Jūnijā izlasītais un jūlijā lasāmais

Man ir parādījusies tieksme pārlasīt grāmatas, vai nu tāpēc, ka citādi tās velti stāv plauktos, vai arī atgriežos bērnībā vai iegrimstu vecumdienās, kas ir īstais atkal un atkal pārlasīšanas laiks. Domāju, ka šajā mēnesī arī izlasīšu visas vienpadsmit grāmatiņas, jo daļa jau ir kārtīgi iesākta.
No jūnija grāmatām izlasīju arī “The Trees”, taču par to vēl ceru uzrakstīt atsevišķi; ja nesanāks, to pievienošu nākamajai īso aprakstu kopai. “Pēdējo pasauli” iesāku lasīt, iemācījos divus jaunus apvidvārdus, taču mani tā neieinteresēja.

Lārss Keplers (Lars Kepler). Paganīni līgums. Tulk. Jānis Rozenbergs un Ieva Pudure. 2017. (2010.) Kad biju kādu laiciņu lasījusi, es zvanīju mammai un prasīju, vai viņai patika. Mamma atbildēja, ka tā esot laba grāmata, bet smagi lasoties, turklāt beigas esot tādas, kā viņa jau domājusi. Tad nolēmu vēl kādu brīdi palasīt. Vai nu pieradu, vai tulkotājs bija iesitis roku, katrā gadījumā es tiku līdz galam. Par detektīvu es to tomēr nesauktu, drīzāk par trilleri, jo starptautiskās ieroču tirdzniecības fonā jāseko līdzi tam, vai jaunai miera aktīvistei izdosies izbēgt no vajātāja ar nopietniem nolūkiem. Par laimi, vismaz policija ir viņas pusē. Nezinu, vai lasīšu vēl kādu Kepleru.

Дина Рубина. На солнечной стороне улицы. 2006. Dinu Rubinu gan esmu lasījusi diezgan daudz. Šajā romānā viņa, kā vienmēr, raksta par mākslu un māksliniekiem, bet galvenokārt atceras savu bērnības pilsētu Taškentu, sākot ar pēckara laiku (viena no galvenajām varonēm agrā bērnībā tiek aizsūtīta uz Taškentu, kad pārcietusi Ļeņingradas blokādi) un līdz mūsdienām. Daudznacionālā Taškenta arī ir pati galvenā varone, te gan jāpiebilst, ka grāmatā tā lielākoties ir krievu un ebreju pilsēta, paši uzbeki parādās tikai retumis. Kā allaž, Rubinas valoda ir plūstoša, krāsaina un tēlaina, bet to nav grūti saprast arī tādam cilvēkam kā man, kas to nepārvalda perfekti. Te viņa attēlo ne tikai mākslas, bet arī kriminālo pasauli, runā par cilvēku veiktajām dzīves ceļa izvēlēm, bērnības atmiņām kā nozīmīgai dzīves daļai.

Lorenzo Silva. El lejano país de los estanques. 1998. Šis esot populārs un ražīgs spāņu kriminālromānu autors, un ražīgam viņam vajadzētu būt, jo šo grāmatu sarakstījis mēneša laikā. Cik saprotu, tā ir pirmā apakšsērijā par jau iepriekš aprakstītu policistu un viņa jauno pārinieci, kas vēlāk, iespējams, kļūst par pārinieci arī citā nozīmē, jo šeit galvenais varonis vispirms sūkstījās, ka viņa tāda stīva un sazin vēl kāda, bet pēcāk, kad izmeklēšanas vārdā viņai jāuzcērtas, jāiet naktīs uz bāriem un dienās uz nūdistu pludmali un jāsavaldzina vīrieši, izmeklētājs atzīst, ka tas viņai padodas gluži labi. Šī līnija mani kaitināja, tāpēc arī slepkavības atrisināšana šķita baltiem diegiem šūta, un lasītājs nekādi nevar uzminēt, kas ir vainīgs. Tikko Vikipēdijā gan izlasīju, ka grāmata esot caurcaurēm meistardarbs, varbūt vienīgi izņemot tās beigas. Romānu lasīju pirms miega un pa maziem gabaliņiem, jo lasīšana nespēja sacensties ar gulēšanu. Varbūt došu Silvam vēl otru iespēju.

