Bloga arhīvi

Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas

Lusija Ečevarija. Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas. Tulk. Inta Kriškāne, il. Arnis Zariņš. R.: Zvaigzne ABC, 2009. (Lucía Etxebarria. Amor, curiosidad, Prozac y dudas. 1997.) 256 lpp.

 Nez, vai nevarētu izdarīt tā, lai mākslinieks pirms vāka zīmēšanas izlasītu grāmatu? Protams, protams, šis ir retorisks jautājums, varbūt tieši šādu izskatu pieprasīja izdevniecība, nu, vismaz kāds takš to visu apstiprināja, tāpēc nav nekāda pamata ar akmentiņiem nomētāt (tikai un vienīgi) mākslinieku. Bet es nemūžam nebūtu ņēmusi rokā šo rozā grāmatu ar sirdīm nobārstīto vāku, ja pēkšņi neatģistu, ka gan nosaukums, gan autores vārds man ir pazīstami, jo mājās stāv un savu kārtu gaida kāds viņas vēlāks darbs, kas ir pabiezs un sākas ar stipri medicīnisku tekstu, turklāt pieder man, tāpēc vēl kādu laiku tā arī pagaidīs.
 Vārdu sakot, šis nav romantisks romāniņš. Seksa te ir pulka vairāk nekā mīlestības, erotikas vai pornogrāfijas. Prozaka, ekstazī, alkohola un citu līdzīgu vielu pulka vairāk nekā smieklu. “Spāņu kaislības, kas neatstāj vienaldzīgu” (reklāmas teksts uz vāka), liek ķerties pie naža — lai savainotu sevi. Starp citu, grāmata ir diezgan autobiogrāfiska un stāsta, ka tā piederot pie Spānijas X paaudzes rakstnieku nozīmīgākajiem darbiem.

 Dzīve vispār ir kā rinda supermārketā: lēna, neērta un pilna ar neciešamiem cilvēkiem.

 Ā, šis teikums mani mudina turpināt kritisko daļu. Lai gan kopumā teksts bija viegli lasāms, supermārkets tomēr šķita lieks, jo vārds lielveikals jau nu gan ir plašu tautas masu pieņemts. Tas, protams, ir sīkums, sliktāk ir ar nākamo citātu.

 Īains katru vakaru nāca man pretī uz bāru. Seksa laikā sauca mani par Lapsu. Laikam nav labi to atzīt un apgāzt visus feministu postulātus. Laikam nav labi teikt, ka man tas patika, ka man bija vienalga, ja viņš mani piespieda, ja rāva aiz matiem, lai sasniegtu to, ko gribēja. Es zinu, ka nav labi pēc tā ilgoties. Manī iedzītais loceklis izvirda saldus, pienainus viļņus, un es dzirdēju viņu stenam, kailu, saspringtu, sasniedzot septītās debesis. Viņš sauca mani par Lapsu un teica, ka man nekad nav gana.

