Bloga arhīvi

Vienā teikumā

    Vispār ir jauki, ja tev ir blogs, pat ja tajā neko neraksti. Var mierīgi komentēt citur, nedomājot, kādā vārdā saukties. No otras puses, tas ik pa laikam par sevi atgādina, apelē pie sirdsapziņas un tā joprojām. Par laimi, vismaz murgos man tomēr rādās kaut kas cits. Tomēr iespējams, ka jaunajā gadā man varētu sākt likties, ka jāsāk jauna dzīve, tāpēc mēģināšu jau tagad uzskaitīt, ko tad šogad esmu izlasījusi un neaprakstījusi. Šoreiz tikai latviski izdotās grāmatas.

    Andra Manfelde. Ziemeļu tirgus. Tipiski gari, stāstoši, padrūmi un pārāk Dieva vārda pilni Manfeldes dzejoļi. Man it kā patīk.
    Sandis Laime. Nakts raganas. Šīs nav tās raganas, kas vāra zāļu tējas, kas slauc pienu kaimiņu govīm un kam spīgana vārdā, šīs vairāk domā, kā puišus nokutināt un novest no ceļa atvarā, naktīs velējas un ir gauži nelaimīgas. Kā jau raksturīgs doktora disertācijām, grāmatu varētu padarīt interesantāku vidusmēra lasītājam, kas nez vai kāro sākt ar metodoloģijas aprakstu, bet visu ko jaunu var uzzināt, un ceru, ka Laime turpinās ar pārējo raganu tipu aprakstiem.
    Tarjeijs Vēsoss. Ledus pils. Dīvaini uzrakstīta norvēģu mūsdienu klasika (laikam) par nepiepildītu pirmo mīlestību vai meiteņu draudzību, (ne)uzticēšanos, atbildību, pieaugšanu un daudz ledus.

    No tejienes ledus sienas izskatījās augstas līdz debesīm, tās auga, kamēr viņa par tām domāja. Jutās apreibusi. Pilns ar piebūvēm un virsbūvēm, visu nevarēja aptvert. Pateicoties ūdenim, tās biezēja uz visām pusēm, bet pašas galvenās masas gāzās pa vidu, turot sev ceļu brīvu.
    Dažas malas bija ūdens pamestas, izbūvētas līdz galam, tīras un sausas. Citviet sastājās dūmaka un mitrums, sūcās ūdens, kas vienā mirklī pārvērtās smaragdzaļā ledū.
    Tā bija viena noburta pils. Vajadzētu mēģināt tajā iekļūt, ja vien atrastos kāda ieeja! Tur droši vien ir pilns ar dīvainiem gaiteņiem un vārtiem – jātiek iekšā. Ledus pils izskatījās tik savāda, ka Unna aizmirsa visu citu. Tiekdamās vienīgi uz iekšpusi.

Internetā ir arī cita tulkojuma versija, ja kāds grib salīdzināt.
    Arvīds Jozaitis. Rīga – cita civilizācija. Tekstā autora filozofa izglītība ne drusciņas nav jūtama, toties visu, ko domā par dažādām Rīgas, Latvijas un latviešu dzīves izpausmēm, viņš uzraksta skaidri un gaiši. Interesanti, bet daudz par garu (droši vien jālasa pa gabaliņam), turklāt mums galīgi nesaskan politiskā nostāja. Estētiskā arī.

Domā, ko gribi, bet Rīgas ielās arvien biežāk sastapsi sievietes, kas atgādina dīvaines amerikānietes: nezin kā apāvušās, nezin ko mugurā uzstīvējušas, nezin kā matus saņēmušas – sušķes, nekas vairāk.

    Majgula Akselsone. Tā, kas es nekad nebiju. Šī ir otrā Akselsones grāmata, ko lasīju, un rindā jau stāv trešā, tātad jā, man patīk, lai gan apkārt ar tām nestaigāju un citiem neuzplijos. Sākas šādi:

Apakšbikses bija baltas un augstākās kvalitātes.