Rosa Montero. La ridícula idea de no volver a verte. 2013. Grūti klasificēt, bet es šo sauktu par eseju grāmatas garumā. Montero (ko esmu jau lasījusi un lasīšu vēl) no izdevniecības saņēma piedāvājumu uzrakstīt kaut ko — jebko — par Marijas Kirī dienasgrāmatu, ko viņa rakstījusi pēc vīra nāves. Montero arī bija nesen nomiris vīrs, tāpēc pa vidu apcerēm par zinātni, sievietes lomu tās vēsturē, izpatikšanu vecākiem un vienkārši Kirī biogrāfijas pārstāstam ir arī daudz dziļi personisku pārdomu par partnera zaudēšanu un mīlestību. Var just, ka rakstīts no sirds. Spēcīgs gabals. Ieteiktu izlasīt visiem, bet angliski, šķiet, grāmata nav tulkota, ir franciski.

Maija grāmatas un īsumā par izlasīto

Aprīlī man tik raiti nevedās kā martā, no astoņām atlasītajām grāmatām izlasīju pusi, bet pārējās nolēmu uz brīdi atlikt malā, tāpēc kaudzītē šoreiz neviena grāmata neatkārtojas no iepriekšējiem mēnešiem. Šis tas tur ir vecs, šis tas — pavisam jauns. Tad vēl ir tāda lieta, ka esmu sapirkusi arī visādas e-grāmatas, ar Story Bundle vien tu, cilvēks, dabū uzreiz kādus desmit gabalus, un būtu reiz laiks ķerties arī pie tām, citādi nu jau man ir neērti pirkt jaunas. Un ko mēs varam mācīties no pandēmijas? Ka nevajag neko taupīt vecumdienām, jo kas zina, vai tās vispār pienāks. Nu, vismaz attiecībā uz grāmatām.

Disidentes. Antología de poetas críticos españoles (1990–2014). Ed. Alberto García-Teresa. 2015. Šo grāmatu nopirku Barselonas vecākajā anarhistu grāmatnīcā jau pirms dažiem gadiem, bet, kā jau tas parasti notiek, biju to tikai pašķirstījusi un palasījusi īsākos dzejoļus. Tagad godprātīgi to izlasīju no vāka līdz vākam. Mani mazliet pārsteidza spāņu disidentisko dzejnieku daudzums un tas, cik labi šo tēmu acīmredzot pārzina redaktors. Dzejniekus neizskaitīju, bet krājumā ir pāri par 400 lappusēm, autori sarindoti pēc dzimšanas gada (1931.—1992.). Sievietes ir nospiedošā mazākumā, taču viņas tomēr ir, un lielākoties tieši viņu darbi mani aizkustināja visvairāk, jo lielākā mērā skāra ne tikai smadzenes, bet arī sirdi.

Heli Lāksonena. Soul. Burkans. Undens. Atdz. Guntars Godiņš. 2019. Otrajai grāmatai pietrūkst pirmās pārsteiguma, turklāt nosaukuma pirmais vārds man visu laiku atgādina mūziku, nevis sauli, bet tas nu tā. Šai grāmatai ir lieliskas Viviannas Marias Stanislavskas ilustrācijas, kas izcili papildina tekstu. Dzejoļi joprojām ir sirsnīgi, asprātīgi un aktuāli, lūk, viens no tiem:

Padoms, kad i briesms, jeb uzmanīb, svešneks nāk!
Ja tu ieroug sveš cilvek, joz uz mežu tik ātr, cik kājs nes, neskates appakaļ, met čiekurs uz šo (šis skrien teu pa pēdam, skaidrs kā den), apgules zem pīladž sakn un gul tik ilg, kamer šis i pro. Ta tu būs drošiba.