 (Kā būtu ar atstāstījuma izteiksmi pēdējā teikumā?) Lapsas ir skaisti dzīvnieki, es noteikti spēju iztēloties, ka puisis savu mīļoto var dēvēt par lapsiņu, bet kāds tam sakars ar feminismu? (Atbilde — spāniski lapsa siev. dz. (zorra) var nozīmēt to pašu, ko latviski suns siev. dz.)
 Nu labi. Romāna varones ir trīs māsas, tas ir uzrakstīts trīs pirmajās personās. Lai gan viņas ir aizgājušas katra pa savu tipisko ceļu — vienai ir it kā apskaužama karjera, bet nav privātās dzīves, otra ir pārtikusi mājsaimniece, kas patiesi nodevusies mājkopībai, trešā ir seksīgs zaķis (vai lapsa), kas strādā bārā, kniebjas ar visiem (patiesībā kniebās, jo pēc šķiršanās no iepriekš minētā Īaina seksu viņa gan joprojām grib (pārlieku daudz vīrišķo hormonu organismā), taču piedāvājums neapmierina), lieto narkotikas, klausās tehno utt. –, tomēr ar mīlu un depresiju problēmas ir visām. Smagas problēmas.
 Māsas pamīšus stāsta par sevi, pastarpām iepazīstinot lasītāju ar dažādiem mājsaimniecībā noderīgiem padomiem vai norādījumiem, kā sievietei izturēties biznesa vidē, vai žokļa kustībspējas traucējumiem pēc orālā seksa (ak jā, te būtu jāpiebilst, ka paņemt no aizmugures tomēr nav gluži tas pats, kas anālais sekss), un šis dažviet gluži jautrais stāsts kļūst pavisam drūms, kad beidzot māsas tiek līdz problēmu saknēm. Ečevarrija gan ir izdomājusi gandrīz vai laimīgas beigas, pret ko man ir vislielākie iebildumi šī romāna sakarā, un varbūt ne tikai tāpēc, ka esmu īgņa. Viņgad iznāca grāmata par to, kā viņa ir izkļuvusi no toksiskām attiecībām. Kā jau teicu, arī romāns ir diezgan autobiogrāfisks. Kaut gan tas nepavisam nav perfekts, taču noteikti lasīšanas vērts, ja vien nav lielu iebildumu pret autores stilu (Spānijā viņu, rādās, vai nu dikti mīl, vai arī nevar ciest). Un ne tikai sievietēm.
 Grāmata ir ekranizēta, taču atsauksmes nav īpaši labas.
 Romāna sākums lasāms šeit.

Klausos:

Gadsimta mīlas stāsts

Merta Tikanene. Gadsimta mīlas stāsts. Atdz. Rute Lediņa, Lija Brīdaka. Il. Henriks Tikanens, Sergejs Davidovs. R.: Norden, 1997. (Märta Tikkanen. Århundradets kärlekssaga. 1978.) 192 lpp.

Tas iesākumā šķietas skaisti
tik skurbinoši netverami
skaisti
kaut gan jau saredzi un zini
ēnas pusi
par spīti ēnām
tas ir skaisti

 Tā sākas Somijas zviedru rakstnieces Mertas Tikanenes “Gadsimta mīlas stāsts” – un nosaukumu ir izdomājis iedvesmas avots un grāmatas ilustrators, Mertas vīrs un alkoholiķis Henriks.
 Kaut arī man, tāpat kā droši vien vairumam ļaužu, ir radi, draugi un kaimiņi, kas dzer pārāk daudz un pārāk bieži, ikdienā ar dzērājiem saskarties un viņu sadzīvi vērot no iekšienes man nav nācies. Šis romāns dzejā neko negaidītu neatklāja, ēnas puses iztēloties ir viegli – pārāk viegli.

Tu sakies
mīlam mani

Bet runā par manu darbu
tik nicinoši
un nievājoši

 Liriskās varones dzīves centrā ir vīrietis, kas viņā neklausās, kas rūpīgi izplāno “spontānos” plostus, kas draud ar pašnāvību, kniebjas ar citām, streipuļo, smird, sit.

Pirms tava roka
sasniedz mani
es zinu jau:
tas mūs piemeklēs
ne mīlestības trūkuma
bet mīlestības izmisuma dēļ.

 Sieviete cieš, rūgst, dod mājienus, aptekā vai ignorē vīru, deklarē, ka viņš viņu nemīlot, ka viņa viņu vairs nemīlot, bet vienmēr nonāk pie jautājuma:

Varbūt par spīti
par spīti visam
mums
ir kāda iespēja vēl?

 Grūti viņai just līdzi, jo pati tak izvēlējās un pati tak vainīga. Bet, no otras puses, es taču negaidu, ka vīrietis šai stāstā pēkšņi varētu mainīties, pārtraukt dzert, sākt mazgāt traukus un spēlēties ar bērniem. Skaidrs, ka tas ir gandrīz nereāli (ja kas, es pazīstu arī nedzerošus alkoholiķus), bioķīmija, psiholoģija, vide un tā joprojām. Kāpēc tad es iedomājos, ka līdzatkarīgai sievietei būtu vieglāk jāpārvar iepriekš uzskaitītie faktori?
 Varbūt tāpēc, ka stāstā nav viņi divi vien. Ir arī bērni.