Tomēr grāmata nav par veļu, drīzāk par politisko atbildību un prostitūtu klientiem (un ko jūs gaidījāt no zviedru literatūras?). Galvenā varone vienlaikus dzīvo divas dzīves, vienā viņa ir ministre, kas zaudējusi runasspējas (es tādos brīžos vienkārši nerakstu blogā utt.), otrā, tad, kad ministre guļ, – sēž cietumā par slepkavību. Un ej nu sazini, kā ir labāk.
    Annija Erno. Sasalusī sieviete. Mazliet senāks franču feminisma literatūras paraugs, kurā laulības laupa sievietei intelektualitāti un piespiež sākt nodarboties ar mājsaimniecību. Dīvaini, ka vēstītājas/autores māte no tā lielā mērā bija spējusi izvairīties. Pirmais teikums:

Trauslas un liegas sievietes, fejas ar maigām rokām, kas klusi ievieš kārtību un rada skaistumu, mājas gariņi, nerunīgas, padevīgas sievietes, – velti mēģinu atcerēties – manas bērnības atmiņās tādu nav daudz.

    Kamilla Lekberga. Ledus princese. Tipisks skandināvu krimiķis, kas izcēlās ar to, ka galvenā varone rakstīja piekto autobiogrāfiju, un vēl dažām valodas dīvainībām. Ā, vēl tur bija sliktais policijas šefs, par kuru man galīgi nekļuva skaidrs, kā viņš ir tik tālu ticis.
    Aleksandra Mariņina. Nāves valdzinājums. Šī nav no labākajām Mariņinas grāmatām. Krievu čiksas man nesaprast, un sliktā tēla krasais pavērsiens grāmatas beigās šķita galīgi nepamatots.
    Bodila Jensone. Desmit domas par laiku. Autore mēģina nesteigties tik ļoti, kā to uzspiež modernā dzīve. Diemžēl grāmatiņa likās ļoti saraustīta un uz dziļām pārdomām vismaz mani nevedināja.

Klausos:

Lasu:
Juan García Hortelano. Tormenta de verano.
Adam Roberts. Yellow Blue Tibia.

Putna miegā

Inese Zandere. Putna miegā. Il. Rūta Briede, Artis Briedis. R.: Neputns, 2014. 79 lpp.

 Biju diezgan pārliecināta, ka Zandere dabūs Literatūras gada balvu, bet nekā. Jālasa vien Bērziņš. Tiesa, ar Zanderi ir tā, ka es atceros, ka paņēmu grāmatu, izlasīju sākumu un jutos pārsteigta, jo nebiju gaidījusi kaut ko tik latvisku un spēcīgu, bet pēc kāda laiciņa apjēdzu, ka neko neatceros no vārdiem, tikai to sajūtu. Bet tā noteikti ir mana problēma, jo arī vārdus un skaņas dzejniece ir izvēlējusies, šķiet, rūpīgāk, nekā tas ierasts.

melni lietvārdu drednauti
nirus no verdošās versmes
no nebeidzamās pagātnes izpeld
dzīles dunavu dārdā

 Vai ne tik spilgtām aliterācijām bagātais, toties augstāk piesauktā latviskuma pilnais dzejolis “tās meitenes ko atnes vasara”, ko es labprāt pārrakstītu visu.

tās meitenes ko atnes vasara
ik vakaru ar miglas pienu baro
un sausā siena smaržā satītas
liek vējam auklēt
medus pilnos zarus

tās meitenes ko atnes vasara
pa miegam raud kā mazi vakarlēpji
un katru asaru kas zālē krīt
nakts salasītu
ziedu tumsā slēpj

 Tāds pārlaicīgs teksts, kurā telpa savukārt ir gluži vai taustāma, basām kājām izjūtama, un kas atgādina kaut ko piemirstu, pieklusušu, tomēr vēl līdz galam nepazaudētu un ļoti svarīgu.

 Pēc tam man bija mazliet par daudz nāves, daži dzejoļi vispār palika slēgti, un, jā, labi jūtams, ka Zandere ir krietni vecāka un inteliģentāka par mani, bet pirmā daļa un vēl šis tas manī varētu palikt, ja vien izlasīšu to vēlreiz. Ak, un es domāju, ka Doronikei jāiet uz bibliotēku pameklēt krājumu.