Alan Rabinowitz. Beyond the Last Village: A Journey of Discovery in Asia’s Forbidden Wilderness. 2001. Rabinovičs apraksta savus ceļojumus uz Mjanmas neizpētītajiem apgabaliem, kur viņš atrod gan izmirstošu pigmeju cilti (viņi ir tik neglīti, ka paši nevēlas turpināt dzimtu), gan vēl nezināmu briežu sugu, kas gan, zoodārza direktoram par bēdām, ir ļoti līdzīga jau zināmajām, kā arī panāk jaunu aizsargājamo dabas teritoriju izveidošanu, sadarbojoties un pierunājot nemaz ne viegli pieejamās valsts iestādes un ministrus personīgi. Diemžēl dzīvnieku izplatību viņš noskaidro, uzpērkot no vietējiem medniekiem kaulus un ādas, ar iedzīvotājiem sarunājas ar veselas virknes tulku starpniecību un viņam trūkst humora dzirksts, kas to visu padarītu ar pārlasāmu piedzīvojumu stāstu. Biju gribējusi kaut ko dzīvīgāku.

Nicole Krauss. Forest Dark. 2017. Man ļoti patika Krausas The History of Love. Šis romāns paralēli vēsta par autorei ļoti līdzīgu (es pat iegūglēju, un patiesi, Krausa ir izšķīrusies) amerikāņu rakstnieci, kas, bēgot no radošās krīzes un jūkošās ģimenes, aizlido uz Telavivu, uz to pašu Hiltona viesnīcu, kurā dzīvojusi bērnībā, nododas filosofiskām pārdomām, bet tad satiek dīvainu vīru, kas viņu pievilina ar stāstiem par nepublicētiem Kafkas darbiem un aizsūta tuksnesī rakstīt grāmatu, un par bagātu ebreju, kas izdāļājis visas savas mantas un pazudis. Un par viņa ANO vai līdzvērtīga līmeņa sanāksmē pazudušo mēteli. Šī grāmata ir uzrakstīta pierastākā veidā un neatstāja to priecīgā pārsteiguma sajūtu, ko autores pirmais manis lasītais darbs. It kā bija labi, bet es zinu, ka viņa var labāk. Tomēr viss ir kārtīgi nostrādāts un patiks tiem, kas iecienījuši apcerīgu literatūru, kurā kaut kas arī notiek.

Helen Oyeyemi. White is for Witching. 2009. Ojejemi jau sen atradās manā lasāmo autoru sarakstā, bet pie viņas pieķēros es tikai šoziem, izlasot viņas jaunāko darbu Gingerbread, pēc kura īsti nevarēju saprast, vai man viņa patīk. Tādēļ, lai noskaidrotu šo jautājumu, izlasīju arī viņas trešo romānu, kas mani piesaistīja ar nosaukumu, un domāju, ka lasīšu arī ceturto. Grāmatu pamīšus stāsta pazudušas meitenes dvīņubrālis, draudzene un māja, kurā viņa dzīvoja kopā ar ģimeni un dažiem spokiem, māja, kurai ir pašai savi plāni. Lasītājus var atbaidīt vai pievilināt fakti, ka galvenajai varonei ir ēšanas traucējumi un mīlestība pret citu meiteni. Šis nav ļoti baismīgs romāns, tikai vietām, es to lasīju pirms gulētiešanas, un murgi man nerādījās, un tā pievilcība slēpjas nevis spraigā sižetā, bet gan noskaņas radīšanā un mīlestības pilnās attiecībās arī ģimenes locekļu starpā.

Jūdi ar zobeniem

Michael Chabon. Gentlemen of the Road. Il. Gary Gianni. New York: Ballentine Books, 2008 (2007). 206 pp.