Viņš mūžīgi baidās
viņš vienmēr baidās no katastrofas
viņš zina ka vienreiz tā nāks
viņš tikai nezina kad

 Un no tā mātei bērnus tomēr vajadzētu spēt pasargāt. Vai kādam citam.
 Un te parādās trešā puse. Neesmu pārliecināta, ka es tās sievietes vietā zinātu, kad ir pēdējais brīdis pielikt punktu, un spētu aiziet. Turklāt vīrietis joprojām spēja radīt… Un vai nedzerošs Bukovskis (tas, kurš Čārlzs) vai Ņurbulis (tas, kurš Neibarts) vairs būtu viņš pats?
 Bet vispār šo grāmatu vajadzētu dot komplektā ar jauniešu romāniem par brīnišķīgi neprātīgi romantiskajām attiecībām ar tetovēto puisi, kurš tikai reizēm iedzer un kaujas, bet citādi gaužām mīl savu meiteni, un viņi būs laimīgi līdz mūža galam.

Kā Banāns dabūja buļļā

Vilis Lācītis un Šmidzis K. Vāverts. Garais ceļš uz Hantimansijsku. Il. Ilva Kalnbērza. Rīga: Apostrofs, 2012. 211 lpp.

    Līdz šim Lācīti bija lasījuši gandrīz visi, izņemot mani; tagad viņu ir lasījuši gandrīz visi, tostarp arī es. Varbūt tāpēc, ka šis ir nevis ražošanas, bet gan dzeršanas romāns.
    Uzreiz atklāšu, ka lasīšanas, klausīšanās un rakstīšanas laikā neatrados nekādu vielu ietekmē, Lācīti nepazīstu, bet kādu viņa aprakstīto personāžu gan zinu. Vēl es domāju, ka vārds “sviests” vispār tiek lietots pārāk bieži, bet grāmatā, kas nosaukta par sviestroka mikroromānu, un klāt pievienotajā Zupski Rubin diskā ar laikam jau minētajā žanrā sacerētām kompozīcijām tā sauktā sviesta ir pārāk maz. PP es te reiz nosaucu par piemīlīgu. Tāds ir arī Lācītis, viņa attēlotie varoņi un procesi. Protams, jāņem vērā, ka viņš te nostalģiski atceras jaunību, kad vīns bija lētāks, mati biezāki un pelēkais kardināls — pelēkāks.
    Mikroromāna galvenais varonis ir jauns cilvēks ar literārām nosliecēm, biežām paģirām un nejēdzīgu vārdu — Konans Banāns. Kādu rītu pamodies bez sapņu meitenes blakus, viņš kājām dodas no Purvciema uz Jūrmalu, satiek vairāk vai mazāk dīvainus personāžus, piedalās kādas andergraunda drupas mēģī, ieskatās savā zemapziņā, izcīna kauju ar zaļu pūķi un baru rūķu un, kā jau šādos tripos un kvestos piedienas, nonāk savā Hantimansijskā, dabū buļļā un vismaz uz laiku pārvar identitātes krīzi. Lielākā daļa teksta pievēršas tieši mēģim, kas pāriet šamaniskajā ceļojumā, ak vai, ka tik es tomēr neesmu dabūjusi radošo industriju ražošanas romānu!
    Runājot par Konanu, jāpiezīmē, ka “kopš pusaudža gadiem iemantotais riebums pret sabiedrību viņu bija pievērsis garīgiem apvāršņiem, proti, grāmatu lasīšanai”.

    — Bļin, es esmu tik inteliģents! — viņš dzērumā klārēja saviem draugiem, — pilnīgai gudrībai man pietrūkst tikai briļļu, bet gan jau lasot nočakarēšu redzi un būs man arī brilles! Un tad, sīkās mauķeles, labāk netrāpieties Purčika sienās — mana intelekta eksplozija jūs izsmērēs pa šīm noplukušajām tapetēm!