Lasu: Stefan Themerson. Hobson’s Island;
Camilo José Cela. La familia de Pascual Duarte;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

Grāmatu valstībā (sievišķīgi plāni)

Kvints Būholcs. Grāmatu valstībā. Tulk. Inga Karlsberga. R.: Jāņa Rozes apgāds, 2014. (Quint Buchholz. Im Land der Bücher. 2013.) 56 lpp.
Dmitrijs Sumarokovs. Дмитрий Сумароков. Café Europe. Atdz. Artis Ostups un Arvis Viguls. Il. Rūta Briede un Artis Briedis. R.: Orbīta, 2014.

2015-02-28 17.34.54Ar plānošanu man gan neiet nekādā jēgā, bet…
Marts šogad nebūs nekāds sieviešu literatūras mēnesis, bet…
Man šķiet, ka pastāv iespēja, ka es šomēnes izlasīšu kādu zem pelēcīgi skumajajām debesīm izraidīto grāmatu (te, protams, iederētos arī “Meža meitas”, jo īpaši jaunāko ziņu – šodien plkst. 14 Kronvalda parkā Borisa Ņemcova piemiņas brīdis – un nupat dzirdētās Filipa Rufa lekcijas kontekstā, taču šīs, protams, bija izgājušas). (Sūtiet mani uzlādēt fotoaparāta bateriju.) Un man liktos ļoti jauki, ja arī citos grāmatu blogos būtu vēl vairāk rakstu par brīnišķīgām, dusmīgām, acis atverošām, iedvesmojošām, cīņā saucošām utt. sieviešu sarakstītām grāmatām nekā pārējos vienpadsmit mēnešos.

Bet februārī es izlasīju/apskatīju divas grāmatas, par kurām man nekas daudz nav sakāms.
Vācu mākslinieka Kvinta Būholca “Grāmatu valstībā” valda ļoti latviska pelēkzila noskaņa (proti, man ir Itālijā ražota nagu laka, kas pudelītē izskatās tieši tādā krāsā), ko var redzēt jau uz vāka un gandrīz visos attēlos. Dažus var aplūkot šeit. Mākslinieks zīmē, cik jauki ir lasīt grāmatas. Ja nu kāds nezina, kā to darīt, te ir parādītas dažādas iespējas (kāds uzdrošinās tuvoties ienaidniekam; kādu grāmatas padara aklu; kāds dejo, kad cits to ir piemānījis; kāds veido citu laiku; kāds ietinas savos sapņos utt.), tomēr man ir aizdomas, ka grāmatiņa ir domāta tiem, kas to visu jau ir izmēģinājuši un atzinuši par labu esam, vēl vairāk – ka to ir paredzēts dāvināt cilvēkiem, kam jau ir pilna māja ar grāmatām. Man zīmējumi no vienas puses patika, bet no otras – tajos pietrūka kustības, dinamikas, stāsta.

Orbītas” Latvijas krievu dzejnieku bilingvālajā sērijā iznākusī “Café Europe” mani diemžēl atstāja tik vienaldzīgu, ka… Bet es nezinu, var būt, ka klausoties to autora lasījumā, es kaut ko sadzirdētu. Tagad interesanti šķita, kā dzejoļa “Pērts” (no Arvo) latviskā versija (Arvis Viguls) saspēlējas un papildina oriģinālu (dzejolis ir apcirpts taisnos klucīšos, ne sākuma rindām, ne beigu), un grāmatu noslēdz pavisam negaidīts igauņu nāves dziesmu cikls, kur mēness ir “sasalis ragā kā nosalis soms” utt. Ja nu kāds ir noilgojies pēc liriska melnā humora, ir vērts iemest aci, vēlams, savu, lai noskaidrotu, vai tieši pēc tā netvīkst sirds.