Par Maiklu Šeibonu biju dzirdējusi jau tik sen un tik daudz, ka, pirms simt gadiem ieraugot “Rozē” nocenotu šitento grāmatiņu, daudz nedomādama, ņēmu tik ciet. Pirms kādiem 99 gadiem es to iesāku lasīt, bet kaut kā nepabeidzu, lai gan, kā tagad pārsteigta atklāju, biju tikusi ka tik ne līdz priekšpēdējai rindkopai. No tā, protams, var secināt, ka vai nu grāmata nav gaužām aizraujoša, vai arī es spēju saglabāt uzmanību ne ilgāk kā 33 sekundes. Vai arī zobenus vicinoši varoņi, kas iekļūst negribētos piedzīvojumos, nav sabiedrība, kurā es justos kā mājās vai pasakā. Vai arī es pārtraucu braukāt apkārt ar sabiedrisko transportu, kurā ļoti noder plānas, vieglas grāmatiņas.

Lai kā nu tur būtu, šoreiz grāmatu izlasīju līdz galam. Stāsts risinās ap 950. gadu Kaukāzā. Divi pēc miesasbūves, ādas krāsas, temperamenta utt. komiski atšķirīgi, toties vienai reliģijai piederoši un puslīdz vienu mērķi meklējoši džentlmeņi savā ceļā sastop un negribīgi piekrīt apsargāt hazāru princi, kas, kā izrādās, vēlas atriebt tēvocim savas ģimenes un kaujas ziloņu slepkavību un atgūt varu. Un tālāk kā jau vecmodīgā piedzīvojumu romānā, ko sarakstījis gluži mūsdienīgi domājošs rakstnieks “cilvēkiem ar grāmatām” 2007. gadā.

Ar uzmanības noturēšanu man noteikti ir problēmas, jo dažbrīd es lāgā nesapratu, kur un, galvenais, kādā veidā ir aizvirzījusies darbība. Ne tāpēc, ka Šeibons raksta diezgan puķainā stilā, bet gan tāpēc… Nu ja. Kā vēlāk uzzināju, grāmata vispirms tikusi turpinājumos publicēta laikrakstā, kā jau tas piedienas kārtīgam senlaiku romānam, tāpēc katrā no piecpadsmit nodaļām mēgināts izstāstīt puslīdz pašpietiekamu notikumu (man šķiet, es dīvaini izsakos) un starp tām gadās lēcieni. Varbūt tā jālasa tramvajā. Un katrai nodaļai ir sava melnbalta ilustrācija. Neesmu pārbaudījusi, bet izklausās ticams apgalvojums, ka ikvienā ir pieminēts un svarīgs arī zilonis, zirgs vai cepure.

Vispār es pieņemu, ka būtu vajadzējis sākt ar kādu no Šeibona slavenākajiem darbiem, bet lasāmo grāmatu kaudzē gaida viņa jaunākais romāns, kas ir daudz, daudz biezāks un pavisam par ko citu. Un bez ilustrācijām.

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936.

Klausos:

Melnā kaste

Amoss Ozs. Melnā kaste. Tulk. Ilmārs Zvirgzds, il. Aivars Plotka. R.: Jāņa Rozes apgāds, 2000 (1987). 255 lpp. (קופסה שחורה
עמוס עוז).