    Šīs netrāpās ar’, un šis varētu būt vienīgais amerikāņu psiha cienīgais grāmatas fragments, taču no tā redzams, ka lasītājai jābūt gatavai kādu laiku pieciest deklasētu elementu smirdošo sabiedrību, kas grāmatās, par laimi, ir krietni vieglāk izdarāms nekā dzīvē. Šajā gadījumā literatūra brīžiem dzīvi atspoguļo pārlieku labi, proti, man vairākās vietās kļuva garlaicīgi skatīties, kā citi dzer, taču autors vai varbūt redaktore to bija nojautuši un darbība pievērsās kam citam.
    Toties es nesaprotu, kāpēc citādi tik veikli izstāstītajā stāstā palikuši tādi teikumi kā pirmajā lappusē atrodamais: “Pieredzējis lietotājs jau pēc pirmās apzinātās rīšanas kustības spēj uzzināt daudz ko par sevi un retrospekcijā retrospektīvā arī par lietotajiem dzērieniem”. Grāmatā ir papilnam krievu un angļu valodas un slenga, ko ārzemju latvieši noteikti nesapratīs, un pat mañana uzrakstīta pareizi, bet tādā vienkāršā vārdā kā vėjelis ir pazudis punkts uz ė.
    Bet vispār ir smieklīgi. Konana apgalvojumu darba intervijā: “Man hobiju nav. Ir tikai fobijas,” — kādreiz varētu izmantot praksē. Tie cilvēki, vietas vai situācijas, ar ko esmu sastapusies dzīvē, ir attēloti ļoti tuvu īstenībai, kas liek domāt, ka arī pārējais nav izzīsts no pirksta. (Tāpēc īpašs prieks par to, ka “Grundīnes” rūķi, kas man reiz nospēra mīļu auskaru, te dabūja, ko pelnījuši.) No otras puses, iespējams, ka cilvēkiem, kas attiecīgās aprindās nekad nav apgrozījušies, tas viss liksies pārāk liels sviests, dīkdienība, liekēdība un žūpība.

    Biju gaidījusi, ka mūzika būs absurdāka, bet izrādījās, ka disku var mierīgi klausīties fonā. Grāmatā pieminētais Akvariuma albums Треугольник ir daudz komplicētāks.
    Šī varētu būt laba dāvana tiem, kam viss jau ir, vai arī tiem, kam nekad visa nebūs.
    Šeit par grāmatu izsakās vakardienas analītiķis.

Bibliofiliem un sātanistiem

Arturo Peress-Reverte. Dimā klubs jeb Rišeljē ēna. Tulk. Guna Pigita. Il. Arta Ozola-Jaunarāja. Rīga: Jumava, 2006. (Arturo Pérez-Reverte. El club Dumas or La sombra de Richelieu. 1993.) 372 lpp.