Snuff, snuff

Pieņemot, ka labāk vēlāk un mazāk nekā nekad un necik, te nu būs maza atskaite par septembrī, oktobrī un pat novembrī lasītajām grāmatām, kuras plašāk noteikti neaprakstīšu.


Terry Pratchett. Snuff.
Pirmkārt, zemsvītras piezīmes nebija smieklīgas. Otrkārt, grāmatā ir maniakāls slepkava. Treškārt, tēma ir ļoti drūma. Ceturtkārt, grāmatā ir milzum daudz kaku un mazliet mazāk, hmm, atvērtu veikalu. Piektkārt, Nāve KLUSĒJA. Sestkārt, vāks ir tādā krāsā, kas man pēdējā laikā ļoti patīk. Septītkārt, mūzika un priekšauti izglābs pasauli vai vismaz goblinus — varbūt. Vai viņi tad vēl būs īsti goblini, tas jau ir cits jautājums.

Trece. Trīspadsmit agrāk nepublicēti dzejnieki no Estremaduras sarakstījuši pa 13 dzejoļiem, turklāt pēdējo visiem tā arī sauc — 13, Trece –, ja vien kāds nav pacenties tā smalkāk, tas ir, sarežģītāk izteikties. Nu ko lai saka, grāmatai ir koši dzelteni vāki un diezgan mīlīgi zīmējumi. Kaķi, lai. Un es esmu redzējusi daudz, daudz sliktākus pantiņus. Bet nu palasiet tagad vecās “Acis”…

Milēna Mozere. Apkopēju sala. Šim bija jābūt humorīgam romāniņam, kurā atmaskota sapujusī Šveices mietpilsoņu sabiedrība, uz kuru noraugās galvenā varone, privātmāju un dzīvokļu apkopēja, bišķi nodzērusies zelta dvēsele ar detektīves talantu. Autore ir pamanījusies iepīt tekstā, par laimi, īsā, vai visus iespējamos stereotipus par apkopējām, gejiem un pornobāru īpašniekiem, žurnālistiem, sabiedriski aktīvām advokātēm, kas pagrabā tur pieķēdētu vīramāti, vientuļajām māmiņām, partneru rotāciju komunālos (no vārda “komūna”, protams) dzīvokļos utt. Labi, lai nu tā būtu, ka studente, kuras dēļ pasniedzējs neizšķiras no sievas, salauztās sirds un tā šausmīgā nodarījuma ar gludekli dēļ (MAITEKLIS — viņš nākamajai mīļākajai gludināja blūzītes) pamet mācības un turpina dzert vēl kādus desmit gadus, bet doma, ka viņa dabū laimīgo mīlas stāstu, proti, trīspadsmitgadīgu puiku (afrikāņu izcelsmes, mēs taču visi zinām, ka šie ir gatavi kniebties, tiklīdz izkāpj no šūpuļa), man šķiet šausminoša. Tāpat kā dūdiņas atriebes plāns iepriekš minētajai advokātei.

Julian Barnes. The Sense of Ending. Bārnss man vispār ļoti patīk kaut tāpēc vien, ka ir gaužām inteliģents, bet viņam ir labākas grāmatas par “Beigu sajūtu”, kaut vai latviski izdotā “Pasaules vēsture desmit ar pus nodaļās”. Gluži tāpat kā Laforetas “Nada”, beigas šķita nevajadzīgi pārspīlētas.

Antonio Skármeta. El cartero de Neruda. Mīlīga grāmatiņa par čīliešu jaunieti, kas negrib iet jūrā un tāpēc sāk strādāt par pastnieku. Lasītnepratēju ciemā viņa vienīgais klients ir Pablo Neruda, ko jaunais cilvēks nomoka ar saviem jautājumiem, jo īpaši pēc tam, kad iemīlas meitenē, kuras māte šo negrib ne acu galā redzēt. Romānā ir metaforu un plaģiātisma iztirzāšana un izmantošana, erotika, Nobela prēmijas gaidas, priekšvēlēšanu kampaņa un valsts apvērsums. Ir arī itāļu filma.