  Pirms vairāk nekā gada es no Sibillas j-kdzes (hmm, hmm… nez kāpēc šķita, ka tā labi izklausās) virtuālā dāvanā saņēmu “Melno kasti“. Nu, un vēl filmu, ko diemžēl neesmu noskatījusies, bet, ja jau par to ierunājos, izrādās, ka jūtjūbē ir atrodams vecs itāļu kino, nu tur “Nakts portjē” vai Pazolīni. Vismaz spāniski. Zināmu sakaru ar “Melno kasti” arī var saskatīt, ja pacenšas.
  Piemēram, sarežģītas, bet vismaz šķietami nesaraujamas attiecības, kurās sekss ir nāvējošs ierocis. Jo “Melnajā kastē” varoņus, kas cits citam nepārtraukti raksta garas vai īsākas vēstules, kurās mēģina no saņēmēja kaut ko iegūt, lai gan ne vienmēr ir skaidrs, ko tieši, vieno ne tikai sarautas ģimenes saites un stipri atšķirīga reliģiski politiskā pārliecība, bet arī atmiņas un iedomas par seksu, kas bija, ir un varētu būt. Vispār viņi tur cits citu čakarē, kā vien varēdami, bet es sajutos diezgan pārsteigta, ka vairumam atsauksmju rakstītāju Ilanas šķirtais vīrs Aleks (bijušais armijnieks, tagad uz Rietumiem pārcēlies akadēmiķis, kas pēta reliģiskos fanātiķus) šķitis daudz nepatīkamāks par otro vīru Mišelu, kas reliģijas un patriotisma vārdā cenšas no Aleka izspiest visu viņa naudu. Un vēl kādā veidā!
  Vai es tagad saprotu Izraēlu? Nē, protams, tomēr zināmu priekšstatu par to, cik sarežģīti viņiem dzīvot tādā reliģijas pārņemtā sabiedrībā, gan var gūt. Vienīgi, ja nu kāds sadomās izlasīt grāmatu, to nav nemaz tik viegli sameklēt bibliotēkās, kaut arī tā krietnu laiku, šķiet, bija vienīgais mūsdienu Izraēlas literatūras darbs, turklāt vēl daudzveidīgā latviešu mēlē pārnests no paša ivrita.
  Starp citu, pavisam nesaistīti es nesen (khmm… pirms kāda mēneša) izlasīju (leišu tulkotu) interviju, kurā Ozs apgalvo, ka reizēm tikt nosauktam par nodevēju esot gods (saite uz tekstu angļu valodā).

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936.

Klausījos:

Par mīlestību un nāvi

Дина Рубина “Адам и Мирьям“. Ил. Н. Ярусова. M.: Эксмо, 2010. 414 lpp.

    Rubinai ir tik daudz grāmatu, ka, lasot viņu reizi gadā, esmu nodrošināta visam atlikušajam mūžam. Tiesa, stāsti klejo no viena krājuma uz citu, un jau šajā, otrajā manis lasītajā Rubinas grāmatā, es sastapos ar vienu vecu paziņu, kas man nemaz tik ļoti nepatika. Vai tiešām mūsdienās cilvēki tik saspringti reaģē uz ziņu, ka draugs vai radinieks ir inficējies ar HIV? Protams, ej nu sazini, cik lielā mērā stāstam piemērojams vārds “mūsdienas”, jo sarakstīšanas gads pie stāstiem nav norādīts. Žēl, es būtu gribējusi to uzzināt, īpaši dažiem stāstiem, kas varētu būt arī diezgan paveci.
    Visi “Ādamā un Mirjamā” apkopotie stāsti vēsta par mīlestību. Reizēm iedvesmojošu un vieglu, bet lielākoties tomēr ar zināmu nolemtības pieskaņu, traģismu. Grāmata sākas ar garstāstu “Высокая вода венецианцев”, kura galvenā varone uzzina, ka viņai ir vēzis, un aizlido uz Venēciju, lai brīdi pabūtu viena. Tur viņa domā gan par mīlošo vīru un meitu, gan par savu sen mirušo pusbrāli, jaunu mākslinieku, un abu nepiepildāmo mīlestību. Tas ir tipisks Rubinas stāsts, cik nu es par to varu spriest. Te ir gan mākslinieki un gleznu apcerējumi, gan skaisti aprakstītas ceļojumu ainas, kas tā vien vilina kravāt somu un doties ceļā, gan izteiksmīga valoda un emocionāli pārdzīvojumi, gan mazliet pārsālītas jūtas un ebreju ciešanas. Šoreiz varone apvainojas uz 16. gs. kartēm:

    На огромных старинных картах XVI века в Зале Щита она, конечно, искала свою страну. И нашла, и поразилась: очень точно указаны были границы владений колен, обозначены имена – Иегуда, Менаше, Дан, Реувен, Иссахар… А вся страна называлась… Палестина.
    Она долго стояла перед этой картой. Вот она, модель отношения к нам мира, думала она. Мир не может отказать нам в тех или иных деталях, подтверждающих целое, но в самом целом – упрямо, бездоказательно, тупо – отказывает.

