Bloga arhīvi

Citādas ģimenes

Rita Ruduša. Pagrīdes citādība: Homoseksuāļi Padomju Latvijā. Il. Laima Ruduša. R.: Mansards, 2012. 139 lpp.
Kath Weston. Families We Choose: Lesbians, Gays, Kinship. Photo: Chantel Regnault. Columbia University Press; Revised edition, 1997. (1991.) 261 lpp.

  Kaut arī Rudušas grāmatu lasīt nenoliedzami bija interesanti, tomēr no manis neatstājās vilšanās sajūta. Apakšvirsraksts – homoseksuāļi Padomju Latvijā – ir pārāk ietilpīgs un piesola to, ko plānajā sējumā neatrast.
  Pirmkārt jau tas mudina uz domu, ka te varētu būt ieskicēts homoseksuālo personu stāvoklis kopumā, bet kur nu. Iespējams, ka tas daudz plašāk ticis aplūkots 2010. gada konferencē “Cilvēktiesības un homoseksualitāte – pagātne, tagadne, nākotne”, kuras ietekmē radusies “Pagrīdes citādība”, taču grāmatā tikai ievadā pieminēta, piemēram, iespēja nokļūt cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā. Tālāk seko stāsti par divpadsmit cilvēkiem, kas ne vienā, ne otrā vietā nav pabijuši vai vismaz par to nerunā. Vai tas nozīmē, ka šī iespēja bija tīri teorētiska, bet praksē tā nenotika?
  Otrkārt, kad biju samierinājusies ar to, ka grāmatas autore ir žurnāliste, nevis vēsturniece vai socioloģe, un neko vairāk kā dzīvesstāstus nesagaidīt (bet plašāks, pamatīgāks ievads vai pēcvārds tomēr būtu ļoti noderējis), es pievīlos arī tajos. Man šķita, ka stāstos ir pārāk daudz intervētājas un pārāk maz intervējamo tiešās runas. Protams, ir interesanti izlasīt, kā autore uzzināja, kas ir homoseksuālis, kā viņa sadzer ar sarunu biedriem un tā joprojām, un vispār tas, kā heteroseksuāli cilvēki uztver citādos, arī ir uzmanības un rakstudarbu vērta tēma, taču šoreiz es to negaidīju, vismaz tik lielās devās noteikti ne. Vienlaikus bija sajūta, ka daudz kas no stāstītā ir palicis aiz kadra, ka tekstā ir tikai maza kripatiņa tā, kas cilvēkam varētu būt bijis sakāms. Godīgi sakot, man traucēja arī nodaļu noapaļotība, ievads un nobeigums kā “Sestdienas” rakstiem. Es būtu gribējusi, lai tekstu nemaz nevarētu pamanīt, lai visa uzmanība pievērstos runātājam. Protams, kādam citam lasītājam var šķist pilnīgi otrādi. Šeit lasāma viena nodaļa, varat noskaidrot, kā šķiet jums, un, ja izlasīsit arī komentārus, saprast, kāpēc šī grāmata ir svarīga. Cilvēku dēļ, protams.
  R. Ruduša ievadā raksta, cik grūti bijis sameklēt cilvēkus, kas ir gatavi runāt. Viena nodaļa ir tikai lappusi gara, jo tās varone ir pārdomājusi un atsacījusies publicēt savu stāstu. Tas sarūgtina, jo mani, saprotams, sieviešu piedzīvotais interesē mazliet vairāk, bet grāmatā valda geji, starp kuriem Olgu, kas piedzimusi kā Oļegs, un vēl vienu lesbieti gandrīz nevar pamanīt. Te nu atkal pietrūkst ievada paskaidrojuma, vai tāda nu mums ir homoseksuāļu proporcija (ja tā padomā, es arī pazīstu galvenokārt gejus), vai varbūt lesbietes vienkārši ir grūtāk sameklējamas (iespējams, ka viņām ir vieglāk palikt nepamanītām un izlikties par draudzenēm vecmeitām; bet grāmatā uz šo jautājumu atbildi neatrast) vai kautrīgākas.
  Vasarā sanāca izlasīt kādu citu grāmatu par homoseksuāļiem 80. gadu beigu ASV. Salīdzināt nebūtu godīgi, šīs grāmatas autore ir antropoloģe, un, ja pareizi atceros, tā bija viņas doktora disertācija, starp citu, pārsteidzoši viegli lasāma un saistoša. Tas, kā lesbietes un geji saglabā vai pārrauj un varbūt vēlāk atkal atjauno saites ar savu ģimeni, kā viņi izveido dažādas jaunas attiecības, ko varētu nosaukt par paplašinātu ģimeni, ikvienam varētu izraisīt pārdomas. Kurā brīdī brīdī draugi pārstāj būt tikai draugi un kļūst vēl tuvāki, radniecīgāki? Kā vispār cilvēki pietuvinās un attālinās cits no cita, cik lielā mērā ir svarīga asinsradniecība, ko mēs esam gatavi darīt savu tuvāko dēļ?
  Grāmatā “Families We Choose” netrūka gan priecīgi aizkustinošu stāstu, gan tādu, no kuriem šermuļi iet pār kauliem. ASV 80. gadi bija laiks, kad dažiem no AIDS nomira vai visi draugi, turklāt tas, ka tu varbūt ar slimnieku esi pavadījis kopā pusi mūža, neko nenozīmēja, jo valsts tavu ģimeni neatzina. Tāpat neko nenozīmēja tas, ka jūs kopā esat audzinājuši viņa bērnu. Un kur nu vēl visi atsacīšanās stāsti, piemēram, tas, kā vecāki veic simbolisku sava bērna apbedīšanas ceremoniju, jo viņš ir atzinies, ka ir gejs…
  “Pagrīdes citādībā” savas homoseksualitātes atzīšanas stāstu gandrīz nav, tās varoņi lielākoties izvēlējušies to noklusēt pat tajos gadījumos, kad bija pārliecināti, ka vecāki vai darbabiedri to nojauš. Šermuļus te var izsaukt tie daži patiešām padomju laika stāsti (un te nu man atkal jāsūrojas, ka pārsvarā grāmatā runa ir jau par postpadomju laiku), kuru varoņi citādības dēļ tika pazemoti, piekauti skolā vai vēlāk. Ģimeni gribēja arī viņi, taču te nav eksperimentu, īsti nav pat domas, ka varētu laimīgi dzīvot līdz sirmam vecumam. Ģimene – tā ir sieva un bērni, un bieži vien šī ģimene arī tiek dabūta. Tie, kas runā par demogrāfiju, var justies apmierināti. Mani šausmina doma, kā šādā apvienībā jūtas nemīlētā sieviete un bērni. Lūk, vēl viena tēma, par kuru būtu jāraksta.