Alice Miller. The Drama of the Gifted Child. “Apdāvinātā bērna drāma” ir izdota arī latviski. Nosaukums ir maldinošs, te nav par to, cik grūti būt talantīgam, bet gan par to, kas notiek, kad vecāki izmanto savus bērnus, lai iegūtu nedalīto uzmanību, ko paši bērnībā nav saņēmuši, bet bērns dara visu, lai nezaudētu vecāku mīlestību, un izaug depresīvs, ar nevērtības sajūtu utt., pat ja patiesībā ir van Gogs vai Hermanis Hese, no kura vecāku izteikumiem man arī šermuļi pārskrēja.

Lasu: Rosa Montero. Te trataré como a una reina.
Amoss Ozs. Melnā kaste.

Klausos:

Jūnijs

julijs-13  Ak, tā vien šķiet – jo mazāk es lasu, jo mazāk rakstu. Protams, paskatoties, piemēram, uz aprīli, kļūst skaidrs, ka tā nav gluži tiesa, bet tomēr – jau kuro mēnesi plāni uzrakstīt par visām izlasītajām grāmatām ir ar blīkšķi izgāzušies, kaut arī septiņas grāmatas jau nu nav nekas pārmērīgs. Nu labi, šomēnes mēģināšu atkal, un vēl es gribētu nomest kādu pusotru kilo (trīs būtu labāk, tad es svērtu tikpat, cik pirms desmit gadiem, bet kaut kas jāatstāj arī augustam), proti, pārkalt taukus muskuļos, jo citādi man sāk šķist, ka tricepsu man nav vispār, acīmredzot datora taustiņu spaidīšana un lapu šķirstīšana tos netrenē (dīvaini, jo grāmatas taču ir smagas). Ak, viena vienīga šķietamība…
  Ja man tas neizdosies, nākammēnes būs jāpievēršas šai lietai nopietnāk, teiksim, jānoliedz lasīt jauna grāmata, iekams nav aprakstīta iepriekšējā. Pasaulīt balto, rādās, ka tādā gadījumā es katru dienu mazgātu grīdu un gatavotu vakariņas. Ā, nē, vakari man būs aizņemti.
  Laikam ne velti starp interesantajām un dīvainajām grāmatām, ar kurām esmu piestiepusi pilnu māju (attēlā nav redzamas visas), vairākas pievēršas psiholoģiskām problēmām. Varbūt ar tām arī jāsāk?
  Vispār neticu, ka jūlijā visas izlasīšu, noteikti paliks pāri arī augustam, kaut arī to gaida pārējās dīvainās grāmatas, tāpēc, ja kāds nosaukums iekrīt acīs un rosina ziņkāri un ja jūs to ierakstīsit komentārā, es varētu sākt ar to grāmatu un (mēģināt) neatlikt trīs rindkopu uzrakstīšanu uz vēlāku laiku. (Kasim, Tu nepiedāvā interneta īso kursu “Kā ietilpt divās rindkopās ar visu ievadu, nobeigumu un pat iztirzājumu”?) Jo šobrīd es vēl gribu izlasīt tās visas, kas būs pēc “publicēt” podziņas nospiešanas, tas jau ir cits jautājums.
  Vai šeit ir bijuši dzejoļi par marsiešiem? Nē? Tad ir pēdējais laiks.

  Tā. Tas jau ir cits jautājums, jo, kad biju tikusi tik tālu, noklaudzēja pastkastīte un es saņēmu ilgi gaidīto aicinājumu iet pakaļ sūtījumam. Ierastā sainīša vietā šoreiz es dabūju, lūk, ko.
maiss
  Varu derēt, ka pa ceļam satiktais sīcis uz savu jautājumu vecmāmiņai: “Kas tai tantei maisā?” neuzzināja pareizo atbildi. Maisā bija pavisam normāla izmēra kaste (8,35 mārciņas smaga).
kaste
  Un kastē… ai, es jau biju piemirsusi, kam tur īsti jābūt. Bet tur bija viss kas jauks.
grāmatas
  Kuru gan vairs interesē jūnijs?