    Kaut kad sen skatījos dīvainu filmu par sātanistiem “Devītie vārti”. Džonijs Deps, protams, bija glīts, bet, cik nu tagad atceros, tas arī bija apmēram viss ievērības cienīgais. Filmas pamatā Polaņskis izmantojis romānu “Dimā klubs”, bet grāmata man ar filmu neasociējās kaut tāpēc vien, ka par Dimā kino nekā nebija. Toties grāmatā Dimā ir daudz, un droši vien to labāk spēs novērtēt cilvēki, kam tuva feļetonromānu tradīcija. Es varu atzīties, ka nevienu Dimā darbu neesmu izlasījusi, tā ka saprotiet paši…
    Vecu grāmatu mednieks Lūkass Korso saņem pasūtījumu noskaidrot, vai kāda kolekcionāra rokās patiešām bija nonācis Dimā “Trīs musketieru” oriģinālā manuskripta fragments. Līdz šim bija uzskatīts, ka manuskripts ir iznīcināts. Korso saņem vēl vienu uzdevumu: noskaidrot 17. gs. izdotas un tūdaļ inkvizīcijas sadedzinātas sātanistu grāmatas autentiskumu. Noslēpts tolaik esot ticis tikai viens eksmplārs, taču tagad zināmi trīs. Seko ceļojumi pa Dienvideiropu, kautiņi, slepkavības, daudz džina, maskulīna lesbiete (bāra īpašniece un Korso labākā draudzene), jauna vai mūžveca meitene, kuru mīlīgi sauc par Irēnu Adleri, bibliofili un milzum daudz informācijas.
    Atgriežoties pie Dimā, atceros, ka bērnībā lasīju Žila Verna biogrāfiju, kurā tika pieminēts arī Dimā un viņa nēģeri, tas ir, jaunie vai neveiksmīgie rakstnieki, kas sacerēja grāmatas Dimā vietā. Autorības jautājums tiek piesaukts arī “Dimā klubā”, taču Peress-Reverte vai erudītais literatūras profesors Boriss Balkāns, kas reizēm pavēsta grāmatā notiekošo un gaužām atgādinātu kādu semiotiķi, ja vien tas uz grāmatas beigām pats neparādītos tekstā, tātad vismaz B.B. Dimā ļoti ciena un aizstāv, un daudz ko izstāsta par viņu. Dažbrīd tik daudz, ka ir spiests atvainoties sarunu biedram, ka šis to visu jau noteikti zinot, un, godīgi sakot, tas patiesi izklausās neveikli.
    Tak šajos stāstiņos slēpjas grāmatas jēga un vērtība. Ja atņemtu izglītojošo daļu, nekas daudz pāri nepaliktu. Notikumus varētu ietilpināt dažās lapās: Korso satiek vienu cilvēku, iedzer, sakaujas, atceras savu bijušo draudzeni, kaut kur aizbrauc, satiek otru cilvēku, aplūko viņa bibliotēku, satikto cilvēku kāds nogalina, Korso brauc tālāk. Iedzeršana ir pēc katra komata un pa vidu arī. Atrast īstos cilvēkus nesagādā nekādas grūtības, nav nekādu dabas aprakstu vai psiholoģisku ieskatu, vai politisku pārspriedumu. To neesamību autors kompensē, dāsni daloties visā, ko ir uzmeklējis un izlasījis par grāmatu kolekcionāriem, tirgotājiem, viltotājiem, Dimā, piedzīvojumu romāniem, sātanismu un tā literatūru. Un lūk, sanāk normāla apjoma romāns, kas lasītājam ļauj justies kā intelektuālim un brīžiem pavēsta šo to patiešām noderīgu, piemēram, kā īsti viltot pazaudētas lapas senos izdevumos. Nu labi, noderīgi tas nav, amatieriem tāpat nekas neizdotos.
    Ar jauniegūtās informācijas izmantošanu tomēr jāuzmanās, vismaz sātanisma bibliogrāfiju autors ir papildinājis ar līdz šim nezināmiem izdevumiem. Bet man tā tikpat šķiet stulba un garlaicīga aizraušanās, pat pieņemot, ka visas reliģijas balstās uz ticību, nevis saprātu.
    Grāmatas sākums oriģinālā lasāms šeit.

Stāstnieks

Šells Jūhansons “Stāstnieks“. Tulk. Daina Krasovska, il. Aivars Plotka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2005. (Kjell Johansson “Huset vid flon”. 1997.) 269 lpp.

    Kas gan literatūrā varētu būt nepatīkamāks par grāmatu, kurā bērns stāsta par savu dzērāju tēvu? Daudz kas. Kaut vai tāpēc, ka vienmēr var būt vēl sliktāk. Tomēr lasīt “Stāstnieku” es nemaz nesteidzos, bet velti. Tā nav grāmata par to, cik mums bija slikti, tā ir grāmata par to, kā mēs mīlējām cits citu. Vismaz kādu laiku.
    Ir pēckara gadi, un arī Zviedrijā daudziem vēl klājas ļoti grūti. Mazais Jūhansonu puika ar māsu Ēvu, mammu un viņas vecākiem dzīvo trūcīgā Stokholmas nostūrī, ko sauc tik dzejiski — par Jāņvainagu, un pat tur apkārtējie uz viņiem noraugās no augšas. Viņi ir galīgi nabagi, kam plašākas sabiedrības vietā lielākoties jāiztiek pašiem ar sevi un grāmatām, un tas ģimenei padodas gluži labi.
    Mamma lasa nepārtraukti un arī bērnus aplipina ar šo kaiti. Lasīšana viņiem palīdz izdzīvot un nepadoties, beidzot sajusties kā pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Grāmatām un bibliotēkām ir būtiska loma Jūhansonu ģimenes dzīvē.