    Lielākoties nacionālais jautājums tomēr nav svarīgs. Galvenais ir izdzīvot mīlestību, lai cik negaidīta tā atnāktu, pateikt “Несколько торопливых слов любви”. Tas nekas, ja mīļotais jāgaida gadiem ilgi, ja jūtas ar laiku izdzisīs pašas vai attiecības pārraus lidmašīnas avārija (kas grāmatā atgadās vairākas reizes). Sliktāk ir attapties, kad viss par vēlu, saprast, ka reiz esi ticis mīlēts, bet savtīgi neesi ļāvies.
    Starp pārējiem stāstiem izceļas Taškentas miliča stāstītais “Завтра, как обычно”. Mīlas līnijas tur ir vairākas, ar traģiskām beigām un cerīgu nākotni, bet interesantākā ir jaunā izmeklētāja, vientuļā tēva, ikdiena, audzinot gudrinieci māsasmeitu, šauboties par savu piemērotību amatam un nespējot to pamest, lai pārietu uz ienesīgāku un mierīgāku vietiņu, kuru vectēvs cenšas pagādāt mazdēlam tikpat cītīgi, cik vecmāmiņa – sievu. Reāliskajā stāstā gluži organiski iekļaujas varoņa ideālisms.
    Lai gan Rubina mani spēj pat nedaudz nokaitināt, viņu lasīt tomēr ir patīkami.

Mūsu kunga ļaudis

Людмила Улицкая “Люди нашего царя”. Ил. Антон Ходаковский. Москва: Эксмо, 2007 (2005).

Neesmu lasījusi daudz Uļickas grāmatu, kādas četras. Šī mani pārsteidza jau ar pirmo stāstu. Uļickas darbi nav mīlīgi vai saldi, nē, viņai raksturīga padrūma dzīves uztvere, un viņas varoņi parasti cieš. Bet te — gandrīz Ziemassvētku stāsts idilliskā Francijas nostūrī, lai gan ārā vēl tikai rudens. Ir bērns, ir jēriņš, ir lieliska spiričuelu dziedātāja, ir gardas vakariņas. Kaut kas neticams!
Pūdercukura beigās tomēr nebija, un tālākajos stāstos atgriezās pazīstamās tēmas un noskaņas. Stāstā “Короткое замыкание” daudzdzīvokļu mājā pazūd elektrība un tās iemītnieki tumsu izmanto kā nu kurais. Piemēram, aiziet pie mīļākā vai izēd dzīvokļa kaimiņienes katliņu. Bet viena dzīvokļa iemītnieki ir tā noguruši, rūpējoties par bērnu, kas piedzima ar neskaidru diagnozi un knapi tika noturēts pie dzīvības (un te nu stāsts sasaucas gan ar Paviču, gan Merku)… Un daži tēvi ir tādi, ka viņu bērni ir gatavi tos nogalināt. Un dažas mātes visu mūžu izmanto meitas, neļaujot viņām dzīvot savu dzīvi. Un daži pāri, kas viens otram kā radīti, izrādās gaužām neveiksmīga kombinācija.
Tomēr grāmatā ir arī stāsts par suni, kam izdevās dezertēt no Otrā pasaules kara, un ļoti skaistu un piktu kaķeni, kuras liktenis gan bija tikpat sarežģīts kā raksturs.
Visjaukākā ir grāmatas beidzamā nodaļa “Дорожный ангел”. Sargeņģelis pavada rakstnieci Žeņu dažādos ceļos: bērnībā viņa ar māti no Dienvidiem ved mājup milzīgu čemodānu ar smaržīgiem bumbieriem, pieaugusi nokļūst vienā kupejā ar gruzīniem, kam pilnas kabatas visbrīnišķīgāko mandarīnu. Vācijā viņa satiek neparastu grāmatveikala īpašnieci, aizbraukusi uz Ēģipti pagulēt saulītē, uzkāpj Sinaja kalnā, bet Ņuorleānā tiek bildināta. Stāsts, kurā viņa ar draugiem 30. decembrī ar pārpildītu vilcienu veselu dienu brauc uz laukiem, un vagonā visi jau svin, ir īsta dzelzceļa simfonija. Vai, kā apgalvo Uļicka, “krievu absurda teātris”.