  1. Colette. Chéri. Tiem, kas grib iepazīties ar franču ne gluži erotiskās literatūras klasiķi un uzzināt, ka padzīvojušai sievietei jauni puiši sagādā sirdssāpes, bet ne tikai to vien.
  2. Nick Webb. Wish you were here: The official biography of Douglas Adams. Tiem, kas ļoti mīl Adamsu, tiem, kas nekā daudz par viņu nezina, bet varētu iemīlēt, un tiem, kam pietrūkst laba parauga, kā aizrautīgi interesēties par dzīvi, visumu un visu pārējo.
  3. Purpura karaļa galmā. Grāmata iecietīgiem cilvēkiem, nelabojamiem latviešu fantastikas un fantāzijas cienītājiem un tiem, kas pēc desmit gadiem grib palepoties: “Es viņu lasīju jau tad, kad neviens vēl nezināja, ka viņš/a kļūs par labu rakstnieku/ci.”
  4. Feja Veldone. Sievietes-sātana dzīve un mīlestības. Tām un tiem, kas ilgojas pēc neierasta un pārsteidzoši dīvaina piekrāptas mājsaimnieces pārtapšanas stiprā un neatkarīgā sievietē stāsta paveida.
  5. Mark Haddon. The Red House. Ai, visiem, kam nav bail no mazliet sarežģītākas formas un kam patīk cilvēki vai grāmatas.
  6. Kristofers Išervuds. Atvadas no Berlīnes. Tiem, kam nav nekas pretī pret iekļūšanu Vācijā īsu brīdi pirms nacisma pilnzieda, pret visu to postu, naidu un uzdzīvi; jā, jo īpaši uzdzīvi, kas atgādina vienu otru vecu kinofilmu, un vīrišķīgu noskaņu, kas atgādina jaunāku kino.
  7. Vidmantė Jasukaitytė. Balandė, kuri lauks. Tiem, kurus interesē leišu mērenais maģiskais reālisms, ģimenes sāgas, sievietes liktenis un radošās inteliģences mūžam nesaprastā un sabiedrības izstumtā loma.

Gadsimta mīlas stāsts

Merta Tikanene. Gadsimta mīlas stāsts. Atdz. Rute Lediņa, Lija Brīdaka. Il. Henriks Tikanens, Sergejs Davidovs. R.: Norden, 1997. (Märta Tikkanen. Århundradets kärlekssaga. 1978.) 192 lpp.

Tas iesākumā šķietas skaisti
tik skurbinoši netverami
skaisti
kaut gan jau saredzi un zini
ēnas pusi
par spīti ēnām
tas ir skaisti

 Tā sākas Somijas zviedru rakstnieces Mertas Tikanenes “Gadsimta mīlas stāsts” – un nosaukumu ir izdomājis iedvesmas avots un grāmatas ilustrators, Mertas vīrs un alkoholiķis Henriks.
 Kaut arī man, tāpat kā droši vien vairumam ļaužu, ir radi, draugi un kaimiņi, kas dzer pārāk daudz un pārāk bieži, ikdienā ar dzērājiem saskarties un viņu sadzīvi vērot no iekšienes man nav nācies. Šis romāns dzejā neko negaidītu neatklāja, ēnas puses iztēloties ir viegli – pārāk viegli.

Tu sakies
mīlam mani

Bet runā par manu darbu
tik nicinoši
un nievājoši

 Liriskās varones dzīves centrā ir vīrietis, kas viņā neklausās, kas rūpīgi izplāno “spontānos” plostus, kas draud ar pašnāvību, kniebjas ar citām, streipuļo, smird, sit.

Pirms tava roka
sasniedz mani
es zinu jau:
tas mūs piemeklēs
ne mīlestības trūkuma
bet mīlestības izmisuma dēļ.

 Sieviete cieš, rūgst, dod mājienus, aptekā vai ignorē vīru, deklarē, ka viņš viņu nemīlot, ka viņa viņu vairs nemīlot, bet vienmēr nonāk pie jautājuma:

Varbūt par spīti
par spīti visam
mums
ir kāda iespēja vēl?