    Kaut arī centāmies uzvesties kā visi citi apmeklētāji, tas mums īsti nepadevās. Mēs sapratām, ka neesam šeit īsti vēlami.
    Bibliotekāre pētīja mūs ar aizdomu pilnu skatienu. Sekoja mums, izlikdamās, ka liek atpakaļ plauktos lasītāju atdotās grāmatas, un noklausījās kluso, tomēr dedzīgo strīdu starp mammu un vecomāti — kārtējo reizi par to, kurš no Martinsoniem ir lielāks rakstnieks — Harijs vai Moa. Es pašķielēju uz bibliotekāri, šķita, ka mūs drīz vien izsviedīs no šejienes. Bet nekā tamlīdzīga — vai tas ir tik būtiski? Viņi abi taču raksta brīnišķīgi. Starp citu, vai esat lasījušas… Un tad jau saruna izvērtās garu garā. Te mēs bijām laipni gaidīti.
[..]
    Bibliotēkas apmeklējums rada svinīgumu un vienlaikus ļauj izjust lielu prieku, varbūt pat laimi? Skaidrs, ka mēs jutāmies laimīgi, lēnām klīzdami pa bibliotēku, izšķirdamies un katrs atsevišķi piedzīvodami svētbrīdi pie reliģijas vai filozofijas un psiholoģijas nodaļas, bet reizēm atkal satikdamies ejās pie zviedru vai tulkotās daiļliteratūras. [..]
    Atverot burvju šķirstu — grāmatu, pretī vējo jūras smarža un kaiju klaigas, skan atiešanas signāli un tiek raisītas tauvas.

    Tad kādu dienu uzrodas tēvs, līdzi nesdams jūrnieka lādi, jaunus palagus (mamma gan krāja naudu, lai tos nopirktu, taču beigās tikpat iegādājās grāmatas) un stāstus. Kur visur viņš nebija bijis, ko tik nebija redzējis un piedzīvojis… Mamma ir laimīga, un tēvs rosās pa māju, labo satrupējušos rāmjus un ievelk bērnus, kas ātri vien pieķeras svešajam vīrietim, dažādos dīvainos piedzīvojumos.
    Tomēr pastāvīgu algotu darbu tēvs nedabū, no visām vietām viņš aiziet vai varbūt viņu padzen, un viņš aizvien biežāk un aizvien vairāk iedzer. Šarmantais vīrietis pamazām degradējas. Pasakainie stāsti pārvēršas par prastiem meliem, mīlestības vietā sieva saņem sitienus. Ģimene kaimiņu acīs noslīd vēl zemāk. Kādu vasaru sociālie darbinieki zēnu pat aizsūta uz audžuģimeni laukos. Sākumā taču bija tik labi un jautri, bet tagad…

Divi kļūdas pēc radīti cilvēciņi izsaka savas vēlēšanās — kaut tēvs nekad nebūtu atgriezies no jūras — labāk, ja viņš būtu miris, būtu kāds to velnu nosmacējis, kamēr šis guļ un ir pārāk piesūcies, lai pretotos.

    Tēva pagrimuma apraksts ir iespaidīgs, un grāmatā ir patiešām drūmas ainas, taču pirms tam ir bijis arī daudz gādības un prieka, tāpēc, lasot “Stāstnieku”, mani pārņēma negaidīti gaiša sajūta, kas saglabājās līdz pašām beigām. Nu, kaut vai šīs atziņas dēļ:

Tā sacīt, grāmatu mīļotāji vienmēr cits citu atradīs.

    Rimands Ceplis savā recenzijā piekasās tulkojumam, bet es, atzīšos, kartupeļu retināšanu nemaz nepamanīju; plāno pipuku gan (kā nu ne!), taču nolēmu, ka tas ne ar ko nav sliktāks par plānu degunu.