Tik daudz gaišuma es nebiju gaidījusi. Šī varētu būt laba grāmata, ar ko sākt lasīt Uļicku, turklāt iespiesta uz tik plāna papīra, ka piecsimt lappuses nemaz nešķiet par daudz. Pēc tām es gribēju turpināt lasīt krieviski un izlasīju divas sen nopirktas grāmatas.
Grāmatu pašķirstīt var te.

Par mākslu, ebrejiem un absinta trūkumu

Дина Рубина “На Верхней Масловке“. Ил. Борис Карафёлов. Москва: ЭКСМО, 2008 (2001?).

Dina Rubina, cik noprotu, ir gaužām populāra rakstniece Krievijā, kur viņas grāmatas varot nopirkt visos stacijas tuneļos. Saprotams, dažiem Rubina ļoti patīk, bet citi viņas darbus nevar ciest. Es Rubinu lasīju pirmo reizi un nevienā galējībā neiekritu, taču varēju saskatīt gan patikšanas, gan neciešanas iemeslus.
Grāmatā ir viens garstāsts un vairāki īsāki darbi, kurus vieno mākslinieka tēls. Titulstāsts vēsta par neparastu pāri: deviņdesmitpiecgadīgu skulptori Annu Borisovnu, kas reiz bijusi ļoti ievērojama, un Pjotru, teātra zinātnieku ap trīsdesmit, kas vada rūpnīcas dramatisko pulciņu un nekādi nespēj dabūt darbu īstā teātrī vai žurnālā. Pjotrs kopš piecpadsmit gadu vecuma, kad atbrauca uz Maskavu, dzīvo Annas dzīvoklī, bet pēdējā laikā – Maslovkas darbnīcā; viņš rūpējas par Annu, kas visus saukā par nejēgām un pieprasa pastāvīgu uzmanību un pakalpojumus.
Brīžiem stāstījums risinās Pjotra domās, brīžiem — Annas (kā, piemēram, šeit), brīžiem — neatzītā mākslinieka Matveja sievas, tulkotājas Ņinas, skatījumā. Anna ir neciešama, nekā citādi kā par psiholoģisku teroru viņas uzvedību nenosaukt. Pēc Kārteres burvīgajām Šānsu māsām viņa šķiet vēl jo nejaukāka. Savukārt šādu allaž kašķīgās, visus pazemojošās sievietes tipu labāk aprakstīja Petruševska. Pjotrs ir kļuvis Annai stipri līdzīgs, un visa viņu saskarsme ir vieni vienīgi konflikti, par kuriem lasīt nav nekāda prieka. Patiesībā vienīgais tēls, kas man cik necik patika, bija Matvejs. Droši vien tāpēc, ka viņš daudz nerunāja.
Stāsts tomēr izrādījās esam nevis par neprasmi cilvēciski izturēties, bet par mākslinieka (sūro) likteni liekulīgā sabiedrībā. Nu, fragmenti par mākslu bija diezgan interesanti, pārējais — jau dzirdēts pārliecinošākā izpildījumā.
2004. gadā pēc garstāsta ir uzņemta filma.