 Grūti viņai just līdzi, jo pati tak izvēlējās un pati tak vainīga. Bet, no otras puses, es taču negaidu, ka vīrietis šai stāstā pēkšņi varētu mainīties, pārtraukt dzert, sākt mazgāt traukus un spēlēties ar bērniem. Skaidrs, ka tas ir gandrīz nereāli (ja kas, es pazīstu arī nedzerošus alkoholiķus), bioķīmija, psiholoģija, vide un tā joprojām. Kāpēc tad es iedomājos, ka līdzatkarīgai sievietei būtu vieglāk jāpārvar iepriekš uzskaitītie faktori?
 Varbūt tāpēc, ka stāstā nav viņi divi vien. Ir arī bērni.

Viņš mūžīgi baidās
viņš vienmēr baidās no katastrofas
viņš zina ka vienreiz tā nāks
viņš tikai nezina kad

 Un no tā mātei bērnus tomēr vajadzētu spēt pasargāt. Vai kādam citam.
 Un te parādās trešā puse. Neesmu pārliecināta, ka es tās sievietes vietā zinātu, kad ir pēdējais brīdis pielikt punktu, un spētu aiziet. Turklāt vīrietis joprojām spēja radīt… Un vai nedzerošs Bukovskis (tas, kurš Čārlzs) vai Ņurbulis (tas, kurš Neibarts) vairs būtu viņš pats?
 Bet vispār šo grāmatu vajadzētu dot komplektā ar jauniešu romāniem par brīnišķīgi neprātīgi romantiskajām attiecībām ar tetovēto puisi, kurš tikai reizēm iedzer un kaujas, bet citādi gaužām mīl savu meiteni, un viņi būs laimīgi līdz mūža galam.

Upes meita

Wendy Cope. The River Girl. Il. Nicholas Garland. London: Faber and Faber, 1991. 64 lpp.

  Reiz sensenos laikos tētuks Temza adoptēja meiteni Isis. Sauksim viņu par Izīdu. Aizritēja gadsimti, meitene izauga daiļa un slaika, un kādu dienu viņa ievēroja, ka upes krastā kāds sēž.

A would-be poet, seeking inspiration.
He has a notebook. Every page is white
And blank. He sits and sits and dreams of greatness.
He dreams of greatness but he cannot write.

And yet the merest glance tells the observer
That here’s a man devoted to his art —
Long hair, pale face and crumpled corduroy trousers.
He knows a thing or two. He looks the part.

 Kā jau piedienas jaunām meitenēm, kas dzīvojušas nošķirtībā un tad satikušas puslīdz piemērotu jaunekli, Izīda iemīlējās. Jauneklis, kas tūdaļ sajuta Izīdas spēju iedvesmot, arī jutās aizgrābts. Tētuks Temza gan īsti laimīgs nebija:

Her father sights. It’s worse than he expected.
To lose her to a man at all is bad
But to a poet! He has seen these poets
In action. ‘Father, you look very sad.

 Saprātīgs būdams, viņš tomēr meitai ceļā nestājās, viņa apprecēja savu dzejnieku, un tālāk viss norisinājās tā, kā jau varēja paredzēt. Mūza, iedvesma, mājsaimniece, dzejoļu krājums, publikas un kritiķu sajūsma, ballītes, alkohols, gudras sarunas, radošas pielūdzējas un sieva virtuvē.

‘Pity the woman with a human husband.
Pity most of all the poet’s bride.’

 Dzejojums sarakstīts pēc kāda marionešu teātra pasūtījuma, un man šķiet, ka no tā varētu būt sanākusi jauka izrāde. Teksts, kā redzams, plūst kā upe, aprakstīto situāciju viegli iztēloties arī tad, ja uz tavu vīru neviena neskatās ar valdzinošu skatienu, un autore pasmejas arī pati par sevi, jo gan jau viņai labi pazīstamas literārās klačas. Man patiktu lellītes, kas mīlē un cieš, un raida saltus acu zibšņus, bet bija jāiztiek ar bildītēm.
 Bet Izīda, protams, nepalika virtuvē raudādama un slīcināties negāja.