Dzērāji rūķi

Nemīl un nemīl lietuvieši alkoholu.
  Tas nekas, ka, cik nācies redzēt, tur dzer kā Latgalē. Grāmatās dzeršanu labāk nepieminēt. Pirms pāris gadiem no apgrozības mēģināja izņemt grāmatu “Vīna diēta”. Šogad Narkotiku, tabakas un alkohola kontroles departaments atradis jaunu biedu tautas veselībai un nākotnei. Tā ir itāliešu mākslinieka un rakstnieka Tonija Volfa (īstajā vārdā Antonio Lupatelli) skaistā bilžu grāmata “Meža pasakas” (“Miško pasakos”), pie tam nebūt ne pirmais izdevums.
  Grāmatiņā ezis, kam ļoti garšo āboli, satiek rūķīšus, kas viņam atklāj citas iespējas, ko var iesākt ar šiem augļiem. Pa kādam ābolam apēd arī rūķi, taču visbiežāk viņi ābolus dzer. Izdzirdējis tādas blēņas, ezis domā, ka viņu grib izjokot. Rūķītis viņu aizved uz mazu rūpnīciņu, kurā no āboliem izspiež saldu sulu, sapilda mazās muciņās un atstāj rūgt. Kad pienāk īstais brīdis, var dzert sidru.
“- Ko tādu?
– Sidru! Ļoti gards!”
  Un rūķītis uzcienā ežuli ar putojošo dzērienu, ko tikko izlējis no mucas (nevis ar alkoholizētu limonādi no skārdenes, ko pie mums nez kāpēc sauc par sidru… — Sapīkušas sidra cienītājas piezīme). It kā ar to būtu par maz vai varbūt tāpēc, lai pierādītu seno patiesību, ka no ruma konfektēm ar dažām starpstadijām pāriet pie tīra ruma, tālāk parādās arī kalvadosa gatavošana, degustators un apslimis dakteris, kas ārstējas ar kalvadosu. Vajag tikai pāris dieniņu un pāris pudeļu, un viņš būs sveiks un vesels.
  Vai tad drīkst to stāstīt bērniem? Trīsgadnieki, kam grāmatiņa domāta, vairs nemūžam negribēs citas zāles, un vecāki, lasot bērniem priekšā, taču nevar pārrunāt, cik ticami ir šie tautas dziedniecības līdzekļi. Tikai komisija ir nedaudz atpalikusi, tai ar steigu jāsāk lasīt citas bērnu grāmatas un tautas pasakas, tur vēl daudz ko aizliegt.
  (No otras puses, pirms neilga laika es arī prātoju par tulkoto bērnu grāmatu piemērotību mūsu apstākļiem. Tobrīd pārlapoju, šķiet, no franču valodas tulkotu enciklopēdiju mazajiem, kur zīmējumā bērniem bija jāpazīst dažādi augļi: svaigas vīģes un ēdamie kastaņi. Blakus bija kautri pierakstīts, ka tos arī pie mums varot nopirkt veikalos. Nu jā, ja aizbrauc uz kādu lielo pilsētu un atrod pareizo veikalu… Latvijā ir tik daudz brīnišķīgu ilustratoru, vai tad mēs nevarētu veidot paši savas izziņu grāmatas?)
  Arī es tur biju, medalu dzēru, pār ūsām tecēja, mutē netika.

Romāns ar alu

Miko Rimminens “Alus tarbas romāns“. Tulk. Maima Grīnberga, il. Jānis Esītis. Rīga: Dienas Grāmata, 2009. (Mikko Rimminen “Pussikaljaromaani”, 2004.)

Uz “Alus tarbas romānu” biju jau metusi acis, bet nekas vairāk nebija sanācis. Arī tagad, kad beidzot nolēmu to izlasīt, sākumā (tas lasāms šeit) gāja kā pa celmiem, sadirstiem celmiem, kā teica viens no grāmatas varoņiem. Rimminens ir dzejnieks, un to nevar nepamanīt. Vienkāršruna, ekstravaganti jaundarinājumi (jau trešajā rindkopā ir “stereoefektētāk un tādējādi vieglpieņemamāk”) un citi vārdi, ko čaklāks cilvēks ietu uzmeklēt vārdnīcā (ko, piemēram, nozīmē “izslākājās”?), bet es, protams, to nedarīju (gan jau būs kas līdzīgs vārdam “izšļācās”), – tas viss romānu par trim draugiem dienaszagļiem padara par nemaz ne tik vieglu izklaidi. Šķita, ka zem visiem kruzuļiem gandrīz nekā nav vai varbūt autors ar tulkotāju ir pārcentušies: “Tas vienkārši izklausās pēc kaut kāda viršu āreņa. Kaut kā samāksloti, itin kā fiktīvi.” Romāna darbība notiek Kallio, Helsinku Maskačkā, kas redzams Aki Kaurismeki darbos. Tad nu dodiet man labāk tās filmas!