Stjuartes, piloti un pārējie

Imogen Edwards-Jones & Anonymous “Air Babylon“. Il.: Stephen Mulcahey. London: Corgi Books, 2006 (2005). 411 pp.

    Šī ir atvaļinājumā vai lidmašīnā lasāma grāmata, tikai jāņem vērā, ka tā radīs spēcīgu vēlmi tikt no ļotenes laukā un nekad vairs tur neatgriezties. Ēstgriba arī sabojāsies.
    Angļu žurnāliste Edvardsa-Džounsa ir sarakstījusi kaudzi grāmatiņu. Zināmākās ir no Bābeles sērijas, kurā viņa atklāj dažādu glamūrīgu industriju iekšpusi. Pirmā, “Viesnīca “Babylon”, ir izdota arī latviski, un to ir lasījis un aprakstījis Signis. “Air Babylon” ir otrā, pēc tam autore ir pētījusi arī modes, popmūzikas, tūrisma, kāzu rīkošanas un slimnīcu darbaļaužu sūro dzīvi.
    Anonīmais grāmatas līdzautors, kura balsī runā visi iztaujātie lidsabiedrību darbinieki, sāk savu maiņu piecos no rīta un visu diennakti pavada lidostā un vēlāk lidmašīnā. Šai laikā ietilpst milzum daudz kafijas un cigarešu, mazliet mazāk alkohola, lidmašīnā izbēgusi žņaudzējčūska, deportējams terorists, trīs līķi un viens pašnāvnieks, kas nomirs pēc dienām trim (ja gribat mirt ilgstoši un sāpīgi, iedzeriet paracetamolu), daudz dažāda seksa un narkotiku, puišu popgrupa (kas palielina seksa, narkotiku un alkohola daudzumu)… nemaz nerunājot par darbiniekiem, kas kavē, zog vai ir briesmīgi paģiraini, pasažieriem, kas dara to pašu, lamājas un dod kukuļus, lidmašīnām, kas paceļas gaisā bez dažām būtiski svarīgām detaļām, pazudušu bagāžu…
    Grāmata ir ne tikai izklaidējoša, bet arī izglītojoša. Tajā var uzzināt, ka vislabākie auto un spēcīgākā arodbiedrība ir bagāžas krāvējiem, ko lidmašīnā iesākt ar līķi (ir varianti, bet gandrīz visi diezgan skarbi), cik maksā stjuartēm (maz) un kā viņas piepelnās papildus, cik maksā veikalu īre lidostā (daudz), kā pārvadāt narkotikas un kur lidmašīnā vislabāk mīlēties, un to, ka labākie pircēji beznodokļu veikalos vairs neesot amerikāņi, bet gan itāļi un spāņi. Tiesa, tas bija pirms krīzes, nu jau viss būs mainījies, lai gan arābi pirms Dubajas reisa noteikti joprojām pērk dārgo viskiju.
    Tualetes jociņu bija pārāk daudz, turklāt liela daļa bija saistīti ar ēdienu. Ko tik visu nevar izdarīt pasažierim, kas nokaitinājis reģistratūras darbinieku! Apsēdināšana draņķīgā vietā blakus brēcošam sīcim vai neparasti lielam cilvēkam vēl ir sīkums. Tējas maisiņa iemērkšana tualetes podā, caurejas līdzekļa piebēršana kafijai vai iespļaušana tajā, pirdiens tieši sejā jau ir daudz sliktāk. Protams, pasažieri arī ir labie. Ieejot lidostā, pat visnormālākie, prātīgākie cilvēki pazaudējot smadzenes un sākot uzvesties kā ekskursijā aizvesti bērni, kuri citiem jāpieskata. (Bet lielās lidostas tiešām ir mulsinošas.)
    Tā ka, bērni, dzīvosim draudzīgi un cilvēkus, kuru rokās atrodas mūsu dzīvība vai vismaz gremošanas sistēma, nekaitināsim. Domājat, ka viņiem viegli dzīvot/dzīrot kā augstākajās aprindās, saņemot apkopējas algu?