Pēc tam seko trīs stāsti, kuros autore stāsta, kā ar vīru Borisu Eiropā bauda kultūru. Tās ir mākslinieciskas un droši vien dokumentālas ceļojuma piezīmes, kurās ik pa brīdim tiek īsi, bet spilgti ieskicēta kāda aina (slinkums mēģināt tulkot, tāpēc pieņemšu, ka visi tāpat saprot):

На повороте к Сен-Поль де Вансу, где дорога ответвляется вверх, к доминиканскому монастырю на склоне, мелькнула близко к автобусу старуха-монахиня с детским личиком, в линялой синей кофте, беспомощно взмахнула рукой, то ли указывая кому-то дорогу, то ли пытаясь кого-то остановить…
Минут через пять автобус вырулил к игрушке-городку, свернутому кренделем на горе. Мы вышли и часа полтора упрямо взбирались под дождем по крутым ступеням — они то взбегали вверх, то уводили за круглый бок старой башни, то выкатывались к смотровой площадке, с которой открывался туманный от мелкой мороси вид на долину… Грубый, темный от времени известняк старинных стен, огромные навесные фонари в ущельях улиц, глухо захлопнутые от дождя синие и зеленые ставни… Мы забредали в многочисленные галереи, рассчитанные исключительно на миллионеров. Со всех стен на нас смотрел Шагал, — эскизы, литографии, офорты, — что не удивительно: он жил здесь и работал последние годы жизни, похоронен на местном уютном кладбище, игрушечном и, как и весь городок, тоже предназначенном для туристов.

Rubinas teksts ir ļoti vizuāls. Agrā svētdienas rītā, kad ārā mīnus četri grādi (un tas saucas vasaras laiks), bija gluži jauki ierušināties zem segas un lasīt par salto un lietaino Provansas martu un pat par Vinsenta van Goga ciešanām, kas aprakstītas viņa bagātīgi citētajās vēstulēs. Pat pašai sagribējās kaut kur aizbraukt, āra kafejnīcā no glītas tasītes iedzert tēju un pāršķirstīt kādu grāmatu. Rubinas ceļojumstāsti tad būtu ļoti piemērota lasāmviela: te viņa nav pārlieku nopūlējusies ar sižeta izdomāšanu, var vienkārši atšķirt grāmatu un izlasīt jebkuru fragmentu, kas atgādina, cik daudz ievērojamu vietu un cilvēku ir bijis vecajā Eiropā.
Tiesa, šis tas ar abiem kultūrtūristiem arī atgadās. Boriss Francijas krogos visu laiku mēģina nopirkt absintu un dabū atšķaidītu anīsa šņabi. Svešvalodas, protams, neviens nezina (Rubina ir dzimusi Taškentā, pēcāk pārcēlusies uz Maskavu un 1990. g. repatriējusies uz Izraēlu). Diemžēl ebreju (sūrais) liktenis tiek pieminēts ne tikai bieži, bet arī atstumjoši:

Это были тревожные дни, когда радио, газеты и телевидение доносили новости о поджогах синагог, об осквернении кладбищ, повсеместном нападении на частных лиц в городах Франции. Но эту поездку мы планировали так давно, так любовно выверяли маршрут, так мечтали о лазурной Ницце и солнечном Провансе, что решили ехать во что бы то ни стало. Издалека, уверяла я, слухи и события всегда кажутся более мрачными, чем вблизи.
Однако в день нашего приезда Ницца оказалась обклеенной листовками, извещающими о митинге в поддержку борьбы палестинского народа. И только в глухом переулке Старого города на одном из таких воззваний, нашлепнутом на железные жалюзи закрытой аптеки, мы увидели выкрик черным фломастером поперек листа: «Арафат — убийца!»

Neko teikt, īstais veids, kā nodibināt mieru.
Grāmatu noslēdz vairāki stāsti par Krievijas ebrejiem Izraēlā. Divi no tiem lasāmi autores vietnē: “Итак, продолжаем!” un “Мастер-тарабука”. Joprojām mākslinieki, joprojām reizēm ne pārāk izdevies sižets, bet vietām atskan pa jociņam. Savā ziņā Rubina man atgādināja Annu Gavaldu — nav nekāda augstā literatūra un lielos daudzumos varētu apšķebināt, bet saprātīgās devās viņu lasīt ir patīkami.