Ar laiku es ielasījos, un Maršals, Henninens un Speķists nu ir piepulcējušies citiem neaizmirstamiem un nez kāpēc simpātiskiem dzērājiem: Veņičkam, Činavskim, Edičkam, Ivanovam, kam attiecības ar sabiedriskā transporta kontrolieriem ir tikpat saspīlētas kā trim somu puišiem (kam divdesmit jau ir pāri, bet trīsdesmit gadu vecums, kad cilvēks kļūst par bomzi, vēl nav pienācis), vai kaut vai Ņurbulim, kas arī ir gandrīz literārs tēls. Salīdzinājumā ar traģisko Veņičku “Alus tarbas romāns” ir daudz gaišāks. Trijotne gausi pārvietojas pa tuvāko apkaimi, iedzer pa aliņam, papļāpā ar meitenēm, nonāk sadursmē ar policiju un baikeriem, šo to nočiepj un visu laiku prāto par kauliņu spēli, taču tas nav tik vienkārši.

– Pie joda, tāda putrošanās. Laikam atkal kaut ko vajadzētu darīt ar savu dzīvi.
– Vajadzētu gan, – Henninens sacīja.

Šķietami nebeidzamā staigāšana par noslēgtu loku, nespējot no tā izrauties, miglainās sarunas, kas apraujas, vēl lāgā nesākušās, varoņu nesasniedzamais mērķis un pasaules nenoteiktība (vai katrā teikumā ir frāzes “tā kā”, “kaut kas” utt.) atgādina stāstītāja nolemtību “Trešajā policistā”, taču somu puiši vēl kādu laiku dzīvos gandrīz laimīgi.

Maima Grīnberga par grāmatas tulkojumu saņēma Literatūras gada balvu. Tas noteikti ir bijis smags darbs, jo kā saka Miko Rimminens:

No Helsinku specifiskā slenga esmu aizņēmies šīs grāmatas ritmu. Ritma dēļ tur ir ļoti daudz pildvārdiņu. Tam kā pamatam virsū ir uzlīmēti paņēmieni no daudziem un dažādiem diskursiem – oficiālā valoda, kancelejas stils, tad ļoti izsmalcināta daiļliteratūras valoda, un pēc tam arī mazliet akadēmiskas izteiksmes paņēmienu. Tā runājošu cilvēku dzīvē būtu ļoti grūti sastapt.

Lūk, tā Henninens runā par sulu:

Tur ir kaut kāda tāda vilšanās un sazvērestības piegarša, tas vārds itin kā liek gaidīt kaut kādu orgasmisku gardumu, bet tas, ko galu galā dabū, ir akurāt kaut kāda priekšvēlēšanu kampaņu susla vai kaut kāds tāds remdens pussarkans brucinājums, ar kuru kādās traumatiskās krītamslēpošanas sacensībās noskalot lejā apsarmojušu sinepju klātu krumšļainu desu.

Šis vēl ir vienkāršs piemērs. Grāmatu ir vērts vismaz pāršķirstīt tikai valodas dēļ vien, tur var sasmelties idejas dažādiem dzīves gadījumiem. Maima Grīnberga intervijā “Kultūras Forumam” (lasāma šeit) stāstīja:

Romāns somiski iznāca 2004. gadā, visticamāk, sāku domāt par tā tulkošanu 2005. gadā. Tik lēni man nav gājis ne ar vienu projektu. No sākuma bija paredzēts cits izdevējs, bet, tā kā es tulkoju tik ilgi – kādus trīs gadus noteikti –, izdevējs pārdomāja, jo sāka tuvoties krīze, bet interesi izrādīja “Dienas Grāmata” un viss beidzās labi.

Pēc visas nenoteiktības grāmatas pēdējais teikums ir kā kulaks uz acs, pēc kura neko citu pateikt vairs nav iespējams: “Tas [zirgs] noteikti devās uz Pasilu.”