird by Mercedes Lackey, Tooth and Claw by Jo Walton, The Gaslight Dogs by Karin Lowachee). Es neesmu lasījusi nevienu.
Fantāzijas grāmatu kluba māsa no Dreams & Speculation lasīs sieviešu sarakstīto fantastiku (Dust by Elizabeth Bear, The Dispossessed by Ursula K. Le Guin, Darkship Thieves by Sarah Hoyt, The Doomsday Book by Connie Willis, Mappa Mundi by Justina Robson, Lilith’s Brood by Octavia Butler, Cordelia’s Honor by Lois McMaster Bujold, China Mountain Zhang by Maureen McHugh, Remnant Population by Elizabeth Moon, Farthing by Jo Walton, The Handmaid’s Tale by Margaret Atwood, City of Pearl by Karen Traviss). Te situācija ir labāka: Le Gvinu un Atvudu esmu lasījusi, un abas grāmatas ir pārlasīšanas vērtas, savukārt no Džastinas Robsones sērijas esmu izlasījusi divas turpmākās grāmatas, ko arī ceru kādu dienu pārlasīt.
Starp citu, Lightspeed Magazine publicēto Le Gvinas stāstu The Silence of the Asonu, ko internetā var gan izlasīt, gan noklausīties, ir iedvesmojuši tieši kaķi, kas lielākoties ar laiku kļūst aizvien mazrunīgāki.

People who live with animals value the charm of muteness. It can be a real pleasure to know when the cat walks into the room that he won’t mention any of your shortcomings, or that you can tell your grievances to your dog without his repeating them to the people who caused them.
And those who can talk, but don’t, have the great advantage over the rest of us that they never say anything stupid. This may be why we are convinced that if they spoke they would have something wise to say.